Gēnu redaktori

Nevienam nav drosmes to pateikt, tomēr, ja vien mēs varētu izveidot labākus cilvēkus, pateicoties zināšanām par to, kā pievienot gēnus, kāpēc gan mums to nedarīt?

Džeimss Votsons, molekulārbiologs, Nobela prēmijas laureāts

“Ķīniešu zinātnieki rediģē cilvēka embrija gēnus, tādējādi raisot bažas” – ziņa ar šādu virsrakstu parādījās laikraksta The New York Times 2015. gada 23. aprīļa numurā. To pašu ziņu ar līdzīgu virsrakstu šajā dienā publicēja arī The Guardian un citi lielie pasaules masu mediji. Ziņā bija runa par Suņa Jatsena Universitātes (Guandžou) zinātnieka Dzjuņdzju Huana un viņa līdzstrādnieku veikto pētījumu, kura rezultātus pirms dažām dienām, 18. aprīlī, bija publicējis žurnāls Protein & Cell. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai nesen radīto gēnu rediģēšanas tehniku CRISPR/Cas9 var izmantot, lai novērstu ģenētisku defektu embrijam un tādējādi apstādinātu slimību, pirms tā sākusi izpausties. Šim nolūkam zinātnieki izmantoja 86 defektīvus embrijus, kuri tika iegūti no mākslīgās apaugļošanas klīnikas. Tie bija triploīdi embriji, t.i., tādi, kuriem ir nevis divi 23 hromosomu komplekti, kā tas parasti ir cilvēkiem, bet gan trīs. Proti, šiem embrijiem bija 69 hromosomas, un tādēļ tie nebija dzīvotspējīgi. Šādi embriji pētījumam tika izvēlēti tāpēc, lai izvairītos no ētiska rakstura iebildumiem pret pētījuma veikšanu. Zinātnieki mēģināja izlabot gēnu, kas atbild par bēta globīna veidošanos. Bēta globīns ir hemoglobīna proteīna sastāvdaļa, bet hemoglobīns nodrošina ķermeņa apgādi ar skābekli. Cilvēki ar bojātu bēta globīna gēnu cieš no bēta talasēmijas – slimības, kas var izraisīt arī nāvi.

Pētījuma rezultāti nebija iepriecinoši. Pārbaudot ģenētiski modificētos embrijus, atklājās, ka cerētās izmaiņas notikušas tikai četros no 68 embrijiem, kas nozīmēja, ka gēnu rediģēšanas efektivitāte bijusi ļoti zema – tikai 5%. Tomēr tas nebija vienīgais izmantotās metodes trūkums. Vairākiem embrijiem konstatēja izmaiņas pavisam citos gēnos, bet citiem bija izveidojies mozaīcisms: viņu organismā uzgāja šūnas ar dažādi rediģētām bēta globīna gēna versijām. Piemēram, vienā embrijā atrada pat četras atšķirīgas DNS sekvences un tikai viena no tām bija pareiza. Visu minēto iemeslu dēļ arī paši zinātnieki atzina, ka šī gēnu rediģēšanas metode vēl nav pietiekami nobriedusi klīniskam lietojumam.

Zinātnieku aprindās Huana un viņa kolēģu pētījums raisīja diskusijas, jau pirms bija publicēti tā rezultāti. Kā vēlāk stāstīja vairāki šīs jomas speciālisti, baumas par šāda veida pētījumu eksistenci klīda jau kādu laiku iepriekš un daudzi gaidīja to publiskošanu. Neilgi pirms pētījuma laišanas klajā žurnāls Science publicēja vairāku pasaules vadošo šīs jomas zinātnieku aicinājumu pagaidām no šāda veida pētījumu veikšanas atturēties. Līdzīga veida bažas marta beigās žurnālā Nature pauda korporācijas Sangamo BioSciences prezidents Edvards Lanfjers un kolēģi. Jāsaka, ka Huana ceļš līdz rezultātu publicēšanai nebūt nebija līdzens. Iesniegto rakstu noraidīja gan jau minētais Nature, gan arī prestižais Science. Abos gadījumos atteikuma iemesls bija ētiska, nevis zinātniska rakstura apsvērumi. To vēlāk atzina arī abu minēto žurnālu pārstāvji. Diezgan piesardzīgi savos izteikumos bija arī žurnāla Protein & Cell izdevēji. Viņi norādīja, ka rakstu publicējuši galvenokārt tādēļ, lai pievērstu uzmanību šāda veida pētījumiem. “Šajā neparastajā situācijā redakcijas lēmumu publicēt pētījuma rezultātus nevajadzētu uzlūkot kā šādas prakses atbalstīšanu vai iedrošinājumu veikt līdzīgus pētījumus,” norādīja viens no žurnāla redaktoriem. Savukārt žurnāla galvenais redaktors Dzihe Žao piebilda, ka redakcijā esot bijušas “nopietnas diskusijas par šī pētījuma ētiskajiem aspektiem. Mēs paredzējām, ka cilvēku viedokļi atšķirsies, tomēr pētījums bija jāpublicē, lai par šiem jautājumiem sāktos diskusija”.

Raksts pievērsa ne tikai plašu masu mediju uzmanību. Diezgan drīz savu attieksmi steidzās paust arī daudzas zinātniskas organizācijas un vairāku valstu valdību aģentūras. Piemēram, Amerikas Gēnu un šūnu terapijas biedrība nāca klajā ar paziņojumu, ka viņi atbalsta “stingru nostāju pret cilvēka šūnu gēnu rediģēšanu vai modificēšanu ar nolūku radīt dzīvotspējīgas apaugļotas olšūnas ar pārmantojamām dzimumšūnu izmaiņām”. Šo paziņojumu atbalstīja Starptautiskā Cilmes šūnu pētniecības biedrība. Baraka Obamas administrācijas Zinātnes un tehnoloģiju biroja vadītājs Džons Holdrens bloga ierakstā pauda ASV administrācijas viedokli: “Administrācija uzskata, ka cilvēka dzimumšūnu līnijas izmaiņas klīniskos nolūkos ir robeža, kuru šobrīd pārkāpt nevajadzētu.” Līdzīgu nostāju pauda arī ASV Nacionālā veselības institūta direktors Frānsiss Kolinss. Viņš arī piebilda, ka aģentūra nepiešķirs valsts finansējumu pētījumiem, kas paredz cilvēka embriju gēnu rediģēšanu. Savukārt ASV izlūkdienesti savā ziņojumā Senātam genoma rediģēšanu minēja kā vienu no sešiem masu iznīcināšanas ieročiem, kuru attīstība var nākotnē apdraudēt valsts drošību.

Šajā brīdī kāds varētu vaicāt: kāpēc šāds pētījums izraisīja šāda mēroga reakciju? Lai to labāk saprastu, sākumā būtu nedaudz jāaplūko, kas slēpjas zem mīklainā akronīma CRISPR un ko īsti nozīmē rediģēt jeb modificēt cilvēka dzimumšūnu līniju.

CRISPR

CRISPR ir akronīms no clustered regularly interspaced short palindromic repeats jeb latviski – atkārtotu palindromisku sekvenču un starpsekvenču sakopojumi. Domāju, nav vajadzības skaidrot, kāpēc pat zinātnieki šajā gadījumā priekšroku dod akronīmam. CRISPR ir īpašs DNS apgabals, kurā atrodas noteikti organizēta DNS sekvence – virkne ar īpašām palindromiskām, atkārtotām nukleotīdu sekvencēm¹, starp kurām atrodas garākas DNS starpsekvences (spacer). Šādi komplekti (palindroms–starpsekvence–palindroms) vienā un tajā pašā (piemēram, baktērijas genoma) DNS vienkopus un virknē var būt vairāki (no 1 līdz 20 un pat vairāk), tāpēc tos arī sauc par “cluster” jeb sakopojumu.

CRISPR sekvences zinātnieku uzmanības lokā nonāca jau 1987. gadā, kad viņi pētīja zarnu nūjiņas (E.coli), tomēr tad zinātniekiem nebija skaidrības par šīs sekvences funkcijām. Hipotēze par šo sekvenču nozīmi baktēriju spējā aizstāvēties pret tām nevēlamiem DNS saturošiem aģentiem (vīrusiem, plazmīdām u.c.) tika izteikta 2005. gadā, salīdzinot dažādu baktēriju genomu atkārtotās sekvences. Eksperimentāli pierādījumi šim pieņēmumam sekoja 2007. gadā, kad pārtikas produktu kompānijas Danisco zinātnieki atklāja, ka CRISPR sekvenču struktūra nosaka jogurta baktērijas Streptococcus thermophilus izturību pret baktēriju vīrusiem jeb fāgiem. Baktēriju genomu analīze un in vitro eksperimenti pārliecinoši pierādīja, ka starpsekvences darbojas kā baktēriju “imunoloģiskā atmiņa”, kas baktērijai ļauj pazīt vīrusus un atvairīt to uzbrukumus. Tāpat jauni CRISPR atkārtojumi tiek iekļauti baktēriju genomā, ja notikusi inficēšanās ar vīrusu. Būtisks CRISPR sistēmas elements ir proteīns Cas9, kas šķeļ “šūnai svešās” (piemēram, vīrusa) DNS vietā, kuru norāda baktērijas CRISPR sekvences kodēti RNS fragmenti. Nedaudz vēlāk, 2012. gadā, tika pierādīts, ka CRISPR sistēmu var pārcelt no vienas baktērijas uz citu un tā darbojas identiski. Kopš tā laika Cas9 var tikt izmantots jebkurā organismā (no baktērijas līdz pat cilvēka šūnām), lai šķeltu DNS jebkurā tā vietā (atbilstoši starpsekvencē norādītajai informācijai). Viens no šīs metodes pielietojumiem ir genomu rediģēšana. Tehniski tam ir nepieciešami tikai divi komponenti – jau minētais proteīns un speciāli veidota DNS, kas kodē attiecīgo RNS fragmentu, kurš darbosies kā gids, DNS šķeļošo proteīnu nogādājot vietā, kur jāveic iegriezums. Šo gēnu rediģēšanas metodi tad arī sauc par CRISPR/Cas9 sistēmu, lai gan saīsinot to bieži vien dēvē vienkārši par CRISPR.

Pēc tam, kad 2013. gadā ar šīs metodes palīdzību tika veiksmīgi rediģēts peles un pēc tam arī cilvēka šūnu genoms, šī metode kļuva arvien populārāka, bet ķīniešu zinātnieku eksperiments ar cilvēka embrijiem tai piesaistīja arī plašāku sabiedrības uzmanību. Žurnāls Science 2015. gadā CRISPR raksturoja kā gada izrāvienu zinātnē. Kornela Universitātes Itakā ģenētiķis Džons Šimenti norāda, ka CRISPR ir nozīmīgākais notikums dzīvības zinātnēs kopš polimerāzes ķēdes reakcijas (PĶR) metodes ieviešanas 1985. gadā, bez kuras mūsdienu pētniecība ģenētikā vairs nav iedomājama. Daudzi jomas pārstāvji kopš CRISPR atklāšanas savos raksturojumos nav bijuši pieticīgi, sakot, ka šī metode ir revolucionizējusi bioloģiju un pavisam drīz izraisīs revolūciju arī medicīnā. Mazliet piezemētāks savā vērtējumā ir ietekmīgais amerikāņu ģenētiķis Džordžs Čērčs, kurš pats devis būtisku ieguldījumu CRISPR sistēmas pilnveidošanā. Viņš norāda, ka CRISPR nebūt nav jāuzlūko kā revolūcija. Galu galā, CRISPR ir tikai viena no astoņām gēnu rediģēšanas metodēm, kas šobrīd ir zinātnieku rīcībā. Čērčs atzīst, ka noteiktos aspektos tā ir krietni labāka par jau esošajām, tomēr virknē gadījumu tā atpaliek no metodēm, kas jau tiek lietotas. Kādas tad ir CRISPR priekšrocības? Daudzi autori kā vienu no būtiskākajiem min apsvērumu, ka šī metode ir demokratizējusi gēnu rediģēšanu. Salīdzinājumā ar citām metodēm CRISPR ir krietni lētāka un vienkāršāka. Piemēram, lai iegādātos cinka pirkstu nukleāzes enzīmus (līdz šim viena no visvairāk izmantotajām gēnu rediģēšanas metodēm), laboratorijai ir jārēķinās ar vismaz 5000 dolārus lieliem tēriņiem. Iepretim tam CRISPR var maksāt tikai 30 dolārus. Turklāt, lai lietotu CRISPR, pietiek ar elementārām zināšanām mikrobioloģijā. Šī iemesla dēļ CRISPR pašlaik izmanto ne tikai daudzas pasaules akadēmiskās un komerciālās pētniecības laboratorijas, bet arī parasti bioloģijas entuziasti, kuri par aptuveni simt dolāriem CRISPR komplektu var pasūtīt internetā. Par laimi, šie komplekti dod iespēju modificēt tikai baktēriju un raugu genomus.

Iespējas, kādas tīri teorētiski un nu jau arī praktiski sniedz CRISPR, ir milzīgas. Kā raksta Dženifere Daudna, viena no CRISPR atklājējām, bioķīmijas un molekulārās bioloģijas profesore Kalifornijas Universitātē Bērklijā, “CRISPR dod mums iespēju radikāli un neatgriezeniski izmainīt biosfēru, kuru apdzīvojam, piedāvājot veidu, kā dzīvības molekulas pārrakstīt pēc mūsu pašu prāta”. Gēnu rediģēšanas tehnoloģijas pielietojums var būt ļoti dažāds. Viens no publiski vismazāk apspriestajiem ir pētniecība, lai gan CRISPR un citas gēnu rediģēšanas sistēmas šobrīd ir svarīgs pētniecības instruments daudzās laboratorijās. Ar tā palīdzību zinātnieki pēta dažādu gēnu funkcijas un organismu īpašības, piemēram, kā attīstās vēžveidīgo skelets vai kā Meksikas salamandra reģenerē savus locekļus. Izmantojot gēnu rediģēšanas metodes, zinātnieki rada dažādu slimību modeļus dzīvniekos, t.i., rada ģenētiski izmainītus dzīvniekus, lai pētītu slimības, no kurām cieš cilvēki. Gēnu rediģēšanu var izmantot arī lauksaimniecībā un lopkopībā. Piemēram, 2004. gadā zinātnieki atklāja, ka miežiem, kas ir noturīgi pret miltrasu, ir noteikta veida mutācija Mlo gēnā. Tas lika domāt, ka līdzīga veida saistība starp šo mutāciju un noturību pret miltrasu varētu būt spēkā arī citu augu gadījumā. 2014. gadā Ķīnas Zinātņu akadēmijas zinātnieki, izmantojot arī CRISPR, izmainīja sešas Mlo gēna kopijas kviešos, tādā veidā radot kviešus, kuriem miltrasa vairs nekaitē. Tas ir tikai viens piemērs, kā gēnu izmainīšana var noderēt lauksaimniecībā. Bet runa nav tikai par augu aizsargāšanu no slimībām. Dažos gadījumos, izmainot augu genomu, var iegūt veselīgāku uzturu. Piemēram, viens no būtiskākajiem sojas eļļas trūkumiem ir augstais transtaukskābju līmenis tajā, bet transtaukskābju lietošana ir saistīta ar paaugstinātu holesterīna līmeni un sirds un asinsvadu slimībām. Pirms dažiem gadiem kompānija Calyxt, lietojot TALEN² gēnu rediģēšanas tehnoloģiju, izmainīja divus sojas pupiņu gēnus, kā rezultātā tika iegūta sojas eļļa ar krietni samazinātu neveselīgo taukskābju līmeni, un šī eļļa šajā ziņā vairs būtiski neatšķiras no olīveļļas. Gēnu rediģēšanas tehnoloģijai ir plašas perspektīvas arī lopkopībā. Zinātniekiem paveras iespējas radīt, piemēram, cūkas, kas ir noturīgas pret Āfrikas cūku mēri, govis, kurām nav ragu, vai vistas, kas dēj alerģiju neizraisošas olas, un tamlīdzīgi. Atgriežoties pie medicīnas, noteikti jāpiemin arī zinātnieku centieni ar gēnu rediģēšanas metodēm “cilvēciskot” dažus gēnus cūkas genomā, kas pavērtu iespēju ksenotransplantācijai, proti, dotu iespēju cilvēkiem pārstādīt orgānus no ģenētiski pārveidotas cūkas organisma.

Šis un arī iepriekš minētie gēnu rediģēšanas tehnoloģijas pielietojuma veidi pavisam noteikti liek uzdot būtiskus ētiskus jautājumus. Tomēr, atgriežoties pie jautājuma par ķīniešu zinātnieku pētījuma radīto ažiotāžu, būtu jārunā par gēnu rediģēšanas tehnoloģiju pielietošanu ārstēšanā jeb, precīzāk, par gēnu terapiju.

Gēnu terapija

Līdz pat 20. gadsimta beigām slimības varēja ārstēt vai nu ar medikamentiem, vai ar ķirurģisku iejaukšanos. 20. gadsimta beigās, kad zinātniekiem radās arvien lielāka izpratne par to, kā dažādi ģenētiski faktori ietekmē cilvēka organisma darbību, un pavērās iespējas veikt izmaiņas cilvēka genomā, parādījās konceptuāli jauna ārstēšanas metode – gēnu terapija. Pavisam vienkārši izsakoties, gēnu terapija ir ārstēšanas metode, kas slimību ārstē jeb novērš tās rašanos, iedarbojoties uz slimību izraisošajiem ģenētiskajiem faktoriem. Pirmo reizi gēnu terapija cilvēkam tika lietota 1990. gadā, kad Frenčs Andersons ar kolēģiem no ASV Nacionālā veselības institūta mēģināja izārstēt četrus gadus vecu pacienti Ašanti Desilvu, kura slimoja ar iedzimtu imūndeficītu ADA-SCID, kas viņu padarīja neaizsargātu pret jebkuru infekciju. Slimības cēlonis ir noteikta gēna mutācija, kuras rezultātā baltie asinsķermenīši nespēj pareizi funkcionēt. Ārsti paņēma pacientes baltos asinsķermenīšus un tajos ievietoja nemutētas gēna versijas, bet izlabotās šūnas vēlāk atkal ievadīja pacientes ķermenī. Diemžēl šīs terapijas rezultāti tā arī palika neskaidri. Ašanti stāvoklis uzlabojās, tomēr, tā kā viņa šajā laikā lietoja arī citas ārstniecības metodes, nevar pateikt, tieši kurai terapijai šos nopelnus piedēvēt. Neskatoties uz to – un kā jau tas bieži notiek jaunu tehnoloģiju parādīšanās sākumposmā –, zinātnieki bija noskaņoti visai cerīgi. Optimismu gan krietni mazināja divi gadījumi, kuri mūsdienās tiek minēti gandrīz ikvienā publikācijā par gēnu terapijas vēsturi. Viens no tiem ir Džesija Gelsingera gadījums. Džesijs Gelsingers slimoja ar iedzimtu aknu slimību: viņa asinīs uzkrājās pārāk liels amonjaka daudzums. 1991. gadā viņš piekrita piedalīties 1. fāzes klīniskajā pētījumā Pensilvānijas Universitātē, kura mērķis bija pārbaudīt gēnu terapijas metodes drošumu. Ārsti pierunāja pacientu piekrist dalībai pētījumā, sakot, ka sliktākais, kas viņam draud, ir pavadīt vienu nedēļu ar gripai līdzīgiem simptomiem, kurus var izraisīt adenovīrusu injicēšana aknā. Adenovīrusi tiek izmantoti kā vektori, t.i., nesēji, ar kuru palīdzību rediģētās gēna versijas var nogādāt vajadzīgajā vietā. Tomēr pavisam drīz pēc injekcijas Džesijam Gelsingeram radās elpošanas problēmas, pārstāja darboties akna un nieres, viņš ieslīga komā un pēc četrām dienām nomira.

Cits piemērs, kas atvēsināja daudzus gēnu terapijas entuziastus, ir mūsu gadsimta sākumā notikušais klīniskais pētījums, kurā tika iesaistīti pacienti ar iedzimtu imūndeficītu X-SCID. Tā ir imūndeficīta forma, kas saistīta ar X hromosomas defektu. Tādēļ no slimības cieš tikai vīrieši. Sievietēm ir divas X hromosomas, un, ja viena hromosoma nefunkcionē pareizi, otra šo defektu kompensē. Lai arī gēnu terapija pacientu stāvokli uzlaboja, tomēr vairākos gadījumos viņiem konstatēja leikēmiju. Vēlāk tika noskaidrots, ka leikēmijas cēlonis ir retrovīruss, kas aktivizēja audzēju izraisošu gēnu, kā rezultātā šūnas sāka nekontrolēti vairoties.

Šie piemēri lika aizdomāties daudziem un atgādināja, cik sarežģīts var būt medicīnas progress. Visvairāk šokēja Džesija Gelsingera gadījums. Viņš kļuva par pirmo cilvēku, kas gājis bojā pētījumā, kurā tiek izmantoti modificēti adenovīrusi. Šajā laikā visā pasaulē līdzīgos pētījumos piedalījās vairāk nekā 1000 pacientu. Neskatoties uz minētajiem negadījumiem, pētījumi gēnu terapijas jomā, tiesa, piesardzīgāk, tomēr turpinājās. Šobrīd tā jau ir miljardus vērta industrija, kurā daudzas kompānijas gatavas ieguldīt naudu un tiek publicēti vairāk nekā pieci pētnieciski raksti dienā.

Runājot par gēnu terapiju, būtiski ir ņemt vērā vismaz divus svarīgus nošķīrumus. Pirmkārt, mēdz nošķirt, kāda veida šūnas ir terapijas mērķis: tās var būt vai nu somatiskās šūnas, vai dzimumšūnas. Attiecīgi mēdz runāt par somatisko un dzimumšūnu gēnu terapiju. Dzimumšūnas ir jebkuras šūnas, kuras tiek pārmantotas nākamajā paaudzē. Tās veido to, ko dēvē par dzimumšūnu līniju (germline). Šādas šūnas ir olšūnas, spermatozoīdi, kā arī cilvēka embriju veidojošās cilmes šūnas. Savukārt somatiskās šūnas ir visas pārējās organisma šūnas, kuru DNS nevar tikt nodota pēcnācējiem, – tādas ir šūnas, kas veido, piemēram, sirdi, smadzenes, ādu, aknas. Gan Džesijs Gelsingers, gan Ašanti Desilva saņēma somatisko terapiju, savukārt Huana un viņu kolēģu mēģinājums izlabot embriju genomus ir dzimumšūnu terapijas piemērs.

Viena no lielākajām problēmām, ar ko saduras mēģinājumi radīt efektīvas gēnu terapijas metodes, saistīta ar to, kā tehnoloģiju nogādāt līdz šūnām, kuras mēs vēlamies rediģēt. Pastāv divas stratēģijas, kā to panākt. Viena tiek saukta par in vivo rediģēšanu. Šajā gadījumā labotais gēns vai, piemēram, CRISPR tiek ievadīts attiecīgā orgāna (piemēram, aknu) šūnās. Otra stratēģija ir izolēt šūnas no organisma, tās “salabot” un tad ievadīt atpakaļ organismā. Šo metodi dēvē par ex vivo. Pētījumā, kurā piedalījās Džesijs Gelsingers, izmantoja in vivo metodi, bet Ašanti Desilva tika ārstēta, izmantojot ex vivo metodi. Pēdējā no tām ir vienkāršāk īstenojama, turklāt šajā gadījumā rediģētās šūnas var rūpīgi pārbaudīt, pirms tās tiek ievadītas atpakaļ pacienta organismā. Tomēr ex vivo metodi var lietot tikai gadījumos, kad pastāv iespēja izolēt šūnas no organisma, tāpēc tā ideāli piemērota slimībām, kas saistītas ar asinīm, piemēram, sirpjšūnu anēmijas vai bēta talasēmijas ārstēšanai.

Ārstniecības metodes izvēle, protams, ir atkarīga no dažādiem medicīniskiem apsvērumiem, tomēr būtiska loma ir arī ētiskiem faktoriem. Piemēram, no medicīniskā viedokļa daudzās situācijās daudz jēdzīgāk būtu labot ģenētisku defektu embrija stadijā. Tieši tā šobrīd pētnieki rīkojas ar pelēm, kad tiek izmēģinātas dažādu ģenētisku defektu novēršanas iespējas, lietojot CRISPR. Tas arī ir vienkāršākais veids, kā parādīt, ka tehnoloģija darbojas. Kad pele ir pieaugusi, labot kļūdu ir krietni par vēlu, jo tā jau ir atrodama katrā pieaugušas peles organisma šūnā. Daudz vienkāršāk to ir izdarīt nupat apaugļotā olšūnā. Dženifere Daudna to salīdzina ar atšķirību starp kļūdas labošanu avīžrakstā, kad raksts atrodas avīzes redaktora datorā, un iespēju kļūdu izlabot tad, ka avīze jau ir nodrukāta vairākos tūkstošos eksemplāru. Ja ģenētiskā mutācija tiek izlabota jau apaugļotas olšūnas stadijā, izlabotā DNS tiek nokopēta katrā meitas šūnā un tālāk nodota arī nākamajām paaudzēm. Un, lai arī šādam iznākumam ir dodama priekšroka – gan tāpēc, ka mutācija tiek izlabota, pirms tā ir nokopēta citās šūnās, gan tāpēc, ka tā netiek nodota nākamajām paaudzēm –, tas rada papildu riskus. Kā garantēt, ka ieviestais labojums neradīs kādas neparedzētas nevēlamas sekas tālākā nākotnē? Un kādā mērā drīkst iejaukties vēl nedzimuša cilvēka dzīvē? Citiem vārdiem, tā kā dzimumšūnu terapija rada problēmas gan no drošuma, gan ētikas viedokļa, tad tiek uzskatīts, ka manipulācijas ar cilvēka dzimumšūnām ir sarkanā līnija, kuru zinātniekiem nevajadzētu pārkāpt. Bet tieši to izdarīja Huans un viņa līdzstrādnieki. Tādēļ arī Huana pētījums pievērsa tik plašu publikas uzmanību un pie viena arī aktualizēja jautājumu, cik pamatots ir šāds aizliegums. Uzreiz jāpiezīmē, ka aizliegums veikt ģenētiskas izmaiņas dzimumšūnās ir nostiprināts vairāku valstu likumdošanā. Arī Latvijā ir spēkā Eiropas Padomes “Konvencija par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā”, kuras 13. pants nosaka, ka “iejaukšanos, kas paredz modificēt cilvēka genomu, var veikt tikai preventīvos, diagnostiskos vai ārstnieciskos nolūkos un vienīgi tad, ja tās mērķis nav radīt pārmaiņas pēcnācēja genofondā”. Konvencija tika pieņemta 1997. gadā. No 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm 29 valstis to ir parakstījušas un ratificējušas, 6 ir tikai parakstījušas, bet 12 valstis to joprojām nav parakstījušas. Pēdējo vidū ir Lielbritānija, kura konvenciju neparaksta tāpēc, ka tā uzliek pārlieku lielus ierobežojumus, un Vācija, kura to uzskata par pārlieku liberālu.

Ar ko šis striktais aizliegums tiek pamatots? Iepriekš jau minējām apsvērumus, kas saistīti ar drošumu un risku pārlieku iejaukties nākamā indivīda dzīvē. Tomēr tie nav vienīgie iebildumi, kādus min kritiķi. Kad Edvards Lanfjers ar kolēģiem žurnālā Nature aicināja zinātniekus atturēties no eksperimentiem, kas paredz veikt izmaiņas dzimumšūnās, viņi rakstīja: “Daudzi iebilst pret dzimumšūnu izmainīšanu, argumentējot, ka pat tad, ja mēs atļausim to darīt nepārprotami ārstnieciskos nolūkos, tas tik un tā var novest pie ģenētiskas uzlabošanas, kas vairs nav ārstnieciska. Mēs pievienojamies šīm bažām.” Līdzīgi arī The Guardian rakstā, kas ziņoja par Huana un viņa kolēģu pētījumu, kāds britu ģenētiķis, kurš vēlējās palikt anonīms, apgalvoja: “Var argumentēt, ka izlabot ģenētiskas slimības būtu milzīgs labums, tomēr mēs nezinām, vai tas ir droši. Turklāt tā ir slidena nogāze. Pēc cik ilga laika cilvēki mēģinās mainīt acu un matu krāsu, auguma garumu un intelektuālās spējas?” Vairākos medijos pēc Huana pētījuma publiskošanas parādījās raksti, kuros tika pausta doma, ka šāda veida tehnoloģija visdrīzāk novedīs pie tā, ka vecāki gribēs veidot savus bērnus gluži kā pēc pasūtījuma, izvēloties vēlamo īpašību kopumu.

Minētos viedokļus, šķiet, vieno apmēram šāda domu gaita: protams, novērst kādu slimību izraisošu mutāciju jau embrija stadijā būtu ļoti labi. Tomēr, ja mēs sāktu ko tādu darīt, tas neizbēgami novestu pie tā, ka mēs gribēsim iejaukties embrija genomā ne tikai tādēļ, lai novērstu slimības, bet arī lai veiktu citas – neterapeitiskas – izmaiņas. Proti, tiklīdz atļausim viena veida rīcību, kas šķiet pieņemama, mēs neizbēgami nonāksim pie citām, kas vairs nav tik pieņemamas. Cik pamatota ir šāda argumentācija? Vispirms, vai šeit nav darīšana ar tā saucamo slidenās nogāzes kļūdu? Slidenās nogāzes kļūda ir argumentācijas paņēmiens, kad runātājs mēģina uzskatu par kādas rīcības nepieļaujamību pamatot ar norādi, ka šī rīcība izraisīs citu par citu briesmīgāku rīcību ķēdi. Šādās reizēs nedrīkst pārsteigties ar atbildi, jo, pirmkārt, dažas nogāzes patiešām ir slidenas. Otrkārt, svarīgi noskaidrot, vai iznākums, ar kuru tiek draudēts, ir patiesi tik slikts, kā runātājs to ataino. Ir skaidrs, ka “uz pasūtījumu radīti ģenētiski modificēti bērni” drīzāk ir retorisks pārspīlējums. Bet ko teikt par neterapeitisku gēnu rediģēšanas tehnoloģiju lietošanu?

No ārstēšanas pie uzlabošanas

Jau 1990. gadā Frenčs Andersons, viens no gēnu terapijas pionieriem, norādīja, ka “mēs nedrīkstam pārkāpt robežu, kas nošķir ārstēšanu no uzlabošanas”. Tomēr uzreiz jāsaka, ka noteikt šo robežu nav vienkārši, jo, kā tūdaļ redzēsim, abu minēto jēdzienu – ārstēšanas un uzlabošanas – robežas nav nemaz tik skaidras.

Cilvēka uzlabošana, šķiet, pēdējos gadus 20 bijusi viena no populārākajām tēmām bioētikas literatūrā, tomēr autoru vidū nav vienprātības, kā uzlabošana būtu jādefinē, un dažādu autoru piedāvātie skaidrojumi atšķiras. Piemēram, amerikāņu filozofs Alens Bjūkanans uzskata, ka uzlabošana ir “iejaukšanās .., kas uzlabo kādu cilvēka spēju (vai īpašību), kura normāliem cilvēkiem parasti piemīt, vai arī radikālākā gadījumā – rada kādu jaunu spēju”. Mums ir dažādas fiziskās un kognitīvās spējas – fizisks spēks, spēja izturēt fizisku slodzi, rezistence pret slimībām, atmiņa, spēja koncentrēties un tamlīdzīgi. Šo spēju palielināšana tad arī būtu uzlabošana – vai nu fiziska, vai kognitīva. Savukārt, ja manipulācijas rezultātā kāds iegūtu spēju orientēties telpā ar eholokācijas palīdzību, kā to dara sikspārņi, tad šis cilvēks iegūtu spēju, kādas vēl nav nevienam citam, un arī tā saskaņā ar šo definīciju būtu uzlabošana. Jāpiezīmē, ka cilvēka uzlabošana ir plašāka tēma par gēnu terapiju, jo pastāv vairāki veidi, kādos dažādās spējas var (vai tālākā nākotnē varētu) uzlabot. To varētu panākt, piemēram, ar farmakoloģiskiem līdzekļiem, ķirurģiskām metodēm vai saplūdinot cilvēka organismu ar tehnoloģijām – protēzēm vai implantiem. Ģenētiskas manipulācijas ir tikai viena no iespējamajām uzlabošanas metodēm.

Iepretim šai, ko mēs varētu saukt par funkcionālu uzlabošanas izpratni, citi autori, piemēram, amerikāņu filozofs Normans Danjelss, runā par uzlabošanu, pretstatot to ārstēšanai. Ārstēšana ir manipulācija, kuras nolūks ir vai nu novērst, vai izārstēt kādu stāvokli, kuru mēs uzlūkojam par mūsu sugai normālas funkcionēšanas ierobežojumu vai traucējumu, t.i., par slimību. Iepretim tam jebkura veida manipulācijas, kuru nolūks ir palielināt mūsu sugai raksturīgās organisma funkcijas virs līmeņa, kas tai raksturīgs, būs uzlabošana. Visbeidzot, tādi autori kā Džūljans Savulesku un Džons Hariss piedāvā saprast uzlabošanu cilvēka labklājības aspektā. Saskaņā ar šo izpratni cilvēka uzlabošana ir jebkura veida psiholoģiskas vai bioloģiskas izmaiņas, kas palielina indivīda iespējas dzīvot labu dzīvi. Atšķirībā no Bjūkanana piedāvātās definīcijas šī izpratne paredz, ka kādas spējas stiprināšana vien nav pietiekams nosacījums, lai šādu manipulāciju uzskatītu par uzlabošanu. Piemēram, iedomāsimies, ka, veicot noteiktas manipulācijas ar cilvēka genomu, ir iespējams panākt, ka cilvēku oža kļūst daudzkārt spēcīgāka, nekā tā ir šobrīd. Bjūkanana izpratnē tā būs uzlabošana, jo viena no spējām ir palielināta krietni virs cilvēkiem normāli piemītošā līmeņa. Un tā būs uzlabošana arī saskaņā ar Normana Danjelsa piedāvāto skaidrojumu, jo ožas pastiprināšana pavisam noteikti nav kādas slimības izārstēšana. Tomēr, lūkojoties uz šo manipulāciju no labklājības perspektīvas, šķiet, ka (ja vien nav runa par kādu izņēmuma gadījumu) dzīve ar daudzkārt labāku ožu pavisam noteikti kļūtu nepanesama. Varētu šķist, ka tad, ja mēs Bjūkanana definīciju papildinātu ar atsauci uz labklājību, šāda pretruna starp abām izpratnēm tiktu likvidēta. Tomēr tas nav tiesa. Un iemesls tam ir pavisam vienkāršs. Itin viegli var iedomāties scenārijus, kuros kādas spējas samazināšana vai vienkārši izmainīšana būs uzlabošana, ja primāru nozīmi piešķiram labklājībai. Piemēram, daudzu cilvēku dzīve kļūtu labāka – vai vismaz noteikti veselīgāka –, ja viņiem būtu mazāka ēstgriba. Šajā gadījumā iznāks, ka samazināšana ir uzlabošana. Cits piemērs: iztēlosimies, ka ozona slāņa noārdīšanās ir palielinājusi iespēju saslimt ar melanomu, bet zinātnieki noskaidrojuši, ka pilnīgu aizsardzību pret melanomu nodrošina zaļa āda. Turklāt pieņemsim, ka pastāv arī droša metode, kā ādas pigmentāciju padarīt zaļu. Ja aplūkojam šo manipulāciju no labklājības viedokļa, tas šādos apstākļos visdrīzāk ir uzlabojums: kļuvis zaļš, es samazinu iespēju saslimt ar melanomu. Bet vai ādas pigmentācijas maiņa ir kādas spējas stiprināšana? Diez vai.

Ja uzlabošanu saprot šādā, labklājības veicināšanas griezumā, tad nošķīrums starp ārstēšanu un uzlabošanu zaudē savu nozīmi, jo jebkura ārstēšana būs arī uzlabošana. Citiem vārdiem, ārstēšana būs tikai viens no uzlabošanas apakšgadījumiem. Tādēļ nav nekāda pamata apgalvot, ka viena veida rīcība (ārstēšana) ir attaisnojama, bet otra (uzlabošana) nav. Tomēr tie, kuri atbalsta Danjelsa uzskatu, varētu iebilst, ka joprojām pastāv būtiska atšķirība starp ārstēšanu un uzlabošanu. Viņi teiktu, ka ārstēšana atjauno mūsu sugai normālo funkcionēšanas stāvokli, bet uzlabošana šo robežu pārkāpj, palielinot mūsu spējas viņpus cilvēkam tipiskā līmeņa. Šāda veida izpratne balstās Kristofera Borsa izstrādātajā slimības un veselības koncepcijā, kas veselību definē kā normālu funkcionālo spēju, kura savukārt tiek saprasta kā orgānu spēja īstenot visas to tipiskās funkcijas tipiskos apstākļos, lai nodrošinātu organisma spēju izdzīvot un vairoties. Iepretim tam slimība tiek saprasta kā šīs funkcionālās spējas samazināšanās zem sugai tipiskā līmeņa. Borsa mērķis bija piedāvāt naturālistisku, no vērtībspriedumiem brīvu un zinātnē balstītu slimības izpratni. Slimības jēdziens, viņaprāt, ir jāuzlūko līdzīgi citiem dabaszinātņu jēdzieniem, tādiem kā masa, atoms, fotosintēze. Tomēr Borsa teorija saduras ar vairākām problēmām. Daudzi kritiķi norāda, ka šī izpratne neatspoguļo to, kā mēs runājam par slimībām. Piemēram, noteikts smadzeņu bojājums padara cilvēkus par gardēžiem. Borsam būtu jāatzīst, ka tā ir slimība, tomēr cilvēki to tā nesauktu, jo diez vai apstāklis, ka cilvēks kļūst par gardēdi, rada viņam kaitējumu. Mūsu spriedumi par slimībām neizbēgami ietver sevī atsauci uz vērtībām. Slimība vienmēr būs saistīta ar kaut kādu kaitējumu. Turklāt Borsa izpratni ir grūti pamatot ar mūsdienu bioloģijas atziņām. Aizstāvot savu koncepciju, Borss atsaucas uz sugas iekārtojumu (species design); tā viņš mēģina pamatot uzskatu, ka pastāv noteikta veida bioloģiskas normas, kas nosaka, kas ir normāla dažādu orgānu un orgānu sistēmu darbība. Tas nozīmē, ka katru sugu raksturo kāds pazīmju kopums, kas šīs sugas īpatņiem dabiski piemīt. Tomēr tas īsti nesaskan ar bioloģijas taksonomiju. Bioloģijas taksonomijā sugas tiek raksturotas nevis pēc to pazīmēm, bet gan ģenealoģiski. Kā raksta amerikāņu zinātnes filozofs Marks Erešefskis, “piederība pie sugas nav atkarīga no kvalitatīvas līdzības, bet gan no pareizām ģenealoģiskām saitēm ar citiem sugas locekļiem”. Arī no ģenētikas viedokļa nav pamata runāt par kādām genotipiskām vai fenotipiskām īpašībām, kas dabiski piemistu kādai populācijai. Līdzīga veida iebildumi tiek izvirzīti arī pret citu Borsa teorijas aspektu. Borss apgalvo, ka visu organismu mērķis ir vairošanās un izdzīvošana. Tieši pēc orgānu ieguldījuma šo mērķu realizēšanā mēs varam pateikt, vai orgāns darbojas normāli vai ne. Tomēr bioloģija neapgalvo, ka izdzīvošana un vairošanās iepretim kādiem citiem mērķiem (nereproduktīvam seksam vai ēšanai ēšanas pēc) ir organismu mērķi. Šāds apgalvojums tiek ienests bioloģijā no ārpuses, nevis ir tajā atrodams. Bet tas savukārt nozīmē, ka Borss zaudē vienu no savas teorijas trumpjiem – tās bioloģisko pamatojumu. Mūsdienu medicīnā veselība tiek saprasta krietni plašāk, nekā piedāvā Borsa naturālistiskā teorija. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas piedāvāto definīciju veselība ir “pilnīga fiziska, garīga un sociāla labklājība, nevis tikai stāvoklis bez slimības vai fiziskiem trūkumiem”. Lai arī šī definīcija tiek daudz kritizēta (galvenokārt tās prasīguma dēļ, jo, strikti pēc tās vadoties, sanāk, ka lielākā daļa cilvēku ir neveseli), tomēr šīs diskusijas kontekstā tā ir interesanta vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā balstās pieņēmumā, ka veselības jēdziens ir daudz plašākas par Borsa piedāvāto; otrkārt, veselība tiek aprakstīta labklājības terminos.

Atgriezīsimies pie ārstēšanas–uzlabošanas nošķīruma. Ja iepriekš minētie iebildumi pret Borsa veselības izpratni ir pamatoti, tad Danjelsa nošķīrumu starp ārstēšanu un uzlabošanu nav iespējams uzturēt. Turklāt redzējām, ka šis arī nav vienīgais veids, kā veselība var tikt saprasta. Un, ja mēs pieņemam Pasaules Veselības organizācijas piedāvāto veselības definīciju, tad ārstēšanas–uzlabošanas nošķīrumu nav iespējams formulēt – vismaz tādā veidā, kas šīs parādības padara savstarpēji izslēdzošas. Proti, mēs joprojām varam lietot abus jēdzienus un vienas manipulācijas saukt par ārstēšanu, bet citas par uzlabošanu, tomēr abos gadījumos mēs runāsim tikai par dažādiem veidiem, kā vairot pacienta fizisko, garīgo un sociālo labklājību vai arī kā palīdzēt novērst šādas labklājības mazināšanos. Ilustrācijai aplūkosim vienu iespējamu gēnu terapijas pielietojuma piemēru. Daži cilvēki ir noturīgi pret HIV. Ir noskaidrots, ka šo cilvēku DNS trūkst 32 burtu gēnā, kas veido proteīnu CCR5, kurš atrodas uz balto asinsķermenīšu virsmas. Šis proteīns veido daļu no tās vietas uz šūnas, kurai pieķeras vīruss, kad tas uzsāk savu uzbrukumu organismam. Šo 32 izdzēsto burtu dēļ neveidojas CCR5 proteīns, tādēļ vīruss nespēj šūnas virsmai pieķerties un līdz ar to arī inficēt organismu. Svarīgi arī, ka šāda ģenētiska īpašība nerada nekādas blaknes. Cilvēki bez CCR5 proteīna ir pilnīgi veseli. Vienīgais zināmais risks ir lielāks uzņēmīgums pret Rietumnīlas vīrusu. Iedomāsimies, ka ar CRISPR palīdzību šos 32 burtus var izdzēst no DNS jau embrija stadijā, kas nozīmētu, ka šāds cilvēks būs rezistents pret HIV jau no dzimšanas. Pieņemsim, ka šī manipulācija ir tikpat droša kā vakcīna pret difteriju. Vai šāda gēnu rediģēšana ir pieļaujama? Ir skaidrs, ka tā ir dzimumšūnu terapija, un veiktās ģenētiskās izmaiņas tiks nodotas nākamajām paaudzēm. Vai tas ir pietiekams iemesls teikt, ka šāda manipulācija nav pieļaujama? Gluži otrādi. Kāds pat varētu apgalvot, ka veikt šādu manipulāciju ir mūsu pienākums tieši tādā pašā mērā, kādā mēs šobrīd sakām, ka vecāku pienākums ir vakcinēt bērnus pret difteriju. Un fakts, ka šo izmaiņu mantos pēcnācēji, kalpotu tikai par papildu iemeslu šīs manipulācijas veikšanai, jo tādā veidā mēs būtu ieguvuši “vakcīnu”, no kuras iegūtu arī pēcnācēji. Iedomāsimies, ka šīs izmaiņas varētu veikt gan embrija stadijā (kā dzimumšūnu terapiju), gan pēc dzimšanas (somatisko terapiju). Kura no iespējām būtu jāizvēlas? Cilvēku viedokļi šajā jautājumā noteikti atšķirtos, tomēr varētu minēt vairākus apsvērumus par labu tieši dzimumšūnu terapijai. Šāda manipulācija varētu būt iedarbīgāka. Turklāt, tā kā šīs izmaiņas ir pārmantojamas, tad arī ekonomiski izdevīgāka, jo manipulācija nebūtu jāatkārto.

Nākamais jautājums: tā ir uzlabošana vai ārstēšana? Atbilde uz to šķiet vienkārša. Pat tad, ja mēs sekojam Danjelsam, mums būtu jāatzīst, ka tā ir uzlabošana. Proteīna CCR5 trūkums un ar to saistītā noturība pret HIV nav sugai tipiska iezīme. Lielākā daļa cilvēku ir uzņēmīgi pret HIV, un, veicot šādu manipulāciju, mēs cilvēku imūnsistēmu uzlabotu. Uzlabojums tas, protams, būtu tādā nozīmē, ka vairums cilvēku izvēlētos dzīvot bez riska saslimt ar šo slimību. Tieši to pašu mēs varam teikt par vakcīnām, kuras šobrīd lieto lielākā daļa cilvēku. Ikviena vakcīna ir līdzeklis, ar kura palīdzību mēs savā ziņā uzlabojam savu imūnsistēmu. Bet, ja mēs neiebilstam pret vakcīnu izmantošanu, mums nebūtu pamata iebilst arī pret ģenētisku manipulāciju, kas mūs padara imūnus pret HIV.

Tomēr kāpēc daudziem šķiet, ka nošķīrums starp ārstēšanu un uzlabošanu iezīmē kādu ētiski svarīgu robežu, kuru nevajadzētu pārkāpt? Šīs nostājas pamatā, iespējams, ir uzskats, ka pienākums veikt viena veida darbības ir daudz spēcīgāks par pienākumu veikt cita veida darbības. Bet tas savukārt ir saistīts ar to, ka viena veida darbības novērš lielāku kaitējumu (vai sniedz lielāku labumu) nekā citas. Kā to saprast? Mēģināšu ilustrēt to ar piemēru. Pieņemsim, ka cilvēku vidējais IQ ir 100. Jāņa IQ ir 50, bet Ievas – 110. Tālāk, pieņemsim, ka mums ir tablete, kas jebkura cilvēka IQ var palielināt par 50. Un, tā kā mums ir tikai viena šāda tablete, ir jāizšķiras, kuram no abiem pacientiem to dot. Daudzi, domājams, teiks, ka tablete jādod Jānim. Bet kāpēc? Var minēt vairākus iemeslus. Jāņa stāvoklis ir ne tikai krietni sliktāks par Ievas stāvokli, bet arī sliktāks nekā vidēji populācijā. Turpretim Ievas stāvoklis ir labāks par vidējo. Dodot tableti Jānim, mēs vairosim vienlīdzību, savukārt, dodot to Ievai, mēs palielināsim nevienlīdzību un turklāt pieļausim to, ka Jānis paliks krietni sliktākā pozīcijā par citiem. Ņemot vērā to, cik liela nozīme mūsdienu sabiedrībā ir intelektuālajām spējām, šī atšķirība Jāni nostādīs krietni neizdevīgākā stāvoklī.

Šī piemēra sakarā svarīgi ievērot vismaz trīs lietas. Pirmkārt, ja mēs gribētu pieturēties pie nošķīruma starp uzlabošanu un ārstēšanu, mums būtu jāatzīst, ka viena un tā pati manipulācija var būt gan ārstēšana, gan uzlabošana. Bet otrkārt, pamatojot, kāpēc šajā gadījumā vajadzētu palīdzēt Jānim, mēs iztikām bez atsaukšanās uz ārstēšanas–uzlabošanas nošķīrumu. Šo spriedumu pamatā bija ētiska rakstura apsvērumi par izvairīšanos no kaitējuma nodarīšanas un ideja par vienlīdzības veicināšanu. Citiem vārdiem, mēs balstījāmies noteiktās vērtībās, nevis medicīniskos faktos par attiecīgo manipulāciju dabu. Līdz ar to ir pamats izteikt minējumu, ka nošķīrums starp ārstēšanu un uzlabošanu visdrīzāk ir mēģinājums vērtības transformēt bioloģiskos un medicīniskos faktos, lai pēc tam noteiktus spriedumus par dažādām manipulācijām pasniegtu kā tādus, kas balstīti uz medicīniskiem faktiem. Šādā gaismā raugoties, šķiet, būtu daudz jēdzīgāk iztikt bez šī viltus starpposma (t.i., nošķīruma starp ārstēšanu un uzlabošanu) vai vismaz atzīt, ka tam pašam par sevi nav ētiski izšķirošas nozīmes. Krietni svarīgāki ir apsvērumi par to, kādu labumu attiecīgā manipulācija dos, no kāda veida kaitējuma tā ļaus izvairīties, kāds ir kopējais ieguvumu un zaudējumu samērs, kādā mērā tā ietekmēs nākamā indivīda izvēles un tamlīdzīgi. Tie, protams, nebūt nav vienīgie jautājumi, kas varētu būt svarīgi.

Visbeidzot, pamatojot, kāpēc būtu jāpalīdz Jānim, mēs atsaucāmies uz noteiktu normu – tieši tādu lomu piemērā spēlēja informācija, ka vidējais IQ līmenis populācijā ir 100. Tomēr jāpatur prātā, ka, lai gan šis fakts būs noteiktā veidā saistīts ar bioloģiskiem faktiem, lielā mērā to ietekmē mūsu tehnoloģiskās iespējas un vērtības. Ja, piemēram, mēs atklātu medikamentu, kuru injicējot ikvienam bērnam tūdaļ pēc dzimšanas cilvēka vidējais IQ līmenis būtu 130, tad tā būtu norma, pēc kuras mēs vadītos situācijās, kas līdzīgas tai, kuru aplūkojām mūsu piemērā.

Laiks atgriezties pie iepriekš izteiktajām bažām, ka dzimumšūnu terapija neizbēgami novedīs pie tā, ka šī tehnoloģija tiks izmantota cilvēku uzlabošanai. Tad mēs uzdevām divus jautājumus. Pirmkārt, vai tiešām šī nogāze ir slidena, un, otrkārt, vai rezultāts, pie kāda mēs it kā noslīdēsim, ir tik nevēlams, kā dzimumšūnu terapijas oponenti to pasniedz? No iepriekšējā izklāsta ir skaidrs, ka vienkāršas atbildes uz šiem jautājumiem nav. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka nav skaidrs, vai vispār ir nogāze, pa kuru slīdēt. Uzlabošana un ārstēšana nav nepieciešami savstarpēji izslēdzošas kategorijas. Turklāt, tā kā abu kategoriju robežas ir diezgan izplūdušas, bieži vien tās nav iespējams skaidri nošķirt. Piemēram, ja, palēninot vai pat apturot novecošanās procesus, mēs iemācītos tikt galā ar slimībām, kas mūs piemeklē vecumā, vai mēs to sauktu par uzlabošanu vai ārstēšanu? Iespējams, mēs varētu teikt, ka tas ir gan viens, gan otrs. Bet galvenais – iepriekšējā diskusija parāda, ka, raksturojot kādu manipulāciju kā uzlabošanu, mēs vēl neko nepasakām par to, vai šī manipulācija ir vēlama vai nevēlama. Ja arī var runāt par kādu nogāzi, tad tā drīzāk būs līkne, uz kuras dažādas manipulācijas ir izkārtotas atkarībā no tā, cik pamatotas un obligātas tās ir. Bet to savukārt noteiks tādi faktori kā tas, no cik liela kaitējuma tās palīdz izvairīties, kādā mērā un veidā tās ietekmēs indivīda nākotni, vai tas mazinās vai palielinās nevienlīdzību, cik tās izmaksā un cik lielu labumu sniedz, ar kādiem riskiem ir saistītas, utt. Un šajā spektrā mēs noteikti sastapsimies ar visai sarežģītām izvēlēm. Piemēram, daudzi piekristu: ja mums būtu iespēja ar gēnu terapijas palīdzību novērst cistisko fibrozi, šāda manipulācija būtu pamatojama. Iespējams, daudzi pat norādītu, ka veikt šādu manipulāciju būtu vecāku pienākums. Iespējams, ka to pašu daudzi teiktu par iespēju panākt jaundzimušā imunitāti pret HIV. Daudzi noteikti vēlētos, lai viņu bērniem ir labāka atmiņa, spēja koncentrēties, spēja kontrolēt impulsus, tomēr šajā spektra segmentā vienprātības, domāju, būtu krietni mazāk. Katrā ziņā noteikti atrastos daudzi pretinieki uzskatam, ka šādu manipulāciju veikšana ir tāds pats pienākums kā bērnu vakcinēšana pret difteriju vai poliomielītu. Lai gan šie paši cilvēki visdrīzāk piekristu, ka vecākiem ir pienākums nodrošināt, lai šīs bērnu spējas tiek attīstītas, turklāt jo vairāk, jo labāk. Bet šie abi uzskati, šķiet, ir pretrunā. Nosliece tos pieņemt visdrīzāk liecina par mūsu aizspriedumiem pret gēnu rediģēšanu. Tālāk, ko mēs teiktu par iespēju panākt, ka bērnam neveidojas liekais svars? Un par lielāku noturību pret fizisko slodzi? Lielāku augumu vai lielāku muskuļu masu? No liekā svara iespējams izvairīties ar citām, daudz vienkāršākām metodēm, kas nerada nekādus papildu riskus. Vēlme, lai bērns ir garāks par citiem, ir interesants gadījums tā iemesla dēļ, ka, atšķirībā no daudziem citiem labumiem (piemēram, labākas atmiņas), tas ir ieguvums, kas saglabājas tikai ar nosacījumu, ka citi cilvēki ir īsāki. Tiklīdz citi ir tikpat gari, cik es, man no mana lielā auguma vairs nav nekāda labuma. Palielināta muskuļu masa un spēja panest lielāku fizisku slodzi noteikti ir īpašības, kuras ir būtiskas sportā, t.i., tās varētu izvēlēties vecāki, kuri grib, lai viņu nākamā atvase gūst panākumus sportā. Šajā gadījumā priekšplānā izvirzīsies jautājumi par to, vai ir pieļaujama šāda veida iejaukšanās bērna dzīvē un kā tas varētu ietekmēt izpratni par sporta sacensībām.

Katrs no minētajiem gadījumiem noteikti ir pelnījis plašāku aplūkojumu, tomēr jau no šī nelielā izklāsta redzams, ka diskusijās par ģenētiskas iejaukšanās pamatojamību jautājums par to, vai šī manipulācija ir klasificējama kā uzlabošana, nespēlē nekādu lomu. Svarīgi arī atzīmēt, ka lielākā daļa no piemēros aplūkotajām īpašībām – pat tik šķietami triviāla lieta kā acu krāsa – ir poliģenētiskas, proti, tās ir atkarīgas no vairākiem gēniem. Daudzos gadījumos mēs arī nezinām, tieši kādi ģenētiski faktori tās nosaka, nemaz nerunājot par iespējamību šādas ģenētiskas izmaiņas radīt ar gēnu rediģēšanas tehnoloģijas palīdzību. Tāpēc jautājums par ģenētiski rediģētiem bērniem ir vēl ļoti tāla nākotne.

Līdz ar to var apgalvot, ka iebildums pret dzimumšūnu terapiju kā manipulāciju, kas neizbēgami saistīta ar uzlabošanu, nav pamatots. Tas gan nenozīmē, ka ētiskā ziņā tā ne ar ko neatšķiras no somatiskās terapijas. Viena no interesantākajām atšķirībām, ko būtu vērts minēt, ir to atšķirīgā ietekme uz identitāti. Proti, dzimumšūnu terapija atšķirībā no somatiskās terapijas ir identitāti mainoša manipulācija, jo tās rezultātā rodas cits indivīds, nekā būtu radies, ja šāda manipulācija netiktu veikta. Mēģināšu paskaidrot, ko tas nozīmē. Šī atšķirība ir saistīta ar tā saucamo neidentitātes problēmu, kuru savulaik formulēja britu filozofs Dereks Pārfits. Katru indivīdu raksturo būtiska nepieciešama pazīme: tas ir radies no tieši to gametu pāra, no kura tas ir radies. Ja kādu apstākļu dēļ mani vecāki ieņemtu bērnu citā laikā, viņiem piedzimtu bērns no citas olšūnas un cita spermatozoīda un līdz ar to tas būtu cits indivīds. Tagad iedomāsimies divus dažādus gadījumus. Ieva vēlas bērnu, bet veselības stāvokļa dēļ viņai vēl gadu ir jālieto kāds medikaments, un viņa zina, ka tad, ja viņa ieņems bērnu šī medikamenta lietošanas laikā, bērns vēlāk cietīs no astmas. Ieva tomēr izvēlas negaidīt gadu un ieņem bērnu. Viņai piedzimst bērns, kurš cieš no astmas. Annas situācija ir atšķirīga. Viņa jau ir stāvoklī un zina, ka tad, ja viņa nelietos noteiktu medikamentu, viņas bērns vēlāk cietīs no astmas. Dažādu iemeslu dēļ viņa nelieto šo medikamentu, un viņai piedzimst bērns, kuram ir astma. Lai arī iznākums abos gadījumos ir vienāds, tomēr ētiskā nozīmē šie scenāriji atšķiras. Ievas bērns vēlāk nevarētu pārmest Ievai, ka viņam ir nodarīts kaitējums. Kāpēc? Pavisam vienkārši: ja Ieva būtu ieņēmusi bērnu pēc gada, tas būtu cits bērns. Līdz ar to Ievas bērns nevar apgalvot, ka tad, ja Ieva būtu ieņēmusi viņu pēc gada, viņam – šim Ievas bērnam, kas viņai galu galā piedzima, – nebūtu astmas. Ja Ieva šajā laikā nebūtu ieņēmusi bērnu, šī bērna nebūtu. Bet šāda veida apsvērums neattiecas uz Annas gadījumu. Annas bērnam ir pamats apgalvot, ka viņam ir nodarīts kaitējums, jo, ja Anna būtu lietojusi zāles, viņam astmas nebūtu.

Tieši tāda pati atšķirība pastāv starp dzimumšūnu un somatisko gēnu terapiju. Somatisko gēnu terapija šajā ziņā būs līdzīga Annas gadījumam. Savukārt dzimumšūnu terapija būs līdzīga Ievas gadījumam, jo, ja Ieva izšķirsies par labu dzimumšūnu terapijai, viņai piedzims cits bērns, nekā viņai piedzimtu tad, ja viņa izvēlētos ieņemt bērnu, kā mēs teiktu, dabiskā veidā. No šī apsvēruma izriet interesantas ētiskas konsekvences. Pirmkārt, prasība novērst kādu slimību, izmantojot dzimumšūnu gēnu terapiju, šķiet mazāk pamatota par prasību novērst kādu slimību, izmantojot somatisko gēnu terapiju vai, piemēram, vakcīnu. Iedomāsimies, ka Aivars cieš no slimības, kuru varēja novērst tikai ar dzimumšūnu gēnu terapiju, bet Andris cieš no komplikācijām, ko radījusi difterija, jo viņa vecākiem bērna vakcinēšana nešķita svarīga. Andra vecāki ir nodarījuši viņam kaitējumu, jo tad, ja viņi būtu Andri vakcinējuši – un tāda iespēja viņiem bija –, Andris neslimotu. Turpretim Aivaram kaitējums nav nodarīts un viņam sūdzēties nav pamata. Ja viņa vecāki būtu izšķīrušies par dzimumšūnu terapiju, viņiem būtu piedzimis cits bērns. Otrkārt, šķiet, ka drošības prasības dzimumšūnu gēnu terapijas gadījumā ir vājākas, jo, kamēr indivīda, kurš ir radies šādas manipulācijas rezultātā, dzīve ir dzīvošanas vērta, t.i., kamēr dzīve viņam sagādā kaut kādu labumu, tikmēr viņam nav pamata sūdzēties, ka viņam ir nodarīts kaitējums, jo viņš nevar apgalvot, ka tad, ja šī manipulācija nebūtu veikta, viņam klātos labāk. Ja šī manipulācija nebūtu veikta, viņa vienkārši nebūtu. Šie apsvērumi var šķist paradoksāli, tomēr, ja vien to izejas pozīcijas ir patiesas, ar šādu iznākumu ir jāsamierinās.

Noslēgumā

Gandrīz katra jauna tehnoloģija vienlaikus rada gan cerības par saulainu nākotni, gan bažas par šausmīgas pasaules tuvošanos. 60. gadu beigās cilvēku prātus nodarbināja pavisam jauna tehnoloģija, kuru šodien pazīstam kā mākslīgo ārpusdzemdes apaugļošanu. Vieni tajā saredzēja lielisku veidu, kā palīdzēt daudziem cilvēkiem, bet citi satraucās, ka tā apdraud cilvēces, kādu mēs to zinām, pastāvēšanu. Luīzei Braunai, pirmajam bērnam, kas nāca pasaulē ar ārpusdzemdes apaugļošanas palīdzību, ir jau četrdesmit, bet visā pasaulē kopš 1978. gada šī tehnoloģija palīdzējusi piedzimt vairāk nekā astoņiem miljoniem bērnu. Kad 1996. gadā dzima klonētā aita Dollija, cilvēku prātus nodarbināja cilvēka klonēšanas iespēja un tās radītās briesmas cilvēcei. Līdz pat mūsu gadsimta pirmajiem gadiem par šo tēmu tika izdots liels skaits grāmatu un sarakstīti neskaitāmi raksti gan zinātniskajos periodikas izdevumos, gan populāros masu medijos. Jau vairākus gadus klonēšanas tēma vairs nešķiet tik saistoša. Šī raksta tapšanas laikā ietekmīgā Nafīlda Bioētikas padome nāca klajā ar ziņojumu “Genoma rediģēšana un cilvēka reprodukcija”, kurā pausts uzskats, ka ar zināmiem nosacījumiem genoma rediģēšana ir morāli pieļaujama – ja tā tiek veikta nākamā indivīda labklājības labad un ja tā nerada šķelšanos sabiedrībā vai nemarginalizē tās sabiedrības grupas, kurām klājas vissliktāk. Pēc šīs ziņas parādīšanās masu medijos sekoja kārtējais drūmo prognožu vilnis ar neiztrūkstošajiem ģenētiski rediģētajiem bērniem. Savā ziņā ironiski, ka apmēram ap to pašu laiku vairāki mediji publicēja arī ziņu par nesen veiktu pētījumu, kas parāda, ka CRISPR gēnu rediģēšanas tehnoloģija šūnās rada krietni lielākus bojājumus, nekā zinātnieki līdz tam bija domājuši. Bailes no ģenētiski rediģētiem bērniem droši vien baro dažāda veida degviela – arī bažas, ka iejaukšanās genomā var veicināt nevienlīdzību vai pat līdz nepazīšanai izmainīt cilvēka dabu. Zināmu lomu noteikti spēlē arī romantiskais priekšstats par dabas nekļūdīgumu un viedumu – priekšstats, ka cilvēks, par spīti visiem saviem trūkumiem, tomēr ir radīts tik labi, cik vien tas attiecīgajos apstākļos ir iespējams. Tomēr jau Čārlzs Darvins vēstulē Džozefam Hukeram rakstīja: “Kādu gan grāmatu Sātana kapelāns varētu uzrakstīt par neveiklajiem, izšķērdīgajiem, kļūdainajiem, zemiskajiem un šausmīgi cietsirdīgajiem dabas darbiem!” Citiem vārdiem, daba nebūt nav ideāls gēnu redaktors. Jautājums, uz kuru mums nāksies atbildēt, ir: vai mēs spēsim būt labāki?

Autors pateicas Inesei Čakstiņai, Jānim Liepiņam un Gundai Zvīgulei-Neiderei par konsultēšanu ģenētikas un medicīnas jautājumos.