Dzīves ziņa

Vadims Krugļikovs

Kaķis kā genius loci

Es gribu, lai, manas gleznas vērojot, noguris, pārpūlējies, piekusis cilvēks baudītu atpūtu un mieru.”

Anrī Matiss, modernists ar cilvēka seju.


Telavivas pastāvēšanas jēga top skaidra jau pirmajās pilsētā pavadītajās minūtēs: sabrauca mūžam vajātie un nelaimīgie ebreji no visām pasaules malām un starp purviem un smiltīm uzcēla pilsētu kaķiem. Tā kā kaķi ir jāglauda, jābaro un jāizklaidē ar diegā iesietu bantīti, līdzās kaķiem apmetās arī cilvēki. 2016.gada sākumā Telavivā bija 432892iedzīvotāji – tad vēl mēs ar sievu nebijām iebraukuši. Cik pilsētā ir kaķu, neviens nezina, jo saskaitīt tos nav iespējams, visu laiku no kaut kurienes ārā lien jauni. Caurām dienām kaķi gulšņā palisādēs un ēd viskasu. Uz suņiem reaģē ar vieglu ziņkāri. Putni tos interesē tikai kā apskates objekts. Medīt putnus viņiem nenāk ne prātā – viņi taču guļ. Bezkaunīgie spārnotie radījumi to zina un nekautrējoties staigā blakām, teju vai kāpdami kaķiem uz astes. Ik pa laikam kāds labi atpūties kaķis pēkšņi gan atceras, ka ir plēsējs. Tad, ieņēmis pareizo stāju, tas sāk mierīgi gatavoties izšķirošajam lēcienam līdz brīdim, kad putns beidzot aizlaižas prom. Sagurušais kaķis atviegloti apguļas un turpina baudīt mieru: savu pienākumu tas ir izpildījis, medībās bijis, nu, vienkārši nepaveicās, kam negadās. Vakaros kaķi bariem šķērso trotuārus un apguļas zem pieparkotām mašīnām. Vai arī uz mašīnām. Tie mierīgi guļ un vēro ebrejus pie galdiņiem, kuri mierīgi sēž un vēro kaķus. Kurš kuram ir iemācījis šo miera stāvokli, bezgalīgu kā netālu šalcošā Vidusjūra, es pagaidām nezinu.

Interesanti, ka šī pilsēta ir celta funkcionālisma arhitektūras pašos zelta gados. Un gandrīz visas mājas Telavivā atbilst šim virzienam. Taču pilsētas plānojums ir galīgā pakaļā. Kāds tur funkcionālisms. Viss šķībs, greizs, zigzagots, ielas vijas un krustojas visos iespējamajos leņķos, tikai taisnu tikpat kā nav. “Greiza iela ēzeļiem, taisna iela cilvēkiem,” teica Lekorbizjē, funkcionālisma pamatu pamats. Bet Telaviva tika uzcelta no nulles, un nekas viņiem netraucēja to saplānot, kā pieklājas.

Pie vainas atkal bija miers, vismaz man tā liekas. “Nu labi,” saka ebreji, “gribat funkcionālisma arhitektūru – sūds ar jums, būs jums funkcionālisma arhitektūra. To mēs protam, Bauhausu beiguši esam. Bet, kur mēs to visu liksim, tas jau ir pavisam cits jautājums. Mēs tak no tādas būvēšanas drausmīgi piekusīsim, kurš vairs spējīgs domāt par plānojumu. Vārdsakot, kā būs, tā būs.”

Miers ir pirmā un spēcīgākā lieta, kuru es sajutu, nokļuvis Telavivā. Es pat nerunāšu par to, ka atbraucu no Maskavas, – tas tikai pastiprināja efektu, taču nebija cēlonis. Miers ir kaut kāda vietējās gaisotnes, floras un faunas ontoloģiskā īpašība. Šeit neviens nesteidzas. Ja redzat steidzīgu cilvēku, tas nozīmē, ka šis cilvēks skrien krosu. Viens no biežāk izmantotajiem vārdiem šeit ir “rega” – “mirklīti”. To vienmēr pavada ar lēnu, šķipsnā saliktu pirkstu kustību. Tas saucas “kačāt regu”. Iecienītākā nodarbe – sēdēt kafejnīcas. Kafejnīcu šeit ir daudz, uz katra soļa. Bet, ja jūs blakus atvērsiet jaunu un noliksiet tur divus galdiņus, jau pēc desmit minūtēm kāds pie tiem būs apsēdies. Kad jūs mierīgi šķērsosiet ielu jebkurā vietā, jums bez ierunām dos ceļu: visiem taču skaidrs, ka līdz nākamajai pārejai veseli divdesmit metri, tie tak ir vieni vienīgi kreņķi – tik tālu iet. Pat ubagi šeit strādā guļus – uz matrača, zem segas.

Runā, ka ebreji kaķus mīl tāpēc, ka arī tie ir bijuši vajāti – viduslaiku Eiropā kaķus mocīja un dedzināja, jo uzskatīja par nelabā iemiesojumu, bet to labāk uz nakti nepieminēt. Telavivā gan vieni, gan otri ir atraduši mieru. Un pelnītu.

Raksts no Jūnijs 2019 žurnāla

Līdzīga lasāmviela