Kā novecot un vienlaikus nesajukt prātā

Kā palikt iespējami adekvātam, apzinoties, ka esi jau vecs?

Vecu cilvēku loģiku mēs spēsim saprast tikai tad, kad paši būsim veci.

(Absurda izskaidrošanas mēģinājums.)

– Es gribu izzāģēt trusīti, – saka vecs vīrs, kam ir 102 gadi.

– Bet pirms nedēļas tu gribēji vāverīti, – saku es.

– Es kļūdījos, – saka viņš.

Jāpiebilst, ka reizēm vecu cilvēku uzvedība liekas mežonīgi absurda.

Kāda viņam starpība, vāveri no priedes un trusi no liepas? – es smīnu bārdā. – Simt divos gados?

Tomēr paklausieties. Viņa meitai jau ir tālu pāri 70. Mazbērniem pāri 50. Mazmazbērniem ir 25. Bet mazmazmazbērniem? Vai tie vispār kaut kad ikdienā par viņu atceras?

Ne svētku reizēs, kad viņš kā izbāzenis sēž galda galā. Vai viņiem viņš vispār ir vajadzīgs, kaut vai reizēm, šis superilgdzīvotājs?!

Pirmdienās, otrdienās, trešdienās?!

Patiesība ir tāda, ka viņš vairs nevienam, izņemot sevi pašu, nav vajadzīgs.

Viņš ir senas drupas.

Viņš sēž veco ļaužu mītnē un, katru dienu ar šausmām aptaustīdams savu organismu, gaida beigas.

Bet pagaidām viņam dzīvē vajag divas lietas:

a) vismaz kaut kā tagad kļūt noderīgam mazmazbērniem, kamēr viņš vēl ir šeit;

b) lai viņu atcerētos tad, kad viņš jau būs viņā saulē.

Te nu vāverīte ir tieši laikā. Varbūt trusītis pat noderēs vēl labāk. Vai tomēr vāverīte. Trusītis – kukulis pēcnācējiem.

Ar tik vienkāršiem paņēmieniem viņš cenšas saglabāties viņu atmiņā. Lūk, kur ir mākslas burvju spēks!

Viņš nav pārāk viltīgs mākslinieks, pasaulei viņš nav atvēries kā radītājs, bet varbūt, kaut vai pēc tam, daudz vēlāk, mazmazbērni dziļdomīgi šūpos galvu, aplūkojot vāverītes vai trusīša tēlu?!

Lai gan pašam viņam dzīvot ir krietni apnicis, viņš tikai gaida vieglu pāreju:

– Esmu gatavs atdot divus savas dzīves gadus, tikai lai nomirtu mierīgi, – viņš saka.

– Nav godīgi tā runāt tavos simt divos gados, – es viņam atbildu.

– Pienāk laiks, – viņš turpina, – kad cilvēkam ir atlikusi viena vienīga vēlēšanās.

– Kāda? – es vaicāju.

– Lai viņam nekas vairs nesāpētu.

– Es gribu sēdēt nevis pa kreisi, bet pa labi no Emanuela, – pēkšņi paziņo 94 gadus vecais Karols.

– Kāpēc?!

– Tāpēc, ka Emanuels dzied, bet man no tā sāp galva.

– Bet kāda atšķirība, kurā pusē Emanuelam sēdēt?!

– Cik tu esi neattapīgs. Kā tāds bērns. Es gribu sēdēt pret viņu ar kurlo ausi.

Vecīšu gājieni ir loģiski un absolūti adekvāti no viņu skatpunkta. Viņi lieliski saprot cits citu, jo runā vienā valodā. Vecuma valodā.

Mēs viņus sapratīsim tikai tad, kad paši novecosim. Savu loģiku tie nespēj paskaidrot ar vārdiem, mums nav dots saprast viņus pirms laika. Bet mēs varam turpināt censties. Jo vairāk tādēļ, ka vecums – tā ir lipīga kaite.

Kur atrast jēgu dzīvot, kad viss jau aiz muguras?

Veci cilvēki – tie ir labi aizmirsti jaunie. Viņi sevī nes atmiņas, kuru nevienam citam nav. Veci cilvēki ne obligāti tajās dalās. Viņiem tas pat ne vienmēr ir svarīgi. Ja gribat pie tām tikt, jums jānonāk ar viņiem uz viena viļņa. To jāprot palūgt. To jāspēj nopelnīt. Bet šīs atmiņas – tās piešķir leģitimāciju turpināt dzīvi un ir viens no galvenajiem dzīves stimuliem. Viņi nes sevī visus, kas bijuši kopā ar viņiem visu garo mūžu. Un tie cilvēki ir dzīvi viņu atmiņās.

Katrs tuvinieks, kurš aizgājis, laika gaitā dvēselē pārvēršas par tādu kā pērli. Un vecie cilvēki tādā kā iedomātas pasaules pašas galvenās bankas seifa kastītē saudzīgi glabā šo dārgumu.

Tādēļ viņi vajadzīgi galvenokārt paši sev.

Paskatieties paši.

Man garām iet veca sieviņa Jehudīte:

– Es pie tevis nāku tāpēc, ka pirms 40 gadiem man noslīka dēls.

– Es zinu, – atbildu.

(Viņa aiziet, dungojot “Oi, Kinneret šeli”.¹)

Šo man pirms 10 gadiem izstāstīja vecais Pinhass:

– Man dēls apprecējās 1973. gada 1. oktobrī. No mums ar sievu viņš dāvanā saņēma atslēgas no dzīvoklīša klusā universitātes rajonā Telavivā. Nedēļu pēc kāzām, 1973. gada 6. oktobrī, sākās Salīdzināšanas dienas jeb Jomkipura karš. Viņš bija tankists, mans dēls, kad bez vēsts pazuda Sīnajā. Pusgadu pēc karadarbības pārtraukšanas viņu sašauto tanku atrada tuksnesī. Es viņu atpazinu pēc tā dzīvokļa atslēgām, ko mēs viņam bijām uzdāvinājuši.

Bet šis ir Mirjamas stāsts:

– Man ir trauma no Salīdzināšanas dienas kara. Mēs nezinājām, kurā vietā karo mūsu vecākais dēls. Pēc nedēļas es piezvanīju uz speciālo numuru.

– “Kura rota?” man jautāja tajā galā. – “193.” – “Neviens nav palicis dzīvs,” man atbildēja.

Bet vēl pēc divām nedēļām viņš atgriezās, dienā. Es ieskatījos pa durvju actiņu un viņu nepazinu: stāv kaut kāds zaldāts. Es palūdzu, lai jaunākais dēls atver durvis, man bija bail. Bet tagad viņam ir 58 gadi, viņš ir programmētājs. Kas par to, ka no 193. tanku rotas palika dzīvi tikai divi… Bet šitā man atbildēt?!

Stāsts, ko man pavēstīja bijušais partizāns NN:

– Man bija septiņpadsmit ar pusi. Karš tolaik ritēja savu gaitu. Bet, saproti, nebija pienākuma visu laiku tajā karā piedalīties. Par pusizpletni lauku sētā varēja nedēļu mierīgi dzīvot, gulēt, ēst pilnu vēderu un dzert pašbrūvēto. Viņa man iemācīja dziesmu “Mīļā pilsēta var gulēt mierīgi, redzēt sapņus un zaļot pavasara plaukumā”. Taču pēc tam partizānu vienības komandieris teica, ka viņa ir vācu spiedze. Es neticēju. Man atnāca pakaļ naktī, kad gulēju zemnīcā, un lika paņemt līdzi pistoli.

Pa priekšu gāja komandieris, viņa aiz tā, bet es gāju kā beidzamais. Nakts, sniegs. Kad aizgājām līdz zirgu stallim, komandieris pagriezās un sacīja: “Šauj!” Es nevarēju. Kad viņš vēlreiz nobļāvās: “Šauj!” – es izšāvu. Nē, es ar viņu negulēju. Mēs tikai dziedājām dziesmas. “Uz tālo zemi biedrs lido prom, un dzimtenes vētras tam aizlido līdzi.”

Šis ir vecais Meirs:

– Es atceros, kā 1940. gadā tēvs man uzdāvināja pirmo pulksteni. Bet tas uzreiz sabojājās, tajā pašā dienā. Uz vāciņa bija rakstīts, ka pulkstenis ir izturīgs pret putekļiem un triecieniem. Es to ieraku smiltīs un uzbelzu ar āmuru.

Šī ir Rahele:

– Man bija deviņi gadi. Frizūra taisni tāda tā kā tev: mēs tur visi bijām nodzīti uz nullīti. Pienesu vāciešiem alu, es biju oficiante. Vakaros mani ieģērba klauna kostīmā, un es uz galdiem dejoju viņiem dejas – krievu, poļu, vācu. Kazačoku. Tādēļ paliku dzīva līdz krievu ienākšanai. Apprecējos 15 gadu vecumā; visi, kas tur bija, pēc nometnēm meklēja cits citu, mēs nespējām palikt vieni. Tagad manai mazmazmeitiņai ir astoņpadsmit, viņa dienē armijā. Paklau, tas Ābrams ir galīgs idiots. Viņš man lekcijā ķēra pie dibena. Es viņam pateicu: lasies, muļķi. Tagad viņš sēžas blakus citām. Nu, paliec sveiks, šabat šalom².

Prasu Katrielam, viņam 96 gadi:

– Nu saki, Katriel, kāpēc tev patīk kokgriešana?

– Nezinu, man vienmēr paticis kaut ko darīt ar rokām.

– Varbūt tas tev no tēva? Kas bija tavs tēvs?

– Nu nēēē, viņš bija vienkāršs labības tirgotājs.

– Un kas ar viņu notika?

– Nomira nedēļu pirms kara sākuma 1939. gadā.

– Paveicās, ne?

– Nu, varētu teikt, ka paveicās. Mamma ar brāļiem sadega, bet es aizbēgu.

– Kāpēc tad brāļi palika?

– Nu kā, mamma dzīvoja pie vecākiem, vajadzēja viņiem palīdzēt. Kā tad vecīšus varēja pamest? Brāļi palika. Visi sadega krāsnī. Mamma bija jauna. Tikai četrdesmit seši.

– Cik tev bija?

– Astoņpadsmit. Nonācu pie krieviem. Teica: vai nu ņem krievu pasi, vai uz Sibīriju. Es izvēlējos Sibīriju.

Dafna:

– Ģimnāzijā es visu laiku strīdējos ar literatūras skolotāju, kurš dzejnieks ir labāks – Bjaliks vai Čerņahovskis.

– Čerņahovskis bija ārsts! – kliedz Reuvens.

– Man labāk patika Čerņahovskis… – Dafna atceras.

– Viņš man skolā medicīniskajā apskatē olas taustīja! – turpina kliegt Reuvens.

Neteikšu, kurš:

– Ja tagad pa šito pašu logu skatītos, kā arābi pizģī peisakoto, ne aci nepamirkšķinātu. Jomkipura karā mana apakšvienība gandrīz aizgāja līdz Damaskai. Gandrīz. Mēs bijām vistuvāk. Mērķis bija valdības pils. Man nedēļas laikā bija trīssimt nogalināto. Es gribēju Asadam uzprasīt, vienkārši uzprasīt: “Par ko mēs zaudējām trīssimt kaujinieku vienā nedēļā?!” Bet pienāca pavēle apstāties. Ar mani sazinājās pa rāciju no štāba un paziņoja, ka pie manis brauc “viesi”. Zinot manu raksturu, palūdza uzņemt tos “akurātāk”. Mēs gulējām ceļa malā. Pašu ceļu apšaudīja, es tevi tur pat pamīzt nelaistu. Bet ko lai dara. Pavēle paliek pavēle. Atbrauc džips ar rabīnu. Uzņēmām viņu. Bet es stāvēju maliņā, kamēr rabīns sāka kaujiniekiem dalīt filaktērijus³. Viņiem to vajadzēja, saproti pats, mēs bijām zaudējuši trīssimt vīru.

“Kāpēc nenāk jūsu komandieris?” rabīns pajautāja karavīriem. “Viņš nav ebrejs,” mēģināja atbildēt mani puiši, “viņš ir čerkess.” Bet pēc tam viņš tomēr pienāca pie manis un teica: “Paklau, tu taču tomēr esi ebrejs, kāpēc negribi nolūgties?” – “Zini ko, tu man vispirms atbildi uz vienu jautājumu,” es teicu, “kāpēc es nedēļas laikā zaudēju trīssimt draugu?” – “Laikam viņi bija noziedznieki, kas neticēja Dievam,” atsūtītais rabīns izteica minējumu.

Saša! Man plecā toreiz karājās galils⁴, bet tas ir diezgan smags automāts. Neatceros, cik reizes paspēju viņam iemaukt. Laikam kādas divdesmit. Viņu paņēma atpakaļ ar helikopteru. Bet tikt skaidrībā ar mani atlidoja jau cits helikopters. Ar mūsu bruņu un tanku mašīnu brigādes komandieri Janušu Ben Galu un pie viena arī ar armijas galveno rabīnu.

– Es gribu, – teica armijas galvenais rabīns, – lai mēs ar tevi lidotu uz slimnīcu, kur guļ rabīns, kuru tu sasiti. Tā kā Janušs viņam aiz muguras visu laiku lika pirkstu pie lūpām un deva man zīmes, es neko neteicu. Nekur es ar viņu neaizbraucu. Zini, ko es tagad visu nedēļu katru dienu daru, sākot ar Šoas dienu? Es apraudu savus draugus.

Saša! Ja es tagad piedzimtu par jaunu, es gribētu dzīvi nodzīvot tieši tāpat, kā nodzīvoju. Joni Natanjahu bija mans komandieris. Zini Joni?

Visus šos stāstus es dzirdu nemitīgi. Varbūt man, ko daba aplaimojusi ar lielām ausīm, tie skan skaļāk nekā parasti.

Bet ja īsi par mīlestību pēc 90?

1. Vai vecumdienās mīlestība izbeidzas? Gadās, ka arī ne.

– Saša, paga, neliec to skapī, – Nahums saka par gandrīz pabeigtu plikas koka tantes skulptūru, pie kuras mēs abi strādājam vairāk nekā gadu, rokas nenolaiduši. – Es atvedīšu Alizu, lai viņa aptausta: viņa neko neredz, akla.

– Bet vai viņa tevi nepametīs par svešiem pupiem? – es prasu.

– Ja līdz šim nav pametusi… – parausta plecus padzīvojušais Nahums.

2. Vai var pārtraukt iemīlēties pēc astoņdesmit? Nē, nevar.

– Vai viņa patiešām dzīvo Holonā? Un viņai ir vīrs?

– Nu bet kāpēc lai es tev melotu?..

– Žēl… Bet kāpēc tu man jautāji, kad esmu dzimis un visu ko tādu? Un kas es biju? Ar ko nodarbojos?!

– Man pašam ir svarīgi par tevi vairāk uzzināt.

– Ā… Zini, viņa vienkārši man atgādina manu sievu, kas nomira 43 gadu vecumā, un es paliku viens ar trijiem bērniem. Mana sieva bija skaista.

– Velns… Bet cik tev bija gadu, kad viņa nomira?

– Trīspadsmit.

– Nu nēē… Tu tagad stāsti par sievu vai par māti?!

– Protams, ka par sievu.

– Bet tev nevarēja būt trīspadsmit, ja tev jau bija trīs bērni?!

– Man vajag apsēsties un atcerēties. Nu, varbūt sešpadsmit vai… septiņpadsmit…

– Ej, atceries. Es nodošu no tevis sveicienus.

3. Vai turpināt mīlēt, ja viss un visi ir pret? Nē, laikam nevajag.

Viņam, protams, ir savs vārds.

Patiešām. Un vēl kāds. Arī viņai ir, bet ne tik skaļš. Viņš nāk no Čehijas, viņa ir holandiete. Viņam ir 92, viņai 86. Aiz muguras viņus saukā par Romeo un Džuljetu.

Pirms pieciem gadiem viņi iepazinās manās kokgriešanas stundās un kopš tā laika bija kopā. Es ar to lepojos. Pirms pieciem gadiem, pavisam drīz pēc iepazīšanās, viņa palūdza, lai es Romeo nofotografēju pirms kārtējās operācijas, par piemiņu. Maz kas. Katram gadījumam. Toreiz viss beidzās labi. Piecus gadus.

Iejaucās viņu pieaugušie bērni, noalgoja tētim saimniecības izpalīdzi, aizliedza viņiem tikties, nobijās par mantojumu. Viņš “atdeva atslēgas”. Ko lai saka? Viņi pie manis nāk abi. Sēž tālāk viens no otra. Neskatās.

– Viņam vajadzētu nevis ņemt staiguli, bet sākt mācīties atkal iet, – viņa čukst.

– Aizmirsti, – es saku.

– Man ir smagi, – viņa atbild, – es neticu, ka viņš pats gribēja mani pamest. To visu viņa bērni.

– Drīz es arī būšu vecs, mēs sāksim draudzēties, un tu būsi aizņemta ar mani, – es viņu mierinu. – Izmet viņu no galvas, drīz jau mana kārta.

– Hi, hi, – viņa saka.

Tā mēs dzīvojam.

4. Vai var pierunāt sievieti dzīvot kopā pēc 90?

Var.

Te es negribētu dot piemēru, kaut gan man tāds ir.

Ticiet man uz vārda. Katram pa 92. Pa abiem 184.

Var.

5. Vai vajag sākt jaunas attiecības pirms nāves?

Jā.

Vakar, piemēram, es vaicāju vecajam Danam, kuram nesen slimības dēļ amputēja pusi labās kājas un kuru uz nodarbībām vadā invalīdu ratiņkrēslā, kāpēc viņš ir tik domīgs.

– Viņš ir nelaimīgi iemīlējies, – man pačukstēja kāds no malas.

Bet šodien atgadījās jau cits mīlas stāsts, par kuru es arī nevaru stāstīt. Dzīvosim, redzēsim.

P.S. – Kas tas ir! – iejaucas Maksis. – Es vakar biju Netanjā, krievu restorānā... Redzēju sievieti… Dibens… Un kāds viduklis… Un pleci…

– Vai tu maz atceries, ko ar to visu darīt? – jautā Josefa. – Vai arī tas ir tāpat kā braukt ar riteni? Nav svarīgi, cik ilgs laiks jau pagājis, vienkārši uzkāp un brauc?!

Kā dzīvot bez nākotnes, kad katra diena var kļūt par beidzamo?

Tā nu nav.

Bez nākotnes neviens nevar dzīvot! Nekādi.

Nākotne mums visiem ir vajadzīga. Tikai veciem cilvēkiem nākotne saraujas līdz rezolūcijai “tagad”, “šodien”. Tas ir, nākotne ir, tikai katra diena var būt beidzamā. Dzīve nemainās, tikai tā var ļoti pēkšņi aprauties. Tas arī viss.

Saku Bellai:

– Atnes savus darbus izstādei!

– Ja būšu dzīva, pēc nedēļas atnesīšu!

– Varbūt labāk aizej pakaļ šodien?

Ap astoņiem es parasti esmu darbnīcā ar galdnieka instrumentu kasti.

Bet Jakovs un Haims jau priekšā, vietējā avīzē lasa nekrologu lappusi.

– Jakov, ko tu tur meklē?! – es prasu.

– Viņš tur jau meklē savējo! – ņirdz Haims.

Diena laba. Un, kārtojot darbnīcā uz galda instrumentus kokgriešanai, es dungoju dziesmiņu ar revolucionāru motīvu:

Novēlu no visas s-ī-ī-ī-irds

Ievainojumus – ātrus,

Nāvi – mazu!

Nu paskatieties. Viens Moše ar skaudību aplūko gandrīz pabeigto otra Mošes darbu:

– Ja palikšu dzīvs, – saka 95 gadus vecais Moše Maors 93 gadus vecajam Mošem Abramovičam, – tad es arī sev no koka izgriezīšu tādu glezniņu!

Un kas par to, ka Moše Abramovičs to gandrīz pabeigto darbu tā arī nekad nepabeigs, bet otrs, vecākais Moše Maors, kļuvis vecāks vēl par diviem gadiem, turpina rībināt darbnīcas sienas ar tik vareniem āmura sitieniem, ka miroņi ceļas augšā?! (tpu, tpu, tpu)

Nu, saprotams, cik vien iespējams, uz to vajag būt gatavam.

– Šodien man jāiet prom mazliet agrāk, – saka Irita, – es gribu parakstīt papīrus, lai mani lieki netur pie dzīvības, ja nu kas. Es negribu nekādas mākslīgās caurulītes. Gribu tur ieiet atvērtām acīm, un tad varbūt es redzēšu, kā tur ir?

Bet šodien es sarunāju blēņas. “Ko tu, Mote, kā pusbeigts jau rokas plāti!” Pateicu – un aprāvos. Labi, ka Mote jau ne sū… vairs nedzird.

Kaut kā skumīgi sanāca.

Tas nekas?

Vai vecums ir vientulība?

Manuprāt, jā. Bet ir nianses.

Šodien pa dienu iegāju uz mirkli pie Dālijas, kas satraukti rosījās pa mazo dzīvokli, cenšoties paspēt man parādīt pēc iespējas vairāk savu akvareļu un mirušā vīra (viņš bijis mākslinieks) skulptūras, audeklus un zīmējumus, paštaisītas lelles ar gultiņām, dēlīšus, kas apgleznoti īpašā tehnikā ar speciālām otām un krāsām košos toņos, lielas māla mājas holandiešu manierē un vēl daudz visa kā cita.

Dālijai ir slikti vienai pašai mājās.

Garās dzīves laikā mums nākas izspēlēties daudzās lomās. Dēls vai meita, vedekla, vīramāte, tēvs, māte, opītis, omīte, un tādā garā. Analoģiski – būt par saimniekiem lepniem dzīvokļiem, vasarnīcām, jahtām (kam tādas ir vai ir bijušas), privātmājām un tā tālāk. Bet mani vienmēr izbrīna, ka dzīves norietā tas viss sašaurinās, saraujas un samazinās līdz mazai istabiņai-cellei ar gultiņu stūrī un plauktiņu virs tās. Un visi akcenti pārbīdās vai reizēm pazūd pavisam, vai kļūst nenozīmīgi.

– Kā sagaidījāt Jauno gadu? – vaicāju Maijai, kurai ir 88 gadi.

– Tukšs bija: visas mūsu meitenes vecāki pa svētkiem paņēma uz mājām.

– Kas paņēma? Vecāki? Uz kurieni?!

– Nu, es gribēju teikt – bērni. Kāda starpība!

No vientulības vecumdienās ir tikai vienas zāles: centieties nečīkstēt pat smagos dzīves brīžos un mēģiniet būt pozitīvi noskaņoti. Cilvēkam vajadzīga sabiedrība, lai cik grūti būtu likteņa pārbaudījumi vai triecieni. No likteņa neizbēgsi, tā teikt.

Reiz mani pasauca parunāties mazajā gaitenītī vecais Sando:

– Es vairs nevarēšu nākt pie tevis. Kaut smaidu un izliekos, ka dzīvoju, bet es te esmu veltīgi, šajā namā. Tieši pirms gada es kļuvu atraitnis. Viņa pārāk agri nomira. Nevaru pierast, es tev to saku kā vīrietis vīrietim: viņa mani atstāja kā bruņurupuci, kas guļ uz muguras. Kā bruņurupuci, kas guļ uz muguras.

– Sando, es šurp nāku tevis dēļ, – tas bija viss, ko varēju atbildēt, – izvelc savu sāpi laukā. Vēlāk tu pie tās pieradīsi. Ja gribi, paņem šo gandrīz pabeigto zosi uz mājām. Bet tavu zīmējumu ar ratiņiem es nolikšu skapī, tas tevi gaidīs.

– Paldies, paldies. Varbūt es atgriezīšos, kad kļūs vieglāk. Bet tagad man jāiet pie ārsta.

Sando pie manis neatgriezās. Bet man teica, ka viņš atradis draudzeni. Arī, starp citu, variants.

Runā, ka vispareizākās vecumdienas sauc par “radošajām”. Tā noveco pareizie cilvēki, kas prot savā dzīvē ienest dažādību, viņi ceļo, iet sabiedrībā vai pat mācās svešvalodas pēc pašmācības grāmatām – uztur interesi par dzīvi.

Reiz man sanāca saruna ar Margalitu. Tobrīd viņai vēl nebija 80, bet viņas vīrs bija ļoti slims.

– Franciski es protu pateikt vienu vārdu – “sava”. Jo krieviski “sova” ir tas, kas ivritā “janšuf”, – es teicu.

– Ā, – teica Margalita, – pūce franciski ir “jebu”.

– Oho, – es sacīju, – tagad es franciski zināšu jau divus vārdus.

– Bet ko krieviski nozīmē “jebu”? – Margalita kļuva bažīga.

– Nūū… tas ir tāds darbības vārds, – es atbildēju (tā teikt, atvainojiet manu franču valodu).

Starp citu, Margalita stāstīja, ka mājās pēc grāmatas mācās krievu valodu, un pat nocitēja veselu dzejas rindu: “Es atceros vēl brīdi skaisto”. “Мгновоние – tā pārsakoties, viņai sanāk nevis brīdis, bet liela smaka,” es nodomāju. Ietilpīgs vārds. Šķiet, es pat atpazinu, ka tas ir krieviski. Bet Margalitai neko neteicu, priekš kam viņai tas? Lai mācās savu krievu valodu.

Es jums teikšu tā: jebkura sabiedrība, radošas izpausmes, ceļojumi, viss, kas mūs izrauj no tik ļoti garlaicīgās seniora dzīves ikdienas rutīnas, – ir labi.

Reizēm manas tēlniecības darbnīcas nodarbības atgādina mazu trakomāju, bet tā taču ir īstā dzīve, vai ne?

Piemēram, no rīta uzzināju, ka Mairam vakar nomirusi sieva. Parasti viņš nāk uz darbnīcu no paša rīta, bet šodien te ir tukšs un kluss – visi aizbraukuši glabāt.

– Eh, – saka vecā Hava, – bet man šodien gribējās ar visiem nosvinēt dzimšanas dienu…

Pa to laiku vecais Rafi pavisam sajucis prātā, negrib pabeigt savu koka ēzeli, ko dāvināt sievai, viņš pat vairs neatceras, kurā stāvā dzīvo, un pēkšņi sāk par to uztraukties.

– Es tevi aizvedīšu uz mājām ar savu auto, – es viņam saku, – uz trešo stāvu vai uz piekto.

Un liekas, ka Rafi uz brīdi nomierinās.

Bet tajā pašā laikā Dāvids ar akrilu glezno savu mirušo sievu un pie viena krāso visu visapkārt, bet Jakobs Zilberings ir izzāģējis no koka kailu sievieti un aizmugurē tai pat iedzinis divas naglas, lai pakārtu pie sienas. Pie viena viņš pēkšņi atcerējās, kā trīs mēnešus karojis pie Staļingradas un pat ticis nosūtīts uz nošaušanu par it kā dezertēšanu. Patiesībā viņš pēc rotas komandiera pavēles gāja pie fašistiem ar diviem tukšiem spaiņiem pēc spirta, jo neitrālajā zonā atradās sasista spirta cisterna. Bet, tā kā pieķerts ar diviem spaiņiem skrienam uz fašistu pusi – kādam bijis skaidrs, ka dezertieris.

Uzmanīgi vērojot Rafi, Dāvidu un Jakobu, tolaik nemaz ne tik vecā Roza domīga man jautāja, kur lai dabū ciankāliju, ja arī viņa pilnīgi zaudēs prātu. Uz to es viņai atbildēju, ka pajautāšu draugiem – varbūt kādam ir mazliet atlicis.

Kas attiecas uz to, vai mēs savā nāvē esam vientuļi, sengrieķu filozofs Epikūrs reizi par visām reizēm ir nomierinājis cilvēci ar savu izteicienu: “Kamēr esam dzīvi, nāves nav; kad tā pienāk, mūsu vairs nav.”

Manas domas ir tādas, ka deviņdesmitgadīgi veči par nāvi grib zināt ne vairāk kā jaundzimuši zīdaiņi.

– Es atceros, es atceros, kā māte mani dzemdēja, – lauzītā krievu valodā dzied Jeruzālemē dzimušais astoņdesmitgadīgais Emanuels.

– Nevis dzemdēja, bet mīlēja – viņu pārtrauc krievu valodas pratējs, 85 gadus vecais polis Jaška.

– Ir nu gan Emanuelam atmiņa! – brīnās 90 gadus vecais rumānis Dāvids. – Viņš pat paša piedzimšanu atceras!

Skaidas

Eh, Saša, tici man, tev ar tavām rokām vajadzēja kļūt par plastisko ķirurgu! Tur tu varētu taisīt naudu! Bet kas tagad? Ko tu redzi savā dzīvē? Vienas vienīgas skaidas!

Paši par sevi manu pārkoksnēties sākušo vecīšu darbi nav neko vērti. Visi vai gandrīz visi vecie cilvēki pirms nāves sāk “radīt”.

Mana nelaiķa mamma divus gadus pirms tam paņēma rūtiņu burtnīcu un sāka rakstīt dzeju. Kā pirmskara Maskavā savos 13 gados.

Mans nelaiķa tētis pirms nāves ierunāja 17 pilnas kasetes ar tekstiem par visu savu dzīvi.

Pārmaiņa notiek, kad tu redzi koka gabalu, ko sagraizījis cilvēks, par kuru tu zini, ka viņam ir pāri 90, ka viņš pārcietis divus insultus, bet vienalga nāk pie tevis, reizēm pat pats savām kājām; ka viņš nezina, kā tikt atpakaļ uz mājām pēc nodarbības, un tādēļ viņu aizved sieva; ka viņa tēvam bija galdnieka darbnīca Polijā, un viņš no bērnības atceras priežu skaidu smaržu un tāpēc arī ir atnācis uz tavu pulciņu; ka līdzīgs brūns zirdziņš, kādu viņš cenšas izgrebt no pagales, ir bijis viņa tēvam; ka 1936. vai 1937. gadā, kad viņš izlēma bēgt no mājām uz Palestīnu, viņa mamma teikusi: “Tagad man vairs nav dēla,” – bet pēc tam viņi visi sadeguši Polijā koncentrācijas nometnē; ka arī pats viņš izgājis cauri nāves nometnēm; ka viņam uz apakšdelma no bērnības ir tetovējums ar kārtas numuru; ka viņa dēls nākamajā dienā pēc kāzām tika iesaukts un bez vēsts pazuda karā, kuru viņš atpazina pēc jaunā dāvinātā dzīvokļa atslēgām kabatā, kad Ēģiptē viņu atrada sašautā tankā pusgadu pēc kara beigām; ka pats viņš bija kontuzēts savā pirmajā kaujā Sinajā 1956. gadā un viņam paralizēja rokas, ka viņš pusi dzīves pavadījis uz operāciju galda, bet tagad nāk pie manis uz nodarbībām, skrubina savu koka gabalu un stāsta vienas un tās pašas anekdotes desmit reizes pēc kārtas; ka pēc vēža operācijas viņš jautājis ārstam, vai varēs turpināt klaudzināt pa koku; ka tagad jau viņš neatceras, kāds ir mēnesis, augusts vai novembris; ka gandrīz katram vecītim vai vecenītei, kas nāk pie manis, tagad mājās ir koka “Rodēna domātājs” vai, sliktākajā gadījumā, “Van Gogs”; ka es smejos par viņiem un kopā ar viņiem nodarbībās. Un tad viss redzētais iegūst pavisam citu nozīmi.

Un visa tā īstenība, kādu es to redzu, kad skatos uz viņiem un dzīvoju viņu dzīvi, kļūst par mākslu.

Tikai vajag atrast māksliniecisko formu, kas visu šo sakrāto informāciju varētu izteikt bez liekiem vārdiem. Tas ir arī viss.

© Fragmenti no grāmatas Саша Галицкий “Не боись! Как постареть и при этом не сойти с ума”, 2018