Uz fronti skolēnu formas tērpā

1984. gada pavasarī, kad temperatūra bija jau plusos un sniegs un dubļi veidoja šļuru (ui, cik šļuraini bija dubļi starp Bērnu slimnīcas žogu – tur, kur tagad tie jau krietni padilušie grafiti, – un Jelgavas dzelzceļa līniju Robežu ielas stūrī). Tā bija sestdiena, un bija pēdējais mācību gads, kad skolā bija jāiet sešas dienas nedēļā. Bet sestdienas skolas diena tāds izsmiekls vien bija: pirmklasniekiem tās bija trīs stundas, kas beidzās jau ap vienpadsmitiem. Es nedevos vis uz fabriku Vienības gatvē, lai dirnētu mammas kabinetā, kā parasti, lasot kārtējo Žila Verna vai Tomasa Maina Rīda grāmatu un gaidot, līdz mātei beidzas darba laiks un varam abi kopā braukt mājās. Nē, kopā ar klasesbiedru Egīlu mēs devāmies meklēt mīnas.

Starp slimnīcai piegulošo Indriķa ielu un sliedēm togad atradās plašs būvgružu kaudžu lauks. Egīls teica, ka tur esot pilns ar mīnām un tās esot jāatrok. Kas īsti notiks, kad mīnu atraksim, es nezināju. Protams, biju lasījis un redzējis filmās, ka tās sprāgstot nogalina cilvēkus, bet nekā nesasaistīju to ar varbūtējo mīnas atrašanu šeit, Atgāzenē, un iespēju uzsprāgt arī pašam. Trīs vai četru stundu laikā mēs atradām vairāk nekā desmit mīnu. Par tādu mēs uzskatījām ikvienu no būvgružu kaudzes izkašņātu metāla gabalu.

Pret pēcpusdienu parādījos Tekstiliānas caurlaides telpā pie niknā ģaģas sarga un, kā vienmēr, pa iekšējo telefonu sazvanīju māti. Traģēdijas patiesos mērogus spēju saprast tikai tagad, kad pats esmu vairāku bērnu tēvs. Skolas forma bija neizmazgājama un nesalāpāma. 1984. gadā nebija ierasts – ja nodilst drēbes, aizej vakarā uz H&M un nopērc citas! Veļas mašīnas mūsu mājsaimniecībā nebija. Trīs četras stundas neziņas manu psiholoģiski jau tā ne visai stabilo mīļoto māmiņu bija novedušas afekta stāvoklī. Diemžēl mans paskaidrojums komēdiju tikai kronēja: “Nekas taču nav noticis, mēs ar Egīlu tikai meklējām mīnas.”

Egīls pēc pirmās klases pārgāja uz citu skolu. Apmēram pēc kāda gada sāku apjaust, cik daudz viņš bija spējis samuldēt par dažādiem piedzīvojumiem savā un savu vecāku dzīvē, un traki saskaitos uz sevi, jo sapratu, ka tās mīnas arī nebija īstas.

Visa bērnība pagāja, vāļājoties pa netīrumiem, un tas vienmēr notika skolēnu formā. Pēc stundām visi klases džeki devās pie Māra, kas dzīvoja Ugāles ielā. Pretī Māra mājām bija – uzminiet, kas? – liels būvgružu kaudžu lauks. (Iespējams, šādu būvgružu kaudžu daudzumu varēja skaidrot ar tikko pabeigto maģistrāli no Salu tilta uz Jūrmalas šoseju, kas tagad nes Ulmaņa gatves vārdu.) Visiem izdalīja rotaļu pistoles – tās Mārim bija, šķiet, kādas piecdesmit; nevienam nebija jāiztiek ar īpašas formas koka puļķi, kā to nācās darīt, piemēram, manās lauku mājās.

Visas bērnības garumā man nopirka ne vairāk par trim ieročiem, kurus tāpēc arī ļoti labi atceros, it sevišķi revolveri ar gaismiņām stobra galā. Nepirka nevis kaut kāda tur pacifisma dēļ vai tāpēc, ka ģimene dzīvotu ar progresīvu domu par nevardarbīgu bērnu audzināšanu: mēs bijām trūcīgi. Starp citu, lielāko daļu rotaļlietu, kā arī skolēnu formas tērpu man pirka Alsungā. Lai gan Kuldīga bija tuvāk un lielāka. Tas bija kaut kāds mistisks sociālisma preču sadales fenomens. Studiju gados draugs no Pāvilostas stāstīja, ka arī viņa ģimene bija braukusi uz Alsungu, lai viņam iegādātos skolēna formu. Tātad visi Kurzemes pieaugušie kaut kādā veidā zināja: suitu zeme – skolēnu formu dižkrātuve. No turienes tad arī nāca daudzi no tiem pretīgi tumšzilajiem uzvalciņiem, kurus to valkātāji pēc tam pamanījās apskādēt visneiedomājamākajos veidos.

Tātad, Māra mājās sadalījuši pistoles un apvienojušies divās armijās, mēs devāmies iekšā reljefā, kas bija ideāli piemērots Klauzevica cienīgām taktiski un stratēģiski sarežģītām batālijām. Karoja “mūsējie” un “vācieši” – lai piedod mūsu Volhovas vectēvu gari, bet ap 1984. gadu centrālajā televīzijā redzamās kara filmas un vecāku piesardzība jūtīgos vēstures jautājumos jau astoņgadniekiem bija sakārtojusi smadzenes padomiski pareizajā virzienā.

Ļoti uzmanīgi vērodams perimetru, saliecies, lai neizslietos pārāk augstu virs aizsega, bet vislabāk rāpus (skolas formā – sveiciens visām mammām!) tu virzies cauri kaudžainajam apvidum. Ja netālu parādās savējais, tu sazvērnieciski samājies un ar zīmēm mēģini noskaidrot, kur varētu būt ienaidnieks. Ja ienaidnieks parādās, ir tikai divas iespējas: vai nu tu viņu pamani pirmais, pacel viņa virzienā piščiku un paspēj ar muti izsaukt kaut ko līdzīgu “tdš!”, vai arī viņš to spēj ātrāk par tevi. Tas, kurš nomuļļājās, nu bija spiests sēdēt uz vietas un būt nekustīgi beigts, kamēr izskaita līdz desmit. Vai piecdesmit, kā nu iepriekš vienojušies. Neviens jau neskaitīja vai arī skaitīja tā: “Viens. Divi. Trīsčetrastoņdesmit.” Izņemot mani. Biju salasījies Valteru Skotu un tamlīdzīgus autorus, un man šķita: bruņinieka gods liek būt beigtam tik ilgi, cik norunāts. Tāpēc arī mani negribīgi ņēma armijās – antiņi nevienam nav izdevīgi.

Tas gružu lauks bija viens no pirmajiem, kur brīvvalsts laikā uzbūvēja privātmāju ciematiņu. Jau deviņdesmitajos. Mājiņas bija ļoti neglītas. Privātīpašumam atgriežoties, kariņam piemērotu vietu kļuva arvien mazāk. Vislielāko ļaunumu nodarīja sētas. Tas izklausās jocīgi, bet padomju laikos Bieriņos ap daudzām mazdzīvokļu mājām nebija žogu. Tāpēc veseli kvartāli bija caurskrienami pa visādām zinātājiem vien saprotamām taciņām un ejām starp šķūnīšiem. Tas labi saskanēja gan ar Fenimoru Kūperu, gan ar Maskavas centrālās televīzijas kara filmām ar varoņa blandīšanos pa fašistu aizmuguri. Un tas jau nebūt nebija parasts kariņš: tā bija izsekošana, slēpšanās no vajātājiem, noķertā bēgļa spīdzināšana, lai iegūtu paroli. Nekā asiņaina gan tādā spīdzināšanā nebija – vai nu nabagu gāza gar zemi, spiežot uz ceļiem, vai iespieda galvu padusē un raustīja pa apli. Nekādas jēgas no tās spīdzināšanas vienalga nebija, jo ar iegūto paroli nekas nebija jādara.

Pēc gadiem trim spīdzināšana atkal aktualizējās klases ekskursijās, kur, spēlējot kazakus razboiņikus, spīdzināmie bija meitenes. Tas bija diezgan erotiski: sakampt meiteni un turēt, lai viņa nebēg prom, vienlaikus draudīgi pieprasot atklāt paroli. Meitenes ilgi liedzās un paroli neteica, tā nu šī maigā spīdzināšana patīkami ievilkās.

Bet, atgriežoties pie Māra mājām, tās vispār bija tīrais brīnums. Viņam bija arī hokeja vārti! Brīvas vietas pagalmā, tiesa, nebija daudz. Bija trīs vai četras nūjas, no kurām viena bija vārtsarga. Lovene arī bija. Tad nu ik pa laikam kāds uzvilka loveni un stāvēja vārtos, pārējie no pāris metru attāluma ar kļuškām mēģināja tenisa bumbiņu trāpīt devītniekā vai gamakā, bet vārtsargs centās bumbiņu atvairīt. Tā kā visiem spicajiem puikām gribējās golu gūšanas garšu, mani lika vārtos, taču es toreiz to pat neuztvēru par pazemojumu: centos rūpīgi trenēt reakciju, pašaizliedzīgi metoties ceļos un garšļaukus, kā biju to redzējis darām Tretjaku, Vasiļonoku un Hašeku. To visu es darīju skolēna formas tērpā. Rūgtā pieredze ar mīnu meklēšanas rezultātu man nebija devusi nekādu mācību, lai gan – jo vecāks kļūstu, jo neiecietīgāk skatos uz netīrām drēbēm.