Divas pēcpusdienas Puškina ielā

Apmēram pirms pusotra gada biedrība Dzīvnieku brīvība izvācās no komunālo dzīvokļu virtuvēm un ieguva sev pastāvīgu mājvietu. Publikai domātā saziņā tā tiek saukta par biroju, bet drīzāk līdzinās pagalma bērnu štābiņam, ko bērnībā iekārtojām tukšos malkas šķūņos vai lapenēs. Tā atrodas Maskavas forštatē, kādā Puškina ielas koka namā, kura pirmais stāvs piedzīvojis barbarisku fasādes modernizāciju, bet otrais – tā nolupis un noputējis, ka šķiet atgriezies pie pirmelementiem. Ēkai ir šauri iebraucamie vārti un aiz tiem negaidīti mājīgs pagalms ar garāžām, lieveni un pat apzaļumotu stūri. Vienā no šī pagalma mājām tā dēvētie dzīvnieku aizstāvji savam darbam īrē trīs telpas bez apkures un vajadzības gadījumā drīkst izmantot arī nelielu zāli pagrabā.

Šajā pagrabā ir notikušas vairākas tikšanās un apspriedes. Es piedalījos vienā no tām – aizpagājušajā ziemā. Uz Rīgu bija atbraucis somu dzīvnieku tiesību organizācijas Oikeutta eläimille pārstāvis Kristo Mūrimā. Es viņu atceros kā bālu vīrieti zilā treniņtērpā, ar rezignētu sejas izteiksmi un nogurušām kustībām. Viņa stāvs nedaudz kontrastēja ar mūsu jauno brīvprātīgo aktīvistu sparu un runību. Viņš jau vairākus gadus dzīvojot no bezdarbnieka pabalsta, un tāda eksistence, viņš sacīja, esot really shitty¹. Taču Oikeutta eläimille pēdējo 25 gadu laikā bija daudz pieredzējusi un daudz izdarījusi. Piemēram, viņi bija ieguvuši videomateriālus no vairākām Somijas cūkaudzētavām un pat panākuši tiesas prāvas pret audzētavu darbiniekiem par cietsirdīgu izturēšanos. Cietsirdīga izturēšanās šādās fermās un jo īpaši kautuvēs nav nekas neparasts. Cilvēkiem dažu, iespējams, tieši viņiem piemītošu iezīmju dēļ ir psiholoģiski grūti nogalināt dzīvas būtnes arī tad, kad viņiem tas šķiet pamatoti un nepieciešami. Lai šīs grūtības pārvarētu, viņi piespiež sevi upurus nicināt vai ienīst, un šis naids rada dažādas, saudzīgi izsakoties, nepatīkamas blaknes. Kad uzfilmētos materiālus parādīja Somijas lielākās televīzijas, vairāki tūkstoši somu esot vērsušies pie minētās organizācijas un interesējušies par vegāniskas pārtikas pieejamību. Pēc tam televīzijas skatītāju sašutums, kā tas parasti notiek, atkal noklusis.

Uzņemtos videomateriālus es neskatījos, jo ar vēl dažiem sanāksmes dalībniekiem izgāju no zāles. Sandris Ādminis – viens no Dzīvnieku brīvības dibinātājiem nu jau tālajā 2012.gadā – iejūtīgi palūdza nogriezt klusāk arī skaņu. Citi sanāksmes locekļi video skatījās ne tāpēc, ka nebūtu neko tādu redzējuši, bet tāpēc, ka vajadzēja saprast, cik labā kvalitātē ar slēpto kameru izdevies tos uzņemt un vai tos varētu izmantot. Savukārt mēs pastāvējām gaitenī. Katrreiz, kad apmeklēju šo Puškina ielas sētas namu, iekrītu tādā kā nekontrolējamā rêverie². Līdzīgi Flobēra romāna “Jūtu audzināšana” galvenajam varonim Fredrikam, kurš pusi grāmatas neveiksmīgi mēģināja “sakārtot domas”. Vai Ivanam Iļjičam Tolstoja stāstā “Ivana Iļjiča nāve”. Gaiteņa netīri dzeltenās sienas man pēkšņi šķiet tik dīvainas. Viss šis Rīgas rajons man pēkšņi šķiet dīvains, un katrai ēkai tajā parādās simboliska nozīme.

Es to diezgan labi pazīstu, jo skolas gados dzīvoju Dzirnavu ielas nomaļajā galā, kas gandrīz atduras Daugavā. Puškina ielas nama drūmais gaitenis atrodas divu kvartālu attālumā no Gogoļa ielas parka, kur nacisti nodedzināja lielo Horālo sinagogu, un trīs kvartālu attālumā no bijušā Rīgas ebreju geto. Parasti uzskata, ka ebreju iznīcināšanas salīdzināšana ar lopkopības dzīvnieku likteni fermās ir neētiska un šādu salīdzinājumu nedrīkst lietot. Tomēr to lieto – vismaz kopš Žaka Deridā, kurš rakstīja par genocīdu pret dzīvniekiem. Marks Devrīss, amerikāņu students, kurš uzfilmējis diezgan aizraujošo dokumentālo filmu “Sudzisms”, savas dokumentālās epopejas beigās iekļuva Simona Vīzentāla centrā Losandželosā un uzdeva tās pārstāvim dažus jautājumus par cūkām.³ Uzrunātais rabīns sacīja, ka salīdzināt sivēnmāti, kurai atņem sivēnu, ar ebreju sievieti, kurai nacisti atņem bērnu, ir augstākajā mērā nepieņemami. Bet viņu samulsināja intervētāja jautājums par ciešanu kvantitatīvo aspektu: vai pats fakts, ka ASV fermās ir simtiem miljonu dzīvnieku, kuru dzīves kvalitāte, pēc šobrīd jau vienprātīga pētnieku slēdziena, neapmierina sugas dabiskās nepieciešamības, kopējam cūku ciešanu kausam, salīdzinot ar cilvēku vērtīgākajām, taču ne tik lielos apjomos konstatētajām ciešanām, tomēr neliek nosvērties pretējā virzienā? Kaut kāda patiesības šķautne šajā aprēķinā ir, un to, iespējams, pierāda arī tas, ka tieši Izraēlā ir pasaulē lielākais iedzīvotāju īpatsvars, kas pilnībā atteikušies no dzīvnieku izcelsmes produktiem, – ap 4%.

Aizmaldījos, tāpēc domas atkal atvelku atpakaļ pie Puškina ielas. Tā ir perpendikulāra Maskavas ielai, kas visos laikos bijusi ievērojama ar savu sīksto alkoholiķu un narkomānu subkultūru. Vai nav savādi, kā dzīvei daudz vairāk jēgas piešķir atbildība un pienākums nekā brīvība darīt jebko? Arī Puškina ielas ēnainajā pusē nekad nav miera, jo tur notiek nepārtraukta un neveikla vieglo transporta līdzekļu parkošanās, bīdīšanās un midžināšana. Vairāki autoapmācības uzņēmumi šeit uzņem un izlaiž cilvēkus, kas teoriju jau apguvuši un tagad mācās braukt. Tieši pretī – uz Puškina un Gogoļa ielas stūra, ūķī, kurā padomju gados, nākot no skolas, pirku sev bulciņu par trīs kapeikām, – kāds vietējais ekscentriķis 20. gadsimta 90.gados ierīkoja, šķiet, pašu pirmo sojas pārtikas veikalu Rīgā. Tā produkcija bija aizdomīga un negaršīga, bet veikals joprojām pastāv. Jādomā, ka tagad, kad rajonā ievākusies Dzīvnieku brīvība, tam pat klājas necerēti labi.

Puškina iela zaglīgi slīd gar muguru zālājam pie Zinātņu akadēmijas. Akadēmiju Staļina laikā uzcēla – kā stāsta – uz kapiem, un tajā līdz 2014. gadam tika glabāts Dainu skapis. Akadēmijas tornis ir visas forštates galvenais orientieris un tai it kā rāda ceļu uz citām galaktikām. Taču ēka vienmēr izskatījusies nedaudz aizvainota par savu novietojumu dzērāju, tirgotāju un vecticībnieku rajonā. Esmu tai tūkstošiem reižu gājusi garām skolas gados un uzaugusi ar pārliecību, ka tajā var iekļūt tikai īpaši cilvēki ar īpašām caurlaidēm. Iedomājieties manu bērnišķīgo izbrīnu pirms pāris gadiem, kad mākslinieks Ivars Drulle uzrakstīja joku rakstu par to, kā izskatās akadēmijas ēdnīca, un bija pat uzņēmis dažus inkriminējošus fotoattēlus. Līdzīgā veidā paradoksāli veidojas – ja vispār veidojas – arī nevalstisko organizāciju attiecības ar savu nozaru zinātniekiem. Dažkārt šķiet, ka dzīvnieku pašnoteikšanās aizstāvība īpaši kaitina tieši biologus un zoologus. Piemēram, būtu grūti atrast lielākus putnu dzīves pazinējus un putnu mīlētājus par pētniekiem, kas jau kopš 1985.gada ir apvienojušies cienījamajā Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Lai Dievs žēlīgs tam, kas pielīdīs pārāk tuvu melnā stārķa ligzdai! Bet pamēģiniet no viņiem iegūt oficiālu viedokli – kaut vai vienu mazu teikumiņu ar pievienotu nopūtu – par apstākļiem, kādos olu masveida ieguves uzņēmumos Latvijā tiek turētas vistas.

Mēs atgriežamies sanāksmes zālē un lietišķi turpinām sarunas. Sakārtojam darbus svarīguma secībā. Biedrības kritiķi, kas nemitīgi tai pārmet liekulību un vāju spriestspēju, iedomājas, ka biedrībai vajadzētu vienlaikus darīt pilnīgi visu – aprūpēt pamestus kaķus, protestēt pret žurku izmantošanu medicīniskos eksperimentos, nekāpt automašīnās ar ādas sēdekļu pārvalkiem, profesionāli uzraudzīt stāvokli visās Latvijas lopkopības nozarēs un virzīt likumprojektus. Šobrīd apstākļi ir nedaudz uzlabojušies, bet laikā, kad es pirmoreiz ar viņiem iepazinos, biedrības resursi bija vidēji desmit cilvēki, kas aktivitātēm varēja veltīt savu brīvo laiku pēc mācībām vai darba, un kartona kastītē samesta ziedojumu nauda, par kuru izdrukāt flaijerus.

Vēlāk mēs noskatāmies igauņu īsfilmu par piketiem, ko daži jaunieši ir rīkojuši pie ceļojošā cirka ar dzīvnieku priekšnesumiem. Cirka direktors ir kolorīts tips, kurš vienā epizodē iznāk laukā pie piketētājiem un sašutis prasa: “Kāpēc jūs neejat palīdzēt dzīvniekiem mežā? Tur viņiem arī ir ciešanas!” Šis īstenībā ir labs jautājums, un uz to vajag atbildēt. Tie “ļaunuma problēmas” aspekti, kas nosaka dzīvnieku dzīves grūtības savvaļā, ir ārpus cilvēku atbildības lauka. (Dažās ētiskās un metafiziskās teorijās un dažās reliģijās tas tā nav, bet samierināsimies pagaidām ar šo atbildi.) Kāpēc sāk ar cirka dzīvniekiem, nevis dzīvniekiem citās industrijās vai citās pakļautības sfērās, kur tiem bieži klājas daudz sliktāk? Pamatā tāpēc, ka dzīvnieku izmantošana atrakcijās, iespējamo iepriecinājumu no viņu vērošanas salīdzinot ar viņu dzīves zemo kvalitāti, šķiet īpaši bezjēdzīga un netaisna. Cirkus mēģina reformēt arī tāpēc, ka to ir relatīvi vieglāk izdarīt – tas neprasa lielas sociālas izmaiņas un daudzu darbvietu zaudējumu. Toties rada precedentu diskusijai, kurā no cilvēka atšķirīgu dzīvu būtņu vēlmes un intereses ir apskatītas no vērtībspriedumu viedokļa un atzītas par vismaz tikpat nozīmīgām kā cilvēku intereses. Latvijas Republikas Saeimas lēmums, ar kuru Latvija kļuva par pirmo pēcpadomju reģiona valsti, kas aizliegusi dzīvnieku cirkus, šādā ziņā ir milzīgs sasniegums un milzīgs pagrieziena punkts. Bieži saka, ka dresūra un apmācība esot iespējama veidos, kas dzīvniekiem patīk un viņus izklaidē. Tas tā noteikti arī ir, bet jāšaubās, vai tradicionālajos cirkos, kas būvēti ar mērķi pēc iespējas vairāk nopelnīt uz dzīvnieku rēķina un kur viņiem nav izvēles, tikt vai netikt dresētiem.

Rīgas Cirks, līdzko tam sāka pievērst uzmanību, atklājās kā uzņēmums, kas bez vilcināšanās rīko viesizrādes māksliniekiem, kuru sadarbībā ar dzīvniekiem iepriekš konstatētas problēmas. Tāds bija ziloņu dresētājs Larss Holšers, kurš Rīgā ieradās 2014.gada pavasarī. Tādi bija lauvu dresētāji Oleksijs un Veronika Pinko, kuru lauvas vairākas reizes bija uzbrukušas cilvēkiem un vienu trupas dalībnieku pat saplosījušas. Tāda bija arī Natālija Berežko un viņas dresētie pērtiķi. 2011.gadā uzņemtais video ar pērtiķi, kura galvu dauza pret arēnas malu, atstāja lielu iespaidu uz cirka kampaņu un, šķiet, bija galvenais iemesls, kāpēc Kultūras ministrija pārtrauca cirku aizstāvēt. Pārtikas un veterinārā dienesta viedokļa maiņu savukārt tieši ietekmēja Eiropas Veterinārārstu federācijas atzinums, ko dienests, šķiet, nebija pat pamanījis, pirms jauniešu piketētāju biedrība viņu ar to iepazīstināja.

Visā visumā kampaņas izdošanos un Saeimas lēmumu es uzskatu par tīrāko veiksmi. Es paredzēju, ka paies vismaz desmit gadi, pirms idejas sasniegs lēmējvaras orgānus. Pagāja trīs. Veiksmei palīdzēja organizatoru neatlaidība – vairāk nekā 50 piketu ar aizvien pieaugošu dalībnieku skaitu – un daži ārēji faktori. Viens šāds faktors varētu būt Latvijas iedzīvotāju mentalitātes iezīmes un slēptais etniskais konflikts. Lāčus spīdīgās kleitiņās uztver kā Padomju Savienības palieku un Rīgas Cirku– kā krievvalodīgo izklaides bastionu. Tā ir tā “kultūra miljoniem”, kā viņi paši to reklamē, bet latvieši ne visai grib iekļauties šajos miljonos. Pat cirka mājaslapai līdz šim ir bijušas problēmas publicēt tekstu valsts valodā bez kļūdām. Man šķiet, ka arī tie, kas ir skeptiski vai pat naidīgi noskaņoti pret tā dēvēto Rietumu kultūru, tomēr uzskata, ka tā ir labāka nekā slāvu “okupantu” kultūra, sevišķi, ja pēdējā ir vardarbības elementi, kādi šajā gadījumā bija. Tas vismaz daļēji varētu izskaidrot, kāpēc partija Nacionālā apvienība aizstāvēja likuma grozījumus, bet Saskaņa bija principiāli pret.

Mēs no šīs kampaņas daudz mācījāmies un jo īpaši – par sevi. Nav nepieciešams lasīt Daniela Kānemana vai Amosa Tverska pētījumus, lai zinātu, ka labi argumenti ir tikai neliela daļa no tā, kas pārliecina cilvēkus. Bet argumentiem un skaidram izklāstam ir sava nozīme– un gribas cerēt, ka pieaugoša. Šajā ziņā Dzīvnieku brīvībai bija viennozīmīgs pārsvars pār Rīgas Cirka sabiedrisko attiecību darbiniekiem. Zināmu lomu šajā sagatavotībā ir spēlējis Artis Svece un viņa semināri par dzīvnieku aizstāvības ētiku Latvijas Universitātē. Žurnālā Kentaurs jau 2000.gadu sākumā parādījās šādi tādi pamattekstu tulkojumu fragmenti. Tie nenonāca manās rokās, bet pa dažādām mapēm un tīkliem klejo gabaliņi no Pītera Singera, Toma Rīgana un Gērija Fransiona grāmatām. Šie filozofi, starp citu, pārstāv atšķirīgas ētikas sistēmas un cits ar citu strīdas, taču – aizņemoties salīdzinājumu no Dereka Pārfita – var teikt, ka viņi no dažādām pusēm rāpjas vienā un tajā pašā kalnā, savukārt “kultūra miljoniem” ne tikai neatrodas šī kalna tuvumā, bet vispār nezina, ka tāds pastāv. 2014.gada 6.novembra TV raidījuma “100g kultūras” diskusija starp biedrības vadītāju Aivaru Andersonu, filozofu Arti Sveci un ilggadējo cirka direktori Lolitu Lipinsku to diezgan mokoši atklāja.

Ir ļoti nozīmīgi – es atklāju –, tieši kādi cilvēki izplata idejas un pārliecību un kādās attiecībās viņi ir ar tiem, kuru vidū izplata. Šo cilvēku sociālais kapitāls ir izšķirošs. Ja jūs būtu saņēmuši anonīmu e-pasta vēstuli ar aicinājumu iestāties par cirku bez dzīvniekiem, jūs par to droši vien nebūtu iestājušies. Ne jūs ejat uz to cirku, ne jūs vispār zināt, kas tur notiek. Jums, kā mēdz teikt, ir svarīgākas problēmas. “Cirks bez dzīvniekiem” no marginālas radikāli noskaņotu jauniešu prasības neticami strauji kļuva par vesela sabiedrības slāņa – Rīgas izglītotās inteliģences – prasību. Zināmā mērā pat varētu teikt, ka vienotības gars, ko sniedza iesaistīšanās kopīgā lietā, šai inteliģencei bija tikpat svarīgs kā likuma pieņemšana. Tāpēc ir pamatoti jautāt, kāpēc cirka lietā pie šādas vienotības varēja nonākt, bet citās – pašiem sabiedrības locekļiem un viņu nākotnes scenārijiem izšķirošās lietās– nav ne gribas, ne ticības, ne enerģijas kaut ko izcīnīt. Jau vismaz desmit gadus šī pati inteliģence raud par partnerattiecību likuma neesamību. “Laika gars” šim likumam jau sen ir nobriedis, pretestības nav faktiski nekādas– pat lielās konfesijas to atbalstītu, ja izrādītu cieņu viņu izpratnei par laulību un nejauktos viņu iekšējās lietās,– un, spriežot pēc cirka likuma pieredzes, pastāvošā “mentalitāte” ir noraidoša tikai tāpēc, ka tā nav bijusi aicināta pati uz sevi palūkoties kritiski. Ir nepieciešama tikai organizatoriska saņemšanās, daži vēstījuma nesēji, kuri spēj sakarīgi izteikties un kuriem ir puslīdz simpātisks kopējais tēls, un varbūt piecdesmit piketi. Tas nav daudz.

Protams, ka šos novērojumus un atziņas nevar vērtēt viennozīmīgi. Kāds mans paziņa ironiskā kontekstā nesen citēja frāzi (savā tulkojumā) no Ādolfa Hitlera autobiogrāfijas: “Tūkstotis apņēmīgu vīru izdarīs vairāk nekā desmit tūkstoši ļerļaku.” Tieši tā tas arī ir – dažreiz par laimi un dažreiz diemžēl. Jāatzīst, ka pamazām aizvien labāk izprotu Rietumu konservatīvo un pat reakcionāro spārnu: viņu īgnumu, manuprāt, motivē ne tik daudz vēlme sistemātiski bremzēt sociālas pārmaiņas kā bailes no milzīgā ātruma un dinamikas, ar kādu šīs pārmaiņas šobrīd spēj notikt. Dzīvot vita contemplativa mūslaikos gandrīz vispār vairs nav iespējams, jo pēc diviem kontemplācijas gadiem vari pēkšņi pamosties jaunā valstiskā veidojumā ar tādiem likumiem un ierobežojumiem – kā arī brīvībām! –, kurus iepriekš pat nevarēji iztēloties. Bioētikas problēmas ir biedējoši sarežģītas, un izmaiņas vienā jomā var neparedzami ievirzīt izmaiņas kādā citā. Pēdējos gados aizvien biežāk domāju, ka dzīvnieku tiesības, ja tās izkustēsies un sāks būtiski ietekmēt nākamo paaudzi, varētu izaudzināt cilvēkus, kuri būs gatavi ierobežot savas baudas un ērtības citu būtņu labad – pat tādu būtņu, par kuru justspēju un apziņu viņi neko nezina –, un viņiem mainīsies attieksme arī, piemēram, pret abortiem. Ja pārdomās garneļu morālo statusu, vai būs iespējams nepārdomāt embriju morālo statusu? Principiāli neatbalstīt vardarbību pret vieniem, bet atbalstīt pret otriem? Tad var izrādīties, ka visi tie kustības Par dzīvību dalībnieki (kā partijas Saskaņa deputāte Jūlija Stepaņenko, kura tik kaislīgi aizstāvēja dzīvnieku cirku) šajā jautājumā ir atradušies nevis “tumšajos viduslaikos”, kuriem mēs sašutuši pagriezām muguru, bet gan avangardā un daudz taisnīgākā nākotnē un vispār viss ir pavisam citādi, nekā domājām tad, kad vēl nebijām sākuši domāt.

Beidzot es atgriežos Puškina ielas pagalmā. Izrādās, ka šis vairs nav rêverie, bet notiek pa īstam. Ir saulains 15.jūnija vakars – viens no tiem Latvijas trauslās vasaras vakariem, kad liekas, ka siltums mūs beidzot ir sasniedzis un tagad nekad vairs nepāries. Pagalmā ir daudz priecīgu cilvēku. Uz ugunskura lielā, melnā katlā tiek vārīta zupa. Es pasniedzu Aivaram Andersonam vīna pudeli, bet Katrīnai Krīgerei – peoniju pušķi, lai gan zinu, ka viņa nav no tām sievietēm, kuras jūsmo par puķēm. Vispār mani cīņu biedri arī nav no tiem, kas jūsmo par dzīvniekiem. Nedaudz pārspīlējot, varētu teikt, ka viņus neinteresē dzīvnieki – viņus interesē taisnīgums.

^{Varbūt tas pats taisnīgums, kuru Platon}a “Valstī” meklēja Sokrats. Kaut kas no tā pazibēja 2. grāmatas beigās, kur Sokrats aprakstīja savu pirmo, “veselīgo valsti”, kas atbilst veselīgai cilvēka dvēselei. Glaukons to nicīgi nosauca par “valsti cūkām”, jo dzīve tajā bija pārāk prasta un vienkārša. Tajā nebija ne zviļņu, ne desertu, ne cūkgaļas. Nebija alkatības un tāpēc nebija arī nabadzības un karu. Priecīgi cilvēki sēdēja ap ugunskuriem. Gluži kā šajā mazajā pagalmiņā, kurā mēs šovakar svinam savu mazo uzvaru.