Katalonijas piemiņai
Foto: Getty Images
Karš

Džordžs Orvels

Katalonijas piemiņai

Frontē viss bija daudzmaz mierīgi. Kauja pie Hakas ceļa bija norimusi un neatsākās līdz jūnija vidum. Mūsu sektorā galvenā problēma bija snaiperi. Fašistu ierakumu līnija stiepās vairāk nekā 150 metru attālumā, bet tā atradās augstākā pozīcijā nekā mūsējā un ietvēra mūs no divām pusēm, jo mūsu ierakumi vienā vietā veidoja izvirzījumu 90 grādu leņķī. Šī izvirzījuma stūris bija bīstama vieta, kur ne vienu vien mūsējo jau bija ķērusi snaipera lode. Laiku pa laikam fašisti uzblieza pa mūsu pozīcijām ar granātmetēju vai kādu līdzīgu ieroci. Granātas sprāga ar ellišķīgu blīkšķi un negaidīti, jo nevarēja dzirdēt, ka tās lido, un laikus paslēpties, taču nebija pārāk bīstamas. Bedre, ko tās izsita zemē, bija skārda vanniņas lielumā. Naktis bija tīkami siltas, dienas – sveloši karstas, par īstu sodību kļuva odi, un, par spīti tīrajām drēbēm, ko bijām atveduši no Barselonas, mēs gandrīz uzreiz apaugām ar utīm. Pamestajos augļu dārzos neitrālajā zonā ķiršu koki krāsojās balti. Divas dienas gāza lietus, blindāžas pludoja un brustvēri noslīdēja pēdu zemāk; pēc tam nācās atkal pavadīt vairākas dienas, rokot lipīgo mālu ar draņķīgajām spāņu lāpstām, kurām nav rokturu un kuras liecas kā alvas karotes.

Mūsu vienībai bija apsolīts ierakumu mīnmetējs; es to gaidīju ar lielu nepacietību. Naktīs mēs patrulējām kā ierasts, lai gan tagad tas bija bīstamāk nekā agrāk, jo fašistu ierakumos bija uzlabojusies disciplīna un viņi bija kļuvuši modrāki; dzeloņdrāšu nožogojuma priekšā viņi bija izmētājuši skārda bundžas un atklāja ložmetēju uguni, tiklīdz izdzirdēja nodzinkstam metālu. Dienas laikā mēs šāvām no slēptuves neitrālajā zonā. Nolienot 100 metrus uz vēdera, varēja tikt līdz grāvim, kuru slēpa gara zāle; no turienes pavērās laba šaušanas pozīcija uz iedobi fašistu brustvērā. Grāvja malā mēs bijām uzstādījuši šautenes atbalstu. Ja pietika pacietības gaidīt, parasti iedobē uz mirkli pazibēja kāda haki krāsas formā tērpta figūra. Es tiku pie vairākiem šāvieniem. Nezinu, vai kādam trāpīju, visticamāk, ka ne, jo strēlnieks es esmu vājš. Bet tajā bija sava jautrība, jo fašisti nezināja, no kurienes lido lodes, un es biju pilns apņēmības vienu no viņiem nolaist no kātiem. Taču, kas citam bedri rok, pats iekrīt: es pats dabūju pa mizu no fašistu snaipera. Tas notika apmēram desmitajā dienā pēc atgriešanās frontē. Sajūtas, kas pārņem brīdī, kad trāpa lode, ir visai interesantas, un domāju, ka tās ir vērts aprakstīt sīkāk.

Atgadījums notika brustvēra stūrī pulksten piecos no rīta. Tas vienmēr bija bīstams brīdis, jo saule ausa mums aiz muguras un katra galva, kas pacēlās virs brustvēra, skaidri iezīmējās pret debesīm. Es pirms sardzes pārņemšanas sarunājos ar sargkareivjiem. Tā runājot, es pēkšņi sajutu... Ir ļoti grūti aprakstīt, ko tieši es sajutu, lai gan atmiņā šis notikums man ierakstījies ārkārtīgi spilgti.

Aptuvenos vilcienos sajūta bija tāda, it kā es atrastos eksplozijas centrā. Bija skaļš blīkšķis, apžilbinošs gaismas uzliesmojums visapkārt, un es sajutu milzīgu šoku – nevis sāpes, bet spēcīgu šoku, it kā es būtu pieskāries plikiem elektrības vadiem; tūlīt pēc tam mani pārņēma totāls vājums, sajūta, ka ar vienu triecienu esmu saspiests sīkā punktiņā. Priekšā gulošie smilšu maisi atkāpās neaizsniedzamās tālēs. Tā, iespējams, varētu justies cilvēks, kuram iespēris zibens. Man uzreiz bija skaidrs, ka esmu sašauts, taču šķietamā blīkšķa un gaismas uzliesmojuma dēļ nodomāju, ka nejauši izšāvis kāds tuvumā esošs ierocis un lode ķērusi mani. Tas viss ilga mazāk nekā sekundi. Nākamajā brīdī mani ceļgali saļima un es kritu; galva ar nežēlīgu troksni atsitās pret zemi, bet, man par atvieglojumu, nekādas sāpes nejutu. Bija tikai trula, miglaina sajūta, ka esmu smagi ievainots, taču sāpju šī vārda parastajā nozīmē nebija.

Amerikāņu sargkareivis, ar kuru biju sarunājies, metās man klāt.

– Velns! Tev trāpīja?

Ap mani saskrēja cilvēki. Sākās parastā jezga: “Pieceliet viņu! Kur viņu ievainoja? Dabūjiet viņam kreklu vaļā!”, utt. Amerikānis sauca pēc naža, lai varētu atplēst man kreklu. Es zināju, ka man pašam kabatā ir nazis, un gribēju to izņemt, bet atklāju, ka labā roka ir paralizēta. Taču sāpes joprojām nejutu, un tas viesa manī neskaidru apmierinājumu. Sieva droši vien priecāsies, es nodomāju; viņa allaž bija cerējusi, ka mani ievainos, jo tas paglābtu mani no nogalināšanas lielajā kaujā, kurai bija jānāk. Tikai tagad es sāku prātot, kurā vietā tad īsti esmu ievainots un cik nopietni; just neko nejutu, bet zināju, ka lode trāpījusi kaut kur ķermeņa priekšpusē. Mēģināju runāt, bet vārdu vietā spēju izdvest tikai vārgu pīkstienu. Ar otro mēģinājumu man tomēr izdevās pajautāt, kurā vietā esmu ievainots. Kaklā, viņi teica. Mūsu sanitārs Harijs Vebs atnesa pārsējus un vienu no spirta pudelītēm, ko mums izsniedz kopā ar individuālo medicīniskās palīdzības paketi. Kad viņi mēģināja mani pacelt, man no mutes izšļācās daudz asiņu, un es dzirdēju kādu spāni man aiz muguras sakām, ka lode izgājusi kaklam cauri. Es sajutu spirtu uz brūces kā patīkamu vēsumu, lai gan parastos apstākļos tas dedzinātu kā nelabais.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Aprīlis 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela