Kekulē problēma

Es to saucu par Kekulē problēmu, jo viņa piemērs droši vien ir pazīstamākais no neskaitāmajiem gadījumiem, kad zinātnes problēmas tiek atrisinātas miegā. Kekulē bija nesekmīgi centies atklāt benzola molekulas atomu izkārtojumu, kad, aizmidzis kamīna priekšā, nosapņoja savu slaveno sapni par čūsku, kas izliekusies aplī un mutē satvērusi pati savu asti, – mitoloģisko uroboru. Pamodies Kekulē izsaucies: “Tas ir gredzens! Molekulas forma ir gredzens.” Lūk. Problēma – protams, nevis Kekulē problēma, bet mūsējā – ir šāda: tā kā bezapziņa lieliski saprot valodu, jo citādi tā nesaprastu pašu problēmu, kāpēc gan tā vienkārši neatbild Kekulē jautājumam ar ko tādu kā “sasodīts, Kekulē, tas ir gredzens”. Uz ko mūsu zinātnieks varētu atbildēt: “Labi. Skaidrs. Paldies.”

Kāpēc čūska? Proti, kāpēc bezapziņa tik nelabprāt ar mums runā? Kāpēc visi šie simboli, metaforas, attēli? Galu galā, kāpēc sapņi?

Loģiski būtu vispirms definēt, kas bezapziņa ir. Lai to izdarītu, mums jāatliek malā mūsdienu psiholoģijas žargons un jāatgriežas pie bioloģijas. Bezapziņa pirmām kārtām ir bioloģiska sistēma. Viskodolīgāk (un visprecīzāk) būtu teikt, ka bezapziņa ir mehānisms dzīvnieka darbināšanai.

Visiem dzīvniekiem ir bezapziņa. Bez tās dzīvnieki būtu augi. Dažkārt mēs savai bezapziņai piedēvējam funkcijas, kuras tā patiesībā nepilda. Svarīgām sistēmām var būt vajadzīga pašām sava vadības mehānika. Elpošanu, piemēram, vada nevis bezapziņa, bet gan smadzeņu tilts un iegarenās smadzenes – divas sistēmas, kas atrodas smadzeņu stumbrā. Izņemot, protams, vaļveidīgos, kuriem jāelpo, uznirstot pēc gaisa. Šeit autonoma sistēma nedarbotos. Pirmais uz operāciju galda anestezētais delfīns vienkārši nomira. (Kā tie guļ? Pārmaiņus ar vienu un otru smadzeņu pusi.) Taču bezapziņas pienākumi ir neskaitāmi. Tajos ietilpst daudz kas – no niezošas vietas pakasīšanas līdz matemātisku uzdevumu risināšanai.

Problēmas lielākoties var labi izteikt valodā, un valoda aizvien ir ērts rīks, lai tās izskaidrotu. Taču pats domāšanas process – jebkurā jomā – lielā mērā ir neapzināts. Valoda noder, lai iezīmētu kādu sasniegumu – kā uzstādot ceļa stabu –, tādējādi iegūstot jaunu sākumpunktu. Taču, ja jums šķiet, ka jūs tiešām lietojat valodu, lai atrisinātu to vai citu problēmu, es vēlētos, lai jūs man uzrakstāt un pastāstāt, kā jums tas izdodas.

Dažiem saviem draugiem matemātiķiem esmu norādījis, ka bezapziņai matemātika padodas labāk nekā viņiem. Mans draugs Džordžs Cveigs to sauc par “nakts maiņu”. Paturiet prātā, ka bezapziņai nav zīmuļa un bloknota un tai noteikti nav dzēšgumijas. Fakts, ka tā risina matemātikas problēmas, ir neapstrīdams. Kā bezapziņa to dara? Kad draugiem esmu ieminējies, ka tā to mierīgi varētu veikt bez skaitļu izmantošanas, vairumam (pēc kāda laika) šķita, ka tā tas arī varētu būt. Kā – mēs nezinām. Tāpat kā nezinām, kā mums izdodas runāt. Ar jums runājot, es īsti nevaru tai pašā laikā veidot teikumus, kuri sekos tam, ko saku šobrīd. Runājot ar jums, es esmu pilnībā aizņemts. Tāpat nevarētu būt tā, ka kāda mana prāta daļa veido šos teikumus un tad saka tos man, lai es tos varētu atkārtot. Tāds pieņēmums – ārpus tā, ka esmu pilnībā aizņemts, – izraisītu nebeidzamu cēloņu rindu. Patiesībā šeit notiek kas tāds, kam mēs nespējam piekļūt. Tas tīts necaurredzamā tumsā.

Mūsu vidū ir autoritātes jeb ietekmīgi cilvēki – par viņiem vairāk pēc brīža –, kuri apgalvo, ka valoda ir pilnībā evolucionārs process. Valoda kaut kādā primitīvā formā esot uzradusies smadzenēs un tad pamazām kļuvusi noderīga. Iespējams, līdzīgi redzei. Taču redze sastopama pat ducī visai neatkarīgu evolūcijas atzaru. Kārdinoša viela teleologiem. Šādi stāsti vienmēr iesākas ar kādu primitīvu orgānu, kas spēj uztvert gaismu, kurā ēnas parādīšanās var liecināt par plēsoņas klātbūtni. Šāds stāsts patiesībā lieliski iekļaujas Darvina izlases teorijā. Var gadīties, ka ietekmīgajiem cilvēkiem šķiet, ka zīdītāji to vien gaida, kad beidzot tiem radīsies valoda. Es nezinu. Taču viss liecina par to, ka valoda ir radusies tikai vienreiz un tikai vienā sugā. Un šajā sugā tā izplatījusies ļoti strauji.

Dzīvnieku pasaulē ir vairāki signālu došanas piemēri, ko varētu uzskatīt par pirmatnēju valodas formu. Burundukiem, tāpat kā citām sugām, ir viena skaņa, ar kuru brīdināt par lidojošiem plēsējiem, bet cita – ar kuru brīdināt par tiem, kas atrodas uz zemes. Tādējādi vanagus tie var atšķirt no lapsām vai kaķiem. Ļoti noderīgi. Taču šeit trūkst valodas galvenās pazīmes – ka viena lieta var būt cita. Šī ir tā pazīme, ko Helena Kelere pēkšņi atklāja pie akas. Ka žests, kas apzīmē ūdeni, nav vienkārši tas, kas jādara, lai dabūtu glāzi ūdens. Tā ir glāze ūdens. Faktiski tas ir ūdens glāzē. Es runāju par lugu “Brīnumdare”.¹ Jāraud bija visiem.

Valodas izgudrošana uzreiz izrādījās neticami noderīga. Vēlreiz: šķiet, ka valoda starp cilvēkiem izplatījās teju vienā mirklī. Pirmais sarežģījums varētu būt bijis tas, ka jānosauc daudz vairāk lietu, nekā bija skaņu, ar kurām tās nosaukt. Valoda, šķiet, radusies Āfrikas dienvidrietumos, un iespējams pat, ka klakšķeņi koisanu valodās – tai skaitā sandave un hadzapu valodā – ir atavistiskas paliekas no risinājuma, ko pieprasīja vajadzība pēc lielākas skaņu dažādības. Balss problēmas atrisinājās evolucionārā ceļā – un acīmredzami diezgan strauji –, cilvēkam pielāgojot rīkli galvenokārt runas veidošanai. Izrādās, ne bez zaudējumiem. Balsene ir noslīdējusi zemāk rīklē, mūs kā sugu padarot ļoti vārīgu pret aizrīšanos ar ēdienu – tas ir biežs nāves cēlonis. Un mēs esam kļuvuši par vienīgajiem zīdītājiem, kas nespēj vienlaikus rīt barību un lietot balsi.

Tā pati nošķirtība, kas mūsu sugai devusi garu vai īsu augumu, gaišu vai tumšu ādu un citas variācijas, nespēja ierobežot valodas izplatīšanos. Valoda šķērsoja kalnus un okeānus bez mazākās aizķeršanās. Vai pēc tās bija kāda īpaša vajadzība? Nē. Pārējie pieci tūkstoši zīdītāju sugu gluži labi iztiek bez tās. Bet vai tā bija noderīga? Un kā vēl! Varētu norādīt arī, ka valodai ierodoties nebija savas vietas. Smadzenes to nebija gaidījušas un tās atnākšanai nebija gatavojušās. Valoda vienkārši pārņēma tos smadzeņu apgabalus, kas bija vismazāk aizņemti. Reiz kādā sarunā Santafē Institūtā es ieminējos, ka valoda sākumā darbojusies ļoti līdzīgi parazītiskai invāzijai, un Deivids Krakauers, mūsu prezidents, teica, ka viņam prātā iešāvies tas pats. Tas man ļoti patika, jo Deivids ir ļoti gudrs. Es, protams, negribu teikt, ka cilvēka smadzeņu uzbūve nekādā veidā nebija piemērota valodas saņemšanai. Kur gan vēl lai valoda dotos? Lai nu kā, mums vismaz ir vēstures liecības. Atšķirība starp vīrusa un valodas vēsturi ir tāda, ka vīrusi ir radušies Darvina atklātās dabiskās izlases ceļā, bet valoda – nav. Vīruss ir precīzi noslīpēts. Paceliet to, mazliet pagrieziet, iebīdiet vietā – klikt! Tieši vietā. Taču evolūcijas mēslainē atradīsiet neskaitāmus vīrusus, kas tik labi nav iederējušies.

Valodas evolūcijā nenotiek izlase, jo valoda nav bioloģisks organisms un valoda ir tikai viena – lingvistiskās cilmes pirmvaloda, no kuras attīstījušās visas valodas.

Ietekmīgie cilvēki jau būs paspējuši pasmīnēt par manu vāji slēpto lamarkismu. Mēs varētu pacensties no tā izvairīties, pielietojot dažādas stratēģijas vai pārdefinējot jēdzienus, taču šādi centieni visdrīzāk nebūtu sekmīgi. Darvins, protams, noraidīja ideju par pārmantotiem “kropļojumiem” – piemēram, suņu astu nogriešanas gadījumā. Taču ideju pārmantošana ir krietni vien ķēpīgāks jautājums. Ir grūti aptvert, ka idejas varētu nebūt iegūtas dzīves laikā. To, kā darbojas bezapziņa, mēs nevis saprotam vāji, bet vispār nesaprotam. Tā ir joma, kuru lielākoties neievēro mākslīgā saprāta pētnieki, kas pārsvarā uzmanību velta analītikai un tam, vai smadzenes līdzinās datoram. Viņi ir nolēmuši, ka nelīdzinās, taču tā ir tikai daļa patiesības.

Viena no nozīmīgākajām zināmajām bezapziņas īpašībām ir tās noturība. Visi ir pieredzējuši atkārtotus sapņus. Šeit var viegli iedomāties, ka bezapziņai ir vairākas balsis: viņam nepielec, vai ne? – Nē. – Viņš nav īpaši attapīgs. – Ko tu gribi darīt? – Es nezinu. – Gribi izmantot viņa māti? – Viņa māte ir mirusi. – Un kas par to?

Kas šeit notiek? Kā gan bezapziņa zina, ka mums nepielec? Ko tā nezina? Ir grūti izvairīties no secinājuma, ka bezapziņu vada morāla tieksme mūs izglītot. (Morāla tieksme? Nopietni?)

Valodas evolūcija sāktos ar lietu vārdiem. Pēc tam nāktu šo lietu apraksti un to funkciju apraksti. Valodu izaugsmei līdz mūsdienu apveidam un formai – to sintaksei un gramatikai – piemīt universālums, kas vedina domāt par vienojošu likumu. Likums ir tāds, ka valodas sekojušas pašas savām prasībām. Likums ir tāds, ka valodu uzdevums ir aprakstīt pasauli. Nav nekā cita, ko aprakstīt.

Tas viss – ļoti ātri. Nepastāv valodas, kuru forma atrastos attīstības stāvoklī. Un visu valodu forma faktiski ir vienāda.

Mēs nezinām, kas bezapziņa ir un kur tā atrodas, un kā tā tur nokļuvusi – lai kur šis “tur” arī atrastos.

Neseni dzīvnieku smadzeņu pētījumi, kuros konstatēts, ka dažām diezgan gudrām sugām ir sevišķi lielas smadzenītes, liek aizdomāties. Pamazām tiek pieņemts, ka fakti par pasauli paši par sevi spēj izmainīt smadzenes. Vai bezapziņa šos faktus iegūst tikai pastarpināti no mums, vai arī tai ir tāda pati pieeja mūsu maņām kā mums pašiem? Jūs varat darīt, ko vien gribat, ar šiem “mums”, “mūsu” un “mēs”. Vismaz es tā darīju. Kaut kādā brīdī prātam fakti ir jāpakļauj gramatikai un jāpārvērš stāstījumā. Pasaules fakti mums pārsvarā netiek sniegti stāstījuma formā. Tas jādara mums pašiem.

Tātad ko mēs šeit apgalvojam? Ka kāds nezināms domātājs kādu nakti pamodās savā alā un teica: “Oho! Viena lieta var būt cita lieta.” Jā. Protams, ka mēs to apgalvojam. Tikai viņš to neteica, jo nebija valodas, kurā to pateikt. Pagaidām viņam nācās samierināties vien ar tā nodomāšanu. Un kad tas notika? Mūsu autoritātes saka, ka viņiem nav ne jausmas. Protams, viņi vispār neuzskata, ka tā ir noticis. Bet nu lai... Un kad tas notika? Pirms simt tūkstošiem gadu? Pusmiljona? Senāk? Patiesībā simt tūkstoši būtu diezgan labs minējums. Tas sakrīt ar agrākajiem zināmajiem zīmējumiem, kas atrasti Blombosas alā Dienvidāfrikā. Šiem skrāpējumiem ir cieša saistība ar mūsu puisi, kurš pamostas alā. Jo, lai gan ir diezgan droši zināms, ka māksla radusies pirms valodas, tā nevarētu būt radusies pārāk ilgi pirms tam. Daži ietekmīgi cilvēki patiesībā ir apgalvojuši, ka valoda varētu būt pat miljons gadus sena. Viņi nav izskaidrojuši, ko mēs ar to visu šo laiku esam darījuši. Taču mēs zinām – gandrīz nešaubīgi –, ka, tiklīdz valoda bija radusies, viss pārējais sekoja diezgan strauji. Vienkāršā izpratne, ka viena lieta var būt cita lieta, ir visu mūsu veikumu pamatā. No krāsainu akmentiņu izmantošanas kazu pirkšanai un pārdošanai līdz mākslai un valodai, līdz simbolisku zīmju izmantošanai, lai apzīmētu tādas pasaules daļiņas, kas ir pārāk mazas, lai tās ieraudzītu.

Simt tūkstoši gadu ir gandrīz kā acumirklis. Taču divi miljoni gadu ir daudz ilgāks laiks. Tik ilgi, aptuveni rēķinot, mūsu bezapziņa ir organizējusi un vadījusi mūsu dzīvi. Un, kā būsiet pamanījuši, – bez valodas. Vismaz līdz šim nesenajam brīdim. Kā tā mums pasaka, ko un kad pakasīt? Mēs nezinām. Mēs zinām tikai to, ka tai tas labi padodas. Taču fakts, ka bezapziņa labprātāk izvairās no vārdiskām instrukcijām – pat tad, kad tās šķistu diezgan noderīgas –, liek diezgan nopietni domāt, ka bezapziņai valoda sevišķi nepatīk un tā valodai pat neuzticas. Un kāpēc gan tā? Kā būtu ar labo un pilnīgi pietiekamo pamatojumu, ka bezapziņa pāris miljonus gadu ir tīri labi iztikusi bez valodas?

Neskaitot tās pamatīgo senumu, bezapziņas iecienītā saziņas metode bilžu stāsta formā ir pievilcīga vienkārši lietderīguma dēļ. Attēlu var atsaukt atmiņā pilnībā,² taču eseju nevar – ja vien jums nav Aspergera sindroma. Tādā gadījumā atmiņas, lai arī pareizas, ciestu pašas no sava burtiskuma. Vidējā pilsoņa smadzenēs esošais zināšanu un informācijas kopums ir milzīgs. Taču veids, kādā tas tur atrodas, lielā mērā nav zināms. Jūs varat būt izlasījis tūkstoš grāmatu un spēt apspriest ikvienu no tām, neatceroties šajās grāmatās ne vārda.

Kad jūs pārtraucat runāt, lai apdomātos, un sakāt: “Hmm... Kā lai to pasaka...,” – jūsu mērķis ir atdzīvināt kādu domu no šīs nezin kā kopas un piešķirt tai valodisku formu, lai varētu to izteikt. Tieši šis “tas”, ko runātājs vēlas “pateikt”, apzīmē zināšanu kopu, kuras forma ir tik neskaidra. Ja jūs kādam kaut ko skaidrojat un viņš saka, ka nesaprot, tad jūs padomājat vēl un atrodat citu veidu, kā to “pateikt”. Vai arī ne. Kad studenti fiziķim Dirakam sūdzējās, ka nesaprot viņa teikto, Diraks to vienkārši atkārtoja vārds vārdā.

Bilžu stāsts labi noder alegorijām. Stāstiem, kuru nozīme liek aizdomāties. Bezapziņu interesē noteikumi, taču šo noteikumu izpilde pieprasa jūsu līdzdarbību. Bezapziņa grib sniegt vadlīnijas jūsu dzīvei kopumā, bet tai nerūp, kādu zobu pastu jūs lietojat. Un, lai arī bezapziņas ieteiktais ceļš var būt plats, tas nevedīs pāri kraujas malai. To mēs redzam sapņos. Biedējošie sapņi, kuri mūs uzrauj no miega, ir tīri vizuāli. Neviens nerunā. Tie ir ļoti seni un bieži vien satraucoši sapņi. Dažkārt kāds draugs spēj saskatīt to nozīmi, kad paši to nespējam. Bezapziņa tīši padara tos grūti atšķetināmus, jo tā grib, lai mēs par tiem domājam. Lai tos atceramies. Tā nesaka, ka nedrīkst lūgt palīdzību. Alegorijas bieži tiecas rast vizuālu risinājumu. Kad kāds pirmo reizi dzird par Platona alu, viņš sāk to rekonstruēt.

Atkārtosim: bezapziņa ir bioloģiska sistēma, bet valoda tāda nav. Vismaz pagaidām. Mums jābūt piesardzīgiem, aicinot pie galda Dekartu. Neskaitot pārmantojamību, droši vien labākais veids, kā noteikt, vai kāda kategorija ir mūsu pašu izgudrota, ir pajautāt, vai tā ir novērojama pie citām radībām. Valodas gadījums ir diezgan skaidrs. Vieglumā, ar kādu mazi bērni apgūst tās pamatīgos, sarežģītos noteikumus, mēs redzam iegūto prasmju lēnu apvienošanos.

Par Kekulē problēmu es bez īpašiem panākumiem ik pa laikam biju domājis jau pāris gadu. Tad kādu rītu pēc vienām no mūsu desmit stundu pusdienām ar Džordžu Cveigu es no guļamistabas nogāju lejā ar papīrgrozu un, bērdams tā saturu miskastē, pēkšņi zināju atbildi. Vai arī uzzināju, ka zinu atbildi. Man vajadzēja minūti, lai to saliktu kopā. Es atcerējos, ka, lai arī mēs ar Džordžu pirmās pāris stundas bijām pavadījuši, apspriežot izziņu un neirozinātni, mēs nebijām runājuši par Kekulē un Kekulē problēmu. Taču kaut kas šajā sarunā mierīgi varētu būt izraisījis mūsu – manas un “nakts maiņas” – pārdomas par šo jautājumu. Tiklīdz atbilde ir zināma, tā, protams, ir vienkārša. Bezapziņa vienkārši nav radusi dot vārdiskas norādes un dara to nelabprāt. Divus miljonus gadu senus ieradumus ir grūti lauzt. Kad es vēlāk Džordžam pastāstīju, ko esmu izdomājis, viņš kādu brīdi to apsvēra, tad pamāja un teica: “Izklausās apmēram pareizi.” Tas man ļoti patika, jo Džordžs ir ļoti gudrs.

Bezapziņa, šķiet, zina ļoti daudz. Ko tā zina par sevi? Vai tā zina, ka mirs? Ko tā par to domā? Šķiet, ka tai piemīt vesels prasmju kopums, nevis tikai viena prasme. Nešķiet ticami, ka niezēšanas sadaļa atbild arī par matemātiku. Vai tā var risināt vairākas problēmas reizē? Vai tā zina tikai to, ko mēs tai pasakām? Vai – ticamāk – tai ir tieša pieeja ārpasaulei? Daži sapņi, ko tā tik cītīgi mums sagatavo, bez šaubām, ir dziļu pārdomu vērti, tomēr citi ir visai nenozīmīgi. Un tas, ka bezapziņa sevišķi neuzstāj, ka mums jāatceras ikviens sapnis, liek domāt, ka dažkārt tā strādā pati ar sevi. Un vai tā tiešām tik labi risina problēmas, vai arī tā vienkārši mums neziņo par neizdošanos? Kā tai piemīt šī apskaužamā izpratne? Kā mēs varētu tai kaut ko pajautāt? Vai patiešām?

© nautil.us, 2017. gada 20. aprīlī

Tulkojis Mārtiņš Sīlis