Personisks stāsts

Džīts Tajils

Kāpēc kopā ar tēvu?

Parīze, 1988; Kočina, 1975; Parīze, 1988
Only France via AFP

Kad satumsa, trūcīgie iznāca ielās. Mazos bariņos mēs pulcējāmies bulvāros, smēķējot savas pēdējās cigaretes un dzerot no pudeles – atklāti un pilnīgi likumīgi. Kobaltzilā nakts spiedās mums virsū no visām pusēm. Gaiss smaržoja pēc ceptas gaļas un dūmiem. Tā ir smarža, kas mūs, nabagos, spēja novest līdz neprātam vai noziegumam. Mēs pazinām cits citu pēc izskata un smakas un dzīvojām katrs savu dzīvi – dienā nīkdami ierobežotībā, bet augšāmceldamies ik vakaru pēc saulrieta. Es nakšņoju grāmatveikalā, telpā, kas pilna ar retiem sējumiem. Otrajā nedēļā pēc ierašanās šajā pilsētā man izbeidzās nauda. Es biju ieceļotājs no valsts, kurā valūtas maiņa tiek ierobežota, tāpēc kredītkartes man nebija. Taču grāmatnīcā varēja dabūt kafiju, un reizi dienā es ēdu plānās pankūkas no āra stenda Išetas ielā, apmēram piecu minūšu gājiena attālumā. Svētdienu rītos es ar vilcienu devos no Les Halles stacijas uz krišnaītu templi Parīzes priekšpilsētā Sarselā. Krišnaīti bez maksas baroja ar veģetārām maltītēm un ļāva promejot paķert līdzi kādu iebojātu augli vai veģi. Templis atradās dzīvojamo namu rajonā aiz zaļa stiepļu žoga, kurā vietām bija izplēsti caurumi. Tur bija balti plastmasas krēsli zem skārda nojumes, paštaisīti galdi un vienreizlietojami galda rīki. Māja bija noplukusi. Pēc ēdiena ieradās kāds ducis cilvēku, un krišnaīti, kuri mūs apkalpoja, rādīja nīgras sejas. Taču mēs pieēdām pilnu vēderu un nākamajā svētdienā bijām klāt atkal. Lielu dienas daļu es pavadīju, klīstot pa pilsētu, vai arī sēdēju pie saskrāpētā kopgalda pirmajā stāvā un izmēģināju roku Bodlēra, Rembo un Verlēna atdzejošanā. Es pamazām sapratu vienu lietu, ko neesmu aizmirsis līdz šai dienai: ir grūti strādāt, ja esi izsalcis. Izsalkums aizmiglo redzi un iejaucas tavos spiedumos. Tu pastāvīgi esi uz ekstāzes robežas, taču tā izrādās vienīgi trauksme, kas noved tikai pie sabrukuma. Tie bija grūti laiki, taču jau drīz vien man paveicās (tā man likās) iepazīties ar jaunu angļu zagli, kurš man iemācīja dzīvot no šajā zemē pieejamajiem labumiem.

– Viņi – resni, mēs – tievi, – viņš sacīja, kad pirmoreiz sastapāmies grāmatveikalā. 

– Mūsu darbs ir ņemt, viņu – dot, – viņš sacīja, norādot uz krietnajiem pilsoņiem, kas gāja mums garām pa Miesnieku ielu. Viņa vārds bija tikpat neparasts kā āriene. Gērijs Gilmors, viegli atpazīstams pat ļaužu pūlī, pateicoties viņa gaišajiem, gandrīz baltajiem matiem un draudzīgajam smīnam. Viņš apgalvoja, ka neesot nekādos rados ar savu vārdabrāli, amerikāņu zagli un slepkavu, kura pēdējie vārdi bijuši “Let’s do it”, ko, nedaudz izmainot, par savu reklāmas lozungu vēlāk piesavinājās zināms sporta apavu zīmols. Kad es pavaicāju, kāpēc viņš nav mainījis savu vārdu, Gērijs atbildēja, ka viņam patīk šāda saikne ar slavu.

– Parīzē es dzīvoju divus gadus, – viņš teica.

– Nav slikta vieta, kur dzīvot.

– Es nekur neesmu strādājis, bet nekad nav bijis tā, ka man nav ko ēst, ne reizi, vismaz ne pa īstam. Ko tu par to teiksi?

– Gribētos zināt, kā tev tas izdodas.

– Es esmu zaglis, bet zogu tikai vienu lietu.

– Kas tā ir?

– Labs alkohols no priekšpilsētu lielveikaliem – jo tālāk, jo labāk.

– Alkohols.

– Ņemu, cik pudeļu varu pastiept. Es tās pārdodu pazīstamiem Kreisā krasta bāru saimniekiem.

Viņš noņirbināja pirkstus, kā izvingrinot rokas.

– Ko tu par to teiksi?

– Var dzīvot arī tā.

– Un vai tad nav kaut kāda plānprātīga sakarība tajā, ka mani sauc tāpat kā slavenu noziedznieku?

– Jā, Gērijs Gilmors.

– Gribi nākamreiz atnākt līdzi?

Es svārstījos tikai īsu mirkli. Neizbēgamā kārtā tas beidzās ar manu aizturēšanu. Taču ne jau tāpēc es Jums rakstu, Rozlina. Gribu Jums pastāstīt par apjukumu, ko sajutu, stāvot pie Bodlēra kapa – tieši tā dēļ es vispār biju ieradies Parīzē. Kāpēc Bodlērs? Es Jums pastāstīšu.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Janvāris 2022 žurnāla

Līdzīga lasāmviela