Personisks stāsts

Guna Kalniņa

Dreiliņu iela 10, Rīga

Āgenskalna priedes, Melnsila un Āgenskalna ielas stūris, 1961. No Gunas Kalniņas personiskā arhīva


Tā bija pavisam jauna, nesen uzcelta trīsstāvu balto ķieģeļu ēka ar centrālo apkuri; kurtuve bija pagrabā, ar ogļu kalnu pagalmā un 12 divistabu dzīvoklīšiem. Ielas otrā pusē bija tieši tāda pati ēka. Vēlāk arī citās Rīgas malās es manīju tādas pašas – droši vien tas bija tipveida projekts, vēl pirms Āgenskalna priedēm ar piecstāvenēm. Tas bija 1960. gads, pirms mums dzīvoklī vēl neviens nebija dzīvojis. Drīz pie mums pārcēlās omīte, mammas mamma, no laukiem, lai auklētu mani, kamēr mamma darbā, un pēc četriem gadiem piedzima brālis. Lielāko laika daļu, ko atceros, dzīvojām tur visi pieci – mēs ar omīti caurstaigājamā viesistabā, mamma ar tēti un brālīti guļamistabā, kur vienmēr spīdēja saule, jo logs bija uz dienvidiem. Man nelikās, ka būtu bijis par šauru: mēs ēdām visi kopā 2 x 3 metrus lielā virtuvē, un visi visu varēja aizsniegt – omītei aiz muguras plīts ar zupas katlu, tētim pa rokai atvilktne ar nažiem un karotēm, turpat trauku skapis un miskaste, un, lai kaut ko paņemtu, nevienam nebija jāceļas no krēsla.

Virtuvē uz galda vienmēr stāvēja trīslitru burka, pārsieta ar brūnganu marlīti, – tā bija tējas sēne. Marlīte bija tīra, tikai sakrāsojusies, un sēnei kāds pieaugušais ik pa laikam pielika cukuru, pielēja dzesētu vārītu ūdeni un tējas melnumu no tējkanniņas, tāpēc tā bija iedzeltena un ļoti garšīga.

60. gadu sākumā dzīvoklī bija malkas plīts, bet vannasistabā bija siltā ūdens boilers – vertikāla cisterna, kuru apakšā sakurināja ar malku tajā dienā, kad visi gāja vannā, reizi nedēļā, biežāk ne. Kaut kad virtuvē uzradās gāzes balons un gāzes plīts, bet malkas plīti vēl nenojauca – uz tās turējās siltais ūdens; uz plīts vārīja arī cimusu – tas ir liels katls ar burkānu un liellopu gaļas sautējumu, kurš bija tik garšīgs, kā man liekas, tieši lēnās vārīšanas dēļ. Vēlāk uz gāzes plīts nekad tāds nesanāca. To cimusu laikam iemācīja kaimiņiene no 11. dzīvokļa, ebrejiete Rajas tante, Simona un Marika mamma, ebreju svētkos viņa arī cienāja mani ar macēm. Es zināju, ka ebrejiem mājās ir savi svētki, latviešiem savi, bet krieviem nav savu, tikai tie vispārējie, kas uz ielas, Oktobra svētki, 1. maijs un tādi. Pirmajā stāvā dzīvoja vientuļš vīrs bez rokas, kara veterāns; viņš staigāja armijas zaļajā kreklā ar atspraustu piedurkni. Otrajā stāvā tieši zem mums mitinājās vecāku cilvēku pāris bez bērniem; ik pa laikam viņi nāca sūdzēties, ka mēs ar brāli dipinām pa grīdu. Lai to pierādītu un lai mūsu skriešanu samazinātu, vienu no mums nosauca lejā viņu dzīvoklī paklausīties, kā tas ir. Viņiem vidus istaba bija tumsā, piekrauta ar mēbelēm, platu dīvānu, lieliem mīkstajiem krēsliem, smagu bufeti ar stikla vai kristāla traukiem, vidū – apaļu galdu, apklātu ar biezu gobelēna galdautu, uz tā atradās konfekšu trauks ar konfektēm, avīzes, žurnāli, brilles, tējas tases. Tieši virs galda karājās griestu lampa oranža auduma abažūrā ar bārkstīm.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Decembris 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela