Kāpēc kopā ar tēvu?

Kad satumsa, trūcīgie iznāca ielās. Mazos bariņos mēs pulcējāmies bulvāros, smēķējot savas pēdējās cigaretes un dzerot no pudeles – atklāti un pilnīgi likumīgi. Kobaltzilā nakts spiedās mums virsū no visām pusēm. Gaiss smaržoja pēc ceptas gaļas un dūmiem. Tā ir smarža, kas mūs, nabagos, spēja novest līdz neprātam vai noziegumam. Mēs pazinām cits citu pēc izskata un smakas un dzīvojām katrs savu dzīvi – dienā nīkdami ierobežotībā, bet augšāmceldamies ik vakaru pēc saulrieta. Es nakšņoju grāmatveikalā, telpā, kas pilna ar retiem sējumiem. Otrajā nedēļā pēc ierašanās šajā pilsētā man izbeidzās nauda. Es biju ieceļotājs no valsts, kurā valūtas maiņa tiek ierobežota, tāpēc kredītkartes man nebija. Taču grāmatnīcā varēja dabūt kafiju, un reizi dienā es ēdu plānās pankūkas no āra stenda Išetas ielā, apmēram piecu minūšu gājiena attālumā. Svētdienu rītos es ar vilcienu devos no Les Halles stacijas uz krišnaītu templi Parīzes priekšpilsētā Sarselā. Krišnaīti bez maksas baroja ar veģetārām maltītēm un ļāva promejot paķert līdzi kādu iebojātu augli vai veģi. Templis atradās dzīvojamo namu rajonā aiz zaļa stiepļu žoga, kurā vietām bija izplēsti caurumi. Tur bija balti plastmasas krēsli zem skārda nojumes, paštaisīti galdi un vienreizlietojami galda rīki. Māja bija noplukusi. Pēc ēdiena ieradās kāds ducis cilvēku, un krišnaīti, kuri mūs apkalpoja, rādīja nīgras sejas. Taču mēs pieēdām pilnu vēderu un nākamajā svētdienā bijām klāt atkal. Lielu dienas daļu es pavadīju, klīstot pa pilsētu, vai arī sēdēju pie saskrāpētā kopgalda pirmajā stāvā un izmēģināju roku Bodlēra, Rembo un Verlēna atdzejošanā. Es pamazām sapratu vienu lietu, ko neesmu aizmirsis līdz šai dienai: ir grūti strādāt, ja esi izsalcis. Izsalkums aizmiglo redzi un iejaucas tavos spiedumos. Tu pastāvīgi esi uz ekstāzes robežas, taču tā izrādās vienīgi trauksme, kas noved tikai pie sabrukuma. Tie bija grūti laiki, taču jau drīz vien man paveicās (tā man likās) iepazīties ar jaunu angļu zagli, kurš man iemācīja dzīvot no šajā zemē pieejamajiem labumiem.

– Viņi – resni, mēs – tievi, – viņš sacīja, kad pirmoreiz sastapāmies grāmatveikalā. 

– Mūsu darbs ir ņemt, viņu – dot, – viņš sacīja, norādot uz krietnajiem pilsoņiem, kas gāja mums garām pa Miesnieku ielu. Viņa vārds bija tikpat neparasts kā āriene. Gērijs Gilmors, viegli atpazīstams pat ļaužu pūlī, pateicoties viņa gaišajiem, gandrīz baltajiem matiem un draudzīgajam smīnam. Viņš apgalvoja, ka neesot nekādos rados ar savu vārdabrāli, amerikāņu zagli un slepkavu, kura pēdējie vārdi bijuši “Let’s do it”, ko, nedaudz izmainot, par savu reklāmas lozungu vēlāk piesavinājās zināms sporta apavu zīmols. Kad es pavaicāju, kāpēc viņš nav mainījis savu vārdu, Gērijs atbildēja, ka viņam patīk šāda saikne ar slavu.

– Parīzē es dzīvoju divus gadus, – viņš teica.

– Nav slikta vieta, kur dzīvot.

– Es nekur neesmu strādājis, bet nekad nav bijis tā, ka man nav ko ēst, ne reizi, vismaz ne pa īstam. Ko tu par to teiksi?

– Gribētos zināt, kā tev tas izdodas.

– Es esmu zaglis, bet zogu tikai vienu lietu.

– Kas tā ir?

– Labs alkohols no priekšpilsētu lielveikaliem – jo tālāk, jo labāk.

– Alkohols.

– Ņemu, cik pudeļu varu pastiept. Es tās pārdodu pazīstamiem Kreisā krasta bāru saimniekiem.

Viņš noņirbināja pirkstus, kā izvingrinot rokas.

– Ko tu par to teiksi?

– Var dzīvot arī tā.

– Un vai tad nav kaut kāda plānprātīga sakarība tajā, ka mani sauc tāpat kā slavenu noziedznieku?

– Jā, Gērijs Gilmors.

– Gribi nākamreiz atnākt līdzi?

Es svārstījos tikai īsu mirkli. Neizbēgamā kārtā tas beidzās ar manu aizturēšanu. Taču ne jau tāpēc es Jums rakstu, Rozlina. Gribu Jums pastāstīt par apjukumu, ko sajutu, stāvot pie Bodlēra kapa – tieši tā dēļ es vispār biju ieradies Parīzē. Kāpēc Bodlērs? Es Jums pastāstīšu.

Kādā 1975. gada septembra dienā mēs Kočinā apciemojām manas mātes vecāko brāli. Mana ģimene tolaik dzīvoja Honkongā, tēvs tur strādāja par žurnālistu. Reizi gadā mēs braucām uz Indijas dienvidiem, lai “nepazaudētu savas saknes”, kā mēdza teikt tēvs. Es skaidri atceros savu pirmo tikšanos ar cilvēku, kuru slepenībā saucu par Bodlēronkuli. Kad mūs iepazīstināja, viņš ceremoniāli paspieda man roku un izturējās ļoti laipni, ko es nebiju gaidījis. Mūsu ģimenē mēdza bijīgi pieminēt viņa rupjību un spožo prātu. Lielāko sava apzinātā mūža daļu tēvocis strādāja pie “Ļaunuma puķu” tulkojuma malajalu valodā, taču tas nebija vienīgais iemesls, kāpēc viņu uzskatīja par dīvaini. Viņš bija sarakstījis un publicējis grāmatu. Šajā sutīgajā provinciālajā pilsētā tas skaitījās milzīgs sasniegums. Neviens nezināja – un arī es to atklāju tikai vēlāk –, ka grāmata viņam pašam bija īsts mocību avots. Pateicoties šim vienīgajam iespiestajam darbam, mazpazīstamam juridiskam traktātam ar nosaukumu “Daži publisko tiesību aspekti”, viņu aicināja uz jurisprudences konferencēm, ko apmeklēt viņam nebija ne mazākās vēlēšanās. Es reiz pajautāju, vai nevarētu grāmatu aplūkot, un tūdaļ sajutu, ka esmu uzdevis tieši to jautājumu, no kura viņš visvairāk baidījās. Tēvoča bibliotēkā bija simtiem sējumu, bet neviena paša sarakstītā darba eksemplāra. Viņš vairs nespējot uz šo grāmatu paskatīties, tēvocis skaidroja, jo tā atgādinot, ka vienīgais, ar ko beidzies viņa sapnis kļūt par rakstnieku, ir plāns juridiskās literatūras sējumiņš. Pēc 16 gadiem es Britu bibliotēkā atradu šīs grāmatas eksemplāru. Neviens to nebija lasījis vairākus gadu desmitus. Mani saviļņoja pirmās nodaļas, “Mūsdienu publisko tiesību nerakstītā pamatpremisa”, pirmais teikums:

Vēsture lielā mērā apstiprina viedokli, ka valsts pārvaldes formas, vispārīgi runājot, attīstās pa apli. Monarhija deģenerējas par tirāniju un tiek gāzta. Aristokrātija, kas stājas tās vietā, deģenerējas par oligarhiju. Oligarhija tiek gāzta, kad tauta nodibina to, ko Aristotelis sauc par konstitucionālu valdību (bet ko mūsdienu politiskajā terminoloģijā dēvē par demokrātiju), kura savukārt deģenerējas par to, ko Aristotelis sauc par demokrātiju (bet ko mēs varētu dēvēt par ohlokrātiju jeb pūļa varu), bet tās vietā nāk diktatūra, kas nav nekas cits kā monarhija – viena cilvēka vara. Tālāk šis riņķis, pēc visa spriežot, sākas no jauna.

Runājot par citiem tēvoča darbiem, es zināju, ka kāds britu literārais žurnāls bija publicējis viņa eseju vai varbūt stāstu ar nosaukumu “Bodlēra iekšpusē”. Taču izdevēju viņam nebija veicies atrast, un citas esejas vai daiļliteratūras darbus viņš nebija sarakstījis. Tēvocis turpināja atdzejot Bodlēru un cerēja kaut kad izdot viņa dzejas krājumu. Šajā ziņā viņš atgādināja manu tēvu. Tēvocis bija neizdevies dzejnieks: viņš strādāja par juristu, lai gan viņa slepenā dzīve bija dzeja. Savukārt tēvs bija cerējis kļūt par rakstnieku, taču iegrima žurnālistikas pasaulē: jaunam cilvēkam, kurš dzimis Keralas provincē, tā likās valdzinoša profesija. Kā vienīgajam brūnādainajam darbiniekam koloniālā žurnālā, ko izdod vienā no pēdējām Britu impērijas citadelēm, viņam nācās paciest krietnu iecietīgi augstprātīgas attieksmes devu. Taču tēvam bija ģimene, par ko vajadzēja rūpēties, un viņš turpināja strādāt šajā profesijā. Šo būtisko faktu par tēvoci un tēvu es sapratu tikai daudz vēlāk, kad 45 gadu vecumā pats aizgāju no žurnālistikas, lai pievērstos daiļliteratūrai. Bet todien Kočinā es pēcpusdienas snaudas laikā iegāju tēvoča bibliotēkā. Šī istaba aizņēma visu ar dakstiņu jumtu segtās taravada tipa ēkas priekšējo spārnu; pie visām četrām sienām bija plaukti ar grāmatām, un tās visas bija vai nu par Bodlēru, vai paša Bodlēra darbi – franciski un angļu tulkojumā. Virs rakstāmgalda bija trīs portreti: dzejnieks kā jauns dendijs, kā jau nedaudz vecāks vīrietis un – attēlā no viņa mūža pēdējiem gadiem – kā rēgains sifilitiķis. Pēc pēcpusdienas tējas, kad pienāca laiks doties “ciemoties”, tēvocis uzaicināja mani sēsties viņa auto priekšējā pasažiera sēdeklī. Šis ekstravagantais braucamais bija īsta leģenda gan mūsu ģimenē, gan visā pilsētā – zilganzaļš 1957. gada Morris Oxford, tik aizraujoši nepiemērots Kočinas lauku ainavai un tās šaurajiem zemes ceļiem. Platie ādas sēdekļi un tumša koka panelis man likās piederīgi sapnim par kādu citu dzīvi, kurā mēs būtu kaut kāda smalka ģimene, kas dodas vakarīgā izklaides un atpūtas izbraucienā. (Daudzus gadus vēlāk es kļuvu par Ambassador, Hindustan Motors ražotās Morris Oxford versijas, īpašnieku. Es vēl joprojām ar to braucu.)

– Kā klājas, Markoses kungs, – mums dodoties ceļā, apvaicājās kāds smaidīgs kaimiņš.

– Mēs braucam uz Always, – atbildēja tēvocis.

Tā viņš bija iesaucis Alvajes priekšpilsētu, jo, kad šajā vietā nonāc, vienmēr gribas tur palikt. Viņš lēni brauca garām pilsētas centram. Cilvēki iznāca no mājām, lai pablenztu uz platiem burtiem rakstīto Oxford uz mašīnas motora pārsega virs milzīgā režģa un arī pašu tēvoci. Viņa šaurās ūsiņas bija svaigi ieveidotas. Viņš bija uzlicis saulesbrilles un uzvilcis krēmkrāsas tuniku ar īsām piedurknēm – savu “buša kreklu”, kā viņš to sauca. Tam bija milzum daudz kabatu ar dekoratīvām ielocēm un pat kaut kas līdzīgs uzplečiem. Tēvocis bija atbīdījis savu sēdekli, cik tālu vien iespējams, un rokas uz stūres turēja taisni izstieptas. Kad nonācām uz šosejas, auto uzņēma ātrumu, atstājot citas mašīnas tālu aiz muguras. Atceros, kā mani apbūra motora skaņa – klusināta, bet reizē arī skaļa. Mēs braucām garām tukšiem ciemu laukumiem un nebeidzamiem kanāliem, kuros vīri ar kārtīm airēja kanoe laivas – tik mazas, ka tajās nevarēja pat apsēsties. Tad mēs nogriezāmies kādā sānielā un apstājāmies. Tēvocis negāja iekšā mājā, bet aizsoļoja tālāk, salicis rokas aiz muguras. Viņš pameta man ar galvu, aicinot sekot. Mēs gājām pa noblietētas sarkanas zemes taku, kas vijās apkārt ciematam; abās pusēs tai pletās smaragdzaļi rīsa lauki. Pēcpusdiena pamazām pārauga krēslā. Tēvocim bija daudz jautājumu, ko man uzdot, un reizēm viņš uz tiem atbildēja pats.

– Pirms kāda laika satracinātu ziloņu bars Orisā sabradājis 24 cilvēkus, – viņš sacīja. – Un vai tu zini, ko ziņoja laikraksti?

Es atbildēju:

– Nezinu.

Lielākā daļa šo traģēdiju ignorējusi, bet neviena avīze nav atstājusi bez ievērības dienas lielāko notikumu: tamilu kinozvaigzne MGR paziņojis, ka dibinās politisku partiju.

– Kā tev liekas, kāpēc indiešiem filmas rūp vairāk nekā savu tautiešu bojāeja, – tēvocis vaicāja.

Savā pusaudža pārliecībā par paša viedokli es atbildēju, ka tas ir tāpēc, ka indietim dzīve nav dzīvošanas, kur nu vēl sargāšanas vērta; kāpēc gan pūlēties, ja dzīve ir tik īsa, bet nākamā gandrīz noteikti būs labāka? Cilvēkiem jāļauj mirt, ja reiz nāve viņiem ierakstīta zvaigznēs. Galu galā, kādas mums tiesības iejaukties dabiskajā lietu kārtībā? Un mirušie jau gluži drīz pie mums atgriezīsies. Mana atbilde tēvoci acīmredzot apmierināja, jo viņš palocīja galvu, it kā es būtu pateicis kaut ko dziļu – lai gan tā nudien nebija. Tēvocis sacīja, ka ar laiku es sapratīšot, ka mirušie pie mums tomēr neatgriežas.

– Vispirms izgaist viņu rakstura īpatnības, – viņš stāstīja, – tad viņu sejas un visbeidzot arī balsis. Ar laiku tu arī sapratīsi, ka šāda nevērība pret nāvi un simtiem citu lietu, piemēram, vergu turēšana, nicinājums pret tumšādaināku rasu un zemāku kastu cilvēkiem, un ticība “dievcilvēkiem” nav tikai mūsu, indiešu, prerogatīva.

Un tad, it kā viss pirms tam sacītais bijis ievads sarunas īstajai tēmai, tēvocis pievērsās dzejniekam, kura grāmata, pēc viņa domām, pavēstīja pasaulei modernā laikmeta iestāšanos, – kura uzskati bija reizē novecojuši un avangardiski, kura filozofiskās atziņas bija kā sīki gaismas punktiņi vienā no telpām muzejā, kura mākslīgās debesis varēja lepoties ar simtiem, nē, tūkstošiem elektrisku zvaigžņu.

– Tas bija cilvēks, kura pārgalvīgais dzīvesveids noveda pie saslimšanas ar sifilisu vēlajos padsmit vai agrīnajos divdesmit gados, – tēvocis teica, – un kurš, pateicoties slimībai, ko nevarēja izārstēt, atklāja, ka sekss iet roku rokā ar sodu, kas par to pienākas. Pat visaptuvenākā šī dzejnieka biogrāfija ir traģēdija dzejas sniegtā mierinājuma vidū. Lasīt Bodlēru, – viņš sacīja, – nozīmē savākt pasauli vienkopus un ienest to sevī iekšā.

Es jautāju:

– Bet kāda tad tur iekšpusē ir sajūta?

– Nekādas iekšpuses vairs nav, – atbildēja tēvocis.

Vēlāk, kad es pats iepazinu Bodlēra dzeju, man radās aizdomas, ka varbūt tieši tas manu tēvoci tik ļoti fascinēja. Iegremdējies šajās vīzijās, kas vēstīja par ceļojumiem, pazudināšanu un maigām milzēm, viņš vairs nejuta pats savas dzīves aprises. Viņš saplūda vienā veselumā ar dzejnieku, kuru apbrīnoja. Redziet, Rozlina, es uzskatu, ka manu tēvoci un Jūsu dzejnieku vieno zināma radniecība. Viena līdzība varētu būt slimība – Bodlēronkulim bija problēmas ar sirdi –, bet vēl bez tā bija arī prāts, kas nekur nerada mieru, un liela neapmierinātība ar savu dzīvi, ko es tēvocī sajutu un par ko viņš pats nekad nerunāja. Viņš reizēm mēdza cieši sasprindzināt žokļus, un tas viņa vaibstus padarīja līdzīgus ērgļa, vanaga vai klijas profilam. Šādos brīžos viņš likās biedējošs, un es jutos laimīgs, ka neesmu viņa pārdzīvojumu cēlonis. Taču todien tēvocis runāja par Bodlēra naidu pret savu patēvu un to, kā Dzejnieks skrējis pa revolūcijas pārņemtās Parīzes ielām, aicinot nogalināt “ģenerāli”. Vēl šobaltdien vārds “Žaks Opiks” man acumirklī atsauc atmiņā riebumu, ko tēvocis, šķiet, bija aizguvis no Dzejnieka un pieņēmis par savu. Viņš sacīja, ka Bodlērs ļāvis savai greizsirdībai ņemt virsroku pār prātu. Viņa jūtām pret māti nav piemitis nekas no dēla mīlestības. Dzejniekam attiecības vienmēr bijušas ar viena tipa sievietēm – Žannu, Sabatjē kundzi un citām; tas bijis veids, kā atriebties mātei, kura viņu pametusi, kurai viņš bijis spiests lūgties naudu, kura viņu nosodījusi un nesapratusi – kura apprecējusies pārāk drīz pēc pirmā vīra nāves, kad dēlam bija tikai pieci gadi, turklāt izvēlējusies armijas cilvēku – karavīru, kurš ne mazākajā mērā nav spējis novērtēt mākslu, literatūru vai neparasti apdāvināto padēlu, ko viņam bijusi tā privilēģija audzināt.

– Dzejnieks gulēja tikai ar sievietēm, kuras paņēma viņa naudu un tad nodeva viņu, – tēvocis teica.

Pēc tā jau viņš patiesībā ilgojies – pēc pagrimuma kā atriebības. Cik ļoti viņam, jādomā, riebusies ģenerāļa ietekme uz māti! Un vai gan mēs varam viņam to pārmest? Pret Žannu Divālu manam tēvocim bija visdziļākās simpātijas.

– Iedomājies, kāda tolaik bija Eiropa, – viņš man teica, – cik balta! Un tagad iztēlojies, ko nācās izciest Žannai Divālai – tumšādainai sievietei pašā Francijas impērijas sirdī, dziļi impērijas diženākā dzejnieka sirdī. Iztēlojies Žannu kā vienu no mums, un ar to es domāju Āfrikas vai Āzijas sievieti, kura sev paņēmusi mazu gabaliņu no Eiropas. Iztēlojies viņas vienatni starp baltajiem vīriešiem un sievietēm, kuri redzēja tikai viņas ādas krāsu, un atceries, ka vienatne ir vistuvākais patiesas nevainības stāvoklim. Un, tā kā arī indieši ir impērijas palieka, – viņš teica, – tad mūsu pienākums ir to noārdīt ar viņas pašas dotajiem rīkiem.

– Kādus rīkus jūs domājat, – es jautāju.

– Vispirms jau valodu, kurā mēs runājam un kuru mums atnesusi impērija, un manā gadījumā arī jurisprudences studijas, franču literatūras lasīšanu un tulkošanu no franču valodas, kas ir Eiropas kultūras valoda vēl lielākā mērā nekā angļu valoda. Vai saproti?

Tā runāja mans tēvocis. Es te esmu uzrakstījis tikai to, ko no viņa sacītā sapratu toreiz vai drīz pēc mūsu sarunas. Tajā vasarā, kad man palika četrpadsmit, mūsu pirmajā un arī pēdējā pastaigā tēvocis man jautāja, kāda ir imigranta dzīve tādā vietā kā Honkonga. Vai tā ir neciešama? Tā bija pirmā reize, kad es par sevi iedomājos šādā gaismā, un es nezināju, ko viņam teikt. Šodien es tēvocim sacītu, ka tas ir jautājums, uz kuru vienkārši nevaru atbildēt, esmu bijis migrants visu savu mūžu. Atceļā tēvocis man pastāstīja par Monparnasas kapsētu un vilšanos, kas viņu sagaidīja, kad viņš tur apmeklēja Bodlēra kapu, taču sīkāk neko nepaskaidroja; mēs braucām garām slikti apgaismotajiem mājokļiem Alvajes galvenā ceļa malā un devāmies atpakaļ uz māju, kur gaidīja viņa ģimene. Vēlāk, viņš teica. Es nodomāju: jā, vēlāk es viņam uzdošu visus svarīgākos jautājumus. Kāpēc viņš atdzejo “Ļaunuma puķes”, ko vēl neviens tulkotājs nav mēģinājis paveikt viena cilvēka spēkiem? Un kāpēc uz malajalu valodu? Bet es to nepajautāju, un otras šādas izdevības vairs nebija. Pēc dažiem mēnešiem, juristu konferences laikā Londonā tēvocis nomira ar sirdslēkmi; viņa Bodlēra tulkojums palika nepabeigts, neizdots un nevienam nezināms. Sešpadsmit gadus pēc viņa nāves es stāvēju pie kapa, kur apbedīts dzejnieks, kurš bija mana tēvoča lielā mīlestība, un mani pārņēma niknums par to, ko izdarījuši Dzejnieka tautieši. Un tāpēc es visbeidzot rakstu Jums, ministre de la Culture Rozlina Bašlo, lai aicinātu Jūs labot savas nācijas vēsturisko kļūdu.

Mans pirmais Parīzes un Monparnasas kapsētas apmeklējums notika pēc ģimenes brauciena uz Londonu, uz Bodlēronkuļa meitas kāzām. No Londonas es, nepaklausot vecākiem, devos tālāk uz pilsētu, kas manā prātā saistījās ar Dzejnieku un manu tēvoci. Pirmo nakti es pavadīju Ziemeļu stacijas uzgaidāmajā telpā ar plānu vilnas šalli ap pleciem. Man bija daži simti franku, auduma soma ar dažiem tualetes piederumiem un fotoaparātu, cūkādas blašķe ar atvāžamu nerūsošā tērauda vāciņu, melnu bikšu pāris ar samta uzšuvi gar ārējo vīli, daži balti krekli ar platām krokotām piedurknēm (pat toreiz, pat bez graša kabatā man laikam gan bijusi īsta dendija gaume, kas būtu gājusi pie sirds manam tēvocim) un “Ļaunuma puķu” sējums. Kādu dienu es Kreisajā krastā nejauši uzdūros grāmatveikalam ar interesantu nosaukumu; iegāju un sāku aplūkot plauktus. Ieraudzīju jaunu “Zagļa dienasgrāmatas” izdevumu un apsvēru iespēju ieslidināt to kabatā, taču grāmatveikals neapšaubāmi bija neatkarīgs ģimenes uzņēmums, un tagad, kad biju izaudzis no pusaudža gadiem, man, šķiet, bija izveidojušies zināmi priekšstati par morāli. Kamēr es tur tā stāvēju, pie manis pienāca vecs vīrs ar mežonīgu matu ērkuli un kaķi rokās.

– Vai tu esi dravīds? – viņš man jautāja.

Es biju pietiekami pārsteigts, lai uzreiz atbildētu piekrītoši. Viņš pats izskatījās pēc klaidoņa, toties trīskrāsu kaķis bija nevainojami kopts. Radās iespaids, ka saņurcītās drēbēs ģērbtā un putnam līdzīgā nelielā auguma vīrieša uzmanību vienlaicīgi piesaista simt dažādu lietu. Turpretim kaķis skatījās man tieši acīs.

– Vai tev vajag naktsmājas? – jautāja vecais vīrs.

– Jā, – es sacīju kaķim.

Vīrs apmierināti pasmaidīja. Un tā es ievācos grāmatnīcā Shakespeare & Company, kur gulēju starp milzīgām noputējušu grāmatu kaudzēm. Pat ar mitrumu piesūkušās tualetes sienas bija nokrautas ar grāmatām. Pirmajā stāvā bija rakstāmistaba ar lielu kvadrāta formas galdu un pret sienām atslietām šaurām gultām. Logs izgāja uz iekšpagalmu. Naktī grīdas bija noklātas ar guļammaisiem, bet pa dienu personīgās mantas noglabāja dažādās nišās un kaktos. Dušas nebija. Katru trešdienu kāds pulciņš no mums gāja uz publisko pirti. Tā bija slēgta no svētdienas līdz otrdienai, un trešdienās pie ieejas vienmēr gaidīja pūlītis netīreļu. Dušas telpa bija viena plaša kabīne. Vajadzēja nospiest lielu nerūsošā tērauda pogu, lai sāktu tecēt ūdens; pēc dažām minūtēm strūkla izbeidzās, un tad tu saziepējies un atkal nospiedi pogu. Grāmatnīcu, kas atradās tieši otrpus tiltam no biedējošās Dievmātes katedrāles, jau toreiz bija iecienījuši tūristi. Tās iemītnieki bija posthipiji vai agrīnie mugursomotie pasaules apceļotāji. Džordžs viņus dēvēja par vējriteņiem; vecā vīra vārds bija Džordžs Vitmans, un viņš bija grāmatveikala īpašnieks. Viņš teica, ka arī pats savulaik bijis tāds vējritenis un ceļojis uz dažādām pasaules malām, tajā skaitā uz Indiju; visur viņš uzņemts tik viesmīlīgi, ka sajutis pienākumu atbildēt ar to pašu. Galvenais vējritenis bija Tims, bārdains amerikānis, kam bija nedaudz pāri trīsdesmit. Viņš valkāja saburzītus džīnu auduma kreklus un saplēstas zilas džīnas, bet viņa novalkātajās Adidas sporta kurpēs bija pamatīgs caurums, pa kuru rēgojās kājas īkšķis. Taču bikšu aizmugurējā kabatā viņš nēsāja Amex karti maltītēm, ko notiesāja kafejnīcā turpat aiz stūra. Kādu vakaru, iestiprinoties ar grauzdētiem zemesriekstiem, es vēroju, kā viņš mielojas ar brilē krēma porciju. Es biju piepildījis savu blašķi ar stūra veikalā pirktu perno. Iedzēru mazu malciņu un noraudzījos, kā viesmīlis spodri baltā priekšautā piepilda Tima izdzerto vīna glāzi. Man skauda, bet tikai mazliet. Visu rītu es biju centīgi strādājis. Šajās stundās man eksistēja tikai dzejolis, kura tēli pamazām atklājās, man cīnoties ar AABB atskaņu shēmu un zilbiski īsajām rindiņām. Lai pieveiktu pirmo pantu, man vajadzēja divas dienas, un, lai gan es pat necerēju iekļauties vajadzīgajā zilbju skaitā, ar atskaņām paliku apmierināts. Ja es būtu pratis malajālamu, tad būtu pārtulkojis dzejoli šajā valodā. Es būtu turpinājis tēvoča darbu un pabeidzis viņa atdzejojumu grāmatu. Taču man nebija nekādu malajālamas zināšanu. Man bija tikai angļu valoda un šis:

Pale girl with the flame-red hair,

The holes in your dress lay bare

The shape of your poverty

And beauty¹

Mēs ar Gēriju Gilmoru devāmies pirmajā kopīgajā sirojumā uz pilsētas nomales lielveikaliem. Sabāzām biksēs konjaka un viskija pudeles – katrs pa divām. Iznākuši ārā, salikām pudeles iepirkumu maisiņos, ko Gērijs bija tālredzīgi paņēmis līdzi, un gājām uz nākamo veikalu – un tā tālāk, līdz bijām nozaguši apmēram divus dučus pudeļu. Beigās mums abiem kopā iznāca pietiekami daudz naudas, lai nodrošinātos ar ēdienu un dzērieniem vairākām dienām. Ienākumus mēs papildinājām arī ar gluži likumīgiem peļņas paņēmieniem. Kad Gērijs atklāja, ka protu spēlēt ģitāru, viņš aizņēmās instrumentu no kāda drauga, un mēs sākām pelnīt naudu metro, no Luvras līdz Les Halles – septiņās ielu muzikanta ienesīgākajās stacijās. Atšķirībā no citiem ielu muzikantiem, kuri strādāja pilnu darba dienu, mēs ar Gēriju spēlējām kādas pāris stundas un tad devāmies uz bāru. Nopelnīto naudu dalījām uz pusēm. Es muzicēju, bet Gērijs bija tas, kurš gāja klāt garāmgājējiem, teica “Quelque-chose pour le musique, s’il vous plait” un tad mazliet draudīgi gaidīja, līdz viņam atvēlēja dažas monētas. Kādu vakaru, atkal palicis bez graša kabatā, es devos uz Les Halles lielveikalu, ko bezpajumtnieki sauca par bezmaksas tirgu. Paņēmu no kastes pudeli viskija, paslēpu un gāju atpakaļ uz grāmatveikalu. Divus vakarus vēlāk mēģināju to atkārtot ar to pašu viskija marku; pie izejas no veikala mani jau gaidīja. Iecirknī divi policisti jautāja, ar ko es nodarbojos.

– Écrivain, – es sacīju.

Viņi smējās un jautāja:

– Vous a volé vendre ou boire?²

– Boire, – es svētā aizvainojumā atbildēju, jo tā bija taisnība. Mani uz laiciņu atstāja kamerā kopā ar kādu vīrieti, kurš bija pilnīgi kails, ja neskaita brilles. Viņš bija pieklājīgs un runāja klusi, taču bez apstājas un kādā man nezināmā valodā. Tad atgriezās policisti, kuri man lika atstāt iecirknī brilles un aiziet pēc savas pases; es to arī izdarīju. Policisti pārbaudīja vīzu un mani palaida. Man šķita, ka viņu izturēšanās manierē jaušas negribīga cieņa. Atšķirībā no krišnaītiem policisti pret trūcīgajiem neizturējās tā, it kā mēs nebūtu gluži cilvēki. Es apzinājos, ka manai Parīzes dzīvei tuvojas gals. Nākamajā rītā devos uz Monparnasas mirušo pilsētu, kur klīdu vairākas stundas. Biju cerējis ieraudzīt mauzoleju vai vismaz pieticīgu kapliču, ņemot vērā, ka pat Meksikas diktators Porfirio Diass bija izpelnījies grandiozu memoriālu. Es klejoju un apmaldījos; beidzot kāds vīrietis, kurš kopa puķes, parādīja man ceļu. Beidzot atradu īsto kapu – gluži kā pirms manis to bija atradis tēvocis. Tas bija noplucis un nekopts. Ieraugot kapakmeni, man uzmetās zosāda. Dzejnieks atdusējās kopā ar savu māti un patēvu – tik šaurā vietā, ka viņi bija apglabāti cits virs cita. Turpat blakus uzkricelēts sarkans grafiti atbalsoja manas domas: Pourquoi avec son père?³ Taču uzrakstā bija kļūda. Ce n’est pas son père, c’est son beau père, es skaļi iebildu, nevis kopā ar tēvu, bet ar patēvu. Pourquoi avec son beau père? Un nu, Rozlina, seko mans visai pieticīgais lūgums. Atvēliet Dzejniekam pašam savu kapu, atsevišķi no mātes un patēva. Vismaz tik daudz jau nu Jūs tiešām varētu.

Granta, 2021. gada 11. augustā