Brīdinājums no Eiropas: ļaunākais vēl tikai priekšā

Mēs sarīkojām viesības 1999. gada 31. decembrī. Beidzās viena tūkstošgade, un sākās jauns gadu tūkstotis; cilvēki ļoti vēlējās to nosvinēt, ja iespējams – kādā eksotiskā vietā. Mūsu viesības pilnībā atbilda šim kritērijam. Mēs tās sarīkojām Hobelinas ciemā Polijas ziemeļrietumos, muižiņā, ko mans vīrs un vīra vecāki bija iegādājušies pirms desmit gadiem, kad ēka nebija nekas vairāk kā pelējuma klātas drupas. Māju mēs pamazām bijām atjaunojuši – ļoti lēni. 1999. gadā tā nebija vēl gluži gatava, taču vismaz jauns jumts bija uzlikts. Mājai bija arī liela, svaigi izremontēta un pilnīgi nemēbelēta viesistaba, kā radīta lielām viesībām.

Viesi bija raiba sabiedrība: mūsu draugi žurnālisti no Londonas un Berlīnes, daži diplomāti no vēstniecībām Varšavā, divi draugi, kuri atlidoja no Ņujorkas. Taču vairums bija poļi – mūsu draugi un mana vīra, toreiz Polijas ārlietu ministra vietnieka, kolēģi, kā arī saujiņa valsts ierēdņu un pāris valdības locekļu.

Lielāko daļu no šiem cilvēkiem varēja nosacīti pieskaitīt pie tās plašās kategorijas, ko poļi sauc par labējiem – konservatīvajiem, antikomunistiem. Taču konkrētajā vēstures momentā vairumu no maniem viesiem varēja saukt arī par liberāļiem – brīvā tirgus liberāļiem, klasiskajiem liberāļiem vai varbūt tečeristiem. Pat tie, kuri varbūt nebija tik pārliecināti ekonomikas jautājumos, pilnīgi noteikti atbalstīja demokrātiju, likuma varu un tādu Poliju, kas ir NATO dalībvalsts un gatavojas iestāties Eiropas Savienībā, – pilnībā piederīgu modernajai Eiropai. Tieši to 90. gados nozīmēja “būt labēji orientētam”.

Mūsu viesības sanāca mazliet haotiskas. 90. gados Polijas laukos nebija nekādas iespējas iegādāties jau gatavu ēdienu, tāpēc mēs ar vīramāti pašas pagatavojām milzu toverus ar gaļas sautējumu un krāsnī ceptām bietēm. Nebija arī viesnīcu, un mūsu vairāk nekā simts viesus nācās izmitināt apkārtnes lauku saimniecībās vai pie draugiem tuvējā mazpilsētā. Es rūpīgi pierakstīju, kas kur nakšņos, taču pāris cilvēkiem tik un tā iznāca gulēt uz dīvāna mūsu pagrabstāvā. Vienīgo nopietno kultūras plaisu tovakar ieviesa mūzikas izvēle: kā jau pirms-Spotify laikmetā, bijām ierakstījuši magnetofona kasetēs dažādu stilu savārstījumu. Dziesmas, ko no koledžas laikiem atcerējās mani amerikāņu draugi, nebija tās pašas, kas par studiju gadiem atgādināja mūsu poļu viesiem, tāpēc bija grūti panākt, lai visiem gribētos dejot vienlaicīgi. Vakara gaitā es uz laiciņu uzkāpu augšstāvā, uzzināju, ka atkāpies Boriss Jeļcins, uzrakstīju īsu komentāru kādam britu laikrakstam, tad atgriezos pirmajā stāvā un izdzēru vēl vienu glāzi vīna. Aptuveni trijos no rīta viena no ekscentriskākajām poļu viešņām izvilka no somiņas nelielu pistoli un vienkārši aiz jūtu pārpilnības izšāva gaisā vairākas tukšas patronas.

Tādas bija mūsu viesības. Tās ilga visu nakti, tur-pinājās ar vēlām brokastīm nākamajā pēcpusdienā un šķita tam laikam tik tipiskā optimisma caurstrāvotas. Mēs bijām uzcēluši no drupām savu māju. Mūsu draugi no jauna cēla savu valsti. Īpaši skaidri atmiņā iespiedusies kāda sniegota pastaiga – varbūt dienu pirms viesībām, varbūt nākamajā dienā – divvalodīgā sabiedrībā: visi pļāpāja cits caur citu; angļu un poļu valoda sajaucās un atbalsojās bērzu birzī. Tobrīd, kad Polija bija tikai soli no pievienošanās Rietumiem, likās, ka mēs visi esam vienoti. Mēs bijām vienisprātis par demokrātiju, par ceļu uz labklājību, par to, kā viss ievirzījies.

Šis brīdis ir pagājis. Tagad, gandrīz divdesmit gadus vēlāk, es esmu gatava šķērsot ielu, lai izvairītos no daža laba savu Jaungada svinību viesa. Šie cilvēki savukārt ne tikai atteiktos spert kāju manās mājās, bet arī kautrētos atzīt, ka vispār tur jebkad bijuši. Var teikt, ka aptuveni puse no tiem, kas toreiz piedalījās šajās viesībās, vairs nesarunājas ar otru pusi. Šī atsvešināšanās ir tīri politisku, ne personīgu iemeslu motivēta. Polija kļuvusi par vienu no polarizētākajām sabiedrībām Eiropā; mēs stāvam katrs savā pusē dziļai plaisai, kas sašķēlusi ne tikai agrākās poļu, bet arī ungāru, itāļu un, ar zināmām atšķirībām, arī britu un amerikāņu labējās aprindas.

Daži no maniem Jaungada svinību viesiem, tāpat kā mēs ar vīru, turpina atbalstīt proeiropeiskos centriski labējos politiskos spēkus, kas iestājas par likuma varu un tirgu – paliekot partijās, kas lielākā vai mazākā mērā orientējas uz Eiropas kristīgajiem demokrātiem, Vācijas un Nīderlandes liberāļiem un Džona Makeina republikāņiem. Daži sevi tagad pieskaita pie centriski kreisajiem. Taču pārējie gājuši pilnīgi citā virzienā un atbalsta natīvistu partiju, kas saucas “Likums un taisnīgums” (Prawo i Sprawiedliwość jeb PiS), – partiju, kas dramatiski novērsusies no principiem, pie kuriem pati turējās īso brīdi, kad vadīja valdību (no 2005. līdz 2007. gadam), un laikā, kad tās rokās bija valsts prezidentūra (no 2005. līdz 2010. gadam). Kopš tiem laikiem partija “Likums un taisnīgums” pievērsusies pilnīgi citām idejām, kuras ir ne tikai ksenofobiskas un balstītas uz aizdomu pilnu attieksmi pret pārējo Eiropu, bet arī atklāti autoritāras. 2015. gadā, kad partija izcīnīja nepārliecinošu vairākumu parlamenta vēlēšanās, tās līderi pārkāpa konstitūciju, ieceļot jaunus konstitucionālās tiesas tiesnešus. Vēlāk partija ķērās pie tikpat nekonstitucionāliem spēles noteikumiem, mēģinot sasēdināt savus cilvēkus arī Polijas Augstākajā tiesā. Tā pārņēma savās rokās valsts televīziju, Telewizja Polska – atlaida vairākus populārus žurnālistus un sāka par nodokļu maksātāju līdzekļiem pārraidīt atklātu politisku propagandu, kas piebārstīta ar viegli atmaskojamu dezinformāciju. Valdība kļuva bēdīgi slavena starptautiskā mērogā, kad pieņēma likumu, kas ierobežo publiskas diskusijas par holokaustu. Lai gan ASV spiediena ietekmē likums vēlāk tika mainīts, to atbalstīja plaša “Likuma un taisnīguma” ideoloģiskā bāze – žurnālisti, rakstnieki un domātāji (viņu vidū arī daži no maniem viesiem), kuri uzskata, ka pret viņu valsti naidīgi noskaņoti spēki mēģina uz Poliju novelt vainu par Osvencimas noziegumiem.

Šādu uzskatu dēļ man un dažiem no maniem tā Jaungada viesiem šodien ir grūtības vispār sarunāties par jebkādu tēmu. Piemēram, pēc histēriska telefona zvana 2010. gada aprīlī man nav bijis nevienas pašas sarunas ar sievieti, kura reiz bija viens no maniem tuvākajiem draugiem, viena mana bērna krustmāti – sauksim viņu par Martu; tas notika pāris dienas pēc toreizējā Polijas prezidenta lidmašīnas avārijas Krievijā, netālu no Smoļenskas. Kopš tā laika Marta satuvinājusies ar Jaroslavu Kačiņski, “Likuma un taisnīguma” līderi un bojāgājušā prezidenta dvīņubrāli. Viņa regulāri rīko Kačiņskim pusdienas savā dzīvoklī un ar viņu apspriež, kuriem politiķiem piedāvāt portfeļus Ministru kabinetā. Es nesen mēģināju ar Martu norunāt tikšanos Varšavā, bet viņa atteicās. “Par ko gan mēs sarunātos?” viņa rakstīja īsziņā un kopš tā laika nav ar mani sazinājusies.

Kāda cita viešņa, tā sieviete, kura tonakt šāva gaisā, pēc dažiem gadiem izšķīrās ar savu vīru britu. Rodas iespaids, ka mūsdienās viņa kļuvusi par pilnas slodzes interneta trolli, kas fanātiski izplata visdažādākās sazvērestības teorijas, tajā skaitā – histēriski antisemītiskas. Šī sieviete tvīto par to, ka ebreji paši atbildīgi par holokaustu. Reiz viņa pārpublicēja angļu viduslaiku gleznas reprodukciju, kurā attēlots zēns, ko ebreji it kā piesituši krustā; attēlam viņa pievienoja komentāru: “Un tad viņi brīnījās, ka tiek padzīti!” Viņa seko amerikāņu alternatīvo labējo (alt-right) spīdekļiem, kuru izteicienus pārņem un atkārto.

Es zinu, ka politisko uzskatu dēļ šīs sievietes ir atsvešinājušās no saviem bērniem. Taču arī tas ir tikai tipiski: šī plaisa sašķēlusi ne tikai draugu pulciņus, bet arī ģimenes. Mums Hobelinā ir kaimiņiene, kuras vecāki klausās valdības propagandu un katoliskas sazvērestības teorijas sludinošu radiostaciju, ko sauc Radio Maryja. Viņi atkārto tās mantras; tās ienaidnieki ir arī viņu ienaidnieki. “Es esmu zaudējusi savu māti,” kaimiņiene man sacīja. “Viņa dzīvo citā pasaulē.”

Lai nerastos nekādi pārpratumi par manu ieinteresētību un neobjektivitāti, jāpaskaidro, ka zināmā mērā šī sazvērestību meklēšana attiecas tieši uz mani. Mans vīrs pusotru gadu bija Polijas aizsardzības ministrs koalīcijas valdībā, kuras priekšgalā bija “Likums un taisnīgums”; tā bija partijas pirmā un ļoti īsā reize pie varas stūres. Vēlāk viņš sarāva attiecības ar “Likumu un taisnīgumu” un septiņus gadus ieņēma ārlietu ministra posteni citā koalīcijas valdībā; šoreiz to vadīja centriski labējā “Pilsoņu platforma” (Platforma Obywatelska); 2015. gada parlamenta vēlēšanās viņš nekandidēja. Būdama žurnāliste un poļu politiķa amerikāņu izcelsmes sieva, es vienmēr esmu piesaistījusi zināmu preses interesi. Taču togad pēc “Likuma un taisnīguma” uzvaras mana seja bija skatāma uz divu režīmam labvēlīgu žurnālu, wSieci un Do Rzeczy, vākiem (abu redakcijās strādā mūsu bijušie draugi); šajos izdevumos mani aprakstīja kā ebreju slepeno aģenti – ārzemju preses koordinatori un Polijai nelabvēlīgu publikāciju režisētāju. Līdzīga satura sižeti rādīti Telewizja Polska vakara ziņās.

Ar laiku par mani beidza rakstīt: negatīvas starptautiskās preses publikācijas par Poliju kļuva par tik izplatītu parādību, ka to nekādi nevarētu vienpersoniski koordinēt kāds konkrēts cilvēks, pat ebrejs. Protams, šī tēma gluži dabiski palaikam uzpeld sociālajos medijos.

Savā slavenajā dienasgrāmatā, kas sarakstīta laikā no 1935. līdz 1944. gadam, rumāņu rakstnieks Mihails Sebastians fiksēja vēl radikālāku pavērsienu pats savā zemē. Tāpat kā es, arī Sebastians bija ebrejs; tāpat kā man, arī viņam lielākā daļa draugu bija no labēji orientētām aprindām. Savā dienasgrāmatā Sebastians aprakstīja, kā viņus citu pēc cita pievilinājusi fašistiskā ideoloģija – kā naktstauriņu baru pie sevis aicina nenovēršama liesma. Viņš rakstīja par augstprātību un pašpārliecinātību, kas pārņēmusi šos cilvēkus, kuri vēl nesen sevi uzskatījuši par eiropiešiem, par Prusta cienītājiem un Parīzes mīļotājiem, bet nu sākuši dēvēties par “asiņu un zemes” rumāņiem. Sebastians klausījās, kā viņi aizrāvās ar sazvērestību meklējumiem vai pavirši mētājās ar cietsirdīgām frāzēm. Cilvēki, kurus rakstnieks pazina ilgus gadus, viņu apvainoja, acīs skatīdamies, un tūlīt pēc tam izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. “Vai vispār iespējama draudzība ar cilvēkiem, kurus vieno vesela virkne man svešu ideju un izjūtu – tik svešu, ka man pietiek ienākt pa durvīm, lai viņi, kauna un apmulsuma pārņemti, piepeši apklustu?” Sebastians prātoja 1937. gadā.

Mēs nedzīvojam 1937. gadā. Un tomēr līdzīgas pārvērtības notiek arī manā laikā, Eiropā, kurā es dzīvoju, un Polijā, kuras pilsonību esmu ieguvusi. Un to nav iespējams attaisnot ar tāda mēroga ekonomisko krīzi, kādu Eiropa piedzīvoja pagājušā gadsimta 30. gados. Polijas ekonomika pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā bijusi viskonsekventāk veiksmīga visā Eiropā. Pat pēc 2008. gada globālā finanšu kraha šajā zemē nesākās recesija. Vēl vairāk, bēgļu vilnis, kas skāris citas Eiropas valstis, šeit vispār nav jūtams. Polijā nav migrantu nometņu, nav islāmistu terorisma – vispār nekāda terorisma.

Vēl būtiskāk ir tas, ka, lai gan cilvēki, par kuriem es rakstu, šie natīvisma ideologi, varbūt nav guvuši gluži tādus panākumus kā vēlētos (par to sīkāk pēc brīža), viņi ne tuvu nav trūcīgi provinciāļi, viņi nekādā veidā nav politiskā režīma maiņas upuri, un viņi nepieder pie kaut kādas nabadzībā grimstošas zemākās šķiras. Tieši otrādi, tie ir labi izglītoti cilvēki, kas prot svešvalodas un dodas ceļojumos uz ārzemēm – gluži kā Sebastiana draugi 30. gados.

Kas izraisījis šādas pārmaiņas? Vai daļa mūsu draugu vienmēr bijuši slepeni autoritārisma piekritēji? Vai varbūt cilvēki, ar kuriem mēs saskandinājām glāzes jaunās tūkstošgades pirmajās minūtēs, kaut kā mainījušies šo pēdējo pārdesmit gadu laikā? Mana atbilde ir sarežģīta, jo es uzskatu, ka situācijas izskaidrojums ir universāls. Zināmos apstākļos jebkura sabiedrība var vērsties pret demokrātiju. Vēl vairāk: ja varam spriest pēc vēstures notikumiem, jebkura sabiedrība to agri vai vēlu arī izdara.

Pirms es turpinu, atkāpe un atgādinājums: tas viss jau kādreiz ir noticis. Dziļas politiskas pārmaiņas, notikumi, kas pēkšņi sašķeļ ģimenes un draugus, skar visdažādākos sociālos slāņus un dramatiski pārkārto līdzšinējās sabiedroto savienības, Eiropā nenotiek katru dienu, taču tās nav arī nekas nepieredzēts. Pēdējos gados nepietiekami daudz uzmanības veltīts kādam konfliktam, kas norisinājās 19. gadsimta beigu Francijā, taču kļuva par priekšvēstnesi daudzām 20. gadsimta diskusijām un nepārprotami atbalsojas arī pašreizējos notikumos.

Dreifusa lieta aizsākās 1894. gadā, kad franču armijā tika atklāts nodevējs: kāds nodeva informāciju Vācijai, kura pirms ceturtdaļgadsimta bija sakāvusi Franciju un okupējusi Elzasu-Lotringu. Franču militārais izlūkdienests uzsāka izmeklēšanu un paziņoja, ka izdevies atrast vainīgo. Kapteinis Alfreds Dreifuss bija elzasietis, runāja ar vācu akcentu un bija ebrejs, tātad daudzu acīs ne īsts francūzis. Kā vēlāk izrādījās, viņš bija arī nevainīgs. Taču Francijas armijas izmeklētāji safabricēja viltotus pierādījumus un viltus liecības; tā rezultātā kara tribunāls Dreifusu atzina par vainīgu un piesprieda ieslodzījumu vieninieka kamerā Velna salā, pie Franču Gviānas krastiem.

Šiem notikumiem sekoja domstarpības, kas sašķēla franču sabiedrību pēc mūsdienās labi pazīstamiem principiem. Tie, kuri uzstāja, ka Dreifuss ir vainīgs, bija sava laika alternatīvie labējie – “Likums un taisnīgums” vai “Nacionālā fronte”. Viņi bija sazvērestības teorijas aizstāvji. Šos spēkus atbalstīja franču labējās dzeltenās preses kliedzošie virsraksti – 19. gadsimta ekvivalents ultralabējo interneta troļļu operācijai. Viņu līderi meloja, lai netiktu aptraipīts armijas gods, bet sekotāji neatteicās no savas pārliecības par Dreifusa vainu un savas absolūtās lojalitātes pret nāciju pat tad, kad meli tika atmaskoti.

Dreifuss nebija spiegs. Lai pierādītu nepierādāmo, antidreifusiešiem nācās noniecināt pierādījumus, likumu un pat racionālu domāšanu. Aizdomīga likās zinātne vispār, gan tāpēc, ka tā bija moderna un universāla, gan tāpēc, ka nonāca pretrunā ar izcelsmes un piederības emocionālo kultu. Kāds antidreifusietis rakstīja, ka “jebkurš zinātnisks darbs” satur kaut ko “apšaubāmu” un “nosacītu”.

Dreifusieši turpretim apgalvoja, ka zināmi principi ir augstāki par nacionālo godu un ka ir būtiski, vai Dreifuss ir vai nav vainīgs. Taču pats svarīgākais: valstij ir pienākums vienādi izturēties pret visiem Francijas pilsoņiem neatkarīgi no tā, kāda ir viņu ticība. Dreifusieši arī bija patrioti, taču citādi. Nāciju viņi uzskatīja nevis par etnisku klanu, bet gan par zināmu ideālu kopuma – taisnīguma, godīguma, tiesu neitralitātes – iemiesojumu. Tas bija intelektuālāks priekšstats, abstraktāks un grūtāk uztverams, taču arī tam netrūka savas pievilcības.

Šie divi atšķirīgie priekšstati par nāciju sašķēla Franciju divās vienlīdz lielās nometnēs. Sabiedrībā virmoja kaislības. Parīzes viesistabās izcēlās ķildas. Ģimenes locekļi pārstāja savā starpā sarunāties, reizēm pat uz vairākām paaudzēm. Šī plaisa vēl joprojām bija sajūtama arī 20. gadsimta politikā, atšķirībā starp Višī Francijas un pretošanās kustības ideoloģijām. Tā nav izzudusi arī tagad un ir saskatāma cīņā starp Marinas Lepenas “Franciju frančiem” stila nacionālismu un Emanuela Makrona plašāko skatījumu, kurā Francija iemieso abstraktu vērtību kopumu: taisnīgumu, godīgumu, tiesu neitralitāti, kā arī globalizāciju un integrāciju.

Manā uztverē Dreifusa lieta ir visinteresantākā ar to, ka tā aizsākās ar vienu vienīgu cause célèbre. Viena konkrēta situācija, viena tiesas prāva, kuras objektivitāte tika apstrīdēta, panāca, ka veselu valsti pārņēma dusmu pilnas diskusijas, izraisot neglābjamu šķelšanos starp cilvēkiem, kuri pirms tam pat nezināja, ka viņiem ir tik atšķirīgi uzskati. Taču tas parāda, cik ārkārtīgi dažādas izpratnes par to, ko nozīmē “Francija”, pastāvējušas jau pirms tam, tikai gaidījušas, kad tiks atklātas. Tieši tāpat pirms diviem gadu desmitiem noteikti jau eksistēja dažādi priekšstati par to, kas ir “Polija”, un šīs atšķirības tikai saasināja nejaušība, apstākļi un personīgās ambīcijas.

Iespējams, ka tas nav nekas pārsteidzošs. Visu šo diskusiju kodols – vienalga, 19. gadsimta 90. gadu Francijā vai 20. gadsimta 90. gadu Polijā, – ir virkne svarīgu jautājumu: kam pieder privilēģija definēt nāciju? Un kam līdz ar to pieder privilēģija vadīt nāciju? Mēs ilgi esam uzskatījuši, ka šie jautājumi jau sen atrisināti, taču kāpēc lai tas vispār jebkad notiktu?

Monarhija, tirānija, oligarhija, demokrātija – visi šie jēdzieni bija pazīstami jau Aristotelim vairāk nekā pirms 2000 gadiem. Taču neliberālu vienpartijas valsti, kas tagad sastopama visā pasaulē – iedomāsimies kaut vai Ķīnu, Venecuēlu vai Zimbabvi – pirmoreiz ieviesa Ļeņins Krievijā, no 1917. gada. Nākotnes politoloģijas mācību grāmatās Padomju Savienības dibinātāju noteikti pieminēs, nevis pateicoties viņa marksistiskajiem uzskatiem, bet gan kā šīs visai noturīgās politiskās iekārtas izgudrotāju. Tas ir modelis, ko šodien izmanto daudzi pasaules daudzsološie autokrāti.

Atšķirībā no marksisma, ļeņiniskā vienpartijas valsts sistēma nav filozofija. Tas ir varas noturēšanas mehānisms. Un tas darbojas tādējādi, ka ļoti skaidri definē, kam pieder privilēģija kļūt par eliti – politikas, kultūras, finanšu eliti. Monarhijās, tādās kā pirmsrevolūcijas Francija un Krievija, tiesības uz varu bija garantētas aristokrātijai, kas sevi definēja ar nelokāmiem izcelsmes un etiķetes kodeksiem. Mūsdienu Rietumu demokrātijās tiesības uz varu vismaz teorētiski tiek piešķirtas ar dažādu konkurences formu palīdzību – ar vēlēšanu kampaņām un balsošanu, meritokrātiskiem pārbaudes mehānismiem, kas regulē piekļuvi augstākajai izglītībai un valsts dienestam, brīvajam tirgum. Parasti šajos procesos kaut kādā mērā iejauktas arī tās pašas vecās sociālās hierarhijas, taču mūsdienu Lielbritānijā, ASV, Vācijā, Francijā (un vēl samērā nesen arī Polijā) mēs atzīstam, ka konkurence ir pats taisnīgākais un efektīvākais varas sadales veids. Vislabāk organizētajiem uzņēmumiem vajadzētu pelnīt visvairāk naudas. Pie varas vajadzētu būt simpātiskākajiem un kompetentākajiem politiķiem. Viņiem savā starpā vajadzētu sacensties uz vienlīdzīgiem spēles noteikumiem – lai nodrošinātu taisnīgu iznākumu.

Ļeņina vienpartijas valsts bija balstīta uz citām vērtībām. Tā gāza aristokrātisko kārtību, taču nepiedāvāja konkurences modeli, ko likt tās vietā. Boļševiku vienpartijas valsts ne tikai bija nedemokrātiska, bet arī vērsās pret konkurenci un meritokrātiju. Vietas universitātēs, valsts dienestā, valdībā un ražošanā nepiešķīra centīgākajiem vai spējīgākajiem. Tās tika lojālākajiem. Cilvēki pa karjeras kāpnēm kāpa tāpēc, ka bija gatavi pielāgoties partijas diktētajiem noteikumiem. Lai gan šie noteikumi dažādos laikos bijuši dažādi, zināmos aspektos tiem raksturīga konsekvence. Noteikumi parasti izslēdza agrāko valdošo eliti un tās pēcnācējus, kā arī aizdomīgas etniskās grupas. Priekšroku deva strādnieku šķiras atvasēm. Bet galvenais – priekšroku deva cilvēkiem, kuri skaļi pauda ticību doktrīnai, apmeklēja partijas sapulces, piedalījās publiskās entuziasma demonstrēšanas izrādēs. Atšķirībā no parastas oligarhijas, vienpartijas valsts dod iespēju izvirzīties: īsteni piekritēji var tikt tālu. Kā vēl 20. gadsimta 40. gados rakstīja Hanna Ārente, sliktākā no vienpartijas valstīm “izcilākos talantus neatkarīgi no viņu uzskatiem neizbēgami aizstāj ar dīvaiņiem un muļķiem, kuru intelekta un radošā gara trūkums vienmēr ir pati labākā lojalitātes garantija”.

Ļeņina vienpartijas sistēma atspoguļoja arī viņa nicinājumu pret neitrālas valsts, apolitisku valsts ierēdņu un objektīvu mediju ideju. Viņš rakstīja, ka preses brīvība ir māņi. Viņš izsmēja pulcēšanās brīvību, nosaucot to par tukšu frāzi. Savukārt parlamentāra demokrātija kā tāda neesot nekas vairāk kā strādnieku šķiras apspiešanas mehānisms. Boļševiku izpratnē brīva prese un taisnīgas valsts institūcijas iespējamas tikai tad, ja tās kontrolē strādnieku šķira – ar partijas starpniecību.

Savu versiju šīm ņirgām par “buržuāziskās demokrātijas” un kapitālisma konkurences institūcijām jau sen radījuši arī labējie. Tipiskais piemērs, ko šajā kontekstā parasti piemin, ir Hitlera Vācija. Taču netrūkst arī citu. Aparteīda Dienvidāfrika bija de facto vienpartijas valsts, kas korumpēja presi un tiesu sistēmu, lai melnos iedzīvotājus izslēgtu no politiskās dzīves un atbalstītu afrikānerus – galvenokārt no holandiešu kolonistiem cēlušos baltos dienvidafrikāņus, kuriem ne sevišķi labi veicās Britu impērijas izveidotajā kapitālistiskajā ekonomikā.

Eiropā patlaban pie varas ir divas šādas neliberālas partijas – “Likums un taisnīgums” Polijā un Viktora Orbāna partija Fidesz Ungārijā. Citas, teiksim, Austrijā un Itālijā, iekļautas valdības koalīcijā vai bauda plašu sabiedrības atbalstu. Šīs partijas pacieš politisku oponentu eksistenci. Taču tās izmanto visus iespējamos līdzekļus – gan legālus, gan nelegālus –, lai mazinātu savu pretinieku spēju funkcionēt un ierobežotu konkurenci politikā un ekonomikā. Šīs partijas necieš ārzemju investīcijas un kritizē privatizāciju – ja vien tā nav īpaši iecerēta, lai nāktu par labu to atbalstītājiem. Tās apkaro meritokrātiju. Tāpat kā Donalds Tramps, tās nievājoši izsakās par neitralitātes un profesionālisma idejām – vienalga, vai runa būtu par žurnālistiem vai valsts ierēdņiem. Tās neiedrošina firmas reklamēties “opozīcijas” (šo partiju izpratnē – nelegālos) medijos.

Ne velti viens no pirmajiem likumdošanas aktiem, ko 2016. gada sākumā pieņēma “Likuma un taisnīguma” valdība, bija grozījumi likumā par valsts dienestu. Tie ļauj vienkāršāk atlaist no darba profesionāļus un aizstāt ar partijas cilvēkiem. Polijas Ārlietu ministrija vēlas atteikties no prasības, ka diplomātiem jāpārvalda divas svešvalodas: valdībai izdevīgajiem kandidātiem šī latiņa izrādījusies par augstu. Valdība atlaidusi Polijas valsts kompāniju vadītājus. Agrāk cilvēkiem, kas ieņēma šādus posteņus, bija vismaz kaut kāda valsts darba vai biznesa pieredze. Mūsdienās šos amatus lielākoties uztic “Likuma un taisnīguma” biedriem, kā arī viņu radiem un draugiem. Tipisks piemērs ir Janīna Gosa, sena Kačiņska draudzene, no kuras bijušais premjers savulaik aizņēmās krietnu naudas summu – it kā lai samaksātu par mātes ārstēšanos. Gosa, dedzīga ievārījumu gatavošanas un konservēšanas entuziaste, tagad ir Polska Grupa Energetyczna direktoru valdes locekle; tā ir Polijas lielākā elektroenerģijas kompānija ar 40 000 darbinieku.

Tādas lietas var saukt daudzos un dažādos vārdos: nepotisms, valsts korupcija. Taču, ja vien ir tāda vēlēšanās, var atrast arī pozitīvus apzīmējumus. Šāda parādība iezīmē nīstās meritokrātijas un konkurences galu; tie ir divi principi, kas jau pēc definīcijas nekad nav bijuši izdevīgi mazāk veiksmīgajiem. Bezkonkurences sistēma, kurā viss tiek izlemts jau iepriekš, – tas izklausās slikti, ja jūs vēlaties dzīvot sabiedrībā, ko vada talantīgākie. Bet, ja nu gadījumā tas jūs sevišķi neinteresē, tad kas gan tur tik slikts?

Ja jūs, tāpat kā mani agrākie draugi, uzskatāt, ka Polijai klāsies labāk, ja pie varas būs cilvēki, kas to pelnījuši – tāpēc, ka skaļi sludina zināma veida patriotismu, ir lojāli partijas līderim vai, citējot pašu Kačiņski, ir “labāki poļi” –, tad vienpartijas valsts patiesībā šķiet taisnīgāka nekā uz konkurences principiem būvēta demokrātija. Kāpēc dažādām partijām jāļauj konkurēt pēc vienlīdzīgiem noteikumiem, ja tikai vienai no tām ir morālas tiesības veidot valdību? Kāpēc uzņēmumiem jāļauj konkurēt brīvā tirgū, ja tikai daži no tiem ir lojāli partijai un tātad pelnījuši būt bagāti?

Polijā, tāpat kā Ungārijā un daudzās citās bijušajās sociālistiskajās valstīs, šim impulsam vēl lielāku spēku piešķir plaši izplatītā pārliecība, ka konkurences noteikumi nav taisnīgi, jo netaisnīgas bija 90. gadu reformas. Konkrētāk – tās ļāva pārāk daudziem bijušajiem komunistiem savu politisko varu transformēt ekonomiskā.

Taču šis arguments, kas likās tik svarīgs pirms ceturtdaļgadsimta, tagad liekas nepārliecinošs un virspusīgs. Vismaz kopš 2005. gada Poliju vadījuši tikai tādi prezidenti un premjerministri, kuru politiskā biogrāfija aizsākusies antikomunistiskajā kustībā Solidaritāte. Tāpat Polijā nav ietekmīga ekskomunistu biznesa monopola – vismaz ne nacionālā līmenī, kur daudzi kļuvuši bagāti bez jebkādiem politiskiem sakariem. Aizkustinošā kārtā ietekmīgākais izbijušais komunists šodienas Polijas politikā ir Staņislavs Pjotrovičs, “Likuma un taisnīguma” frakcijas parlamentārietis, kurš, varbūt gluži saprotamā kārtā, ir liels tiesu sistēmas neatkarības pretinieks.

Neraugoties uz to, arguments par komunisma nezūdošo ietekmi saglabājis zināmu valdzinājumu manas paaudzes labēji politisko intelektuāļu acīs. Dažiem šķiet, ka tas izskaidro viņu personīgās sakāves vai vienkārši neveiksmes. Ne jau katrs, kurš 70. gados bijis disidents, pēc 1989. gada varēja kļūt par premjerministru, bestselleru autoru vai cienījamu, sabiedrībā pazīstamu intelektuāli. Un daudziem šis fakts ir sāpīgi smeldzoša aizvainojuma avots. Ja tu esi pārliecināts, ka esi pelnījis atrasties pie varas, tad motivācija uzbrukt elitei, sasēdināt tiesnešu krēslos savējos un sakropļot presi, lai piepildītu savas ambīcijas, ir visai spēcīga. Aizvainojums, skaudība un, pats svarīgākais, pārliecība, ka “sistēma” ir netaisnīga, – tās visas ir emocijas, kas poļu labējo intelektuāļu aprindās spēlē būtisku lomu.

Tas nenozīmē, ka neliberāla valsts daudziem nešķiet pievilcīga pati par sevi. Bet daudziem šīs idejas propagandētājiem tā ir izdevīga arī tīri personīgi – tādā mērā, ka reizēm ir ārkārtīgi grūti nošķirt personīgos motīvus no politiskajiem. To es sapratu, iedziļinoties Polijas valsts televīzijas direktora un poļu neliberālās valsts galvenā ideologa Jaceka Kurska dzīves stāstā. Viņš sāka tajā pašā vietā un laikā kā brālis, Jaroslavs Kurskis, kurš savukārt ir Polijas lielākā un ietekmīgākā liberālā laikraksta redaktors. Viņi ir vienas monētas divas puses.

Lai saprastu brāļus Kurskus, būtiski saprast vietu, no kurienes viņi nākuši, – Baltijas jūras ostas pilsētu Gdaņsku, kur augstu virs senajām Hanzas ielām kā milzu stārķi izslējušies kuģu būvētavas ceļamkrāni. Abi Kurski tur uzauga 80. gadu sākumā, kad Gdaņska bija vienlaikus poļu antikomunistiskās kustības centrs un noplukusi, stagnācijas pārņemta province, kur vienādā mērā valdīja intrigas un garlaicība.

Tajā konkrētajā laikā un vietā brāļi Kurski izcēlās uz citu fona. Senators Bogdans Borusevičs, viens no tālaika ietekmīgākajiem pagrīdes arodbiedrības aktīvistiem, man stāstīja, ka skola, kurā brāļi mācījušies, tolaik bijusi plaši pazīstama kā zrewoltowane – dumpīga, nepakļāvīga komunistiskajai sistēmai. Jaroslavs pārstāvēja savu klasi skolas parlamentā un darbojās pulciņā, kurā lasīja konservatīvas vēstures un literatūras grāmatas. Jaceku, kurš bija nedaudz jaunāks, mazāk interesēja intelektuāla cīņa ar komunismu; viņš sevi redzēja aktīvista un radikāļa lomā. Kad Polijā izsludināja karastāvokli, brāļi piedalījās demonstrācijās, izkliedza saukļus, vicināja karogus. Abi kopā strādāja vispirms skolas pagrīdes avīzē, bet pēc tam Solidarność, nelegālajā laikrakstā, ko izdeva Gdaņskas arodbiedrība Solidaritāte.

1989. gada oktobrī Jaroslavs kļuva par Solidaritātes līdera Leha Valensas preses sekretāru. Pēc Polijas pirmās nekomunistiskās valdības ievēlēšanas Valensa jutās nomākts un pamests novārtā. Šajā revolucionāro ekonomisko reformu un straujo politisko pārmaiņu radītajā haosā viņam neatradās piemērota loma. Vēlāk, 1990. gada nogalē, Valensa kandidēja prezidenta vēlēšanās un uzvarēja. Viņš prata uzkurināt cilvēkus, kuri jau tā bija neapmierināti ar kompromisiem, kas nāca līdzi sarunu ceļā realizētajai komunistu režīma demontāžai Polijā (piemēram, lēmumu nesēdināt cietumā vai citādi nesodīt bijušos komunistus). Vērojot šos notikumus, Jaroslavs saprata, ka politika viņam tomēr nepatīk – īpaši politika, kuras dzinējspēks ir aizvainojums: “Es redzēju, ko patiesībā nozīmē strādāt politikā... Drausmīgas intrigas, kompromitējošu faktu meklēšana, nomelnošanas kampaņas.” Tā bija arī viņa pirmā saskare ar Kačiņski, kurš “šajās lietās bija meistars”. “Viņa politiskā domāšana nepieļāva, ka varētu pastāvēt kaut kas tāds kā nejaušība. [..] Ja kaut kas noticis, tad vainojamas kaut kādu ārēju spēku izplānotas mahinācijas. Viņa mīļākais vārds ir konspirācija.” (Atšķirībā no Jaroslava, Jaceks ar mani nevēlējās runāt. Kāds kopīgs paziņa man iedeva viņa personīgā mobilā telefona numuru. Es nosūtīju viņam īsziņu, pēc tam pāris reizes zvanīju un atstāju ziņojumus. Pēc kāda laika zvanīju viņam atkal, un kāds noirgojās, kad es nosaucu savu vārdu, skaļi to atkārtoja un tad pateica: “Protams, protams,” – dabiski, ka Polijas televīzijas vadītājs man vēlāk piezvanīs. Viņš tā arī nepiezvanīja.)

Jaroslavs drīz no šī darba aizgāja un sāka strādāt Gazeta Wyborcza, laikrakstā, kas dibināts Polijas pirmo daļēji brīvo vēlēšanu laikā, 1989. gadā. Jaunajā Polijā viņš varēja palīdzēt kaut ko uzcelt – likt pamatus brīvai presei –, un ar to viņam pietika. Jaceks devās tieši pretējā virzienā. “Tu esi idiots,” viņš brālim teica, uzzinājis, ka tas vairs nestrādā pie Valensas. Lai gan Jaceks tolaik vēl mācījās vidusskolā, viņš jau interesējās par politiķa karjeru un pat piedāvājās pārņemt brāļa līdzšinējo amatu – neviens nepamanīšot. Viņa brālis stāsta, ka Jaceku vienmēr “fascinējuši” brāļi Kačiņski, visas šīs intrigas, mahinācijas un sazvērestības. Lai gan viņa politiskie uzskati bija labēji orientēti, poļu konservatīvisma ārējās izpausmes viņu īpaši neinteresēja – ne grāmatās, ne debatēs, kas savulaik tā valdzināja viņa brāli. Kāda abu brāļu kopīgā paziņa man teica, ka, viņasprāt, Jacekam nemaz neesot nekādas noteiktas politiskās pārliecības. “Vai viņš ir konservatīvais? Nedomāju, vismaz ne striktā konservatīvisma izpratnē. Viņš ir cilvēks, kurš grib atrasties pašā augšgalā.” Un kopš 80. gadu beigām tieši uz to viņš arī tiecies.

Lai pilnībā aprakstītu Jaceka tālāko darbošanos, būtu vajadzīgs kaut kas plašāks par vienkāršu žurnāla rakstu. Pēc kāda laika viņš nostājās pret Valensu – iespējams, tāpēc, ka Valensa neiedeva viņam amatu, kuru viņš, pēc paša domām, bija pelnījis. Viņš apprecējās un izšķīrās; viņš vairākas reizes iesūdzēja tiesā brāļa laikrakstu, un laikraksts atbildēja ar to pašu. Viņš kopā ar citu autoru sarakstīja kareivīgu grāmatu un uzņēma sazvērestības teoriju caurstrāvotu filmu par slepenajiem spēkiem, kas uzbrūk Polijas labējiem. Viņš dažādos laikos darbojies dažādās partijās vai frakcijās, reizēm visai marginālās, bet reizēm samērā centriski noskaņotās. Viņš kļuva par Eiropas Parlamenta deputātu. Viņš pievērsās tā sauktajam melnajam PR. Visplašāk zināmais piemērs: Jaceks palīdzēja nogremdēt Donalda Tuska prezidenta vēlēšanu kampaņu (Tusks vēlāk kļuva par premjerministru), izplatot baumas, ka Tuska vectēvs savulaik brīvprātīgi pieteicies vērmahtā. Ir ziņas, ka, vaicāts par šo izgudrojumu, Jaceks nelielai žurnālistu grupiņai atzinis, ka tā, protams, nav taisnība, taču “ciemny lud to kupi” – “tumsonīgie ļautiņi uzķersies”. Borusevičs viņu raksturo kā cilvēku bez sirdsapziņas.

Jaceks nesaņēma to vispārējo sabiedrības atzinību, kāda, pēc viņa domām, pienākas kādreizējam Solidaritātes pusaugu aktīvistam. Un tā viņam bija liela vilšanās. Jaroslavs par brāli saka: “Visu mūžu viņš bijis pārliecināts, ka viņam pienākas grandioza karjera .., ka viņš kļūs par premjerministru, ka viņš ir dzimis diženai nākotnei. Taču liktenis viņam bija lēmis vienu neveiksmi pēc otras. [..] Viņš secināja, ka tā ir milzīga netaisnība.” Un, protams, Jaroslavam taču bija veicies, viņš bija iekļuvis valdošajā elitē.

2015. gadā Kačiņskis izvilka Jaceku no samērā neredzamās sīkpartiju politikas un iecēla par valsts televīzijas direktoru. Kopš jaunākā Kurska ierašanās Telewizja Polska pārvērtusies līdz nepazīšanai. Viņš atlaidis pazīstamākos žurnālistus un radikāli pārorientējis valsts televīzijas darbības principus. Lai gan sabiedrisko televīziju finansē nodokļu maksātāji, ziņu raidījumi vairs pat necenšas izlikties objektīvi vai neitrāli. Piemēram, šī gada aprīlī valsts televīzija sāka demonstrēt pašreklāmas klipu. Tajā bija izmantots fragments no preses konferences, kurā opozīcijas partijas līderim Gžegožam Shetinam jautā, ko viņa partija paveikusi astoņos varas gados, no 2007. līdz 2015. gadam. Reklāmas klipā Shetina minstinās un vaikstās; video kļūst arvien gausāks, līdz izbeidzas pavisam. Rodas iespaids, ka politiķim vienkārši nav bijis ko atbildēt.

Reālajā preses konferencē Shetina runāja vairākas minūtes un uzskaitīja daudzus sasniegumus, no liela apjoma ceļu būves līdz ieguldījumiem lauksaimniecībā un panākumiem ārpolitikā. Taču šis apstrādātais klips tika atzīts par tik veiksmīgu, ka vairākas dienas palika piesprausts Telewizja Polska Twitter konta augšgalā. “Likuma un taisnīguma” vadībā valsts televīzija ne tikai ražo režīma propagandu, bet arī lepojas ar šo faktu. Tā ne tikai sagroza un sakropļo informāciju, bet demonstratīvi izbauda savus melus.

Jaceks, kuram tik daudzus gadus bijusi liegta vispārēja cieņa, beidzot svin savu atriebību. Viņš nonācis tieši tur, kur viņam, pēc paša domām, vajadzētu atrasties, – uzmanības centrā. Viņš ir radikālis, kurš met pūlī metaforiskus Molotova kokteiļus. Neliberālā vienpartijas valsts ir sistēma, kas ir kā radīta tieši viņam. Un šodien, kad komunisms vairs tikpat kā nav pieejams un lāgā nevar kalpot par ienaidnieku, ar ko Jacekam ar kolēģiem mesties cīņā, nākas meklēt jaunus pretiniekus.

Divdesmitā gadsimta Eiropas rakstnieki, no Orvela līdz Kestleram, bija apsēsti ar Lielo melu ideju. Tādas grandiozas ideoloģijas kā komunisms un fašisms, plakāti, kas pieprasa uzticību partijai vai vadonim, brūnkrekļu un melnkrekļu parādes, lāpu gājieni, terora policija – šie Lielie meli bija tik absurdi un necilvēciski, ka vajadzēja ilgstošu vardarbību, lai tos uzspiestu, un vardarbības draudus, lai tos nosargātu. Bija vajadzīga uzspiesta izglītība, absolūta kontrole pār jebkādu kultūru, pilnīga žurnālistikas, sporta, literatūras un mākslas politizācija. Turpretim 21. gadsimta Eiropas polarizējošās politiskās kustības no saviem sekotājiem prasa daudz mazāk. Tām nav vajadzīga ticība veselai ideoloģijai, tāpēc nav nepieciešama arī vardarbība vai ātrās reaģēšanas vienības. Tās nespiež cilvēkus noticēt, ka melns ir balts, karš ir miers un sovhozs novācis 1000 procentus no plānotās ražas. Lielākā daļa no tām neizmanto propagandu, kas būtu pretrunā ar ikdienas realitāti. Un tomēr tās visas atkarīgas ja ne gluži no Lielajiem meliem, tad vismaz no tā, ko vēsturnieks Timotijs Snaiders reiz sarunā nosauca par Vidēja izmēra meliem, vai varbūt saujiņas šādu Vidēja izmēra melu. Citiem vārdiem izsakoties, šīs kustības mudina savus sekotājus pievērsties – vismaz reizēm – alternatīvai realitātei. Reizēm šī alternatīvā realitāte attīstījusies organiski, taču visbiežāk ir rūpīgi noformulēta ar modernu tirgzinības metožu, auditorijas segmentācijas un sociālo mediju kampaņu palīdzību.

Amerikāņi, protams, lieliski zina, kā meli var vairot sabiedrības polarizāciju un uzkurināt ksenofobiju: Donalds Tramps ienāca politikā uz sazvērestības teorijas viļņa, izmantojot melīgo apgalvojumu, ka prezidents Baraks Obama patiesībā nav dzimis ASV. Šīs nepatiesības potenciālais spēks tolaik tika novērtēts krietni par zemu, un tas pavēra ceļu citiem meliem – no “meksikāņu izvarotājiem” līdz “picageitai”. Taču tagad arī Polijā un Ungārijā pietiek piemēru tam, kas notiek, kad Vidēja izmēra melus – sazvērestības teoriju – kāda politiska partija vispirms izmanto kā savas priekšvēlēšanu kampaņas pamatprincipu, bet pēc tam, nākusi pie varas, izplata, liekot lietā jau visu modernā centralizētā valsts aparāta jaudu.

Ungārijā šie meli ir visai banāli. Tā ir Krievijas valdības un amerikāņu alternatīvo labējo atbalstītā ticība pārcilvēciskajām spējām, kas piemītot Džordžam Sorosam, ungāru ebreju miljardierim, kurš it kā plānojot iznīcināt nāciju, tīšuprāt iesūtot valstī migrantus, lai gan šādu migrantu Ungārijā vienkārši nav.

Polijā izplatītie meli vismaz ir sui generis, oriģināli. Tā ir Smoļenskas sazvērestības teorija – pārliecība, ka 2010. gada aprīlī prezidenta lidmašīna avarēja kāda nekrietna slepena plāna rezultātā. Šim stāstam Polijā ir īpašs spēks, jo katastrofa spokaini atbalso traģiskus vēsturiskus notikumus. Bojā gājušais prezidents Lehs Kačiņskis todien bija ceļā uz piemiņas pasākumu Katiņā – vietu, kur 1940. gadā Staļins noslepkavoja vairāk nekā 21 000 poļu, lielu daļu no Polijas elites. Lidmašīnā atradās arī vairāki desmiti augsta ranga poļu militārpersonu un politiķu; daudzi no viņiem bija mani draugi. Mans vīrs vērtē, ka laikam gan bijis personīgi pazīstams ar visiem lidmašīnas pasažieriem un pat stjuartiem.

Katastrofai sekoja milzīgs emociju vilnis. Nāciju pārņēma sava veida histērija, kaut kas līdzīgs neprātam, kas iestājās Savienotajās Valstīs pēc 11. septembra notikumiem. Televīzijas diktori sēja melnas sēru kaklasaites; mūsu Varšavas dzīvoklī pulcējās draugi, lai parunātu par vēstures atkārtošanos šajā tumšajā, lietainajā Krievijas mežā. Iesākumā likās, ka traģēdija valsti vieno. Bojāgājušo vidū taču bija politiķi no visām lielākajām partijām, un lielas bēres tika rīkotas daudzās Polijas pilsētās. Pat Vladimirs Putins, toreiz Krievijas premjerministrs, likās aizkustināts. Avārijas vakarā viņš ieradās Smoļenskā, lai tiktos ar Tusku, toreizējo Polijas premjeru. Nākamajā dienā viens no Krievijas populārākajiem televīzijas kanāliem demonstrēja Andžeja Vajdas, Polijas izcilākā kinorežisora, “Katiņu”, ļoti emocionālu pretpadomju filmu. Nekas tamlīdzīgs Krievijā tik plašai auditorijai nav rādīts ne pirms, ne pēc šiem notikumiem.

Katastrofa tomēr poļus nesaliedēja. To nepanāca arī avārijas cēloņu izmeklēšana.

Jau tajā pašā dienā notikuma vietā ieradās poļu eksperti. Viņi darīja visu iespējamo, lai identificētu līķus, kaut gan daudzi bojāgājušie bija tikpat kā pārvērtušies par pelniem. Viņi izpētīja lidmašīnas vraku. Kad izdevās atrast melno kasti, tika atšifrēts pilota kabīnes sarunu ieraksts. Pamazām sāka nākt gaismā patiesība, un tā “Likumam un taisnīgumam” un partijas vadītājam, bojāgājušā prezidenta dvīņubrālim, nebija īpaši mierinoša. Lidmašīna bija pacēlusies ar novēlošanos; prezidents, pēc visa spriežot, steidzināja nolaišanos, jo vēlējās šo braucienu izmantot savā pārvēlēšanas kampaņā. Smoļenskā todien bija bieza migla. Pilsētai nav īstas lidostas, tikai neliels lidlauks tuvējā mežā. Piloti apsvēra iespēju nolaisties kādā tuvējā pilsētā, bet tas nozīmētu, ka uz ceremoniju jābrauc vairākas stundas. Pēc īsas prezidenta telefonsarunas ar brāli viņa padomnieki, cik noprotams, pieprasījuši, lai piloti lidmašīnu nosēdina turpat mežā. Daži no viņiem, pārkāpjot protokolu, lidojuma laikā vairākas reizes iegājuši pilota kabīnē. Tāpat, neievērojot noteikumus, pilotiem līdzās apsēdies Polijas Gaisa spēku komandieris. “Zmieścisz się, śmiało” – “Tev izdosies, rīkojies droši.” Pēc dažām sekundēm lidmašīna sadūrās ar bērzu galotnēm, apsviedās otrādi un triecās pret zemi.

Sākotnēji, šķiet, Jaroslavs Kačiņskis uzskatīja, ka avārija bijusi nelaimes gadījums. “Tā ir tava vaina un tabloīdu vaina,” viņš sacīja manam vīram, toreizējam ārlietu ministram, kurš prezidenta brāli informēja par katastrofu. Ar to viņš gribēja teikt, ka šajā katastrofā vainojama valdība, kura, populistiskās preses iebiedēta, bija atteikusies iepirkt jaunas lidmašīnas. Taču, izmeklēšanai turpinoties, noskaidrojās jaunas detaļas, kas viņam vairs negāja pie sirds. Nekādi defekti lidmašīnai netika konstatēti.

Iespējams, ka, tāpat kā tik daudzi cilvēki, kas izmisīgi tveras pie sazvērestības teorijām, lai sev kaut kā izskaidrotu nejaušas traģēdijas, Kačiņskis vienkārši nespēja samierināties ar domu, ka viņa mīļotais brālis gājis bojā pilnīgi bezjēdzīgi. Varbūt viņš nespēja pieņemt kādu vēl drūmāku faktu: visi pierādījumi vedina domāt, ka Lehs un viņa komanda pilotus piespieduši nosēsties un tādējādi paši izraisījuši avāriju. Bet varbūt, kā Donalds Tramps, Kačiņskis redzēja, ka sazvērestības teorija viņam var palīdzēt nākt pie varas.

Tāpat kā Tramps izmantoja melus par Obamas dzimšanas vietu un safabricētos imigrantu noziedzības draudus, lai motivētu savu pamata elektorātu, tā Kačiņskis licis lietā Smoļenskas traģēdiju, lai uzkurinātu savus sekotājus un pārliecinātu viņus, ka nedrīkst uzticēties ne valdībai, ne medijiem. Reizēm viņš izteicis mājienus, ka lidmašīnas avāriju noorganizējusi Krievijas valdība. Citos gadījumos viņš brāļa nāvē vainojis agrāko valdošo, tagad lielāko opozīcijas partiju: “Jūs viņu iznīcinājāt, jūs viņu noslepkavojāt, jūs esat nožēlojami nelieši!” viņš reiz parlamentā kliedzis.

Tomēr neviena Kačiņska apsūdzība nav pierādāma. Iespējams, lai kaut kā distancētos no meliem, ko vajadzēja izplatīt, sazvērestības teorijas sludināšanas pienākumus viņš uzticēja vienam no saviem senākajiem un īpatnējākajiem biedriem. Antonijs Macerevičs ir Kačiņska paaudzes politiķis – ilggadējs antikomunists, bet cilvēks ar dažiem savādiem draugiem un paradumiem. Viņa dīvainais skatiens un uzmācīgās iedomas – pēc paša izteikumiem, Macerevičs uzskata, ka “Cionas gudro protokoli” ir visnotaļ ticams dokuments, – 2015. gadā pat lika partijai dot priekšvēlēšanu solījumu, ka Macerevičs nekādā gadījumā nekļūs par aizsardzības ministru.

Tomēr, tiklīdz “Likums un taisnīgums” uzvarēja, Kačiņskis solījumu lauza un iecēla viņu tieši šajā amatā. Macerevičs nekavējoties ķērās pie Smoļenskas melu institucionalizēšanas. Viņš izveidoja jaunu izmeklēšanas komisiju un uzaicināja tajā darboties bariņu ekscentrisku personāžu, kuru vidū ir etnomuzikologs, pensionēts pilots, psihologs, krievu ekonomists un vairāki citi cilvēki bez jebkādām zināšanām par aviokatastrofām. Iepriekšējais oficiālais ziņojums no valdības interneta vietnes pazuda. Pie ekspertiem, kuri liecinājuši pirmās izmeklēšanas laikā, ieradās policija, kas viņus nopratināja un konfiscēja viņu datorus. Kad Macerevičs devās uz Vašingtonu, lai Pentagonā tiktos ar saviem amerikāņu kolēģiem, viņa pirmais jautājums bija: vai ASV izlūkdienestu rīcībā nav kāda slepena informācija par Smoļensku. Man ir teikts, ka reakcija bijusi vispārējas bažas par poļu ministra garīgo veselību.

Dažas nedēļas pēc vēlēšanām Eiropas institūcijas un cilvēktiesību grupas sāka reaģēt uz “Likuma un taisnīguma” valdības spertajiem soļiem. Taču uzmanības centrā bija centieni ierobežot tiesu varas un sabiedrisko mediju neatkarību. Smoļenskas sazvērestības teorijas institucionalizēšanas kampaņai uzmanību neviens nepievērsa; taisnību sakot, tā ir vienkārši pārāk dīvaina, lai būtu saprotama cilvēkiem no malas. Un tomēr šis lēmums balstīt valdības politiku uz fantāziju un izdomu patiesībā bija sekojošās autoritārās rīcības patiesais avots.

Lai gan Macereviča komisija tā arī nav piedāvājusi kaut cik ticamu alternatīvu katastrofas cēloņu izskaidrojumu, Smoļenskas izdomājumi sagatavoja morālo augsni citiem meliem. Cilvēki, kas bez jebkādiem pierādījumiem spēj noticēt šai smalki izstrādātajai teorijai, spēs pieņemt jebko. Viņi, piemēram, spēja pieņemt, ka lauzts solījums neiesēdināt Macereviču valdībā. Viņi spēja pieņemt Macereviča lēmumu (lai gan “Likums un taisnīgums” skaitās “patriotiska” un pretkrieviska partija) atlaist vairākus augstākos valsts armijas komandierus, anulēt ieroču iepirkšanas līgumus, iecelt atbildīgos amatos cilvēkus ar šaubīgiem kontaktiem Krievijā un nakts vidū Varšavā sarīkot reidu NATO pretizlūkošanas centra telpās. Šie meli arī piedāvāja ultralabējo ierindniekiem ideoloģisko pamatu citu pārkāpumu paciešanai. Lai kādas kļūdas partija pieļautu, lai kādus likumus tā pārkāptu, beidzot vismaz tiks pateikta “patiesība” par Smoļensku.

Smoļenskas sazvērestības teorija, tāpat kā ungāru migrantu sazvērestības teorija, kalpoja citam nolūkam. Jaunākajai paaudzei, kas vairs neatceras komunismu, un sabiedrībai, kurā bijušie komunisti lielā mērā aizgājuši no politiskās dzīves, tā deva jaunu iemeslu neuzticēties politiķiem, uzņēmējiem un intelektuāļiem, kuri sevi pieteikuši 90. gadu cīņās un tagad stāvēja valsts priekšgalā. Vēl svarīgāk, tas bija veids, kā definēt jaunu un labāku sabiedrības eliti. Nebija nekādas vajadzības pēc konkurences, eksāmeniem vai CV, kas pilns ar dažādiem sasniegumiem. Katrs, kurš apliecina ticību Smoļenskas meliem, pēc definīcijas ir īstens patriots – un, cita starpā, arī lieliski piemērots kādam valstiskam amatam.

Sazvērestības teoriju emocionālais valdzinājums slēpjas vienkāršībā. Tās ar vienu vēzienu izskaidro dažādas sarežģītas parādības, atrod cēloņus nejaušībām un negadījumiem un sniedz cilvēkam apmierinošo sajūtu, ka viņam dota īpaša, privileģēta piekļuve patiesībai. Tomēr – jau atkal – ir ļoti grūti sazvērestības teorijas pievilcību nošķirt no veidiem, kādos tā iespaido savu atbalstītāju karjeru. Tie, kuri kļūst par vienpartijas valsts vārtu sargiem, tie, kuri atkārto un atbalsta oficiālās sazvērestības teorijas, pieņemot šos vienkāršos izskaidrojumus, vienlaikus iegūst arī citu balvu – varu.

Marija Šmite nepiedalījās manās Jaungada svinībās, taču viņu pazīstu jau krietni sen. 2002. gadā viņa mani uzaicināja piedalīties Terror Háza – muzeja “Šausmu nams” – atklāšanā Budapeštā, un kopš tā laika mēs esam sazinājušās vairāk vai mazāk regulāri. Viņas vadītais muzejs veltīts totalitārisma vēsturei Ungārijā; atklāšanas laikā tas bija viens no novatoriskākajiem jaunajiem muzejiem Eiropas austrumu daļā.

Kopš pirmās dienas muzejam netrūka arī skarbu kritiķu. Daudziem apmeklētājiem nepatika pirmā telpa, kurā pie vienas sienas televizoru rinda pārraida nacisma propagandu, pie pretējās – komunistisko. 2002. gadā vēl likās šokējoši redzēt abu režīmu salīdzinājumu; šodien tas laikam gan nevienam nešķiet tik pārsteidzoši. Citiem savukārt likās, ka muzejs nepietiekamu uzmanību un telpu atvēlējis fašisma noziegumiem, lai gan komunisti Ungārijā valdījuši krietni ilgāk nekā fašisti un līdz ar to ir arī vairāk, ko rādīt. Man patika fakts, ka muzejs parādīja, kā vienkāršie ungāri sadarbojušies ar abiem režīmiem; man likās, ka tas varbūt Ungārijai palīdzēs apzināties atbildību par pašas politiku un izvairīties no šaurajām nacionālisma lamatām – kārdinājuma visās problēmās vainot cilvēkus no malas.

Un tomēr tieši šajās šaurajās nacionālisma lamatās Ungārija tagad iekritusi. Pretēji manām cerībām, Ungārijas novēlotā pievēršanās savai komunistiskajai pagātnei – muzeju atvēršana, piemiņas pasākumu rīkošana, vainīgo nosaukšana vārdā – nav nostiprinājusi cieņu pret likuma varu, valsts pilnvaru ierobežošanu, plurālismu. Tieši otrādi, 16 gadus pēc Šausmu nama atvēršanas Ungārijas valdošā partija neizrāda ne mazāko respektu pret jebkādiem savas varas ierobežojumiem. Tā gājusi krietni tālāk nekā “Likums un taisnīgums”, politizējot sabiedriskos medijus un iznīcinot privātos; pēdējais tiek panākts ar draudiem un ierobežotu piekļuvi reklāmas tirgum. Partija izveidojusi jaunu biznesa eliti, kas ir lojāla Orbānam. Kāds ungāru uzņēmējs, kurš vēlējās palikt anonīms, stāstīja, ka drīz pēc Orbāna nākšanas pie varas režīma draugi pieprasījuši, lai šis cilvēks viņiem pārdod savu kompāniju par visai zemu cenu. Kad uzņēmējs atteicies, viņi sarīkojuši “nodokļu inspekcijas” un tamlīdzīgus pasākumus, kā arī iebiedēšanas kampaņu, kas viņu piespieda noalgot miesassargus. Beidzot šis cilvēks tomēr pārdeva savus īpašumus un aizbrauca no Ungārijas.

Tāpat kā Polijas valdība, arī Ungārijā valsts izmanto Vidējā izmēra melus: tā izplata propagandas straumi, Ungārijas problēmās vainojot neeksistējošos musulmaņu migrantus, Eiropas Savienību un, kā jau minēju, Džordžu Sorosu. Šmite – vēsturniece, zinātniece un muzeja kuratore – ir viena no šo melu galvenajiem autoriem. Viņa savā blogā periodiski publicē garus un niknus ierakstus, kuros uzbrūk Sorosam, Budapeštas Centrāleiropas Universitātei, kas savulaik tika dibināta par viņa naudu, un “kreisajiem intelektuāļiem”, ar kuriem viņa, cik noprotams, pārsvarā saprot liberālos demokrātus – no centriski kreisajiem līdz pat centriski labējiem.

Viņas dzīves stāstā netrūkst ironijas un paradoksu. Šmite tiešā veidā guvusi labumu no Ungārijas it kā negodīgā pārejas procesa; viņas nelaiķis vīrs kļuva bagāts postkomunisma nekustamā īpašuma tirgū, un, pateicoties tam, viņa dzīvo fantastiskā mājā Budas pakalnos. Lai gan Šmite stāvējusi Centrāleiropas Universitātes nomelnošanas kampaņas priekšgalā, viņas dēls absolvējis tieši šo mācību iestādi. Un, lai gan viņa lieliski zina, kas viņas zemē notika 40. gados, nopirkusi Figyelő, cienījamu ungāru žurnālu, viņa soli pa solim atkārtoja tipisko Komunistiskās partijas stratēģiju – atlaida neatkarīgos žurnālistus un aizstāja viņus ar drošiem, valdībai uzticīgiem autoriem.

Figyelő vēl joprojām skaitās “privāts žurnāls”. Taču nav grūti saskatīt, kas ir tā atbalstītāji. Numurā, kurā publicēts uzbrukums ungāru NVO – attēlā uz vāka nevalstiskās organizācijas bija vizuāli pielīdzinātas “Islāma valstij” –, bija arī kādas desmit lappuses valdības apmaksātu reklāmu – Ungārijas Valsts bankai, valsts kasei, valsts kampaņai pret Džordžu Sorosu. Tā ir mūsdienīga vienpartijas valsts valdībai draudzīgās preses versija; netrūkst arī tā paša ņirdzīgi ciniskā toņa, ko savulaik izmantoja komunistiskie izdevumi.

Vispirms nosaukusi mani par “augstprātīgu un tumsonīgu”, Šmite piekrita ar mani runāt – ar noteikumu, ka es uzklausīšu viņas iebildumus pret manu rakstu, kas tikko bija publicēts laikrakstā The Washington Post. Saņēmusi šādu uzaicinājumu, es devos uz Budapeštu. Nejutos īpaši pārsteigta, kad tas, uz ko biju cerējusi, proti, interesanta saruna, izrādījās neiespējama. Šmite lieliski runā angliski, taču tagad paziņoja, ka vēloties izmantot tulka palīdzību. Viņa atveda diezgan izbiedētu jaunekli, kurš, spriežot pēc sarunas atšifrējuma, tulkojot izlaida lielus gabalus no Šmites sacītā. Un, lai gan mēs esam pazīstamas jau gandrīz divdesmit gadus, viņa nosvieda uz galda kasešu magnetofonu, šādi manā uztverē nodemonstrējot neuzticēšanos.

Sarunas gaitā Šmite atkārtoja tos pašus argumentus, kas jau bija lasāmi viņas bloga ierakstos. Kā galveno pierādījumu apgalvojumam, ka Savienoto Valstu Demokrātiskā partija “pieder” Džordžam Sorosam, viņa piesauca parodiju šova Saturday Night Live epizodi. Un, lai pierādītu, ka ASV ir “nelabojama ideoloģizēta koloniālā lielvara”, Šmite citēja Baraka Obamas runu, kurā viņš pieminējis, ka kāds ungāru fonds ierosina uzstādīt pieminekli Bālintam Homanam, cilvēkam, kurš 30. un 40. gados Ungārijā sarakstīja likumus, kas vērsti pret ebrejiem. Viņa atkārtoja savu tēzi, ka Ungāriju bīstami apdraud migrantu plūdi, un noskaitās, kad es vairākas reizes apvaicājos, kur tad šie migranti meklējami. “Viņi ir Vācijā,” Šmite visbeidzot izgrūda, piemetinot, ka vācieši agri vai vēlu piespiedīšot Ungāriju “ņemt šos cilvēkus atpakaļ”.

Šmite iemieso to, ko bulgāru autors Ivans Krastevs nesen nosaucis par daudzu austrumeiropiešu un centrāleiropiešu kaismīgo vēlmi “izrauties no koloniālās atkarības, kas izriet no paša rietumnieciskošanas projekta” – atbrīvoties no pazemojošā Rietumu imitētāju, sekotāju, ne pamatlicēju statusa. Šmite sacīja, ka Rietumu mediji, droši vien ieskaitot arī mani, “sarunājas no augšas ar tiem, kas ir zemākā stāvoklī, tāpat kā savulaik ar kolonijām”. Rietumu runas par ungāru antisemītismu, korupciju un autoritārismu ir “koloniālisms”. Un tomēr, neraugoties uz aizrautību, ar kādu viņa sevi velta Ungārijas unikalitātes sludināšanai un “ungāriskuma” propagandēšanai, Šmite lielu daļu savas ideoloģijas tīrā veidā patapinājusi no Breitbart News, ieskaitot kariķētos amerikāņu universitāšu aprakstus un ņirdzīgos jokus par “transseksuālajām tualetēm”. Viņa pat uzaicinājusi uz Budapeštu Stīvu Banonu un Mailo Jannopulu.

Klausoties Šmitē, es pamazām pārliecinājos, ka viņas uzskati nav kādā momentā “mainījušies”. Viņa nav novērsusies no liberālās demokrātijas, jo nav to nekad atbalstījusi – vai vismaz nav uzskatījusi, ka tas ir īpaši svarīgi. Viņas izpratnē zāles pret komunismu nav vis demokrātija, bet gan antidreifusistu priekšstats par nacionālo suverenitāti. Un, ja nacionālā suverenitāte izpaužas kā valsts, kuras elitē cilvēki iekļūst, pateicoties nevis talantam, bet gan “patriotismam” (praksē tas nozīmē gatavību darīt visu, ko liek Orbāns), viņai nav nekādu iebildumu.

Šmites cinisms ir neiedomājams. Sorosa palīdzība sīriešu bēgļiem nevar būt filantropija, tās saknes noteikti ir kvēlas ilgas iznīcināt Ungāriju. Arī Angelas Merkeles bēgļu politikas pamatā nevar būt vēlēšanās palīdzēt cilvēkiem. “Es uzskatu, ka tā ir tukša muldēšana,” Šmite sacīja. “Manuprāt, viņa vienkārši vēlējās pierādīt, ka šoreiz vācieši ir tie labie. Un tagad viņi var citiem sprediķot par humānismu un morāli. Vāciešiem ir vienalga, par ko lasīt lekcijas pārējai pasaulei; viņiem vienkārši noteikti kāds jāpamāca.”

Ir pilnīgi skaidrs, ka, tāpat kā Donaldam Trampam, Vidējā izmēra meli Orbānam palīdz tikai tāpēc, ka tie pievērš pasaules uzmanību viņa retorikai – ne rīcībai. Lielāko daļu no savas divas stundas garās nepatīkamās sarunas mēs ar Šmiti pavadījām, strīdoties par pilnīgi bezjēdzīgiem jautājumiem. Vai Demokrātiskā partija pieder Džordžam Sorosam? Vai neeksistējošie imigranti, kuri jebkurā gadījumā nemaz nevēlas dzīvot Ungārijā, apdraud nāciju? Mēs neveltījām ne drusciņas laika diskusijai par Krievijas ietekmi uz Ungāriju – bet tā mūsdienās ir ļoti spēcīga. Mēs nerunājām par korupciju vai par neskaitāmajiem Financial Times un citu mediju dokumentētajiem veidiem, kādos Orbāna draugi savās interesēs izmantojuši Eiropas subsīdijas un likumdošanas mahinācijas. (Valdošā partija, kas politizējusi savas tiesas un apspiedusi medijus, ir partija, kurai daudz vieglāk zagt.)

Tāpat nevar teikt, ka es būtu īpaši daudz uzzinājusi par pašu Šmiti. Budapeštā daudzi uzskata, ka viņu motivē kāre pēc bagātības un varas. Žužanna Selēņi, parlamentāriete, kura savulaik bija Orbāna partijas Fidesz biedre, bet tagad darbojas kā neatkarīgā deputāte, bija tikai viena no vairākiem cilvēkiem, kas izteicās, ka “Ungārijā neviens nevar būt bagāts, ja nav kaut kādā veidā saistīts ar premjerministru”. Pateicoties Orbānam, Šmite vada muzeju un pāris vēstures tēmām veltītu institūtu; tas nozīmē unikālu iespēju ietekmēt to, kā ungāri atceras savu vēsturi – un tas viņai sagādā lielu apmierinājumu. Varbūt Šmite tiešām tic, ka Ungārijai jāatvaira smagi eksistenciāli draudi, kas pieņēmuši Džordža Sorosa un saujiņas neredzamu sīriešu apveidus. Bet varbūt viņa arī par savējiem domā ar tādu pašu cinismu kā par pretiniekiem un tā visa ir tikai smalka spēle.

Zināms pavediens ir notikumu tālākā gaita pēc manas intervijas. Nepalūgusi man atļauju, Šmite savā blogā publicēja spēcīgi rediģētu sarunas atšifrējumu, kas mulsinošā kārtā tika pasniegts kā viņas intervija ar mani. Atšifrējums parādījās arī Ungārijas valdības oficiālajā vietnē, angļu valodā. (Pamēģiniet iztēloties, ka Baltais nams publicē sarunu starp, teiksim, Smitsona institūta vadītāju un kādu Trampa kritiķi no ārzemēm, un jūs sapratīsiet, cik dīvaini tas ir.) Bet, protams, intervija jau nenotika tāpēc, ka es to lūdzu. Tas bija priekšnesums, kura mērķis ir pierādīt citiem ungāriem, ka Šmite ir uzticīga režīmam un gatava to aizstāvēt. Un tā ir taisnība.

Pirms neilga laika, sēžot kādā zivju restorānā – neglītā laukumā, skaistā Atēnu vakarā –, es aprakstīju savas 1999. gada Vecgada viesības grieķu politologam Statim Kalivam. Viņš klausījās un klusi par mani smējās. Pareizāk sakot, smējās ar mani – viņš jau negribēja būt rupjš. Taču tas, ko es saucot par polarizāciju, neesot nekas jauns. “Liberālā kustība pēc 1989. gada – tas bija izņēmums,” Kalivs man sacīja. Polarizācija ir normāla. Galvenais, es piemetinātu, skepse par liberālo demokrātiju arī ir normāla. Un autoritārisma valdzinājums ir mūžīgs.

Kalivs sarakstījis vairākas pazīstamas grāmatas par 40. gadu pilsoņu kariem, tajā skaitā Grieķijas pilsoņu karu; tas bija viens no daudzajiem brīžiem Eiropas vēsturē, kad radikāli atšķirīgas politiskās grupas ķērās pie ieročiem un cilvēki sāka cits citu nogalināt. Taču Grieķijā pilsoņu karš un pilsoņu miers ir relatīvi jēdzieni pat vislabvēlīgākajā situācijā. Mūsu saruna norisinājās laikā, kad pulciņam grieķu intelektuāļu bija iestājies zināms centrisma periods. Pēkšņi skaitījās moderni būt liberālim: tā man Atēnās teica daudzi, un ar to viņi domāja – būt ne komunistam, ne autoritārisma piekritējam, ne ultrakreisajam, kā valdošā partija Syriza, ne ultralabējam, kā tās koalīcijas partneri, nacionālistiskie “Neatkarīgie grieķi”. Stilīgākie jaunie ļaudis sevi dēvēja par neoliberāļiem, piesavinoties terminu, no kura vēl pirms dažiem gadiem vairījās kā no uguns.

Taču pat optimistiskākie centristi nebija pārliecināti, ka šīs pārmaiņas būs paliekošas. “Mēs izturējām kreisos populistus,” man drūmi teica vairāki cilvēki, “un tagad gatavojamies labējiem populistiem.” Jau krietnu laiku brieda nejauks kašķis par Grieķijas kaimiņvalsts, bijušās Dienvidslāvijas republikas Maķedonijas, nosaukumu un statusu. Drīz pēc manas aizbraukšanas Grieķijas valdība izraidīja vairākus krievu diplomātus par mēģinājumiem uzkurināt pret Maķedoniju vērstu histēriju valsts ziemeļu daļā. Lai kādu iekšēju līdzsvaru tavai nācijai izdotos panākt, vienmēr vai nu mājās, vai aiz robežām atradīsies kāds, kuram izdevīgi to izjaukt.

Tas ir noderīgs atgādinājums. Mēs, amerikāņi, ar savu iespaidīgo valsts dibināšanas stāstu, savu neparasto, bijīgo cieņu pret konstitūciju, savu relatīvo ģeogrāfisko izolāciju un divus gadsimtus ilgušo ekonomisko uzplaukumu ilgus gadus esam dzīvojuši pārliecībā, ka liberālā demokrātija, reiz sasniegta, vairs nav grozāma. Amerikas vēsture tiek pasniegta kā stāsts par progresu – vienmēr tikai augšup, tikai uz priekšu. Pilsoņu karš bija neliela aizķeršanās kaut kur ceļa vidū – šķērslis, ko izdevies pārvarēt. Grieķijā vēsture šķiet nevis lineāra, bet apļveida virzība. Ir liberālā demokrātija, un ir oligarhija. Un tad atkal ir liberālā demokrātija. Tad seko ārzemju iejaukšanās, tad – komunistiska apvērsuma mēģinājums, tad – pilsoņu karš un tad – diktatūra. Un tā tālāk, jau kopš Atēnu republikas laikiem.

Arī citur Eiropā liekas, ka vēsturei ir gredzena forma. Šķelšanās, kas satricinājusi Poliju, ir pārsteidzoši līdzīga tai, kas pārdalīja Franciju pēc Dreifusa lietas. Eiropas ultralabējo izmantotā leksika – aicinājumi uz “revolūciju” pret “eliti”, sapņi par “attīrošu” vardarbību un apokaliptiskām kultūru sadursmēm – spokaini atsauc atmiņā izteicienus, ko savulaik lietoja Eiropas kreisie radikāļi. Savukārt loma, ko spēlē neapmierinātie, dusmīgie intelektuāļi – cilvēki, kuri uzskata, ka noteikumi ir netaisnīgi un pie teikšanas ir nepareizie cilvēki –, pat nav nekas tikai Eiropai raksturīgs. Dažus mēnešus pēc “Likuma un taisnīguma” nākšanas pie varas Varšavu apmeklēja venecuēliešu rakstnieks Moisess Naims. Viņš lūdza, lai es aprakstu jaunos Polijas vadītājus. Kādi viņi ir kā cilvēki? Es nosaucu dažas tipiskas īpašības: dusmīgi, atriebīgi, aizvainoti. “Izklausās uz mata kā chavistas – čavesieši,” viņš sacīja.

Patiesībā strīds par to, kuram tiks privilēģija valdīt pār citiem, nebeidzas nekad, īpaši laikmetā, kad cilvēki noraidījuši aristokrātijas principu un vairs neuzskata, ka vadoņa lomu var mantot piedzimstot vai ka valdošā šķira ir saņēmusi Dieva svētību. Daži no mums gan Eiropā, gan Amerikā palikuši pie domas, ka vislabākā alternatīva mantotai vai kulta svētītai varai ir dažādas demokrātiskas un ekonomiskas konkurences formas.

Taču mums nevajadzēja justies pārsteigtiem – man nevajadzēja justies pārsteigtai –, kad šie meritokrātijas un konkurences principi tika apstrīdēti. Demokrātijai un brīvajam tirgum reizēm var būt neapmierinošs iznākums, sevišķi, ja tie ir slikti regulēti vai neviens neuzticas regulētājiem, vai cilvēki iesaistās konkurences sacensībā no ļoti atšķirīgām starta līnijām. Agri vai vēlu zaudētāji sāks apšaubīt pašas sacensības vērtību.

Vēl būtiskāk: pat tad, ja konkurences principi iedrošina talantīgākos un mudina pilnveidoties un kāpt augstāk, tie nebūt obligāti neatbild uz dziļākiem jautājumiem par nacionālo identitāti un neapmierina cilvēciskās ilgas piederēt pie kādas morālās kopienas. Autoritārā vai pat daļēji autoritārā valsts – vienpartijas valsts, neliberālā valsts – sola tieši to: ka nāciju vadīs paši labākie cilvēki, kuri to ir pelnījuši, – partijas biedri, Vidējā izmēra melu sekotāji. Iespējams, lai izveidotu šādu valsti, nāksies mazliet piešķiebt demokrātiju, korumpēt biznesu vai sagraut tiesu sistēmu. Bet, ja cilvēks tic, ka ir viens no šiem pašiem labākajiem, viņš to paveiks.

The Atlantic, 2018. gada oktobris

^{Tulkojusi Sabīne Ozola}