Kāda terorista nāve

Lai gan Eiropas Padomes Cilvēktiesību konvencijas 6. protokolu par nāvessoda atcelšanu parakstījušas visas padomes dalībnieces, to skaitā — Latvija, un Eiropa kļuvusi par gandrīz homogēnu zonu, kur nāvessods miera laikā netiek izpildīts, tomēr nāvessoda atcelšana vai moratorija pieņemšana nebūt nav process, kas norisinās visos kontinentos un visās pasaules valstīs, par spīti optimistiskajiem paredzējumiem, kas tika izteikti Pirmajā vispasaules kongresā pret nāvessodu.¹

Var piekrist asprātīgajam izteikumam Latviešu konversācijas vārdnīcā: “Nāvessods pierāda ļoti sīkstu dzīvību.” Pārāk vispārīgi un abstrakti nāvessoda aizstāvjiem šķiet legālo eksekūciju pretinieku galvenie argumenti: par cilvēka dzīvību kā augstāko vērtību, par nācijas vārdā izpildītas slepkavības demoralizējošo ietekmi uz tautu, par šī soda nelabojamību un neatgriezeniskumu, kas turklāt atņem noziedzniekam iespēju nožēlot un laboties, un par to, cik relatīvs ir “vainu pastiprinošo apstākļu” jēdziens, kas vienīgais liek tiesnešiem izšķirties par augstāko soda mēru. Tiek diskutēts arī, vai slepkavas noslepkavošanu var uzskatīt par pretrunīgu pašas tiesu sistēmas būtībai, jo netiek taču sodīti zagļi, tos apzogot, nedz izvarotāji, tos izvarojot, nedz māju nodedzinātāji, nodedzinot viņu mājas. Domstarpības izpaužas kā divi atšķirīgi spriešanas veidi: vieni ir konkrēti un pragmatiski — viņi piedāvā, piemēram, analizēt reālus zvērisku sērijveida slepkavību gadījumus un to apstākļus. Otrie balstās uz filozofiskas un ētiskas dabas argumentiem. Tos lielā mērā pārstāv ievērojamais filozofs Žaks Deridā, kas Parīzē jau vairākus gadus pasniedz lekciju kursu par apžēlošanas un piedošanas jēdzienu, kas, viņaprāt, pilnīgi tiek pārprasts. Piedošana nevis izvērtē un izsver, kāda daļa pārinodarījumā var tikt piedota, kāda ne, bet tai ir absolūts raksturs. Tāpēc, ja vispār pieņemt nostāju par noziedznieku apžēlošanu, tad pieņemt to kā principu un izšķirties neizpildīt nāvessodu nekad, ne par ko un nevienam.

Lai saprastu, kāpēc saasinājusies polemika par augstāko soda mēru, pievērsīsimies tikai vienai konkrētai valstij, kurai statistikas atskaitēs par šo procedūru pienākas īpaša rubrika. Amerikas Savienotās Valstis ir lielākā no demokrātiski pārvaldītām valstīm, kurā regulāri tiek izpildīti nāvessodi. ASV nāvessodu izpilda 31 štatā, kā arī federālā līmenī, un pēc eksekūciju skaita pagājušajā gadā tā ieņem otro vietu aiz Ķīnas, pārspējot Irānu, kura ierindojas trešajā vietā. Uz nāvi var tikt notiesātas gan personas, kas nozieguma izdarīšanas brīdī nav bijušas pilngadīgas, gan psihiski slimi un garīgi atpalikuši noziedznieki. Iedzīvotāju vairākums atbalsta augstākā soda mēra piemērošanu par vairāk nekā 60 dažādiem noziegumiem, no kuriem trīs nav saistīti ar slepkavību — narkotiku kontrabanda lielos apmēros, spiegošana un valsts nodevība. Šo nostāju izskaidro dažādi apstākļi: ilgstoša verdzības iekārta, sevišķi Dienvidu štatos, linča tiesu tradīcija un savdabīgā principiālā un pašpārliecinātā taisnīguma un demokrātijas izpratne. Sabiedrības vairākuma intereses tiek vērtētas augstāk par nesamierināmo un dumpīgo indivīdu interesēm. To pašnoteikšanās tiesības un pat tiesības uz dzīvi tiek ievērotas, ja šie indivīdi pakļaujas likumam, turpretī par sliktu uzvedību tās tiem var tikt atņemtas. Raksturīga ir tendence cilvēkus sadalīt divās kategorijās — labajos un ļaunajos, pie tam ļaunie tiek uzskatīti par neatgriezeniski samaitātiem, un, tos likvidējot, vispārējā sabiedrības labklājība tikai iegūtu.

Nāvessoda atbalstīšanu veicina arī bailes. Pēc terora akta, kad tika uzspridzināts Oklahomasitijas administratīvo ēku komplekss, 1996. gadā prezidents Klintons parakstīja dokumentu par terorisma apkarošanā pieņemamiem mēriem, sekmējot un paātrinot nāvessoda piespriešanu atentātu organizētājiem.

Pirms pievērsties notikuma sīkākam aprakstam, vēlos uzsvērt, ka šis materiāls tika sagatavots labu laiku pirms septembra notikumiem Ņujorkā un Vašingtonā, kuru gaismā šeit minētais upuru skaits liksies tikai vāra atblāzma. Neskatoties uz to, teksts tiek publicēts brīdī, kad efektīvas terorisma apkarošanas metodes vairāk par visu ir aktuāls diskusiju temats.

Makveja lieta

Timotijs Makvejs līdz šī gada 11. septembrim tika uzskatīts par lielāko teroristu Amerikas vēsturē.

Pirms sešiem gadiem, 19. aprīlī viņš uzspridzināja Oklahomasitijas administratīvās ēkas kompleksu. Pēc sprādziena, ēkai sagrūstot, gāja bojā 168 cilvēki, starp kuriem bija 19 bērni, un tika ievainoti vairāk nekā 500. Tiesa gan, pēc Ņujorkas un Vašingtonas notikumiem, šis upuru skaits jau vairs neliekas nekas sevišķs.

Attēlos redzams divdesmit septiņus gadus vecs, blonds, izteikti gaišas ādas krāsas amerikānis, ārkārtīgi līdzsvarots un pilnībā apveltīts ar veselo saprātu. Sabiedrība un drošības spēki bija pārsteigti, kad noskaidrojās, ka par terorisma aktu atbildīgs ir nevis bin Ladens un islāma fundamentālisti, kas, saskaņā ar vispārpieņemto uzskatu, cīnās pret amerikāņiem kā nāciju, bet tieši otrādi — kāds radikāli noskaņots pašu zemes patriots, kas pārliecināts par baltās rases pārākumu. Makvejs nebija formāli saistīts ar radikālā labējā spārna slepenajām organizācijām, to starpā Āriešu Republikāņu Armiju, bet atbalstīja to cīņu pret vienlīdzīgu tiesību piešķiršanu krāsainajiem un imigrantiem. Šie paramilitārie grupējumi, kuru biedru skaits, pēc neoficiālām ziņām, ir ap 30 000, īpaši vērsās pret prezidenta Klintona valdības kampaņu, kas centās ierobežot svētās ieroču nēsāšanas tiesības Amerikas pilsoņiem.

Atšķirt teroristus no terorisma apkarotājiem, amerikāņus no ne-amerikāņiem un ārējos ienaidniekus no iekšējiem Makveja lietā ir ļoti grūti. Sprāgstvielas un citus masu iznīcināšanas līdzekļus Makvejs savas dzīves laikā izmantojis vairākkārt — pretlikumīgā un noziedzīgā veidā savas karjeras beigās, turpretī pavisam likumīgi un attaisnoti — jaunībā, kad kalpoja amerikāņu armijā. Par nopelniem uzlidojumos Irākai Persijas līča karā Makvejam tika piešķirts ordenis. Jāatgādina, ka pēc veiksmīgās Bagdādes bombardēšanas toreizējais prezidents Džordžs Bušs uzbrukumus kvalificēja kā “taisnīgus un nepieciešamus”, nosaucot Makveju un viņa biedrus par “diženiem amerikāņiem” un “varoņiem”. Tomēr uzlidojumos toreiz tika satriekti ne tikai militārie un politiskie objekti, bet arī sabiedriskās ēkas, kas līdzīgas Oklahomas iestādei un kurās tāpat atradās nevainīgi civiliedzīvotāji. Tieši tas, ka terorists bija pašas amerikāņu armijas izauklēts, līdz ar to kļūstot par nodevēju, paātrināja viņa tiesas procesu un veicināja augstākā soda mēra piespriešanu.

Starp citu, arī Vašingtonas un Ņujorkas terorisma akta izpildītāji kamikadzes ir tieši saistīti ar amerikāņu armiju (vismaz pēc rakstīšanas brīdī pieejamām ziņām): pieci no viņiem lidmašīnu vadības iemaņas bija apguvuši ASV militārajam resoram pakļautās aviācijas skolās.

Lai cik paradoksāli tas izklausītos, dažas liecības Makveja lietā vedina domāt, ka, organizējot sprādzienu, vainīgais ne tikai tieši izmantoja arābu teroristu metodes, bet bija arī ticies ar tiem un tos informējis par savu darbību. Galu galā teroristiem — amerikāņu patriotiem, un teroristiem — islāma fundamentālistiem, proti, antiamerikāņiem, ienaidnieks ir viens un tas pats — Amerikas federālā valdība. Makvejs vērsās tieši pret tās instrumentu — Federālās izmeklēšanas biroju, kura telpas atradās Oklahomas administratīvajā ēkā. Viņa uzbrukums tika plānots kā atriebība drošības policijai par notikumiem 1992. gada 19. aprīlī. Šo dienu varētu nosaukt par FIB reputācijas melno dienu Amerikā. Kad policisti triecienā mēģināja ieņemt visumā miermīlīgas reliģiskas organizācijas Dāvidiešu mītni Vako Teksasas štatā, apšaudes rezultātā telpās izcēlās ugunsgrēks un 80 aplenkto cilvēku sadega. Starp viņiem bija gan sievietes, gan bērni. Policija un pats prezidents, cenšoties attaisnot uzbrucējus, izplatīja ziņas, ka dāvidieši sadedzinājušies paši, bet tiesu ekspertīze to noliedz. Makvejs, atriebjoties par Vako, savu terorisma aktu veica 1995. gada 19. aprīlī, tātad tieši tajā pašā datumā pēc trīs gadiem. Prāvas laikā viņš arī uzsvēra, ka šis datums valsts vēsturē ir īpaši nozīmīgs, jo 1775. gadā šajā pašā dienā, kolonistiem saceļoties pret angļiem, ar Leksingtonas kauju sākās Amerikas neatkarības karš. Vairākus gadsimtus 19. aprīlī tiek svētīta Patriotu diena. Makvejs tātad nevis uzskatīja sevi par valsts nodevēju un noziedznieku, bet par vienīgo īsteno patriotu, kas uzdrošinājies ķerties pie ieročiem, lai aizstāvētu brīvību.

Arī tiesas procesa laikā gadījās sarežģījumi ar federālo policiju. Nāvessoda izpildīšana sākotnēji tikai noteikta 16. maijā, bet tad tika pārcelta mēnesi vēlāk, jo atklājās, ka izmeklētāji bija slēpuši no advokātiem vairāk nekā 300 dokumentu, tas ir, 1400 lappuses. Bez tam neizskaidrotu apstākļu dēļ gandrīz neviens no policijas biroja darbiniekiem traģiskajā rītā nebija ieradušies darbā, tomēr noliedza, ka būtu saņēmuši brīdinājumu par sprādzienu un vilcinājušies evakuēt ēkā atrodošos cilvēkus. Makvejs tika notiesāts steigā. Vēl līdz šim brīdim nav skaidrības, cik daudz amonjaka nitrāta bumbas iestādē tika ievietotas un vai Makvejam bija arī citi līdzzinātāji bez Terija Nikolsa, kurš izcieš mūža ieslodzījumu. Šīs neskaidrības un administratīvie pārkāpumi izmeklēšanas laikā radīja plašu rezonansi presē un vēl vairāk iedragāja Federālās Tiesas reputāciju.

Necenšoties aizstāvēt teroristus un attaisnot to vardarbīgās metodes, jāatzīmē, ka nāves spriedums Makvejam izskatījās pēc kārtējā asinsatriebības akta sērijā “aci pret aci un zobu pret zobu”. Vispārējo noskaņojumu prāvas laikā varētu rezumēt apmēram šādi: “Mēs atmaksāsim par mūsējo nāvi, un mēs viņam nodarīsim to pašu, ko viņš nodarīja mums.” Ar Makveja galu federālie aģenti sekmīgi atriebās teroristam, kas savukārt bija atriebies par citiem teroristiem.

Nebūt ne paši kvēlākie nāvessoda pretinieki īpaši iebilst pret šādu izrēķināšanos ar teroristiem un uzsver, ka tā ir ne tikai pilnīgi neefektīva, bet arī bīstama. Teroristi, pat ja tie nav kamikadzes, nemaz nebaidās no nāves. Izredzes mirt ienaidnieka legalizētā un protokolizētā nāvē ir pat sevišķi pievilcīgas. Pats Makvejs pēc sprādziena necentās ne īpaši bēgt, ne slēpties, un arī nenoliedza savu vainu. Turpretī līdzīgi domājošiem palicējiem augstākais soda mērs varonīgajam priekšgājējam un moceklim ir iegansts organizēt nākošo terorisma aktu, vēl asiņaināku. Izvēloties terorisma apkarošanas metodes, Amerika pilnīgi neņem vērā pasaules bēdīgo pieredzi šai lietā. Apzinoties pretsitiena draudus, nāvessodus teroristiem vairs neizpilda ne Lielbritānija ĪRA karotājiem, ne Spānija basku seperātistiem, ne Izraēla, un pat ne Kambodža saviem bendēm sarkanajiem kmeriem.

Sodīšanas diena

Nāvessoda izpildīšana Makvejam bija sevišķs pasākums sabiedrības dzīvē un tika rūpīgi un ilgi organizēts.

Zināms, ka nāvessodu praksē īpaša vieta tiek ierādīta lieciniekiem. Tā kā Makveja noziegums skāra ļoti lielu cilvēku skaitu un legālas tiesības vērot soda izpildīšanu ir visiem cietušajiem un bojā gājušo tuviniekiem, tad sastādītais liecinieku saraksts bija neparasti garš — vairāk nekā 300 personu. Apzinoties, ka tik liels daudzums cilvēku, kas piedzīvojuši smagu psihisku traumu, rada nopietnus draudus drošībai, tiesa izlēma lieciniekus sadalīt divās grupās. Lozēšanas kārtībā desmit no viņiem tika piešķirtas tiesības personiski būt klāt soda izpildīšanā Teraotas cietumā Indiānas štatā. Liecinieku zāli no soda kameras tur atdala tikai stikls. Pārējiem upuru tuviniekiem Oklahomasitijā, tātad pilsētā, kur noziegums tika izdarīts, ieslodzījuma iestādes telpās tika iekārtota īpaša zāle. Liela ekrāna priekšā glītās rindiņās tika sakārtoti balti krēsli, un soda izpildīšana slēgtā veidā tika translēta.

Noskatīšanās tiesību piešķiršana trīssimt cilvēkiem tomēr nelikās pietiekama. Daudzi bija pārliecināti, ka notikums ir tik nozīmīgs, ka jādod iespēja to redzēt visai pasaulei. Pati soda izpildīšana, kas norisinājās ļoti ātri, varbūt būtu palikusi tikai konstatējama fakta līmenī, ja masu mediji nebūtu tai pievērsuši starptautisku uzmanību. Augstākā Tiesa kategoriski noraidīja vairāku interneta portālu vēlmi pārraidīt soda izpildi tīklā, jo tā ir pretrunā ar likumu. Viens no pirmajiem kandidātiem bija kompānija ar zīmīgu nosaukumu Entertainment Network². Arī tās iepriekšējai darbībai bija raksturīgi sensāciju meklējumi, pārraidot, piemēram, slepeni filmētus ierakstus par meiteņu uzvedību kopmītnēs vai piedāvājot gribētājiem tiešā veidā internetā sarunāties ar futbolistu Orentālu Džeimsu Simpsonu mājaslapā Ask O.J.³ Simpsons tika notiesāts par divkārtēju slepkavību. Viens no saniknotās preses argumentiem cīņā par nāvessoda translēšanu bija sekojošs: “Ja mums neatļauj skatīties pašu piespriestos nāvessodus, tad kāpēc tos izpildīt?” Makveja soda organizatori dzīvoja bailēs, ka kādi hakeri varētu nelegāli pieslēgties kabelim, kas savieno soda izpildes ēku ar Oklahomas cietumu, uz kuru eksekūcijas norise tika translēta. Vai arī, ka kāds no lieciniekiem slepus ienesīs zālē mazu videokameru, lai pēc tam sensacionālo ierakstu pārdotu privātām TV stacijām. Notiesātais pats gan tika izteicis vēlēšanos, lai viņa nāves aina tiktu pārraidīta visai amerikāņu tautai.

11. jūnijā Oklahomas pilsētā valdīja saspringta atmosfēra. Jāpiezīmē, ka reliģisko iestāžu attieksme pret Makvejam piespriesto soda mēru nebija viennozīmīga. Bijušās administratīvās ēkas tuvumā atradās divas baznīcas, kuras vienlīdz spēcīgi cieta sprādziena laikā. Svētdienā pirms soda izpildīšanas katoļu mācītājs dievkalpojumā izvairījās minēt Makveja vārdu, bet atgādināja pāvesta norādījumus aizlūgt “par nedzimuša bērna aizsardzību un nāvessoda atcelšanu”. Pats Jānis Pāvils II vētrainā tiesas procesa laikā vērsās pie Amerikas prezidenta ar lūgumu apžēlot teroristu. Romas katoļu baznīca, tāpat kā vairums protestantu baznīcu, patlaban nāvessodu neatbalsta.

Liktenīgajā pirmdienas rītā, lai izvairītos no starpgadījumiem, liecinieki tika lūgti ierasties trīs stundas pirms soda izpildīšanas brīža un gaidīt pārraides sākumu. Pēc signāla tika veikta pieslēgšanās soda kamerai Teraotā, un Makveja torss tuvplānā parādījās uz ekrāna. Notiesātais mazā zaļi flīzētā istabiņā pusguļus stāvoklī bija piesiets pie galda, un tā vēnā jau bija ievadīta injekcijas adata. Saspringtā klusumā pagāja minūte, jo Makvejs aukstasinīgā mierā atteicās izmantot iespēju teikt pēdējos vārdus, bet, acis nepamirkšķinādams, cieši skatījās uz lieciniekiem no ekrāna, sagādājot tiem grūti izturamus mirkļus. Dienu pirms soda izpildīšanas notiesātais testamenta vietā bija licis izplatīt rindas no 19. gadsimta angļu dzejnieka Viljama Ernesta Henlija, kas luciferiskā garā pauž, ka viņš ir valdnieks pār savu likteni un savas dvēseles pavēlnieks.

Makveja galvenais advokāts Roberts Najs, kuru viņa klients bija uzaicinājis būt klāt soda izpildīšanā, publiski atvainojās upuriem un to piederīgajiem, ka nebija spējis pārliecināt Makveju pateikt, ka viņš nožēlo. Varētu jau, bet viņš patiešām nenožēlo. Nevainīgi upuri esot daļa no viņa cīņas.

Lielākā daļa publikas bija gaidījuši šo brīdi kopš sprādziena rīta. Sarunās ar viņiem ļoti tika uzsvērts, ka Makveja nāve sagādās atpestošu sajūtu un dvēseles mieru. Cerība uz gandarījumu, kā paši atzinuši, tomēr vairumā gadījumu palika nepiepildīta, un starp klātesošajiem nebija gandrīz neviena, kas pēc notikušā skaļi paustu savu atvieglojumu. Daži, no zāles ārā nākot, atzina, ka tagad baidoties redzēt sapņos tieši šo izaicinošo mirstošā skatienu.

Kāds no upuru tuviniekiem, kad tam jautāja, kāpēc viņš atbalsta Makveja sodīšanu ar nāvi, atbildēja, ka slepkava tagad vismaz vairs nesniegs intervijas, nerakstīs vēstules un nekļūs par vielu biogrāfijām. Diemžēl viņš rūgti maldījās, jo izrādījās, ka pēc nāves Makvejs ne tikai saglabājis savu noslēpumu (“kāpēc?”), bet vēl sacēlis lielu ažiotāžu un debates par nāvessodu pašu amerikāņu vidū.

Makveja prāva, izraisot pārdomas par augstākā soda atbilstību un, sevišķi, par tā efektivitāti noziedzības apkarošanā, tieši ar to ir kļuvusi paradoksāla, jo ne par viņa vainīgumu, ne par atentāta šaušalīgumu nevienam nav šaubu. Gandrīz var apgalvot, ka mūža ieslodzījums Makveja piemiņai būtu bijis nāvējošāks nekā nāvessods, kas kaut kādā veidā viņu padarījis nemirstīgu.

Statistikas dati par nāvessodu ASV

Laikā no 1972. līdz 1976. gadam nāvessoda piespriešana un izpildīšana tika atzīta par soda mēru, kas pretrunā ar ASV Konstitūciju, un tika pieņemts moratorijs. 1976. gadā tas atkal tika atzīts par likumīgu un kopš šī brīža ticis izpildīts 712 notiesātajiem. Nāvessods tiek piespriests par vairāk nekā 60 noziegumiem 38 štatos no 50, un to var piemērot federālā valdība.

1999. gadā ASV tika izpildīti 98 nāvessodi, 2000. gadā — 85 un kopš šī gada sākuma — 39. Šobrīd Nāves Gaiteņos soda izpildi gaida ap 3700 notiesāto.

Tikai 5 valstis — ASV, Saūda Arābija, Irāna, Nigērija un Jemena — nerespektē starptautisko likumdošanu un notiesā uz nāvi nepilngadīgos. Laikā no 1990. līdz 2000. gadam ASV tas izpildīts 14 nepilngadīgajiem un 74 uz to ir notiesāti. Ķīna turpretī, kam pieder pasaules rekords nāvessodu izpildīšanā (vairāk nekā 1000 pēc oficiālajiem datiem 2000. gadā), 1997. gadā atcēla šo soda mēru personām, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu.

76% gadījumu, kad tiesa pieprasījusi nāvessodu pēdējo 5 gadu laikā, apsūdzētais piederējis kādai etniskajai minoritātei; vairāk nekā puse no notiesātajiem ir melnādainās rases pārstāvji, kas Amerikā sastāda tikai 12% no iedzīvotājiem.

Sakarā ar DNS ģenētisko testu legalizēšanu atsevišķu štatu likumdošanā laikā no 1973. līdz 1998. gadam 72 notiesātie tikuši atzīti par nevainīgiem. Tikai divi štati sistemātiski lieto DNS testus, lai pārbaudītu apsūdzētā vainīgumu.

Kopš 1976. gada izpildīts nāvessods vismaz 35 garīgi atpalikušiem cilvēkiem, kuru intelektuālais koeficients (IQ), kas normāli ir ap 100, bijis zemāks par 70. Uzskata, ka pašlaik uz nāvi notiesāto starpā ir vismaz 200-300 garīgi atpalikušu vai slimu personu.

Regulāri nāvessods tiek izpildīts Dienvidu štatos, bet Ziemeļaustrumu štati, kas ekonomiski augstāk attīstīti un urbanizēti, to gandrīz nemaz nepielieto.

Visi 10 štati, kas visbiežāk izpilda nāvessodus, pēdējās prezidenta vēlēšanās balsoja par Džordžu Bušu.

Izmantoti Le Monde un Amnesty International materiāli

Arizonas sodu izpildes departaments

Nāvessoda izpildīšanas metode

Es, apakšā parakstījies, _________________________________ , kura nāvessoda izpildes datums fiksēts: ____ /____ /______.

Atzīmējiet vienu lodziņu:

Nāvējoša injekcija

Nāvējoša gāze

Apzinos, ka man ir tiesības grozīt savu lēmumu ne vēlāk kā divdesmit dienas pirms nāvessoda izpildes noteiktā datuma. Pēc šī termiņa nekādas izmaiņas nebūs iespējamas. Ja es neizdaru izvēli, nāvessoda izpildīšanas metode būs nāvējoša injekcija.

Ieslodzītā paraksts: __________________ Datums: ___________

Liecinieka paraksts: _________________ Datums: ___________

Otrā liecinieka paraksts: _____________ Datums: ___________

Arizonas sodu izpildes departaments

Pēdējās maltītes pasūtījums

Dokumentu nodot arhīvā.

Datums: _________________

Adresāts: Arizonas štata cietums, ēdināšanas dienests

Priekšmets: pēdējās maltītes pasūtījums

Sakarā ar mana nāvessoda izpildes datuma tuvošanos ( ____ /____ /______ ), vēlos, lai mana pēdējā maltīte tiktu sastādīta no sekojošiem elementiem:

__________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________

Apzinos, ka manas pēdējās maltītes ēdienkarte tiks pārskatīta atkarībā no pārtikas produktiem, kas pieejami cietuma noliktavā vai var tikt iegādāti kādā no pilsētas pārtikas veikaliem. Ēdiena daudzums, kas man tiks pasniegts, sastāvēs no porcijām, kas var tikt patērētas vienā maltītē normālos apstākļos trīsdesmit minūšu laikā.

Šī ir manas pēdējās maltītes pasūtījuma galējais variants un es tajā neizdarīšu nekādus grozījumus.

Ieslodzītā paraksts: ____________________

Liecinieka paraksts: ____________________

Nāvessoda izpildīšanas protokols

(Fragmenti no instrukciju rokasgrāmatas sargiem un cietuma personālam, kas atbildīgs par nāvessoda izpildīšanu Teraotas federālajā cietumā, Indiānas štatā. Pilns dokuments satur norādījumus 56 lappušu apjomā ar mērķi nodrošināt “humānu un efektīvu” nāvessoda izpildi. Vienīgais presei pieejamais cenzētais variants.)

1. nodaļa.

Soda izpildīšanas sagatavošanas darbu pārbaudes saraksts.

(..)

III. Laikā no soda izpildīšanas datuma noteikšanas līdz 30 dienām pirms soda izpildīšanas.

Pēc soda izpildīšanas datuma noteikšanas, tiklīdz iespējams, cietuma priekšnieks vai tā pārstāvis personīgi ieradīsies informēt notiesāto par soda izpildes procesa dažādiem aspektiem, kas uz to attiecas. Viņam tiks iesniegts informatīvs dokuments par šiem jautājumiem.

Notiesātajam tiks paziņots, ka viņam ir tiesības nozīmēt par lieciniekiem sava soda izpildīšanai ne vairāk kā: vienu garīdznieku, divus advokātus un trīs pieaugušas personas — radiniekus vai draugus (vecākus par 18 gadiem). Viņam jāiesniedz liecinieku saraksts ne vēlāk kā 30 dienas pirms soda izpildīšanas noteiktā datuma.

Neskaitot policijas priekšnieku (ASV maršalu), cietuma vadītāju, personāla locekļus, kuru klātbūtne nepieciešama soda izpildei, un Tieslietu ministrijas advokātus, astoņi upuru vai to ģimeņu un desmit preses pārstāvji personīgi sekos soda izpildei.

Notiesātais tiks lūgts izteikt savas vēlmes attiecībā uz sava fiziskā ķermeņa likteni ne vēlāk kā 14 dienas pirms soda izpildīšanas. Notiesātā ķermenis netiks izmantots orgānu nodošanai.

IV. Laikā no 29 līdz 14 dienām pirms soda izpildīšanas.

Laikā līdz 14 dienām pirms soda izpildīšanas notiesātajam jādod norādījumi attiecībā uz savām personīgajām lietām vai viņam piederošo naudas noguldījumu Cietumu biroja pārraudzītā kontā. Cietuma priekšnieks veiks bendes (benžu) un tā (to) atvietojošo personu nozīmēšanu. Viņš rūpēsies, ka personas, kas piedalās dažādos soda izpildes etapos, ir atbilstoši apmācītas. Nav nepieciešams, ka visas iesaistītās personas veic vingrinājumus kopā.

V. Laikā no 13 līdz 7 dienām pirms soda izpildīšanas.

Visām formalitātēm attiecībā uz notiesātā personīgajām lietām jābūt nokārtotām.

Vismaz septiņas dienas pirms soda izpildīšanas cietuma priekšnieks sazināsies ar notiesāto, lai noskaidrotu tā vēlmes attiecībā uz pēdējo maltīti.

Viņš rūpēsies par nāvējošo vielu iegādi, kas paredzētas soda izpildīšanai, un novietos tās drošā vietā.

Sākot no septītās dienas pirms soda izpildīšanas notiesātais drīkstēs uzturēt kontaktus tikai ar savu garīdznieku (saviem garīdzniekiem), kuru skaits nedrīkst pārsniegt divus, advokātiem, ģimenes locekļim, kā arī labošanas iestādes vadību un darbiniekiem.

VI. Laikā no 6 līdz 3 dienām pirms soda izpildīšanas.

Sarga nozīmēta amatpersona, kopā ar bendi (bendēm) un tā (to) aizvietotājiem, pārbaudīs priekšdarbus, kas veikti attiecībā uz to nogādāšanu līdz soda izpildes vietai, to apsardzi un mērus, kas pieņemti, lai nodrošinātu šo personu drošību un anonimitāti.

Viss soda izpildīšanas norisei nepieciešamais materiāls tiks uzskaitīts un pārbaudīts vismaz 72 stundas pirms soda izpildīšanas.

VII. Laikā no 2 dienām līdz 24 stundām pirms soda izpildīšanas.

Cietuma priekšnieks vadīs pēdējos apmācības vingrinājumus. Tehniskais personāls

pārbaudīs un izmēģinās elektrisko, apsildes, klimatizācijas un komunikācijas ierīču darbību:

1) soda izpildīšanas telpās,

2) komandantpunktā.

Lai pārliecinātos, ka pieliktas visas pūles sakaru nodrošināšanai, sargs sazināsies ar sekojošām instancēm: Tieslietu ministrijas vadības centru (lai nepieciešamības gadījumā varētu sazināties ar galveno prokuroru, Augstāko tiesu, ASV prezidentu) un Cietumu biroja direktoru.

2. nodaļa.

Soda izpildīšanas gaitas pārbaudes saraksts.

II. Laikā no 24 līdz 12 stundām pirms soda izpildīšanas.

Divdesmit četras stundas pirms soda izpildīšanas notiesātajam tiks atņemtas tiesības izmantot telefona sakarus, izņemot sarunas ar tā advokātiem vai personām, kas saņēmušas īpašu sarga atļauju.

Sargs vērsīsies pie notiesātā, lai precizētu tā vēlmes pēdējās maltītes sakarā, un rūpēsies, lai personāla locekļi to atbilstoši sagatavotu un pasniegtu.

Astoņas stundas pirms soda izpildīšanas dežurējošai personāla komandai tiks dota pavēle izdarīt visus nepieciešamos sagatavošanas darbus soda izpildīšanas telpā vai citās iestādes daļās.

III. Laikā no 12 līdz 3 stundām pirms soda izpildīšanas.

Notiesātajam tiks pasniegta pēdējā maltīte cietuma priekšnieka noteiktā stundā. Ģimenes locekļu, advokātu un reliģiju pārstāvju apmeklējums būs atkarīgs no cietuma priekšnieka lēmuma.

Ieeja cietumā pēdējo divpadsmit stundu laikā tiks atļauta tikai dažiem personāla locekļiem.

IV. Laikā no 3 stundām līdz 30 minūtēm pirms soda izpildīšanas.

Sargs dos zīmi tiesu izpildītājam sākt pierakstīt notikumu gaitu oficiālā sodu izpildes reģistrā.

V. Pēdējās 30 minūtes.

Sarga noteiktā brīdī notiesātais tiks izvests no savas kameras, pārmeklēts un apģērbts auduma biksēs, kreklā un sandalēs. Viņš tiks sasiets, ja sargs to uzskata par nepieciešamu, un pavadīts līdz soda izpildīšanas telpai.

Šai telpā notiesātais tiks piesaistīts pie soda izpildīšanas galda.

Liecinieki pēc pārmeklēšanas tiks ielaisti viņiem paredzētajās atdalītajās telpās.

VI. Pēdējo notikumu gaita: soda izpildīšana.

Kad notiesātais būs piesaitēts pie galda, apkalpojošais personāls atvērs aizkarus liecinieku telpu logu priekšā. Cietuma priekšnieks jautās notiesātajam, vai viņš vēlas teikt pēdējos vārdus. Notiesātais būs iepriekš brīdināts, ka šai runai jābūt mēreni īsai.

Cietuma priekšnieks tad paziņos Amerikas Savienoto Valstu policijas priekšniekam: “Mēs esam gatavi.” Policijas priekšnieks dos cietuma priekšniekam iepriekš norunātu signālu un pēdējais pavēlēs bendem izdarīt nāvējošo injekciju.

Ja soda izpilde tiks atlikta, ASV policijas priekšnieks pavēlēs bendem attālināties no soda izpildes ierīces.

Nāves iestāšanās noteikšana.

Pēc nāvējošās injekcijas ievadīšanas elektroencefalogramma tiks uzņemta līdz brīdim, kad redzamās dzīvības pazīmes būs izbeigušās.

Apsardzes priekšnieks paziņos par nāves iestāšanās stundu un aizvērs aizkarus liecinieku loga priekšā.

3. nodaļa.

Pārbaude pēc nāvessoda izpildīšanas.

Kad liecinieki būs atstājuši telpu, notiesātā ķermeni saturošās saites tiks atraisītas. Telpā tiks ievests Vigo grāfistes kriminālizmeklētājs vai tā pārstāvis. Kriminālizmeklētājs izvedīs ķermeni no telpas un ievietos to savā dienesta automobilī.

Telpas tiks iztīrītas un to drošība nodrošināta.