Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Intervija ar slaveno gruzīnu režisoru Robertu Sturuu notika brīnišķīgā 2012. gada rudenī, kuru kopā ar draugiem pavadījām Gruzijā. Iepriekšējā dienā, 30. novembrī, Tbilisi Šotas Rustaveli teātrī Sturua rādīja Maskavas teātrī Et Cetera iestudēto Šekspīra “Vētru” ar Aleksandru Kaļaginu Prospera lomā. Tā bija triumfāla režisora atgriešanās Rustaveli teātra mākslinieciskā vadītāja postenī pēc 2011. gada augusta padzīšanas no teātra par “ksenofobiskiem izteikumiem”: Sturua bija publiski asi izrunājies pret valsts prezidentu Mihailu Saakašvili, teikdams, ka vēlētos prezidenta krēslā redzēt gruzīnu, nevis armēni. 2012. gada novembrī ar jaunā kultūras ministra pavēli Sturua tika atjaunots amatā; izrādes programmiņā esmu: “Un šo jaunās tikšanās laimi mums ir uzdāvājis Bidzina Grigorjevičs Ivanišvili.” Kā ūdenī skatījās: Ivanišvili, jaunais Gruzijas premjers, 2013. gada jūnijā Robertam Sturuam uzdāvināja jaunu, personīgo teātri, kas nosaukts Fabrika. Minētajā programmiņā vēl esmu arī izrakstījis Sturuas dažādu gadu izteikumus. Viens ir: “Man teātris ir īpašs, nāves numurs, traģisks balagāns.” Un: “Ir briesmīgi tapt redzīgam, kad viss ir jau par vēlu.”
U. T.
Rīgas Laiks: Ar jūsu atļauju es nolasīšu vienu citātu. “Vēl nedaudz pacieties, es stāstu stāstīšu līdz dienai šai, jo citādi tam jēgas nav.”[1. Prospera vārdi no Viljama Šekspīra lugas “Vētra” 1. cēliena 2. ainas. Krieviski, Mihaila Donska tulkojumā: “Еще немного потерпи, и повесть я доведу до нынешнего дня, иначе мой рассказ без смысла будет.”] Man šķiet, jūs arī savu stāstu esat izstāstījis līdz šai dienai. Vai tam, ko darāt, jūs redzat kādu jēgu šīs dienas gaismā?
Roberts Sturua: Tas notika nejauši, jo “Vētru” es iestudēju 2010. gadā, kad mūsu valstī, Gruzijā, bija cita situācija. Tādēļ es nevaru teikt, ka to visu biju izdomājis jau iepriekš. Manuprāt, es klusībā pie sevis tomēr gaidīju, kad šis deviņus vai varbūt desmit gadus garais stāsts kaut kā atrisināsies. Un ko darīt, kad mēs sastopamies ar parādību, pret kuru ir daudzas izcilas personības? Es runāju drīzāk par tēliem no teātra, nevis reāliem ļaudīm – par Hamletu, Donu Kihotu, vēl daudziem citiem, kuriem kaut kas ir jādara, jāizšķiras, ko darīt ar ļaunumu, kas ilgus gadus svinējis uzvaru. Kā rīkoties? Manuprāt, šajā lugā paliks vien Hamlets, kuram jau vairs nav spēku atriebties par savu izpostīto mūžu, un viņš visiem piedos.
Par pamatu es paņēmu Saulu, kurš bija viens no visnegantākajiem kristiešu vajātājiem, bet pēkšņi notika kaut kāds brīnums. Manuprāt, Šekspīrs šeit izdara pilnīgi negaidītu gājienu, it kā viņam šī piedošana, tā izsauc... Pat varonis pats nesaprot, ka viņš piedos. Un, tāpat kā Sauls pārvēršas par Pāvilu, tāda pati pārvēršanās, brīnišķīga pārvēršanās, kas nevar tikt izskaidrota loģiski, viņš veic tādu dīvainu gājienu, jo viņš visu mūžu ir gatavojies atriebībai.
Ja es savus iestudējumus beigtu, zinot, ka arī dzīve beidzas, es, iespējams, tad apzināti tos veidotu kaut kā citādi. Lūk, patlaban – neuzskatiet, lūdzu, mani par sentimentālu – man nāves tuvums ir reālāks nekā jebkad agrāk. Es par to mēdzu jokot, tāds melnais humors. Manuprāt, Gruzija bija katastrofas priekšā. Es to nesauktu par nāvi, taču tā no tiesas bija nāves smaka. Un es pat nezinu, vai šis posms ir beidzies, vai manā Gruzijā nebūs vēl kādu grūtību, taču man ir tāda sajūta, ka vēl viss nav beidzies. Vēl kaut kam ir jānotiek, lai tā varētu doties tālāk uz priekšu. Šķiet, ka cilvēki līdz galam vēl nav sapratuši, kas ir noticis. Un man šķiet, ka šī izrāde vienkārši... Man bieži ir teikuši, ka es it kā paredzu kādus notikumus. Es pret to attiecos nenopietni, taču reizēm, kad naktī, cenšoties aizmigt, aizdomājos... Nu, jūs varat iztēloties tāda cilvēka ambīcijas, kurš ir noticējis, ka spēj kaut ko paredzēt, kādu sabiedrisku notikumu, tas vispār režisoram ir kaut kas ļoti slikts. Tāds režisors kļūst nedaudz... Viņa raksturā parādās kaut kas tāds, kas teātra cilvēkam ir postošs.
RL: Jūsu izrādes beigās, kad Ariēls dāvina Prosperam to lietiņu, kas izrādās pūdernīca, un kad pūderis birst uz Prospera sejas, es nodomāju: cik dīvaini – nupat viņam bija vara, bet tagad jau atkal viņš pārvēršas par tādu pašu komediantu kā citi, tās pašas spēles dalībnieku, ar kuru viņš gribēja izrēķināties, viņš gribēja būt gudrāks par visiem, bet tagad jau atkal... Vakar, skatoties izrādi, man šķita, ka skatītāji to arī uzņem vietējās politiskās spēles un politikas komediantu kontekstā.
Sturua: Man šķiet, ka izrādē neizbēgami izpaužas šāda mana attieksme pret dzīvi. Es uzskatu, ka šī situācija, īpaši 90. gadi, man... Es sapratu, ka no mums vairs nekas nav atkarīgs. Man bija tā nepatīkamā sajūta, ka esmu marionete, kuru kāds rausta. Tāda bezpalīdzības sajūta, tu neko nevari mainīt, vēsture it kā virzās uz priekšu pati par sevi, varbūt pat spēlējas, gūstot kaut kādu sadistisku baudu no mūsu mokām un ciešanām. Teātrī tas ir sākums tādam traģikomiskam stāvoklim; farss, kā man liekas, ir teātra mākslas augstākā izpausme.
Bet ar to dāvanu, ja godīgi, mēs negribējām teikt, ka šis cilvēks, kuram piederēja vara, visiem piedod un pārvēršas par klaunu. Drīzāk mēs izmainījām attiecības starp Ariēlu un Prosperu. Šekspīram tas puisītis ir kaut kāda dīvaina bezdzimuma būtne. Mums viņš ir sieviete, tur ir klāt tāds mājiens uz jutekliskumu. Bet, tā kā viņi kopā nekādi nevar, jo viens ir cilvēks, bet otrs – kaut kāds gars, tad šī ir dāvana no tādas kā nedaudz aizvainotas būtnes, kas... Lai gan Ariēls ir visu izpildījis, tomēr tagad viņš ir gandrīz vai nikns... Tomēr arī nedaudz sentimentāls.
Teātrī vispār bieži vien iznāk ļoti savādi – tu esi iecerējis vienu, bet saprasts tiek kaut kas cits, tev atliek tikai brīnīties. Uzvedums pēkšņi sāk rauties ārā tev no rokām, sāk vadīt tevi pašu. Un daudz ko es arī daru, kā man liekas, intuitīvi, kaut kādu mūzu iespaidā, bet pēc tam saprotu, ka tie vienkārši ir šī iestudējuma likumi, tie paši diktē, ko darīt.
RL: Manuprāt, Mamardašvili stāstīja par gadījumu – es neņemos spriest, cik tas atbilst īstenībai, varbūt tā ir fantāzija –, ka Atēnās uzvesta Aishila luga “Persieši” un, kamēr skatītāji skatījušies uz aktieriem un kori, aizmugurē, aiz mugurām, pēkšņi arī parādījušies īstie barbari, iekarotāji, kuri iznīcinās viņu polisu. Vakar man bija sajūta, ka revolūcija notiek teātrī, bet, kas notiek aiz muguras, nav zināms. Vai teātris var kaut kādā mērā sajukt ar sabiedrības dzīvi? Vai tam ir jēga?
Sturua: Reizēm es patiešām esmu atradies ļoti tuvu iestudējumiem, kuros politika, sabiedrība atspoguļojas īpaši satīriskā veidā. Taču vēlāk, kā man liekas – varbūt es kļūdos –, es no tā tomēr atraujos, man negribas, vienkāršoti sakot, pārvērsties par žurnālistu. Pat iestudējot izrādes, kas spilgti atainoja politiku, pat tajās es centos, lai tā tomēr būtu māksla. Atšķirībā no Krievijas teātriem, kur tas mēdz būt izteikts ļoti tieši, teiksim, Ļubimovam viss bija ļoti tieši. Bet tad, manuprāt, zūd teātra kā mākslas nozīmīgums. 20., 30. gados Padomju Savienībā pastāvēja tā saucamais “aģitācijas teātris”...
Piedodiet, man ir nedaudz grūti runāt, jo esmu pilnīgi izsūkts. Man jāatvainojas, ja es runāju neinteresanti, vienkārši esmu ļoti noguris. Bet vakar, kad sākās izrāde, es acīmredzot to biju aizmirsis.
RL: Aizmirsis – ko?
Sturua: Izrādi, iestudējumu. Es nebiju ņēmis vērā šejienes situāciju, kāda tā faktiski šeit ir tikai kādu mēnesi, un mēģinājumā nodomāju: interesanti, kā izrāde izskanēs šeit? Un, līdzīgi kā jūsu stāstā par barbariem aiz muguras, arī skatītāju zālē bija jūtama tā nasta, kas ir līdzi no turienes; tas būtiski izmainīja visu izrādi. To sajuta arī aktieri, šo sasprindzinājumu zālē. Vakar viņi nospēlēja fantastiski. Šodien bija jau sliktāk, bet tā jau parasti teātrī notiek. Otrā izrāde vienmēr ir nedaudz vājāka par pirmo. Vakar viņi nospēlēja uz pilnu klapi, un šodien bija... Kā to teikt... Iztukšoti. Un nedaudz augstprātīgi par vakardienas izdošanos.
RL: Es nesen sarunājos ar Jevgeņiju Mironovu, arī par viņa Nāciju teātri. Mani pārsteidza, cik viņš labvēlīgi izteicās par Putinu, tieši atbalsta ziņā teātrim.
Sturua: Jā, es zinu.
RL: Savukārt šeit mani pārsteidza, ka Kaļagins programmiņas uzrunā pateicas Ivanišvili. Un tad es nodomāju: bet ja nu viņi atkal uzkāps tam pašam grābeklim?
Sturua: Kādā nozīmē?
RL: Tajā, ka pirms gadiem astoņiem bija lielas cerības līdz ar Saakašvili, tagad Ivanišvili – atkal tās pašas cerības, atkal viss sākas ar pateikšanos. Bet vai tad var paļauties uz vienu cilvēku?
Sturua: Ziniet, tas arī ir pats svarīgākais pēcpadomju telpā. Ar jauna cilvēka atnākšanu mēs atkal ceram; šis “grābeklis” droši vien vēl pastāvēs ilgi, jo mūsu domāšana... Tai ir nepieciešama vadoņu maiņa. Gruzīni dvēseles dziļumos tomēr mīl Staļinu, bet krievi – Putinu, taču es atrodos citā... Acīmredzot manas saknes neļauj tam ticēt. Piemēram, izrāde, kuru es uzvedu par Saakašvili gadu pēc viņa nākšanas pie varas. Es par viņu nenobalsoju, taču tādēļ, ka tur bija liela rinda, bet man bija slinkums tajā stāvēt. Bet var uzskatīt, ka es nobalsoju par viņu. Taču jau pēc gada man bija iestudējums, kas asi vērsās pret viņu. Tas gan lielākoties attiecās uz viņa psihes neadekvātumu, lai gan tur bija arī citas lietas, par ko padomāt. Pieņemsim, izrādē viņš personīgi lauza ķirurgam pirkstus. Lai arī nekas tāds nekad nebija noticis. Tā bija ļoti īsa ludziņa, tāda īsta satīra. Mani draugi, pat mans komponists un mākslinieks, viņi šeit, šajā pašā zālē, teica: “Ko tu no viņa gribi? Kāpēc tu pēkšņi tik krasi esi novērsies?” Un aktieris, kas spēlēja Saakašvili, bija ļoti viņam līdzīgs.
Tā ka es... Es nelielos, patiesībā es nāku no ortodoksālu boļševiku ģimenes. Pēc mana vectēva rekomendācijas partijā uzņēma Staļinu. Pie mums ciemojās visi pazīstamie boļševiki. Mans tēvs kļuva par mākslinieku, taču tā arī palika staļinists. Ar viņu man bija skandāli kopš pašas bērnības; reizēm pat māte asarām acīs bija spiesta iejaukties. Līdz kautiņam lieta gan nenonāca, tomēr strīdi bija briesmīgi. Turklāt viņš bija bohēmas cilvēks, ļoti mīlēja sievietes. Tas viss ļoti dīvaini savienojās ar viņa uzskatiem par politiku un dzīvi. Taču acīmredzot manī ir kāds gēns, kurš...
Zaza Šatirišvili: Atvainojiet, es pārtraukšu, lai Uldim būtu skaidrāks konteksts. Roberts Sturua, Roberta Sturuas tēvs, bija gruzīnu modernisma pārstāvis, brīnišķīgs mākslinieks, kura stilistika pilnīgi nesakrita ar sociālistisko reālismu, ar padomju varu. Atvainojiet...
Sturua: Kad mēs runājām par to, ko viņš glezno, es paziņoju, ka tā ir nejēdzība. Bet reiz, kad viņš atnāca mājās piedzēries, viņš izvilka savus vecos darbus, ko bija gleznojis vēl studiju laikā. Es biju satriekts, tie bija lieliski. Un varbūt pie modernisma viņš vairs neatgriezās, tomēr mūža beigās viņš vēl paguva izlēkt no sociālistiskā reālisma, teiksim tā. Beigās viņš zīmēja gruzīnu baznīcas, bija arī ļoti daudz zīmējumu ar ļoti skaistām sievietēm. Protams, viņš tās nevarēja zīmēt tā, kā zīmē parasti, to varētu saukt par tādu vēlīnu impresionismu.
Bet tagad mēs runājām par to, ka manī pastāv kāda pretošanās daļiņa, ko izsauc vēlēšanās būt brīvam. Un nav tā, ka es to būtu speciāli izdomājis, tā manī sēž jau sākotnēji. Visdrīzāk tas nāk no manām vecmammām. Viena no viņām bija sieva gruzīnu revolucionāram, kuru nošāva 1937. gadā. Lūk, viņai tā kā bija nedaudz vienalga, kas notiek apkārt, par spīti tam, ka viņa cieta Lielajā terorā. Bet viņas vīrs, mans vecaistēvs, bija ļoti skaists vīrietis atšķirībā no manis, un no viņa es, iespējams, esmu saņēmis vēlēšanos saprast dzīvi, ņemt no tās pēc iespējas vairāk. Tomēr tik daudz, cik viņš, es neesmu spējis paņemt. Jo teātris tomēr prot iznīcināt un nedod iespēju... Tas tevi it kā paverdzina, tu paliec šajās sienās, tu upurē ļoti daudz brīnišķīgu lietu, ko tev varētu piedāvāt dzīve. Un tomēr – kaut kāda brīvība manī pastāv. Tas gan izklausās visai vīzdegunīgi, taču...
RL: Jūs vairākkārt esat teicis, ka gruzīnu aktieri – viņi iet uz skatuvi kā kaujā uz dzīvību un nāvi. Gruzīnam, jūs sakāt, piemīt kaut kāda īpaša mirstīguma izjūta. Kādā mērā tas izpaužas jūsu teātrī? Kas jūsu teātrī ir no gruzīniskā?
Sturua: Man bija pedagogs – Tumanišvili, mūsu teātrī viņš bija mākslinieciskais vadītājs. Un viņam divas sezonas bija brīnišķīgi iestudējumi; tad viņam saklupa virsū kritiķi, ka tā neesot nacionālā māksla. Drīzāk eiropeiska vai pat krieviska. Un teātra biedrības plēnumos sapulcējās visa pilsēta, bija īstas kaujas, līdz pat kautiņiem.
RL: Kad tas bija?
Sturua: Pagājušā gadsimta 60. gados. Pēc tam šeit nejauši gadījās Tovstonogovs. Viņš no mātes puses ir gruzīns, labi zina Gruziju, gruzīnu teātri. Un es viņam pajautāju, ko viņš domā par nacionālo jautājumu. Viņš atbildēja: “Tu nekādā gadījumā nedrīksti par to domāt, jo gruzīni ir brīnišķīgi tieši tādēļ, ka, lai ko viņi arī darītu, lai kādas nozīmīgas lietas pārņemtu no Eiropas, vienalga – rezultāts būs gruzīns.” Tajā ir kaut kas dīvains. Var jau būt, ka tas attiecas uz visām tautām, tomēr Gruzijā tas izpaužas kaut kā īpaši spilgti. Un, ja tagad paņemtu “Kaukāza krīta apli”, kas nav īpaši par Gruziju, bet, ja tā padomā, tad tāds vidēji eiropeisks iestudējums vienalga it kā ir par Gruziju. Bet, runājot par aktieriem, to, kas jādara viņiem, to var izdarīt tikai gruzīni. Tādēļ izrāde kļūst gruzīniska, lai arī ārēji, muzikāli tas viss paņemts no Eiropas kultūras. Un, kad Tovstonogovs runāja par etnogrāfiju, kostīmiem, es atcerējos kāda igauņu režisora vārdus: “Visi visu valstu akadēmiskie teātri ir līdzīgi nacionālajam muzejam. Tie visi ir vienādi.” Ekspozīcija var būt atšķirīga, taču gars, kas valda šai muzejā, visur ir absolūti vienāds. Vārdu sakot, es kaut kā atbrīvojos no bailēm, ka mani mākslā varētu neuzskatīt par gruzīnu. Es taisīju izrādes tā, kā domāju. Nu, vismaz psiholoģiju es būvēju uz gruzīnu psiholoģijas pamata, ja vispār tāda lieta pastāv.
RL: 1987. gadā jūs rakstījāt, ka ticat – zinātne pierādīs, ka starp aktieri un skatītāju zāli pastāv telepātisks efekts. Nu, manuprāt, zinātne neko tādu nav pierādījusi, bet tomēr: ko jūs gaidāt no aktiera, ja paturam prātā tādu iespēju? Jo tad runa nebūtu vienkārši par psiholoģiju vai aktierspēli vien.
Sturua: Es domāju, ka liela loma ir izmaiņām teātra skatītājā, galvenokārt saistībā ar grāmatām un īpaši – kino. Kādreiz, kad teica, ka viņš “spēlē ar muguru”, es to uztvēru ironiski. Teiksim, par Eleonoru Dūzi teica: kad viņa pat vienkārši stāvējusi pret skatītājiem ar muguru, bijis jūtams, kā viņa spēlē. Tagad, kad aktieris stāv uz skatuves un neko nedomā, viņš var kaut ko darīt, izliekoties, ka, teiksim, pieņem kādus lēmums, taču tas jau kļūst skatītājam redzams, pat vienkāršam skatītājam. Un tomēr tas, ka starp viņiem nodibinās kaut kādas telepātiskas saites, es domāju, tas pat nav vairs jāatklāj. Tas pastāv jau sen, un tās spēj panākt izcili aktieri. Varētu teikt, ka viņi nodarbojas ar pašhipnozi; iziet uz skatuves un pamirst. Un seko tam, lai identificētos... Es nezinu, patlaban ir daudz teātru, kuros mēģina iet tālāk par šiem maniem diletantiskajiem pieņēmumiem. Pagaidām gan es vēl neesmu redzējis neko tādu, kas mani pārsteigtu un satriektu. Visās izrādēs, ko esmu redzējis, tas ir izteikts, tikai mazās dozās; arī manos iestudējumos – tur gan tas nav tik izteikti. Teiksim, Brehta teorija, viņš, manuprāt, arī bija viens no mistificētājiem. Staņislavskis bija viņa teātra sāncensis, un Brehts radīja savu, ļoti sarežģītu teātra teoriju un piespieda cilvēkus noticēt, ka šim teātra veidam ir kaut kāds filozofisks pamatojums, pat stipri nozīmīgāks nekā Staņislavska sistēma, kurā viss izstāstīts tā, teiksim, cilvēciski. Bet viņam... Režisors no tā neko nevar paņemt, tur drīzāk kaut ko spēj saprast filozofs, domātājs. Manuprāt, tā ir ņirgāšanās. Brehts turpina spēlēt. Viņš it kā ir izlēcis tieši no renesanses. Un jūs jautājāt par aktieriem – jā, manējie... Vakardienas izrādē mani aktieri nospēlēja labāk par viņējiem.
RL: Es atcerējos, ka, teiksim, Tarkovskim bija brīnišķīgi aktieri – Soloņicins, Kaidanovskis... Un, lūk, es lasu viņa dienasgrāmatās, kur viņš sūdzas, ka aktieri ir neaprakstāmi stulbi, ka viņš mūžā ir saticis tikai vienu gudru aktieri un tas pats izrādījies režisors. Lūk, jūs sakāt – ja aktieris nedomā, tas uzreiz ir redzams. Par ko tad viņam būtu jādomā? Vai varbūt vienalga, par ko, ka tik būtu doma?
Sturua: Es jums izstāstīšu vienu gadījumu, tādu kā līdzību. Mums bija tāda ļoti pazīstama aktrise Sesila Takaišvili. Viņa spēlēja vecmāmiņu no Dumbadzes stāsta “Es, vecāmamma, Iliko un Ilarions”. Un, kad viņa fināla ainā mirst, tā izvēršas par tīru traģikomēdiju, jo visiem birst asaras, bet viņa joko. Viņa sarunājas ar savu mazdēlu un dzen jokus. Ļoti smieklīgi, un tai pašā laikā mēs saprotam – mazdēls raud, skatītājs arī ir tādā pašā stāvoklī, un tajā laikā aizkulisēs sapulcējās visa trupa, lai paskatītos, kā viņa to ģeniāli nospēlē. Un reiz, kad Takaišvili spēlēja šo mirstošo vecmāmiņu, viņa ar acs kaktiņu ieraudzīja, ka viņu no aizkulisēm vēro. Viņa veikli pagriezās pret viņiem – pieredzējusi aktrise – un parādīja mēli. It kā nojaucot visu šo sistēmas mitoloģiju.
Tā ka nav svarīgi, vai aktieris domā vai nedomā, bet tas, par ko es runāju, – aktieriem nav jābūt gudriem. Kā sievietēm. Kad viņas ir mācītas, viņas mūs vairs neinteresē; mums vai nu šķiet, ka viņas tēlo, ka ir gudras, vai arī patiešām ir ļoti garlaicīgas būtnes. Taču var arī izrādīties, ka mēs kļūdāmies, ka viņa ir ļoti kaislīga būtne, kas piesedz savu nimfomāniju ar intelektu.
RL: Es ievēroju, ka jūs kādā intervijā visai dīvaini un, manuprāt, ļoti interesanti skaidrojāt to, kā jūs iestudējāt “Romeo un Džuljetu”. Jūs teicāt, ka katram personāžam jābūt savam ģēnijam. Teiksim, Džuljetas mātei – vientulības ģēnijam. Sakiet, ja jūs sevi varētu aprakstīt vienkāršiem un viennozīmīgiem vārdiem, kas ir jūsu ģēnijs?
Sturua: Es varu tikai norādīt virzienu. Nu, pieņemsim – huligāns.
RL: Jūsu ģēnijs ir huligānisms? (Visi smejas.) Labi, tad vēl viens jautājums. Es jums nolasīšu vēl vienu citātu, lai tā smuki būtu pa citātam intervijas sākumā un beigās. “Pēc tam es atgriezīšos mājās Milānā, lai brīvā brīdī domātu par nāvi.”[2. Prospera vārdi no Viljama Šekspīra lugas “Vētra” 5.cēliena 1.ainas. Mihaila Donska tulkojumā: “А после возвращусь домой в Милан, чтоб на досуге размышлять о смерти.”] Lūk, jūs arī esat atgriezies savā Milānā. Un ko jūs tagad darīsit?
Sturua: Es, protams, nebūtu atgriezies. Esmu pieļāvis ļoti lielu kļūdu. Jo savulaik es aizgāju no teātra gandrīz vai labi; es domāju, ka tā arī būs, ka es tā aiziešu. Kad mani pirms gada izdzina, domāju, tas bija labi, mūsu teātra tradīcijā. No šejienes visus tā mākslinieciskos vadītājus ir izdzinuši, bet vienu – nošāva.
RL: Kuru?
Sturua: Aleksandru Ahmeteli. Tas bija viens no izcilajiem gruzīnu režisoriem, ar ļoti spilgtu individuālu rokrakstu. Un viņu nošāva. Viņš bija Meierholda, Tairova paaudzes režisors – viņiem tika visiem.
Un man patika, ka mani neizdzina trupa, lai gan tā mani necieta. Tāpat kā Maskavā – negribu saukt viņa vārdu – nelaimīgo režisoru, kurš ļoti ilgi nodzīvoja. Un, kā vienmēr – vectētiņš, ģimene, skleroze, sākās Alcheimers... Vārdu sakot, lai jau strādā, žēl taču. Bet es aizgāju, kad vēl īsti nebiju zaudējis spēju iestudēt. Mani neizdzina aktieri, un kopumā tas bija tāds labs fināls. Punkts. Un nu pēkšņi es piekritu atgriezties. Nu, tik viegli man tas gan nenācās, vajadzēja padomāt tomēr. Pavisam nesen es teicu aktieriem: “Manuprāt, būtu labāk, ja mani nebūtu paņēmuši atpakaļ.” Taču man tomēr paliek vēl viena izeja: es varu aiziet pats. Tas ir palicis. Kurš man var aizliegt aiziet? Ja es, protams, nekļūšu par sklerotiķi.
RL: Atvainojiet, tad vēl pēdējais jautājums, lai tas būtu post scriptum. Kad jūs runājāt par savu tēvu un to, ko viņš sācis zīmēt mūža beigās, es atcerējos Eizenšteinu, kura pēdējais zīmējumu cikls saucās “Dzīves dāvanas”. Lūk, tādi vienkārši zīmējumi, pavisam vienkārši sižeti – vāvere, sieviete smēķē, āboli... Tādi “primitīvi”, skumji, vienkārši, japāniski zīmējumi. Vai jums līdz ar gadiem arī pieaug tieksme pēc vienkāršības? Vakar izrādē nekas par to neliecināja.
Sturua: Man tā nav. Acīmredzot tādēļ, ka es jau jaunībā šeit teātrī iestudēju lugu, kura, teiksim tā, bija, kā jūs sakāt, vienkārša. Bez kādiem īpašiem ārējiem efektiem, viss koncentrējās uz aktieriem. Es uzskatu, ka tā bija labākā gruzīnu izrāde, kas iestudēta tādā veidā.
RL: Kā to sauca?
Sturua: Tā bija pārgruzinēta, adaptēta Rozova luga “Pirms vakariņām”. Nu, gruzīnu versija. Un tur es sajutu, ka varu tā darīt, taču negribu. Iekšēji negribu. Man ir kauns.
RL: Kauns?
Sturua: Jā. Man teātris drīzāk ir tādi kā svētki nekā kaut kāds... Nu, teiksim, kino. Man tas nav interesanti, es to negribu. Varbūt vēl kaut kas mainīsies, bet... nedomāju.
RL: Jūs esat kā Harmsa anekdotē, kur Ļevs Tolstojs ļoti mīlēja bērnus. Noķer vienu, un viņam vēl nav gana, viņš glāsta tam galvu un kliedz: “Vēl! Vēl!”
Sturua: Tad es arī nobeigšu ar anekdoti, tādu ļoti ebrejisku. Vectētiņš jautā savam mazdēlam, kurš sācis iet pir-majā klasē, vai viņš prot reizrēķinu. “Nu, cik būs divreiz divi?” Puisēns uz viņu skatās, padomā un jautā: “Bet mēs pārdodam vai pērkam?” (Visi smejas.)
RL: Liels jums paldies, Robert. Atvainojiet, ka pēc izrādes jūs nomocīju.
Sturua: Nekas.
Cilvēks Šekspīrs
Parlamentārās vagīnas
Zivs apdedzināšanās