Daiļās mākslas

Kinematogrāfa augstā dziesma

No 21. līdz 27. septembrim Rīgā notiks kinofestivāls Baltijas pērle. Šeit ir fragmenti no festivāla vietnē balticpearl.lv publicētajām filmu anotācijām.



Jūsu sirdij ir jābūt no akmens un iztēlei neesošai, lai nepakļautos šim valdzinājumam un neizbaudītu šo augstākā mērā brīnišķi aizkustinošo piedzīvojumu ar britu pikantās bezkaunības devu. [..]

Ingredienti ir vienkārši: mazliet paplucis bonvivāns – bijušais varonis-mīlnieks drosmīga zvejnieka lomā –, amerikāņu lidotājs-skaistulis ar paklīduša vikinga ārieni, divas naivulītes, kas cīnās par viņa sirdi, un atbruņojoši romantisks stāsts, kas spēj aizkustināt vēsos britus, piespiežot viņus liet asaras kinoteātra drēgnajā pustumsā.

(“To zvaigžņu stunda” – Lielbritānija, 2017)



Fantāziju un brīnišķīgu piedzīvojumu zeme, kas vilināja ar bezgalīgiem ūdens plašumiem, laivām, burāšanu, neizbrienamiem meža biezokņiem un aizraujoši bīstamu dzīvi uz salas, kas negaidīti jau izrādījās ieņemta… Tā bija īsta jūras kauja – sīva un bezbailīga… Nevar zināt, ar ko tā būtu beigusies, ja neatgadītos kas īpašs…

Pievienojot augstākminētajam vēl arī ļaunu pirātu pakaļdzīšanos, spiegu atmaskošanu, atjautību un uzticamu draugu drosmi, iegūstam priekšstatu par filmu, kas ieaicina rozvaidzīgā realitātē, kur svaiga gaisa pūsmās pland mati un pārņem neizskaidrojama lieglaime.

(“Bezdelīgas un amazones” – Lielbritānija, 2016)



Burvīga mājiņa Parīzes piepilsētā, apburošs dārzs, iemīļots darbs, vāri centieni uzturēt saistībās nevažojošas attiecības, kaķis… un citi tādas sievietes atribūti, kas negaida pārmaiņas un pilnasinīgi izbauda šo rutīnas caurausto esību, kurā negadās nekas baisāks par vietas neesamību automašīnu stāvvietā.

(“Cita sieviete” – Francija, 2017)



Divas stundas 60.–80. gadu apburošās un vilinošās Parīzes reibinošajā gaisotnē. Šampanietis, vakartērpi, modīgi klubi, sīvais  aromāts, stipras kafijas rūgtenā garša un balss – nedaudz aizsmakusi un jutekliska. Valdzinoši netikla dižās sievietes balss. Sievietes, kas alkst pēc mīlestības un atdod par to savu dzīvību.

(“Dalida” – Francija, 2016)



Septiņi savpatni kaķi: gādīga māte un centīga mājsaimniece, vietējais huligāns un izlutināts sibarīts, neprātīgs psihopāts un mīlestības pilns spēlmanis – viņi visi varētu kļūt par Dikensa stāstu personāžiem, gluži tāpat kā cilvēki, ar kuriem viņiem ir darīšana. Viņi sagaida tūristus pie pilsētas ievērojamākajām vietām, vārtās veikalu  skatlogos, joņo pa māju jumtiem, lavās starp kafejnīcu krēsliem, svētlaimīgi sildās saulītē, lēkā pa zivju klātām letēm un meditē daudzajās mošejās…

(“Kaķi lielpilsētā” – ASV, Turcija, 2016)



Stilīgs melnbaltais kino, izcili skaists aktieru sastāvs, dzirkstoši un nerimstošas spriedzes caurstrāvoti dialogi –  te viss teju vai kliedz, ka vērojam šedevru. Gaismēnu spēcīgie kontrasti un skulpturālais izkārtojums kadrā rada efektīgu iespaidu un piešķir plāniem papildu dramatismu, kad tas nepieciešams. Filma neļauj atvilkt elpu, balansējot starp asu satīru par politisko situāciju un refleksijām par mīlestības peripetijām postmodernisma laikmetā.

(“Saviesīgs vakars” – Lielbritānija, 2017)



Eksotiskas salas sirdī dzīvoja zēns, kas dievināja savu modi cienošo māti un viņas skaisto tērpu pasauli. Viņš ķēra ķirzakas, kas bezrūpīgi sildījās saulītē, un darināja tām sīciņus apavus no visa, kas gadījās pa rokai: no lentītēm, mežģīņu un zīda atgriezumiem, mākslīgajiem dārgakmeņiem… Vēlāk rotāja ļaužu espadriljas ar gliemežvākiem, stikliņiem un monētiņām, pārvēršot raupjos virves apavus, ko nēsāja vietējie iedzīvotāji, burvju kurpītēs Pelnrušķītei. Gatavoja arī zābaciņus iemīļotajam sunim un dievinātajam pērtiķītim. Suni, starp citu, sauca par Djagiļevu, bet pērtiķēnu – par Ņižinski, jo bērnu bija apbūrušas “Krievu sezonas” un mode.

(“Manolo: zēns, kas darināja apavus ķirzakām” – Lielbritānija, 2017).



Gribat valkāt sapņu kurpes – jāvēršas pie Normana, vēlaties kļūt par premjerministru – jāvēršas turpat. Viņš ir uzņēmīgs, viņš ir optimistisks, viņš ir noslēpums. Ja jums kaut kas ir vajadzīgs, viņš to sarūpēs. Tomēr gatavojieties pārsteigumam, jo viņš nav tik paredzams, kā varētu šķist. Normans – tā nav profesija, tas ir aicinājums un liktenis. Reiz tomēr izrādās, ka viņš ir uzņēmies pārāk daudz saistību, kas ne vien apdraud reputāciju, bet arī rada priekšnoteikumus starptautiskai katastrofai.

Nu būs nepieciešams grandiozs “šaher-mahers”. Jūsu uznāciens, Norman!

(“Normans: veiksmes stratēģija” – Izraēla, ASV, 2016)



Aizziboša gaismu mirga, traucoties pa naksnīgu šoseju, brāzmains vējš, vibrējoši tukši gaiteņi, Viktorijas laikmeta mežģīņu skaistums un porcelāna lelles – lūk, īss ceļvedis dīvainajā un brīnišķīgajā Deivida Linča pasaulē.

(“Deivids Linčs – mākslas dzīve” – ASV, Dānija, 2016)



Dienvidu saules apmirdzētās Provansas majestātiskās ainavas: bezgalīgi violetu ziedu lauki piesātina gaisu ar reibinošu lavandas aromātu, rāma debesu zilgme, nami svelmē izbalojušas dzīvsudraba rūdas nokrāsās. Tas viss – sulīgais zaļums, neizmērojami dziļie zilā toņi, dzidrais gaiss, tikko jaušamās ēnas – tiks vēlāk iemūžināts uz audekliem un romānu lappusēs…

(“Sezans un es” – Francija, 2016)

Raksts no Septembris 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela