Kvēlojoša lapa

Ieradums. Remdinājums. Atkarība. Atļaušanās. Traucēklis. Noziegums. Netikums. Grēks. Kļūda. Prieks.

Pārsteidzošas vietas, kur smēķēts:

Itālijā zobārsta krēslā. Zobārsts bija draugos ar ģimeni, pie kuras viesojos. Viņu sauca Džidži, un tajā pēcpusdienā viņš varēja mani pieņemt. Man bija sāpīgi sastrutojušas smaganas. Viņš ātri un uzmanīgi likvidēja strutu perēkli.

Tad man sareiba galva.

– Palieciet tepat, – viņš teica. – Necelieties.

Atnesis ūdeni, viņš uzlika plaukstu man uz delma un teica:

– Uzsmēķējiet. Jums kļūs labāk.

Un tik tiešām – kļuva labāk.

Braukšanas nodarbībās 35 gadu vecumā. Auto vadīšana manī radīja trauksmi, tādēļ biju tik ilgi atlikusi mācīšanos. Es apbraucu vienu nervozu apli pa autostāvvietu kopā ar instruktoru. Piepeši:

– Piestājiet.

Es strauji nobremzēju.

– Kundzīt, – viņš vērsās pie manis. – Vai jūs smēķējat?

– Jā.

– Nu tad, lūdzu, uzsmēķējiet. Jūs esat pārāk saspringta.

– Nezinu, vai spēšu reizē smēķēt un stūrēt, – es atbildēju.

– Ja jau tāpat jāmācās, tad labāk mācīties visu reizē.

Šarla de Golla lidostā. Vairākus gadu desmitus pēc tam, kad smēķēt lidmašīnās un pēc tam arī gandrīz visur citur ir aizliegts, es atradu mazu, nodzeltējušu telpu stāvā zem izejām uz lidmašīnām. Uz durvīm uzraksts trīs valodās: SMĒĶĒTAVA. Aiz tām vairāki ceļotāji centās sapīpēties pirms ceļa. Es viņiem pievienojos. Izsmēķēju četras cigaretes pēc kārtas – pietiekami, lai man samestos nelabi. Biju pusceļā virs Atlantijas okeāna, kad man sagribējās nākamo, un tad jau šķita, ka izturēšu.

Stāvot uz Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta slimnīcas kāpnēm, kamēr tajā mira mana māte. Vēl pirms divām dienām, kad es viņai piedāvāju cigareti, viņa man teica: “Izsmēķē to manā vietā.” Kopēji bija tik mīkstsirdīgi, ka līdz pat tam brīdim bija ļāvuši viņai smēķēt. Taču tad viņu pieslēdza skābekļa aparātam, tādēļ es biju izgājusi laukā. Garām gāja viens no mātes ārstiem.

– Jums jāatmet smēķēšana. Jāatmet! – viņš teica.

Es neatmetu. Taču pēc viņas nāves apņēmos vairs nesmēķēt telpās, un pie tā arī esmu turējusies – ja neskaita tādas neparastas situācijas kā zobārsta kabinetu un de Golla lidostu.

Esmu sev teikusi: “Ir pārāk auksts, lai smēķētu,” – kad Kembridžā temperatūra reiz noslīdēja līdz ekstrēmajiem –26 °C. Taču patiesībā nebija vis pārāk auksts, jo es tomēr smēķēju. Bija tikai pārāk auksts, lai ieelpotu. Pārāk auksts, lai cigarete gruzdētu, kā ierasts. Tāpat kā tajā dienā, kad bija +37 °C. Es izgāju laukā ar lietussargu un stāvēju pie pašas mājas sienas, lai, cik iespējams, izvairītos no svelmes. Bija tik tveicīgs, mitrs un smacīgs, ka pats gaiss šķita kā cigaretes dūmi. Es tā īsti nemaz nesmēķēju, tikai veicu rituālās kustības.

Ne viens vien partneris man ir teicis: “Smēķēšanu tu mīli vairāk nekā mani.”

Cilvēki nekautrējas aizrādīt, ka man būtu jābeidz smēķēt, un stāsta, cik tas ir kaitīgi, ja nu gadījumā es par to nebūtu dzirdējusi. Ir tādi sliktas uzvedības veidi, kurus nav pieņemts komentēt: piedzeršanās, pārēšanās, laika pavadīšana ar stulbeņiem un lūzeriem. Tās ir nodarbes, kas var izraisīt nosodījumu, taču gandrīz neviens šādu uzvedību nekritizēs publiski. Ar smēķēšanu ir cits stāsts. Cilvēki savu sašutumu bieži vien attaisno ar runām par pasīvo smēķēšanu, taču, tā kā es nesmēķēju telpās un viņiem nav jāelpo manas cigaretes dūmi, šis arguments nav diez ko pārliecinošs.

Vienu rītu pusdeviņos gāju uz darbu (es strādāju par korektori) pāri gandrīz pavisam tukšam Hārvardas laukumam. Man pa priekšu piecu metru attālumā gāja kāda sieviete. Es aizsmēķēju. Viņa sāka vēcināties ar rokām un izdvest krekšķošas skaņas. Beidzot viņa pagriezās pret mani.

– Vai jūs nenodzēstu to cigareti, – viņa teica, saviebusi seju nosodošā, sāpju pilnā izteiksmē.

– Man šķiet, ka Hārvardas laukumā pietiek vietas mums abām, – es atteicu.

Es pārgāju pāri ielai, taču turpināju smēķēt.

Man ir draudzene, kas vairs nesmēķē, tikai tad, kad es atnāku ciemos. Viņa tik ļoti negrib, lai kāds to redzētu, ka atsakās smēķēt lievenī pie ieejas. Mums jāslēpjas pagalmiņā aiz mājas.

Cilvēki bieži vien piemin, cik iedegusi un veselīga es izskatos, jo īpaši ziemā.

– Tas no smēķēšanas, – es viņiem saku. Viņi ir pārsteigti.

No birojiem, teātriem, uzgaidāmajām telpām, restorāniem izraidīto smēķētāju brālība. Neviens vairs nelūdz piesmēķēt. Mūsdienās nevari būt drošs, ka atradīsies vēl kāds smēķētājs, tādēļ katram pašam ir šķiltavas. Zudušas plānās kartona paciņas stūra bodītē, zudušas elegantās, atmiņu kņudinošās cigāru kastes restorānos. Zudušas neskaitāmas reklāmas iespējas. Un vēl kāda manta, kas reiz bija dabūjama par velti, bet par ko tagad ir jāmaksā: sērkociņi! Gluži tāpat kā pirkt ūdeni: pirms 30 gadiem neviens to pat iedomāties nevarēja, bet tagad tā ir norma.

Man patīk pievienoties smēķētāju pulciņam starpbrīžos vai pārtraukumos starp lekcijām. Mani tajā uzņemot, cilvēki viegli pārgrupēsies, pavirzoties pa labi un pa kreisi, lai atbrīvotu man vietu. Reizēm tieku sveikta ar sarauktu uzaci: “Tik tālu nu esam,” īpaši tad, ja līst vai snieg: tādos laikapstākļos cilvēki nemēdz tāpat vien stāvēt laukā.

Kādēļ cilvēki smēķē? Nesmēķētāji domā, ka tādēļ, lai remdētu savu atkarību, un viņiem ir taisnība. Kad esi sācis smēķēt, to pārtraukt ir grūti. Taču tā ir šaura definīcija. Ir fiziskā atkarība, bet ir arī mentālā atkarība. Varbūt to varētu dēvēt par metafizisko atkarību.

Smēķēšana ļauj uz mirkli atkāpties no ikdienišķās eksistences un nonākt privātā vienatnē ar sevi. Tikai tu un cigarete. – Sveika, – saka cigarete. – Esi atnākusi mani apciemot. – Un tu atbildi: – jā, sveika, – taču patiesībā zini, ka esi atnākusi ciemos pie sevis. Cigarete ir līdzeklis, kas ļauj pabūt vienai un ieklausīties sevī; nav neviena, kurā ieklausīties un ar ko pabūt kopā, tikai tu pati.

Tas ir arī veids, kā apturēt laiku. Laiks, kas pavadīts smēķējot, nav īsts laiks. Nekas cits nenotiek. Nav nekādas virzības. Nav jācenšas neko sākt vai beigt, vai aizmirst. Kopš smēķētāji ir ekskomunicēti no iekštelpām, šis smēķēšanas kontemplatīvais aspekts ir izvirzījies priekšplānā. Es priecājos, ka vairs nevaru smēķēt telpās. Lai ko es darītu, tagad apmēram reizi stundā bez atvainošanās varu pārtraukt darbu un iziet ārā. Tad es esmu kopā ar putniem un kokiem vai debesskrāpjiem un džipiem, ar lietu vai saulrietu, kas tikko sāk vilkt rožainas svēdras rietumu pusē. Te ir visa plašā pasaule, un te esmu arī es, un man nekas nav jādara, tikai jāvēro tā vai jāignorē, kamēr izsmēķēju savu cigareti.

Smēķēšana ir pieturzīme, visdrīzāk punkts, bet dažkārt arī izsaukuma zīme. Vakariņas ir cepeškrāsnī, laiks cigaretei. Pabeidzu darāmo darbu sarakstu, jāuzsmēķē! Izlasīju grāmatu, iztukšoju trauku mazgājamo mašīnu, sazvanīju cilvēku, kas nekad neceļ klausuli: cigarete, cigarete, cigarete.

Un laikrādis. Smēķēšana mēra laika ritējumu, bet arī ļauj no tā izbēgt. Es zinu, kad ir pagājusi stunda, jo nikotīns man to pasaka priekšā. Tad cigarete dāvā man četras vai piecas minūtes laika (neesmu droša, cik tieši laika vajag, lai to izsmēķētu) – pat ne laika, bet tīras esamības.

Kopš sāku smēķēt, esmu pārtraukusi tikai vienreiz. Pikts zobārsts atteicās izraut manu bojāto zobu, kamēr nebiju viņam apsolījusi divas nedēļas nesmēķēt. Citādi, viņš draudēja, man būšot sausa zoba ligzda, kas izklausījās briesmīgi. Viņš apstiprināja, ka tas tiešām būšot briesmīgi, kā arī uzsvēra, ka nepalīdzēs man, ja tā notiks, bet es nebūšu pārstājusi smēķēt. Tādēļ es pārstāju.

Bija ļoti dīvaini. Es jutos tā, it kā atrastos sensoriskās izolācijas tvertnē. Daļēji tā bija nikotīna abstinence, taču tas neizskaidroja visu. Manām dienām vairs nebija satvara, un nekam no tā, ko darīju, nebija jēgas, jo mana dzīve bija kļuvusi neorganizēta, līdzīga garam, nebeidzamam teikumam. Man vairs nebija iegansta aizšmaukt prom no cilvēkiem, un es sapratu, cik lielā mērā smēķēšanas bauda man bija saistīta ar glābiņu, ko tā vienmēr piedāvāja. Garlaicīgas vakariņas? Šķietami bezgalīga filma? Strīds ar mīļoto? Cigarete bija risinājums visām problēmām.

Es izvairījos no sausās zoba ligzdas. Smaganas dzija labi, un uz īsu brīdi es sastapu citu sevi, kura nesmēķēja. Es viņu nesapratu. Viņa vienkārši eksistēja, vienmēr bija klātesoša Tagadnē. Smēķējošajai man viņa šķita bezveidīga. Neapšaubāmi viņai bija savas labās īpašības. Piemēram, viņa soļoja ātrāk par mani. Viena mana draudzene teica, ka viņas seja izskatoties labāk, bet, tā kā viņas attieksme pret smēķēšanu bija īpaši naidīga, es to neņēmu par pilnu. Viņas somiņā bija vairāk vietas, jo viņai nevajadzēja nēsāt līdzi šķiltavas un cigarešu paciņu. Bet man, smēķējošajai man, šķita, ka esmu aizmirsusi kaut ko svarīgu, ikreiz, kad izgāju no mājas. Un tā arī bija. Es biju aizmirsusi cigaretes. Man likās, ka esmu aizmirsusi arī sevi.

Pēc divām nedēļām es izgāju laukā, lai atsāktu smēķēt.

Ak! Smēķējot man likās, ka ģībšu. Atcerējos šo sajūtu no 15 gadu vecuma, kad vēl tikai mācījos smēķēt.

Šo pirmo cigareti pēc zoba izraušanas es nespēju izsmēķēt līdz galam. Kādu minūti apsvēru, vai nevajadzētu atmest pa īstam. Galu galā, es to jau biju iesākusi. Vairākas naktis biju trīs, četras reizes trūkusies no miega nikotīna abstinences dēļ. Biju izgājusi vakariņās ārpus mājas un visu vakaru nosēdējusi pie galda, jo celties augšā nebija iemesla. Tas bija labs iesākums nesmēķēšanai.

Stāvot laukā savā dārzā un skatoties uz iemīļoto pelnu trauku (māla poda paliktni, kam virsū kā vāks uzlikts lielāks māla poda paliktnis, lai lietus un vējš netiktu klāt), ko divu nedēļu atturības periodā biju noslēpusi aiz organiskā mēslojuma maisa un nupat ceremoniāli novietojusi savā vietā uz puķudobi norobežojošā akmens, es jutos tik laimīga būt atkal savā ierastajā smēķēšanas vietā, savā ierastajā smēķēšanas mierā, ka nolēmu: nē. Es negribēju beigt smēķēt. Es nepazinu pati sevi, kad nesmēķēju, un negribēju būt sieviete, kas nesmēķē. Tas nekas, ka man no jauna bija jāmācās smēķēt. Biju pārliecināta, ka man tas izdosies.

Es uzvedos kā pašdestruktīva muļķe. Es izšķērdēju savu vienīgo reālo iespēju atmest smēķēšanu. Kas man bija vainas?

Man ir kauns to atzīt, taču negribēju piedalīties vispārēja veselīguma kultā. Negribēju būt viens no neskaitāmajiem cilvēkiem, kas cenšas būt labāki, ievērojot sulu diētu, atsakoties no sarkanās gaļas vai ik dienas meditējot. Smēķēšana bija mana meditācija. Es vairs negribēju dzirdēt ne vārda no cilvēkiem, kas bija mani mudinājuši vai pat lūgušies, lai pārstāju smēķēt, un tagad apsveica mani ar to, ka beidzot biju to izdarījusi. Man piemita (un joprojām piemīt) tāds kā pusaudža dumpnieciskums. Es to sapratu, un es arī zināju, ka šāda uzvedība ir smieklīga, untumaina un pieaugušam cilvēkam nepiedienīga (briesmīgs vārds, ko lieto tie, kas uzsākuši sulu diētu vai neēd sarkano gaļu). Tas bija viens iemesls.

Tomēr galvenais iemesls bija tas, ka man patika smēķēt.

Es joprojām izbaudu katru cigareti. Tās garšu, smaržu, dūmu vērpeti savā priekšā – it kā es būtu sīciņa lidmašīna.

Un es arī esmu sīciņa lidmašīna, kas paceļas gaisā, lai uz brīdi pietuvotos laimes sajūtai.