Ekonomika

Dereks Tompsons

Bitkoins ir ilūzija, kas var iekarot pasauli

Zelta stienis. Dzelzs disks. Pērlīšu virtene. Plastmasas kartīte. Kokvilnas vai lina šķiedras papīra gabaliņš. Šiem priekšmetiem nav nekādas vērtības. Tos nevar apēst vai izdzert, ar tiem nevar apsegties. Un tomēr tie ir arī vērtīgi. Šo vērtību rada viens ārkārtīgi vienkāršs apstāklis: cilvēki uzskata, ka tā ir nauda, un tāpēc tā tiešām tāda ir.

Jebkura valūta ir vispārējas vienošanās spēkā uzturēti māņi. Tādā gadījumā bitkoins, digitālā kriptonauda, kas no vienas kabatas otrā pārceļo ar interneta starpniecību, ir drīzāk vispārējas vienošanās spēkā uzturēta psihedēliska halucinācija. Bitkoina koncepts ieraudzīja dienasgaismu 2008. gadā, kāda Satoši Nakamoto (pseidonīms) publicētā sīki izstrādātā “baltajā grāmatā”. 2013. gadā viena bitkoina vērtība bija 12 ASV dolāru. Brīdī, kad es rakstu šīs rindas, tā ir vērta vairāk nekā 10 000 ASV dolāru. Tikai pēdējo divu mēnešu laikā bitkoina vērtība ir divkāršojusies. Doma, ka kādas valūtas vērtība var astoņu nedēļu laikā pieaugt par 100 procentiem, ir, ja lietojam precīzu tehnisku terminoloģiju, pilnīgs sviests. Ja kaut kas tamlīdzīgs notiktu ar Japānas jenu vai ASV dolāru, šo valstu ekonomiku acumirklī iesūktu ellišķīgs deflācijas virpulis.

Cilvēces vēsturē nauda vienmēr pastāvējusi vienā no diviem veidiem: tā bijusi vai nu fizisks īpašums, teiksim, zelts vai pērlītes, vai arī bezseguma valūta – valdības autorizētas papīra naudaszīmes un monētas. Bitkoins un tā līdzinieki ieviesuši trešo kategoriju – digitālo valūtu, kuras darbības pamatā ir spēļu teorijas, ekonomikas un kriptogrāfijas (kodēšanas) sajaukums, tātad– kriptovalūtu. Jebkāda nauda būtībā ir kolektīva ilūzija. Bitkoins vēlas izstrādāt labāku veidu, kā ar šo ilūziju dalīties. Es, tāpat kā daudzi, bitkoina triumfa gājienu jau krietni sen vēroju ar izbrīnu un apjukumu. Cerībā tikt par to kaut kādā skaidrībā es sāku apzvanīt kriptovalūtas ekspertus un zinātniekus, lai uzdotu visiem vienu un to pašu jautājumu: vai bitkoins ir vienkārši kārtējais muļķīgais bums, kaut kas līdzīgs tulpju sīpoliem 17. gadsimtā? Varbūt riska investīcija (hedžs)– kā zelts? Valūta – kā dolāri? Saņemtās atbildes bija visai nevienprātīgas. Es dzirdēju gan “jebkas no augstāk minētā”, gan “nekas no augstāk minētā” un “neviens to vēl skaidri nezina”.


Labākas naudas meklējumi

Un, galu galā, kas tad vainas dolāriem? Ja jūs jautājat man– tikpat kā nekādas. Man patīk mana kredītkarte. Man nav iebildumu pat pret skaidru naudu. Taču, pēc citu domām, briesmas, ar ko draud dolārs, ir kliedzošas: naudas krājumus un tos regulējošos noteikumus kontrolē viena vienīga visvarena organizācija – ASV federālā valdība. Daži raizējas, ka, laižot apgrozībā pārāk daudz dolāru, varētu nonākt pie inflācijas, kas vairs nav savaldāma. “Šifropanki jau gadu desmitiem sapņojuši par pilnībā decentralizētām elektroniskām maksāšanas sistēmām,” raksta Timotijs Lī, interneta žurnāla Ars Technica vecākais reportieris tehnoloģijas politikas jautājumos, kurš jau krietni sen seko bitkoina gaitām. Tomēr vairums digitālās valūtas ideju cieš no viena un tā paša traģiskā trūkuma – daudzkāršošanas. Praktiski jebkas no tā, kas eksistē internetā (teiksim, teksti, fotogrāfijas vai datnes), var tikt nokopēts. Bailes no viltošanas epidēmijas nozīmētu digitālās naudas galu.

Bitkoins šo problēmu atrisināja, ieviešot blokķēdi1, tiešsaistes virsgrāmatu, kas reģistrē un apstiprina jebkādus vienādranga maksājumus, lai izskaustu divkāršās tērēšanas iespējas. Cilvēkiem ar noslieci uz ne gluži likumīgām darbībām palīdz tas, ka blokķēde visus darījumus kodē, garantējot anonimitāti. Maksājumu tīklu uztur un pārrauga bitkoinu “racēji”, decentralizēta indivīdu grupa, kas, bruņojusies ar jaudīgiem datoriem, apstiprina transakcijas un par savu darbu tiek atalgota ar jauniem bitkoiniem. Kopējais iespējamais bitkoinu krājums pasaulē ir ierobežots. Šādā veidā bitkoinu atrisina abas kriptopanku naudas problēmas: blokķēde nepieļauj centralizāciju, un apzināti ierobežotie bitkoinu daudzumi satur grožos inflāciju.

Blokķēde ir spoži atjautīga tehnoloģija, kas potenciāli varētu sarīkot īstu apvērsumu. Tādi cilvēki kā pazīstamais riska kapitālists Marks Andrīsens prognozē, ka tā, līdzīgi internetam, varētu kļūt par pamatu, uz kura balstās visa ekonomika. Lūk, kā Andrīsens intervijā laikrakstam The Washington Post iztēlojas šādas nākotnes pārvērtības: digitālas akcijas, digitāli kapitāli, digitāla līdzekļu vākšana kompāniju dibināšanai, digitālas obligācijas, digitāli kontrakti, digitālas atslēgas, digitālas īpašumtiesības uz jūsu māju, uz jūsu automašīnu... Un tālāk visi iespējamie finanšu pakalpojumu aspekti: apdrošināšanas līgumi, apdrošināšanas atvasinājumi, valūtas maiņa, naudas pārvedumi – un tā tālāk, un tā tālāk.

Neviens pagaidām droši nevar apgalvot, ka blokķēde tiešām pārveidos nākotnes ekonomiku, kā to paredz Andrīsens. Daudz skaidrāk zināms tas, ka šodienas ekonomiku tā pagaidām nav pārveidojusi. Kaut arī bitkoina darījumu skaits ar katru gadu pieaug, tas ne tuvu nelīdzinās masu tirgus patērētāju tehnoloģijas– piemēram, Google, Netflix vai kaut vai PayPal– mērogiem. Bitkoina vēl joprojām ir apgrūtinoši lietot (tipiska transakcija var aizņemt līdz 10 minūtēm), un tās cena ir ārkārtīgi nestabila. Pagaidām tā ir un paliek, teiksim skaidri un gaiši, visnotaļ draņķīga valūta, kas būvēta uz potenciāli revolucionāras tehnoloģijas bāzes.

Un tas mūs noved pie laikam gan uzkrītošākā jautājuma: ja reiz bitkoins kā masu tirgus valūta, pēc visa spriežot, izgāzusies, kāpēc tā guvusi tik pēkšņus panākumus kā ieguldījumu instruments?


Augstāk, augstāk, nezināmās tālēs

Pastāv neskaitāmas teorijas, kāpēc bitkoina vērtība augusi tik vājprātīgos tempos. Lai taupītu laiku un garīgo veselību, reducēsim tās līdz četriem megaargumentiem.


1. Lavīnu iekustinājis riska kapitāls (un zaļā gaisma, ko deva FIB).

Pirmos piecus gadus riska kapitāla interese par produktiem un kompānijām, kas saistīti ar bitkoinu, bija minimāla. Galu galā, jau pati kriptonaudas ideja bija bēdīgi slavena, pateicoties tās saistībai ar tiešsaistes melnajiem tirgiem, tādiem kā Silk Road, kur noziedznieki izmantoja digitālus žetonus, lai anonīmi tirgotu narkotikas un citas nelegālas preces. (Taisnību sakot, varētu aizrādīt, ka bitkoina vērtības celšanās tikai vairo iespēju, ka plašumā vērsīsies arī tās apšaubāmākie pielietojumi, teiksim, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas vai naudas atmazgāšana.) Kādu laiku likās, ka ASV valdība varētu mēģināt iznīcināt visvarenā dolāra šķietamo sāncensi.

Taču 2013. gada novembrī, neilgi pēc tam, kad FIB slēdza Silk Road, vairāki senatori kādā oficiālā sēdē uzteica bitkoinu un citas virtuālās valūtas, nosaucot tās par “likumīgiem finanšu pakalpojumiem”. Ne jau vienmēr senatoru vervelēšana sabiedriskās televīzijas valdības kanālā atbalsojas tirgū. Taču, kad nu reiz tā notiek, tad ar vērienu. Bitkoina vērtība mēneša laikā trīskāršojās, sasniedzot 900 ASV dolārus, un riska kapitāls to uztvēra kā gaidīto zaļās gaismas signālu. Ieguldījumi bitkoinā no gandrīz nulles 2012. gadā pieauga līdz 400 miljoniem ASV dolāru 2014. gadā un 600 miljoniem ASV dolāru 2016. gadā. Bitkoinam pagaidām vēl nebija skaidra pielietojuma plašākas sabiedrības dzīvē. Taču tā bija saņēmusi kaut ko vēl vērtīgāku– Vašingtonas svētību un Silīcija ielejas ziņkārību un naudu.


2. Tas ir digitālais zelts.

Bitkoinus jau sen mēdz dēvēt par digitālo zeltu. Novembra sākumā Bloomberg ziņoja, ka meklēšanas frāze “pirkt bitkoinus” popularitātes ziņā apsteigusi “pirkt zeltu”, vedinot domāt, ka bitkoinu vērtības pieaugums varētu daļēji būt saistīts ar to, ka ieguldītāji to uzskata par stilīgu dārgmetāla ekvivalentu. Tāpat kā zelta un sudraba, arī bitkoinu ir maz (tāda ir iecere), un, tāpat kā šie dārgmetāli, arī tās ir iecienīts nodrošināšanās veids inflācijas “vanagiem”, bailuļiem, sazvērestības teoriju cienītājiem un citiem pret oficiālo politiku noskaņotiem investoriem, kuri pārliecināti, ka globālo ekonomiku no sabrukuma vai hiperinflācijas vienmēr šķir ne vairāk kā mēnesis.

Ir vēl viens būtisks aspekts, kas bitkoinu padara līdzīgu zeltam: tās reputācija ir lielāka par reālo tirgu. The Wall Street Journal raksta, ka jebkurā atsevišķi ņemtā nedēļā bitkoinu darījumi nepārsniedz 34 miljardu ASV dolāru apjomu, un tas ir nepilns 1% no visa globālā valūtas tirgus.

Kā aizrādīja Ņujorkas Universitātes profesors Asvats Damodarans, vispāratzīta autoritāte finanšu un vērtības jautājumos, bitkoins var kļūt par pasaules rezerves kriptovalūtu– vai tikpat labi arī par gadsimta lielāko izgāšanos. “Patlaban tā gan nav sevišķi laba valūta, jo nav ne labs apmaiņas līdzeklis, ne arī labs uzkrājumu veids – tā ir pārāk nestabila,” viņš sacīja intervijā CNBC. Damodarans piedāvāja ticamāku bitkoinu nākotni: tā varētu kļūt par “millenniāļu (2000. gada paaudzes) zeltu”.


3. Tā ir
ICO tirgus rezerves valūta.

Kas ir ICO? Initial coin offering, sākotnējais monētu piedāvājums, būtībā ir veids, kādā kompānija var izmantot plašpakalpojumus līdzekļu savākšanai, nepārdodot savas akcijas. Atšķirībā no sākotnējā publiskā piedāvājuma jeb IPO (initial public offering), ICO piedāvā digitālus žetonus, kam dots jaunas kriptovalūtas nosaukums.

Plašāku aprindu domas par ICO dalās. Daži uz to raugās kā uz atjautīgu veidu, kā kompānijas dibinātāji var ātri savākt naudu, nepaļaujoties uz riska kapitāla regulētājiem. Citi norāda, ka tas ir vienkāršs paņēmiens, kā apvest ap stūri nabaga vientiešus, kuri meklē iespēju iesaistīties visā šajā kriptodrudzī. Un tas patiešām ir visīstākais drudzis: 2017. gadā ICO tirgus ir piedzīvojis sprādzienveida pieaugumu, savācot vairāk nekā 2 miljardus ASV dolāru jaunu kompāniju izveidošanai.

Vērojami vairāki veidi, kādos ICO trakums un bitkoinu bums savstarpēji uzkurina viens otru. Pirmkārt, daži analītiķi uzskata, ka pašu ienesīgāko ICO uzplaukums izskaidrojams ne tikai ar lētticīgu dvēseļu, bet arī bitkoinu miljonāru iesaistīšanos; pēdējie vēlas, nemaksājot nodokļus, dažādot savus ieguldījumus, konvertējot savus kriptovalūtas krājumus, par ko būtu jāmaksā kapitāla pieauguma nodoklis. ICO šo vajadzību apmierina.

Otrkārt, daudzi ICO investori konvertē savu naudu bitkoinos, pirms iegādājas jaunas kriptovalūtas žetonus. Tims Lī apgalvo, ka tas bitkoinu padarot par kriptoekonomikas “rezerves valūtu”. ASV dolārs krietni iegūst no sava pasaules rezerves valūtas statusa, kuram pateicoties, visā pasaulē tiek pieņemts vietējo valūtu vietā vai apmaiņā pret tām; tieši tas pats kriptovalūtas tirgus kontekstā sakāms par bitkoinu. Iespējams, ka visi šie faktori, kopā ņemti, darbojas tādā kā atgriezeniskās saites cilpā: bitkoinu miljonāri, tiecoties pēc kapitāla paplašināšanas un riska mazināšanas, vairo ICO prestižu, bet tas savukārt ceļ bitkoina vērtību.

Viens gan ir skaidrs: bitkoina vērtējums sagājis sviestā plecu pie pleca ar (iespējams, tikpat sviestaino) ICO bumiņu.


4. Varbūt viss ir pavisam vienkārši: bitkoins ir nepieredzēti muļķīgs burbulis, kam pamatā vienkārši absurda mēroga spekulēšana.

Liekas dīvaini saukt valūtu par burbuli. Taču specifiskākas terminoloģijas trūkuma dēļ burbulis šķiet vienīgais vārds, ko uz to varētu attiecināt.

Pat ja mēs pieņemam argumentu, ka blokķēde ir ģeniāla, kriptovalūta ir jaunais zelts, bet bitkoins– ICO tirgus rezerves valūta, tik un tā vairāk nekā dīvaini redzēt, ka jebkāda produkta vērtība sešu nedēļu laikā divkāršojas situācijā, kad nav notikušas nekādas būtiskas izmaiņas ne tā reālajos panākumos, ne pielietojumā. Toties ievērojama un arvien pieaugoša ir distance starp bitkoinu transakciju apjomu (kurš kopš 2012. gada audzis 32 reizes) un tirgus cenu (kura palielinājusies vairāk nekā 1000 reižu).

Aptaujas liecina, ka vairums bitkoinu īpašnieku tās pērk un glabā, lai vēlāk apmainītu pret dolāriem. Te nu skaidri un gaiši sakāms tikai viens: ja galvenais un izplatītākais iemesls kāda īpašuma iegādei ir nodoms sagaidīt, lai ceļas tā vērtība, un tad apmainīt pret dolāriem, tad tā ir nekam nederīga valūta. Tā cilvēki rīkojas ar beisbola kartītēm vai pastmarkām– ne jau ar naudu. Vairumam bitkoinu īpašnieku tā nav valūta. Tas ir kolekcionējams objekts – digitāla beisbola kartīte, tikai bez sportistu sejām un spēļu statistikas.

Bitmonētas vērtības eksplozija bijusi diezgan muļķīga. Taču arī no muļķības var dzimt dižas lietas.

Kā Dans Gross rakstīja savā grāmatā “Paukš!”, ziepju putas, ko pārsprāgstot atstāj burbuļi, bieži vien kļūst par mēslojumu novatoriskām nākamās paaudzes tehnoloģijām. Pirms nacionālajām telegrāfa un dzelzceļa sistēmām, pirms tehnoloģijas gigantiem bija telegrāfa burbulis, dzelzceļa burbulis un (kā gan to varētu aizmirst?) interneta kompāniju un tiešsaistes tirdzniecības burbulis. Blokķēdei, tāpat kā visām minētajām tehnoloģijām, ir potenciāls kļūt par neaizstājamu digitālās ekonomikas infrastruktūras elementu– pat gadījumā, ja brīdī, kad jūs lasāt šīs rindas, bitkoina cena jau nokritusi zemāka par zemu.

Vissaturīgākā saruna par bitkoinu man bija ar Kristianu Katalīni, MIT Slouna menedžmenta skolas tehnoloģijas pasniedzēju. Viņš sāka ar to, ka uzskaitīja trīs klasiskās naudas funkcijas: tā ir uzskaites mērvienība (ienākumus var mērīt dolāros), vērtības uzkrāšanas veids (dolārus var nēsāt makā, un tie nesabojāsies) un maiņas līdzeklis (iedodiet kādam dolārus, un šis cilvēks būs pārliecināts par to vērtību). Vai bitkoins atbildīs visiem trim kritērijiem? Iespējams, viņš sacīja. Bet iespējams, ka tas nenotiks– un tam nebūs nozīmes.

“Var iztēloties, ka nākotnē iespējama kriptovalūta, kas pārsvarā kalpotu par vērtības uzkrājumu– kā zelts,” viņš teica. “Tā būtu decentralizēta un noturīga, taču ar augstām transakciju izmaksām. Es to varētu izmantot, lai nopirktu māju, bet ne tasi kafijas. No otras puses, citas valūtas varētu būt piemērotākas mazākiem maksājumiem. Varbūt ar digitālās tehnoloģijas palīdzību mēs varētu lietot daudzus un dažādus valūtu veidus un vērtības uzkrāšanas funkcija būtu pilnībā šķirta no apmaiņas līdzekļa funkcijas.”

Pilnīgi droši šķiet tas, ka naudas nākotne liks mums pārskatīt savas vispārpieņemtās definīcijas– teiksim, kas ir valūta, kas ir burbulis un kas ir sākotnējais piedāvājums. Tas, kas nupat novembrī noticis ar bitkoinu, atgādina lēkmi, kura nevar turpināties ilgstoši. Taču muļķīgi mēģināt izstrādāt racionālus modeļus brīdim, kad šāds tirgus pats sevi noregulēs. Cenas, tāpat kā valūtas, ir kolektīvas ilūzijas. Un amerikāņu ekonomikas burbuļu vēsture liek domāt, ka nacionāla mēroga halucinācijas, tādas kā 19. gadsimta pārspīlētā dzelzceļu tīkla būve, var likt pamatus visnotaļ reālām pārvērtībām, ko pieredzēsim nākamajā paaudzē – pat tad, kad tās ar skaļu paukš! pārsprāgušas.


The Atlantic
, 2017. gada 30. novembrī

Tulkojusi Sabīne Ozola


1
Blokķēde ir izkliedēta datubāze, kas ir pastāvīgi augošs sakārtotu ierakstu, kurus dēvē par blokiem, saraksts. Katrs bloks satur laika zīmogu un norādi uz iepriekšējo bloku.
Raksts no Janvāris 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela