Kur sākas pasaule

Rakstnieks un fotogrāfs Maksims di Kāns šo gleznu droši vien nekad nebija redzējis, bet viņam pietika ar to, ko bija dzirdējis, lai to ienīstu. Viņš raksta, ka darbs glabājās īpašnieka ģērbtuvē aiz tumšzaļa aizkara. Retie viesi, kuru priekšā aizkaru atvēra, par redzēto bija šokā. 19. gadsimta 70. gados di Kāns raksta, ka mākslasdarba priekšmetu ir “visai grūti aprakstīt”. Viņš turpina: “Sieviete dabiskā izmērā no priekšas, neparastas kustības un konvulsiju stāvoklī, apbrīnojami izcili izzīmēta, kā itāļi saka, attēlota con amore, atbilstoši reālisma pēdējam vārdam. Bet kādas neizprotamas kļūmes dēļ mākslinieks, modeli zīmēdams no dabas, aizmirsis piezīmēt pēdas, kājas, augšstilbus, vēderu, gurnus, rokas, plaukstas, plecus, galvu un kaklu.”

Tik daudz atmetot, paliek tikai viena ķermeņa daļa. Un, ja nu kāds vēl tomēr šaubītos, di Kāns tā starp citu, piesedzoties ar svešas valodas zaļo aizkaru, nosauc vārdā nesaucamo. Viņš lieto vārdu con, kas itāliski ir nevainīgs prievārds, bet franciski tas ir attēlā redzamais: peža.

Nepieklājīgās bildes radītājs bija Gistavs Kurbē, pret kuru di Kāns juta galēju nicinājumu. Cilvēkam, viņš rakstīja, var “nebūt ne inteliģences, ne prasmju, ne prāta, ne izskata, ne urbānuma, bet viņš tāpat var būt godājams, kamēr vien savu amatu uztur augstā līmenī”. Bet no cilvēka, kuram visas šīs īpašības piemīt un kurš tomēr “gatavs par grašiem izmest savu profesiju miskastē, var sagaidīt jebko”. Tāds, di Kāna vārdiem, bija Kurbē – cilvēks, kurš, ja vien viņam ļautu, spētu iznīcināt sabiedrību tikai un vienīgi “slavas kāres” dēļ. Ja kādam tas liekas pārspīlējums, var vēl piebilst, ka di Kāna gleznas apraksts parādās nevis mākslas kritikā, bet gan viņa nosodošajā vēsturiskajā darbā par 1871. gada Parīzes komūnu “Parīzes konvulsijas” (1878–1880). No gleznas “neparastās kustības un konvulsijām” līdz pilsētai, kurā Kurbē bija labi pazīstams, bija ļoti īss solis.

Tagad glezna, par kuru di Kāns runāja ar tādu riebumu, atrodas pastāvīgajā ekspozīcijā Parīzes Orsē muzeja 20. telpā. Zaļā aizkara vairs nav, taču glezna joprojām ir unikāla – un šokējoša. Mākslas vēsturē kailu sieviešu ķermeņu ir pārpārēm, bet neviens nav tik tiešs un atklāts kā šis. Nedaudz uzkavējoties muzejā, var vērot, kā apmeklētāji no godpilnām gleznām, romantiskiem pašportretiem un pelēkas foreles strauta krastā nonāk pie šīs gleznas un sastingst. Viņi novēršas, smejas, izliekas, ka neko nav redzējuši, pārspīlēti tēlo neitrālu skatīšanos. Lai arī reakcijas ir atšķirīgas, attēls, kurš kādreiz tika slēpts kā baudas objekts, tagad ir māksla, un uz to drīkst skatīties, cik vien sirds kāro. Uz plāksnītes rakstīts “L’Origine du monde” (“Pasaules sākums”), 1866.

Lai gan Kurbē glezna tagad pieskaitīta pie cienījamas mākslas, di Kānam, iespējams, vienā ziņā tomēr bija taisnība. Stāsts, kas vijas no gleznas eksponēšanas Orsē muzejā pirmdienā, 1995. gada 26. jūnijā, atpakaļ uz ģērbtuvi un vēl atpakaļ – uz to dienu 1866. gadā, kad Kurbē paņēma rokās otu, lai sāktu darbu, ir gara pasaules kārtības konvulsiju sērija. Gleznā ieausts pavediens, kas Kurbē saista ar Osmaņu impēriju, Kārli Marksu un agrīno komunismu, Austroungārijas pagrimumu un sabrukumu, Holokaustu, dzelzs priekškaru, kā arī ar sirreālisma, psihoanalīzes un 60. gadu teorijas intelektuālajām revolūcijām. No 1867. gada, kad Markss publicēja “Kapitāla” pirmo sējumu, līdz pat Austrumu bloka sabrukumam pēc 1989. gada – gleznas biogrāfija ir stāsts par 130 gadu gaitā noritējušiem seismiskiem notikumiem, kas veidoja un pārveidoja Eiropu un līdz ar to arī visu pasauli. 

Stāsts par “Sākumu” sākas nevis ar Kurbē, bet gan ar viņa patrona – cilvēka, kuru di Kāns apraksta kā “ārkārtīgi bagātu musulmani, kas par savām fantāzijām maksāja ar zeltu un kādu laiku Parīzē bija kļuvis slavens ar savu izšķērdību” – gaumi. Lai arī ņirgāšanās ir nevietā, di Kāna portrets pamatā ir patiess. Šis vīrietis bija pompozais osmanis Halils Šerifs Pašā – mākslas kolekcionārs, spēlmanis, diplomāts un pilsētas cilvēks.

Halils dzimis bagātā ģimenē Kairā 1831. gadā, izglītību ieguvis Parīzē, pēc tam kļuvis par izcilu Osmaņu impērijas diplomātu, bijis sarunu vedējs Krimas kara beigās 1856. gadā, kā arī vēstnieks Atēnās un Sanktpēterburgā. 1865. gadā, kad Krievija izrādījās par aukstu, viņš devās pensijā uz Parīzi ar biezu maku un bez saistībām. Viņš bija spilgts tipāžs. Pie Monako, Nicas un Parīzes azartspēļu galdiem viņu šķietami nesatricināja pat lielākie zaudējumi, bet elkonī bija iekārusies pievilcīgā Žanna de Turbē, bijusī prinča Napoleona Bonaparta mīļākā. Bet Halils bija ne tikai meitu ģēģeris. Kāds laikabiedrs viņu raksturojis kā “modernās civilizācijas pārstāvi tās vispilnīgākajā izpausmē”, ideālu Austrumu un Rietumu sintēzes piemēru.

Halils bija ļoti izglītots, kulturāls poliglots, kura pilsētnieciskums izpaudās galvenokārt tajā, ko dzejnieks un mākslas kritiķis Teofils Gotjē nosauca par “drošu gaumi, perfektu kvalitātes izjūtu, patiesu aizrautību ar skaisto”, kas bija viņa mākslas kolekcionāra darbības pamatā. Trīs gadu laikā pēc ierašanās Parīzē viņš bija iegādājies 100 laikabiedru un vecmeistaru gleznas, no Ežēna Delakruā delīriskā darba “Tams O’Šanters, raganu vajāts” (1849) līdz mierīgām ainavām un pārsteidzoši daudzām Austrumu fantāzijām, ko radījuši franči, kuri, iespējams, nekad nebija pabijuši tālāk uz austrumiem par Nicu. Viena no šīm pēdējām Halilam nodrošināja to reputāciju, kādu viņam piedēvēja di Kāns: Žana Ogista Dominika Engra glezna “Turku pirts” (1862). Šim tondo (apļveida gleznojumam), kurā sievietes iedomātā serālā atpūšas sapfiskā intimitātē, drīz vien pievienojās līdzīgi skandalozi darbi, ko Halils pasūtīja Kurbē. Vispirms Halils iegādājās (vai pasūtīja) Kurbē gleznu “Venera, kas aiz greizsirdības vajā Psīhi” (ap 1863. gadu, iznīcināta Berlīnē Otrā pasaules kara laikā), ko Parīzes salons noraidīja kā nepiedienīgu. Vēlāk tapa “Jaunā peldētāja (1866) un “papildinājums” gleznai “Venera un Psīhe” – “Miegs” (1866), kurā attēlotas divas izspūrušas, kailas sievietes, kas apmierinātas dus viena otras apskāvienos.

Kurbē pasūtījuma darbi uzreiz izraisīja skandālu. Kad ziņa par “Miegu” nonāca līdz vietējai presei mākslinieka dzimtajā pilsētā Ornānā, vienā no rakstiem bija teikts: “Nav nemaz jādzisina mute, lai sacītu, ka darbs ir tikpat nepieklājīgs kā iepriekšējais. Galu galā, tas ir domāts turkam!” Ar to pietiek, lai aizdomātos, vai Halilam patika spēlēt šādu lomu jeb, pareizāk sakot, 19. gadsimta vidusmēra francūža priekšstatu par to.

Sekoja “Pasaules sākums” jeb drīzāk glezna, ko mēs saucam par “Pasaules sākumu”: tā nav parakstīta un datēta, par to vai tās nosaukumu nav nekādu ziņu līdz pat vēlākiem laikiem. Modele – iespējams, pati de Turbē vai Halila vēlākā mīlniece Konstansa Kenio, vai varbūt vienkārši kāda Kurbē atrasta sieviete – paliek nezināma, neraugoties uz sparīgiem apgalvojumiem par pretējo. Taču ir pēdas, kas liecina, kā informācija par skandalozo pasūtījumu nokļuva atklātībā. Uz 1867. gada 13. jūnija satīriskā žurnāla Le Hanneton (Maijvabole) vāka redzama karikatūra, kurā attēlots Kurbē starp saviem slavenākajiem darbiem. Resns punduris ar alus glāzi rokās stāv tieši zem taisnstūra audekla, uz kura ir tikai vīģes lapa – oriģinālais mazais zaļais aizkars.

Diemžēl izrādījās, ka Halila bagātība nespēj turēt līdzi tēriņiem par meitenēm, gleznu cenām un azartspēļu atkarībai. 1868. gada janvārī viņam aptrūkās līdzekļu, lielākā daļa cītīgi vāktās kolekcijas tika pārdota, un īpašnieks atgriezās Osmaņu impērijas dienestā. Viņš nomira no smadzeņu slimības 1879. gada 12. janvārī. Kurbē, kuru sagrāva juridiskās un finansiālās sekas, ko bija izraisījusi viņa piedalīšanās zaudējušajā Komūnā, viņu apsteidza tikai par gadu. Viņš nomira trimdā Šveicē 1877. gada 31. decembrī.

Pēc Halila gleznu pārdošanas “L’Origine” uz divām desmitgadēm no vēstures lappusēm pazuda, tikai īsu brīdi kādā 1889. gada jūnija sestdienā tā parādījās veikalā, kas specializējies Ķīnas un Japānas eksotikā. Tur to pamanīja literāts un dienasgrāmatu autors Edmons de Gonkūrs. Novērojis, ka allaž izvēlīgajam de Gonkūram apnikuši “viduvējie Uzlecošās saules zemes izstrādājumi”, galerists viņu pieveda pie nelielas gleznas, uz kuras bija attēlota ēka sniegotā ainavā, un pajautāja, vai viņš zina, kas atrodas zem tās. Slepenais panelis atklāja “L’Origine”. De Gonkūrs, kas nebija Kurbē cienītājs, rakstīja, ka tomēr nācies mākslinieku slavēt, jo “tas vēders bija tikpat skaists kā Korredžo gleznota miesa”. Tomēr viņš ne mirkli nedomāja to pirkt.

Tā arī nav zināms, kas to nopirka: pēc tās 1889. gada sestdienas glezna atkal pazūd no vēstures. Ap 1910. gadu tā nonāca ungāru gleznotāja un kolekcionāra barona Ferenca Hatvani rokās. Hatvani pats bija diezgan atzīts mākslinieks un turīgs starpkaru inteliģences pārstāvis: viņš bija piedzimis ebreju rūpnieku ģimenē, kas ar nākamo paaudzi savu ekonomisko varu bija nevainojami pārvērtusi labā gaumē, izsmalcinātībā un kultūras prestižā.

“L’Origine” pieticīgās sniegotās ainavas aizsegā tika ievietota barona vannas istabā Budapeštā, kur to redzēja tādas ievērojamas personības kā Arturs Kestlers un Tomass Manns. Šķiet, ka, pateicoties Hatvani, Kurbē glezna beidzot ieguva nosaukumu. Kāds viesis, kurš 1936. gadā gleznu redzēja Hatvani Budapeštas rezidencē, apgalvo, ka barons to nosaucis par “La Création du monde” (“Pasaules radīšana”).

Taču gandrīz uzreiz pēc tam “Radīšanai” draudēja arī iznīcināšana. Līdz ar Otrā pasaules kara sākšanos baronam un viņa kolekcijai draudēja briesmas: vispirms tās bija saistītas ar antisemītisko ungāru diktatoru Miklošu Horti, tad – ar okupācijas nacistu armiju un, visbeidzot, pēc Budapeštas atbrīvošanas – ar padomju armiju. Hatvani bija pietiekami piesardzīgs, lai savu kolekciju paslēptu dažādās banku krātuvēs uz neebreju draugu vārda. Kad 1944. gadā viņa savrupmājā ieradās esesieši, tā bija tukša. Taču gadu vēlāk Sarkanā armija, laupot visu pēc kārtas, izvandīja visus pilsētas seifus. Hatvani zaudēja aptuveni 800 mākslas darbu.

Kas notika pēc tam, joprojām nav zināms. Lai arī padomju muzejos nonāca milzīgs daudzums kara laupījuma, padomju režīms nezaga mākslu muzejiem vien. Neraugoties uz rūpīgi saglabātajiem dokumentiem par Budapeštas krātuvju izlaupīšanu, nav skaidrs, kad, vai un cik lielu daļu laupījuma nosūtīja uz ārzemēm. Turpmākajos gados sūtījumi no Austrumeiropas nonāca PSRS, kur pazuda neskaitāmo valsts noliktavu un depo bezdibenī. Liela daļa Hatvani kolekcijas vairs nekad nav redzēta. Ar kolekcijas atrašanās vietas noslēpumu saistīts pat mīts, ka esesieši to tomēr atraduši un paslēpuši kādā neizmantotā raktuvē kaut kur uz Vācijas un Čehijas robežas. Lai gan daudzas gleznas nekad neatrada, dažas tomēr uzpeldēja: 2013. gadā Teita galerija Londonā ar apmulsumu atklāja, ka Džona Konstabla darbs “Laivas izbraukšana krastā Braitonā” (1824) pieder “Hatvani īpašumiem”, kam tā drīz arī tika atdota.

“L’Origine” uzradās agrāk. Pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā Hatvani Parīzē uzrunāja padomju aģents un piedāvāja viņam pārdot dažas no nozagtajām gleznām. Viņam izdevās iegādāties 15 gleznas, un to vidū bija arī “Sākums”. Tomēr ilgi viņš to pie sevis neturēja. 1954. vai 1955. gadā to izsolē par 1 500 000 franku nopirka pazīstamais Zigmunda Freida franču mantinieks, obskurants un psihoanalītiķis, literatūras teorētiķis Žaks Lakāns – cilvēks, kura uzvārds (Lacan) rīmējās ar le con, ko viņš arī bija nopircis.

Atskaņa Lakāna un viņa jaunā īpašuma vārdā nebija fonētiska vien: psihoanalītiķa aizraušanās cita starpā ar “iztēloto pirmatnējo norobežojumu, ko veido mātes ķermeņa imago”, padarīja viņu par ideālu gleznas īpašnieku. Pirmsākumus un neiespējamību pie tiem atgriezties strukturālisms un poststrukturālisms padarīja par fetišiem, tādēļ šo virzienu centrālā figūra Lakāns bija perfekts īpašnieks gleznai, kas pretendēja uz tādu teoloģisku nosaukumu.

Līdz ar “Sākuma” ienākšanu pēckara Parīzes intelektuāļu drudžainajā, atbrīvotajā pasaulē varēja gaidīt, ka tā beidzot pilnībā iznāks no ģērbtuves, skapja vai vannas istabas. Seksualitāte bija viena no Lakāna tēmām: prātu viņš aplūkoja no freidiskās fiksācijas uz libido un savos darbos atkal un atkal atgriezās pie mātes kā ikvienas iekāres sākuma. Kādu laiku viņš pat bija Pablo Pikaso personīgais analītiķis. Savukārt viņa sieva Silvija iepriekš bija precējusies ar Žoržu Bataju, aizrautīgu fetišu pētnieku un grāmatas “Erotisma vēsture” autoru. Bet “Pasaules sākums” – ja glezna beidzot bija ieguvusi šo nosaukumu – palika apslēpts. Tā kā sniegotā ainava bija pazudusi, Lakāns pasūtīja Silvijas svainim, sirreālisma gleznotājam Andrē Masonam, radīt tai jaunu aizsegainavu. Baltās kontūras, kas uzgleznotas uz vienkārša koka, ieskicē gaistošu ainu; tikai zinot, kas zem tās atrodas, varēja pamanīt, cik rūpīgi tās iezīmē paslēptās vagīnas līnijas. Lai arī cik gudri maskēta, glezna – nu jau labi zināma, pateicoties baumām un erotiskās mākslas vēsturei, – joprojām bija pietiekami šokējoša, lai paliktu aizsegā.

Glezna pirmoreiz publiski tika izstādīta tikai 1988. gadā, jau pēc Lakāna nāves. Bet pat tad viņa atraitne centās īpašnieku slēpt: uz plāksnītes bija uzraksts “Privāta kolekcija, Japāna”. Fiktīvi īpašumtiesības atkal nonāca noslēpumaina austrumnieka rokās. Tikai pēc Silvijas nāves 1993. gada decembrī glezna beidzot sāka virzīties uz Orsē muzeja 20. telpu; “pasaules dzimšana” ļāva samaksāt Lakānu mantojuma nodokli.

Savā ziņā ikdienišķs nobeigums. Taču Kurbē audeklā joprojām mājo skandāls. Kad 1994. gadā tas parādījās uz Žaka Anrika romāna “Mūžīgās pielūgsmes” vāka, Francijas policija lūdza grāmatnīcu īpašniekus izņemt to no skatlogiem; 2009. gadā Portugāles policija tā paša iemesla dēļ konfiscēja Katrinas Brejā romāna “Pornokrātija” (2001) eksemplārus. 2011. gadā Facebook iekšējie cenzori deaktivēja kāda franču lietotāja kontu par gleznas attēla publicēšanu; lietotājs Frederiks Dirāns-Baisā uzsāka tiesvedību, kas ilga septiņus gadus. Tiesa galu galā lēma pret Facebook, taču tikai tāpēc, ka tas Dirānu-Baisā nebija informējis par lēmumu slēgt kontu. Lai gan Facebook apsolīja turpmāk gleznas attēlus necenzēt, tiesa joprojām izvairās no jautājuma, vai “Sākums” ir vai nav pornogrāfisks. Lai no kuras puses uz to skatītos, konvulsijas tas izraisa joprojām.¹

© Frieze, 2019. gada 2. oktobrī