Īsais kurss, kā būt īgnam nūģim

Es gribētu, lai mana draudzene vai kaimiņiene būtu Frana Lībovica un mēs sēdētu Vērmanes dārzā un komentētu visu – no Prozas lasījumiem līdz Eirovīzijai un vēlēšanām. Pirms apokalipses laiku sākuma, īsi pirms mēra laikiem, kad 2020. gada janvārī staigāju pa Ņujorkas ielām, cerēju Čelsijā satikt lielāko Amerikas nūģi, kura vicinātu kulakus nopakaļ velobraucējiem un pieprasītu no tūristiem, lai viņi beidzot saprot, ka šī ir īsta pilsēta, un nestāv kā apjukuši ķirbji trotuāra vidū. Un es būtu tas ķirbis. Mēs smietos par Franas sūrajiem jokiem tikpat skaļi kā Skorsēze viņa otrajā, ne pirmajā dokumentālajā filmā par Lībovicu.

Frana Lībovica ir cilvēks, kas Jaunā gada apņemšanās raksta citiem, ne sev. Viņas mīļākā diena ir nakts, un nekāds labrīt nepastāv, jo no rīta nekas nevar būt labs. Frana sakās zinām, ka citviet dzīvot būtu ērtāk, jo Ņujorkā pat gājiens uz ķīmisko tīrītavu pārvēršas Vāgnera operā, bet nekur citur viņu vairs neņems pretī.

Frana Lībovica ir leģendāra un visai ekscentriska Ņujorkas intelektuāle, rakstniece, kura gadus trīsdesmit neko nav uzrakstījusi, viņa lasa grāmatas un komentē visu, kas krīt uz nerviem. Franai nav ne mobilā telefona, ne datora: ja jūs viņai zvanāt, tad labāk uz mājām vai uz to krogu, kur šī nedzērāja tobrīd sēž. Viņa ir tā Ņujorkas Lībovica, kura nav fotogrāfe un Sūzanas Sontāgas dzīvesbiedre, kaut arī pieder pie slavenās lesbiešu veterānu brigādes.

Viņas stils ir: vienā rokā cigarete, uz deguna raga brilles, mugurā pēc pasūtījuma šūdināta žakete, kas maksā jūsu dzīvokļa pusgada īri, stērķelēti balti krekli ar aproču pogām, kājās kovboju zābaki, par kādiem kovboji var vienīgi sapņot. Frana nāk no ebreju ģimenes, un viņas etniskie mati ir nepaklausīgi kā Bēthovenam.

Ja Frana būtu jūsu gide Ņujorkā, viņa teiktu, ka šobrīd pilsēta ir daudz tīrāka un garlaicīgāka nekā jebkad iepriekš. Acīmredzot, kad esi piedzīvojis 70. gadus kopā ar Vorholu, glabājis no AIDS visapkārt mirstošus draugus māksliniekus, daudz mīlējis un zaudējis, viss top garlaicīgs. Tūristiem esot uzbūvēts Taimskvērs, kas ir apkaunojošs mirguļojošu ekrānu pleķis, kauna traips. Ņujorkieši, cits citu tur satiekot, sākot taisnoties kā mācītājs pie venerologa un uzvedoties kā 70. gadu Ņujorkas geju klubā, sākdami izdomāt visādus attaisnojumus: es te gāju garām, veicu lauka pētījumus, man papēdis nolūza, pirku Brodvejas mūziklu biļetes radiem no laukiem. Frana vienmēr izsmej Taimskvēru, tur izliktos zviļņus un puķupodus, visu, kas liktos simpātisks tūristiem no Nebraskas. Viņai labāk noderētu miesnieks un labs kurpnieks, praktiskas lietas vietējiem. Pandēmijas laikā Lībovica sagaidīja sapņa piepildījumu, Taimskvērs bija tukšs, nebija ne tūristu, ne vietējo.

Frana dzīvo retinātajā Čelsijas gaisā, bet viņa skatās televizoru un pandēmijas laikā esot bezgalīgi runājusi pa telefonu ar draugiem, kuriem parasti nepatīk šis vecmodīgais saziņas veids. Ziņas gan vairs neesot ziņas, katra reportāža sākoties ar “Pa putekļaino Afganistānas ceļu virzās sagumuši cilvēku stāvi...”. Publicistika, ne ziņas. Kopš Frana Lībovica to pateica, es vairs nespēju nedzirdēt ziņu dienesta apspiesti poētisko pieeju kārtējai cilvēces katastrofai. Tas izklausās kā mana vēstures skolotāja Valda Klišāna irgošanās, ka katrs skolēns stāstu par 1905. gada revolūciju Rīgā iesāk ar laikapstākļiem: “Sniga slapjš sniegs, pūta auksti vēji,” – tāds bija pirmais teikums padomju laiku mācību grāmatā. Kāds gan vēl varēja būt laiks 13. janvārī, ja zināms, ka viss beigsies slikti!

Pirmo reizi Franu Lībovicu dzirdēju Jeruzalemē: viņa izklausījās pēc manu Ņujorkas draugu radiem, kuriem katrs gājiens uz restorānu vai tirgu izvērtās smieklīgi absurdā šķēršļu joslā. Tāds kvetch žanrs – žēlošanās un sūdzēšanās ir retoriskas vaimanas, ko neviens nespēs atrisināt, sīkumi, kuru nozīme pieaug kosmiskos apmēros. Ne velti šis jidiša vārds ieklīdis angļu valodā uz palikšanu.

Kad klausos vienu no viņas bezgalīgajām intervijām, jāpiezīmē, ka tās visas notiek stipri līdzīgi. Frana kaislīgi izsmej nejēdzīgus ņujorkiešu tikumus, pārpildītus muzejus, kas smaržo pēc ēdiena, nevis cigaretēm. Un liela daļa klausītāju to ir ar mieru klausīties jau veselu pusgadsimtu.

Frana paspējusi strādāt gan Endija Vorhola žurnālā, gan par taksisti: viņai pieder retro taksometrs pērļu pelēkā krāsā, kuru “hetero vīrieši uzskata par baltu”. Viņa iet ciemos pie Mārtina Skorsēzes skatīties vecas Holivudas filmas, bet reiz draudzējusies ar džeza dieviem Čārlzu Mingusu un Djūku Elingtonu. Franas māte Čārlzu slavējusi par apbrīnojamo apetīti.

Indīgo komentāru ķēniņiene prot draudzēties; viņas vistuvākā draudzene, Nobela prēmijas laureāte rakstniece Tonija Morisone, nesen aizgājusi mūžības ceļos. Kopš 70. gadiem abas gudrās dāmas sazvanījās katru dienu, karājās pie klausules, skatoties televizorā lielos Amerikas notikumus.

Otrs Franas draugs ir leģendārais režisors Mārtins Skorsēze, kurš reizi desmit gados uzņem par viņu filmu. Braucienam ārpus Manhatanas uz Kvīnsas muzeju Skorsēze ir gatavojies kā ekspedīcijai. Muzejniekiem par šausmām, Frana kā Godzilla zilās bahilās sagāza vienu no tiltiem Ņujorkas maketā. Abās filmās “Public Speaking” (2010)un “Pretend It’s a City” (2020)Skorsēze nepiedienīgi skaļi smejas un vēl sit pa celi par Franas asprātīgajiem izteikumiem, kurus pats ballītēs noteikti dzirdējis neskaitāmas reizes. Viņš zviedz kā itāļu kumeļš mikrofonā, vēl ilgi pirms Frana pabeigusi ilgi slīpēto un bieži atkārtoto indīgo piezīmi.

Es neesmu Franas draudzene, bet arī es vairāk nekā desmit gadus smejos par vieniem un tiem pašiem viņas jokiem, tāpēc iesaku skatīties abas filmas, vicinot konjaka glāzi vai papirosu, un strīdēties pretī. Sarunāties ar televizoru te varētu būt ļoti piemērots žanrs.

Man nebija lemts satikt Franu Čelsijā, izrādās, viņa tur nestāv uz ielas stūra un nekliedz uz baložiem. Pirmo reizi mēs kopā ar draugiem viņu ieraudzījām šovasar, īsi pēc Jāņiem, pie Oksfordas teātra dienesta ieejas miskastēm, un, protams, viņa smēķēja. Mums neļāva viņai tuvoties, lai sapīpētu. Biju sagatavojusi Franai trīs teikumus garu jautājumu, ko nebija iespējams izkliegt no teātra zāles dziļuma tumsā, angļi publikai nedeva mikrofonus.

Jautājumus uzdeva pirmās rindas ar dārgajām biļetēm. Kāpēc Amerikā viss ir tik ļoti sapists? (Tikko bija pieņemts abortu aizlieguma likums.) Ko viņa domā par cheeseheads? (Sieragalvas, izrādās, ir kaut kādi Viskonsinas futbola fani.) – “Man te nav ko piebilst, tikai to, ka par sieragalvām viņi sauc paši sevi, nevis es.” Vai Krievija sāks atomkaru? – “Nē, nebūs nekāda atomkara, es jau visu bērnību no tā esmu baidīta. Liku tēvam izrakt bunkuru, bet viņš mani neklausīja. Un, ja tā arī nav taisnība, kurš gan pēc atomkara man nāks teikt: “Frana, šoreiz tu kļūdījies!””

Pierakstīju Franas citātus bloknotā pilnīgā tumsā, tāpēc daļu pašai grūti atšifrēt. “Es neatceros, kāds bija jūsu jautājums, bet tāda ir mana atbilde,” saka Frana. Man jautājumi nemaz nav pierakstīti. Visu bērnību viņai aizliedza runāt pretī un tagad par runāšanu maksā naudu, bet visi, kas viņu par to sodīja, ir miruši. “Man bija taisnība, bet par vēlu.” Popkultūra tagad esot vienīgā Amerikas kultūra, tāpēc vēl ir dzīva tāda vecmodīga lieta kā Oskara ceremonija. “Es esmu veca, bet pat man tā šķiet tik vecmodīga kā sviesta kulšanas sacensības. Tagad vismaz tur divi sakāvās, Vilam Smitam noliedza 10 gadus nākt uz Oskariem. Tas ir smieklīgi, jo nekādu Oskaru taču drīz nebūs!” Kāds tēvs lūdz padomu, ko viņa bērniem dzīvē izdarīt. “Ir grūti samierināties ar to, ka mani vispār neinteresē, ko jūsu vai citi bērni darīs ar savu dzīvi. Bērniem mānīgi šķiet, ja viņi interesē norūpējušos vecākus, tad tas ir svarīgi vēl kādam. Vispār nav gan.” Viņa zina, ka uz planētas drīz pietrūks dzeramā ūdens. “Lai meklē ūdeni, tas izklausās jēdzīgs darbs.” Uz ielas viņu mēdz apstādināt jauni cilvēki un prasīt, kāda bija 70. gadu Ņujorka, Frana īdzīgi atbild, ka tolaik neviens no viņiem neuzbāzās veciem ņujorkiešiem uz ielas un neprasīja, kā gan tur gāja trīsdesmitajos.

Viņa nepieņem nekādas pateicības, ka cīnījusies par geju laulībām. “Es neesmu pret tām, bet man šķita, ka man dzīvē paveicies, ka nav jāprecas. Galvenais, lai tās laulības nav visiem piespiedu kārtā!” Un vispār “tolerance” nav slikts vārds, tas ir kā Ņujorkas metro, kur hasīdu jūds var sadzīvot vienā vagonā ar palestīniešu meiteni, jo viņi viens otru liek mierā. “Nevajag obligāti citam citu mīlēt, reizēm pietiek ar to, ka tu esi pieklājīgs.” Un dzimumu politikai nevajadzētu būt izšķirošajai lietai Demokrātiskajā partijā ASV Kongresā (aplausi).

Gramatiku gan Amerikā varot uzticēt tikai tiem, kam katoļu skolās ar lineālu pa pirkstiem situšas klostera māsas: viņi vienīgie kaut ko saprot no angļu valodas, tāpēc būtu labāk, ja korektori būtu studējuši arī katoļu universitātē. Tā bija viņas atbilde uz jautājumu, kāpēc amerikāņi jauc vārdus shameful un shameless. “Diemžēl amerikāņi nemāk runāt angliski, viņi īpašības vārdu creative ir pataisījuši par lietvārdu creatives!” Radoši radošie.

Filmas Frana skatās pie Skorsēzes privātā kinoteātrī. “Kas tie par kinoteātriem tagad?! Lampiņas uz kāpnēm. Lai viņi tur krīt un sitas, ja nejēdz sēdēt mierīgi un skatīties uz ekrānu. Filma jārāda pilnīgā tumsā, lielajam ekrānam jāpeld tumsā, kur redzamas tikai aktieru sejas. Tagad reti kura aktiera seja var pieciest tādu pietuvinājumu, bet reiz tādas zvaigznes bija.” Jaungada naktī viņa ar Mārtinu skatās “Vertigo” vai “Bariju Lindonu”. Visi jautājumi par mīļāko filmu, grāmatu un mūziku ir garām. Džezs dzīvajā, jo reiz visi tie ģēniji bija dzīvi un spēlēja tepat Ņujorkā. Jūs esat dzimuši par vēlu. Rakstniece Tonija Morisone, Nobela laureāte, tuvākā viņas draudzene, teikusi: “Uzrakstiet tādu grāmatu, kādu jūs gribētu lasīt.” – “Bet viņa nedomāja katru no jums! Tas ir kā dziedāšana dušā, katrs to māk, bet nav taču jādzied skaļi publiski. Tas pats ir ar grāmatām, lielāko daļu vajadzēja rakstīt dušā un tur arī atstāt.”

Es tomēr saņēmos un noauroju īsāko jautājumu, kādu spēju iztēloties: “Frana, vai jūs esat labs draugs?” – “Es neesmu labs draugs, es esmu izcils draugs, perfekts draugs, jo es neatceros baumas un noslēpumus.” Un tad pavedinoši nopīpētā balsī: “Bet es esmu briesmīga, pavisam slikta draudzene, bad, bad girlfriend!”

Jautāt es gribēju par viņas draugiem, kurus Ņujorkā nopļāva AIDS epidēmija. Tieši viņa fotogrāfam Pīteram Hudžāram meklēja slimnīcu, salātzaļu zīda pidžamu un vēlāk parastu koka zārku, kā pie jūdiem pieņemts, bet bez Dāvida zvaigznes un kapavietu dārgā katoļu kapsētā. AIDS slimniekus bieži tur atteicās apglabāt. Viņai arī nebija mantojuma naudas, lai par to maksātu. “Citiem tēvi nomira un atstāja naudu, manējais man atstāja mantojumā māti.”

Tādas sarunu sesijas ar Lībovicu reti notiek Eiropā, bet tagad viņa ir te un visas piecas no piecām lidmašīnām ir kavējušas. “Ja jūs strādātu tā kā lidostas, jūs jau sen būtu bez darba un gulētu uz ielas, apsegušies ar kartona kastēm.”

Mēs neesam lidmašīnas, bet kopā ar ceļabiedriem – Unu un Mārtiņu – arī mēs bijām bezpajumtnieki Oksfordā, tikai bez kartona kastēm. Naktsmājas pēdējā brīdī atcēla, bet visa universitātes pilsēta bija aizņemta: izlaiduma balles neskaitāmajās koledžās, iestāšanās nervu māktie studenti un tūristi bija atņēmuši mums pēdējo iespēju atrast naktsmājas pat vietās, kur varētu gulēt uz plaukta ar vēl 12 cilvēkiem un ostīt viņu zeķes. Bija viena iespēja nakšņot kādā Harija Potera tematiskajā mājā, ja mēs vienam no mums izgriežam visus noderīgos orgānus un pārdodam Mārtiņu zinātnes vajadzībām. Kad ieradāmies ar autobusu no Londonas, bija vēl nakts.

Četros no rīta pa Oksfordu klīda lapsa, mēs tai sekojām. Una nopirka fish ‘n’ chips, kas, iespējams, bija tādu pašu bezpajumtnieku kā mēs atstātās ķermeņa daļas. Vismaz neizskatījās, ka pārdevēja jebkā atbalstītu vēlmi aukstā, agrā rītā kaut ko tādu apēst. Mums bija japāņu viskijs, ko dzērām pie Mocekļu memoriāla, kur 1555. gadā katoļi sadedzināja vairākus bīskapus. Viņiem vismaz nesala. Karte telefonā pie pieminekļa rādīja not too busy, un vietējie studenti Mārtiņam pajautāja, kāda ir viņa pirmā valoda – pirmā no neskaitāmi daudzajām valodām, kurās mēs runājam. Tad mēs iedzērām pie Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas, jo viņa vecus grēciniekus saprastu.

Lai galīgi nenosaltu, devāmies pastaigā pēc maršruta, kurš saucās “Ja jums ir dažas stundas Oksfordā”. Mums šo stundu bija vismaz divpadsmit. Te bija The Crown, kur dzēris Šekspīrs, tieši pie maķīša, kurā nedrīkstēja pat apsēsties un kurā nebija pat tualetes. Sētnieki mazgāja ielas, bet mums nebija kur palikt. Mēs vazājāmies pa skaistajām un tukšajām ielām, svēto apstāvētām universitātes ēkām, kas visas izskatījās redzētas angļu detektīvos ar atriebīgiem Oksfordas doniem, gar Botānisko dārzu, pāri koledžu ganībām vai sporta zālājiem. Pie Bodlija bibliotēkas pār mums nobira simtiem studentu balles tērpos, skotu svārkos, frakās ar plikiem vēderiem un ar kafiju aplietām smalkajām vestēm. Trīsvienības vai Visu Dvēseļu koledža bija izmetusi aiz vārtiem topošos prezidentus un parlamenta locekļus un locekles. Viņi dzēra lētus un gāzētus kokteiļus. Mēs dzērām to pašu japāņu viskiju. Pie upes Una atrada krūmos vienu tādu gulošu studentu baltā kreklā. Pie smalkajām mājām parkā beidzot bija parasti koka soliņi, kuriem nebija uzlikta pretbomžu aizsardzība kā pie autoostas. Mums katram sanāca pa soliņam un mazliet miega. Svētdienas rītā Oksforda mostas vēlu, pirmie dievkalpojumi pusdeviņos, pirmā karstā kafija ap to pašu laiku.

Lai satiktu Franu Lībovicu, mēs bomžojām pa skaistāko universitātes pilsētu Anglijā un zālienā pie dabas muzeja, virs mūsu galvām bija akmenī cirsts 19. gadsimta eņģelis, kuram vienā rokā Bībele, kamēr ar otru tas dala šūnas. Mēs snaudām ar elkoņiem uz galda netālu no dodo, ihtiozaura un Darvina, kurš muzejā stāv sakrustotām kājām.

Kad mēs ar Unu gājām pie Lībovicas pēc autogrāfa, izrādījās, ka viņa ir miniatūra, neliela. (Tonija Morisone viņai allaž pārmetusi: “Fran, can’t you be a bigger person?” – “No, I can’t. I’m by nature a small person.”¹) Man nācās izstāstīt, ka esam no Rīgas. “Jūs braucāt tik tālu manis dēļ? Kāpēc?” Un mēs nakšņojām parkā, lai viņu redzētu. “You win!” Un mēs uzvarējām.

Frana Lībovica:

Lasīt labas grāmatas ir svarīgi, jo tās rakstīt ir neiespējami grūti.

Kad Tonija Morisone teica, rakstiet grāmatas, kuras jūs gribētu lasīt paši, viņa nedomāja jūs visus.

Arī nūģiem ir godājama vieta cilvēces micēlijā.

Draugi ir svarīgi, tos satikt un noturēt ir svētība.

Draugus vajag apglabāt skaisti, lai ko tas prasītu.

Katram vajag vienu Skorsēzi, kurš sirsnīgi smejas par viņa jokiem.

Nav labi, ka kultūrā ir pārāk daudz demokrātijas, bet sabiedrībā tās ir par maz.