Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Bija visai parasta darbadienas pievakare, saule gāja uz rietu, un es piezvanīju kolēģim Jānim, lai apjautātos, vai iesim spēlēt tenisu. Jānis ieminējās, ka tepat netālu, Redondo Beach, esot piestājusi viena jahta ar latviešiem,
kuri burājot apkārt pasaulei.
Kaupo jau pa gabalu atšķīrās no pārējām jahtām ar savu plato mastu. Uzkāpām uz klāja — vai to vispār var saukt par klāju? Kaupo sastāv no diviem šauriem korpusiem, starp kuriem ir novilkts tīkls, pa kuru arī notiek visa staigāšana. Katram korpusam ir lūka, pa kuru var nokāpt kajītēs. Sākumā nokāpām labās puses korpusā. Telpa bija šaura, mazliet smacīga, oda pēc dīzeļdegvielas un vilciena tambura. Uz galda bija okeānu atlants, turpat netālu arī ruļļos saritinātas kartes, GPS navigācijas ierīce un radiostacija. Runājāmies ar kapteini Valdi par ceļojumu, sadzīvi, dažādām tehniskām lietām. Sapratu, ka dzīves apstākļi ir stipri tālu no komfortabliem — nav nekādu labierīcību un visa “nokārtošanās” jūrā notiekot tāpat pār bortu. Ja esot lieli viļņi, tad, kā smejies, pat tualetes papīrs neesot vajadzīgs. Drēbes piesūcas ar mitrumu un sāli, un pēc kāda laika bikses tīri labi stāvot kaktā. Ja gadās burāt pa aukstām jūrām, kajītes no iekšpuses apsarmo vai pat apledo.
Ēdam saldējumu un runājam par braucienu. Pie sienas ir karte, uz kuras ar nepārtrauktu līniju attēlots jau nobrauktais ceļš, bet ar pārtrauktu — paredzamais. Tas gan šobrīd vēl ir garāks par nobraukto. Burātāji rāda fotogrāfijas un stāsta par dažādiem piedzīvojumiem un atgadījumiem, par to, kā vētrā nolūzis masts, par nedienām ar vīzām, par milzu krabjiem… Uzzinām šo to vairāk par viņu sadzīvi: katra komandas locekļa iztikai brauciena budžetā paredzēts viens dolārs dienā, darbs uz katamarāna notiek maiņās — sešas stundas uz klāja sardzē, sešas stundas citiem darbiem un atpūtai, pēc tam vēlreiz tādas pašas 6+6 stundas. Uz klāja vienmēr atrodas vismaz divi cilvēki — gan naktī, gan saulē, gan lietū un vētrā. Pārtika ir ļoti vienkārša: rīsi un makaroni, soja, rupjmaize, kas vakuumpakās tiek vesta līdzi visu garo ceļu. Nav arī ledusskapja. Tomēr par ēšanu Valdis nesūdzas — civilajā dzīvē ēdot daudzkārt sliktāk. Noteiktās reizēs esot brokastis, pusdienas un vakariņas. Labi sagatavoti makaroni, labi sagatavoti kartupeļi, labi rīsi, pupiņas — viss kaut kas. 100 litri augu eļļas — cerot, ka ar to eļļu vēl Rīgā lepni iebraukšot. Neesot gaļas konservu — neņemot speciāli, jo mūsu večiem esot tāds niķis — ar nazi nobrauc pa augšu, attaisa vaļā un tad ar karotēm virsū, kilograma bundžu apēdot un vēl prasot. Visu laiku sekot, lai nerij nost, esot mazliet pa grūtu. Tad labāk, lai viņu nav nemaz.
Parasti cilvēkiem rodas jautājums, kā šādas domas vispār nāk prātā — braukt ar burinieku apkārt pasaulei. Jāsaka, tāda kaite man un maniem draugiem bijusi kopš seniem laikiem. Starp burātājiem vienmēr ir tāda doma — kāda nu kuram tā silīte ir — ar to jau nu var raut apkārt pasaulei, ne mazāk. Un dažs labs arī tā dara, un dažam tas arī tā izdodas. Mēs šim pasākumam gatavojāmies ilgi, vismaz savus gadus desmit. Sākumā doma nebija vēl tik skaidri izkristalizējusies — ka tas tiešām būs ceļojums apkārt pasaulei —, bet, ka tas būs garš ceļš, to mēs zinājām un ar to rēķinājāmies.
Katamarānu būvējām, lai piedalītos transokeāna sacensībās Ostar. Taču biogrāfiju dēļ mūs tādām sacensībām nebūtu ne tuvumā laiduši — tagad redzam, cik tas viss būtu bijis naivi. Desmit gadus mēs devāmies dažādos garos reisos. Vispirms — tajā laikā tas skaitījās tāls reiss — bija brauciens uz Zviedriju. Nākamais bija uz Franciju, pēc tam nāca 1992. gads un bija Kolumba Amerikas atklāšanas 500 gadu jubilejas regate. Tur piedalījās Bravo jahta no Centrālā jahtkluba. Tā kā katamarānu klases tur nebija, mēs uz regati nepretendējām, taču nospriedām, ka zem tās markas varam dabūt Amerikas vīzu un mēģināt doties uz Ameriku. Un tik tiešām, mēs vīzu dabūjām — es jau šobrīd esmu aizmirsis motivāciju, kas tur bija un ko mēs viņiem iestāstījām, kāpēc mums vajadzīga vīza. Kompānija toreiz bija raibu raibā, vienpadsmit cilvēku. Pieci palika Amerikā. Acīmredzot viņiem tā sākotnējā doma tāda arī bija bijusi — Rīgā bija sataisīti krietni parādi, varēja dabūt pa kaklu, un bija jālasās pēc iespējas tālāk, lai netiek viņiem klāt.
Toreiz mūs ļoti nepatīkami pārsteidza tas, ka no Tobago, kur bijām domājuši kārtīgi atpūsties, mūs izmeta ārā, jo mums nebija vīzu. Tā nu mums tagad vairs nav ilūziju, ka kaut kur bez vīzas tev ļaus atpūsties — nekā tamlīdzīga!
Mums bija doma pārbaudīt motoru, kuģi pārbaudīt, pašiem sevi arī, kaut arī paši sevi šinī virzienā baudījuši esam ne vienu gadu vien, zinām labi, ka nekāda saldā dzīve nav, bet man vienmēr bija interese par to, man vēl šobrīd viņa ir, es zinu, ka man ļoti garlaicīgi būtu atrasties starp darbu un mājām, pa starpu tur kaut kāda Zviedrijas vai Vācijas apmeklēšana, tad atkal no darba uz mājām, tad atkal kaut kur iekrāj naudu un apmeklē kaut kādu Angliju. Bet tie mērogi ir tādi pasīki, man liekas, ka gribas kaut ko lielāku, pamatīgāku. Kāpēc tad to pasauli neapskatīt? Vairāk kā ostas mēs arī neko neredzam, kaut gan mēs vismaz okeānu apskatām.
Saka jau, ka viens okeāns no otra milzīgi atšķiras — godīgi sakot, es to atšķirību neesmu pamanījis. Sāļuma promiles ir vienas un tās pašas, temperatūras ir dažādas, jā, ka te nu būtu milzīgās zivju bagātības, tas arī nav tiesa, ne velna viņu nav. Ir zvejas vietas, kur viņas ir, pārējās vietās viņu nav. Jūras dzīvnieki arī ir visvisādi redzēti, bet tas sākumā ir interesanti, visu ko tur fotografē, lauvas un nezin ko tur vēl, putni ir visādi. Ā, ko mēs redzējām: bija manta — tāda liela rāja, vairāk nekā divus metrus plata; kad viņa spārnus plivina, var redzēt tādas zīmes. Smuks, smuks radījums. Ir redzēti arī visvisādi vaļi, šķaudījuši, apkārt peldējuši un apakšā niruši un visādi tur uzvedušies, tāds milzīgs gaļas blāķis ir. Bet ka tie okeāni dikti atšķirtos — jā, krasta tuvumā ir vairāk visādu sīkbūtņu, ir arī mirušais ūdens, kur vispār nekā nav — ne zivju, ne planktona, vispār nekā. Kā viņš izveidojas, tas arī nav saprotams. Kāpēc tas planktons vienā vietā dzīvo, bet citur vispār nedzīvo ne par ko. Tādu būtisku atšķirību es neesmu manījis; ja man tagad attaisītu acis “mēs esam tevi ieveduši okeānā, pasaki, kurā okeānā tu esi,” nekādi es nepateiktu.
Līdz Brazīlijai nonācām kādās divdesmit dienās, diezgan ātri. Jau uz ekvatora mēs konstatējām, ka dzenskrūvei ir salocītas lāpstiņas. Mēs tur nirām, es apskatījos, ka no trijām lāpstiņām mums tikai viena ir vesela. Resifi mēs sadabūjām meistarus, kas skrūvi salaboja. Aizgājām uz Riodežaneiro; mēs bijām dzirdējuši, ka tur ir vietas, kur var bez naudas stāvēt. Riodežaneiro skaidri sapratām, ka vasarā, tas ir, decembrī un janvārī, mēs uz otru pusi netiksim, tāpēc Riodežaneiro būtu jāuzturas pēc iespējas ilgāk, lai sagaidītu vismaz pavasari. Un jā, tur tiešām bija vieta, ko viens diplomāta dēlēns bija attiesājis Rio municipalitātei, lai dotu vietu tādiem, kas ir mazturīgi. Mēs tur nostāvējām vairāk nekā mēnesi, jā, piecdesmit sešas dienas, un tur mūsu zeļļiem dzīve bija zaļa. Viņi iepazinās ar emigrantiem, tagad jau trešajā paaudzē, no Baltkrievijas un Ukrainas, kuriem tur bija fazendas, un tad nu viņi spēlēja futbolu, dzēra alu, kāvās, bļaustījās un bija varen apmierināti ar dzīvi.
Pēc 54 dienām mēs nospriedām, ka jāiet uz Buenosairesu. Devāmies ceļā. Kādas jūdzes 400 no Buenosairesas pretī nāca viens vācu kuģis; mēs viņam pajautājām, kāds tur ir laiks, un viņi teica, ka ļoti slikts: vējš 45-50 mezgli, tas ir, 9-10 balles. Sākumā mums bija ceļavējš, bet tagad nāca no dienvidvakariem — mums tieši pa degunu. Nospriedām, ka vairs nav ko gumiju vilkt, ātri jānokļūst kādā ostā. Tāpēc rāvām uz Rio Grande Do Sul. Sākumā vējš bija vājš un mēs ieslēdzām motoru, pēc tam vējš pastiprinājās, mēs pārgājām uz burām, vējš pastiprinājās vēl, un buras nometām nost. Vilnis bija ļoti ass, un mēs ar dīzeli dzinām pret vilni. No viļņa lejā kritieni bija pamatīgi, un acīmredzot tie mastu arī saspieda un salauza. Pēc vietējā laika bija kādi septiņi no rīta, jau gaišs, un tas bija labi: tumsā vispār nevarētu saprast, kas notiek. Labi, ka visi gabali sakrita uz klāja, nekas nebija jāzvejo no ūdens. Pavilkt mēs neko lāga nevaram, un ja vēl troses būtu ūdenī, viņas satītos uz skrūves, un tad ir galīgā tintē. Visu laiku gājām ar abiem korpusiem pret vilni, bet es baidījos, ka tagad, tuvojoties ostai, mums būs jāsāk griezties — tur ir garš mols, kādas trīs vai četras jūdzes. Kādreiz pie tā mola ir lādēti kuģi un pa to molu mazs dzelzceliņš gāja. Tagad es domāju par to griešanās momentu, un binoklī jau redz, kāda ir visa tā viļņu sistēma. Bet nekas jau cits neatliek, jāiet bija. Ja mūs izmetīs krastā, drupas vien tur būs. Bija pat tāds mirklis — izmesties krastā tīšuprāt, tad nevienam netiks nekādi locekļi lauzti, arī noslīkt neviens nenoslīks — to varēja redzēt, ka mēs tur ar veselu ādu tiktu cauri, un, jāsaka, tajā brīdī es domāju, ka visa tā lieta ir beigusies; līdz ostai nokļūsim un ko tad tālāk darīs? Bet kad mums bija jātaisa tas pagrieziens, vējš kaut kādu iemeslu dēļ bija piestājis, un, tā kā tur ir samērā sekls — kādi 10 vai 15 metri —, vilnis bija norimis. Ar krakšķēšanu un brakšķēšanu visa tā lieta bija, bet izdevās. Un, kad mēs bijām jau pagriezušies, tad nāca diezgan spēcīgas brīzes, bet tas jau bija ceļavējš, mūs dzina iekšā. Bet vēl nelaime: kamēr braucam, korpusi kustas viens pret otru, un tobrīd pārlūza degvielas vads. Es ātri atdodu vienu enkuru, divdesmit piecu metru dziļumā, bet katamarānam ir liela virsma, un mūs tas enkurs nemaz netur. Tad enkuru izdabūja ārā un četrdesmit minūtes mocījās, kamēr sadabūja kopā degvielas vadus. Labi, ka dīzelis ļoti labi atgaisojās, jo dīzeli ne velna nevar palaist, ja tur kāds gaisa burbulītis ir iekšā. Pēc remontiem viņu ne velna nevar palaist. Tanī reizē viņš uzreiz — kā piešķīla, tā aizgāja. Mums paveicās arī tanī ziņā, ka jahtklubā krastā gadījās tieši tie vīri, kas bija vajadzīgi. Viņi ieraudzīja, ka tur nāk tāda nesaprotama kaudze — divi korpusi un kaut kas sakrāmēts krustām šķērsām. Viņi saprata, ka ir nogāzies masts. Un bija tur cilvēks, kam bija darbnīca, un kurš teica — labi, es jums to darbnīcu dodu, strādājiet.
Tātad, mēs tur to mastu galu galā uztaisījām un priecīgi devāmies tālāk. Tur ir vesela virkne ostiņu, kur izrādījās, ka nekādu ostu tur nav — Sanblasa, Santakrusa. Kāpēc mēs visās tajās vietās gājām iekšā — tāpēc, ka tur jau iet pāri cikloni, un no ciklona viena daļa mums der, otra daļa ir degunā. Kamēr ir degunā, tikmēr gribam pārsēdēt ostā. Un tur ir 8 līdz 12 metru paisumi un bēgumi. Uz enkura nostāties nevar. Tur viņiem ir tādas piestātnes uz milzīgi augstām kājām, bet tās visas ir domātas militārām vajadzībām; Argentīna ir stipri militarizēta ar mērķi iedot angļiem pa cepuri un atdabūt atpakaļ Folklendu salas. Sak’, mēs to lietu tā neatstāsim. Paldies Dievam, mēs nebijām nekādi angļi; patiesībā viņi pret visiem izturas normāli, arī pret angļiem... Bet par tām salām gan — tās mēs dabūsim atpakaļ! Tur vēl bija arī kara veterāni, kas tajā karā bija piedalījušies, lidotāji un visādi — tā ir vesela vēsture.
Santakrusā pilnīgi izjaucām savu dīzeli, slīpējām vienu kakliņu. Kaut kā savācām kopā, bet ilgs mūžs viņam nebija — kā mēs izgājām no ostas ārā, viņš pukšķēja kādas 10 jūdzes, apstājās un viss — motora vairs nav. Tā līdz Ušvajai, kādas jūdzes 800, ar visiem Lemēra šaurumiem, ar visu Magelāna šķērsošanu, ar visu ko. Pirms Magelāna šauruma, vakarā nostājāmies uz enkura — tur ir tāda vieta, kur noenkuroties –-, bet no rīta skatāmies, ka tas enkurs ne velna nav turējis un mēs esam diezgan tālu jau aizplanējuši uz ziemeļaustrumiem. Sāk spēcīgi pūst, septiņas balles, astoņas balles.... Mēs saprotam, ka iet uz Magelāna šaurumu nav nekādas jēgas, pamēģināsim pieiet Ugunszemes ziemeļaustrumu krastam tuvāk, lai piesedz no vēja un viļņiem. Kamēr mēs to motoru mokām un mokām, tikām es skatos, ka masts tāds līks palicies, un galvenais rombs, kas iet no augšas līdz apakšai, ir pārrauts, satinies riņķī. Nav vairs mastam nekā, kas viņu notur. Līdz ar to iešana uz Magelānu atkrita pati par sevi, mēs bijām spiesti iet atpakaļ uz Santakrusu. Tur mēs atkal remontējāmies un devāmies ceļā par jaunu. Atkal remontējām motoru, un, kā mēs bišķi pabraucām ar viņu, tas apklusa. Un bilde atkārtojās. Arī šoreiz bija spēcīgs pretvējš, bet mēs bijām tikuši jau aiz Magelāna šauruma. Es teikšu, ka tas nav nekāds šaurums, tā ir vesela jūra, tur no viena krasta otru neredz. Ar spēcīgām straumēm — navigācijas ziņā viņš ir ļoti grūts.
Tā nu mēs dabonam krietnu pretvēju, un priekšā ir Lemēra šaurums. Mēs velkam gumiju, lai tiktu ar ceļa straumi, lai tiktu caur šaurumu, visādi velkam buras, bet tik un tā vējš iegriežas tā, ka sāk dzīt uz turieni, un nekur sprukt vairāk. Es skatos, ka it kā mēs esam samērā labā, pareizā vietā, bet ir tāda sajūta, ka priekšā ir ļoti sekls. Aiz muguras viss it kā ir tīrs, bet priekšā viss ir balts. Vējš dzen uz dienvidiem, bet straume ir pretī. Bilde iespaidīga: visa jūra ir balta, stāvi, balti viļņi. Un mēs visu laiku ar degunu tajos viļņos iekšā. Kamēr mēs tur muļļājamies, tikām straume pagriežas uz otru pusi. Pilnīgi kā ar kaut kādu slēdzi izslēdz. Jūra paliek gluda, tīra, it kā nekas nebūtu bijis.
Izgājām caur Lemēra šaurumu; tagad bija jāiet iekšā Bīgla kanālā — viņš tā nosacīti ir kanāls — , un pa to kādas 200 jūdzes jāiet līdz Ušvajai. Mēs tur vakara tumsā ielienam iekšā, neko nevar redzēt, straume nes un vēja nav, nevar riskēt, tur bija viena tāda enkurboja, un mēs pie tās nostājamies. Pēc tam es dzirdu — mūs izsauc, runā sākumā angliski, pēc tam spāniski. Es pasaucu Svetlanu, lai paklausās, vai tas uz mums attiecas. Jā, attiecas gan — tā bija Čīles karaflotes boja, un mēs nedrīkstot pie viņas stāvēt. Bet apkārt ir tumšs, melna nakts, vēja gandrīz nekāda. Un tad mēs piešķīlām to mazo, piekaramo motoriņu, mēģinājām ar to; izgājām ārā, bet tumsā jau īsti nevar orientēties, un nekādu gaismas boju nav, jo dziļums ir liels. Tā mēs līdz pašai dienas gaismai mocījāmies pa kanālu. Pēc tam cauri visādiem šaurumiem bija jāiet. Straume pretī, vēja nekāda nav, ejam ar to mazo motoriņu. Cik viņš vilks — kas to zina. Un tur vēl ļoti daudz ūdenszāļu, kuras visu laiku tinas virsū uz dzenskrūves, skrūve jātīra, es pat vienu reizi niru, lai viņu notīrītu; ūdens bija ļoti auksts. Beigu beigās iepūta kārtīgs vējš; tur tā ir: vēja nav un nav, bet tad tā uzpūš, ka jāsāk buras rēvēt. Tā mēs līdz tai Ušvajai aizkūlāmies. Atkal jaucām motoru ārā — gan vienu motoru, gan otru. Likām visu to kopā. Motors strādāja labi, bet sagāja dēlī augstspiediena sūknis.
Tā bija tāda nebeidzama visādu neveiksmju virkne. Kas tik’ tur nenotika! Beigu beigās viņš tik un tā nestrādāja. Viss tas laiks, ko mēs pavadījām remontos, bija pa tukšo. Gājām ar to mazo motoriņu uz Porto Viljamsu, jaucām lielo motoru ārā, trīs nedēļas tur jēdzāmies, beigu beigās viņš bija sataisīts un tad viņš strādāja. Sandjego mēs dabūjām no Rīgas detaļas, atkal visu pārbūvējām, nomainījām šāles, nomainījām kloķvārpstu. Bet jāsaka, ka tās naglas, ko viņi bija atsūtījuši, bija domātas citai sienai. Teiksim, klanis nebija priekš tā motora.
Un tad mēs gājām uz Hornas ragu, tur mums tā pagrūti gāja, dienā mēs viņam pagājām garām, bet bija diezgan liela viļņošanās, izsēsties nevarēja. Tad mēs četras dienas stāvējām vienā līcītī; pūta tik briesmīgi vēji, ka norāva mums visus enkura galus; vēji bija tādi, ka tiešām gāza no kājām nost. Bet to mēs pārgaidījām, jo zinājām, ka ciklons nāk un aiziet. Tad mēs ātri braucām uz Hornas salu, Aleksandrs un Staņislavs ar kuģi braukāja turp un atpakaļ, bet mēs četri ar piepūšamo laivu braucām malā. Tur bija vieta, kur viļņošanās bija mazliet mazāka. Piebraucām pie tādām trepēm klāt, un kad vilnis met, un tad ar laivu izskrien malā cik vien ātri var un pa tām trepītēm augšā. Ar kājām maz ir staigāts, un pa trepēm kādi 40 metri jākāpj augšā — milzīgi garš tas ceļš, man bija mēle pār plecu. Pēc tam vēl bija jāiet augšā, un tur ir māja, kur atrodas viss apkalpes personāls radiostacijām, meteostacijām, viss kaut kas. No ārpuses tā māja izskatās noželojami, bet viņi speciāli saglabā ārskatu tādu, kā ir bijis kopš seniem laikiem, kad tur apmetās pirmie. Iekšā tur viss ir kā pieklājas. Vēl viņiem tur ir memoriāls, kas uz bildēm izskatās varen smuks, bet patiesībā tas ir pabiezs skārds, kurā ar autogēnu izgriezta kaija.
Pēc tam bija atkal jālūdz Čīles jūras kara spēkiem atļauja iet pa Patagonijas kanāliem, kādas 700 jūdzes, līdz Penjasa līcim, kur var iet atkal pa okeānu. Mēs gribējām tos kanālus apskatīt. To tiešām ir vērts redzēt, bet jābūt kārtīgam dzinējam. Mūsu 45 zirgi tur tāda smaidīšana vien ir. Tur ganās daudz laivu, bet jāsaka, ka mazāk par 80 līdz 100 neviens sevi cienošs burātājs iekšā neliek. Viens zellis bija atburājis no Ankoridžas pa Kluso okeānu un viņam bija 30 zirgi. Tad viņam bija visādas klapatas. Zvejniekiem bieži vien nācās viņu glābt, kad viņš bija norauts no enkura — motors jau nepalīdz —, lai nesasit lupatās. Tur ir tā, ka pa dienu var iet pa kanāliem, bet pa nakti ir jānostājas. Ir tāds liels grosbuks, kurā smalki ir aprakstīti visi līcīši ar apstāšanās vietām un dziļumiem. Sākumā mēs iekritām — domājām, ka tas augstais kalns gan vēju nelaidīs. Nostājāmies pie kalna, bet no viņa gāžas tādi pūtieni.... Bet tad ir vēl tādi zemāki, 30 vai 20 metrus augsti kalni, tie ir tie īstie, aiz tiem ir miera dzīve, līdz rītam var izgulēties, kaut gan vējš jau mainās un viss kas var notikt.
Tad gājām uz Galapagu salām, un tur bija pirmā reize manā praksē, ka stāvējām atklātā reidā okeānā. Tur stāv kuģi, stāv jahtas, un izrādās, ka tieši tajā vietā tīri labi var stāvēt. Diezgan smuki šūpo visu laiku, bet viļņi nav plīstošie. Dibena profils ir tāds, ka tos viļņus nodzēš — nav vairs četri pieci metri, bet ir kādi divi metri un lēzeni. Šūpo visu laiku un arī mazliet rausta, bet dzīvot var. Tur mēs stāvējām kādas desmit dienas, ilgāk nevarēja, bija kaut kādi ierobežojumi. Paņēmām degvielu, ūdeni un ļoti uzmanīgi, apkārt skatoties, gājām uz Meksiku. Klausījāmies laika prognozi, jo tajā laikā sāk parādīties pirmie viesuļi — hurricanes. Viens aizgāja, mums jāriskē bija, un gājām tai saucamajai doldrum (intertropical convergence) zonai cauri; tur bija visādi vēja virzieni un īslaicīgi lieti. Varētu domāt, ka lietus ūdeni var izmantot — jā, kaut ko tur salasīt var, bet lieti bija ļoti īslaicīgi, ar zibeņiem, pērkoniem, vēja maiņām. Ļoti lēni var iet uz priekšu, jo visu laiku kaut kas mainās. Tā gāja kādas jūdzes 400. Gribējām iet uz Akapulko, bet kaut kā tie vēja virzieni nesakrita. Vilkām tad uz Meksikas ziemeļiem, uz Sanblasu. Likās, ka tur viss ir labi un jauki, un tā arī bija, izņemot to, ka mēs tur pirmoreiz Meksikā iegājām iekšā. Mums nebija Meksikas vīzas, un viņi vīzu dod turpat uz vietas, tikai ir viens bet — bija jāmaksā 500 dolāru ostas nodoklis. Trieciens bija pamatīgs, un jāmaksā bija arī par vīzu — tas gan nebija tik daudz, kādi 15 dolāri no deguna.
Bet tas ir tas, kas ir bijis. Domājot par to, kas ir priekšā, dažreiz tīri šķērmi ap dūšu paliek. Nepatīk man tas motora vājums. Dīzeļu rūpnīca gan mums viņu deva ar tīru sirdi. Dažiem Latvijā ir ļoti kļūdains priekšstats, kas tas jums ir — tvaikonis vai dīzeļelektrokuģis, ka jums vajadzīgs šitāds dīzelis. Bet ar vājiem nevar, gadās, piemēram, tādas vietas, kur tu vari citu aizskart. Virsma ir liela, vējš mūs vienmēr pamatīgi nes, var kādam šrepi sānos ievilkt. Mums bija tāds skandāls Helgolandē, Vācijā; mēs tur gājām uz Angļu kanālu: pamatīgi iepūta pretī. Mēs domājām, ka nav ko te mocīties, iesim uz Helgolandi. Bet arī tajā ostā vējš bija tik pamatīgs, ka nu nekā nevar tas motors izairēt pret vēju. Ķērāmies pie tādām trepēm klāt, tad tām trepēm norāva galu nost un sāka sāniski nest. Mēs tur vienam tādam apzeltītam kuterim nobraucām gar sāniem — kas par jampadraci bija — ak tu tētīt! —, mēs ātri tināmies projām.
Dzinējam jābūt kārtīgam. Labi saskaņotam ar skrūvi. Un skrūvei jābūt kārtīgai. Viņa var būt saliekama vai pagriežama, visvisādas ir, bet viņai ir jābūt kārtīgai, lai grūtā brīdī viņa tev palīdzētu, un tie grūtie brīži būs. Latvijā saka: “Tas taču ir burinieks, jūs ar burām braucat.” Pareizi, mēs ar burām braucam tūkstošiem un tūkstošiem jūdžu, bet ir pietiekami daudz situāciju, kad motors ir vajadzīgs. Mēs nevienā ostā nevaram izgrozīties, daudzās ir norādījums, ka, sākot ar tā saucamo bellboju, tālāk ar buru vairs nedrīkst iet. Mums ir jāiet cieši pa fārvateru, mēs nedrīkstam novirzīties, un ja vēl ir kaut kāds pretvējš, tad ir pavisam tintē. Turklāt mums ir jātur seši mezgli, ne mazāk. Ja ir pretvējš, tad mēs tos sešus mezglus noturēt nevaram, motors ir pa vāju, it sevišķi ja kāds aizmugurē nāk. Kad mēs gājām iekšā Roterdamā — tā bija vislielākā kļūda —, tur bija tāda kustība kā nekur, es daudzas ostas esmu redzējis. Viens pie otra tur šuj iekšā un ārā. Māsas upe ir krietni šaurāka par Daugavu. Tur vēl vienā vietā baržas bija saskrējušās, bet tas nu tā. Un tur iet nevis kaut kādi 10 000 tonnīgie, tur iet 40 un 50 tūkstoštonnīgie, milzu kuģi. Es esmu tajā plūsmā, un man ar viņu kopā jāiet. Lielais kuģis ar savu skrūvi tiek uz priekšu, bet mēs netiekam, jāmeklē, kur var malā nosprukt, bet mēs malā netiekam, malā ir akmeņi — tāpat bija arī, kad mēs gājām Sandjego iekšā. Es pat nevarēju iedomāties, ka tas fārvaters ir tik ļoti starp klintīm. Vietas pietiek, bet ir arī tādas klintis, kas bēguma laikā paliek plikas, un tad tu viņas labi redzi. Zīmes arī ir virsū. Mēs domājām — tur ir ūdens, ja vajadzēs, tad paslīdēsim malā. Bet visu laiku kuģi nāk iekšā un iet ārā, mēs arī nevaram tur sevišķi ampelēties, arī tajā plūsmā jāturas, un mēs cenšamies izvērtēt, varēsim sānos noiet vai nevarēsim. Sākumā likās ka var, bet ūdens sāka kristies, un tad jau manīja, ka nevarēs vis.
Kad nolauzām mastu — mēs to summu tikai vēlāk saskaitījām, kas ir patērēta materiāliem un atjaunošanai —, kādi divarpus vai trīs tūkstoši dolāru, tas ir, ar visiem transportiem. Jāsaka, ka sagādāja un attransportēja brazīlieši to mums ļoti akurāti. Par to negadījumu Latvijā zināja, un pa jahtklubiem, šur un tur un ieskaitīja rēķinā. Mums te trijiem ir tā saucamās Visa kartes, un tad mēs no tā rēķina ņēmām un tikai maksājām. Tālāk, ja mums galīgi šķidri iet, kā mums tepat pieprasīja uzrādīt 5000 dolārus no deguna, lai varētu Austrālijā iet iekšā, mēs zvanījām Vītoliņam uz kuģniecību. Vītoliņš teica: “Tādu summu jums neviens nemaksās, bet mēs varam pamēģināt iedarboties no otra gala, caur Varšavu, kas mums deva to vīzu, caur vēstniecību.” Un tas palīdzēja, gala rezultātā mēs to visu dabūjām. Un Vītoliņš arī atklātā tekstā jautāja: “Kā jums ir ar to naudu?” Šobrīd mums viņa ir, un es negribu neko lieku ņemt, lai nerastos nekāds kārdinājums. Ir jau mums zeļļi, kas saka, ka vajag labāk ēst, garšīgākus dzērienus dzert, pīpēt labākas cigaretes, jo šīs esot nekam nederīgas. Staņislavs strādāja Parex bankā, viņu par kaut kādiem grēkiem no turienes patrieca, jo grēkāzis viņš ir liels. Es saku: “Nu tad tu prasi Karginam, lai viņš tev atsūta.” Un atsūtīja arī 500 dolārus, vienreiz atsūtīja un otrreiz. Tos pirmos 500 dolārus Staņislavs godīgi iemaksāja apēšanai, ar otriem viņš vēl vakar tā kārtīgi rāva rorē.
Man pensija iet visu laiku, tā pensija bija iekrājusies, un arī no iepriekšējās darba vietas ir tādi vīri, kas atbalsta. Bet viņi nedod naudu kā tādu, viņi dod mērķa ieguldījumus. Ja mums ir vajadzīgs tas un tas, viņi pārskaita uz attiecīgo veikalu vajadzīgo summu. Bet tās summas nav lielas — simt, divsimt, piecsimt dolāri. Pārtikai mums pietiek, stāvēt mēs parasti izmanāmies tā, lai nebūtu jāmaksā, bet kādreiz iekrīt arī, ka ir jāstāv, neko darīt. Visādā ziņā mēs cenšamies dzīvot pēc iespējas pieticīgāk; ir jāsaprot, ka mēs esam pārgājiena apstākļos un daudz ko nevar atļauties. Vienam otram tas dikti nepatīk. Es viņiem saku: “Te nav galera, neviens nav piekalts. Palūdz naudiņu, lētas biļetes jau dažu reizi var dabūt, un tev būs labi, un mums būs labi.” Mums saruna vienmēr ir ļoti konkrēta un atklāta. Es personīgi gribu, lai visi seši, kas izgājām, arī atgriežamies. Bet ja kādam tā kurpe spiež par daudz… Un te jau zeļļiem gribējās pakantēties Amerikā, bija sarunājuši vienam vīram palīdzēt laivu remontēt, un viss bija forši, bet paredzot, ka viņiem kārtīgi maksās, kādas divas vai trīs dienas kārtīgi rāva rorē. Tādām pašam žulgainām acīm viņi uz to kuģi aizbrauca, pēc kārtīgas raušanas bija kārtīgas paģiras, un pirms darba sākšanas bija jāsalāpās. Kādas pāris stundas bija lāpījušies, pēc tam neviens no viņiem īsti strādātājs nebija. Kaut ko tur ar lauznīšiem bija pastrādājuši, un tas kungs viņus vairs otrā dienā negribēja redzēt. Nu, Staņislavs tāds izskatīgs vīrs — mēģināja kaut kādām kundzēm tur piešūties klāt, bet tās kundzītes jau arī nav ne ar to detaļu taisītas, viņš dabūja “no vārtiem pagriezienu atpakaļ”. Nu, tagad viņi vēl filozofē, ka būs iespēja pastrādāt Austrālijā.
Tie vīri, kas pirmajā reizē izklīda pa Ameriku, bija daudz aktīvāki. Viņiem arī bija tāpat — nekāda godīguma vai atbildības sajūtas viņiem nebija, bet viņi bija ļoti aktīvi. Aktīvi blēdījās, šmaucās, zaga, pļēguroja. Maiami ātri sameklēja darba biržu, atrada kaut kādu Rabinoviču, kas viņiem ātri uztaisīja falšas identifikācijas kartiņas. Viņi tur varēja strādāt un tīri labi nopelnīja. Bet ar šitiem tā nav — ja pirmo kapeiku dabū, tad tas ir kārtīgi jānosvin, un kas tad vairs par strādātājiem.
Es jau sen esmu secinājis — pat ja mēs paliksim trijatā, mēs to kuģi uz Latviju dabūsim, nebūs vairs tas bars jābaro. Nopirksim autopilotu, viņš tad brauc, un tu vari ar tām burām staigāt un strādāt, pat ieiet iekšā kajītē un uz kartes pastrādāt. Nav ar viņiem mūžīgi tur jākaro. Principā ir tā — visi agrākie jūrasbraucēji bija pēdējie plukatas. Kas uz sauszemes bija visu pēdējo nodzēris, to savāca tie burinieku oficieri, skatās — būdīgāks ir, tad var ņemt, tas nekas, ka pilnā. Un uz jūras jau viņiem nav kur sprukt, jāstrādā ir, un ja nu galīgi negrib klausīt, tad iedod ar striķi pa kaklu. Un mums tas gadījums ir ļoti tuvs. Kā pret jūrniekiem man ne pret vienu pretenziju nav, to viņi visu prot. Bet dzērāji, pļēguri un bezatbildīgi viņi ir. Arī tagad, Staņislavs pa kluso notērējis 500 dolāru. Mums naudas turētāja un saimniecības vadītāja Svetlana žēlojās, viņai visi ienākumi un izdevumi ir zināmi. Viņš acīmredzot kādu daļu ir arī pazaudējis, kaut kas ir izkritis, jo, lai nodzertu kaut vai 300 dolārus, es nezinu, kā tur ir jādzer; šampanieša vannā ir jāpeldas, lai kaut ko tādu izdarītu, bet nu tāda ir realitāte.
Juris, izrādās, ir gribējis mums toreiz braukt līdzi uz Ameriku, es kaut kā nepamanīju, ka viņam tāda apetīte būtu, viņam toreiz ar’ bija visādas ilūzijas, ka tur būs milzīgi labi un jauki — viegls vējiņš pūš un buras šalko, un tik’ brauc, un tik’ vicini, un tagad redz, ka tā bilde ir pavisam citāda, viņš saka: “Es gribu mājās, mana veselība vairs neatļauj te atrasties, man kaut kas ar kuņģi sagājis dēlī.” Bet tas nav saistīts ar to, ka mēs braucam pa jūru — mūžīgā dzeršana un pļēgurošana nekad pie laba gala nenoved. Staņislavam tā jūra vienmēr ir bijusi pie vienas vietas, viņam acīmredzot pamatideja bija kaut kur aizķerties — vai nu Vācijā vai Amerikā —, kur tās samazgas treknākas un sile lielāka. Latvijā viņam sevišķi ko darīt nav tomēr. Es viņu pirms tam ne visai pazinu, mēs vienu gadu kopā nostrādājām, kuģi remontējām, viņš ir samērā labs amatnieks, un tad viņš pa laikam kaut kur izgaisa — tās, izrādās, bija tās dzeršanas lēkmes —, pēc tam atkal parādījās svaigs un strādīgs. Nezināju, ka viņš no korķa nevar nekādi nokāpt. No otras puses, ja Latviju patīrītu no visādiem atkritumiem, tas nemaz par ļaunu nenāktu, visus kaut kur izmētātu pa pasauli — pašā reizē; jo Latvijā tādu mazāk, jo ir vieglāk. Kad pēc pirmā reisa tie pieci palika Amerikā, man ne mazākā žēluma nebija, jo mazāk tādu Latvijā, jo labāk.
Mēs tagad ejam uz rietumiem, uz rietumiem, uz rietumiem. Gaidāmie pieturas punkti ir Havaju salas, pēc tam acīmredzot būs jāvelk uz Fidži, jo tur nevajag vīzu. Pēc Austrālijas tālāk — Indijas okeānā, austrumos no Madagaskaras, ir salas Maurīcija un Reinjona. Mēs vilksim uz to Reinjona, jo tur ir Dienvidāfrikas republikas konsulārie dienesti, un tur mēs varam dabūt vīzu. Līdz Durbanai tur kādas 400 jūdzes vēl ir, bet tas būs vissmagākais gabals. Gar Āfrikas dienvidu galu ir lieli viļņi, un visi, kas tur ir bijuši, saka, ka tā arī ir, vējš no vienas puses un tās lielās pastāvīgās jūras straumes — no otras puses, un tas uzrullē tādu vilni, ka tur iet grūti. Dienvidamerikas dienvidu galā vienmēr ir kur iesprukt, tur ir visādas salas un saliņas, līcīši, labāk redzami un mazāk redzami, vairāk vai mazāk piesegti, bet Āfrikas dienvidu galā tādu vietu nav.
Durbana, Portelizabeta, vēl kaut kādi āža miesti, kur labā laikā tu ieiet vari, kad viņi tev nav vajadzīgi, bet sliktā laikā tu tur iekšā netiec. Milzīgi plīstošie viļņi pie ieiešanas, un garantijas nav nekādas, ka ar veselu ādu cauri tiksi. No Reinjonas uz Durbanu, un pēc tam kaut kādā veidā ir jāaizmanās līdz Keiptaunai. Es domāju tā — ja līdz Keiptaunai kāds būs iekrājis naudiņu pa kluso, iesēdīsies lidmašīnā un aizlaidīsies uz Rīgu, tad rauj viņu kociņš, es kādu no Rīgas biedriem paaicināšu vietā, jo tur vairs atlidošana nav nekāda problēma. Tad mēs atkal ar pilnu komandu varēsim vilkt uz Azoru salām, nu vispirms uz Svētās Helēnas salu, bet man visi šitie vēsturiskie pasākumi liekas otršķirīgi. Ja es varētu viens pats visus jautājumus lemt, es ietu tieši gar Āfriku, nu varbūt Gvinejas līcim vilktu pāri pa taisno, neietu gar pašu krastu. Es jau runāju ar Latvijas zvejniekiem, viņi saka: “Jums jau nebūs tik daudz degvielas, lai to bezvēju pieveiktu.” Pēc tiem grosbukiem, kas mums ir, vēja pietiek visos mēnešos. Daudzi burinieki iet uz Svēto Helēnu, tad Kaboverde, Azoru salas; īstenībā ceļš apkārt pasaulei beidzas pie Kaboverdes, tālāk jau ir atpakaļceļš. No turienes vēl kādas tūkstoš jūdzes ir līdz mājām, varbūt vairāk.
Kornvola caur slapjām brillēm
Ingrīda, sapnis, murgs
Vērot apvārsni
Eiropa atpūšas