Kādēļ nekas vairs nedarbojas

“Nē... tas ir burvju podiņš,” mana meita mēdza žēloties trīs gadu vecumā, atteikdamās izmantot sabiedriskās tualetes kabīni ar automātiskās skalošanas funkciju. Jau kopš mazotnes viņu radināja pie tā, ka infrasarkanais sensors reaģē uz viņas pakauša kustību un strauji aizskalo ūdeni zem viņas. Taču viņasprāt labāk bija paciesties nekā pakļauties burvju podiņa tumšajai varai.

Tā nav tikai bērnu problēma. Kurš pieaugušais gan nav pārcietis pneimatisko viesuli tualetes podā zem sevis? Un tad vēlreiz, mēģinot iziet no kabīnes? Tik daudz ikdienišķu lietu un norišu ir tikušas tiktāl “tehnoloģizētas” – kļuvušas atkarīgas no datoriem, sensoriem un citiem aparātiem, kam būtu tās jāuzlabo –, ka vairs nedarbojas ierastajā veidā. Šādus defektus pierasts uzskatīt par sliktas konstrukcijas piemēriem. Daļēji tā arī ir. Taču tehnoloģijas ir arī neparedzamākas nekā senāk. Tās ir neparedzamas un nestabilas. Vismaz no lietotāju – cilvēku – perspektīvas. No tehnoloģiju skatpunkta, ja tām var piedēvēt skatpunktu, tās attīstās neatkarīgi no tā, kā cilvēki tās lieto.

“Nestabilitāte” ir kļuvusi par iecienītu apzīmējumu ekonomikas un darba tirgus apstākļiem, kas cilvēkus – sevišķi pakalpojumu sektora darbiniekus ar zemiem ienākumiem – dzen nenoteiktībā. To ilustrē īslaicīga un “elastīga” nodarbinātība. Pakalpojumu sektora darbiniekiem ar stundas tarifa likmi darba grafiks tiek pielāgots pēc vajadzības pēdējā brīdī, un viņi nezina, kad un cik bieži būs jāstrādā. Piemēram, ēdināšanas un tirdzniecības uzņēmumu darbiniekiem ar zemu stundas tarifa likmi šī nenoteiktība sarežģī finanšu un laika plānošanu. Transporta un bērnu pieskatīšanas organizēšana ir sarežģīta un izmaksā vēl dārgāk cilvēkiem, kuri nezina, kad – un vai vispār – viņi strādās.

Šie apstākļi nav jauni. 20. gadsimtā, samazinoties arodbiedrību aizsargāto ražošanas darbvietu skaitam, tās nomainīja pakalpojumu ekonomika bez agrākās aizsardzības. Taču informācijas ekonomika radīja vēl lielāku nestabilitāti. Pirmkārt, tā apvienoja esošos uzņēmumus un par galveno mērķi izvirzīja efektivitāti. Otrkārt, tādi ekonomiski satricinājumi kā 2008. gada globālā recesija veicināja gan tīšus, gan netīšus taupības pasākumus. Pieauga arī nemateriālais darbs – no neapmaksātā, neredzamā sieviešu darba darbavietā un ārpus tās līdz radošajam darbam, kas tiek veikts bez konkrēta pasūtītāja vai atpazīstamības labad, un līdz pat neredzamajam darbam, ko veic visi, radot datu infrastruktūru, kuru tehnoloģiju uzņēmumi, kā Google un Facebook, pārdod reklamētājiem.

Taču, ekonomiskajai nedrošībai pieaugot, tā ir radījusi jaunas nestabilitātes un neparedzamības formas – tai skaitā ikdienišķu priekšmetu un aprīkojuma apšaubāmo lietderību. Tam piemērs ir mūsdienu sabiedriskā tualete. Ar infrasarkanajiem sensoriem vadītu tualetes podu, ūdenskrānu un papīra dvieļu automātu lietderība dažkārt tiek pamatota ar ekoloģiskiem apsvērumiem: sak, regulējot tiek ietaupīti resursi. Taču pārlieku centīgo sensoru dēļ šīs ierīces būtiski palielina ūdens vai papīra patēriņu. Tualetes podi tiek skaloti trīs reizes, nevis vienu. Ūdens no krāna šļācas ar maksimālu spēku. Dvieļu automāti papīru izsniedz tik skopi, ka cilvēki paņem vairāk, nekā viņiem vajag. Šie aparāti nevis taupa resursus, bet pārsvarā ietaupa darba un pārvaldīšanas izmaksas. Kad tualetes pods tiek skalots nepārtraukti vai krāns pats izslēdzas, vai dvieļu automāts ikreiz, kad zem tā novicina roku, izsniedz tikai 15 cm papīra, samazinās vajadzība nodarbināt cilvēkus, kuri tualeti uzraudzītu, tīrītu un apgādātu.

Efektivitātes vārdā darbaspēku aizstāj ar automātiku, taču cilvēki bieži žēlojas par tās necilvēciskumu un sūdzas par tās birokrātismu. Ņemsim par piemēru interaktīvo balss atbildētāja (IVR) telefonsistēmu. Kad jūs zvanāt bankai, tirgotājam vai sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam, IVR robots piedāvā ierakstus un automatizētas apkalpošanas iespējas, lai samazinātu vajadzību pēc klientu apkalpotājiem – vai arī lai klientus atturētu no centieniem tādus vispār sasniegt.

Tādas ierīces kā automātiskie tualetes podi, tiklīdz tās ir nošķirtas no sava ekonomiskā pamatojuma, pieradina lietotājus pie aparātiem, kas slikti kalpo viņiem, lai labāk kalpotu citiem, tai skaitā korporācijām un pašai tehnoloģiju jomai. Tādējādi ierīces rada sajūtu, ka šī nenoteiktība ir normāla.

To vislabāk var pamanīt, lietojot veclaicīgas ierīces. Ūdens nolaišana tualetes podā vai krāna atvēršana ar roku sniedz teju netiklu prieku, ņemot vērā, cik reti to nākas darīt. Kādā ēdnīcā netālu no manām mājām, kuras interjers atgādina 30. gadus, tualetē ir papīra dvieļu automāts ar baltu tērauda kloķi. To pagriežot, vienkāršais mehānisms liek tieši un nekavējoties, gluži kā no debesīm, parādīties brīnišķīgam, piemērotam dvieļa daudzumam.

Pareiza dvieļa daudzuma izrullēšana ir ievērības cienīga galvenokārt tāpēc, ka šāda uzvara šķiet tik reta, par spīti nepārtrauktai tehnoloģisko sasniegumu slavēšanai. Biežumu, ar kādu tehnoloģijas darbojas nedroši un neparedzami, ir nomaskējusi sabiedrības apsēstība ar tehnoloģisko progresu, tās reliģiskā ticība datorizācijai un tās uzticība konstrukcijas meistarībai. Patiesībā gandrīz nekas vairs nedarbojas sevišķi labi.

Pirms dažām dienām es mēģināju apsveikt kolēģi Edu Jongu ar iekļūšanu Los Angeles Times Grāmatu balvas finālistu sarakstā. Savā aifonā bakstīju “Apsveicu, Ed!”, taču uz ekrāna parādījās “Aeromexico, Ed!” Kas notika? Aifona skārienjutīgā ekrāna tastatūra mēģina daļēji paredzēt, ko lietotājs rakstīs tālāk. Tā to dara neredzami, palielinot un samazinot dažu taustiņu nospiešanas laukumu atkarībā no iepriekš nospiestajiem taustiņiem. Šī metode, kas, iespējams, nepieciešama, lai tastatūras programmatūra vispār darbotos, vairo drukas kļūdas, kuras automātiskās labošanas sistēma attiecīgi pabeidz. Tā arī rodas dīvainie rakstības negadījumi mūsdienu ierīcēs; mums gandrīz nekad neizdodas ar pirmo reizi pateikt to, ko domājam.

Uzņēmumu apvienošanas un “tieši laikā” loģistikas sekas sniedz vēl vienu piemēru. Atveriet Amazon.com un pameklējiet kādu ikdienišķu preci, piemēram, kurpju pāri vai tosteri. Amazon grib saviem lietotājiem parādīt pēc iespējas vairāk variantu, tāpēc piedāvā jebkādus pasūtījumus, gan tādus, ko tā var izpildīt tieši, gan arī tādus, kuru izpildē iesaistīts kāds no daudzajiem partneriem. Dažkārt konkrētu kurpju noteiktu izmēru vai krāsu var iegādāt tieši no Amazon ar ātru vai bezmaksas piegādi vai arī ar tās Prime piegādes servisu divu dienu laikā, bet cita izmēra vai krāsas kurpju pāri var iegādāt tikai no trešās puses un saņemt vēlāk vai dārgāk. Nepastāv vienkāršs veids, kā saprast, kas tad tiešām ir Amazon noliktavā.

Digitālā izplatīšana ir padarījusi nedrošāku arī pieeju medijiem. Pamēģiniet paskaidrot mazam bērnam, ka “Mikipeles” sērijas, kuras vēl vakar varēja brīvi skatīties ar abonementu, pēkšņi ir pieejamas tikai par atsevišķu samaksu. Kāpēc? Droši vien kaut kādas izmaiņas digitālajā licencēšanā vai arī konkrēta izplatīšanas līguma punkta darbības beigas. Pēc tam pamēģiniet to paskaidrot, kad turpat ekrānā šīs sērijas uzrādās, tāpat kā agrāk.

Vai arī pamēģiniet internetā atrast informāciju. Google programmatūra izvēlas parādāmos rezultātus, balstoties uz dažādu faktoru kombināciju, tai skaitā mājaslapas popularitāti, informācijas svaigumu un citu cilvēku meklējumiem noteiktā ģeogrāfiskā zonā. Dažus meklējumus tas padara vieglus, bet citus – sarežģītus. Vēstures materiālu meklēšana gandrīz vienmēr noved pie Vikipēdijas šīs vietnes popularitātes dēļ, taču ne vienmēr rezultāti tiek sniegti, balstoties uz citiem faktoriem, kā, piemēram, autora lietpratība konkrētajā jomā. Gūglēšanabieži vien vairāk apslēpj nekā atklāj.

Vairumu šo kļūmju lietotāji neuztver kā kļūmes, jo ir tādā mērā piesavinājušies šīs metodes, ka jau iepriekš par tām atvainojas. Labākā aizsardzība pret nestabilitāti ir nenoteiktības pieņemšana par kaut ko tīšu un pat vēlamu.

Ierastā atbilde neparedzamai tehnoloģijai ir papildu tehnoloģijas pievienošana, lai risinātu līdzšinējās tehnoloģijas radītās problēmas. Tualetes podi skalojas par biežu? Pārskatīsim sensora uzbūvi. Ziņas internetā ir nepatiesību pilnas? Pievienosim mākslīgo intelektu ar mašīnmācīšanos, lai atsijātu graudus no pelavām. Preču katalogi ir nepārskatāmi un mulsinoši? Pievienosim satura filtrus, lai parādītu tikai tos rezultātus, kas visprecīzāk attiecas uz meklējumu.

_{Taču kāpēc lai jauna tehnoloģija sam}azinātu, nevis palielinātu neparedzamības sajūtu? Jo vairāk tehnoloģiju, jo vairāk tās pastiprina nestabilitāti. Lietas jau tagad nedara gluži to, kas apsolīts. Labojumi visu padara tikai sliktāku. Tādējādi tehnoloģiju uzvaras gājiena rezultātā ikdienišķas ierīces visdrīzāk nesāks šķist vieglāk lietojamas un funkcionālākas. Drīzāk otrādi.

Tehnoloģiju loma ir sākusi mainīties no kalpošanas tās lietotājiem – cilvēkiem – uz viņu pastumšanu malā, lai “tehnoloģizētā” pasaule varētu kalpot pati saviem mērķiem. Tāpēc tehnoloģijas aizvien biežāk pastāvēs, nevis lai kalpotu cilvēku mērķiem, bet gan lai veicinātu pati savu izplatīšanos.

Tas var izklausīties pēc vājprātīga apgalvojuma. Kādam gan citam mērķim kalpo tualetes podi, ja ne cilvēku sūdu aizvākšanai? Neatkarīgi no pildāmās funkcijas nedroša tehnoloģija cilvēkus nošķir no viņu darbībām. Tā pieradina cilvēkus pie domas, ka ierīces pastāv ne gluži viņiem, bet gan pašu ierīču slepeno mērķu sasniegšanai.

Nu jau kādu laiku tas ir acīmredzami. Facebook un Google, kā mēdz teikt, savus lietotājus padara par precēm: īstais klients ir reklamētājs vai datu spekulants, kas medī šo uzņēmumu bezmaksas pakalpojumu radīto informāciju. Taču viss kļūs vēl dīvaināk. Piemēram, kad automašīnas vadīs pašas sevi, tajās sēdošie cilvēki kļūs nevis par jaunas urbānās brīvības pavēlniekiem, bet drīzāk par degvielu digitāli savienotu pilsētu izplešanās centieniem, lai tālāk izplatītu datorizētās automatizācijas prieka vēsti. Ja mākslīgais intelekts veidos ziņu saturu, tā mērķis nebūs uzlabot pilsoņu piekļuvi informācijai, kas viņiem nepieciešama, lai pieņemtu lēmumus demokrātijas apstākļos, bet gan tas tikai nostiprinās automatizētu mašīnu varu pār cilvēkiem, nosakot, kas ir un kas nav svarīgs.

Ir sapnis, ka datori kļūs tik jaudīgi, ka tajos varēs ievietot cilvēka apziņu, tā sasniedzot nemirstību. Un tam atbilst murgs, kurā ļauns, datorizēts, tīklots nākotnes robots uzvar un iznīcina cilvēci. Taču iespējama arī dīvaināka, parastāka un ticamāka nākotne – un tā ir līdzīga tagadnei. Šajā nākotnē tehnoloģiju un cilvēces mērķi sāk atšķirties, un cilvēki arvien vairāk kļūst atkarīgi no tehnoloģijām. Gluži kā cilvēki neredz skudru ciešanas un skudras nespēj saprast pāri tām draudīgi milstošo cilvēku mērķus, tāpat arī tehnoloģijas kļūst par spēku, kas ir visapkārt cilvēkiem, kas sastopas ar cilvēkiem, kas izmanto cilvēkus – bet ne obligāti kalpo cilvēku mērķiem. Nav vajadzīga datoru singularitāte, lai cilvēki atdotu savu dzīvi mašīnu pasaulei. Viņi jau gadiem, pašiem nemanot, to dara.

© The Atlantic, 2017. gada 23. februārī

_{Tulkojis Mārtiņš Sīlis}