Ķīnieša roka masām

Tokijas Nippon Budōkan ir augsti godāts budo jeb japāņu cīņas mākslas centrs. Tikai dažus soļus no šīs ārkārtīgi kustīgās pilsētas dzīvākajām avēnijām sākas gājēju celiņš, kas gar Imperatora pils akmens cietokšņa mūriem un koku ieskautajiem aizsarggrāvjiem ved uz Kitanomaru parka mežiem. Tā ir dabas oāze, kas 17. gadsimtā izveidota sjoguniem un plašākai sabiedrībai atvērta tikai 1969. gadā. Pāri koku lapotnei kā postmoderna pagoda slejas 1964. gada Tokijas olimpisko spēļu vajadzībām celtais Budokans; tas projektēts, atdarinot vienu no Japānā senākajiem un iemīļotākajiem budistu tempļiem, sauktu par Sapņu zāli, un tā astoņstūru jumtu, kura forma iecerēta kā atsauce uz Fudzi kalnu, vainago zeltīts sīpola formas gibōsi, tradicionāls rotājums, kam saskaņā ar ticējumu piemīt spēja aizbaidīt ļaunos garus.

Taču pirmspandēmijas ērā šī apskaidrota miera atmosfēra acumirklī izgaist, tiklīdz tu sper soli pa kādu no ieejām karatē turnīra laikā. Gaiteņos ņudzēt ņudz sasvīduši karateka jeb karatē mākslas praktizētāji baltos tērpos ar krāsainām jostām, bet milzu alai līdzīgajā arēnā atbalsojas dārdoša rēkoņa: tur aptuveni 10 000 skatītāju uzmundrina sešus sacensību dalībniekus, kas vienlaicīgi cīnās trīs laukumos zem milzīgiem videoekrāniem; karatistu dejojošie soļi mijas ar labi pazīstamajiem spērieniem, sitieniem un cirtieniem.

Lai gan ārpus Japānas karatē mēdz uztvert kā kaut ko tikpat fundamentāli japānisku kā suši vai ķiršu ziedēšanas vērošana – kā šķietami mūžsenu praksi, kuras tradīcijas tītas dzenbudisma misticisma plīvurā –, daudzi no pazīstamākajiem karatē elementiem, tajā skaitā apģērbs un dažādu krāsu jostu apzīmētā meistarības hierarhija, nebūt nav seni un ieviesušies tikai 20. gadsimta 20. gados. Par cīņas mākslu karatē Japānā oficiāli atzina tikai pirms 86 gadiem. Un tā pirmsākumi nepavisam nav meklējami Japānas lielajās salās: karatē dzimis Okinavas arhipelāgā, kas daudzus gadsimtus bija neatkarīga karaliste ar kultūru, kuru spēcīgi ietekmējusi Ķīna, un kas arī mūsdienās saglabā savu atšķirīgo identitāti.

Interesantā kārtā tieši vispārējas popularitātes trūkums ļāva karatē izvairīties no sabiedroto okupācijas karaspēka uzspiestās demilitarizācijas programmas, kas vērsās pret citām senajām cīņas mākslām, un uzplaukt pēc Otrā pasaules kara.

Uzskata, ka garais karatē ceļš līdz starptautiskai slavai aizsācies 14. gadsimtā, kad pirmie ķīniešu cīņas mākslas kopēji ieradās Okinavā, baltu smilšu pludmalēm ieskautu subtropu salu anklāvā, kas atrodas ap 640 km uz dienvidiem no pārējās Japānas, 800 km no Šanhajas un 1200 km no Seulas. Arhipelāgs drīz kļuva pazīstams kā Rjūkjū karaliste, valsts ar savu valodu, tradicionālo apģērbu, virtuvi un reliģiskajām ceremonijām. Tās ciešās kulturālās saites ar kontinentu saglabājās pat pēc 1609. gada, kad samuraju iebrukums Rjūkjū pārvērta par Japānas marionešu valsti. Okinaviešiem aizliedza nēsāt zobenus, tāpēc jauni augstdzimuši vīrieši sāka veidot pagrīdes grupas, kurās slepenas pretošanās nolūkos izkopa dažādus nebruņotas cīņas veidus, apvienojot vietējo un ķīniešu tehniku un reizēm, kā vēsta vietējie nostāsti, izmantojot par ieročiem dažādus zemnieku darbarīkus, tādus kā izkaptis un nūjas. (Dažus paveidus karatē vēl joprojām izmanto: teiksim, rīsa kulšanas sprigulis kļuvis par nunčaku.)

Šī hibrīdcīņas māksla kļuva pazīstama kā kara-te, “ķīnieša roka”. Nebija ne vienādu tērpu vai krāsainu jostu, ne rangu sistēmas, vienota stila vai apmācību programmas. Treniņos galvenā uzmanība tika pievērsta pašdisciplīnai. Lai gan karatē var būt nāvējošs, skolotāji uzsvēra, cik svarīgi ir savaldīties un izvairīties no sadursmēm. Šis miermīlības princips vēlāk tika iekļauts karatē kodeksā kā postulāts “neizdarīt pirmo sitienu”.

– Okinavas karatē pamatdoma nekad nav bijusi sakaut pretinieku vai izcīnīt uzvaru, – saka Migels da Luss no Okinavas Karatē informācijas centra, kas atvērts 2017. gadā, lai pievērstu plašāku uzmanību šīs cīņas mākslas vietējai izcelsmei. – Galvenā uzmanība tiek veltīta personīgajai izaugsmei un rakstura pilnveidošanai. Tas atspoguļo Okinavas cilvēku personību. Mūsu salas iedzīvotāju mentalitāte vienmēr bijusi vairāk vērsta uz diplomātiju, mazāk – uz agresīviem domstarpību risināšanas līdzekļiem.

Pēdējās ilūzijas par šķietamo Okinavas neatkarību sagruva kataklizmu ērā pēc 1868. gada, kad Japāna sāka galvu reibinoši strauju industrializācijas programmu un izveidoja modernu armiju un kara floti. Tokija, tagad aizrāvusies ar imperiālisma idejām, 1879. gadā likvidēja seno Rjūkjū karalisti un būtībā ķērās pie arhipelāga kolonizācijas, vajājot senās tradīcijas un ar skolu un karadienesta palīdzību uzspiežot japāņu kultūru. Vairums Okinavas karatē skolotāju piekāpās nenovēršamajam un atvēra savu cīņas mākslu plašākai pasaulei, iekļaujot to salas izglītības sistēmā un paši piesakoties dienēt Japānas armijā.

– Okinavas augstākā vidusšķira uzskatīja, ka nākotne pieder asimilācijai Japānas kultūrā, – saka Deniss Frosts, Kalamazū koledžas Austrumāzijas studiju programmas vadītājs un grāmatas “Zvaigznēs raugoties: sporta slavenības, identitāte un ķermeņa kultūra jauno laiku Japānā” autors. – Līdz tam karatē bija visai amorfa disciplīna, tāpēc to varēja pielāgot un ar to iepazīstināt jaunas auditorijas.

Sākumā svešais cīņas stils guva visai pieticīgus panākumus tālaika ksenofobiskajā Japānā. Interese ievērojami pieauga 20. gadsimta sākumā, kad mediķi, izmeklējot karadienesta kandidātus no Okinavas, ievēroja, ka vīrieši, kas nodarbojas ar karatē, ir krietni labākā fiziskajā formā, un stāsti par to sāka izplatīties arī pārējā Japānā. Kāds Okinavas karatē skolotājs no agrākās valdnieku dzimtas, vārdā Čoki Motobu, kļuva par slavenību Osakā, kur bija ieradies, lai noskatītos paraugdemonstrējuma cīņu starp eiropiešu bokseri un japāņu džudo ekspertiem. Boksera uzvaras karatistu tā nokaitināja, ka viņš ielēca ringā, izaicināja ārzemnieku uz cīņu un “atslēdza” viņu ar vienu vienīgu sitienu. 1921. gadā kroņprincis Hirohito, kam drīz vajadzēja kļūt par imperatoru, apmeklēja Okinavu, un tur redzētais vidusskolnieku karatē paraugdemonstrējums senajā Suridzjo pilī atstāja uz viņu spēcīgu iespaidu.

Nākamajā gadā Japānas izglītības ministrs uzaicināja Okinavas karatē meistaru Gičinu Funakosi nodemonstrēt cīņas mākslu kādā Tokijas izstādē. Funakosi bija kluss pusmūža skolotājs, dzejnieks un konfūcisma klasisko tekstu pētnieks, kurš aizrāvās ar kaligrāfiju, – netipisks kandidāts jaunu sekotāju vervēšanai. Taču viņa sniegums atstāja spēcīgu iespaidu uz japāņu amatpersonām un džudo meistariem, un viņš nolēma palikt mācīt karatē lielajās salās. Iesākumā ceļš nebija viegls: Funakosi vairākus gadus dzīvoja no rokas mutē un strādāja par sētnieku. Vairums japāņu, runājot kāda rakstnieka vārdiem, uz karatē raudzījās vīzdegunīgi un ar aizdomām, uzskatot to par “pagānu un mežoņu mākslu”. Taču Funakosi, demonstrējot pašaizliedzīgu aizrautību un radošu pieeju, sāka meklēt sekotājus universitātes studentu un biroju darbinieku vidū, kuri bija atvērtāki un atsaucīgāki, un viņam izdevās atrast jaunus karatē mācekļus. 1935. gadā Dai Nippon Butoku Kai, budo iestāde, kas pārraudzīja tradicionālās japāņu cīņas mākslas, to vidū arī sumo un kendo (samuraju stila paukošanos ar bambusa nūjām), oficiāli par tādu atzina arī karatē.

Taču šī uzvara reizē arī pārvērta karatē uz visiem laikiem. 30. gadu ultranacionālistiskais noskaņojums iespaidoja visus kultūras aspektus. Lai importētais cīņas stils japāņiem liktos pazīstamāks un saprotamāks, Funakosi un viņa sekotāji pārņēma dažādus ārējus elementus no džudo, tajā skaitā treniņu formas tērpus, krāsainās jostas un rangu sistēmu. Īpaši aizdomīga likās karatē ķīniskā izcelsme, tādēļ ka spriedze abu lielo Āzijas impēriju attiecībās tolaik nopietni saasinājās un iespēja, ka varētu sākties liela mēroga karš, sāka izskatīties draudīgi ticama. 1933. gadā vārda “karatē” rakstiskais simbols japāņu valodā tika nomainīts ar homofonu, proti, vārdu ar tādu pašu izrunu, bet citu nozīmi. “Ķīniešu rokas” vietā karatē tagad bija “tukša roka”.

– Tas ir aizraujošs piemērs parādībai, ko vēsturnieki dēvē par “izgudrotu tradīciju”, – saka Frosts. – Daudz kas no tā, ko mēs šodien uzskatām par būtiskiem karatē elementiem, patiesībā tika ieviesti tikai pirms gadsimta.

Tomēr arī pēc tā karatē Japānā palika diezgan nenozīmīga cīņas māksla. Klasisko pūristu acīs karatē vēl aizvien saglabāja viegli svešzemniecisku pieskaņu, pat tādu kā mazliet bandītisku auru.

Autsaidera statuss, kā vēlāk izrādījās, bija noslēpums, kas pamatā karatē vēstures nākamajai fāzei, kad šī cīņas māksla pēc Otrā pasaules kara guva milzu panākumus visā pasaulē. Kad 1945. gadā sabiedroto spēki okupēja Japānu, viens no pirmajiem ģenerāļa Daglasa Makartura soļiem bija visaptverošs militārās audzināšanas un vingrinājumu aizliegums, kas būtībā pārtrauca arī jebkādas nodarbības ar cīņas mākslām – izņemot karatē.

– Budo uzskatīja par japāņu militārā un kaujinieciskā gara galveno avotu, – saka Rauls Sančess-Garsija, Madrides Politehniskās universitātes sociālo zinātņu pasniedzējs un grāmatas “Japāņu cīņas mākslu vēsturiskā socioloģija” autors. – Cīņas mākslu praksi izmantoja, lai karavīriem ieaudzinātu senās samuraju vērtības – aklu lojalitāti, pašuzupurēšanos un absolūtu atteikšanos padoties, šādi veidojot ideoloģisko bāzi kara laikā izplatītajiem bandzai un kamikadžu uzbrukumiem, seppuku jeb rituālai pašnāvībai un nicinājumam, ar kādu japāņu armijas virsnieki izturējās pret karagūstekņiem. Taču karatē uztvēra kā kaut ko nebūtisku, tikai nesen Japānā ievestu, līdzīgāku vienkāršai vingrošanai – nesaistītu ar samuraju tradīcijām

Tā rezultātā karatē kļuva par vienīgo cīņas mākslu, ar ko Japānā atklāti nodarbojās laikā no 1945. līdz 1948. gadam, kad ar to plaši saskārās desmitiem tūkstošu amerikāņu ierindnieku, kuriem, uzmanot mierīgos Japānas iedzīvotājus, bija papilnam brīvā laika.

– Amerikāņu karavīri patiesi aizrāvās ar karatē, – atzīmē Sančess-Garsija. – To apguva un mācīja ASV armijas bāzēs.

Iespējams, lielākās izmaiņas bija sacensību turnīri, kuru rīkošanu atbalstīja, lai karatē vairāk līdzinātos “demokrātiskam” sportam Rietumu izpratnē – ar uzvarētājiem un zaudētājiem.

Funakosi skolnieki turpināja trenēties arī tad, kad sabiedroto uzlidojumā tika sagrauts viņu dodzjo, un 1949. gadā nodibināja pirmo oficiālo organizāciju, Japānas Karatē asociāciju (JKA). Visu cienītais “modernā karatē tēvs” nomira 1957. gadā 88 gadu vecumā, atstājot mantojumā paša izveidoto cīņas stilu sjotokanu, kas mūsdienās uzplaucis par populārāko karatē skolu. Viņa uzticamākie sekotāji Japānā mēdz doties svētceļojumā uz Funakosi piemiņas vietu Engakudzi templī – pagodu kompleksā, kas atrodas zaļojošā kalna nogāzē netālu no okeāna krasta, apmēram stundas braucienā ar vilcienu uz dienvidiem no Tokijas. Taču jau Funakosi nāves brīdī karatē bija nostājies uz ceļa, kas šo cīņas mākslu atkal noveda pie jaunām pārmaiņām.

Rietumu aizraušanās ar nebruņotās japāņu cīņas disciplīnām aizsākās 1868. gadā, kad šī valsts, kura vairāk nekā 250 gadus bija slēgta jebkādiem kontaktiem ar ārpasauli, pirmo reizi atvēra durvis un ļāva ārzemju viesiem klātienē saskarties ar Japānas kultūru. 1903. gadā fiktīvajam Šerlokam Holmsam cīņā ar Moriartiju izdevās paglābties no nāvējoša kritiena, pateicoties “baricu” iemaņām (domāts barticu, Edvarda laika britu cīņas stils, kas apvieno boksa un dzjūdzicu paņēmienus). Tedijs Rouzevelts 1904. gadā Baltajā namā trenējās džudo un dziedāja slavas dziesmas šim sporta veidam. Bet pēc Otrā pasaules kara dažādu notikumu sakritības dēļ par starptautisku fenomenu kļuva karatē.

Ciktāl sporta vēstures pētniekiem izdevies noskaidrot, pirmais amerikāņu karavīrs, kurš, atgriežoties Savienotajās Valstīs, līdzi atvedis karatē iemaņas, bijis 21 gadu vecs vidējā svara boksa čempions, vārdā Roberts Traiass, kurš Klusajā okeānā dienējis kara flotē. Traiass (tēlainā aprakstā, kas publicēts žurnālā Black Belt) stāsta, ka viņu pastāvīgi aicinājis uz cīņu kāds trausla paskata ķīniešu budistu misionārs, vārdā Tuns Ge Sjins. Kad Traiass beidzot piekāpies, šis “sīkais vīrelis”, kā viņš atceras, sadevis viņam “pa mizu tā kā vēl nekad mūžā”. Traiass ieinteresējies, sācis apgūt karatē un kļuvis par vienu no pirmajiem melnās jostas īpašniekiem Rietumos; 1946. gadā viņš atgriezies Arizonas pavalsts Fīniksā un tur atvēris Amerikā pirmo karatē dodzjo; uzsvars viņa skolā likts uz cīņas mākslu kā pašaizsardzības formu. Drīz vien viņš ASV Karatē apvienības prezidenta statusā pārraudzījis jau gandrīz 350 klubu darbību. Viņš strādājis par ceļu policistu, sarakstījis pirmās karatē mācību grāmatas angļu valodā un 1963. gadā sarīkojis pirmo pasaules čempionātu karatē.

Turpmākajos gados karatē “tradīcija” tika no jauna izgudrota jau otro reizi. Šī cīņas māksla bija pārstādīta ASV un Eiropas augsnē ar visai nelielu kultūras konteksta piedevu, un plaši izplatītie stāsti par tās pagātni bieži vien bija tikpat reālistiski kā kovboju leģendas par Mežonīgajiem Rietumiem.

– Rietumu fantāzijas veltītas visām cīņās mākslām, – paskaidro Sančess-Garsija. – Karatē apkrauts ar misticismu un nostāstiem par slepeniem kultiem, kas pieder pie stereotipiskajiem priekšstatiem par “Austrumiem”. Fantāzijas par pārcilvēciskiem varoņiem īpaši raksturīgas filmām, kurās var redzēt, piemēram, 80 gadus vecu vīru, kas kailām rokām pieveic 10 uzbrucējus.

Karatē pamazām uzslāņojušies dažādi garīgās kultūras elementi, kuru pirmsākumi it kā meklējami vistālākajā senatnē.

Traiass padalījies ar vienu šādu stāstu: karatē esot radies kādā Ķīnas klosterī, kur klejojošs indiešu skolotājs, vārdā Bodhidharma, ievērojis, ka mūki bieži slimo, tādēļ ka daudz sēž, un izstrādājis īpašu cīņas mākslu, lai vairotu viņu fizisko spēku. Cits nostāsts vēsta par melno jostu izcelsmi: savulaik visi karatisti nēsājuši baltas jostas, taču nekad tās nav mazgājuši; tā nu arvien tumšākā nokrāsa liecinājusi par valkātāja pieredzi. Viens no amerikāņu karatē skolotājiem, Traiasa skolnieks Džons Kīans, melnās jostas īpašnieks no Čikāgas, apveltīts ar ļoti dzīvu iztēli, pats sevi dēvējis par “nāvējošāko no visiem dzīvajiem” un “nāves kroņprinci”. Kīans arī bijis dīvainis: 60. gados viņš vadījis karatē skolas, tirgojis lietotas automašīnas un strādājis intīmpreču veikalos, paralēli piestrādājot Playboy par frizieri. Kīans piešķīris sev karalisku titulu no Spānijas un sācis sevi saukt par grāfu Huanu Rafaelu Danti, bet apgalvojis arī, ka darbojoties slepenā kultā, ko sauc “Melnā pūķa cīņas biedrība”, kur viņam esot iemācīts “nāves pieskāriens”. Klīda baumas, ka karatē melnās jostas īpašniekiem esot oficiāli jāreģistrē savas rokas un kājas kā nāvējoši ieroči.

Šādas nereālas fantāzijas plašākā sabiedrībā izplatījās ar Brūsa Lī 70. gadu sākuma filmu un filmas “Karatē puika” (1984) starpniecību.

– 80. gadu vidū pie amerikāņu dodzjo stāvēja rindas teju vai kvartāla garumā, – saka Raians Hajasi, Japānā mācījies karatē treneris, kurš dzīvo Vācijā un kura videonodarbībām YouTube seko skatītāji visā pasaulē. – Skolotāji bija kā rokzvaigznes. Bet cilvēki īsti nezināja, kāda ir atšķirība starp karatē, tekvondo vai kunfu.

(Lielos vilcienos, tekvondo radies Korejā un ietver vairāk spērienu nekā karatē. Kunfu radies Ķīnā un ir plašāks termins, ar ko apzīmē virkni dažādu disciplīnu; dažām no tām raksturīgas graciozākas kustības, bet karatē bieži vien ir “lineārāks” un tiešāks.)

Mūsdienās karatē ir daudzus miljardus vērta starptautiska industrija ar neskaitāmiem dodzjo priekšpilsētu tirdzniecības centros no Sidnejas līdz Parīzei un milzīgu ekipējuma un nodarbību tirgu. Un nav ne mazāko pazīmju, ka šīs cīņas mākslas popularitāte ietu mazumā. Teorētiķi pieļauj, ka ASV tā piedāvā risinājumu kādai ļoti dziļi sakņotai mūsdienu vajadzībai. Antropologs Džons Donohjū uzskata, ka eksotiskie naratīvi, rituālam līdzīgie priekšnesumi un fiziskā pašdisciplīna, kas nesaraujami saistīti ar cīņas mākslas nodarbībām, var palīdzēt radīt mērķa sajūtu un savas dzīves pārvaldīšanas ilūziju mūsdienu pasaulē, kas bieži var likties naidīga un ierauta nekontrolējamā virpulī. Marks Tomē, kurš Manhatanas centrā vada dodzjo ar nosaukumu “Evolucionārā cīņas māksla”, domā, ka karatē pievilcībai ir vēl plašāks pamats.

– Liela daļa amerikāņu sabiedrības jūsmo par Austrumu filozofiju, reliģiju un kultūru visās formās – no meditācijas līdz jogai, japāņu mangas komiksiem un anime filmām, – viņš saka. – Karatē ļauj cilvēkiem justies citādiem – izcelties uz pārējo fona.

Vēl joprojām izplatītais Rietumu akcents uz karatē kā praktisku pašaizsardzības formu stipri atšķiras no tā, ko Matjū Tompsons, amerikāņu izcelsmes japāņu literatūras pasniedzējs no Tokijas Sofijas universitātes, pieredzējis, deviņus gadus apgūstot šo disciplīnu Japānā.

– Spriežot pēc tā, ko esmu novērojis, karatē Japānā tiek pasniegts bez lielām pretenzijām, – viņš saka. – Nav nekādu ilūziju, pat ne fantāziju, ka ar karatē varētu sevi pasargāt vai nodarīt pāri kādam citam. Cilvēki te par to runā pilnīgi citādi. Bez jebkāda mačisma.

Tompsons atceras kādu nodarbību, kad skolniekiem nelika darīt neko citu kā vienīgi 1300 reizes bliezt ar dūri pa tukšu gaisu.

– Šāda nebeidzama atkārtošana bija veids, kā izkopt visefektīvāko kustību, – viņš atceras. – ASV neko tādu nedarītu.

Ņemot vērā milzīgo karatē popularitāti, pārsteidz, ka šai cīņas mākslai bijis vajadzīgs tik ilgs laiks, lai nonāktu olimpiskajās spēlēs, kaut arī džudo to programmā iekļauts jau kopš 1964. gada. Viens no iemesliem ir tāds, ka karatē, par spīti tam, ka šī sporta veida pamatā ir stingra pašdisciplīna, bijuši raksturīgi nebeidzami iekšējie konflikti un vēl joprojām nav vienas vispāratzītas vadošās organizācijas. Sākotnējā JKA, ko Funakosi un viņa skolnieki izveidoja pēc Otrā pasaules kara, 90. gados sašķēlās un iepinās virknē juridisku konfliktu ar konkurējošām organizācijām; domstarpības pat nonāca līdz Japānas Augstākajai tiesai. Pat Pasaules Karatē federācija (WKF), ko atzīst Starptautiskā Olimpiskā komiteja, nebauda vispārēju atbalstu.

Šāda šķelšanās atspoguļo sporta veida mainīgo dabu. Zināmas četras galvenās Japānas lielajās salās izveidojušās karatē skolas, pie kurām pieder arī Funakosi radītais sjotokans, bet realitāte ir krietni raibāka. Paralēli pastāv simtiem dažādu versiju. Turpinās regulāras šķelšanās, un gandrīz katrs skolotājs vai skolotāja ievieš savas individuālās īpatnības. Tikmēr karatē dzimtenē, Okinavas salās, patriotiski noskaņoti sekotāji noniecina visus lielo salu stilus kā neautentiskus. Kad šis sporta veids tika iekļauts olimpisko spēļu programmā, vietējā valdība uzsāka kampaņu, lai veicinātu karatē patiesās izcelsmes atzīšanu: 2017. gadā valsts finansēja Karate Kaikan (“tikšanās vietas”) izbūvi kādās Tomigusuku pilsētas pilsdrupās vietējā zīmola publicitātes nolūkos; tas ir plašs baltu ēku komplekss ar augstu tribīņu ieskautām sacīkšu zālēm, vēsturei veltītām izstādēm un informācijas centru. Visā arhipelāgā tagad darbojas karatē darbnīcas un apmēram 400 dodzjo, kuros piekopj “pareizo” vietējo stilu, kas vēl joprojām galveno uzsvaru liek uz cīņas mākslas garīgāko aspektu, bet ekskursiju biroji ved ārzemju tūristus uz pieminekļiem veciem Okinavas meistariem un īpatnējām piemiņas vietām, tādām kā ala, kur it kā savulaik, pirms daudziem gadsimtiem, patvērumu radis kuģa avārijā cietušais ķīniešu jūrnieks (un leģendārais cīņas mākslas skolotājs).

Vienlaikus olimpiskās spēles veicina karatē popularitāti Japānas lielajās salās, kur jaunu skolnieku pieteikšanās pēdējā laikā gājusi mazumā: japāņu skolniekiem pievilcīgāks šķiet džudo un kendo, bet daudzus vilina Rietumu sporta veidi, tādi kā futbols un beisbols.

– Karatē cietis no sliktas reputācijas, valda uzskats, ka tas saistīts ar visai lielu traumu risku, – saka Tompsons. – Vecāki un vecvecāki negrib, ka viņu bērni tam pievēršas.

Viņš paskaidro, ka vēl līdz 90. gadiem turnīros nav bijis tikpat kā nekādu noteikumu un cīņa varējusi būt visai brutāla, kā arī piemetina, ka Tokijā saticis karatē skolotāju, kurš zaudējis lielāko daļu zobu.

– Olimpiskās spēles to ir mainījušas. Karatē tagad daudz lielākā mērā tiek uztverts kā starptautisks meinstrīma sporta veids.

WKF izstrādājusi olimpisko sacīkšu noteikumus, kas mazina savainošanās risku un ļauj skatītājiem vieglāk izsekot notiekošajam, piemēram, sīkāk reglamentēta punktu piešķiršanas sistēma un ierobežota nevajadzīga spēka lietošana – uzbrukumi, kas tēmēti uz neaizsargātām ķermeņa daļām, tādām kā kakls un cirkšņi, atvērtas plaukstas sitieni pa seju vai bīstama pretinieka mešanas tehnika. Pirms pandēmijas sākuma, gatavojoties olimpiskajām spēlēm, karatē paraugdemonstrējumus rīkoja Tokijas biržā un lielos tirdzniecības centros. Ne visi ir apmierināti: tiešsaistes tērzētavas ir pilnas ar karatē praktiķiem, kuri vēlas vairāk ķermeņa kontakta, bet citi pieprasa elastīgāku pieeju sacensībās. Dažiem šķiet, ka katā ir pārāk daudz šova vai ka vērtēšanas process ticis vienkāršots tikai tādēļ, lai publikai un Rietumu televīzijas skatītājiem tas būtu vieglāk saprotams.

– Pastāv bažas, ka tagad, kad noteikumi pielāgoti olimpisko spēļu vajadzībām, tos vairs neizdosies mainīt, – saka Tompsons. – Karatē kļūs līdzīgāks džudo; tas kaut ko zaudēs no savas dabas.

Visbeidzot, stingrajiem tradicionālistiem ir filozofiski iebildumi pret to, ka karatē nonācis olimpiskajās spēlēs. Viņi apgalvo, ka mūsdienu spēlēm raksturīgā neslēptā dzīšanās pēc personīgā triumfa ir nodevība pret karatē patieso garu. Daudzi japāņu skolotāji ir sašutuši par domu, ka karatē vispār tiek saukts par “sporta veidu”.

– Rietumu stila sportā mērķis ir par katru cenu izcīnīt uzvaru, – saka Tompsons. – Japānā, pat cīnoties ar otru, karatē būtiski nav saņemt punktu: svarīgi, kā tu to izdari. Tā ir kultūru atšķirība, – viņš piemetina. – Rietumu sportā ir pilnīgi pieņemami uzgavilēt, kad tu uzvari, vērsties pie skatītājiem, vicināt dūri pa gaisu. Karatē tas ir stingri aizliegts. Tevi nekavējoties diskvalificētu. Jebkurā situācijā jāizrāda cieņa pret pretinieku.

– Īsts karatē ir spēkošanās pašam ar sevi, nevis ar citiem, – piekrīt Da Luss no Okinavas Karatē informācijas centra. Tāpēc arī ar to nodarbojas visu mūžu. Jauniem cilvēkiem turnīri nav nekas slikts. Tā ir pieredze. Bet to nevar darīt visu laiku. Okinavā daudzi karatē meistari turpina cīnīties vēl 80 gadu vecumā. Tas nav sports, tā ir daļa no mūsu kultūras – kā deja vai trīsstīgu lautas spēle.

Vācijā dzīvojošais treneris Raians Hajasi saka:

– Karatē ir tāda pati sajūtu gamma kā būt kāzās vai kalpot par altāra zēnu. Tu jūti, kā caur tevi strāvo tradīcija.

Viņš domā, ka, koncentrējoties uz sacensību, karatē riskē zaudēt savu dvēseli.

Tāpat kā citi karatē praktiķi, Hampels bija sajūsmināts, kad šī cīņas māksla tika iekļauta Tokijas spēļu programmā, un viņš uzskata, ka tās “svešzemju” izcelsme miljoniem cienītāju visā pasaulē nav nekas vairāk par vēsturiski interesantu faktu. Un tomēr karatē nav iekļauts 2024. gada Parīzes olimpisko spēļu programmā, neraugoties uz tā popularitāti Francijā.

– Visi karatē aprindās bija ļoti sarūgtināti, – Hampels saka, runājot par lēmumu attiecībā uz 2024. gadu, – īpaši tāpēc, ka nesenajās Panamerikas spēlēs karatē izrādījās pats populārākais cīņas sporta veids starptautisko TV skatītāju auditorijā; viņš cer, ka karatē debija Tokijā varētu izraisīt pietiekami lielu interesi visā pasaulē, lai tas atgrieztos Losandželosas spēlēs 2028. gadā.

– Pašreizējie noteikumi nodrošinās skatītājiem pietiekami daudz spriedzes un enerģijas, – viņš saka.

Šāda mediju rosināta atgriešanās ne tuvu nav neiespējama, saka Kits Makkonels, Starptautiskās Olimpiskās komitejas sporta direktors, kurš darbojas Šveicē, Lozannā:

– Klātbūtne olimpiskajās spēlēs ir fantastiska stadija karatē vēsturē. Tas ne tikai ļaus uzrunāt desmitiem miljonu šīs cīņas mākslas cienītāju, bet aizsniegs arī plašāku auditoriju, kura ar karatē nav pazīstama, papildinot līdzjutēju rindas un piesaistot jaunus cilvēkus. Mēs esam ārkārtīgi priecīgi, ka karatē būs pārstāvēts Tokijā.

Tas būtu augstākā mērā ironiski, ja disciplīna, kas dzimusi pirms daudziem gadsimtiem visstingrākajā slepenībā, tagad sasniegtu savu nākamo līmeni jau kā masu skatītāju sports.

Smithsonian Magazine, 2021. gada jūlijā