Cietuma stāsti

Dzīvot Alkatrasā bija tas pats, kas dzīvot 200 litru mucā. Uz ārpusi nekas daudz neizsūcās; dzīves, berzējoties cita pret citu, savā nodabā grabinājās pa iekšpusi un atbalsojās tukšumā – un tā no gada gadā. Tur bija rīta migla un divi cietuma korpusi: divsimt vīru (pa vienam katrā kamerā), kuri ik pēc divām stundām nostājās pie savām lāvām, lai tiktu saskaitīti. Un tad vēl tā vienmuļā riņķa deja – allaž viena un tā pati. Katru desmito dienu izsniedza skuvekļus, katru trešdienu un sestdienu – karstu ūdeni, ar ko nomazgāties. Visas vēstules, pirms tās nonāca pie adresātiem, policisti izlasīja un ar rakstāmmašīnu pārrakstīja uz Alkatrasas papīra. Divas stundas dienā šo 200 kameru iemītniekiem bija ļauts uzturēties mūra iejoztajā iekšpagalmā starp ēkām. Seši stobri noraudzījās, kā ieslodzītie slāj šurpu turpu. Alkatrasas dzīve pēc laiciņa sāka dīvaini iespaidot katru, kurš mēģināja to dzīvot.

Dīvainākais, ko Ērls Džonsons tur pieredzēja, notika 1939. gadā, uzreiz pēc viņa ierašanās. Tas bija konflikts starp diviem nozieguma partneriem un labākajiem draugiem, vārdā Stenlijs un Džimijs Dī. Abi, tolaik vēl gluži zaļi puikas, bija vienā rāvienā sapelnījuši pa 50 gadiem katrs – brīdi pēc tam, kad Džimijs Dī bija pavēlējis kasierim izkraut uz letes kaudzīti naudas. Draugi dzīvoja cietuma pirmajā stāvā. Džimijs Dī noķēra un piejaucēja peli. Kādu pēcpusdienu viņš to aizdeva Stenlijam, kurš mazo grauzēju nejauši aizskaloja atejpodā. Atlikušo dienas daļu bijušie nozieguma partneri savā starpā nesarunājās. Kad kruķis izslēdza kamerās gaismu, Stenlijs atvainojās un novēlēja draugam labunakti.

– Tev pašam labu nakti, – Džimijs Dī atbildēja. – Lai tikai pienāk rīts, Stenlij; jaunu nakti tu vairs nesagaidīsi.

Stenlijam likās, ka Džimijs Dī dzen velnu, taču būtu rīkojies prātīgi, ja liktu brīdinājumu aiz auss. No rīta, kad sargs atslēdza durvis, lai izlaistu cietumniekus uz darbu, bankas aplaupītājs atriebās par peles nāvi. Abi nozieguma partneri iznāca gaitenī reizē, un Džimijs Dī caurdūra drauga vēderu ar paštaisītu dunci. Tas bija 30 centimetrus garš tērauda gabals ar noasinātu galu. Kad Stenlijs nonāca cietuma slimnīcā, viņa zarnas bija izgāzušās pa visu klēpi. Ērls Džonsons todien strādāja dienas maiņā par sanitāru un redzēja, kā policisti viņu ienes. Stenlijs nomira, pierāvis ceļus pie krūtīm – pūloties noturēt iekšā to, kas vēl bija palicis no viņa iekšām. Redzot viņa līķi, Ērlam Džonsonam radās spēcīga vēlēšanās pārvākties uz kādu citu vietu. Stenlija aukstā, zilā seja viņu pārliecināja, ka dzīve Alkatrasā ir taciņa, kas ved tikai vienā virzienā.

Nevar teikt, ka Ērls Džonsons pie tā nebija pieradis. Tāda nu bija tā viņa dzīve jau krietnu laiciņu. Savu lidojumu viņš bija sācis zemu, tāpēc, kad dzīve spārnus aplauza, kritiens nebija tik sāpīgs. Ērla pirmās atmiņas ir par Memfisas Svētā Pētera bērnunamu. Bāreņi gulēja pa desmit vienā divguļamā gultā – pa simtam katrā istabā. Viņi izkārnījās spaiņos, un vecākajiem zēniem vajadzēja satīrīt, ja kāds netrāpīja. Bērnunams iztika no tā, ko mūķenēm izdevās izdiedelēt no pilsētas noliktavām. Tie, kuriem bija 10 vai 11 gadu, visu dienu sēdēja un grieza no dārzeņiem sapuvušās vietas. Tie, kuriem bija seši vai septiņi, pieskatīja divgadīgos un trīsgadīgos. Sasniedzis 12 gadu vecumu, Ērls nolēma apskatīt pasauli un pārrāpās pāri žogam.

No Memfisas viņš aizbēga uz Laskasasu, turpat Tenesī, un tur septiņus gadus nodzīvoja kāda ārsta ģimenē. Ērls slauca govis, un par to viņam ļāva dzīvot pašam savā istabā. 1929. gadā ārsts parakstīja izziņu, ka Ērls ir pilngadīgs, un viņš pieteicās dienēt armijā. Tas bija veids, kā izdzīvot Lielās depresijas gados, taču nekāds karavīrs no ierindnieka Džonsona tā arī neiznāca. 1936. gadā viņu ar negodu padzina no 28. kājnieku pulka. Tad Ērls, no jauna civilā, izplānoja sev jaunu karjeru.

Tas bija sava veida sīkais bizness. Ērls braukāja pa valsti, no Ilinoisas līdz pat Džordžijai, uzpērkot no trūcīgiem noliktavu seržantiem ASV armijas mašīnpistoles. Ieročus viņš tālāk nogādāja līdz nelielai sānieliņai aiz kāda Čikāgas ziedu veikala, kur krāva tos rožu kastēs. Rūpals veiksmīgi darbojās līdz 1937. gadam, kad viss sagāja grīstē. Augustā Ērlam Džonsonam izvirzīja apsūdzību valsts īpašuma zādzībā. Viņu notiesāja, piespriežot trīs gadus cietumā. Šajā brīdī tikpat kā bez viņa ziņas un pilnīgi bez viņa piekrišanas Ērla Džonsona dzīve sākās pa īstam.

Laikā no 1937. līdz 1973. gadam Ērls Džonsons notiesāts par deviņiem likuma pārkāpumiem un viņam piespriesti 30 gadi labošanas iestādēs. Daži no piespriestajiem sodiem pārklājās, citi sekoja viens otram. Ja visu saskaita, ņemot vērā reizes, kad viņš par priekšzīmīgu uzvedību atbrīvots priekšlaicīgi, 21 no pēdējiem 36 gadiem Ērls pavadījis cietumā. Šo 20 gadu laikā Ērls Džonsons atsaucās uz 12 dažādiem vārdiem. Pirmie pieci no tiem bija 4724, 6393, 56139, 58972 un 62268. Katros no 21 Ziemassvētkiem sargs viņam izsniedza papīra turzu ar ledenēm – gluži kā savulaik mūķenes Svētā Pētera bērnunamā. Pirmo vēstuli aiz restēm Ērls sagaidīja 1949. gada nogalē Levenvortas cietumā, bet pirmo pusstundas apciemojumu – 1962. gadā.

Raugoties uz Ērlu Džonsonu, skaidri saskatāmas šo gadu atstātās pēdas. Lai kur viņš ietu, 63 gadus vecais vīrs visur sev līdzi velk bronhiālās astmas, emfizēmas, plaušu fibrozes un diabēta nastu. Ērls spriež, ka drīz mirs. Viņam ir daudz atmiņu, taču tās visas kā rāmis iejož betona mūris ar sargtorņiem katrā stūrī. Nav daudz, ar ko lielīties pēc šiem nodzīvotajiem gadiem, taču Ērls Džonsons jums pats tūdaļ atzītu, ka nekā cita viņam arī nav.

– Es paliku zaudētājos, – viņš saka. – Uz to jau viss gāja no sākta gala. Es piedzimu nepareizajā vietā un nepareizajā laikā un, kāds biju, tāds arī paliku. Mani varētu saukt par apstākļu upuri.

Nevar teikt, ka Džonsons pats būtu mēģinājis ko vērst par labu. Kopš dienas, kad Ērls pirmo reizi spēra kāju viņpus restēm, viņa pirkstu kauliņi bija mūžam nobrāzti, bet jaunais prāts vedināt vedināja meklēt nepatikšanas. Cietuma mūri lika kņudēt viņa muskuļiem un uzdzina drebuļus. Tā bija Luisbērgas Federālā labošanas iestāde, apjozta ar 12 metrus augstu ķieģeļu un akmens mūra sētu, ko uzmanīja līdz zobiem bruņoti sargi. Tajos laikos Luisbērga bija bēdīgi slavena un skarba vieta, īpaši ziemā.

Kad pagalmu klāja sniegs, nevienu ārā vairs nelaida. Lai pārvietotos no vienas ēkas uz citu, vajadzēja izmantot pazemes tuneļus. Tuneļos ievēroja īpašu etiķeti, kas nebija spēkā nekur citur. Ja tev gadījās vienatnē sastapties ar sargu, tu varēji viņam sadot bietē, un viņš nevienam par to pat neiepīkstējās. Tas pats likums bija spēkā arī pretējā veidā. Ērls ātri apguva cietuma manieres. Vēl nebija pienācis marts, kad viņš jau bija kļuvis par liecinieku pirmajai slepkavībai.

Šai lietā bija iejaukts Sems Dorsijs, viens no Ērla īru draugiem no Čikāgas. Dorsiju pirms kāda laika bija paņēmis priekšā kāds no vecajiem cietumniekiem – izdrāzis viņu pakaļā. Tagad viņš gribēja atriebties un pasauca palīgā draugus. Viņi noķēra veco cietumnieku tunelī, nākot no pusdienām, un piekāva viņu līdz nāvei. Aizdomās turēja Ērlu un vēl piecus citus, taču pierādīt neko neizdevās. Tomēr viņus visus iemeta Bedrē.

Bedre bija 12 kameras, katra pusotru reiz divus metrus liela, ar turpat grīdā iebūvētu atejas caurumu. Nebija ne apkures, ne gultas – tikai viena sega, ar ko naktī apsegties. Ārā bija mīnus 15 grādi, un kamerā apsarmoja sienas. Katru dienu Bedres iemītniekiem izsniedza bļodiņu ar kāpostu un burkānu atgriezumiem un divus litrus ūdens. Katru trešo dienu viņiem tika maltīte no tā, ar ko baroja pārējos ieslodzītos. Pavadījis Bedrē 42 dienas, Ērls atgriezās uz savas lāviņas – vēl negantāks nekā pirms tam.

Šis nešpetnais noskaņojums uzspieda liktenīgu zīmogu Ērla nākotnei. Nākamajā ziemā viņš atkal pabija Bedrē. Šoreiz tas notika pēc kašķa ēdnīcā. Ievainoto nebija, bet kautiņa laikā kāds cietumnieks nomira ar sirdslēkmi. 18 cilvēkus, kuri notikumos bija iesaistījušies vissparīgāk, iemeta Bedrē un apsūdzēja slepkavībā bez iepriekšēja nodoma un nemieru plānošanā. Par vainīgu atzina tikai Džo Linču, kuram piesprieda 20 gadus. Pārējos izsūtīja uz ASV cietumu sistēmas nomaļākajiem nostūriem. Visiem tagad dosjē bija ieraksts “bīstams”, un viņi vairs nedrīkstēja satikties. Ērls un seši citi nonāca Alkatrasā. Citu cietumu pagalmos Alkatrasu sauca par Klinti, un tādam zemākās līgas zaglim kā Ērls šī vieta bija īsta leģenda. Klints bija Ērla tuvākā saskarsme ar lielo noziedzību. Kopš brīža, kad Ērls ieradās Alkatrasā, viņš citu pēc cita sastapa cilvēkus, par kuriem parasti tikai lasa laikrakstos. Ērlam pašam dzīve nebija dāvājusi īpašu slavu, bet nu viņš vismaz varēja to pavadīt starp cilvēkiem, kuru vārdi tika piesaukti katrā amerikāņu ģimenē.

Ap to laiku, kad Ērls cietuma vagonā bija ceļā uz rietumiem, Alu Kaponi no Alkatrasas pārveda uz Termināla salu. No tiem, kas bija palikuši uz Klints, lielākās slavenības bija Alvins Karpiss un Ložmetējs Kelijs. Katram no viņiem pagalmā bija pašam savs stūris. Ieradies Alkatrasā, Ērls dzirdēja čukstus daudzinātus viņu vārdus, un nepagāja ilgs laiks, līdz viņš abus satika pats.

Ar Karpisu viņš iepazinās vistuvāk. Viņi mēdza kopā pastaigāties pa pagalmu. Karpiss lielākoties runāja par to, cik ļoti baidās nomirt cietumā. Ik reizi, kad šī doma izšāvās cauri Karpisa prātam, likās, ka viņa galva pārakmeņojas. Vairāk par visu viņš vēlējās mirt brīvībā – ielās. Karpisa bažām bija pamats. Viņa spriedumā bija ierakstīts “30 gadi”, un šķita, ka valdība to domā nopietni.

Laikos, kad Alvins Karpiss vēl staigāja apkārt, aplaupīdams bankas kopā ar Māmuļas Bārkeres bandu, žurnāls Time viņu iesauca par Baiso, un šī iesauka pielipa. Pēc piedalīšanās kāda Mineapolisas baņķiera nolaupīšanā Baiso Karpisu pasludināja par bīstamāko noziedznieku ASV. FIB Karpisu tvarstīja trīs gadus. Reiz Atlantiksitijā viņš nonāca aplenkumā, bet atšaudoties pamanījās no tā izlauzties. Septiņus mēnešus pēc šī incidenta Karpiss uzrakstīja vēstuli FIB šefam Džonam Edgaram Hūveram, piesolot uzspert viņu gaisā, ja vien radīsies tāda izdevība. Šāda izdevība neradās. 1936. gada maijā Karpisu saņēma ciet brīdī, kad viņš nāca laukā no kādas dzīvojamās ēkas Ņūorleānā; viņš nepaspēja pat izšaut. Hūvers nofraktēja lidmašīnu, lai pašrocīgi nogādātu Baiso atpakaļ uz Ņujorku.

– Karpiss teica, ka dzīvu viņu ciet nesaņemšot, – Hūvers paziņoja presei, – taču mēs viņu apcietinājām bez neviena šāviena. Tas parādīja, ka viņš ir nožēlojams gļēvulis. Viņš bija pārbijies līdz nāvei.

Tolaik Hūveram runājot vaigi vēl neļumēja. Raugoties cauri zibspuldžu ugunīm, viņš izskatījās dzelžains un bīstams kā lāču lamatas. Tajā pašā nedēļā, uzreiz pēc Karpisa notveršanas, Kongress Hūveram piešķīra pirmo algas pielikumu.

Reizēm Karpiss pacēla galvu, ļaudamies jūras vējam, un runāja par Džonu Edgaru. Ik reizi, izrunājis šo vārdu, viņš nospļāvās.

– Tas maita ir gļēvulis, – Baisais teica. – Pilnīgs gļēvulis. Viņš ir cūka, turklāt izvirtulis. Tu paskaties uz viņu. Viņš nav precējies un dzīvo kopā ar jauniem FIB aģentiņiem. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ko tas nozīmē. Nē, ser, es jums saku – nudien.

Ērls Džonsons Alkatrasā neuzkavējās ilgi. Cietuma priekšnieks nolēma, ka viņa termiņš ir pārāk īss, lai to pavadītu tik stingrā režīmā, un apsolīja jau rudenī sūtīt viņu ar vilcienu uz austrumiem.

Lieki teikt, ka Ērlam neviens nepiedāvāja izvizināties smalkā guļamvagonā. Mūsdienās cietumniekus pārvadā autobusos, bet tajos laikos izmantoja vecmodīgus dzelzceļa vagonus. Tie šķērsoja valsti pa maziem gabaliem, ik pēc laiciņa apstājoties uz rezerves sliedēm un piekabinoties pakaļgalā jebkuram vilcienam, kas devās Kanzasas virzienā. Vagonā pie katrām durvīm bija tāds kā būris sargu drošībai, bet pārējo telpu aizņēma soli, uz kuriem pa diviem sēdēja ieslodzītie. Katrs pāris bija savā starpā saķēdēts pie delnas locītavām un potītēm, un katrs no abiem cietumniekiem piedevām vēl arī pie dzelzs riņķa grīdā; viena roka bija atstāta brīva, lai varētu paēst.

Kad vilciens devās ceļā, Ērls bija bez pārinieka un sēdēja, saķēdēts pats ar sevi. Baumoja, ka pa ceļam uzņemšot vēl kādu cietumnieku. Un tik tiešām, pusdienu pēc izbraukšanas no Klints vilcienu sagaidīja kāds oldsmobīlis. Kruķis atslēdza Ērla roku un kāju dzelžus un lika pabīdīties. Kad ar troksni atvērās vilciena durvis, vagonu pāršalca klusināta murdoņa. Cietumnieks, kurš sēdēja aiz Ērla, bija Čikāgas itālis. Viņš iebakstīja Ērlam ar elkoni.

– Paklau, Džonson, – viņš čukstēja, – tevi saslēgs pārī ar Alu Kaponi.

Ērls pagriezās, lai paskatītos, un izrādījās, ka tā ir taisnība. Pa vagona eju uz viņu pusi tik tiešām virzījās pats Lielais Vīrs. Viņš kustējās lēni, un viņa miesa vilnīja kā kaudze pakusuša vaniļas saldējuma. Kapone apsēdās pie loga.

Bija 1939. gada nogale, un sifiliss jau bija vairāk vai mazāk atmērdējis Ala Kapones smadzenes. Viņš salēcās no katra mazāka troksnīša un miegā siekalojās. Kapone vēl bija spējīgs uzturēt sakarīgu sarunu, taču ar Ērlu viņš tikpat kā nerunāja. Viņš vienīgi trīs reizes pārjautāja, vai Ērls netaisās bēgt. Kapone bija pārliecināts, ka tagad, kad viņš jau ir tik tuvu brīvībai, kruķi tikai meklē ieganstu, lai viņu novāktu. Viņš negribēja Ērla dēļ nonākt zārkā. Visu pārējo laiku Kapone sarunājās tikai ar itāli, kurš sēdēja Ērlam aiz muguras.

– Ei, Kapones kungs, – itālis teica. – Uz Klints runā, ka jūs aizbraucot esot atstājis pamatīgu kaudzi naudas.

– Jā, – Kapone atbildēja, – kādus simt stabus. Tagad tos droši vien jau aizskalojis paisums. – Viņš apklusa un brīdi padomāja, tad piemetināja:

– Varbūt.

Kapone atkal apklusa un izpūta puņķus vagona kaktā.

– Kam jums cietumā tik liels piķis? – itālis jautāja.

Kapone tikai nosmējās. Viņš smējās ar skaļu kremšķi krūtīs, katru reizi viegli notirinot rokas.

Pusotru dienu vēlāk Lielo Vīru izveda no vilciena un fordānogādāja līdz pašai Luisbērgai. Tas bija naktī, kad viņi stāvēja uz rezerves sliedēm. Divas stundas pēc Kapones aizbraukšanas cietumnieku vagonu piekabināja pie preču vilciena, un viņi turpināja ceļu uz austrumiem.

– Nākamā pietura – Levenvorta, Kanzasa,– nosmīkņāja sargs.

Levenvortas dežurējošais ierēdnis sacīja, ka Ērls tur palikšot tikai neilgu laiciņu, kamēr sagaidīšot transportu uz cietumu Atlantā. Līdz brīdim, kad Ērls nonāktu Džordžijā, viņa termiņš jau būtu galā, un viņš tiktu uz brīvām kājām.

– Jūs pie mums nepaspēsiet savārīt nekādas ziepes, – ierēdnis viņam teica.

Viņš maldījās. Ērla jaunās ziepes palīdzēja savārīt kāds cilvēks, vārdā Roberts Strauds. Bija 1940. gads, un Strauds vēl nebija neko īpaši slavens. Vēlāk, kad viņš jau bija iesaukts par Alkatrasas Putnuvīru, United Artists nolīga Bērtu Lankasteru spēlēt Straudu filmā. Taču 1940. gadā viņš vēl bija vienkārši Roberts Strauds, Levenvortas izolatoru korpusa iemītnieks. Pagalmā viņš bija pazīstams kā nenormāls maitasgabals. Runāja, ka aiz restēm viņš novācis septiņus cilvēkus, un kas to lai zina, cik daudzus uz brīvām kājām. Straudam bija piespriests ieslodzījums vieninieka kamerā, tāpēc reti kurš bija redzējis viņu tuvumā. No viennīcas Straudam ļāva iznākt tikai uz sestdienas pēcpusdienas kino seansu. Brīdi pirms nodzisa gaisma, Strauds ieradās zālē ar sargu pie katra sāna. Abi kruķi tad iekārtojās un nosēdināja viņu pa vidu. Strauds palika stāvam, cik ilgi vien varēja, un kārtīgi apskatīja telpu.

– Viņš izlūkoja, – atceras Ērls. – Lūk, ko viņš darīja. Viņš meklēja jauniņos – nolūkoja kādu smukāku un tad gaidīja, kad nodzēsīs gaismu.

Kad sākās filma, Strauds devās savās gaitās. Sargi zināja, ka viņš visu nākamo nedēļu būs mierīgāks, ja sestdienas pēcpusdienā nolaidīs tvaiku, tāpēc izlikās, ka neko neredz. Strauds pa solu apakšu aizrāpoja līdz pēdējām rindām, kur sēdēja Ērls, Tomijs Millers un kāds puisis no Omahas. Ērls paskatījās uz leju un ieraudzīja savā priekšā uz grīdas Straudu. Putnuvīrs pastiepa roku un atrāva vaļā Džonsona bikšupriekšas pogas. Ne aci nepamirkšķinājis, viņš grāba pēc Ērla peņa. Ērls Džonsons pietrūkās kājās un no visa spēka zvēla Straudam pa ģīmi. Satikusies ar viņa dūri, Strauda galva noklabēja, tad nokraukšķēja kā saburzīts papīrs. Sitiens sašķaidīja Strauda žokli, taču tas neatturēja Tomiju Milleru apstrādāt Putnuvīra galvu arī ar savu 44.izmēra kurpi. Strauds novaidējās, un zālē iedegās gaisma. Ērls un Tomijs sēdēja uz sola. Strauds bija visā garumā izstiepies nulles asinsgrupas peļķē pie viņu kājām. Kruķis pamanīja Ērla nobrāztos pirkstu kauliņus un uz sešām nedēļām nosūtīja viņu uz Bedri. Pēc iznākšanas Cietumu pārvalde atļāva Ērlam Džonsonam doties solītajā braucienā uz Atlantu.

Pa ceļam vajadzēja tikai uz brīdi kaut kur piestāt. Tas bija Alabamas štata Birmingemā, un šī pietura būtiski iespaidoja ceļojuma tālāko gaitu. Varasiestādes nebija aizmirsušas apsūdzības, ko savulaik nebija izdevies pierādīt. Tagad tās bija mazliet pastrādājušas un uzrakušas vienu, kas bija pilnīgi droša. Tā bija palikusi vēl no 30. gadiem un solīja vēl trīs gadus par mantu zādzību 150 dolāru vērtībā. Tiesnesis pasludināja spriedumu 1940. gada 13.septembrī, un Ērls nonāca Džordžijā tieši laikā, lai sāktu visu no gala. Atbrīvošanas vietā viņu gaidīja 175 000 mūra apjozti kvadrātmetri un 4000 vīri sešos kameru rindu līmeņos. Kādu laiku Džonsonam bija lemts tikai noskatīties, kā atbrīvo citus.

Viens no šiem gadījumiem nelīdzinājās nekam no visa, ko Ērls bija pieredzējis līdz tam. Tas notika Otrā pasaules kara laikā, un galvenā persona šajā stāstā bija noliktavas mantu izsniedzējs. Viņu sauca Ērls Brauders, un viņš no cietuma aizgāja tā kā neviens cits.

Ārpus cietuma sienām Ērls Brauders bija Amerikas Komunistiskās partijas priekšsēdētājs. Ērls Džonsons viņu regulāri satika, ejot uz noliktavu cietuma slimnīcas vajadzībās. Brauders mūžam kūpināja cigāru, kas bija tik resns kā neliels koka zars. Viņš zelēja savu smēķi un ar citiem īpaši nesarunājās. Kad Brauderam bija kas sakāms, tas parasti attiecās uz karu. Viņš bija pārliecināts, ka, cīnoties kopā ar Krieviju, sabiedrotie uzvarēs. Ērls viņam ticēja. Viņš bija ieskatījies slimnīcas papīros un zināja, ka Brauderam ir augstākais intelekta koeficients, kāds jebkad reģistrēts Atlantas cietumā.

Brauders bija ne tikai gudrs, bet arī pilns rūgtuma pret visu pasauli. Viņam bija piespriesti četri gadi par viltotas pases izmantošanu. Par šo pārkāpumu Brauderu notiesāja jau pēc noilguma beigām. Tūlīt pēc Braudera lietas tā pati tiesa izskatīja uz mata tādu pašu gadījumu, kurā vainīgais bija kāds komponists. Viņam piesprieda 500 dolāru soda naudu.

Braudera atbrīvošana bija savāda divējādā ziņā. Sāksim ar to, ka tas notika sestdienā. Atlantas labošanas iestāžu vēsturē Ērls Brauders bija pirmais cilvēks, kurš izlaists brīvībā nedēļas nogalē. Otra dīvainība bija viņa apģērbs. Visiem citiem pirms iziešanas no cietuma izsniedza drēbes, kas glabājās noliktavā. Braudera gadījumā pats cietuma priekšnieks devās uz pilsētas centru un nopirka viņam uzvalku par simt dolāriem. Braudera atbrīvošana bija reveranss mūsu krievu sabiedroto priekšā, un pavēle nāca no paša Franklina Rouzevelta.

Braudera aiziešanas dienā Rouzevelts paziņoja, ka komunistu vadonis ir brīvībā. Prezidents izteicās, ka tas “veicinās nacionālo vienotību un izkliedēs zināmu aprindu bažas par politiski motivētu vajāšanu”. Brauders iesēdās vienā no Krievijas vēstniecības atsūtītajiem limuzīniem un atgriezās Jonkersā, lai palīdzētu Rouzeveltam uzvarēt karā.

Par uzvaru karā tolaik bija pienākums cīnīties ikvienam – pat ieslodzītajiem. Atlantas Federālā labošanas iestāde strādāja 12 stundas dienā un septiņas dienas nedēļā, šujot brezenta somas armijas karavīriem. Tā bija īsta vergošana, un cietumnieki strādāja saspiesti kā sardīnes bundžā. Cietumā bija par 2000 ieslodzītajiem vairāk, nekā paredzēts ēkas plānā, un daudzi nakšņoja darbnīcās. Ēdiena bija maz, un tas bija slikts. Ar laiku tas kļuva tik draņķīgs, ka Atlantas labošanas iestādes iemītniekiem nācās streikot un vispirms izcīnīt pašiem savu karu.

Viss sākās un beidzās ar 4000 zivīm, ko 1942. gadā virtuve mēģināja pasniegt cietumniekiem. Visas 4000 smirdēja pēc nagu sēnītes. Neviens nebija ar mieru tām pat pieskarties. Kurnēšana pieņēmās skaļumā, un daži ieslodzītie sāka dauzīt ar karotēm pa savām metāla paplātēm. Uz troksni saskrēja kruķi no visa cietuma. Pats pirmais iebrāzās cietuma priekšnieks. Viņam parādīja zivi.

– Laba zivs, velns parāvis, – priekšnieks sacīja. – Atsauciet ārstu, – viņš teica leitnantam, – viņš apliecinās.

Tad cietuma priekšnieks uzkāpa uz galda.

– Klausieties, vīri, – viņš brēca. Cietuma priekšniekam bija resns buļļa kakls siera krāsā. – Tās ir pavisam labas zivis. Un jūs tās ēdīsiet. Mēs tās jums dosim ēst, un jūs tās ēdīsiet. Un mēs tās dosim jums tik ilgi, līdz jūs sāksiet ēst. Kamēr jūs neēdīsiet, nebūs ne iepirkšanās veikalā, ne apciemojumu, ne vēstuļu – vispār nekā.

Cietuma priekšnieks nolēca no galda, taču neviens tik un tā neēda. Pa to laiku bija ieradies ārsts, kurš apskatīja zivis. Viņš paņēma cietuma priekšnieku aiz rokas un paveda malā.

– Esiet taču prātīgs, – viņš teica, – viņi tām zivīm nepieskarsies. Un pareizi darīs. Mans darbs ir gādāt, lai šie vīri ir veseli. Jūsu darbs ir gādāt, lai viņi nekur nepazūd. Viņi taču nevar palikt veseli, ja viņiem jāēd bojātas zivis. Jūs pats kaut ko tādu ēstu?

– Kā es te stāvu – ēstu! – cietuma priekšnieks paziņoja.

– Es jums neticu, – ārsts atteica.

Tad cietuma priekšnieks pagrāba gabalu zivs un norija nesakošļātu. Nepagāja ne 30 sekundes, un viņš novēma galdu un sava uzvalka priekšu. Ārsts aizveda priekšnieku uz slimnīcu, un pavāri zivis nomainīja pret pupiņām.

Šajā kaujā uzvaru svinēja Atlantas cietumnieki, taču šādu triumfa mirkļu bija ļoti maz. Atlantā valdīja stingra kārtība, un netrūka arī cietušo.

Viens no viņiem bija Ērla draugs Pūls. Kruķi Pūlu pieķēra dušā, līdz nabai cita cietumnieka pakaļā. Mūsdienās viņu vienkārši pārceltu uz E korpusu un neko daudz par to neteiktu. 40. gados piekopa citu politiku. “Homoseksuāļus” sūtīja uz štata tiesu, kur tos tiesāja par sodomiju. Džordžijas štatā par sodomiju bez liekām runām deva 30 gadus. Cietums, rīkojoties paša ieslodzītā interesēs, informēja Pūla ģimeni, kādā pārkāpumā viņš pieķerts. Piektdienā pirms mātes ierašanās Pūls izlavījās no pagrabstāva un uzkāpa līdz piektajam līmenim. Cietuma korpusā kameru rindas bija izkārtotas cita virs citas gar sienām, atstājot vidū tukšumu piecu stāvu augstumā. Pūls paskatījās uz abām pusēm, pārmeta krustu un ar galvu pa priekšu ienira tukšumā, piezemējoties uz pagrabstāva betona jumta. Kad viņš no tā bija nokasīts, cietuma furgons aizveda Pūla atliekas uz pilsētas morgu.

Ērls bija iecerējis aiziet nedaudz citā manierē. 1943. gadā viņam šāda izdevība radās. Visās cietuma malās parādījās paziņojums ar šādu tekstu: “Visi vīri, kas atzīti par fiziski un psihiski veseliem un neizcieš sodu par sevišķi bīstamiem noziegumiem, var pieteikties dienestam ASV armijā. Pēc sīkākas informācijas lūdzu vērsties pie leitnanta.” Ērlam saīsināja termiņu par sešiem mēnešiem un lika pieteikties Memfisas kara komisariātā. No turienes viņš atkal nokļuva armijā – bet ne uz ilgu laiku.

Otrajā mēģinājumā no Ērla Džonsona neiznāca labāks karavīrs kā pirmajā reizē. Nepagāja ne gads, un viņš jau bija kļuvis par dezertieri, tomēr pamanījās palikt uz brīvām kājām līdz 1945. gadam. Tad federālā tiesa Ērlam Dalasā piesprieda piecus gadus par valsts īpašuma piesavināšanos, un viņa dzīve atgriezās iepriekšējās sliedēs. Šoreiz vajadzēja doties ceļā uz Levenvortu. Tur viņš 1946. gadā saņēma armijas pavēsti par demobilizāciju.

Levenvortas cietums 40. gadu nogalē izskatījās uz mata kā Čikāga 30. gadu beigās. Tur atradās gandrīz vai visas noziedzības pasaules slavenības. Tiesa gan, Lūijs Lepkijs Bukalters jau bija devies uz Ņujorku, lai sēstos uz elektriskā krēsla par ieguldījumu organizētās noziedzības industrijā, taču Pols Rika jeb Viesmīlis, Lūijs Kampaņja jeb Mazā Ņujorka, Čārlijs Džio jeb Ķiršdeguns un Franks Daimonds jeb Ašais vēl joprojām bija uz vietas. Varētu teikt, ka šie cilvēki veidoja labošanas iestādes sabiedrības krējumu.

Par savu aristokrātisko statusu gangsteri varēja pateikties ne tik daudz reputācijai, cik naudai. Viņiem visiem vēl joprojām bija regulāru ienākumu avoti ārpus cietuma sienām, un tos viņi lika lietā, lai atpirktos no zināmām ieslodzījuma dzīves neērtībām. Ērls Džonsons nokļuva Čārlija Džio dienestā.

Viņi ar Ķiršdegunu kopā strādāja cietuma ambulancē. Džio saviem cilvēkiem lika ik mēnesi nosūtīt Ērlam 10 dolārus, bet Ērls par to darīja Ķiršdeguna darbu. Ērlam tā bija vienīgā iespēja nopelnīt mazliet kabatas naudas. Strādāt pie Čārlija Džio nebija nemaz tik slikti. Viņš bija garš vīrs ar šķietami metriem garu degunu. Džio nēsāja cietuma drēbes ar asi iegludinātām vīlēm, taču pēc skata neatgādināja gangsteri.

– Viņš bija pārāk kārns, – Ērls atceras, – un, kad viņš noskaitās, viņa ģīmis pietvīka tumši sarkans. Vispār viņš vairāk atgādināja noliktavas pārzini nekā bandītu.

Ašais Daimonds atšķirībā no Čārlija Džio izskatījās pēc tipiska gangstera. Viņi ar Ērlu dzīvoja vienā A korpusa sešvietīgā kamerā. Daimonds bija Kapones svainis un uzskatīja, ka ir labāks par visiem pārējiem. Kad Ērls mēģināja uzsākt ar viņu sarunu, Daimonds viņu demonstratīvi apklusināja.

– Brīvībā es tādus kā tu algoju par 30 dolāriem nedēļā, – viņš sacīja.

Aptuveni tādas bija viņa attiecības arī ar visiem citiem. Kad pārējiem pieciem kameras iemītniekiem tas bija līdz kaklam, viņi dakterēja Daimondu ar segas terapiju. Franks aizmiga, viņam uz galvas uzmeta segu, un kameras biedri ņēmās dauzīt pa to ar visu, kas bija pa rokai. Kad Daimonds beidzot izķepurojās no segas apakšas un atguvās, visi jau bija gultās, un viņš tā arī netika skaidrībā, kuru likt nogalināt.

Kampaņja padzirdēja par notikušo un pagalmā pienāca pie Ērla. Viņi ar Daimondu nesatika. Kampaņja piedāvāja Ērlam darbu.

– Es par tevi esmu dzirdējis labas lietas, Džonson, – Kampaņja teica. – Cilvēki saka, ka tu protot turēt muti.

– Tā ir svēta patiesība, – Ērls atteica.

– Mums ar draugiem derētu tava palīdzība, – Kampaņja sacīja, ar vienu aci glūnot uz sargtorni, ar otru – uz saviem trim miesassargiem. – Mēs gādātu, lai tu dzīvo zaļi, ja tu izdarītu tā, ka Franks Daimonds tik vareni nebrūķē muti. Varbūt tu varētu viņu pataisīt par dārzeni.

Tas likās kārdinoši, taču Ērls piedāvājumu noraidīja.

– Es teikšu tā, Kampaņjas kungs, – viņš atbildēja. – Paldies par piedāvājumu, bet man nudien apriebies sēdēt. Patlaban es vairāk par visu gribu tikt ārā – daudz vairāk nekā dzīvot zaļi.

Kampaņja un viņa draugi saprata. Patiesībā jau viņi vēlējās tieši to pašu. Nauda palīdzēja viņiem izkļūt brīvībā vēl pirms Ērla. Čikāgas zēni samaksāja ASV Priekšlaicīgās atbrīvošanas valdes loceklim T.Veberam Vilsonam simt tūkstoš dolārus un tika ārā no cietuma jau 40. gadu beigās. Vēlāk, kad Kīfovera komisijas izmeklēšanas gaitā šis kukulis nāca gaismā, T.Vebers Vilsons izlēca pa logu. Ērls par to lasīja avīzēs.

1948. gadā Ērlam Edisonam Konatīzeram Džonsonam dzīve labošanas iestādē jau tā bija apriebusies, ka viņa pacietības mērs bija pilns. Nosēdējis visu nakti atkritumu kaudzē, viņš no rīta izbrauca pa cietuma vārtiem kopā ar kartupeļu mizām. Sargi izbakstīja kravu ar tērauda stieni, taču nekādas aizdomas viņiem neradās. Ērls sabija uz brīvām kājām veselus 11 mēnešus. No jauna notverts, viņš uz sešiem mēnešiem nonāca īpaši stingrā režīma cietumā un zaudēja visas iepriekšējās priekšzīmīgas uzvedības priekšrocības.

Ērla bēgšanas plāns bija pagalam vienkāršs, taču viņš devis savu ieguldījumu arī patiesi leģendārā bēgšanā. Tā notika 1954. gadā, bet Ērla līdzdalība tajā datējama ar 40. gadu sākumu. Savulaik Atlantā viņš slimnīcas papīros bija uzgājis vecu cietuma plāna eksemplāru. Viņš to atdeva savam draugam Čārlijam Stīgalam, un tālākais jau bija Čārlija ziņā.

Stīgals plānu studēja vairāk nekā 10 gadus. Tad viņš pierunāja Billu Elisu viņam pievienoties. Abi izmuka no Atlantas cietuma pa 45 centimetrus platu lietus ūdens noteku beisbola laukuma vidū. Viņi izģērbās kaili, bet drēbes vilka sev līdzi virvē. Noteka sniedzās 6 metru dziļumā pa vertikāli, bet pēc tam turpinājās 150 metrus līdz cietuma mūrim. Kad Stīgals un Eliss nonāca līdz horizontālajai ejai, kanalizācijas žurkas bija paguvušas pārgrauzt viņu virves. Žurkas bija tik lielas kā kaķi un ļoti izsalkušas. Bēgļu rīcībā palika tikai kabatas baterija un paštaisīts lauznis. Abus notekas galus sedza tērauda režģis, bet viņiem izdevās izlauzt pietiekami lielu caurumu, lai izsprauktos. Vēl pēc 800 metriem nepilnu metru platā noteka beidzās ar atveri mazā upītē. Nonākuši tik tālu, Čārlijs Stīgals un Bills Eliss bija vienlaikus brīvi un kaili kā no mātes miesām nākuši. Šo problēmu Čārlijs atrisināja, aptīrot veļas auklu. Plāna pēdējais punkts bija auto. Kādam viņu draugam vajadzēja to piebraukt sestdien. Bija trešdiena, tāpēc viņi devās tālāk gar upes krastu, līdz atrada alu, un sāka gaidīt.

Tikmēr federālās varasiestādes aiz izmisuma nezināja, kur likties. Pagāja vesela diena, iekams atklājās, ka pazuduši divi cietumnieki, un, kad tas beidzot notika, nevienam nebija ne jausmas, kā tie abi tikuši projām. Cietuma priekšnieks secināja, ka kaut kur ierīkota slepena eja; viņam radās aizdomas, ka Stīgals un Eliss ir tikai izlūki, kas iemēģina ceļu lielam bēgšanas mēģinājumam kaut kad nākotnē. Cietumu pilnīgi izolēja no ārpasaules, un no Makfērsona forta atsauca palīgā armijas spēkus. Cietumu ielenca karavīri un tanki. Visi gaidīja.

Gaidīšana beidzās sestdien ar nepatīkamu sarežģījumu, kas Čārlijam Stīgalam nebija nācis ne prātā. Izrādījās, ka kopš pēdējās sarunas ar Čārliju viņa šoferim bija izvirzīta 50 punktu apsūdzība par nodokļu nemaksāšanu. Tas savukārt nelaida garām izdevību panākt vienošanos ārpus tiesas zāles. Federālā prokurora un policijas bataljona pavadībā viņš ieradās pie upītes, kur kruķi atrada Stīgalu un Elisu slapstāmies zagtos dungriņos.

Čārlijam pie jau piespriestajiem 35 gadiem piesvieda vēl piecus un nosūtīja viņu uz Klinti. Valdība būtu apmierinājusies ar priekšzīmīgās uzvedības privilēģiju atņemšanu, bet Čārlijs atteicās atzīties, kā viņam izdevies aizbēgt. To viņš tā arī neizpauda un palika uz Klints līdz Alkatrasas cietuma slēgšanai 1963. gadā.

Bet Ērls Džonsons jau labu laiku pirms tam atkal kļuva par brīvu cilvēku.

Ērla nākamais strēķis uz brīvām kājām sākās 1951. gadā. Lai tik tālu nonāktu, viņam vispirms vajadzēja doties uz Ārkanzasu. Federālā valdība viņu nodeva pavalsts varasiestāžu rokās. Ārkanzasa jau divus gadus gaidīja, kad varēs Džonsonu tiesāt par 1944. gadā notikušo suņu skriešanās sacīkšu trases aplaupīšanu. Ērlam laimējās – Ārkanzasas varasiestādēs strādāja saprātīgi cilvēki. Viņa uzdevumā divi draugi no Sentluisas nogādāja policijas priekšniekam 600 dolārus, un pēc sešām nedēļām Ērls atkal bija brīvs.

– Ja līdz 1953. gada jūnijam tevi atkal arestēs, tu skaitīsies izbēdzis cietumnieks, – viņam paskaidroja.

Ērls Džonsons šo brīdinājumu uztvēra nopietni. Viņš sāka strādāt Ņujorkas Centrālajā dzelzceļā par mašīnista palīgu un nobraukāja pa sliedēm veselus desmit gadus. Ērls tur jutās labi. Viņš jutās tik labi, ka kļuva pārgalvīgs. Ērls sāka piepelnīties, tirgojot zagtus čekus, un meta mieru vienu čeku par vēlu. Tā viņš 1961. gada augustā nopelnīja vēl trīs gadus valsts maizē un vilciena biļeti atpakaļ uz Atlantu.

Pēc 10 gadu pārtraukuma cietuma dzīve vairs nelikās tik viegla. Ērla organisms sāka streikot, un viņš vairs nespēja uzturēt agrāko tempu. Viņš kļuva aizdomīgs, un ne jau bez iemesla. Ērls bija pavadījis aiz restēm garus gadus, un katru reizi viņš bija notiesāts, pateicoties kādam ziņotājam apsūdzības liecinieka lomā. Tas Ērlam lika turēties savrup. Viņš bija kļuvis par vientuļnieku, kurš sarunājas tikai ar sevi. Droši vien šī paša iemesla dēļ viņam iepatikās Rūdolfs Ābels. Ābels bija uz mata tāds pats.

Ābela gadījumā tas gan bija piespiedu kārtā. Ābels bija izstumtais. Ērls bija viens no nedaudzajiem, kas ar viņu vispār sarunājās.

– Pret viņu izturējās ļaunāk nekā pret kaut kādu mātes pisēju vai meitas pisēju, – atceras Ērls. – Un meitas pisējs cietumā ir pati zemākā radība.

Tas viss bija tāpēc, ka Ābels bija spiegs. Rūdolfs Ābels bija krievu apakšpulkvedis, kurš 1948. gadā ieradās ASV, uzdodoties par Emīlu R. Goldfusu. Vēlāk, kad viņam sāka likties, ka viņš sevi sakompromitējis, Ābels izmantoja vārdu Mārtins Kolinss. Viņš noīrēja dzīvokli Bruklinā un sāka sūtīt ziņojumus uz Padomju Savienību. Pulkvedis Ābels fotografēja uz mikrofilmas un atstāja zīmītes parkā zem sola. 1957. gadā viens no viņa uzraudzītajiem aģentiem atzinās amerikāņiem un aizsūtīja FIB uz Bruklinu. Ābelam piesprieda 30 gadus par spiegošanu.

Krievs daudz pastaigājās pa pagalmu, un Ērls pasāka viņam pievienoties. Pēc kāda laiciņa, kad tas jau bija kļuvis par paradumu, Džonsonu iesauca cietuma priekšnieka kabinetā. Tur viņu gaidīja FIB aģenti, kuriem bija priekšlikums.

– Mēs dzirdējām, ka jūs ar Rūdolfu Ābelu esot draugi, – teica pirmais aģents.

– Labi draugi, – atbildēja Ērls.

– Jums vajadzētu saprast vienu lietu, – sacīja otrs aģents. – Ābels tiesas zālē atzina savu vainu, tāpēc daudz kas par viņa darbošanos tā arī netika noskaidrots. Mums vajag šo informāciju, un valdība ir gatava jums maksāt, ja piekritīsiet nēsāt nelielu elektronisku ierīci.

– Nē, – Ērls atbildēja.

– Jums vajadzētu ņemt vērā, ka mums ir iespēja...

– Nē, – Ērls viņu pārtrauca. – Es nekad neesmu bijis ziņotājs un nedomāju par tādu kļūt arī tagad. Es netaisos neko “ņemt vērā”.

Pirmais aģents piespieda pogu un izsauca sargu.

Atgriezies pagalmā, Ērls pastāstīja Ābelam par aģentiem. Tad viņš brīdināja krievu, lai tas nekad neko nestāsta par savu darbu.

– Es neko negribu par to zināt, – Ērls teica.

Ābels viņam uzticējās. Rūdolfs baidījās pats iet pēc zālēm, tāpēc lūdza, lai Ērls viņam atnes visu, kas vajadzīgs. Ābels baidījās no indes un zināja, ka Ērls var visus medikamentus dabūt tieši no ārsta rokām. Abi palika labi draugi līdz pat 1962. gada februārim – naktij, kad pēc Ābela ieradās kruķi.

Viņi pamodināja pulkvedi divos naktī un lika savākt pekeles.

– Uz kurieni es braucu? – viņš prasīja.

– Jūs braucat, un viss, – kruķis atbildēja.

Kad Ābels gāja garām Ērla lāvai, Džonsons bija aizmidzis. Ābels atstāja viņam uz segas zīmīti, ko Ērls atrada no rīta. “Es nezinu, uz kurieni mani ved,” tur bija rakstīts, “bet es aizbraucu. Mani ved prom no šī cietuma. Ardievu – Rūdolfs.”

Izlasījis šo zīmīti, Ērls tūdaļ devās pie ziņojumu dēļa, lai paskatītos pārvešanas tabulā. Tas ir ar mimeogrāfu pavairots ik dienu atjaunots saraksts, kurā parādās izmaiņas jebkura ieslodzītā klasifikācijā vai statusā. Rūdolfa Ābela vārds bija pašā augšgalā. Ailē “galamērķis” bija rakstīts “ceļojumā”.

Kad Ērlam atsūtīja jaunāko Newsweek numuru, viņš uzzināja, ka Rūdolfs apmainīts pret krievu gūstā nokļuvušo U2 pilotu Gēriju Pauersu. Kopš tiem laikiem Ābels ir pensijā; runā, ka Padomju Savienībā viņš esot nacionālais varonis.

Pēc Ābela aizbraukšanas vienīgās ievērības cienīgās personas Atlantā bija gangsteri. Vissliktāk no viņiem veicās Mikijam Koenam. Savulaik Mikijs Koens bija Losandželosas spīdeklis; viņam netrūka ne skaistu sieviešu, nekadiljaku. Kad Mikijs iznāca no federālās tiesas zāles, no viņa nākotnes bija izsvītroti turpmākie 20 gadi, un tālākais ceļš veda uz Maknīla salu Vašingtonas pavalstī. Tas nebija diez cik labi, bet nevarēja arī sacīt, ka Mikijam būtu īpaši nepaveicies – līdz brīdim, kad viņu pārveda uz Atlantu. Atlanta Mikija Koena dzīvē uzlika treknu punktu uz “i”.

Iesākumā Mikijs bija viens no cietuma dūžiem. Viņš kaisīja savos palagos talka pulveri un mainīja tos katru dienu. Mikija drēbes allaž bija iestērķelētas un labi izgludinātas: viņš maksāja algu 30 citiem cietumniekiem. Veiksme no viņa novērsās, kad savu tiesu nolēma pieprasīt kāds Ziemeļkarolīnas indiānis, vārdā Makdonalds.

Indiānis pagalmā pienāca pie Koena un nostājās starp viņa miesassargiem.

– Paklau, – viņš teica, – es zinu, ka tu te daudziem sūti kabatas naudu. Nu tad zini, ka tavai veselībai nāktu par labu, ja tu neaizmirstu arī mani.

Koens paskatījās uz vienu no saviem puišiem.

– Šitais tirliņš prasa savu tiesu! Viņš mēģina izspiest naudu no Mikija Koena!

Tad Mikijs vērsās tieši pie indiāņa:

– No Mikija Koena neviens neko neizspiedīs, Haiavata. Vari to uzskatīt par pēdējo brīdinājumu.

Skaļi Makdonalds viņam vairs neko neteica. Bet savā prātā viņš apņēmās pateikt savu vārdu bālģīmju pasaulē un pagriezies devās uz pagalma otru galu.

Makdonalds zināja, ka netiks Koenam klāt ne pagalmā, ne uz lāvas. Gangsteri visur, izņemot darbu, pavadīja viņa rokaspuiši. Koens strādāja elektroiekārtu remonta darbnīcā. Kamēr indiānis kala plānus, kā tur nokļūt, viņam gadījās nonākt Bedrē. Makdonalds nedēļu sēdēja un domāja. Un tad kādu dienu sargs, kurš atvēra kameras, lai cietumnieki varētu doties uz dušu, aizejot no korpusa, aizmirsa aizslēgt aiz sevis durvis. Tā bija indiāņa ilgi gaidītā izdevība. Viņš izgāja nelielajā pagalmā, pārrāpās pāri piecarpus metrus augstajam žogam un devās taisnā ceļā uz elektrodarbnīcu. Koens sēdēja pie galda un lasīja avīzi. Indiānis apstrādāja gangstera smadzeņpodu ar svina cauruli. Tas Koenu nenogalināja, bet Losandželosas spīdeklis uz visiem laikiem kļuva līdzīgs puķkāpostam.

Ērls Koenu pirmoreiz satika slimnīcā, kad veiksme no gangstera bija jau novērsusies. Kad Ērlam pienāca laiks doties brīvībā, Mikijs uz brīdi pārstāja siekaloties un atvadījās no viņa zīmju valodā. Ērls domā, ka viņš gribējis teikt: “Kad būsi Losandželosā, iegriezies mani apciemot.”

Kad Ērls atkal atgriezās Atlantā, priekšā jau bija pilnīgi jauna gangsteru paaudze. Tie bija tie, kurus sauca par mafiju. 1965. gadā, dabūjis trīs gadus par zagtu bjūiku, Ērls uzreiz ievēroja jaunās sejas. Ar šiem mafiozonu bija pilns pagalms. Viņu vadonis bija kāds vīrs, vārdā Vito Dženovēze, lai gan pēc skata to būtu grūti pateikt. Dženovēzem nebija miesassargu. Viņš lielākoties klusēja, bet, ja iznāca parunāt, viņu mierīgi varēja noturēt par priesteri. Bija grūti noticēt, ka šis cilvēks iezīmējis Džo Valači ar nāves skūpstu, bet tā nu Valači pats apgalvoja.

Pagalmā neviens nezināja, vai tā ir bijis vai nav, taču visiem bija skaidrs: kaut kas nav kārtībā. Šis kaut kas izrādījās Džo Valači. Viņš bija sīks mafiozo. Darbā Džo ik pa brīdim aizsauca uz viņa pieskatītāja kabinetu. Tur viņš runāja ar varasiestāžu aģentiem. Valači nebija drošs, vai to kāds zina, taču viņam bija ļoti bail. Viņš aizgāja pie cietuma priekšnieka vietnieka un lūdza aizsardzību. Priekšnieka vietnieks ielika viņu uz nedēļu izolatorā, bet okšķeriem tikmēr uzdeva noskaidrot, vai Valači bažām ir pamats. Okšķeri ziņoja, ka nekādas nepatikšanas nebriestot, un tā nu Valači lika atgriezties pie pārējiem.

Valači teica, ka priekšnieka vietnieks esot traks. Pats Dženovēze viņam uzspiedis nāves skūpstu. Valači pat zināja, kā viss notiks. Par slepkavu bija izraudzīts Džo Beks. Beka īstais uzvārds bija Polombo, un Valači bija pārliecināts, ka Beks atsūtīts uz cietumu ar vienu vienīgu mērķi – novākt Džo Valači. Cietuma priekšnieka vietnieks tik un tā neklausījās. Tas iedzina Valači pilnīgā izmisumā.

Džo Beks bija skarbs maitasgabals, un Valači zināja, ka viņam nav nekādu izredžu. Viņam vajadzēja tikt prom no šī bara. Vajadzēja atrast vietu, kur Džo Beks viņam netiktu klāt. Un tā Džo Valači izstrādāja plānu.

Vispirms Valači no caurules uzmeistaroja ieroci ar tādu kā golfa nūjas galviņu. Tad kādu pēcpusdienu viņš izzagās pagalmā. Vienīgais cilvēks, kas tobrīd tur atradās, bija vecs baņķieris, vārdā Sopa kungs. Sopam bija artrīts, tāpēc ārsts viņam bija atļāvis gozēties saulē. Džo Valači piegāja pie 70 gadus vecā vīra, kurš tobrīd gulēja, izstiepies uz muguras, un sašķaidīja viņam seju. Tad viņš devās pāri pagalmam taisnā ceļā pie cietuma priekšnieka vietnieka.

– Vai atceraties, es jums stāstīju par to Džo Beku? – viņš jautāja.

Cietuma priekšnieka vietnieks palocīja galvu.

– Nu, es viņu tikko nogalināju.

Tie bija lielākie meli Džo Valači mūžā. Sopa kungs svēra 50 kilogramus, bet Beks bija vismaz par kādiem 25 kilogramiem smagāks. Vienam deguns bija strups, otram – garš kā Čārlijam Džio. Sops tika nogalināts tāpēc, ka slepkavas iesēdina viennīcās aiz atslēgas, bet Džo Beks uz muguras negulētu un seju sev sašķaidīt neļautu.

Kruķi nezināja, kā līķis tas ir. Kad veco vīru Sopu ieveda slimnīcā, viņa mirstīgās atliekas vēl joprojām nebija identificētas. Ērls padzirdēja, ka kaut kas noticis, un devās uz neatliekamās palīdzības istabu. Tur leitnants tobrīd apskatīja līķi.

– Nolādēts, – Ērls izsaucās, ieraugot asiņaino galertu Sopa kakla galā, – es to cilvēku pazīstu. Tas ir mans draugs. Viņa vārds ir Sops.

Viņi sameklēja Sopa numuru ieslodzīto sarakstā. Tad leitnants gribēja vest Ērlu uz izolatoru.

– Jums nav tiesību mani iespundēt, – Ērls lūdzās. – Es neko neesmu izdarījis. Viņš ir mans draugs. Tas, kurš viņu nogalinājis, šo cilvēku vienkārši nepazīst, es jums uzreiz varu to pateikt. Šis vecais kungs pat mušai pāri nedarītu.

Iejaucās arī ārsts.

– Kāpēc jūs gribat viņu sēdināt aiz atslēgas? Viņš visu dienu te strādāja.

– Man vienalga, – atteica leitnants. – Viņš zināja, kas šis agrāk ir bijis. Kaut ko viņš par to visu zina.

Tad iezvanījās telefons; tā bija ziņa par Valači. Leitnants devās uz priekšnieka vietnieka kabinetu.

Džo Valači panāca tieši to, ko gribēja. Viņš tagad sēdēja viens pats aiz atslēgas. Vienīgie cilvēki sasaucamā attālumā bija policisti. Un nu, kad viņam draudēja apsūdzība slepkavībā, Džo Valači sāka runāt – viņu vairs nevarēja apklusināt. Viņš pastāstīja, ka mafijas īstais vārds esot Cosa Nostra. Tas nonāca laikrakstu pirmajās lapās un paglāba viņu no elektriskā krēsla.

Valači mēnesi nosēdēja Atlantas cietuma izolatorā. Divreiz nedēļā viņš no turienes iznāca, lai piecu sargu pavadībā dotos pie cietuma slimnīcas psihiatra. Kad Ērls par to padzirdēja, viņš vairs nespēja savaldīties. Sopa kungs Ērlam bija īsts draugs, un, jo vairāk viņš par to domāja, jo nelāgāk jutās. Ērls aizskrēja uz vietu, kur tobrīd strādāja santehniķu brigāde, un pagrāba cauruli. Ieroci viņš paslēpa bikšu starā, un sargi viņam nepievērsa ne mazāko uzmanību. Ērls jau bija tikai vecs vīrs, kurš strādā cietuma slimnīcā.

Taču Ērls vienā acumirklī pārvērtās par vareno Sopa kunga atriebēju un pabrāzās garām Valači sargu svītai. Valači ieraudzīja Ērlu un metās uz ārsta kabinetu. Ērls pamatīgi atvēzējās, gāza un izdauzīja pamatīgu sienas gabalu tieši virs ziņu pienesēja auss. Tas arī bija viss, ko viņš varēja izdarīt. Emfizēma un kruķi pieteicās reizē. Ērls Džonsons sabruka zemē un elsoja.

Viņš pavadīja 60 dienas slimnīcas psihiatriskajā nodaļā, bet Valači tika aizvizināts uz Ņūdžersiju. Ērls vēl šobaltdien nav viņu aizmirsis:

– Tas maita bija pelnījis ļaunāku likteni nekā nāvi, to es jums saku.

Ērls pieminēja Džo Valači visus trīs gadus, ko pavadīja Atlantā, un vēl nākamos četrus, ko nopelnīja par zagtiem bankas vekseļiem. Ap to laiku viņš jau bija pārāk slims, lai strādātu, un lielāko daļu laika pavadīja uz savas lāvas vai slimnīcā. Ērlu pazemināja rangā, izsvītrojot no bīstamo kategorijas, un viņš dabūja pabraukāt arī pa necilākām labošanas iestādēm. Pabijis četros citos cietumos, Džonsons panāca Valači Teksasā, Latunas Federālajā labošanas iestādē.

Valači te jutās ērti un brīvi kā mājās. Slimnīcas psihiski slimo kameras bija norobežotas no pārējā cietuma ar mūri un aizslēgtas ar atslēgu, kam piekļūt varēja vienīgi leitnants. Kamerā Valači bija krāsu televizors, ko viņš skatījās caurām dienām. Lai Valači izkustētos, viņu pa atsevišķām kāpnēm noveda atsevišķā pagalmiņā turpat līdzās slimnīcas ēkai. Ārā viņam ik brīdi līdzās bija sargs, bet otrs ar šaujamo dežurēja pie pagalma sētas. Ērls vēroja Valači pa slimnīcas logu un prātoja, ka derētu pamēģināt vēlreiz.

Ērla spēki bija tādi, kādi nu bija, tāpēc viņš nolēma, ka nāksies likt lietā viltību. Džonsons nolēma pagatavot indes bultu. Viņš no atpūtas pagalma paņēma parastu šautriņu, smailes vietā piestiprināja šļirces adatu un noklāja tās galiņu ar dzīvsudrabu. Ar to nu vajadzēja pietikt, lai nobeigtu jebkuru nodevēju. Lai nozagtu visu nepieciešamo, bija vajadzīgs vesels mēnesis. Un tad Valači devās savā parastajā ikdienas pastaigā.

Ērls stāvēja uz tualetes poda un vēroja viņu pa logu. Brīdī, kad kruķi skatījās Meksikas virzienā, Ērls raidīja uz Valači pusi savu ieroci. Tas aizplanēja viņam gar pašu plecu. Valači ieraudzīja lidojošo šautriņu un palaida necilvēcisku ķērcienu. Sargi pagrozījās, paskatījās apkārt, taču tā arī neko neieraudzīja. Bet Ērls augšā sēdēja uz atejpoda un smējās tik sirsnīgi, kā nebija smējies kopš 1924. gada.

Džo Valači nomira ar sirdslēkmi, kad Ērls savu laiku jau bija nosēdējis. Džonsons cietumā vairs nav atgriezies.

– Ja es atkal nonākšu ķurķī, tad, skaidrs kā diena, tur arī nomiršu, – viņš paskaidro. – Nāve ir tāda lieta, ar ko es rēķinos, bet nāve cietumā – tas ir pats nožēlojamākais gals, kāds vien iespējams.

Ērls centīgi piestrādā pie tā, lai paliktu brīvībā.

– Man te ārā klājas smagi, es pie tā neesmu radis. Pārāk ilgu laiku esmu pavadījis cietumos. Man tagad ir bail sarunāties ar cilvēkiem. Pietiek ar to, ka viņi ir tuvumā, – tas vien uzdzen man drebuļus.

Ērls Džonsons iztiek no savas dzelzceļa invaliditātes pensijas un dzīvo istabiņā Paloalto viesnīcā Cardinal. Viņam ir suns Sems, kurš izklājas pie kājām kā lupatu paklājs. Savus “svarīgos papīrus” Ērls glabā garāžā. Tie aizņem deviņas kartona kastes. Lielākā daļa ir žurnālu izgriezumi un vecu apsūdzību kopijas. Ērla lielākais lepnums ir dzimšanas apliecība. To 1945. gadā uz Levenvortu nosūtījusi Ārkanzasas Veselības aprūpes valde. Uz papīra viņa pilnais vārds ir Ērls Edisons Konatīzers Džonsons; kā tēvs norādīts Dž.R.Džonsons, bet viņu dzemdējusi kāda Rūta Drouka. Ārkanzasa ziņo, ka Ērls dzimis 1914. gada 6.maijā Blaitvilā, Misisipi apgabalā. Ērls gan par to nav drošs. Mūķenes Ērlam savulaik mācījušas, ka viņa dzimšanas diena ir 1910. gada 6.maijs. Tas vēl joprojām ir datums, kas viņam palicis prātā. Gadi, kas aizritējuši kopš tās dienas, iemācījuši vecā maitasgabala acīm šaudīties kā ķirzakas redzokļiem. Tās valbās šurpu turpu – te paglūn atpakaļ pāri plecam, te, šķiet, aizbolās līdz pašam pakausim. Mūsu sarunas laikā Ērls Džonsons aizvēra ventilācijas lūku virs viesnīcas numura durvīm un pārbaudīja gaiteni.

– Piesardzība nekad nenāk par ļaunu, – viņš paskaidroja. – Šajā pasaulē ir daudz sliktu cilvēku. Papilnam visādu draņķu un mērgļu.

Mazliet zemāk, pie lifta, pret spaini atsitās apkopējas slota, un Ērla Džonsona auss pagriezās kā atslēga slēdzenē. No jauna ieskatījies gaitenī, viņš sadzirdēja tikai durvju roktura klikšķi, kas atbalsojās kāpņu telpā un izgaisa tukšumā.

© Rolling Stone, 1973. gada 20. decembrī

Tulkojusi Sabīne Ozola