Devītā sintezatora spožums un posts

Bērnībā es gāju bērnudārzā un negāju bērnudārzā.

1992. gadā, kad sāku mācīties Taurupes vidusskolā, tajā bija tik daudz skolēnu, ka bijušajā barona fon Tranzē muižas ēkā visiem nepietika vietas. Tādēļ pirmā klase par savu mājvietu ieguva bērnudārzu Zemenīte. Pirms tam no bērnudārza gaitām mani atbrīvoja māte, kas nevēlējās atkal pieredzēt abpusēji sāpīgos atvadu rītus, kādi viņai savulaik bija gadījušies ar manu brāli.

Zemenīte bija – un vēl arvien ir – specprojekta ēka, kas atgādina slimnīcas analīžu centru plaša, klaja zāliena vidū. Dažos korpusos visu pirmās klases laiku tā arī ne reizi netiku iegājis. Kā teica mūsu skolotāja Ineta, “nav tur ko meklēt”. Aizliegtā augļa saldums pievilka ne tikai mani: arī daži klasesbiedri pa laikam devās slepenās ekspedīcijās. Kārstījāmies gar logiem un durvīm, cenšoties izzināt noliegto teritoriju.

Reizēm gadījās, ka pie mums ārā iznāca Imantiņš – bērnudārza audzinātājas dēls. Laikam viņu varētu dēvēt par “problēmu bērnu”. Imantiņa intereses ļoti bieži nesaskanēja ar Zemenītes audzināšanas principiem: vardes ar un bez kājām, skudru kolekcijas sērkociņu kastītēs, dažādu dzīvās dabas produktu nogaršošana un nerimtīga vēlme uzspiest šo degustēšanu saviem biedriem un biedrenēm – tā bija Imantiņa ikdienas programma. Reizumis Imantiņš iznāca pie mums, cienīgs un lepns kā partizāns, un mēs izprašņājām viņu par bērnudārza dienas jaunumiem un ko šodien devuši pusdienās. Principā viņš bija vienīgā saikne starp bērnudārzniekiem un mums.

Un tad kādu pavasara pēcpusdienu mans klasesbiedrs Andris apvaicājās, vai es zinot, ka Imantiņš sācis šefot “mazos”, proti, jaunākos Zemenītes audzēkņus. Mani šī ziņa satrieca. Jautāju, ko tad viņš tādu dara, un Andris zināja teikt, ka aiztiekot un bļaustoties.

– Laikam arī, – viņš pieliecās tik tuvu, ka viņa elpā saodu pusdienu kotletes, – spļaudās.

Tā nu bija sarkanā līnija. Pret spļaudīšanos es izjutu kvēlu naidu. Tas sakņojās pagātnē, pirms vēl bijām pārcēlušies uz dzīvi Taurupē. Mūsu Pārdaugavas namā Mārtiņa ielā dzīvoja leģendāra persona, kuru varētu salīdzināt ar Pepiju Garzeķi. Viņa bija mana brāļa vecumā, tātad gadus sešus vecāka par mani, vasarraibumainu seju un garām, rudām bizēm, un sauca viņu Nadja. Un Nadja mēdza spļaut citiem sejā. Daudzi pagalma bērni to dabūja izbaudīt uz savas ādas, arī mans brālis. Es tiku cauri ar draudiem, bet manā apziņā Nadja tik un tā kļuva par arhetipu, kas iemieso absolūtu ļaunumu. Iespējams, tas bija saistīts arī ar tolaik valdošo nacionālo jūsmu: bija 1991. gads, un mūsu attiecības ar krieviem bija diezgan saasinātas.

Lieta bija nopietna. Par Imantiņa izdarību korelāciju ar Nadjas “galveno trumpi” es ne mirkli nešaubījos. Taču, lai stātos tiešā konfrontācijā, bija nepieciešami pierādījumi. Tā radās slepenā organizācija ar nosaukumu VAK¹Devītais sintezators.

Atskatoties uz Devītā sintezatora dibināšanas iemesliem, visdziļāko ietekmes avotu es rodu 90. gadu sākuma televīzijā, kur pakāpeniski sāka parādīties seriāli un filmas no Rietumiem. Pienesumu deva gan Ostankinas TV pielāgošanās aktuālajām tendencēm, gan dažādas kaktu programmas, kuras arvien labāk apguva brīvā tirgus principus. Tā pie jaunām un aizrautīgām acīm nokļuva dažādi stāsti par vienkāršās tautas aizstāvjiem, no DisnejaRobina Huda līdz A komandai, kuras stilīgā titru mūzika ar savu dinamiku iedarbināja manī pirmos testosterona
lādiņus.

Arī mūsu misijai bija nepieciešama komanda, un tai vajadzēja savu nosaukumu. Pieklājības pēc pajautāju Andra domas šai jautājumā, bet man jau bija skaidrs, ka nosaukumā jābūt vārdam “sintezators”. Tā bija svaiga aktualitāte mūsu ģimenē: brālim radinieki no Austrālijas bija atsūtījuši firmas Realistic sintezatoru, kura tehniskie parametri pilnībā atbilstu arī mūsdienu indie grupas vajadzībām. Arī es saņēmu dāvanu – mazu, zeltītu bruņurupuča piespraudīti, ko kaut kur pazaudēju.

– Var tā, – Andris apstiprināja, – tikai kaut kas jāpieliek klāt.

– Devītais sintezators, – es uzreiz izspēru.

Kāpēc tieši devītais? Nezinu. Varbūt nospēlēja tas, ka mana dzimšanas diena ir septembrī. Lai nu kā, nosaukums bija izdomāts, un nākamais solis bija uzzīmēt VAK afišu. Tas man neprasīja ilgu laiku, jo bērnībā zīmēju lielos daudzumos. Nu atlika vienīgi jautājums par biedru skaitu: vai ar mums diviem pietiks?

– Ņemam Edgaru, – ierosināja Andris, un, lai gan tas manī neraisīja nekādu lielu aizrautību, es piekritu. Edgars dzīvoja Andrim kaimiņos, un abi bija tikpat kā nedalāmi. Alternatīvas arī nebira kā no pārpilnības raga. Mārtiņš bija pārāk iedomīgs un no ļoti labi situētas ģimenes, Agrītis – slimīgs, viņš pats būtu jāglābj, nevis jāsūta citiem palīgā, un par meitenēm tobrīd nevarēja būt ne runas. Bija vēl kaut kādi zēni, piemēram, Rolands, bet es nolēmu, ka tos varēs rekrutēt, kad Devītais sintezators jau būs sevi pierādījis darbībā.

Tā kā VAK dibināšana bija paņēmusi lielu daļu mūsu dārgā laika un drīz bija jādodas mājup, nolēmām, ka pirmais uzdevums – Imantiņa lietas izskatīšana – tiks veikta rīt.

– Tad mēs ejam vai neejam? – Andris man jautāja divas dienas pēc Devītā sintezatora dibināšanas. Patiešām, nepiedodamā kārtā biju pavisam aizmirsis par kopīgi nodibināto VAK: bija jāpilda kaut kādi kontroldarbi vai pārbaudes darbi, un laikam jau notika vēl daudz kā cita aizraujoša, lai gādāšana par vājākiem prioritāšu piramīdā nobīdītos zemāk. Nolēmām doties pusdienlaikā, garajā starpbrīdī.

Pirmie sarežģījumi sākās, pat neizejot no mūsu korpusa.

– A kur jūs ejat? – mums aiz muguras noprasīja Mārtiņš. Saskatījāmies. Lēmums bija jāpieņem sekundes laikā. Iespēja, ka Mārtiņš, nepieņemts Devītajā sintezatorā, varētu sabotēt misiju, bija ļoti reāla. Paaicināju Andri malā un čukstēju:

– Ņemam viņu?

– Lai zvēr, ka neko neteiks, – Andris atbildēja.

Gaiteņa durvīs parādījās Edgars. Viņam taču mēs arī neko nebijām stāstījuši! Turpat pie ģērbtuves skapīšiem notika svinīgā zvēresta došana (“Zvēriet, ka nevienam neko neteiksiet!” – “Zvēram!”), un, lai iedvesmotos pirmajam varoņdarbam, mēs uzlūkojām Devītā sintezatora plakātu.

Nogājuši aiz blakus korpusa stūra, attapāmies ideālā situācijā: Imantiņš runāja ar diviem vājākiem puikām, kas stāvēja cieši piespiedušies pie sienas. Noziedznieks bija pieķerts. Taču lieta prasīja rūpīgāku izpēti. Es nolēmu uzņemties lielāko smagumu un atklāt pratināšanu.

– Imantiņ, – teicu, – ko tu dari?

– Runājos, – Imantiņš apmulsis atbildēja. Andris ar Edgaru stāvēja man blakus, katrs savā pusē (d’Artanjana motīvs!), Mārtiņš – gabaliņu nostāk. Efekts bija sasniegts! Mēs bijām komanda!

– Vai tu neaiztiec vājākos? – es turpināju. Iespējamie upuri paskatījās viens uz otru un klusi aizslīdēja ap stūri. Imantiņš bija ticis pāri pirmajam apmulsumam un uzņēma brašāku toni:

– Neaiztieku. A kas ir?

– Mēs esam vājāko aizsardzības komanda Devītais sintezators, un mēs uzmanām, lai mazajiem nedara pāri, – es paziņoju un piepeši sajutu, ka esmu ļoti satraucies. Par labu nenāca arī Imantiņa pārsteidzoši nevērīgā atbilde:

– Nu?

– Vienkārši – skaties, – piepeši noteica Andris, un es sapratu, ka par jebkuru piebildi efektīgāks būs klusums. Tāpēc nopietni un brīdinoši paskatījos uz Imantiņu un pamāju pārējiem, ka šeit mūsu darbiņš ir padarīts. Prom gājām vieglā, pacilātā solī. Pirmo misiju bijām izpildījuši godam.

Komandas sapulcē Edgars izteica izbrīnu, ka neviens Imantiņam neesot uzšāvis. Es skaidroju, ka vispirms vajag ar vārdiem un tikai tad, ja tas galīgi nepalīdz, var kauties. Edgaru tas nepārliecināja. Centos pārvirzīt sarunu uz turpmākajiem darbiem. Protams, Imantiņa gaitas bija jāmonitorē – iespējams, uz maiņām. Sastādījām dežūrnovērošanas grafiku starpbrīžos. Nedrīkstēja aizmirst arī par piepešiem operatīviem gadījumiem. Tātad bija jāsaglabā neatslābstoša modrība. Jautāju, vai morāles stiprināšanai nevajag Devītā sintezatora afišu, bet visi atbildēja, lai labāk paliekot viena un pie manis. Tā būšot slepenāk.

Dienas ritēja mierīgi, bez ekscesiem. Kādu dienu pamanīju, ka Imantiņš ar vēl kādiem zēniem bija atnākuši līdz mūsu stūrim un runājās, skatoties uz mūsu logiem. Ļoti iespējams, ka tika gatavots pretuzbrukums. Es tūlīt metos rīkot ārkārtas sapulci. Vērsos pie Andra.

– Ko tu domā darīt? – viņš jautāja.

Savādi. Kas tas par jautājumu?

– Nu kā, sanākam kopā un izdomājam. Man liekas, Imantiņš gatavojas mums uzbrukt.

– Neuzbruks, – Andris pašpārliecināti atbildēja.

– Kā tu zini?

Mani sāka pārņemt neomulīgas domas. Kaut kas šeit nebija tīrs. Un tad sekoja Andra atbilde, kas kā zibens pāršķēla grīdu starp mums.

– Es iestājos tajā jaunajā, – viņš noteica.

– Kādā “jaunajā”?

– Mārtiņš uztaisīja jaunu grupu, – Andris atbildēja tik ikdienišķi, it kā paziņodams, ka ārā līst. Laiks izstiepās kā sīrups starp karoti un pankūku.

– Kādu grupu?

– Īsto aizstāvēšanas grupu. Citādāku nekā mūsējā. Varbūt tu arī vari nākt, es nezinu. Saucas Desmitais sintezators, – viņš iedūra man vārdus tieši sirdī.

Atlikušo dienas daļu staigāju kā apdullis. Pa ceļam uz mājām pie Zemenītes vārtiņiem, protams, stāvēja Mārtiņš un sarunājās ar savu draugu Haraldu, kurš bija no “lielajiem” un mācījās piektajā klasē. Viņš sēdēja uz divriteņa, ar vienu kāju balstīdamies pret sētu. Viņš kaut ko noprasīja par Desmito sintezatoru, bet es izlikos nedzirdam un izgāju pa vārtiņiem.

Cik vien domāju par šo atgadījumu, esmu pārliecināts, ka neraudāju. Kaut kas manā prātā bija nostabilizējis pārliecību, ka tāds ir daudzu VAK liktenis: viss notiek, kā nākas, līdz likumsakarīgi parādās Kangars un nodibina pats savu komandu. Izdari labu darbu un iemet to upē. Šo gruzīnu sakāmvārdu mēdz citēt mans tēvs, un laikam tā jēdzieniskais kodols manī bija noformējies ilgi pirms tam, kad biju to izdzirdējis.

Tomēr tik viegli es nepadevos. Nākamajā dienā piegāju pie slimīgā Agrīša, kurš, kā ierasts, vientulībā spēlējās ar zaļu traktora konstruktoru. Bez lieka small talk uzreiz ķēros pie galvenā. Jautāju, vai viņš ir dzirdējis par Devīto sintezatoru. Viņš atbildēja, ka neesot vis. Es sniedzu īsu ievadu VAK darbībā un tās mērķos.

– Vai tu gribētu piedalīties Devītajā sintezatorā?

– Bet kur ir tas sintezators?

– Mājās. Bet vispār jau tas ir tikai nosaukums.

– A tu vari viņu atnest kādu dienu?

Tāda iespēja nebija sasaistāma ar realitāti.

– Brālis nedos. Tas sintezators ir baigi dārgs.

– Nu tad neko, – teica Agrītis un paraustīja plecus.

Ar angļu džentlmeņa sardonisko labvēlību es vēroju Desmitā sintezatora nožēlojamos centienus atdarināt to spozmi, kas savulaik virmoja ap Taurupes pirmsskolas un sākumskolas izglītības iestādes patieso VAK. Nekas jau tur dižs nenotika: viņi staigāja gar spēļu laukumu un pat neiesaistījās konfrontācijā nedz ar Imantiņu, nedz ar kādu citu potenciālo pāridarītāju. Domāt par to, vai viņiem ir sava afiša, vispār šķita smieklīgi. Desmitais sintezators izkūpēja gaisā tikpat pēkšņi, kā uzradies, un, ja kādam vājākam arī tika darīts pāri, tas tika nodots Tā Kunga rokās. Nu, vai arī audzinātājas.

Tomēr viens devums no Devītā sintezatora, manuprāt, sabiedrībai ir. Pēc vidusskolas absolvēšanas Andris iestājās policijas koledžā un ilgus gadus nostrādāja Valsts policijā. Iespējams, viņš tur strādā vēl arvien. Un varbūt tieši mazā zēna apņēmība ieviest kārtību vardarbīgā pasaulē viņam sekoja līdzi tiktāl, ka Andris nolēma dibināt pats savu, individuālo VAK. Vienīgi – nu jau bez speciālās afišas.