Kā būt labam

Filozofs Dereks Pārfits (11.12.1942.–01.01.2017.) precīzi atbilst tam, ko Lielbritānijā dēvē par “universitātes donu”. Tas nav tikai pasniedzējs kādā no Oksfordas vai Kembridžas koledžām, bet arī erudīts īpatnis, kas iemieso šo universitāšu garu un padara tās nevis vienkārši par mācību iestādēm, bet leģendām un neaizvietojamu britu kultūras sastāvdaļu. Šo universitāšu tradīcija ir rūpēties par saviem īpatņiem, un Oksforda rūpējās par Pārfitu: vairāk nekā 40 gadus viņš dzīvoja un strādāja All Souls koledžā, kas ir viena no ekskluzīvākajām un privileģētākajām Oksfordas koledžām. Pārfits visplašāk ir pazīstams ar saviem domu eksperimentiem, kuros viņš apspēlēja dažādus mūsu pieņēmumus par personas identitāti, tomēr viņa filozofiskās rakstības stils nav īsti domāts plašai publikai, tas ir diezgan tehnisks. Vienīgi rūpīgāk ieskatoties, aiz slēdzienu virknēm atklājas nevis vēss, bet kaislīgs prāts. Cik man zināms, neviens Pārfita darbs latviski nav tulkots. Rīgas Laikā varēja būt intervija ar viņu – varēja, bet nebija. Pārfits un rakstā minētais Bernards Viljamss bija divi filozofi, kurus Arnis Rītups plānoja intervēt; viens (Pārfits) piedāvāja interviju veikt rakstiski, otrs intervijai piekrita, taču nomira. Tagad miris ir arī Pārfits.

Artis Svece

Iztēlosimies, ka jūs esat cietis baisā negadījumā. Jūsu ķermenis ir pagalam, taču smagi cietušas ir arī jūsu divu brāļu – jūs esat trīnīši – smadzenes. Jūsu smadzenes sadala divās puslodēs un katru no tām veiksmīgi transplantē brāļu galvās. Pēc operācijas abi izdzīvojušie sāk sevi uzskatīt par jums, atceras jūsu dzīvē pieredzēto kā savu, tiem piemīt pat jūsu rakstura iezīmes. (Tas viss neizklausās nemaz tik neticami, jo dzīvas smadzenes jau ir tikušas ķirurģiski sadalītas, veidojot divas atšķirīgas apziņas plūsmas.) Bet kas gan būtu noticis? Vai jūs būtu uzskatāms par gājušu bojā vai tomēr izdzīvojušu? Un, ja jūs skaitītos izdzīvojis, kas jūs īsti būtu? Viens no šiem abiem? Abi divi? Vai neviens? Un kas notiktu, ja viens no viņiem neizdzīvotu un paliktu tikai otrs – ar pusi no jūsu smadzenēm? Lai gan šis gadījums šķiet diezgan atšķirīgs, tomēr diez vai viena cilvēka nāve var kaut kā mainīt cita identitāti.

Filozofs Dereks Pārfits uzskata, ka neviens no šiem abiem nebūtu jūs, taču tam nebūtu nozīmes. Tam, ka jūsu vairs nav, nebūtu nozīmes, jo tas, kas ar jums būtu noticis, nepavisam nebūtu uzskatāms par parastu nāvi: attiecībā uz abiem jaunajiem radījumiem turpinātos viss, ko parasti uzskata par svarīgu, kādam izdzīvojot, – atmiņas un rakstura iezīmes, kas laika gaitā parasti mēdz izzust un mainīties. Vairums no mums par savu nākotni raizējas tikai tāpēc, ka tā ir mūsu, taču, kā uzskata Pārfits, šī fundamentālā cilvēciskā instinkta pamatā ir kļūda. Ne jau personas identitāte ir svarīga.

Daudzi uzskata, ka Pārfits ir oriģinālākais morāles filozofs angļvalodiskajā pasaules daļā. Viņš sarakstījis divas grāmatas, un abas novērtētas kā nozīmīgākās savā nozarē pat ne šajā gadsimtā, bet kopš 1874. gada, kad iznāca klasiskā utilitārisma augstā dziesma, Henrija Sidžvika “Ētikas metodes”. Pārfita pirmais darbs, “Iemesli un personas”¹, kuru izdeva, kad viņam bija 41 gads, izraisīja sensāciju. Grāmata bija blīvs domas eksperimentu krājums, kas rosināja bezkaislīgāk palūkoties uz cilvēka eksistenci, nepieķeroties personiskajiem vai fiziskajiem aspektiem.

Tā, pieņemsim, kāds zinātnieks sāk aizstāt jūsu šūnas ar šūnām no 30 gadus vecās Grētas Garbo organisma. Eksperimenta sākumā noteikti būsiet jūs, noslēgumā – Grēta Garbo, bet kas gan tas būs viduspunktā? Neliekas jēdzīgi pieņemt, ka starp abiem būtu iespējams novilkt skaidru robežlīniju – ka kāda atsevišķa šūna varētu izšķirt, vai tas esat jūs vai neesat. Tādējādi nav atbildes uz jautājumu par to, vai šī persona esat vai neesat jūs, taču notikušajā nav arī nekā mistiska: mēs zinām, kas notika. Patība, kā šķiet, nav vis nekas vai viss, bet gan kaut kas tāds, kā var būt vairāk vai mazāk. Kurā apaugļotas olšūnas dalīšanās brīdī sāk pastāvēt persona? Un kurā brīdī persona, kas ieslīgst vecuma demencē vai komā, pārstāj būt? Vienkāršas atbildes nav, jo tas ir jautājums par pakāpēm.

Pārfita uzskati savā ziņā atgādina budismā sastopamos priekšstatus par patību, to viņam jau pirms daudziem gadiem bija teicis kāds Austrumu reliģiju profesors, un Pārfitu tas bija ļoti iepriecinājis. Tā kā viņu nodarbināja vispārēju patiesību meklējumi, iespēja, ka pat laikā un telpā no viņa pamatīgi tālais Buda nonācis pie līdzīgiem secinājumiem, viņu ļoti iedrošināja. (Vēl pēc kāda laika viņš padzirdēja, ka “Iemeslus un personas” topošie mūki kādā Tibetas klosterī mācoties no galvas un skandējot līdz ar sūtrām.) Ir grūti ticēt, ka nav tādas patības, kura vai nu ir, vai nav, – ka nav nekādas “dziļākas īstenības” vēl aiz tiem daudzajiem psiholoģiskajiem krikumiem, kuri arī veido to, kas jūs esat. Taču Pārfits atzīst, ka viņa paša pārliecība nav pastāvīga – viņam sevi jāpārliecina arvien no jauna. Arī Buda esot uzskatījis, ka nonākt pie šādas pārliecības ir ļoti grūti, tomēr tas ir iespējams, daudz meditējot. Taču, pat ja pieņem, ka mēs varētu būt par to pārliecināti, kā mums par to būtu jādomā?

Vai patiesība ir nomācoša? Varbūt kādam arī ir. Taču mani tā atbrīvo un mierina.

(Pārfita izteiksmei – gan grāmatās, gan e-pastā, gan pat runājot – ir vienota intonācija, ko varētu raksturot kā ļoti spēcīgu, tomēr apvaldītu emocionalitāti.)

Kamēr uzskatīju, ka mana eksistence ir šāda dziļāka īstenība, man likās, ka esmu sevī ieslodzīts. Likās, ka dzīvoju tādā kā stikla tunelī, pa kuru gadu no gada pārvietojos aizvien ātrāk, un galā mani gaida tumsa. Taču, kad sāku domāt citādi, tuneļa stikla sienas izzuda. Nu es dzīvoju ārā. Vēl aizvien pastāv atšķirība starp manu un citu cilvēku dzīvi, taču tā vairs nav tik liela. Citi cilvēki tagad ir tuvāk. Mani mazāk nodarbina paša dzīves atlikums, bet vairāk – citu cilvēku dzīve.

Kā uzskata kāds Pārfita draugs, viņa personības identitātes teorijas pamatā varētu būt ārkārtīgas bailes no nāves. Taču Pārfitam neliekas, ka viņš jebkad būtu baidījies no nāves vairāk nekā citi, un tagad viņam šķiet, ka šīs bailes gājušas mazumā.

Mana nāve pārraus tiešākās saiknes starp manu pašreizējo un nākotnes pieredzi, taču nepārraus dažādas citas.

Kāds viņu atminēsies. Citi iespaidosies no viņa rakstītā vai izmantos viņa padomus. Atmiņas, kas saistīsies ar viņa atmiņām, domas, kas saistīsies ar viņa domām, rīcība, kas saistīsies ar viņa nodomiem, – tas viss pastāvēs arī tad, kad viņa vairs nebūs, tikai citos ķermeņos.

Un tas ir viss, kas izriet no fakta, ka nedzīvos neviens tāds, kas būtu es. Tagad, kad esmu to aptvēris, nāve man vairs nešķiet tik ļauna.

Kad Pārfits pabeidza “Iemeslus un personas”, viņu arvien vairāk sāka satraukt tas, cik daudzi ir pārliecināti, ka nekādas objektīvas morālās patiesības nav. Tas lika viņam rakstīt otro grāmatu, “Par svarīgo”, kuru filozofi ilgi gaidīja un kura beidzot iznāca 2011. gada vasarā. (Saistībā ar topošo grāmatu, kuras melnraksti cirkulēja apritē, jau bija notikusi konference, bija iznācis rakstu krājums un notika nebeidzamas diskusijas.) Pēc Pārfita domām, pastāv patiesas atbildes uz morāles jautājumiem, tieši tāpat kā uz matemātiskiem jautājumiem. Cilvēki šīs patiesības spēj atrast ar intuīcijas un kritiskās domāšanas palīdzību, tomēr tās ir patiesas neatkarīgi no tā, vai tās kāds atrod vai neatrod. Pārfits uzskata, ka svarīgākais, kas viņam darāms šajā īsajā laikā uz zemes, ir atklāt šīs patiesības un pārliecināt pārējos, ka tās pastāv. Viņaprāt, pasaule, kurā nav morālas patiesības, būtu drūma vieta, kurā nekam nebūtu jēgas. Šāda doma viņu šausmina.

Mums vairs nebūtu iemeslu, kāpēc lemt, kā dzīvot. Šādi lēmumi būtu patvaļīgi. Mēs vadītos vienīgi pēc instinktiem un iekārēm un dzīvotu tāpat kā citi kustoņi.

Viņam ir sajūta, ka visapkārt ir bīstami skeptiķi. Daudzi viņa kolēģi ne vien netic objektīvai morāles patiesībai, bet pat nesatraucas, ka tādas nav. Tie ir pragmatiķi, kas apgalvo, ka morālās patiesības ideja ir lieka, tā ir tāds kā piektais ritenis: ar to vai bez tās ļaudis tāpat turpinās dzīvot kā allaž, labi saprotot, ka kaut kas ir slikti un kaut kas – labi, bez īpašas vajadzības pēc norādēm no augšas. Pārfits uzskata, ka tas ir atbaidošs nihilisms.

Subjektīvisti dažkārt apgalvo: lai arī nekas nav objektīvi svarīgs, pietiek ar to, ka kaut kas ir svarīgs cilvēkiem. Un tieši tas parāda dziļo atšķirību starp šiem uzskatiem. Subjektīvisti it kā saka: “Tavā nozīmē Dieva nav, taču Dievs ir mīlestība un daži cilvēki mīl cits citu, tāpēc manā nozīmē Dievs pastāv.”

Pārfits ir ateists, taču par morālo patiesību viņa uzskati ir tādi paši kā Ivanam Karamazovam par Dievu: ja Dieva nav, atļauts ir viss.

Pārfits pārvietojas un kustas kā tāds, kuram neliekas, ka uz viņu kāds varētu skatīties, – iespējams, tāpēc, ka viņš daudz laika pavadījis vienatnē. Viņš apgrābsta savu datorsomu. Viņš dīdās. Viņam ir balti, gaisīgi mati, veidoti tādā kā pāža frizūrā no 15. gadsimta. Ik dienas viņam mugurā ir viens un tas pats: balts krekls, melnas bikses. Viņā ir kaut kāda promesamība, kaut kas nefizisks, kaut kas viegli androginisks. Viņā nav parasto negatīvo emociju – skaudības, ļaunprātības, varaskāres, atriebības alku. Viņam neliekas, ka svarīgākais viņa darbā būtu viņa apzinīgais prāts. Savu domājošo “es” viņš iztēlojas kā tādu valdības ministru, kurš sēž pie liela rakstāmgalda, uz papīra lapas uzraksta jautājumu un ievieto “izejošo” dokumentu plauktiņā. Pēc tam šis ministrs, virpinot īkšķus, laiski sēž pie sava galda, kamēr blakus telpā ierēdņi strādā melnām mutēm, rod atbildi un ieliek to “ienākošo” dokumentu plauktā. Pārfits mazāk nekā citi apzinās sava “es” robežas, mazāk par tām domā un arī mazāk tās sargā. Viņš ir bezcerīgi – bieži pat negribot – empātisks; viņu tūlīt pat pārņem tā cilvēka garastāvoklis, ar kuru viņš ir kopā, jo īpaši tad, ja tas ir nelaimīgs.

No savas pagātnes viņš atceras pavisam nedaudz un parasti par to nedomā, lai gan citās jomās atmiņa viņam ir ļoti laba. Viņš to skaidro ar savu nespēju veidot mentālus tēlus. Lai gan kaut ko redzētu viņš pazīst, tomēr nespēj to vizualizēt savā prātā, pat ja tas ir kaut kas tik vienkāršs kā karogs. Promesot viņš nespēj atsaukt atmiņā savas sievas seju. (Šāda parādība, lai arī reta, tomēr nav nedzirdēta, un mēdz uzskatīt, ka tā vairāk raksturīga cilvēkiem, kuri domā abstrakcijās.) Viņš vienmēr ir uzskatījis, ka tieši tādēļ nekad nav domājis par savu bērnību. Viņam šķiet, ka citi cilvēki mierīgu pārdomu brīžos atmiņas skatās kā brīnišķīgas vecas filmas, turpretī nedaudzās viņa paša atmiņu ainas glabājas kā bezkrāsaini izteikumi. Tomēr viņš ir gatavs piekrist: tas, ka viņam nav šo vizuālo pagātnes tēlu, nekādi neizskaidro, kāpēc viņam nav arī nekādas emocionālās saiknes ar pagātni.

Pārfita māte Džesija piedzima Indijā misionāru ārstu ģimenē. Arī viņa mācījās par mediķi un kā izcila studente saņēma dažādas godalgas. Viņa nonāca Oksfordas grupā, 20. gadsimta 20. gados nodibinātā kristiešu kustībā, kuras dalībnieki sludināja sekošanu četrām pilnībām: pilnīgam godīgumam, pilnīgai šķīstībai, pilnīgai nesavtībai un pilnīgai mīlestībai. Šajā grupā viņa satika anglikāņu mācītāja dēlu Normanu Pārfitu, kurš arī studēja medicīnu. Normanam bija vājas sekmes, taču viņš bija jautrs un sabiedrisks, pacifists un atturībnieks. Saņēmuši grupas atļauju, abi apprecējās.

1935. gadā Džesija un Normans aizbrauca uz Rietumķīnu, kur misionāru uzturētās slimnīcās grasījās palīdzēt apgūt preventīvo veselības aprūpi. Taču pirms darba sākšanas vēl pāris gadi bija jāpavada Ķīnas kalnos, lai apgūtu ķīniešu valodu. Džesijai tā padevās viegli, taču Normans, lai kā arī censtos, nekādi nespēja ar to tikt galā un neveiksmes iespaidā pamazām sanīka. Viņu pirmais bērns Teodora nāca pasaulē 1939. gadā, bet Dereks piedzima 1942. gadā. Tikmēr Normanu sāka aizraut Mao sludinātais ideālisms. Viņš gan nekļuva par rūdītu komunistu, tomēr no ieaudzinātajiem konservatīvajiem politiskajiem uzskatiem atteicās. Taču – un tas ir svarīgāk – gan Normans, gan Džesija zaudēja savu ticību. Viņiem nepatika dažs labs misionāru līdzbiedrs, kas izrādījās visai rasistiski noskaņots, un viņus patiesi pārsteidza kristiešu neiecietība pret tik izsmalcinātu kultūru, kāda tā bija Ķīnā. Džesija no savas ticības atteicās viegli: kristietība viņai saistījās ar puritānisko audzināšanu, un drīz vien viņa dzīves piepildījumu atrada veselības aprūpes sistēmā. Normanam ticības zaudēšana izrādījās katastrofāla. Pazaudējis Dievu, viņš pazaudēja arī dzīves jēgu un ieslīga hroniskā depresijā, kas nebeidzās līdz pat mūža nogalei.

Kādu gadu pēc Dereka piedzimšanas viņi aizbrauca no Ķīnas un apmetās Oksfordā, kur piedzima trešais bērns – Džoana. Sasniedzis septiņu gadu vecumu, Dereks pievērsās reliģijai un nolēma kļūt par mūku. Viņš sāka vienā laidā lūgties un mēģināja piedabūt vecākus apmeklēt baznīcu. Taču pēc gada viņš ticību zaudēja: viņš nolēma, ka labais Dievs nesūtītu cilvēkus ellē un, ja jau skolotājiem nav taisnības par Dieva labumu, tad tiem arī nevar uzticēties jautājumā par Dieva eksistenci. Lai arī argumentācija bija šķobīga, ar to viņam bija gana – pie ticības viņš vairs nekad neatgriezās.

Džesijai un Normanam bija maz kopīga, un pamazām vien viņi kļuva arvien nelaimīgāki, tomēr palika kopā. Džesija atsāka studijas, apguva psihiatriju un sāka strādāt garīgi traumētu bērnu aprūpes dienestā Londonā. Normans strādāja mazapmaksātu sabiedrības veselības aprūpes darbu netālu no Oksfordas. Lai gan viņu nodarbināja domas par vēža apkarošanu un fluora profilaksi zobiem, nekādus lielos panākumus viņš neguva nevienā no šīm jomām.

Mans tēvs bija perfekcionists, taču sasniedza maz. Ik gadu viņš nedēļām strādāja pie sava gada pārskata, neatlaidīgi uzlabojot tā tekstu. Māte tādu pašu atskaiti būtu spējusi uzrakstīt pāris stundās. Lai gan kaut kādā ziņā viņu varēja uzskatīt par intelektuāli, kurš pievērš uzmanību morāles vai ticības idejām, pieaugušā vecumā viņš, šķiet, izlasīja tikai divas grāmatas – Viljama Takerija “Stāstu par Henriju Esmondu”, kuru viņam kāds bija uzdāvinājis, un “Nost ar kaitēkļiem”, kurā bija aprakstītas Ķīnas sekmes cīņā pret slimības pārnēsājošiem kukaiņiem.

Visus trīs bērnus jau agri nosūtīja mācīties internātskolās, tāpēc viņi cits citu īpaši neiepazina.

Kādā brīdī es sāku aptvert, ka vairumam bērnu mājas ir vieta, kur viņi dzīvo, nevis uz īsu brīdi ciemojas pa vidu īstajai dzīvei, kura norit skolā.

Teodora un Dereks mācījās izcili – gluži kā viņu māte. Dereku nosūtīja uz Ītonu, kur viņš kļuva par teicamnieku visos priekšmetos, izņemot matemātiku. Džoannai, gluži tāpat kā viņas tēvam, neveicās nekur. Viņai bija šķībi zobi. Viņa arī bija daudz par garu – 11 gados metrs astoņdesmit. Kad ģimene bija kopā, tas bija briesmīgi – Normans allaž bija nikns. Bieži vien viņš nesaprata, par ko sieva un vecākie bērni runā, un tas viņam lika justies mazvērtīgākam. Viņa dzīve bija pavisam necila; patvērumu viņš meklēja divos vaļaspriekos – tenisā, kurā nebija nekāds izcilnieks, un filatēlijā, kurai veltīja vairākas stundas ik vakaru. Šāda bērnība Pārfitam lika domāt, ka viņš, māte un Teo ir veiksminieki, kas dzīvos pilnvērtīgu dzīvi, savukārt Normanam un Džoanai nav paveicies un viņi nekad nebūs laimīgi. Tēvs un jaunākā māsa iemiesoja visu, kas turpmāk viņu iedzina šausmās, domājot par ciešanām un netaisnību.

Manuprāt, tēva depresija uz mani neatstāja pārāk smagu iespaidu. Man vienkārši bija viņa ļoti žēl. Un tāpēc man ar viņu nekad nebija tuvu attiecību. Viņš lāga neprata apieties ar bērniem. Kad es kā Hārknesas stipendiāts uz vairākiem gadiem devos uz ASV, atvadoties tēva acīs pamanīju asaras. Toreiz tas mani stipri aizkustināja, un, rakstot šo teikumu, asaras sariešas man acīs arī šobrīd. Tā bija vienīgā reize, kad jutu, ka tēvs kaut kādā depresīvā un vārdos neizsakāmā veidā pret mani jūt kādu mīlestību.

Pārfitam bija astoņpadsmit, kad 1961. gada vasaras sākumā viņš devās uz Ņujorku. Tur viņam gandrīz tika atteikta vīza, jo imigrācijas dienesta pārstāvis, redzēdams, ka viņš ir dzimis Ķīnā, paziņoja, ka ķīniešu iebraukšanas kvota jau ir izpildīta. Pārfits iebilda, ka ir brits, un ierēdnis, apspriedies ar kolēģi, vīzu tomēr izsniedza un paziņoja, ka Pārfits esot no tiem ķīniešiem, kādi viņiem patīkot. Viņš sāka strādāt žurnāla The New Yorker rubrikā “Pilsētā runā”. Kopā ar māsu Teo un vairākiem Oksfordas draugiem – pārsvarā Rodsa stipendiātiem – viņš apmetās Vestsaidas augšpusē, plašā dzīvoklī ar augstiem griestiem. Viņš bija pilns entuziasma un pašpārliecinātības un bija gatavs paust viedokli gandrīz par jebko, tādējādi dažus Rodsa stipendiātus lieliski izklaidējot, bet citus kaitinot.

Viņam patika džezs, un viņš bieži devās klausīties Mailzu Deivisu un Teloniusu Monku. Mūzika viņam bija patikusi vienmēr, taču viņš nebija iemācījies spēlēt nevienu instrumentu, jo, lai arī prata lasīt notis, tas viņam padevās pārāk gausi. Viņš pieļāva, ka varētu pastāvēt kāda saistība starp nespēju lasīt nošu rakstu un izprast matemātiku un ka tā pamatā varētu būt grūtības uztvert simbolus.

Kopš deviņu desmit gadu vecuma viņš bija sapņojis kļūt par dzejnieku. Gadu pēc darba sākšanas The New Yorker viņš žurnālā publicēja dzejoli “Grāfienes foto” un vēl dažus Ītonas koledžas hronikā.

…spējš auklas rāviens

Svieda tevi atpakaļ. Tu tūlīt piecirti un šaudījies starp

Sajūsmu un šausmām, saprazdams, ka aukla, kuru tin,

Velk āķi, kurš iedurts dzīvā miesā…

Tev rokā bija zivs.

Tu nikni trieci to pret klāju

Un sadauzījis meti projām jūrā tālu.

Tad, rīkles galā nelabumam kāpjot, devies lejup

Un pusdzīvs nogulēji līdz pat ostai…

Pie saviem dzejoļiem viņš varēja strādāt mēnešiem. Viņu bija apsēdusi ideja, ka ne vien jāpakļauj ritmam vai atskaņām dzejoļa rindas, bet arī katru rindu veidojošajiem vārdiem jārada noteikta patskaņu un līdzskaņu asonanse, kā tas bija dažos anglosakšu un vācu dzejas paraugos. Taču atrast vārdus, kuriem būtu ne vien īstā nozīme, bet arī īstais skanējums, bija tik sarežģīti, ka viņš dzejoļus vairs nespēja pabeigt. Šī apsēstība pieauga spēkā un kļuva mokoša. Lasot savus iemīļotākos dzejniekus – Šekspīru, Kītsu, Tenisonu –, viņam šķita, ka to dzejoļi ir pagalam nepilnīgi, ka tajos ir pārāk maz iekšēju atskaņu. Viņš apzinājās, ka tas ir neprāts, taču nekā nespēja tam pretoties. Visbeidzot viņš nosprieda, ka viņam nav nekādu izredžu kļūt par izcilu dzejnieku, un meta tam mieru.

1961. gada rudenī viņš sāka vēstures studijas Oksfordā. (Ītonā viņš bija studējis jauno laiku vēsturi, kas Anglijā sākas no 410. gada līdz ar romiešu aiziešanu.) Tiesa, priekšmets viņu garlaikoja, un kādu laiku viņš apsvēra domu pievērsties F.P.E. jeb filozofijai, politikas zinātnei un ekonomikai. Viņu gan piesardzīgu darīja ekonomikā nepieciešamās matemātikas zināšanas, tāpēc viņš ielūkojās mācību grāmatā un ieraudzīja kādu nepazīstamu simbolu – līniju, kurai augšā un apakšā bija pa punktam. Kad viņam paskaidroja, ka tā ir dalīšanas zīme, viņš sajutās tik nožēlojami, ka palika pie vēstures. Pēc Oksfordas viņš uz diviem gadiem atgriezās Amerikā kā Hārknesas stipendiāts.

Viņš nolēma studēt filozofiju. Viņš apmeklēja kāda kontinentālās filozofijas pārstāvja lekciju, kurā tika runāts par tādām svarīgām lietām kā pašnāvība un dzīves jēga, taču no stāstītā itin nekā nesaprata. Viņš klausījās arī kādu analītisko filozofu, kurš runāja par triviālu tēmu, taču tajā viss bija skaidrs un saprotams. Viņš prātoja, kas ticamāk: kontinenta filozofi kļūst saprotamāki vai analītiskie filozofi – mazāk triviāli. Nospriedis par labu otrajai iespējai, viņš atgriezās Oksfordā. Un jau pavisam drīz guva spožus panākumus: nokārtojis eksāmenu, viņš ieguva All Souls koledžas stipendiju, kas nodrošināja dzīvesvietu un iztikšanu uz septiņiem gadiem, neuzliekot nekādus mācībspēka pienākumus. Viņš turpināja studijas pie Alfreda Ēra, Pītera Strosona un Deivida Pīrsa. Viņu saistīja filozofu cīņasspars, jo vēsturnieki bija krietni mazāk kareivīgi, taču viņu nedaudz uztrauca tas, kā šo apbrīnu apvienot ar nepatiku pret citiem agresīviem sporta veidiem, piemēram, boksu. Viņš ievācās mēbelētās istabās All Souls koledžā un sāka mūka dzīvesveidu. Kā allaž, viņa dzīvē bija arī kāda sieviete, taču ar viņu kopā viņš pavadīja ļoti maz laika. Gandrīz visas nomoda stundas aizritēja pie rakstāmgalda.

Visu dvēseļu koledža nudien atgādina klosteri. 15. gadsimtā celtās akmens arkādes vidū ir košs zāliens, kas tik nevainojams izskatās vien tāpēc, ka tiek reti izmantots: Visās dvēselēs nav bakalaura programmas studentu un teritorija reti ir publiski pieejama, arī vārti tiek turēti ciet. Koledža nodrošināja visas viņa vajadzības: viņam bija pajumte, uzturs un nauda, bet pretī emocionālā ziņā nekas netika prasīts. Tā bija dzīve, kuru viņš pazina jau kopš 10 gadu vecuma internātskolā, un viņam tā gāja pie sirds. Viņš atskārta, ka ir institucionalizēts – kā to sauc psihiatri –, kļuvis par tādu, kas kādas iestādes paspārnē jūtas normālāks nekā ģimenē. Vienīgais, kas viņu traucēja darbā, bija miega trūkums. Viņš cieta no šaušalīga bezmiega, jo, aizejot gulēt, viņa smadzenes nespēja pārtraukt darboties, un bija dienas, kad viņš bija tik ļoti nomocījies, ka nejaudāja pastrādāt. Kad viņam bija kādi trīsdesmit pieci, ārsts viņam izrakstīja tricikliskos antidepresantus, un ar tiem, kombinējot zāles ar pamatīgu daudzumu degvīna, viņam izdevās sevi novest nemaņā.

Ap to pašu laiku, kad Pārfits atteicās no domas kļūt par dzejnieku, viņam radās jauna estētiska apsēstība, proti, fotogrāfija. Tas sākās, kad kāds bagāts radinieks viņam uzdāvināja dārgu fotokameru, taču vēlāk pār viņu nāca atskārta, ka viņa interese par dažādu lietu atveidu uz papīra varētu būt cēlusies no viņa nespējas šos tēlus vizualizēt prātā. Turklāt viņš uzskatīja, ka pasaule reprodukcijās lielākoties izskatās labāk nekā dzīvē. Pasaulē gan bija tikai kādas 10 lietas, ko viņš vēlējās fotografēt, un tās visas bija celtnes: izcilākās ēkas Venēcijā – divas Palladio baznīcas un Dodžu pils, kā arī nami Lielā kanāla malā – un ievērojamākās ēkas Sanktpēterburgā – Ziemas pils un Ģenerālštāba ēka.

Ir mulsinoši, cik ļoti es un arī citi mīl arhitektūru. Vairumam ēku, kas man patīk, ir kolonnas – vai nu klasiskās, vai gotiskās. Pastāv brīnišķīgi nicinošs apzīmējums visām citām celtnēm – astilāras (burtiski: “bez kolonnām” – tulk.). Tāpat man patīk arī alejas Francijas laukos: visdrīzāk koki atgādina kolonnas. (1900. gadā Francijas alejās bija astoņi miljoni koku, bet tagad to palicis vairs tikai 300 000.) Ir gan arī dažas astilāras celtnes, kas man patīk, piemēram, daži debesskrāpji. Un, lai arī izcilākās ēkas Venēcijā un Sanktpēterburgā ir ārkārtīgi skaistas, tās nevar dēvēt par cildenām. Cildeni, kā atminos no Keneta Klārka teiktā, ir tikai dažu gotisko katedrāļu interjeri un pāris amerikāņu debesskrāpji.

Lai gan viņš apbrīnoja dažus debesskrāpjus, viņš uzskatīja, ka kopš 1840. gada arhitektūra piedzīvojusi norietu un pasaule tapusi neglītāka. Tomēr tieši ap to pašu laiku tika izgudrota anestēzija, un ciešanas pasaulē tika ievērojami mazinātas. Vai šis ieguvums atsver zaudējumu? Viņš nebija pārliecināts.

Viņš uzskatīja, ka viņam piemīt nedaudz iedzimta fotogrāfa talanta un, ja vien viņš kārtīgi piestrādās, dzīves laikā var izdoties daži labi uzņēmumi. Laikā no 1975. līdz 1998. gadam viņš ik gadu Venēcijā un Sanktpēterburgā aizvadīja pa piecām nedēļām.

Es varētu būt savā ziņā neparasts tajā, ka no lietām, kas man patīk, es nekad nenogurstu vai nepārsātinos un tāpēc man nav vajadzīga dažādība.

Viņam nepatika apgaismojums pie griestiem, un tam viņš pieskaitīja arī pusdienlaika sauli, taču tās slīpie stari rītos un vakaros viņam gāja pie sirds. Viņš varēja stundām lasīt grāmatu un gaidīt fotogrāfijai piemērotāko apgaismojumu un piemērotākos laika apstākļus.

Atgriezies mājās, viņš fotogrāfijas attīstīja un šķiroja. No tūkstoš attēliem viņš dažkārt varēja atlasīt tikai trīs. Kad viņš izlēma, ka bilde ir saglabāšanas vērta, viņš devās uz profesionālu laboratoriju Londonā, kur no attēla bija jāizretušē viss, ko Pārfits uzskatīja par neglītu, proti – tādas 20. gadsimta liecības kā automobiļi, elektrības vadi, ceļazīmes un parasti – arī cilvēki. Pēc tam neskaitāmas reizes tika koriģētas krāsas, lai gan tas bija ārkārtīgi dārgs process, līdz tās kļuva tieši tādas, kā viņš vēlējās, kas gan nozīmēja nevis atbilstību realitātei, bet gan attēla idejai viņa galvā.

Ja neskaita ceļojumus uz Venēciju un Sanktpēterburgu, vienīgais iemesls uz ilgāku laiku pamest All Souls koledžu bija braucieni uz ASV lasīt lekcijas. Viņu aicināja Hārvarda, Ratgersa un Ņujorkas Universitāte, un studenti viņam patika, jo viņš bija sapratis, ka pārliecināt vecākās paaudzes filozofus mainīt uzskatus ir neiedomājami grūti. Studenti viņam bija vajadzīgi arī tādēļ, ka neviens cits nebūtu gatavs ar viņu 12 stundas no vietas apspriest filozofiskus jautājumus un nākamajā rītā atkal mosties, lai darītu to pašu. Vecāka gadagājuma filozofiem (un viņa iepriekšējo gadu studenti jau piederēja pie šīs kategorijas) bija ģimenes un bērni; tiem bija jāsēž akadēmiskās komisijās un nedēļas nogalēs piemājas dārziņos jānodarbojas ar grilēšanu. Nemainījās vienīgi viņš pats – tikpat kaislīgs un apsēsts, kā jaunībā bija bijuši arī visi šie vecie. Atradis kādu īpaši apdāvinātu studentu, viņš varēja veltīt stundām laika, lasot viņu un rakstot komentārus. (To gan viņš darīja arī ar atsevišķu kolēģu darbiem: būdams apbrīnojami ātrs lasītājs, viņš tekstus papildināja ar blīvi argumentētām piezīmēm, un tās bieži vien bija garākas par pašu manuskriptu, pat ja tā bija grāmata.)

Amerikā viņš apņēmās pats sevi nodrošināt ar pārtiku. Tā kā viņš nevēlējās tērēt laiku izvēloties un gatavojot, viņš izstrādāja stingrus noteikumus, kuriem iespējams sekot bez liekas prātošanas. Kā stāstīja kāds kolēģis, Pārfits gadiem ilgi brokastīs bija ēdis vienu un to pašu ēdienu, ko bija uzskatījis par maksimāli veselīgu: cīsiņus, zaļos piparus, jogurtu un banānu, un to visu no vienas bļodiņas. Kad kolēģa sieva dietoloģe bija izskaidrojusi, ka šis nu nekādā ziņā nav pārāk veselīgs ēdiens, un ieteikusi ko labāku, viņš jau nākamajā dienā savu brokastu ēdienkarti mainīja un atkal gadiem turpināja ēst vienu un to pašu.

Viņš vienmēr apzinājies to, cik maz viņam laika. Lai Amerikas universitātes pilsētiņā nokļūtu no vienas ēkas citā, viņš skrien. Taču viņa ieradumu pamatā nebija tikai vēlme ietaupīt laiku – viņš atklāja, ka nepārtraukti mēdz atkal un atkal atgriezties pie vienām un tām pašām domām, gan filozofiskām, gan visādām citām, jo tā vienkārši darbojās viņa prāts. “Reiz es pavadīju gadu Hārvardā, tur bija arī viņš, un mēs aizgājām vakariņās,” atceras filozofs un viņa bijušais students Larijs Temkins. “Mēs ikreiz gājām uz vienu un to pašu vietu, uz taizemiešu restorānu, un ikreiz viņš pasūtināja kādu kariju, bet es – kaut ko ar ananasiem, rīsiem un Indijas riekstiem. Un katru reizi viņš teica: “Larij, vai tad tas nav garlaicīgi? Vai negribi pamēģināt manu kariju?” Un es teicu: “Nē, Derek, man negaršo karijs, jo man tas ir par asu.” Un nākamajā nedēļā mēs atkal gājām uz to pašu restorānu, abi pasūtinājām to pašu, ko iepriekš, un viņš atkal teica: “Larij, vai tad tas nav garlaicīgi? Varbūt vēlies nogaršot no manējā?” Un es teicu: “Nē, Derek, es patiešām nevēlos. Tev karijs garšo, bet man tas ir par asu.” Un nākamajā nedēļā notika tieši tas pats. Tas bija gluži kā filmā “Murkšķa diena”.

Teodora Pārfita apprecēja amerikāni, apmetās netālu no Vašingtonas, un viņai piedzima trīs bērni. Viņa studēja sociālās zinības un kļuva par laulības konsultanti. Viņa rakstīja rakstus par to, kā ģimenēm palikt kopā krīzes brīžos un kā vecākiem iesaistīties savu bērnu skološanā. Lai gan viņa dzīvoja tālu, viņa turpināja uzturēt saites gan ar vecākiem, gan brāļiem, māsu un brālēniem. Kad brālis reizēm ieradās strādāt kādā austrumkrasta augstskolā, viņa vēlējās viņu satikt, taču parasti viņš tā arī nepiezvanīja – ne tādēļ, ka izvairītos, bet piezvanīt viņam vienkārši neienāca prātā, jo viņa domas nodarbināja filozofija. Viņa to zināja un centās neapvainoties, jo satikšanās reizēs viņš bija ļoti draudzīgs.

Oksfordā Pārfits dzīvoja netālu no saviem vecākiem, un viņi satikās reizi nedēļā, svētdienas pusdienās. Māte, cenšoties saprast, ar ko viņš nodarbojas, bija palasījusi šo to no filozofijas, taču, tā kā pie galda bija arī tēvs, viņiem necik daudz par to parunāt neiznāca. Tēvu viņa nodarbošanās mulsināja, jo viņš nespēja saprast, kāpēc dēls vispār kļuvis par filozofu, – tēva ieskatā viņam būtu bijis jākļūst par dabaszinātnieku. Viņš centās – nesekmīgi – savu dēlu ieinteresēt par tenisu.

Māsai Džoanai nebija viegli atrast darbu. Visbeidzot viņa sāka strādāt par auklīti. Tad viņai piedzima dēls Toms, kuru viņa audzināja viena pati. Vēl pēc dažiem gadiem viņa adoptēja meitiņu. Savus bērnus viņa mīlēja, taču tie viņu nedarīja laimīgu. Ik pēc pāris nedēļām viņa sazvanījās ar Pārfitu, sūdzējās par depresiju un to, cik viss ir slikti. Viņu šie zvani biedēja. Viņai bija pāri trīsdesmit, kad viņa gāja bojā autokatastrofā.

Tā kā viņa nebija atstājusi testamentu, sākās šausmīgs cīniņš par viņas dēlu. Meitu ātri vien adoptēja atkārtoti, bet Tomam, kā uzskatīja Džesija, bija jānonāk kādā viņai zināmā ģimenē. Tomēr par Toma nākotni bija jālemj vietējai padomei, bet Džesija ar saviem bezkompromisa uzskatiem un augstākās vidusšķiras izrunu tik ļoti sakrita padomes darbiniekiem uz nerviem, ka viņi sāka viņas nodomiem aktīvi pretoties. Džesija to ļoti pārdzīvoja, un arī Pārfits nespēja stāvēt malā. Lieta nonāca līdz tiesai, un viņš mātes atbalstam uzrakstīja garu un kaismīgu vēstuli. Galu galā tiesa lēma ģimenei par labu. Drīz pēc tam Džesija nomira, lai gan nebija nedz sevišķi veca, nedz slima. Kopš Toms nonāca drošībā pie kādas netālu mītošas ģimenes, Pārfits viņu vairs nav sastapis.

Laika gaitā Teo samierinājās ar domu, ka, lai gan brālis viņu mīl, viņam vienkārši nešķiet svarīgi laiku pavadīt kopā ar ģimeni. Viņš bija ārkārtīgi atsaucīgs, un viņa labi zināja, ka nepatikšanās viņš allaž palīdzēs, taču uzturēt saites ar pagātni, novērtēt radniecību – tas nepavisam nebija viņa garā. Jau pēc daudziem gadiem Pārfits viņai vēstulē rakstīja, ka viņi pilnīgi pretēji reaģējuši uz nelaimīgumu viņu ģimenē. Viņi esot kā Reina un Donava: abu sākums ir pavisam tuvu, taču tad abas upes izšķiras, un viena tek uz Atlantijas okeānu, bet otra – uz Melno jūru.

Astoņdesmito gadu sākumā pēc pirmās laulības šķiršanas uz Oksfordu pārcēlās filozofe Džanita Radklifa Ričardsa. Pirms dažiem gadiem viņa bija guvusi ievērību ar darbu “Skeptiskais feminisms”, kurā kaismīgi kritizēja sieviešu kustības antiracionālās tendences, un bija pasniegusi zinātnes filozofiju Lielbritānijas Atvērtajā universitātē. Piedevām viņa bija ļoti skaista un ļoti sievišķīga. Viņa apmeklēja kādu Pārfita vadītu semināru. Tādu cilvēku, kāds bija viņš, viņa vēl nekad mūžā nebija redzējusi – neapšaubāmi viņš bija savādnieks, taču nevienā no plaši pazīstamajām nozīmēm. Pēc semināra beigām Pārfita kolēģis un draugs Amartja Sens ar Ričardsu pārmija dažus vārdus, un, kad viņa bija aizgājusi, Pārfits apjautājās, kas viņa ir.

D. P.: Lasīju šo to no jaunākajiem Sema Šeflera darbiem, un viņš uzskata, ka ļaudīm cilvēces nākotne rūp krietni vien lielākā mērā, nekā viņi paši to apzinās. Manuprāt, viņam varētu būt taisnība.

Dž. R. R.: Cilvēces nākotnes institūtā vienā laidā runā par to, kā pārveidot cilvēkus, lai padarītu tos morālākus. Man gan nav īsti skaidrs, ko tas varētu nozīmēt, jo tādas būtnes tik ļoti atšķirtos no cilvēkiem, ka nav saprotams, kāpēc ar to noņemties, – tikpat labi varētu visus pārvērst par skudrām vai kaut ko tādu.

D. P.: Nē, nē! Tu taču…

Dž. R. R.: Svarīgākais mums ir tuvākās attiecības, kā arī ģimene un šauras grupas, un tas vienlaikus nozīmē, ka visi pārējie mums rūp mazāk.

Tolaik Pārfits gatavoja izdošanai “Iemeslus un personas”. Tas sagādāja šādas tādas raizes, taču milzīgajai intelektuālajai piepūlei, kas viņu bija nodarbinājusi 15 gadus, bija pienācis gals. Starp desmitiem gadus ilgušiem galējas filozofiskas iedziļināšanās periodiem bija iestājies retais pārejas posms, un viņa prāts uz īsu laiku bija atvērts arī citām lietām.

Pārfits izlasīja Ričardsas grāmatu, aizrakstīja viņai vēstuli un ierosināja satikties, lai grāmatu apspriestu sīkāk. Pirms tam viņš devās uz veikalu un iegādājās trīs pilnīgi vienādus melnus uzvalkus. Viņi satikās. Viņš ierosināja, ka varētu viņai noīrēt datoru. (Viņš nupat bija iepazinis datorus, nopircis vienu lietotu pats sev un bija par to stāvā sajūsmā.) Viņš neatstājās no viņas ar atbruņojoši tiešu neatlaidību.

Viņa bija patiešām pārsteigta. Ievērojams filozofs bija atsūtījis viņai vēstuli, kas pēc rakstības stila atgādināja akadēmisku rakstu, bet tagad piedāvājās noīrēt datoru. Cik gan varēja maksāt datora īre? Cenu viņš nebija minējis. Nepārprotami – viņam patika ar viņu sarunāties, viņš bija apburošs, apveltīts ar spožu prātu un pārsteidzoši izskatīgs, taču kas gan viņam varēja būt padomā? Viņš ne reizi nemēģināja flirtēt – vienkārši sarunājās ar viņu kā ar vīrieti. Tikai pēc kāda laika, ņemot vērā viņa uzmanības apliecinājumu biežumu, viņa secināja, ka interese varētu būt romantiska, tomēr viņa uzvedībā nekas par to neliecināja. Tā vien likās, ka viņš nolēmis viņu bildināt, pat nepamēģinājis noskūpstīt.

D. P.: Manuprāt, pastāv ļoti lielas iespējas pārmaiņām, pat neiejaucoties ģenētikā.

Dž. R. R.: Nē, es runāju nevis par iejaukšanos ģenētikā, bet tieši par viņu apspriestajām ģenētiskajām izmaiņām. Protams, pastāv daudzas dažādas pārmaiņu iespējas, taču jautājums ir par to, kādā mērā viņi domā izmantot to, kas jau pastāv, un kādā – izmainīt, bet izmainīt viņi vēlas ļoti daudz – tik daudz, lai radītu tādu būtņu sabiedrību, kas dzīvotu perfektā harmonijā. Es kaut kā nespēju saskatīt tam jēgu.

D. P.: Nu, Niks Būstrems reiz teica, ka ar morāli apveltītiem robotiem nevar būt jēgas, ja tiem nav apziņas, tāpēc, viņaprāt, ir jābūt pārliecībai, ka tās ir apzinīgas būtnes.

Dž. R. R.: Laikam man vienkārši ir pagrūti iztēloties, ka būtu jēga likt eksistēt kaut kam tādam, ko nevēlas tie, kas jau eksistē. Es neredzu jēgu, kāpēc kaut ko radīt no nekā. Es nesaprotu, kāpēc gan pasaule lai būtu labāka, ja to apdzīvo radītas būtnes, nevis tā ir tukša, jo īpaši tāpēc, ka tajā ir tik daudz ciešanu.

Ričardsa nezināja, ka Pārfita dzīvē šis neparastais laiks ir nozīmīgs pārejas posms. Drīz vien, viņu iekarojis, Pārfits atkal iegrima darbos. Iesākumā tam nebija ne vainas – viņa arī nemaz nevēlējās nepārtrauktu otra cilvēka klātbūtni –, taču tad viņi nolēma iegādāties māju. Vispirms viņi to meklēja Oksfordā, taču Pārfits bija pilnīgi apsēsts ar izskatīgu 18. gadsimta ēku netālu no Eivberi neolīta laikmeta akmeņu apļiem Viltšīrā. Viņam to vajadzēja par katru cenu, viņš kaulējās un nervozēja līdz pat brīdim, kad tika parakstīts līgums. Tad, laimīgs, ka ticis pie kārotā nama, viņš ievācās darbistabā un aizvilka žalūzijas. Desmit minūšu gājiena attālumā bija brīnišķīgs mežs, kurā ziedēja zilās vizbulītes, un viņam tādas vietas ļoti patika – raizējoties par globālās sasilšanas sekām, viņš uztraucās, ka klimats varētu kļūt par siltu vizbulītēm, – taču Ričardsai neizdevās viņu pierunāt turp aizstaigāt. Pietika ar to, ka mežs tur bija. Pamazām vien viņa atskārta, ka viņas vajadzība pēc sabiedrības, lai arī visai pieticīga, tomēr bija lielāka, nekā spētu izturēt viņš. Tā nu viņi pārdeva Viltšīras namu, viņa iegādājās māju Londonā, bet viņš atgriezās savās All Souls koledžas istabās. No tā laika līdz pat viņa aiziešanai pensijā kopā viņi pavadīja ļoti maz laika, lai gan pa tālruni sarunājās vairākas reizes dienā.

Deviņdesmito gadu vidū Pārfits sāka lasīt Kantu. Iepriekš viņš nebija nopietni tam pievērsies, jo Kanta darbi viņu bija tracinājuši: viņš nevarēja paciest Kanta šaušalīgo valodu (pēc Pārfita domām, tieši Kants vainojams tajā, ka par pieņemamu var tikt uzskatīts arī patiešām slikti uzrakstīts filozofisks teksts), viņa plātīgo stilu, viņa kaitinošo nekonsekvenci un acīmredzamās aplamības. Un viņš uzskatīja, ka, piemēram, Kanta ideja par autonomiju ir vienkārši bezkaunīga krāpšana: Kants gribēja, lai būtu kāds visiem obligāts morāles likums, bet viņš gribēja arī, lai ikvienam būtu morāla autonomija noteikt šo likumu sev pašam, un viņš nespēja pieņemt, ka abas lietas reizē nav iespējamas.

Reiz pavaicāju kādam Kanta pētniekam: “Ja es Kanta imperatīvu neuztveru kā likumu, vai tas nozīmē, ka uz mani tas neattiecas?” – “Nē,” viņš atbildēja, “tev jānosaka likums pašam, un tas var būt tikai viens.” Šāda atbilde bija tikpat tracinoša kā propaganda tā dēvētajās tautas demokrātijās vai kādreiz padomju blokā, kur piedalīšanās vēlēšanās bija obligāta, taču kandidāts bija tikai viens. Un, kad es iebildu: “Bet es taču neesmu Kanta imperatīvu pieņēmis sev par likumu,” – viņš man atbildēja: “Esi gan.”

Viss, kas tik ļoti bija nodarbinājis Kantu, – morālā autonomija, rīcības cēloņi – Pārfitam nemaz tik svarīgs nelikās. Viņš uzskatīja, ka indivīdi ir krietni vien mazāk nozīmīgi, nekā daudziem šķiet, tādēļ viņu ne pārāk interesēja rīcības motivācija; pēc viņa domām, morāles patiesības pastāv neatkarīgi no cilvēka gribas, līdz ar to viņš nelika lielu uzsvaru uz autonomiju Kanta lietotajā nozīmē. Pārfita interese par morāli lielā mērā bija saistīta ar ciešanām. Viņš nespēja noraudzīties citu ciešanās – viņu spēja saraudināt pat domas par abstraktām ciešanām vien. Viņš uzskatīja, ka neviens, pat tāds briesmonis kā Hitlers, nav pelnījis ciest. (Viņš gan saprata, ka pastāv praktiski iemesli šādus cilvēkus izolēt, taču tā jau bija cita tēma.)

Pārfita pirmā autoritāte morāles filozofijā bija kāds, kas Kantam nelīdzinājās itin nemaz, – tas bija britu konsekvenciālists, “Ētikas metožu” autors Henrijs Sidžviks. Sidžviks bija ārkārtīgi garlaicīgs. Patiesībā tik ļoti garlaicīgs, ka par garlaicīgu sevi uzskatīja pat viņš pats. Taču viņš bija garlaicīgs tāpēc, ka bija ļoti, ļoti pamatīgs. Katru apgalvojumu viņš varēja mēģināt apšaubīt ar tik daudziem atspēkojumiem, bet tos atkal ar vēl vairākiem pretatspēkojumiem un vēl citiem, ka nomocītais lasītājs vai nu juta kārdinājumu vienkārši grāmatu aizsviest pa gaisu, vai nonāca tādā hipotētisko balsu murdoņā, ka nespēja vairs tikt gudrs, ko par to visu domāt. Sidžviks to apzinājās, taču uzskatīja, ka daudz svarīgāk ir ievērot rūpību nekā censties būt aizraujošam un, ja vien vispār viņa darbam ir kāda vērtība, tā slēpjas šajā pedantismā.

Viņš bija pazemīgs cilvēks. Kants par “Tīrā prāta kritiku” rakstīja, ka tā balstās uz pilnīgi drošiem un mūžīgiem pamatiem un kļūs neaizstājama cilvēces cildenāko mērķu sasniegšanai visām turpmākajām nākotnes paaudzēm. Sidžviks par savām “Metodēm” rakstīja, ka tās “neko neatrisina, bet varbūt vienam diviem cilvēkiem palīdzēs tikt pie nedaudz lielākas skaidrības”. Lai gan citi filozofi varbūt bija oriģinālāki un spožāki domātāji, Pārfits apjauta, ka Sidžvika “Metodēs” precīzā, lai arī garlaicīgā veidā fiksēts vairāk morāles patiesību nekā jebkurā citā jebkad uzrakstītā grāmatā. Fakts, ka sausiņš Sidžviks varētu būt sarakstījis ko labāku par tādiem ģēnijiem kā Platons vai Kants, viņu nemulsināja, jo viņš uzskatīja, ka filozofija, tāpat kā zinātne, laika gaitā attīstās.

Taču, arvien vairāk un vairāk iedziļinoties Kanta darbos, viņš aptvēra, ka iepriekš viņu tracinājušais pompozais stils un nekonsekvence ir Kanta galēji emocionālās dabas izpausme un Kants vienkārši nebūtu spējīgs uz Sidžvika allaž piesardzīgo paškritiku. Kantam nekad kaut kas nebija vienkārši labs, tas bija nepieciešams; viņa darbos reti bija sastopams “vairums” vai “daži”, jo Kantam bija vai nu “viss”, vai “nekas”. Pārfits apzinājās, ka arī pats ir emocionāls ekstrēmists, kuram grūti pieņemt atbildes, kas ir kaut kur pa vidu starp visu un neko. Taču, sākot novērtēt Kantu (pamazām viņš nonāca pie uzskata, ka Kants ir izcilākais morāles filozofs kopš antīkās Grieķijas laikiem), viņu arvien vairāk un vairāk sāka satraukt tas, ar ko Kants atšķīrās no Sidžvika, kā arī tas, par ko mūsdienu kantieši nespēja vienoties ar mūsdienu konsekvenciālistiem un par ko abām šīm nometnēm bija domstarpības ar sabiedriskā līguma idejas piekritējiem.

Kantieši turējās pie pārliecības, ka cilvēkam jārīkojas saskaņā ar kategorisko morāles principu, kas būtu jāievēro ikvienam. Tā, piemēram, nedrīkst melot pat tad, ja slepkava vēlas noskaidrot tava drauga atrašanās vietu, lai viņu nogalinātu. Svarīgākais šajā gadījumā ir pildīt savu pienākumu, neatkarīgi no gaidāmā rezultāta. Turpretī konsekvenciālisti uzskata, ka visa mērs ir rezultāti jeb konsekvences: svarīgs nav rīcības motīvs vai turēšanās pie likuma, bet maksimāli labs iznākums. Sabiedriskā līguma piekritēji savukārt domā, ka svarīgākais ir panākt vienošanos: lai saprastu, kā rīkoties, ir būtiski noskaidrot principus, pret kuriem nevienam nebūtu nekas saprātīgi iebilstams. Visgrūtāk ir nodrošināt, lai domas eksperimenta rezultātā panāktā vienošanās neizrādītos šķietama – lai tā būtu vienošanās starp savas intereses pārstāvošiem cilvēkiem, nevis racionāliem rēgiem.

Viņš zināja, ka izcili un vislabāko nodomu vadīti filozofi ir ikvienā no trim nometnēm, taču kāpēc gan viņu domstarpības ir tik neatrisināmas? Ja jau filozofi, kas bija tikpat gudri un lietpratīgi kā viņš pats, bija nonākuši pie atšķirīgiem secinājumiem, kā gan viņš varēja būt drošs, ka taisnība ir viņam? Un vai nebūtu iespējams pierādīt, ka viņu atšķirīgie uzskati vienkārši ir perspektīvas radīta ilūzija, proti, noteiktā punktā visas trīs pieejas sastopas, līdzīgi kā no dažādām pusēm kalnā kāpjoši alpīnisti, kas visi nonāk virsotnē? Tad viņš varētu būt daudz drošāks, ka morāles patiesības pastāv un ka tās iespējams atklāt.

2002. gadā Tanera Cilvēka vērtību lekciju ciklā Kalifornijas Universitātē Bērklijā viņš iezīmēja, kā šo problēmu varētu risināt. Viņš laida apritē grāmatas manuskriptu, kas tobrīd saucās “Kāpšana kalnā”. Viens no viņa risinājumiem bija parādīt problēmas ar tā saukto “rīcības konsekvenciālismu” pretstatā “likuma konsekvenciālismam”. Rīcības konsekvenciālisti bija pūristi: tie uzskatīja, ka ikviena rīcība jāvērtē vienīgi pati par sevi, vadoties pēc pieaugošā labuma principa. Taču tas ne tikai ved pie praktiskas problēmas, ka vairums cilvēku diezgan vāji paredz savas rīcības sekas, – tas arī padara jebkādu sociālo dzīvi gandrīz neiespējamu. Varbūt būtu vērts slepkavam samelot, taču, ja nebūtu nekādu likumu par melošanu, nebūtu iespējams uzticēties nevienam un pat melošana slepkavam varētu izrādīties bezjēdzīga. Tāpat noteiktos apstākļos var likties pareizi, ka māte ir gatava upurēt savu bērnu, lai glābtu desmit svešinieku dzīvību, taču briesmīga būtu sabiedrība, kurā mātes to vien gaidītu kā nogalināt savus bērnus svešinieku labā; tāpēc tomēr ir labāk, ja likums atbalsta mātes mīlestību, bet nejaušais svešinieks aiziet bojā.

Taču galvenais Pārfita mērķis bija pierādīt, ka starp likuma konsekvenciālismu un kantismu patiesībā nav nekādas pretrunas. Lai to paveiktu, vispirms viņam bija jāsecē Kanta kategoriskais imperatīvs, likums, kuram, kā apgalvoja Kants, jākļūst par visas morāles pamatu: “Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu derēt par vispārējas likumdošanas principu.” Daudzi kantieši šim Kanta imperatīvam jau bija atmetuši ar roku (Kantam ir arī citi imperatīvi), nospriežot, ka tas vienkārši neļauj atšķirt pareizu rīcību no nepareizas. Taču Pārfits neatlaidās, šur tur kaut ko noīsināja, citviet papildināja, līdz nonāca pie versijas, kas, kā viņam šķita, apvienoja labākos kantisma un sabiedriskā līguma idejas elementus: “Ikvienam jāseko tādiem principiem, kuru vispārēju ievērošanu saprātīgi varētu gribēt ikviens.” Viņš apgalvoja, ka tie būtu tie paši principi, par kuriem runāja likuma konsekvenciālisti. Līdz ar to viņš bija gatavs piedāvāt kalna virsotnes formulu, ko viņš dēvēja par Trīskāršo teoriju:

Rīcība ir nepareiza vienīgi tad, ja šādu rīcību nepieļauj kāds princips, kuram ir vislabākās sekas, kuru kā universālu var gribēt ikviens un kuru nevar saprātīgi noraidīt.

Šīs teorijas principi ir konsekvenciāli, jo to mērķis ir vislabākais iespējamais rezultāts; kantiski, jo tie ir vispārēji pieņemami; un atbilst sabiedriskajam līgumam, jo neviens tos nevarētu saprātīgā kārtā noraidīt.

Pārfits vēlējās, lai viņa grāmata būtu tik pilnīga, cik vien iespējams. Viņš vēlējās atbildēt uz ikvienu varbūtēju iebildumu. Lai sasniegtu šo mērķi, manuskriptu viņš izsūtīja gandrīz vai ikvienam filozofam, kuru pazina, un lūdza izteikt kritiskas piezīmes. Komentārus iesūtīja vairāk nekā divarpus simti. Pie labojumiem viņš strādāja četrus gadus. Taču, koriģējot kļūdas un slīpējot argumentus, grāmata tapa arvien apjomīgāka. Iesākumā viņš to bija iecerējis pavisam plānu, taču tad tā kļuva bieza, tad – ļoti bieza, tai pielikumā nāca vēl biezāka grāmata – kopumā tās bija 1400 lappuses. Daudzi sāka šaubīties, vai viņš to vispār jebkad pabeigs.

Pārfits uzskatīja, ka ar Trīskāršo teoriju viņam ir izdevies nonākt pie trīs galveno morāles filozofijas skolu uzskatu apvienojuma, taču tas viņam nelikās gana. Pasaulē vēl arvien bija vērā ņemami filozofi, kuru darbus viņš apbrīnoja, bet kuru uzskati viņu darīja nemierīgu. Lai pierādītu, ka šķietami nesavienojamās atšķirības patiesībā ir maznozīmīgas kļūdiņas, viņš lika lietā jebkādus argumentus, lai cik tie varētu šķist donkihotiski.

Kad Hjūms apgalvo, .. ka šādas izvēles nav pretrunā ar saprātu, viņš neņem vērā savus normatīvos uzskatus vai arī tos kļūdaini postulē. Mums būtu jānošķir tas, ko Hjūms apgalvo, no tā, ko viņš tiešām domā. Lai gan Nīče izsaka dažus tādus normatīvus spriedumus, ko lielākā daļa no mums kategoriski noraidītu, daži no tiem nav pilnīgi saprātīgi, bet citi izriet vai nu no nezināšanas, vai aplamiem uzskatiem par attiecīgiem nenormatīvajiem faktiem. Turklāt Nīče bieži vien runā pretī pats sev.

Ir tik daudz faktu, kas mums vēl nav zināmi, tik daudz kropļojošu ietekmju, par kurām mēs pat nenojaušam, tāpēc, kā uzskatīja Pārfits, kļūdīties var ārkārtīgi viegli. Taču, lai arī cik bezcerīgs varētu likties stāvoklis, viņam šķita, ka cilvēce tomēr morāli progresē.

Pārfita jaunības laikā viena no spožākajām personībām filozofijā bija Bernards Viljamss. Viljamss bija 13 gadus vecāks par Pārfitu, un tobrīd viņam jau bija iespaidīga reputācija. Viņš bija apveltīts ar izsmalcinātām manierēm, pievilcīgs un asprātīgs, taču tajā pašā laikā viņš bija pazīstams ar savu tieksmi nežēlīgi pazemot oponentus un ļauni jokot. Viljamss atzina Pārfita darba oriģinalitāti, taču klātienē pret viņu izturējās noraidoši. Viljamss bija piederīgs klubu un koledžu kultūrai un jutās kā zivs ūdenī starp augstajā galā² sēdošajiem draugiem. Pārfits savukārt ātri notiesāja vakariņas un, kamēr citi uzkavējās, lai iedzertu brendiju, baudītu desertu un cigārus, steidzās atpakaļ uz savu istabu.

Viljamss dzīvoja ar vērienu. Viņš bija lidojis ar gaisa spēku Spitfire iznīcinātājiem. Kopā ar pirmo sievu, politiķi Šērliju Viljamsu, meitu un vēl vienu pāri viņš bija gadiem dzīvojis lielā Londonas namā. Viņam bija romāns ar cita sievu, ar kuru Viljamss vēlāk apprecējās, un viņiem piedzima divi dēli. Viņš piedalījās karaliskajās komisijās un valdības komitejās, pauda viedokļus par pornogrāfiju, narkotiku lietošanu, privātskolām un azartspēlēm. (Viņš, kā pats apgalvoja, bija iepazinis ikvienu netikumu.) Viņš rakstīja par operu.

Viljamss bija sācis ar antīkās kultūras studijām, viņa domāšanu vienlīdz bija ietekmējušas gan sengrieķu traģēdijas, gan filozofija, un viņa pasaulē valdīja liktenis, negods un veiksme. Morāles filozofiju viņš pārsvarā uzskatīja par tukšu un garlaicīgu salmu kulšanu. Viņš neatzina nedz kantismu, nedz konsekvenciālismu un lielu daļu savas darba dzīves veltīja to nīdēšanai. Abi virzieni lika domāt bezpersoniski, objektīvi, pēc pienākuma, uzlūkojot citus par tikpat svarīgiem kā pats, taču Viljamss iebilda, ka mēs nevaram kļūt objektīvi un mums arī tādiem nav jābūt, jo tādējādi nāktos atteikties no visa tā, kas cilvēka dzīvei piešķir jēgu. Bez savtīgas neobjektivitātes pret tuvākajiem cilvēkiem, pret sievu un bērniem, pret draugiem, pret iemīļotu un tieši savu darbu, pret skaisto, pret savu vietu – bez tā visa mēs neesam nekas. Mūs veido tuvība, radniecība un uzticība, mēs neesam akli pasaules vergi.

Ja viņš vispār kaut ko vērtēja augstāk, tad tas bija autentiskums jeb īstums. Viņaprāt, patība beigu beigās ir viss, kas cilvēkam pieder. Vairumā gadījumu tas gan nav sevišķi daudz, jo lielākā daļa cilvēku ir stulbi un nežēlīgi. Lai gan Viljamss baudīja dzīvi, viņš bija viens no visdrūmākajiem pesimistiem. Kādai studentei viņš bija teicis, ka vislabāk viņa uzskatus apkopo Metjū Ārnolda dzejoļa “Doveras piekraste” pēdējās rindas:

Ak, mīļā, ļauj man izsacīt

To, kā patiesībā ir! Jo visā plašā pasaulē,

Kas mūsu priekšā dus kā īsta sapņu zeme,

Tik brīnumaina, dažāda un allaž jauna,

Nav it nekādas īstas mīlas, prieka, gaismas,

Nav sāpēs miera, skaidrības vai balsta…

Viljamss uzskatīja, ka metaētika – jautāšana par morālu patiesību pastāvēšanu un dabu – ir īpaši bezjēdzīga. Ideju par morālu patiesību viņš uzskatīja par māņiem, iedomātu “argumentu, kas kādu apturēs, kad viņš būs ieradies tev pakaļ”. Filozofijai jābūt mākslai, nevis zinātnei, ne atklājumam, bet konfliktam. Nekādu savu morāles teoriju Viljamss nepiedāvāja. Viņš apšaubīja to, ka kāda šāda teorija vispār varētu būt ticama, turklāt viņa prāta spožums savā pamatā bija destruktīvs.

Viljamsu Pārfits apbrīnoja vairāk par gandrīz visiem, ko jebkad bija pazinis. “Reiz viņš man rādīja Bernarda Viljamsa fotogrāfiju no laikiem, kad viņš bija Kembridžas Karaliskās koledžas rektors,” stāstīja Larijs Temkins. “Bernards stāvēja uz koledžas jumta un bija ieņēmis tādu augstprātīgu britu aristokrāta pozu – sak, kungs pār visu apkārt redzamo – un zemāk bija skatāma visa Kembridža. Un Dereks man teica: “Vai viņš nav brīnišķīgs?” Iepriekš es viņu tādu biju redzējis tikai vienreiz, ar Rudolfa Nurijeva fotogrāfiju. Tajā Nurijevs bija redzams lidojumā, un viņa sejas izteiksme, kas kaut kādā ziņā atgādināja Bernardu, liecināja, ka viņš lidojot apzinās savu Dievam līdzīgo stāvokli. Un arī tad Dereks teica: “Paskaties – vai tas nav vienkārši apbrīnojami?””

Tā kā viņš Viljamsu tik ļoti apbrīnoja, viņu ārkārtīgi sarūgtināja viņu krasi atšķirīgie uzskati, īpaši Viljamsa viedoklis par metaētiku. Viljamss uzskatīja, ka uz jautājumiem par to, kas ir pareizi un kas nepareizi, vai pat uz jautājumiem par saprātīgu izvēli nav iespējams atbildēt objektīvi patiesi. Viņa izpratnē morāle ir cilvēciska sistēma, kas veidojusies no cilvēku vajadzībām un joprojām ir no tām atkarīga. Tas nenozīmē, ka morāles jautājumos cilvēki būtu mazāk dedzīgi: ja kāds uzskata, ka nežēlība ir nekrietna, viņš tam var ticēt no visas sirds, pat ja nedomā, ka nekrietnība ir tāds pats objektīvs fakts kā divi plus divi ir četri. Turpretī Pārfita skatījumā, ja nebūtu patiesi, ka nežēlība ir aplama, tad sajūta, ka tā ir kaut kas zemisks, būtu tikai psiholoģisks fakts – nepārliecinošs, nejaušs un viegli ignorējams.

Lai morāle būtu svarīga, jābūt reāliem iemesliem to uztvert nopietni – jābūt objektīviem faktiem par to, kas ir labs un tiekšanās vērts. Taču ja mēs, tāpat kā Viljamss, uzskatītu, ka vienīgais rīcības motīvs ir mūsu vēlmes, tad cilvēkam, kurš vēlas ko sliktu vai neprātīgu – teiksim, nodarīt otram vai sev stipras sāpes –, nebūtu iespējams atrast būtiskus argumentus, kāpēc viņam to nedarīt.

Viljamss apgalvo, ka mums jāuzdod nevis Sokrata jautājums “Kā mums jādzīvo?”, bet gan “Ko es īsti gribu?”. Tā, manuprāt, būtu katastrofa. Pastāv labāki un sliktāki veidi, kā dzīvot.

Daudzus gadus nocīnījies ar nespēju pārliecināt Viljamsu par saviem uzskatiem, Pārfits nosprieda, ka Viljamss tikai šķietami noraida ideju par morāles patiesībām un ka īstenībā viņš šo ideju vienkārši nespēj uztvert. Viljamss pats bieži bija teicis, ka nesaprot Pārfita apsvērumus. Pārfits allaž to bija uztvēris kā retorisku spēli, taču tad sāka domāt, ka varbūt Viljamss to domājis burtiskā nozīmē. Kā nekā viņš bija izcils filozofs, un, ja viņš saka, ka kaut ko nesaprot, tad tam vajadzētu ticēt. Šī doma nāca kā liels atvieglojums: ja jau visus šos gadus viņiem ar Viljamsu patiesībā nebija vis domstarpību, bet tā bijusi vienkārši nesaprašanās, pastāvēja iespēja rast saskaņu.

Taču saskaņu nebija lemts atrast. 2003. gadā Viljamss nomira. Pat vairākus gadus pēc tam Pārfits turpināja visiem stāstīt, cik ļoti viņu mīlējis. Doma, ka viņam tā arī nebija izdevies Viljamsam izskaidrot to, ko viņš uzskatīja par patiesību, un tagad tādas izdevības vairs nebūs, viņa acīs lika sariesties asarām.

Kopš 2010. gadā Pārfits pameta All Souls koledžu, viņš un Ričardsa kopīgi dzīvo ķieģeļu ēkā ar terasi, ko gatavodamies šādam brīdim, viņš Oksfordā bija nopircis pirms dažiem gadiem. Tā gan bija drīzāk tāda pagaidu dzīvošana, jo mājai bija vajadzīgs pamatīgs remonts, un kopā ar viņiem zem viena jumta mita arī divi latviešu celtnieki – viņiem bija ierādīta telpa, kam kādreiz vajadzētu būt ēdamistabai. Māja bija būvēta mazāka auguma, smalkākas miesasbūves būtnēm nekā 21. gadsimta cilvēki, un Pārfits, kurš ir visai garš, spraucas cauri mazajām istabiņām un augšup pa šaurajām, izliektajām kāpnēm kā tāda Alise Brīnumzemē. Taču nams bija celts vēl īstajā laikmetā, pirms 1840. gada, un atrodas starp sev līdzīgiem klusā šķērsielā netālu no Ašmola muzeja.

D. P.: Šausmas, tu esi gluži kā tie drūmie skandināvi.

Dž. R. R.: Tiešām?

D. P.: Nu, tu teici, ka ņemot vērā visas ciešanas, nav jēgas ieviest jaunas apzinīgas būtnes. Drūmie skandināvi uzskata, ka dzīve, pat vislabākajos brīžos, vienalga tikpat kā nav dzīvošanas vērta.

Dž. R. R.: Nē, nē, runa nav par to. Vienkārši, ja nekā nebūtu, es neredzu iemeslu, kāpēc uzskatīt, ka labāk būtu, ja kaut kas sāktu eksistēt. Par kaut kā vērtību es varu runāt tad, ja cilvēki jau ir.

D. P.: Nu, tas ir uz personu balstīts uzskats. Tu neesi izlasījusi “Iemeslu un personu” ceturto daļu.

Kopš Pārfits vairs nedzīvo koledžas paspārnē, viņi ar Ričardsu gandrīz katru vakaru kopā vakariņo. Saskaņā ar kopīgu vienošanos viņi nekad neapspriež viņa jaunāko grāmatu. Viņa to vēl nav izlasījusi. Taču viņi mēdz sarunāties par filozofiju.

D. P.: Iztēlojies, ka mēs būtu atklājuši kādus paņēmienus, kas mums ļautu laimīgi nodzīvot vairākus gadsimtus, taču nosacījums būtu, ka mēs nespētu vairoties – tātad mēs būtu pēdējā paaudze. Tu varētu teikt, ka pret to nekas nav morālā ziņā iebilstams. Cilvēkiem, kuru vēl nav, nekāds ļaunums netiktu nodarīts – viņu nekad nebūs, tātad nebūs neviena, kam tāpēc tiktu nodarīts kas ļauns.

Dž. R. R.: Es neesmu pārliecināta, ka tas būtu ļaunāk. Es saprotu, ka mums var būt tāda sajūta, taču neredzu nevienu objektīvu iemeslu, kāpēc nebūšana būtu ļaunāka par būšanu. Var jau būt, ka ir.

D. P.: Bet tu taču neteiktu, ka nekas ļauns nav noticis, ja bērns, kas būtu varējis nodzīvot labu dzīvi, nomirst jau mazotnē, – ka bērna vairs nav un ka nebūšana nemaz nav slikts stāvoklis, kurā atrasties!

Dž. R. R. Es domāju: kad eksistence ir sākusies, cilvēkiem, kuri eksistē, ir iemesli, kāpēc būt.

D. P.: Nu labi, es piekrītu, tas nav gluži viens un tas pats, taču kopīgais…

Dž. R. R: Jā, protams, kaut ko kopīgu var atrast, taču tas var nebūt morāli nozīmīgs kopīgais. Nevar vienkārši apgalvot, ka tad, ja viena lieta kaut kādā aspektā atgādina otru, par tām var izdarīt tos pašus secinājumus.

D. P.: Tātad tavs uzskats…

Dž. R. R.: Man īsti nav nekāda dižā uzskata.

Pēc gandrīz 30 kopā aizvadītiem gadiem viņi 2010. gada augustā beidzot apprecējās. Viņi aizgāja sareģistrēties, upmalā ieturēja pikniku un devās izbraukumā ar laivu. Lai gan viņi apprecējās galvenokārt nodokļu dēļ, Pārfitu, pašam par pārsteigumu, šis notikums iepriecināja. Ričardsas māsa viņu tajā dienā nofotografēja – starojošu, saulē samiegtām acīm, ar sarkanu kaklasaiti.

Ričardsa palīdzēja viņam tikt galā ar pēdējiem darbiem pie jaunās grāmatas. Viņš iedziļinājās katrā detaļā – burtu veidā un izmērā, iespieduma un papīra krāsā, vāka drukā. Viņš bija pabeidzis grāmatu, kas viņa prātu bija nodarbinājusi 15 gadus, un gandrīz tajā pašā laikā viņš pameta koledžu, kur bija dzīvojis 40 gadus, un vēl tajā pašā nedēļā apprecējās – pēc gandrīz 70 gadiem, ko bija nodzīvojis vairāk vai mazāk viens. Visas šīs pārmaiņas tik īsā laikā radīja lielāku satricinājumu, nekā viņš iedomājās.

Kādu vakaru Ričardsa viņam palīdzēja krāmēties, viņa istabās valdīja haoss. Nākamajā dienā viņam bija jālido uz Ameriku, un viņš mēģināja izdrukāt savas grāmatas salikumu, lai varētu to paņemt līdzi lidmašīnā. Ar istabu pirmajā stāvā, kurā atradās printeris, bija bezvadu savienojums, un tā nu viņš palaida dokumentu drukāt un skrēja lejup pārbaudīt, taču kaut kas nogāja greizi, un viņš skrēja augšā, pēc tam atkal lejā un pamazām arvien vairāk izmisa. Un tad piepeši viņš sabruka. Šķita, ka viņš ir padevies.

Es nespēju atcerēties, kas notika.

Ričardsa aizveda viņu pie ārsta. Viņam tika konstatēta pārejoša vispārēja amnēzija, stāvoklis, ko reizēm izraisa pārmērīga garīga piepūle. Viņš vairs nespēja atcerēties, ka ir salaulājies. Viņš neatcerējās, ka ir uzrakstījis grāmatu. Ārsts vaicāja, vai viņš atceras, kas ir Ričardsa.

Jā. Viņa ir mana mūža mīlestība.

Pēc dažām stundām atmiņa atgriezās, taču sekoja vēl daži mazāki amnēzijas uzplaiksnījumi. Arvien biežāk viņš izplūda asarās – publiski uzstājoties, sarunājoties, auditorijā. Pēc grāmatas pabeigšanas viņš jau atkal bija nonācis pārejas posmā, un virspusē iznira tā dzīves daļa, kas parasti viņu nenodarbināja. Un spēcīgāk nekā jebkad viņš sāka apzināties dzīves īsumu, jo cik gan laika viņam vēl atlicis?

Četrpadsmit gadus veca meitene vēlas bērnu. Taču, ja viņa to dzemdēs, viņa nespēs tam nodrošināt pienācīgu dzīves sākumu. Ja viņa pirmo bērnu laistu pasaulē 25 gadu vecumā, bērnam būtu labāks dzīves sākums, taču tas jau būtu pavisam cits bērns. Tad kuram viņa kaitē, ja dzemdē 14 gadu vecumā? Nevienam. Katrā ziņā ne jau bērnam, kamēr vien viņam vispār ir dzīvošanas vērta dzīve.

Iztēlosimies, ka mēs tagad nolemtu nelikties ne zinis par globālo sasilšanu un tādējādi nākotnes cilvēku dzīvi padarītu krietni vien grūtāku. Varētu domāt, ka mēs esam pasliktinājuši šo nākotnes cilvēku dzīves apstākļus. Taču patiesībā, ja vien viņiem vispār ir dzīvošanas vērta dzīve, tā tas nebūt nav, jo, ja mēs būtu rīkojušies citādi, arī pasaule būtu citāda un tieši šie konkrētie cilvēki nemaz nebūtu piedzimuši (tieši tāpat, ja nebūtu izgudrotas automašīnas, nebūtu dzimusi lielākā daļa tagad dzīvojošo). Un, lai gan apstākļus nākotnes pasaulē mēs būtu padarījuši sliktākus, dzīvi sabojājuši mēs nevienam nebūtu. Pārfits šo piņķeri dēvē par neidentitātes problēmu. Un uzskata, ka tai nav īpašas nozīmes, jo mums vienalga ir pietiekami daudz iemeslu, lai nākotnes cilvēku dzīvi nepadarītu sliktāku. Taču viņš raizējas, un, kā izrādās, pamatoti, ka cilvēki varētu izdarīt arī pretēju secinājumu: ja jau globālā sasilšana nepasliktinās konkrētu nākotnes cilvēku dzīvi, tā var nelikties nemaz tik liels ļaunums.

Pārfitu allaž nodarbinājis jautājums par to, kāda ir mūsu morālā atbildība nākamo paaudžu priekšā. Viņaprāt, tā ir pati galvenā problēma. Līdzās globālajai sasilšanai ir arī pasaules iedzīvotāju skaita pieauguma problēma. Varētu šķist: ja pa miljardiem vien pieaugošais pasaules iedzīvotāju skaits ikviena dzīvi padara tikai grūtāku, tad šāds pieaugums ir nevēlams. Taču vai nevar uz to paraudzīties arī tā, ka kopējā cilvēces laimes summa ir lielāka, ja ir daudzi miljardi cilvēku, kuru dzīve nav īsti dzīvošanas vērta, nekā tas būtu ar mazāku skaitu bagātu cilvēku? Vai pirmā situācija morālā ziņā nebūtu labāka? Pārfits to dēvē par pretrunīgo secinājumu. Tas šķiet absurds, bet vismaz konsekvenciālistam šādai loģikai ir grūti iebilst.

Nākotne visu padara sarežģītāku, un tieši tas līdzās tās milzīgajai nozīmei ir iemesls, kāpēc viņam patīk par to domāt. Pirmais raksts, ko Pārfits uzrakstīja drīz pēc filozofijas studiju sākšanas, bija veltīts laika metafizikai. Tas ir temats, pie kura viņš plāno atgriezties. Laikam piemīt daudzas īpatnības, kas viņu nebeidz mulsināt.

Kad cilvēki apraksta laika ritējumu, viņi bieži saka, ka mēs virzāmies pretī nākotnei vai ka nākotnes notikumi tuvojas, vai ka tagadne jeb tas, kas notiek tieši tagad, paiet – it kā šos notikumus izgaismotu starmetis, kā tas citu pēc citas izgaismo rindā stāvošas kora meitenes. Taču visi šie izteikumi, lai arī šķiet patiesi, neko nenozīmē.

Kāpēc gan mūs tik ļoti nodarbina nākotne? Vai šī īpatnība varētu būt radusies dabiskās izlases ceļā? Mēs mēdzam satraukties, kad uzzinām, ka kādudien vajadzēs paciest lielas sāpes, taču lielākoties neliekamies ne zinis, ja mums atgādina, ka reiz sāpes jau esam pārcietuši un aizmirsuši. Taču pagātnes sāpes ir tieši tikpat reālas. Pret citiem cilvēkiem mēs izturamies atšķirīgi: ja uzzinām, ka mīļotais cilvēks pirms nāves ir ļoti mocījies, mūs tas satrauc, lai gan viss jau ir beidzies. Pagātne ir tikpat reāla kā tagadne. Ja mūsu mīļotais cilvēks ir jau miris, viņš tagad vairs nav reāls. Taču tas ir tieši tāpat kā fakts, ka tie cilvēki, kuri ir tālu prom, nav reāli šeit.

Tagad es sliecos domāt, ka laika plūdums ir ilūzija. Taču, tā kā es ārkārtīgi vēlos, lai tā būtu ilūzija, man jāuzmanās, ka neiekrītu maldos.

Pārfitu mulsina tas, cik īsu laiku cilvēki ir dzīvojuši uz zemes, ja salīdzina ar laiku, ko tie vēl varētu dzīvot nākotnē. Viņam no bērnības atmiņā palikusi radiopārraide, kurā Bērtrands Rasels stāstījis atmiņas par savu 1792. gadā dzimušo vecotēvu. Kad Pārfits domā par nākotni, viņš prāto, vai nākotnes cilvēku dzīve salīdzinājumā ar tiem, kas dzīvo tagad, būs labāka vai sliktāka. Viņš vēlas būt optimists, taču nespēj nelikties ne zinis par šaušalīgajām ciešanām, ko cilvēkiem nācies pārdzīvot pagātnē. Vai tās ir bijušas tā vērtas? Vai cilvēces laimes summa ir lielāka nekā ciešanu summa?

Es tomēr drīzāk sliecos domāt, ka pagātne pati par sevi ir bijusi tā vērta. Taču tā var būt arī vēlmju domāšana.

Viņš uzskata, ka mēs spējam nākotni padarīt daudz labāku par pagātni vai arī daudz ļaunāku, un apzinās, ka nepiedzīvos to brīdi, kad varēs uzzināt, kā tad ir noticis. Viņš zina, ka to, kā mēs izturamies pret nākamajām paaudzēm, daļēji noteiks tas, ko savā dzīvē uzskatām par svarīgu un vai mēs uzskatām, ka vispār kaut jel kam ir nozīme. Un tieši šī iemesla dēļ viņš tik neatlaidīgi cenšas pierādīt, ka pastāv tāda lieta kā morālā patiesība.

Man ir 67 gadi. Lai novestu savu ceļojumu līdz laimīgam noslēgumam, man būtu jāatrisina tie pārpratumi un nesaskaņas, ko daļēji jau esmu aprakstījis. Man būtu jāatrod veidi, kā daudziem cilvēkiem izskaidrot, ko nozīmē tas, ka kaut kas ir svarīgi, un pārliecināt šos cilvēkus par to, ka dažas lietas nudien ir svarīgas. Man nav cerību to paveikt pašam. Taču… es ceru, ka, liekot lietā savas mākas un prasmes, to iespēs paveikt kādi citi cilvēki, tādējādi novedot šo ceļojumu līdz galam.

© Larissa MacFarquhar, 2011

Oriģināls publicēts žurnāla The New Yorker 2011. gada 5. septembra numurā

Tulkojis Pauls Bankovskis