Dzīvo un mirušo bārs

Mūsu piemājas bārs Luksemburgā bija bezpersonisks un drūms zaņķis ar neko neizsakošu nosaukumu Madison. Nē, tur nebija nekā amerikāniska, bārs piederēja Kalabrijas itālim, kurš bieži vien, sapīpējies zāli, nāca pie apmeklētājiem izrādīt savas dzimtenes bukletus. Droši vien nosaukumu bija izdomājis kāds, kurš viņam bija šo vietu pārdevis. Tā pilnīgi neiederējās smalkajā Belēras rajonā, kur diendienā pa ielām pastaigājās vecīši zelta brillēs un katrs otrais brauca ar Porsche. Bārs bija kā no citas planētas nolaidies atgādinājums par vientulību un tās iluzoro mierinājumu viena vakara draugu lokā.

Madison, jā – vienmēr esmu uzskatījusi, ka īstam bāram jābūt neizteiksmīgam un ar necilu nosaukumu. Ja man piederētu bārs, es to sauktu Bārs. Uz dzertuves skatuves jāmirdz tā apmeklētājiem, nevis visādām dizaina cakām vai modīgi slaveniem bārmeņiem; nosaukums nedrīkst novērst bāra būtību no vienīgā, kam bāram jākalpo, – no tā viesiem. Bārs ir fons, un fons nedrīkst traucēt, ideālajā gadījumā tas izgaist.

Un šī vieta bija tieši tāda. Interjers bija nekāds – pāris tumšu, laiku nokalpojušu galdiņu un krēsli, ko pēc vajadzības varēja sabīdīt, tādējādi izveidojot jebkura veida cilvēkkopas. Šaura bāra lete, pie kuras parasti strādāja meitenes apspīlētās, superīsās kleitās un ļoti neilgu laiku. Vienīgajā tualetē blakus tualetes papīram greznojās unikāls sava laika artefakts – pie sienas pieskrūvējams pelnutrauks; nekur citur tādu vairs neesmu redzējusi. Sēdi uz poda un pīpē – to arī esmu darījusi, jo darbība notika laikos, kad bārus nebija pārņēmis nejēdzīgais smēķēšanas aizliegums.

Bārā Madison iegriezās vieni un tie paši apmeklētāji, kuri, kā naktstauriņi riņķojot ap lampu, pa ceļam starp darbu un mājām, virzoties pa spožajām ielām un skaistajām perfektajām villām, atkal un atkal nokļuva šajā tumšajā vietā un nekādi nevarēja no tās izrauties. Pie tādiem piederējām arī mēs. Lai kur mēs dotos, uz labu restorānu, centra bāru vai īpašo izklaides rajonu Klauzenu, allaž attapāmies, ka vakars ir beidzies te, pie Madison brūnās letes, dzerot rumu Diplomatico Reserva Exclusiva un apspriežot vienas un tās pašas lietas. Katrreiz, iegriežoties jaunatvērtā stilīgā un jaukā vietā, nospriedām, ka “tagad nu gan nāksim šurp, nevis uz to ūķi”, bet jau drīz vien atkal sēdējām Madison pie “sava galdiņa” un pļāpājām ar kalabrieti. Viņš stāstīja, ka reiz sapelnīs naudu un atgriezīsies dzimtenē; mēs, saprotams, zinājām, ka bāra īpašnieks pats tam netic – neviens nevarēja atgriezties dzimtenē no Madison –, taču izrādījām tikpat lielu entuziasmu un sajūsmu kā viņš.

Šad tad te mēdza ieklīst arī slavenības, piemēram, vietējās sociālistu partijas līderis, viņš, starp citu, šurp nāca bieži. Reiz neilgi pirms mums bārā it kā esot ienācis Žans Luijs Trentiņāns: kaut kādā veidā iemaldījies Luksemburgā, aktieris bija nolēmis iedzert glāzīti rajonā. Iegriezās pāris biznesmeņu, slepeni mīlnieki un jaunieši, taču šāda veida apmeklētāji te neuzkavējās bieži. Madison bija vientuļnieku bārs. Tāpat kā dzīvnieki saož barību kilometru attālumā, tāpat arī vientuļnieki sajuta šo vietu un neglābjami nokļuva šeit, kur izveidoja īslaicīgas un dīvainas kompānijas, kurām ārpus bāra realitātes nebija nedz vietas, nedz telpas, bet kuras šeit pastāvēja pilnīgi dabiski un loģiski. Viena no tādām bija četrotne, kāda nodibinājās mūsu laikā. To veidoja basks, velsietis, Nikita un Stīvs.

Basku sauca Vitors (tieši tā, bez “k”), viņam bija šķībi zobi, un viņš tā šļupstēja, ka visu mūsu sarunu laikā nekad nesapratu neviena vārda. Taču tas netraucēja sarunāties. Bāra ļaudis teica, ka basks nodarbojoties ar finansēm, tiesa, neviens nezināja, ar kādām un kur, un neviens nekad netika redzējis viņu strādājam. Iespējams, viņš par to stāstīja, bet neko jau nevarēja saprast. Basks vienmēr bija lieliskā omā un uzsauca draugiem dzeramo – kā nekā finansisti to var atļauties. Velsietis bija nenosakāma vecuma atraitnis ar dzeltensirmiem taisniem matiem, vienmēr ģērbies džinsos un džemperī. Ētisku apsvērumu dēļ sauksim viņu par Dilanu. Viņa īpatnība bija tā, ka viņš bija miris. Kopš sievas nāves nespēdams vairs iekļauties ne dzīvē, ne darbā, ne sabiedrībā, Dilans bija visus šos pinekļus atmetis un atstājis vienīgo, kas bija palicis pāri, – bāru. To nenoliedzami varēja noteikt, raugoties viņam sejā, taču kāda gan tur starpība: Dilans vienalga bija miris. Nikita bija objektīvi skaista sieviete garām kājām un viļņainiem zeltītiem matiem, viņa nudien līdzinājās slavenajai aģentei, kādēļ arī viņu tā iesaucām. Ja tikai ne absolūtā nevīžība pret savu ārieni un tā migla acīs, kas liecināja, ka kaut kādu apstākļu iespaidā arī Nikita ir šķērsojusi to pašu robežu, ko Dilans. Daži cilvēki to izdara, taču viņi neapguļas kapos, bet turpina staigāt pa ielām, tiesa, ne tālu – lielākoties līdz šāda veida bāriem. Bet kurš gan zina, kā darīt ir labāk? Stīvs, pēdējais no četrotnes, bija visadekvātākais un normālākais šajā kompānijā, tādēļ viņš arī tikpat kā man nav palicis prātā: atceros vienīgi to, ka reiz, kad kalabrietis bija uzrīkojis improvizētu diskotēku, dejojām pusmetru šaurajā ejā starp galdiņiem pie Depeche Mode. Un to, ka viņš, par spīti savai šķietamajai normalitātei, tomēr ik vakaru pavadīja četrotnes lokā.

Tā nu mēs visi vadījām savas dienas – dzīvie un mirušie. Dzīvie un priecīgie, kā Vitors, uzsauca mirušajiem dzērienus pateicībā, ka pēdējie dod tiem ekskluzīvu iespēju ieraudzīt nāvi tik tuvu. Mirušie, paņēmuši glāzes rokās, arī priecājās, galu galā tas bija patīkami pat viņiem. Bunjuels reiz ir salīdzinājis saules staru, kas iespīd Dry Martini kokteilī, ar Svēto Garu, kurš ienāk Jaunavā Marijā. Bārā Madison nekādas saules gaismas nebija, te visus apspīdēja dievišķā tumsa.

Tad kādu dienu bārā ienāca Remonts. Vispirms tualetē – pirmo, protams, aizvāca pelnutrauku un kopējo labierīcību vietā ierīkoja divas taisnīgas, katram dzimumam atsevišķas. Tā labā tika upurēti daži galdiņi. It kā jau nekas, taču ar to viss sākas. Tad pārkrāsoja zāli. Ielika jaunus krēslus. Tad sestdienās sāka piestaigāt dīdžejs un bārā atkal parādījās jaunieši. Jaunieši un miruši cilvēki? Nē, nē, nē, taču bija jau par vēlu. Bārs agonizēja, nespēdams pats saprast, par ko tam jābūt. Agri vai vēlu tas notiek gandrīz ar jebkuru bāru, pat vislabāko. Vecos galdus aizvāca, to vietā ieviešot jaunus – baltus un milzīgus –, pie tiem sēžot, vientuļnieki vairs nespēja redzēt cits citu, un dievišķā tumsa vairs nesabiezēja. Ieviesa ēdienkarti. (Kurš gan ēd, kad ir miris?) Un, pats trakākais, novākts tika arī kalabrietis, pareizāk sakot, viņš it kā izdzēsa pats sevi, bāru pārdodams, lai gan palika šeit mistiskā izpilddirektora statusā. Nuja, no Madison taču neizglābjas neviens.

Noteikti jau doma bija cēla – piesaistīt labāku, maksātspējīgāku un solīdāku publiku, nevis dzīvos rēgus. Taču labā, skaistā un kārtīgā publika juta, ka baltie galdauti nav īsti, smaržīgās tualetes ir tikai špaktelis uz nāves viepļa, un meta vietai līkumu. Arī mēs pārtraucām dzert Diplomatico (ar to parasti sevi mānījām, katrreiz iegriežoties Madison ieliņā un cenšoties sev iestāstīt, ka nākam šurp tikai labā un lētā ruma dēļ) un sākām apmeklēt baseinu. Nemanāmi, taču neglābjami bija iestājies cits laikmets. Četrotne gan tam spītīgi pretojās; vairākas reizes visus redzējām patālajā, taču joprojām mūsu rajona Bugatti – tas nudien bija līdzīga žanra zaņķis, kurā šī mazā cilvēku saliņa vēl varēja glābties. Vitors, kā parasti, runāja savā nesaprotamajā valodā, mirušie dzēra, un Stīvs viņiem asistēja. Pēc tam pāris reizes redzēju tikai Dilanu, Nikitu un Stīvu. Tad pēdējais atkrita. Tad kādu laiku manīju Dilanu un Nikitu, mirušie bija vissīkstākie, un beigu beigās tikai Dilanu. Visvairāk miris no visiem, viņš arī bija pēdējais, kurš bija palicis pāri no zudušā bāra, kamēr visa pārējā pilsēta mainījās un slīdēja pretī nākotnei.