Katalonijas piemiņai

Frontē viss bija daudzmaz mierīgi. Kauja pie Hakas ceļa bija norimusi un neatsākās līdz jūnija vidum. Mūsu sektorā galvenā problēma bija snaiperi. Fašistu ierakumu līnija stiepās vairāk nekā 150 metru attālumā, bet tā atradās augstākā pozīcijā nekā mūsējā un ietvēra mūs no divām pusēm, jo mūsu ierakumi vienā vietā veidoja izvirzījumu 90 grādu leņķī. Šī izvirzījuma stūris bija bīstama vieta, kur ne vienu vien mūsējo jau bija ķērusi snaipera lode. Laiku pa laikam fašisti uzblieza pa mūsu pozīcijām ar granātmetēju vai kādu līdzīgu ieroci. Granātas sprāga ar ellišķīgu blīkšķi un negaidīti, jo nevarēja dzirdēt, ka tās lido, un laikus paslēpties, taču nebija pārāk bīstamas. Bedre, ko tās izsita zemē, bija skārda vanniņas lielumā. Naktis bija tīkami siltas, dienas – sveloši karstas, par īstu sodību kļuva odi, un, par spīti tīrajām drēbēm, ko bijām atveduši no Barselonas, mēs gandrīz uzreiz apaugām ar utīm. Pamestajos augļu dārzos neitrālajā zonā ķiršu koki krāsojās balti. Divas dienas gāza lietus, blindāžas pludoja un brustvēri noslīdēja pēdu zemāk; pēc tam nācās atkal pavadīt vairākas dienas, rokot lipīgo mālu ar draņķīgajām spāņu lāpstām, kurām nav rokturu un kuras liecas kā alvas karotes.

Mūsu vienībai bija apsolīts ierakumu mīnmetējs; es to gaidīju ar lielu nepacietību. Naktīs mēs patrulējām kā ierasts, lai gan tagad tas bija bīstamāk nekā agrāk, jo fašistu ierakumos bija uzlabojusies disciplīna un viņi bija kļuvuši modrāki; dzeloņdrāšu nožogojuma priekšā viņi bija izmētājuši skārda bundžas un atklāja ložmetēju uguni, tiklīdz izdzirdēja nodzinkstam metālu. Dienas laikā mēs šāvām no slēptuves neitrālajā zonā. Nolienot 100 metrus uz vēdera, varēja tikt līdz grāvim, kuru slēpa gara zāle; no turienes pavērās laba šaušanas pozīcija uz iedobi fašistu brustvērā. Grāvja malā mēs bijām uzstādījuši šautenes atbalstu. Ja pietika pacietības gaidīt, parasti iedobē uz mirkli pazibēja kāda haki krāsas formā tērpta figūra. Es tiku pie vairākiem šāvieniem. Nezinu, vai kādam trāpīju, visticamāk, ka ne, jo strēlnieks es esmu vājš. Bet tajā bija sava jautrība, jo fašisti nezināja, no kurienes lido lodes, un es biju pilns apņēmības vienu no viņiem nolaist no kātiem. Taču, kas citam bedri rok, pats iekrīt: es pats dabūju pa mizu no fašistu snaipera. Tas notika apmēram desmitajā dienā pēc atgriešanās frontē. Sajūtas, kas pārņem brīdī, kad trāpa lode, ir visai interesantas, un domāju, ka tās ir vērts aprakstīt sīkāk.

Atgadījums notika brustvēra stūrī pulksten piecos no rīta. Tas vienmēr bija bīstams brīdis, jo saule ausa mums aiz muguras un katra galva, kas pacēlās virs brustvēra, skaidri iezīmējās pret debesīm. Es pirms sardzes pārņemšanas sarunājos ar sargkareivjiem. Tā runājot, es pēkšņi sajutu... Ir ļoti grūti aprakstīt, ko tieši es sajutu, lai gan atmiņā šis notikums man ierakstījies ārkārtīgi spilgti.

Aptuvenos vilcienos sajūta bija tāda, it kā es atrastos eksplozijas centrā. Bija skaļš blīkšķis, apžilbinošs gaismas uzliesmojums visapkārt, un es sajutu milzīgu šoku – nevis sāpes, bet spēcīgu šoku, it kā es būtu pieskāries plikiem elektrības vadiem; tūlīt pēc tam mani pārņēma totāls vājums, sajūta, ka ar vienu triecienu esmu saspiests sīkā punktiņā. Priekšā gulošie smilšu maisi atkāpās neaizsniedzamās tālēs. Tā, iespējams, varētu justies cilvēks, kuram iespēris zibens. Man uzreiz bija skaidrs, ka esmu sašauts, taču šķietamā blīkšķa un gaismas uzliesmojuma dēļ nodomāju, ka nejauši izšāvis kāds tuvumā esošs ierocis un lode ķērusi mani. Tas viss ilga mazāk nekā sekundi. Nākamajā brīdī mani ceļgali saļima un es kritu; galva ar nežēlīgu troksni atsitās pret zemi, bet, man par atvieglojumu, nekādas sāpes nejutu. Bija tikai trula, miglaina sajūta, ka esmu smagi ievainots, taču sāpju šī vārda parastajā nozīmē nebija.

Amerikāņu sargkareivis, ar kuru biju sarunājies, metās man klāt.

– Velns! Tev trāpīja?

Ap mani saskrēja cilvēki. Sākās parastā jezga: “Pieceliet viņu! Kur viņu ievainoja? Dabūjiet viņam kreklu vaļā!”, utt. Amerikānis sauca pēc naža, lai varētu atplēst man kreklu. Es zināju, ka man pašam kabatā ir nazis, un gribēju to izņemt, bet atklāju, ka labā roka ir paralizēta. Taču sāpes joprojām nejutu, un tas viesa manī neskaidru apmierinājumu. Sieva droši vien priecāsies, es nodomāju; viņa allaž bija cerējusi, ka mani ievainos, jo tas paglābtu mani no nogalināšanas lielajā kaujā, kurai bija jānāk. Tikai tagad es sāku prātot, kurā vietā tad īsti esmu ievainots un cik nopietni; just neko nejutu, bet zināju, ka lode trāpījusi kaut kur ķermeņa priekšpusē. Mēģināju runāt, bet vārdu vietā spēju izdvest tikai vārgu pīkstienu. Ar otro mēģinājumu man tomēr izdevās pajautāt, kurā vietā esmu ievainots. Kaklā, viņi teica. Mūsu sanitārs Harijs Vebs atnesa pārsējus un vienu no spirta pudelītēm, ko mums izsniedz kopā ar individuālo medicīniskās palīdzības paketi. Kad viņi mēģināja mani pacelt, man no mutes izšļācās daudz asiņu, un es dzirdēju kādu spāni man aiz muguras sakām, ka lode izgājusi kaklam cauri. Es sajutu spirtu uz brūces kā patīkamu vēsumu, lai gan parastos apstākļos tas dedzinātu kā nelabais.

Viņi nolaida mani zemē, un kāds aizskrēja pēc nestuvēm. Uzzinājis, ka lode izgājusi cauri kaklam, es nodomāju, ka man ir beigas. Nebija dzirdēts, ka kāds cilvēks vai dzīvnieks, kuram lode izgājusi cauri kaklam, būtu izdzīvojis. No mutes kaktiņa lēnām pilēja asinis. “Artērija lupatās,” es nodomāju. Nez cik ilgi cilvēks ar pārrautu miega artēriju var nodzīvot, pie sevis prātoju; diez vai ilgāk par pāris minūtēm. Viss rādījās vienā miglā. Pagāja droši vien kādas divas minūtes, kuru laikā biju pārliecināts, ka esmu nogalināts. Un arī tas bija interesanti, proti – ir interesanti uzzināt, kādas domas šādā brīdī nāk galvā. Mana pirmā doma bija visai tradicionāla: es iedomājos par savu sievu. Nākamā bija skaudra nožēla par to, ka man jāatstāj šī pasaule, kurā galu galā jutos tik labi. Man bija laiks izdzīvot šo domu ļoti spilgti. Biju nikns par šo muļķīgo negadījumu – par tā bezjēdzīgumu. Dabūt lodi kaklā – pat ne kaujā, bet šajā sasmakušajā tranšeju stūrī mirkļa neuzmanības dēļ! Iedomājos arī par cilvēku, kurš mani sašāva, – kā viņš izskatījās, vai viņš bija spānis vai ārzemnieks, vai zināja, ka man trāpījis, un tā tālāk. Es nejutu pret viņu ne mazāko aizvainojumu. Tā kā viņš bija fašists, tikpat labi es būtu varējis nokniebt viņu, bet šajā brīdī, ja viņu sagūstītu un atvestu pie manis, es būtu viņu tikai apsveicis ar labu šāvienu. Lai gan var jau būt, ka, ja es mirtu pa īstam, manas domas būtu bijušas pavisam citādas.

Kolīdz biju uzlikts uz nestuvēm, mana paralizētā labā roka atdzīvojās un sāka mežonīgi sāpēt. Tobrīd nodomāju, ka esmu to salauzis krītot; taču sāpes mani nomierināja, zināju, ka mirstot sajūtas nekļūst asākas. Es sāku justies labāk, un man sametās žēl četru nabaga nesēju, kuri svīda, slīdot pa dubļiem ar nestuvēm plecos. Līdz sanitārajai mašīnai bija divi kilometri, un tas bija ellišķīgs gājiens pa nelīdzenām, slidenām takām. Es zināju, kas tās ir par mocībām, jo pirms dienas vai divām pats biju palīdzējis nest kādu ievainoto. Man sejā sitās balto apšu lapas, tās vietām auga arī gar mūsu tranšejām; cik labi ir būt dzīvam pasaulē, kurā aug baltās apses, es domāju. Bet roka visu ceļu sāpēja neciešami, un es lādējos un tad atkal pūlējos nelādēties, jo ar katru stiprāku elpas vilcienu no mutes izplūda asinis.

Ārsts no jauna pārsēja ievainojumu, iešpricēja man morfiju un nosūtīja uz Sjetamo. Sjetamo hospitālis bija iekārtots steigā uzslietās koka būdās, kur ievainotie parasti sabija tikai pāris stundas un tad tika nosūtīti tālāk uz Barvastro vai Leridu. Biju apdullis no morfija, taču stiprās sāpes nerimās. Es gandrīz nespēju pakustēties un visu laiku riju asinis. Kamēr es tur tā gulēju, pienāca neapmācīta māsa (tā Spānijas hospitāļos bija ierasta lieta) un centās par katru vari iedabūt man mutē veselu kaudzi ēdiena – zupu, olas, taukainu sautējumu un ko tur vēl. Viņa likās pārsteigta, ka es no tā atteicos. Palūdzu uzpīpēt, bet šis tieši bija tabakas bada laiks un visā hospitālī nebija nevienas cigaretes. Pēc laiciņa pie manas gultas uzradās divi cīņu biedri, kuri bija uz pāris stundām atprasījušies no frontes, lai mani apciemotu.

– Sveiks! Tu esi dzīvs, vai? Labi. Atdod mums savu rokas pulksteni, revolveri un kabatas bateriju. Un nazi, ja tev tāds ir.

Viņi aizgāja ar visu manu kustamo mantību. Tā tas notika ar katru ievainoto – visas viņa personiskās lietas tika tūlīt pārņemtas. Tas arī bija pareizi, jo pulksteņi, revolveri un citas lietas ierakumos bija zelta vērtas; atstātas ievainotā rīcībā, tās visdrīzāk viņam kaut kur pa ceļam nozagtu.

Līdz vakaram saradās visai daudz slimo un ievainoto, un mūs ar vairākām sanitārajām mašīnām nosūtīja uz Barvastro. Kas tas bija par braucienu! Šajā karā mēdza teikt: ja tevi ievaino locekļos, tu izdzīvosi, bet, ja vēderā, tad ar tevi ir beigas. Tagad es sapratu, kāpēc. Neviens ievainotais ar iekšēju asiņošanu nebūtu varējis izturēt to kratīšanos daudzu kilometru garumā pa smago automašīnu sadangātajiem šķembu ceļiem, kas nebija remontēti kopš kara sākuma. Bum, dam, dadam! Tas atsauca atmiņā bērna gadus un to baismīgo atrakciju Vaitsitijas izstādē, ko sauca par Wiggle-Woggle. Mūs iesēdināja vagoniņos, bet aizmirsa piesprādzēt. Man pietika spēka, lai ar kreiso roku noturētos pie vagoniņa malas, bet kāds cits nelaimes putns nolidoja lejā uz grīdas un Dievs vien zina ko dabūja pārciest. Kāds ievainotais, kurš sēdēja sanitārās mašīnas stūrī, vēma bez apstājas. Barvastro hospitālis bija pārpildīts; gultas tajā bija sabīdītas tik cieši cita pie citas, ka gandrīz saskārās. Nākamajā rītā daļu ievainoto salādēja sanitārajā vilcienā un aizsūtīja uz Leridu.

Leridā es sabiju piecas vai sešas dienas. Tas bija liels hospitālis, kurā vairāk vai mazāk vienkopus ārstējās slimie un ievainotie, kareivji un civilie. Manā palātā bija daži vīri ar baismīgiem ievainojumiem. Blakus gultā gulēja jauneklis ar tumšiem matiem; nezinu, ar ko īsti viņš slimoja, bet viņu ārstēja ar zālēm, no kurām urīns kļuva smaragdzaļš. Viņa gultas pīle bija viens no mūsu palātas iecienītajiem apskates objektiem. Kāds angliski runājošs holandiešu komunists, uzzinājis, ka hospitālī ievietots anglis, nāca pie manis draudzēties un nesa man angļu avīzes. Viņš bija smagi ievainots oktobra kaujās un kaut kā bija pamanījies iekārtoties Leridas hospitālī un pat apprecēt medicīnas māsu. Šī ievainojuma dēļ viņam bija sākusi kalst viena kāja, kas tagad nebija resnāka par manu roku. Divi zemessargi, ar kuriem biju ticies pirmajā nedēļā frontē, ienāca apciemot ievainotu draugu un pazina mani. Viņiem bija apmēram astoņpadsmit. Viņi samulsuši mīņājās pie manas gultas, nevarēdami izdomāt, ko teikt, un tad, vēlēdamies izrādīt līdzjūtību, pēkšņi izvilka no kabatām visas cigaretes, kas viņiem bija, nolika tās uz manas gultas un metās prom, pirms es paspēju no tām atteikties. Tas bija tipisks spāņu žests. Vēlāk uzzināju, ka nekur pilsētā tabaka nebija nopērkama un ka viņi man bija atdevuši savu nedēļas devu.

Pēc pāris dienām es jau spēju piecelties un staigāt ar saitē iekārtu roku. Nez kāpēc tā sāpēja daudz stiprāk, kad karājās lejup. Mani joprojām mocīja iekšējas sāpes no krītot gūtajiem sasitumiem un balss bija gandrīz pilnībā pazudusi, bet pati lodes brūce nesāpēja ne mirkli. Runā, ka tā tas parasti esot. Lodes triecienspēks ir tik liels, ka tās izraisītais šoks neitralizē sāpes; lielgabala lādiņa vai bumbas šķemba, kas ir robaina un parasti ietriecas ķermenī ar mazāku spēku, droši vien sāp kā nelabais. Hospitāļa ēkai piekļāvās jauks dārzs, kurā atradās baseins ar zelta zivtiņām un kaut kādām mazām tumšpelēkām zivtelēm, droši vien vīķēm. Es varēju sēdēt un stundām ilgi uz tām skatīties. Leridā pieredzētais ļāva man gūt ieskatu, kā darbojās hospitāļi Aragonas frontē (vai tas pats notika arī citās frontēs, man nav zināms). Dažā ziņā hospitāļi bija ļoti labi. Ārsti bija prasmīgi, un nelikās, ka trūktu medikamentu un iekārtu. Bet bija divi nopietni trūkumi, kuru dēļ mira simti vai pat tūkstoši cilvēku, kurus varēja izglābt.

Viens trūkums bija tāds, ka visi hospitāļi, kas atradās frontes līnijas tuvumā, tika lielākoties izmantoti tikai kā sanitārie punkti. Tajos ārstēja tikai tos kareivjus, kuru ievainojumi bija pārāk smagi, lai viņus transportētu uz aizmuguri. Teorētiski visi ievainotie bija tūdaļ jānosūta uz Barselonu vai Tarragonu, bet transportlīdzekļu trūkuma dēļ viņiem ceļā bieži nācās pavadīt nedēļu vai pat 10 dienas. Ievainotos vienkārši turēja Sjetamo, Barvastro, Monsonas, Leridas un citos hospitāļos, kur viņi nesaņēma nekādu ārstēšanu, ja nu vienīgi reizi pa reizei tīru pārsēju, bet arī to ne vienmēr. Vīri ar drausmīgām šķembu brūcēm, sadragātiem kauliem un tamlīdzīgi tika ievīkšķīti tādā kā pārsēju un ģipša apvalkā, uz kura ar zīmuli uzrakstīja, kāds ir brūces raksturs. Parasti šis apvalks tika noņemts tikai tad, kad ievainotais bija nonācis Barselonā vai Tarragonā, tas ir, pēc 10 dienām. Panākt, lai kāds tavu brūci apskata pa ceļam, bija gandrīz neiespējami, nedaudzie ārsti netika galā ar ievainoto skaitu. Viņi tikai naski steidzās garām gultai, sakot: “Jā, jā, Barselonā tevi apskatīs.” Visu laiku nenorima baumas, ka sanitārais vilciens uz Barselonu aties mañana.Otra nelaime bija kompetentu medicīnas māsu trūkums. Apmācītu māsiņu Spānijā bija maz – varbūt tāpēc, ka pirms kara šo darbu veica galvenokārt mūķenes. Man nav nekādu pretenziju pret spāņu medmāsām, viņas allaž izturējās pret mani ar vislielāko laipnību, bet nav šaubu, ka viņas bija gaužām nezinošas. Viņas prata izmērīt temperatūru, un dažas pat mācēja uzlikt pārsēju, bet tas arī bija gandrīz viss. Rezultāts bija tāds, ka vīri, kas bija pārāk vārgi, lai parūpētos par sevi paši, tika pamesti likteņa varā. Cilvēks ar vēdera aizcietējumu varēja nogulēt nedēļu, nesaņēmis nekādu aprūpi, un viņas reti kad apmazgāja tos, kuri nespēja to izdarīt paši. Atceros kādu bēdubrāli ar sadragātu roku, kurš man teica, ka viņam seja neesot mazgāta trīs nedēļas. Pat gultas nebija klātas dienām ilgi. Toties ēdiens hospitāļos bija ļoti labs – patiesi, pat pārāk labs. Spānijā vēl vairāk nekā citās zemēs likās ierasta lieta pārbarot slimniekus ar smagu pārtiku. Leridā maltītes bija grandiozas. Ap sešiem no rīta deva brokastis: zupu, omleti, sautējumu, maizi, baltvīnu un kafiju. Pusdienas bija vēl bagātīgākas, turklāt tas notika laikā, kad civiliedzīvotāju lielākā daļa bija spiesti dzīvot pusbadā. Liekas, ka spāņi neatzīst tādu lietu kā viegls uzturs. To pašu ēdienu, ko ēd veselie, viņi dod arī slimajiem – allaž to pašu sātīgo, trekno barību, kārtīgi izmērcētu olīveļļā.

Kādu rītu tika izziņots, ka tajā pašā dienā ievainotos no manas palātas transportēšot uz Barselonu. Es steidzos nosūtīt telegrammu sievai, lai mani gaida, un tūlīt jau mūs arī sasēdināja autobusos un aizveda uz dzelzceļa staciju. Kad vilciens jau sāka kustēties, hospitāļa sanitārs, kurš mūs pavadīja, it kā starp citu izmeta, ka mēs tomēr braukšot nevis uz Barselonu, bet uz Tarragonu. Lokomotīves mašīnists droši vien bija pārdomājis. “Kā jau Spānijā!” es nodomāju. Bet arī tas bija īsti spāņu garā, ka viņi piekrita apturēt vilcienu, lai es varētu paspēt nosūtīt vēl vienu telegrammu, un vēl spāniskāk, ka līdz adresātam šī telegramma tā arī nenonāca.

Mūs iesēdināja parastos 3. klases vagonos ar koka sēdekļiem; daudzi bija smagi ievainoti un pirmo reizi izcelti no gultas tikai tajā rītā. Drīz vien no karstuma un kratīšanās puse no viņiem jau bija tuvu galīgam sabrukumam, daži vēma uz grīdas. Sanitārs skraidīja šurpu turpu starp ievainotajiem, kuri gulēja kā līķi, ar lielu kazādas pudeli rokās, no kuras viņš iešļāca ūdens strūklu te vienā, te citā mutē. Ūdens bija pretīgs, es joprojām atceros tā garšu. Kad iebraucām Tarragonā, saule jau rietēja. Dzelzceļš tur stiepjas gar pašu krastu akmens sviediena attālumā no jūras. Tieši tajā brīdī, kad mūsu vilciens ieripoja stacijā, no tās izbrauca ešelons ar Internacionālās brigādes kaujiniekiem, un bariņš ļaužu uz tilta māja viņiem sveicienus. Vilciena sastāvs bija ļoti garš, vagoni bija bāztin piebāzti ar cilvēkiem, un vēl daudzi sēdēja uz vaļējām platformām blakus lielgabaliem. Šī aina ar dzeltenīgajā vakara gaismā garāmbraucošo vilcienu palikusi atmiņā īpaši spilgti: logi, pilni ar tumsnējām, smaidošām sejām, lielgabalu garie stobri, košsarkanie lakatiņi ap kaklu – tas viss lēni slīdēja garām uz tirkīzzilās jūras fona.

– Extranjeros, – kāds noteica. – Tie ir itāļi.

Skaidrs, ka tie bija itāļi. Kuri gan vēl būtu pratuši sagrupēties tik atraktīvos pulciņos vai atņemt pūļa sveicienus ar tik dabisku eleganci – eleganci, ko ne mazākā mērā nemazināja tas, ka apmēram puse kaujinieku dzēra vīnu no pudeles. Vēlāk mēs dzirdējām, ka tie bija tie paši karavīri, kas martā bija izcīnījuši lielo uzvaru pie Gvadalaharas; viņi bija bijuši atpūtā un tagad devās uz Aragonas fronti. Baidos, ka lielākā daļa no viņiem krita pēc pāris nedēļām pie Veskas. Tie mūsējie, kuri spēja noturēties kājās, sanāca pie logiem, lai sveiktu garāmbraucošos itāliešus. Kāds māja pa logu ar kruķi, cits pacēla savu ieģipsēto roku rot front sveicienā. Tā bija kā glezna ar nosaukumu “Kara alegorija”: ešelons ar spēkus atguvušiem vīriem lepni slīd vienā virzienā, kamēr sanitārais vilciens ar sakropļotajiem lēni slīd pretējā, un lielgabali uz atvērtajām platformām liek sirdij sisties straujāk, no jauna uzjundījot kaunpilno sajūtu, ka karam galu galā piemīt arī savs cildenums.

Milzīgais Tarragonas hospitālis bija pilns ar ievainotajiem no visām frontēm. Kādas tik brūces tur nevarēja redzēt! Dažus ievainojumus šeit ārstēja, jādomā, saskaņā ar jaunāko medicīnas praksi, taču skatīties uz to bija baisi. Ievainotā brūci atstāja pilnīgi atvērtu un nepārsietu, bet no mušām to pasargāja stiepļu pinumam pārvilkta marle. Zem marles rēgojās pussadzijušās brūces sarkanais jēlums. Kādam vīram, kurš bija ievainots sejā un kaklā, visa galva atradās tādā kā sfēriskā marles bruņucepurē; mute viņam bija ciet, un viņš elpoja pa caurulīti, kas bija iespiesta starp lūpām. Nabags izskatījās tik vientuļš; viņš klīda šurpu turpu pa palātu, skatījās uz mums caur savu marles būri un nespēja pateikt ne vārda. Tarragonā es biju trīs vai četras dienas. Jutu, ka spēki atgriežas, un kādu dienu lēnā solī aizstaigāju līdz pat pludmalei. Bija dīvaini ieraudzīt, ka piekrastē dzīve turpinās gandrīz vai ierastajā ritmā: cilvēki sēdēja promenādes kafejnīcās, un apvēlušies buržuā peldējās un sauļojās pludmales krēslos, it kā karš notiktu kaut kur tūkstošiem kilometrus tālu. Man gadījās redzēt slīkoni, lai gan varētu likties, ka šajos seklajos un siltajos ūdeņos noslīkt nav iespējams.

Astoņas vai deviņas dienas pēc evakuācijas no frontes manu brūci beidzot apskatīja ārsti. Ķirurģijas telpā, kur izmeklēja jaunievestos, ārsti ar milzīgām dzirklēm grieza vaļā ģipša bruņas, kurās sanitārajos punktos bija ieslēgti vīri ar sadragātām ribām, atslēgas kauliem un tā tālāk. No smagnējo krūšu bruņu kakla atverēm spraucās laukā bažīgas, netīras sejas, apaugušas ar nedēļu nedzītas bārdas rugājiem. Ārsts, enerģisks skaists vīrietis ap gadiem 30, apsēdināja mani krēslā, sagrāba manu mēli rupjā marles gabalā, izvilka to laukā, cik tālu vien varēja, iebāza man rīklē zobārsta spogulīti un lika teikt “ē”. Kad biju to darījis tik ilgi, ka mēle jau sāka asiņot un acis pieplūda asarām, viņš teica, ka viena mana balss saite esot paralizēta.

– Kad es atgūšu balsi? – es vaicāju.

– Balsi? Balsi tu neatgūsi nekad, – ārsts mundri atbildēja.

Tomēr, kā vēlāk izrādījās, viņš kļūdījās. Kādus divus mēnešus es varēju runāt tikai pusčukstus, taču pēc tam otra balss saite iemācījās “kompensēt” pirmās trūkumu, un balss diezgan pēkšņi atkal atguva savu normālo skaņu. Sāpes rokā man bija no tā, ka lode bija skārusi nervu saišķi skaustā. Tās bija durstīgas sāpes, līdzīgas neiralģiskajām, un tās turpinājās apmēram mēnesi, jo īpaši naktīs, tā ka gulēt es neko daudz nedabūju. Labās rokas pirksti arī bija pa pusei paralizēti. Pat tagad, kad pagājuši jau pieci mēneši, rādītājpirksts man arvien vēl ir nejutīgs; dīvaini, ka ievainojumam kaklā var būt tāds efekts.

Mans ievainojums kļuva par tādu kā vietēja mēroga kuriozitāti. To nāca apskatīt vairāki ārsti, kuri tikai brīnīdamies klakšķināja mēli: “Qué suerte! Qué suerte!” Viens no viņiem man autoritatīvi paziņoja, ka lode pagājusi garām artērijai par “apmēram milimetru”. Nav ne jausmas, kā viņš to zināja. Visi, ar kuriem man tajā laikā nācās tikties, – ārsti, medmāsas, practicantes un palātas biedri – apliecināja, ka cilvēks, kuram izdevies palikt dzīvam pēc ievainojuma kaklā, ir vislielākais veiksminieks pasaulē. Nevarēju atbrīvoties no domas, ka es būtu vēl lielāks veiksminieks, ja lode man nebūtu trāpījusi vispār.