Kā sākās Putina naids pret Ukrainu

Pēc Maskavas apgabala gubernatora vēlēšanām 2013. gada septembrī viens no milzīgās polittehnologu komandas kuratoriem, berzēdams rokas, teica: “Nu, puiši, malači, tagad brauksiet uz Rietumukrainu patrenēties,” atceras kāds no Krievijas prezidenta administrācijai pietuvinātajiem polittehnologiem. Pirms desmit gadiem, viņš apgalvo, vispār nebija nekādu “slikto hoholu”; Krievijas tehnologi strādāja gan ar Viktora Janukoviča komandu, gan ar viņa oponentiem, kas vairāk orientējās uz Eiropu, un nevienam neradās nekādi jautājumi.

Polittehnologi saņēma izdevīgus pasūtījumus no visām pusēm un pelnīja naudu. “Cik daudz bija komunikācijas starp krievu un ukraiņu futbola līdzjutējiem, tā bija īsta draudzība. Un draudzējās arī nacionālisti.”

Varētu likties, ka Kremļa attieksme pret Ukrainu izmainījās dažās nedēļās 2014. gada februārī, kad Putins vienpersoniski pieņēma lēmumu par Krimas aneksiju. Tomēr tā īsti nav: spriežot pēc aculiecinieku stāstītā, Krievijas prezidenta uzskati par kaimiņvalsti evolucionēja jau daudz agrāk.

Mūsu pašu sūdabrālis

Pirms 2004. gada Oranžās revolūcijas nopietnas domstarpības starp Maskavu un Kijivu radās tikai vienreiz: 2003. gadā par klupšanas akmeni kļuva Tuzlas sala Azovas jūrā, kurā dzīvoja 30 zvejnieku ģimenes. Kādā brīdī Krievija sāka veidot krasta uzbērumu uz zvejnieku ciemata pusi, kas izsauca nopietnu saspīlējumu, Ukrainas regulārā armija pat pastiprināja Tuzlas aizsardzības spēkus. Galu galā abas puses parakstīja līgumu par sadarbību Azovas jūrā un Kerčas šaurumā un par konfliktu aizmirsa uz ilgu laiku.

Kad beidzās Ukrainas prezidenta Leonida Kučmas abi termiņi, viņš promiedams lūdza Maskavu atbalstīt savu nākamo kandidātu Viktoru Janukoviču, ko Kremlis ar entuziasmu metās darīt.

Ēterā trīs Ukrainas nacionālo telekanālu – Inter, 1+1 un Pirmā nacionālā – speciālā programma “Vladimirs Putins. Tiešais ēters”. Jautājumu ģeogrāfija – visa Ukraina. Visi zvani no Ukrainas teritorijas bez maksas,

krievu valodā runāja TV diktors, it kā viņš neatrastos Kijivā, bet gan Ostankinas studijā Maskavā. Studijā starp diviem karogiem – Ukrainas un Krievijas – sēdēja Krievijas prezidents un veselu stundu atbildēja uz kaimiņvalsts iedzīvotāju jautājumiem. Tās bija 2004. gada oktobra beigas, Maskavas atbalstītā Viktora Janukoviča prezidenta vēlēšanu kampaņas finiša etaps.

Lai atbalstītu kandidātu, Putins atbrauca uz Kijivu un piedalījās tiešraidē, kas analoģiska “Tiešajai līnijai” Maskavā, tikai ar vienu atšķirību: jautājumus viņam uzdeva ukraiņi (pienāca vairāk nekā 80 tūkstoši jautājumu). Putins pat pateica, ka Krievija var mācīties no Ukrainas: tā teikt, premjera Janukoviča darbības laikā Ukrainas ekonomiskā izaugsme apsteigusi Krieviju.

No Maskavas puses Janukoviča vēlēšanu kampaņu vadīja Dmitrijs Medvedevs, kurš tolaik bija Krievijas prezidenta administrācijas vadītājs, bet no Kijivas puses – Ukrainas prezidenta administrācijas vadītājs Viktors Medvedčuks. Tieši tajā gadā Putins kļuva par viņa meitas Darjas krusttēvu. Tolaik Ukrainas prezidenta administrācija strādāja cieša sasaitē ar Krievijas prezidenta administrāciju, bet speciālais palīgs šīs sadarbības lietās, kā pats vēlāk atzinās, bija polittehnologs Gļebs Pavlovskis. Viens no Maskavas priekšvēlēšanu gājieniem bija karte ar “Ukrainas trīs šķirām”, kādās valsti it kā esot sadalījis Viktors Juščenko. Trešajā šķirā bija iekļauti Ukrainas dienvidi un austrumi.

Tomēr tas nepalīdzēja. Pēc Oranžās revolūcijas masu protestiem un atkārtota balsojuma 2004. gadā par Ukrainas prezidentu tika ievēlēts Viktors Juščenko.

Bet Maskava turpināja pretnostatīt un pat sašķelt Ukrainas reģionus. Oranžās revolūcijas karstākajā brīdī notika pirmais mēģinājums atdalīt dienvidu un austrumu apgabalus: Severodoneckā notika visu līmeņu Krieviju atbalstošo deputātu kongress; no Krievijas tajā piedalījās tobrīd ietekmīgs politiķis, Maskavas mērs Jurijs Lužkovs. Savukārt Doneckas apgabala padomes vadītājs Boriss Koļesņikovs atklāti aicināja atdalīties no Ukrainas:

Mēs piedāvājam: izteikt neuzticību visiem augstākajiem valsts varas orgāniem, kas pārkāpuši likumu. Ukrainas dienvidaustrumos izveidot jaunu valsti federatīvas republikas formā. Par jaunās valsts galvaspilsētu kļūs Harkiva, tādējādi tiks atjaunota neatkarīgās Ukrainas pirmā galvaspilsēta.

Tomēr tik tālu nenonāca. Toreiz Krievija neizmantoja bruņotu spēku, lai iejauktos suverēnas valsts darīšanās, bet bez atbalsta neviens atdalīties nesāka. Kad Вёрстка žurnālists gribēja tagad par to parunāt, Koļesņikovs atbildēja: “Paldies, neinteresē.” (Koļesņikova fonds aktīvi atbalsta Ukrainas bruņotos spēkus, bet viņa Facebook profila titulattēlā ir milzīgs Ukrainas karogs.)

Līdz 2010. gadam rietumnieciski noskaņotais prezidents Juščenko bija pazaudējis lielāko daļu sava reitinga, bet 2010. gada sākumā Janukovičs prezidenta vēlēšanās uzvarēja – un šoreiz vēlētājiem vairs nebija lielu pretenziju pret balsu skaitīšanu.

Kļuvis par prezidentu, Janukovičs uzreiz sāka pieņemt lēmumus, par kādiem Maskava nesapņoja pat mērenā politiķa Kučmas laikā: viņš paziņoja, ka Ukraina nestāsies NATO, ierosināja pieņemt likumu par krievu valodas kā reģionālās valodas statusu un izteicās, ka holodomors nav genocīds pret ukraiņu tautu, bet gan kopējās padomju vēstures problēma.

Mūsu speciālie dienesti sēdēja Ukrainas vadībā, vadīja gan to, gan atsevišķas biznesa vienības. Kāda jēga bija kaut ko darīt, ja visi ir savējie?

stāsta Krievijas prezidentam pietuvināts avots. Plāns esot bijis vienkāršs – ar Ukrainu satuvināties tāpat kā ar Baltkrieviju.

Valstī tupēja prezidents, kuru mēs faktiski uzturējām. Kā štatiem savulaik bija Kubas prezidents Fulhensio Batista, tāds pats mums bija Ukrainā Janukovičs. Un arī izturēšanās pret viņu bija tāda pati. Protams, viņam piespēlēja un palīdzēja. Viņš bija mūsu pašu sūdabrālis.

Paralēli Krievija nodarbojās arī ar diplomātiju, mēģinot atrunāt Eiropu koķetēt ar Ukrainu. Avots no Vladislava Surkova loka, kurš 2013.–2019. gadā Kremlī bija atbildīgs arī par Ukrainas lietām, stāsta:

Krievijas diplomāti brauca uz Parīzi, stāstīja Rietumiem, ka mēs esam pret Eiropas asociāciju, ka tas nenotiks, ka tas jāizbeidz, jo tas būšot trieciens attiecībām starp Ukrainu un Krieviju. Viss sākās ar šo stāstu, vēl nebija vispār nekādu runu par “krievu pasauli”.

Janukovičs atteicās no asociācijas līguma ar ES un ļāvās Kremļa vilinājumam iestāties muitas ūnijā ar Krieviju, bet tas beidzās ar otro Maidanu viņa mūžā.

“Tad viņš sāka kļūt rupjš”

Putina attieksme pret Ukrainu pasliktinājās reizē ar attieksmi pret Rietumiem. Diezgan ātri pēcpadomju telpa, pirmām kārtām Ukraina un Gruzija, Kremļa līderim kļuva par konflikta telpu.

Pirmais trieciens Putinam bija Rožu revolūcija Gruzijā, kad pēc masu protestiem valstī nomainījās līderis un par prezidentu kļuva Putinam nesaprotamais rietumnieciskais Miheils Saakašvili; otrais, daudz nopietnāks – kad sākās Oranžā revolūcija Ukrainā.

Nav runa par attieksmi pret Ukrainu. Tur jau bija ne tikai Maidans, tur tika pārkāpti visi spēles noteikumi,

Putina aizvainojuma iemeslus skaidro viņam pietuvināts cilvēks. Pilsoņu tiesības nomainīt varu savā valstī ar manifestāciju un vēlēšanu palīdzību Kremlis neņēma nopietni, uzskatot to vienīgi par Rietumu ārējās ietekmes rezultātu.

Tas viss noveda pie Putina runas Minhenē 2007. gadā, kuru Rietumi traktēja kritiski.

Viņš toreiz kļuva pat visai rupjš, izteicās diezgan politnekorekti. Rietumi uz to teica: redz, cik nelabs, lamājas, lai tak viņš iet dirst, rupjais lauku vecis. Apmēram tāds bija viņa runas iespaids,

tagad secina Kremlim pietuvinātais avots.

Maskavas un Vašingtonas attiecībās uzradās arī citas kaitinošas lietas, ne tikai revolūcijas pēcpadomju telpā un NATO ekspansija uz austrumiem. Prezidenta administrācijas ierēdnis kā piemēru min gadījumu ar uzņemšanu Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Viņa vērtējumā Krievija tai bija gatavāka, tomēr pirmo uzņēma Ukrainu.

Bet 2011. gadā Aleksandram Vološinam, kurš tolaik nodarbojās ar starptautiska finanšu centra veidošanu Maskavā, piezvanīja Krievijas vēstnieks Ukrainā Mihails Zurabovs. Viņš pastāstīja, ka arī Kijivā tiek veidots centrālais depozitārijs, un projekta kuratori piedāvāja parakstīt sadarbības līgumu ar Maskavu. Vološins nebija pret, tomēr noslēgt vienošanos neizdevās. Krievijas prezidenta administrācijas ierēdnis, kuram iepriekš nācās kontaktēties ar amerikāņiem, to min kā piemēru ne visai draudzīgai ASV attieksmei, un tādu piemēru bijis daudz.

Jaunā filozofija

Reizē ar attieksmes maiņu pret Rietumiem uz Putinu atstāja iespaidu arī iekšpolitiskie notikumi. 2012. gada protestu akciju laikā un pēc tam Putins arvien vairāk laika pavadīja pie noteiktas ievirzes grāmatām. Kremļa lokā sāka runāt, ka Putins arvien biežāk redzēts sēžam arhīvos. Aptuveni tajā pašā laikā viņam noorganizēja īpašu darba grupu prezidenta administrācijā, kas viņam piemeklēja grāmatas un pat vajadzīgās lappuses par viņa izvēlēto tēmu, stāsta bijušais kremļa polittehnologs.

Vēl pirms notikumiem Bolotnajas laukumā Putins bija sācis interesēties par baltgvardu filozofu Ivanu Iļjinu, bet pēc neveiksmīgajiem protestiem Krievijas prezidents arvien biežāk gremdējās Iļjinam līdzīgo autoru tekstos. Viņam arī gāja pie sirds 20. gadsimta sākuma reliģiskais filozofs Vasilijs Rozanovs, kurš bija kritiski noskaņots pret liberāļiem un inteliģenci:

Jā, es uzskatu, ka ir labāk stāvēt par policistu divu ielu krustojumā, tas ir “pilsoniskāk”, derīgāk, cildenāk un vairāk atbilst cilvēciskai pašcieņai nekā sēdēt pie inteliģentu brokastgalda un iedomīgi spriedelēt, cik gan “viss pie mums ir slikti” un cik mēs paši “esam labi”, taisni, godīgi un “gatavi ciest par taisnību”…

Iļjinam savukārt vispār nebija nekādas cieņas pret Ukrainu kā patstāvīgu valsti. 1938. gada balto emigrantu kongresa rezolūcijā filozofs rakstīja:

Tiek atzīts, ka Ukraina atdalīšanās un iekarošanas nozīmē ir Krievijas bīstamākā daļa. Ukrainas separātisms ir mākslīgi radīts, tam nav reāla pamata. Tas radies no vadoņu ambīcijām un starptautiskās iekarošanas intrigas.

Citāti no Iļjina, Rozanova un citiem impēriski noskaņotiem, arī mūsdienu, autoriem parādījās arī Putina publiskajās runās. Ar krievu nacionālistu tekstiem pazīstams polittehnologs, kurš agrāk strādāja Kremļa labā, uzskata, ka Krievijas prezidenta runas iespaidojis arī mērenais krievu nacionālists Konstantins Krilovs, kuram bija raksts, kāpēc krieviem visi dara pāri, kā arī Dmitrijs Galkovskis, kas visos krievu nemieros saskata ietekmi no ārpuses. “Gandrīz vai tiešos viņu citātos sācis runāt,” brīnās bijušais Kremļa tehnologs, kurš labi pazīstams ar mēreno nacionālistu aprindām.

“Šajā dievu panteonā viss ir iekārtots vienkārši,” par paņēmieniem stāsta viens no bijušajiem tehnologiem.

Rietumu valstis ar viltu, mānīšanos, manipulācijām un tehnoloģijām izaudzina ukraiņus, lai izveidotu Antikrieviju. Nesanāca ar vecticībniekiem, izdevās ar ukraiņiem. Tie ir ideālie krievi, lai būtu par Krievijas ienaidniekiem. Bet Ukrainu kā valsti radīja, uzcēla tieši PSRS sastāvā, bieži vien uz krievu iedzīvotāju rēķina.

Nospļauties par sekām

Vēl 2014. gada janvārī Putins negrasījās ieņemt Krimu. Par to stāsta trīs avoti – prezidenta administrācijā, Kremļa tehnologu vidū un Putinam tuvu paziņu lokā. Lēmums nāca spontāni, kad februārī Kremlī saprata, ka Kijivas centrā protestētāji sāk uzvarēt Janukoviču. Vispirms Maskava atkal mēģināja izspēlēt deputātu kongresa kārti ar kādu reģionu iespējamo atdalīšanos no Ukrainas. Krievijas polittehnologi piedalījās kongresa organizēšanā, stāsta kāds avots no Vladislava Surkova loka. Ukrainas dienvidaustrumu deputātu kongresu vajadzēja vadīt pašam Viktoram Janukovičam, kurš uz Harkivu atlidoja ar helikopteru no Kijivas.

Tomēr pēdējā brīdī Harkivas un novada saimnieki Gennadijs Kerness un Mihailo Dobkins atteicās spēlēt šo spēli.

Kad viņi saprata, ka Krievijas mērķis ir valsts sabrukums, viņi strauji kļuva par Ukrainas vienotības aizstāvjiem un pateica Janukovičam, ka atdalīšanās ideju neatbalsta,

stāsta avots, kurš bijis iesaistīts kongresa sagatavošanā. 22. februārī Janukovičs jau bija Harkivā, tomēr, redzēdams, ka ideja ir norakta, pie delegātiem neiznāca. Aicinājumi atdalīties tā arī kongresā neizskanēja, bet Kerness un Dobkins aicināja saglabāt Ukrainas vienotību. Krievijas operācija bija izgāzusies. Tajā pašā dienā Augstākā Rada atstādināja Janukoviču.

Lēmumu par Krimas aneksiju Putins pieņēma tieši naktī no 22. uz 23. februāri, jau pēc Janukoviča bēgšanas no Harkivas. Par to stāstījis viņš pats, un to apstiprina arī viņam tuvie avoti. Apspriede Sočos, kur tajā laikā gāja uz beigām ziemas olimpiskās spēles, ilga līdz septiņiem no rīta, un tajā piedalījās četri viņa tuvākie spēka struktūru pārstāvji. Kā liecina viens no tuviem Putina paziņām, sākumā viņu centās atrunāt.

Taču Putins teica: puiši, tā ir mūsu pēdējā iespēja, citas tādas vairs nebūs, visu atbildību es ņemu uz sevi.

Vēlāk sarunā ar kādu citu tuvu paziņu, kurš viņam norādīja, ka Krimas aneksija būs katastrofa ar šausmīgām sekām, Putins atbildēja, ka par sekām viņam nospļauties:

Krievijā atgriezies milzīgs tās vēsturiskās zemes gabals, 1000 gadus nav bijis, ka praktiski bez upuriem, bez asinsizliešanas būtu atgriezta atpakaļ tās zeme. Lai kas arī turpmāk notiks, tagad Krima vienalga paliks Krievijai.

Sākumā Putins pat negaidīja, ka Krimas aneksijai būs tik plašs atbalsts valsts iekšienē.

Marta sākumā Krimu un Donbasa reģionus, kas robežojas ar Krieviju, sāka slepeni apmeklēt Krievijas ierēdņi. “Gandrīz katrā ministrijā bija ministra vietnieks, kas slepeni braukāja iztaustīt apstākļus,” atceras bijušais valdības aparāta darbinieks. Ierēdņi pildīja Putina slepenos uzdevumus sagatavot plānoto “Ukrainas reģionu integrāciju Krievijā”. Kā stāsta kāds bijušais funkcionārs, valdības dokumentos vēl bez Krimas tika analizēts, ko varētu maksāt “Doneckas, Luhanskas un Harkivas apgabalu iestāšanās Krievijas sastāvā”. Taču toreiz šīm idejām nebija lemts realizēties.

Nekāda skaidra plāna, kā sagrābt teritorijas, nebija. Bija mēģinājums salasīt dumpinieku grupas, arī Odesā un Dņiprā. Kā nebūt tas izdevās tikai Doneckā un Luhanskā.

Donbass bija kļūda, jo likās, ka Doneckā tauta celsies augšā tāpat kā Krimā. Tomēr nekāda lielā tautas sacelšanās nesanāca,

stāsta kāds ar procesa dalībniekiem pazīstams avots.

Donbasa atdalīšana jau vairs nebija tieši paša Putina iniciatīva.

Tā bija Federālā drošības dienesta struktūru ierosinājums, viņi nolēma izmantot situāciju un sāka visu to lietu,

stāsta avots, kas tolaik bijis Putinam pietuvināts. To apstiprina vēl kāds cits avots no prezidenta tālaika administrācijas:

Krimā bija specoperācija, bet Donbasā specoperācijas nebija, bija daži spēlētāji, kas Putinam teica: ielīdīsim tur, Ukrainā ir Krieviju atbalstošie spēki, sarīkosim kontrkampaņu, mēs nedrīkstam pamest cilvēkus.

Virzībai uz Donbasa atdalīšanu pieslēdzās FDD pietuvinātais pareizticīgais uzņēmējs Konstantins Malofejevs, Sergejs Glazjevs, kurš jau vairāk nekā gadu veidoja tīklu no Krieviju atbalstošajiem ukraiņiem, un no Janukoviča ģimenes puses – biznesmenis Serhijs Kurčenko. “Katrs spēlēja savu spēli, un praktiski neviens viņu darbības nekoordinēja,” stāsta tas pats avots.

Kad Doneckā un Luhanskā uzradās separātistu grupējumi, iesaistīties procesā Putins uzdeva jau citiem padotajiem, piemēram, Vladislavam Surkovam, kurš sāka nodarboties ar politisko daļu – dumpīgo reģionu pārvaldes sistēmas izveidošanu.

Lai gan Krievijas bruņotie spēki neoficiāli jau bija piedalījušies 2014. gada augusta notikumos, pilna mēroga karam nebija ne plāna, ne gatavības. Kremlis gribēja pārspēt Ukrainas varasiestādes viltībā: Minskas vienošanās Putinam nāca kā liels atvieglojums, stāsta bijušais sarunu grupas dalībnieks.

Putins pats personīgi piedalījās Minskas vienošanās rakstīšanā. Pats formulēja punktus, kas attiecas uz statusu un politisko noregulējumu.

Tālāk Putinam atlika tikai pieprasīt Minskas vienošanās izpildi.

Bet ko nozīmē pildīt Minskas vienošanos? Ukraina pieņem likumu par Doneckas tautas republikas un Luhanskas tautas republikas īpašo statusu, maina Konstitūciju, visas republikas formāli atgriežas Ukrainas kontrolē – ar saviem diviem armijas korpusiem un savām politiskajām struktūrām, kas ievēlētas Krievijas kontroles apstākļos,

stāsta avots, kurš no Krievijas puses tieši piedalījies šo dokumentu izstrādē.

Un tas viss tiek legalizēts. Tas ir, Ukrainā rodas divi svešķermeņi, kuri nav pakļauti Kijivai. Lūk, ko nozīmē pildīt Minskas vienošanos. Ja tā būtu pildīta, tad Donbass tiktu izmantots, lai pēc tā modeļa pārbūvētu visu Ukrainu. Tāds bija plāns.

Kāds cits prezidentam pietuvināts avots uzskata, ka Putins domāja: viņš vienkārši ir apmuļķojis tā brīža Ukrainas prezidentu Petro Porošenko:

Vispirms vēlēšanas, pēc tam robežu nodošana, bet ne otrādi – jo vienmēr ir iepriekš zināms, kurš vēlēšanās uzvarēs. Domāja, ka visā šajā jūklī Petro Porošenko bija svarīgi apturēt karu un detaļās viņš neiebrauca.

Kremlī konfliktu iesaldēja. 2014. gada beigās separātiskajās DTR un LTR agresīvākos un kareivīgākos neitralizēja vai atbrīvoja no dienesta, un prezidenta administrācijā uz ilgu laiku pārtrauca kara retoriku.

Cilvēki, kas strādāja Kremļa labā, nekad nelietoja vārdu “karš”. Bija tāda sajūta, ka karš ir beidzies, un viņi arī visiem Krievijas iedzīvotājiem skaidroja, ka Krievija karu negrib,

plāta rokas politologs, kas tajā laikā sadarbojās ar Kremli. Tomēr, pēc viņa teiktā, sanāksmēs viņš bieži dzirdēja frāzi “Putins grib visu Ukrainu”. “Tobrīd to uztvēra kā kaut kādu muļķīgu iegribu. Nu, grib, lai grib.” Pēc cita avota teiktā, konflikts ap tā saucamajām DTR un LTR bija izdevīgs tieši gruzdošā formā:

Konflikts gruzdēja, nespēja nodzist, neviens arī nebija ieinteresēts tā apdzišanā. Tas visus baroja un visiem deva politiskās perspektīvas.

To, ka Putins personīgi nevēlas Ukrainu likt mierā, visus šos gadus varēja saprast pēc Krievijas oficiālo TV kanālu politisko programmu satura.

Pasaulē notiek tik daudz kā, kaudzēm problēmu. Bet tie idioti lasās kopā un visu laiku par Ukrainu. Pat ne par Sīriju. Ne par Ameriku, ko mēs tik ļoti nemīlam. Bet pēkšņi par Ukrainu. Skaidrs, ka tā nav parastā dienaskārtība, to visu laiku uzspieda un uzspieda.

Avots, kurš ir draudzīgās attiecībās ar Putinu, uzskata, ka ideja nevarēja nākt no prezidenta administrācijas kuratora, kurš bija atbildīgs par televīziju. Tas noteikti bija norādījums no pašas augšas.

Putins joprojām atrada arvien jaunus pierādījumus Ukrainas sakariem ar ASV.

Viņš bija pārliecināts, ka NATO un ASV Ukrainu būtībā kontrolē. Viņam nav par to nekādu šaubu,

stāsta kāds no tajā laikā Putinam pietuvinātajiem.

ASV vēstniecībā Ukrainā strādā vairāk nekā 1000 cilvēku, bet pie mums – ap simtu,

privātu sarunu ar Putinu citē kāds viņa labs paziņa.

ASV vēstniecības Ukrainā budžets ir desmit reizes lielāks. Putins, protams, uzskatīja, ka Štati pieņem visus lēmumus, kas attiecas uz Ukrainu, un pārliecināt viņu par pretējo nebija iespējams.

Patiesībā, kā liecina Bloomberg 2022. gada janvāra dati, ASV vēstniecībā Ukrainā tobrīd strādāja ap 180 ASV pilsoņu un 560 vietējo ukraiņu.

Kara uzturētājs

2019. gadā prezidenta vēlēšanās negaidīti uzvarēja Volodimirs Zelenskis. Laikam gan no visiem Ukrainas prezidentiem Zelenskis bija visvairāk un visplašākajā veidā saistīts ar Maskavu. Vienīgais no visiem prezidentiem viņš pat kādu laiku bija dzīvojis Maskavā, darbojies Jautro un atjautīgo klubā. Naktī uz 2014. gadu viņš kopā ar Maksimu Galkinu vadīja Jaungada šovu TV kanālā Rossija-1.

Paralēli priekšvēlēšanu retorikai, ka ar Putinu vienkārši vajag sarunāt, un solījumiem, ka Ukrainā būs miers, viņš nepārprotami raisīja aizdomas tajos ukraiņos, kas nepavisam negribēja draudzēties ar Krieviju, un piesardzīgu optimismu Maskavā. Pirmajā telefona sarunā ar Zelenski Putins pret viņu izturējās ar cieņu. “Bija jūtams, ka viņš grib atrast saskares punktus,” stāsta Andrijs Bohdans, bijušais Ukrainas prezidenta ofisa vadītājs.

Tajā pašā telefona sarunā Ukrainas prezidents ierosināja sarunu procesā par Donbasu Putina krustmeitas tēvu Viktoru Medvedčuku nomainīt ar savu palīgu Andriju Jermaku. Kā vēsta Krievijas prezidenta administrācijai pietuvināts avots, Zelenskis uzskatīja, ka Medvedčuks “tikai pelna naudu, izmanto sakarus, lai kāstu piķi”.

Kremlis neiebilda un piekrita Medvedčuku nomainīt.

Acīmredzams, ka Zelenskis ir talantīgs cilvēks, spējīgs mācīties. Un atnācis ar samērā naiviem priekšstatiem, ka tūlīt viņš visu sarunās cilvēciski,

stāsta Krievijas valdībai tuvs avots.

Protams, viņš it nemaz nebija proamerikānisks, viņš bija proukrainisks. Un no sirds gribēja izdarīt kaut ko labu.

Pēc trīs avotu teiktā, Zelenskis tiešām vēlējās restartēt attiecības ar Maskavu: viņa komanda devās pie dažādiem cilvēkiem konsultēties, kā to izdarīt, Jermaks zvanīja bijušajam Krievijas prezidenta administrācijas vadītājam Aleksandram Vološinam. Arī Putins paļāvās, ka ar Zelenski varēs sarunāt, ka viņš pratīs apspēlēt nepieredzējušo politiķi un beidzot palaidīs savu Minskas vienošanās plānu, kas Krievijai būtu tiešām liela uzvara.

2019. gada decembrī uz Parīzi Putins brauca pilnā pārliecībā, ka ilgus gadus iestrēgušais jautājums izkustēsies. Tomēr izrādījās, ka Zelenskis bija vēl neērtāks sarunu partneris par priekšgājēju: viņš atteicās rīkot vēlēšanas Donbasā pirms robežu kontroles nodošanas ukraiņiem, bet viņa komandas locekļi pat mēģināja vienošanās dokumentā pārrakstīt galveno rindkopu par Donbasa īpašo statusu, “pastāvīgo” mainot pret “pagaidu”. Surkovs, kas arī piedalījās sarunās, draudējis pārtraukt visas miera sarunas un, kā stāsta viens Ukrainas ministrs, gandrīz ar dūrēm meties virsū Andrijam Jermakam un it kā pat kliedzis un dauzījis kājas pret zemi.

Lai nu kā, siltā vanna, uz ko cerēja Putins, izrādījās auksta duša.

Putins, nolaidies no saviem augstumiem, lai pieņemtu Ukrainas kapitulāciju, faktiski bija nonācis pamestas līgavas lomā,

tā šo vizīti vērtē Oleksandrs Harebins, viens no tiem, kuri izstrādāja Zelenska ārpolitikas stratēģiju viņa priekšvēlēšanu štābā.

Putina brauciens uz Parīzi bija kolosāla kļūda, jo Krievijas prezidents pārvērtēja Zelenska un viņa komandas nesagatavotību. No visas lielās Krievijas varenā cara Putins kļuva gandrīz vai par apsmieklu. Tur pielika roku arī Zelenskis: tieši Putina uzstāšanās laikā preses konferencē, kad Krievijas prezidents runāja, ka ir pieņemts dokuments par stingru Minskas vienošanās ievērošanu, Zelenskis smaidīja un purināja galvu, bet, kad Putins ierunājās par īpašo statusu, – kļuva pavisam jautrs un pat piesedza muti ar roku, lai neiesmietos. Tas visiem bija negaidīti un pirmoreiz tik skaidri redzams, Putins faktiski bija dabūjis pļauku visu acu priekšā. Un tas varbūt viņam kļuva par traumatisku pieredzi.

Pēc Krievijas prezidenta sejas izteiksmes bija skaidrs, ka viņš ar grūtībām pacieš kopīgo preses konferenci, uz Zelenska pusi viņš neskatījās nemaz, tikai bieži ielūkojās savos papīros. Kopš tās reizes Putins un Zelenskis nekad vairs nav tikušies, bet Surkovs divus mēnešus vēlāk atkāpās no Ukrainas un Donbasa kuratora posteņa. Pēc izgāšanās Parīzē Maskava sāka likt uzsvaru uz maigo varu.

Bet par galveno Kremļa uzticības personu kļuva Viktors Medvedčuks.

Pēdējais piliens

Bijušo prezidenta administrācijas vadītāju Putins neaizmirsa pat tad, kad tas gāja prom no politikas. 2012. gadā Putins nokavēja tikšanos ar Viktoru Janukoviču par četrām stundām, bet pēc tam demonstratīvi apmeklēja Medvedčuku viņa mājās privātā vizītē. Vakariņu laikā tas viņam rādīja savu akvadiskotēku – krāsainas strūklakas, kam mainījās gaismas, reaģējot uz mūzikas skaņām.

Pie tam tas bija profesionāli uzfilmēts, redzams, ka to nav uzņēmis paparaci, bet atklāti strādājis personīgais operators,

atceras televīzijas raidījumu vadītājs Jevgeņijs Kiseļovs. Kadri ar Putina viesošanos pie Medvedčuka nonāca Ukrainas televīzijā.

Pēc 2014. gada Medvedčuks kā Maskavai visdraudzīgākais politiķis sāka organizēt trīspusējās sarunas, kā arī gūstekņu apmaiņu. Petro Porošenko prezidentūras beigās Medvedčuka līdzgaitnieks Tarass Kozaks iegādājās trīs ziņu kanālus, kas pēc tam kļuva par domstarpību cēloni starp Medvedčuku, kuru Ukrainā uzskatīja par telekanālu patieso īpašnieku, un Zelenski.

Mediju eksperts Otars Dovženko stāsta, ka kanāli atspoguļoja to īpašnieka uzskatus, propaganda tajos izskatījās kā

apgalvojumi, ka Ukrainai neviens nav uzbrucis, šeit turpinās pilsoņu karš, pie kura vainīga ir Ukraina, vajag vienkārši ņemt un sākt draudzēties ar Krieviju, Krima pati aizgāja, tādēļ ka mēs to nemīlējām, Maidanā bija bruņots apvērsums.

Paralēli šajos telekanālos nemitīgi kritizēja Zelenska politiku, norādot uz mājokļu un komunālo pakalpojumu cenu celšanos un sociālajām problēmām. Zelenska reitings sāka kristies, bet partijai Opozīcijas platforma – par dzīvi, kuras politisko padomi vadīja Medvedčuks, – tieši otrādi, celties. 2020. gada oktobrī reģionālajās vēlēšanās partija sešos apgabalos ieņēma pirmo vietu, apsteidzot Zelenska partiju Tautas kalps. To Zelenskis atcerējās pat pēc kara sākuma: pirmajā intervijā Krievijas žurnālistiem 2022. gada marta beigās, kad notika kaujas par Mariupoli, viņš gari stāstīja, kā Medvedčuks uzvarēja reģionos.

2021. gada februārī tika sarīkota specoperācija, lai neitralizētu Medvedčuku. Sankcijas skāra kanālus 112 Україна, NewsOne, ZIK un to īpašnieku Kozaku, Medvedčuka cilvēku. Zelenskis sacīja, ka šie kanāli realizē pretukrainas propagandu un traucē Ukrainas integrācijai Eiropas Savienībā. Kanālus slēdza. Lēmums par to slēgšanu tika pieņemts steigšus sasauktā Nacionālās drošības un aizsardzības padomē. Prezidenta ofisā paskaidroja, ka 112 Україина, NewsOne un ZIK tiek izmantoti kā “svešas propagandas instrumenti Ukrainā”. Ofisa vadītāja padomnieks Mihailo Podoļaks piebilda, ka kanāli strādājuši “okupantu labā”. Tur arī tika runāts, ka “ir jautājumi” par telekanālu finansējumu. Vispār jau pusotru gadu pirms šo kanālu slēgšanas Zelenskis paziņoja, ka zina, no kādas valsts tie saņem finansējumu, bet Ukrainas Drošības dienesta vadītājs Ivans Bakanovs sacīja, ka ar kanālu starpniecību tiek veikta “agresorvalsts informatīvā kampaņa pret Ukrainu”.

Sankcijas skāra Medvedčuku personīgi, viņš kopā ar sievu tika iekļauts Ukrainas Drošības dienesta izmeklēšanas sarakstā ar apsūdzību terorisma finansēšanā. 2021. gada 11. martā UDD un nodokļu inspekcija sarīkoja specoperāciju degvielas uzpildes staciju ķēdes Glusco objektos, kurus arī saista ar Medvedčuka ģimeni.

Trīs avoti no Krievijas prezidenta loka apstiprinājuši, ka tieši gadījums ar Medvedčuka informatīvā resursa iznīcināšanu un to, ka viņu sāka ņemt priekšā, bija pēdējais piliens Putina lēmumam sākt gatavoties karam. “Maigās varas” instrumentus Kremlī nolēma vairs neizmantot.

Uzbrauciens, kad viņam atņēma televīziju un sāka čakarēt partiju, Putinu ļoti nokaitināja,

stāsta viens no Krievijas prezidenta seniem paziņām.

Viņš to uztvēra kā personīgu aizvainojumu. Medvedčuka un viņa kanālu eksistence bija tiltiņš un cerība, ka situāciju izdosies atrisināt ar politiskām metodēm. Bet pēkšņi Ukraina iet uz eskalāciju. Tad jūs uz eskalāciju? Vai neesat sapratuši, ar ko jums ir darīšana?

Putina lēmumu ietekmēja arī Medvedčuks pats, kurš regulāri stāstīja Krievijas prezidentam par lielo personīgo atbalstu viņam pašam un Krieviju atbalstošo noskaņojumu Ukrainā.

Viņš stāstīja pasakas, apguva naudu, ko viņam maksāja par politiskās pretošanās organizēšanu, un neticēja, ka kāds kādreiz to pārbaudīs. Stāstīja par teritoriju lojalitāti, truli ievedot Putinu maldos,

atceras prezidenta administrācijai tuvs avots.

Kremlī Medvedčuka stāstīto apšaubīt nesāka.

Viņi neizdarīja nekādus secinājumus par to, vai saņemtā informācija ir adekvāta, necentās analizēt un ieraudzīt acīmredzamo patiesību, ka viņus te negaida, niknums un aizvainojums tiem aizmigloja acis,

plāta rokas ukraiņu politiskais padomnieks Harebins.

Tomēr Medvedčuks nespēja iedomāties, ka viņa ziņas Putins izmantos, pieņemot lēmumu par vieglu specoperāciju, kuras mērķis bija varas maiņa Kijivā,

saka avots, kas bijis ar viņu pazīstams. Putins nopietni rēķinājās ar visas valsts iedzīvotāju atbalstu, ko viņam apliecināja uzticamais krustmeitas tēvs. “Medvedčukam lēmums sākt karu bija pilnīgi katastrofisks scenārijs,” apliecina kāds no Putina loka cilvēkiem.

Par lēmumu sākt karu Putins ar Medvedčuku nekonsultējās. Tāpat kā ne ar vienu citu. Vienīgais cilvēks, kam bija tieša pieeja Putinam, bija viņa draugs Jurijs Kovaļčuks. Divi avoti apstiprina, ka Kovaļčukam bija izšķirīga loma tajā, ka Krievijas prezidents izšķīrās par specoperāciju. Pandēmijas laikā vienīgi Kovaļčuks praktiski neatstāja Putina rezidenci, lai nebūtu jāiet karantīnā.

Kovaļčuks nekad nav slēpis savus pretrietumnieciskos uzskatus, un iespējams, ka iepriekš tieši viņš iepazīstināja Putinu ar tiem rakstniekiem, kuru darbus Putins sāka studēt padsmitajos gados. Kopš 2020. gada marta viņi stundām esot sprieduši par Krievijas vēsturisko konfliktu ar Rietumiem, rakstīja The Wall Street Journal. To apstiprina arī citi avoti:

Putinam tolaik bija ierobežota saskare ar adekvātiem cilvēkiem. Viņš centās nesatikties ne ar vienu, bet, ja arī ar kādu satikās, tad tas pa 14 karantīnas dienām bija jau tiktāl sagājis sviestā, ka normāla saruna nevarēja izveidoties. Turklāt 15 metru attālumā nekāda uzticības pilna saruna nevar izdoties.

Tieši Kovaļčuks esot pārliecinājis Putinu, ka Eiropu plosot pretrunas un tieši tagad esot labākais laiks ātrai operācijai, stāsta kāds Kremlim tuvs avots.

Lēmums gatavoties specoperācijai tika pieņemts 2021. gada februāra beigās, marta sākumā, gadu pirms kara. Jau aprīlī pie Ukrainas robežām sākās pirmās draudīgās mācības.

Gatavošanās notika visstingrākajā slepenībā, tomēr jau kopš vasaras Kremļa loka cilvēki sāka runāt par iespējamo karu. 12. jūlijā Kremļa interneta vietnē tika publicēts Putina raksts “Par krievu un ukraiņu vēsturisko kopību”. Raksta saturs esot ticis daudzreiz labots, vienā variantā bijuši tieši draudi sākt militāru operāciju. Tomēr gala variantā draudi neiekļuva.

2023. gada 29. marta britu Apvienotā karaliskā drošības un aizsardzības izpētes institūta ziņojumā teikts, ka Ukrainas okupācijai FDD sācis gatavoties 2021. gada jūlijā. Dienesta operatīvās informācijas 9. pārvalde transformēta par pilnvērtīgu nodaļu, bet tās darbinieku skaits palielinājies no 20 līdz vairāk nekā 200. Tie pat sadalīti pa Ukrainas reģioniem, daži nodarbojās ar Ukrainas parlamenta lietām, citi – ar kritisko infrastruktūru.

Kā stāsta prezidenta administrācijai tuvs avots, diskusiju klubā Valdai 2021. gada oktobrī viens no klātesošajiem spēka struktūru pārstāvjiem privātās sarunās apstiprinājis, ka Rietumu bažas par to, ka Krievija gatavojas karam, nav tālu no patiesības: “Tā tas ir, mēs gribam nomainīt Ukrainas režīmu.” Runa bija par gatavību sasniegt šo politisko mērķi tieši ar spēku. Cits avots stāsta, ka decembrī, trīs mēnešus pirms kara, jau tika apspriests, kā Ukrainu savā starpā dalīs lielās korporācijas. Par katra reģiona attīstību pēc ieceres vajadzētu būt atbildīgai vienai valsts vai Kremļa loka privātajai korporācijai. Nedēļu pirms iebrukuma tika sasaukta ietekmīga slēgta Ārlietu ministrijas paspārnē esošās Ārpolitikas un aizsardzības politikas padomes ekspertu sēde, kurā Kremlim tuvs politologs atklāti sacīja, ka tuvākās nedēļas laikā sāksies specoperācija, lai nomainītu varu Kijivā, un ka tā nebūšot ilga.

Putins patiešām noticēja, ka Kijivas varu iespējams nomainīt ātri un nesāpīgi. Ka Rietumi ir vāji, viņam iestāstīja Kovaļčuks; ka Ukraina ir vāja un lojāla – Medvedčuks.

Pēc vienkāršām aplēsēm var teikt, ka uz ilgu karu negatavojās.

44 miljonu iedzīvotāju valsti nav iespējams ieņemt ar 160 tūkstošu vīru karapulku,

brīnās avots, kurš atradies Krievijas prezidenta administrācijas politiskā spārna tuvumā.

Ja tādu operāciju sāk ar tādiem spēkiem, tātad rēķinās ar Krievijai lojālu ukraiņu masveidīgu kolaboracionismu. Un šī operācija tika būvēta, izplānota un izstrādāta tieši uz šāda pieņēmuma pamata.

Pēc avotu teiktā, tāpat kā Krimas aneksijas gadījumā, daudzi no spēka struktūrām bija pret – par to liecina Viskrievijas virsnieku sanāksmes priekšsēdētāja ģenerālpulkveža Leonida Ivašova vēstule, kā arī Aizsardzības ministrijas ekspertu publikācijas.

Aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu pretī nestrīdējās, pat nopriecājās par Putina lēmumu.

Viņš nesaprata, kādā stāvoklī ir viņa armija, un viņam bija interesanti. Viņš noticēja, ka Putins zina kaut ko tādu, ko viņš pats nezina, un patiešām domāja, ka notiks kaut kas ne īpaši nopietnāks par Krimas aneksiju,

stāsta kāds no senajiem Putina paziņām.

Pārējie no elites tika nostādīti fakta priekšā tikai iebrukuma dienā.

Tas ir brīnumains karš, kad praktiski visa elite ir pret. Esmu runājis ar Krievijas dažāda ranga priekšniekiem, augstākajos varas ešelonos nav neviena, kurš būtu par šo karu. Bet viņi labi saprot, ka jāstrādā komandā,

stāsta kāds bijušais Kremļa ierēdnis, atsaucoties uz personīgām sarunām ar Krievijas valdības pārstāvjiem.

Kurš nesaprot – tiem parāda, kas jāsaprot. Kāds avots atstāsta gadījumu ar “augstu ierēdni”, kas 2022. gada pavasarī atnācis uz Valsts domi pie Kremļa ārpolitikas kuratora Sergeja Kirijenko un pateicis, ka tā strādāt vairs nespēj un grib iet prom.

Nākamajā dienā pie viņa sievas ieradās no FDD, pie dēla biznesmeņa atnāca no spēka struktūrām. Pēc nedēļas ierēdnis atkal atnācis pie Kirijenko, lai pateiktu, ka ir pārdomājis. “Nu redz, cik labi,” esot pasmaidījis Kirijenko un atgriezies pie kārtējo darba plānu apspriešanas.

© Вёрстка, 2023