teritorija

Lorena Vatela

Bites

Getty images

Tad amorieši, kas dzīvoja kalnos, gāja jums pretī un vajāja jūs, kā bites to dara, un kāva jūs Seīrā līdz pat Hormai.”

Manā istabā ir bite, kas dūc un lidinās pēkšņiem rāvieniem kā lidmašīna ar navigācijas sistēmas traucējumiem, sīkā niknumā atsitoties pret plikajām baltajām sienām un radot neciešamu troksni – šos asos, dzirkstelēm līdzīgos pārgalvīgas sadursmes paukšķus. Es esmu tūriste svešā zemē, mitinos svešā istabā, kas, bitei šaudoties no sienas uz sienu, šķiet paplašināmies, it kā bites zumēšanas spēks kaut kā pārbīdītu sienas, salauztu telpu savādi nobīdītās plaknēs un baltās sienas izšķīdinātu gaismas joslās. Varbūt tās sacietē? Grūti pateikt, ir tik gaišs, gandrīz apžilbinošs kā filmās, kad tūlīt jānotiek kaut kam katastrofālam, parasti nukleāram, magnētiskam vai liktenīgam. Vienīgais, ko es redzu, ir bite – nu melna kā apkvēpis akmens. Tā joprojām šaudās no sienas uz sienu kā pinbola bumbiņa vai uzvelkama mašīnīte, ko uz priekšu dzen dusmas ar vienu vienīgu mērķi – dzelt, dzelt, dzelt. Ietriekt dzeloni ādā – manā ādā –, lai man izraisītu maksimālu kaitējumu, maksimālas sāpes. Es ļoti sparīgi, pat izmisīgi atgaiņājos no bites, sirdij dauzoties, cenšos to nosist, pirms tā mani sadzēlusi. Taču es nespēju to nogalināt, tā grib dzīvot, un pat tad, kad mēģinu biti iedzīt traukā ar ūdeni – no kurienes te pēkšņi uzradies ūdens? no kurienes trauks? –, bite nemirst. Tā rūc kā motorlaiva ar ātrinošo pārnesumu, stūrējot manas labās rokas – manas rakstošās rokas – virzienā, un es pamostos.

Sapņi mani parasti garlaiko. Ja es tos vispār atceros, tie atrod ieganstu un izslīd pa durvīm, pirms esmu pacēlusi galvu no spilvena. Izņemot biti. Šajā svešajā zemē visu dienu es domāju par biti sapnī. Kopš bērnības man no bitēm ir bail, nāvīgi bail. Šīs bailes pārņem pēkšņi; āda, kauli, nervi deg kā ugunīs; draudu līmenis sasniedz vārīšanās punktu. Tik intensīvu sajūtu saknes parasti meklējamas kādā mokošā, neaizmirstamā notikumā. Tādā kā bites dzēliens, neizturamas sāpes, dzīvībai bīstama tūska, ātrā palīdzība, adrenalīna injekcija.

Tas ir dīvaini, bet neatceros, ka mani bērnībā būtu sadzēlusi bite. Atceros tikai bailes, kas laikam bija radušās iztēlē, bailes bites izskatā: tās veidojās ap sāpēm, ko es tikai iztēlojos, gaidīju, nevis piedzīvoju. Lielu daļu bērnības pavadīju, uzmanoties no bitēm, un bailes tikt sadzeltai mina man uz papēžiem kā spoks. Katru pavasari manas dzimtās pilsētas acāliju krūmi izsprāga sulīgi sārtos un rozā ziedos, pilsētas parkus klāja biezi tulpju paklāji, lupīnas pārvērta pļavas zvaigžņotā debess ainavā. Tāpat kā vairumam cilvēku, man patīk puķes, to krāsu bagātība, maigās formas un vilinošās smaržas. Bet, tā kā ziedi neizbēgami piesaista bites, pavasaris man ir šausmu laiks. Starp saldajām smaržām slēpjas briesmu smaka – kā čūska, kas uzglūn no krūmāja.

Kā ikviens kārtīgs tūrists, es velkos ārā no svešās istabas un dodos lejup pa vienu no daudzajiem pilsētas pakalniem, lai apmeklētu vienu no tās daudzajām baznīcām. Šī ir maza, balta pērle, ko projektējis slavens 17. gadsimta arhitekts un kas tiek uzskatīta par nenovērtētu tālaika izteiksmīgā arhitektūras stila brīnumu. Tomēr, atšķirībā no kārtīga tūrista, neesmu izpētījusi darba laiku un ierodoties atklāju, ka baznīca ir slēgta. Es stāvu pagalma tālākajā galā kopā ar citiem apjukušiem apmeklētājiem, no kuriem daudzi cieņpilnā klusumā atpūšas uz pakāpieniem pie sānu ejām. Akmeņi, kas mūs ieskauj, atspīd bālā mirdzumā, un ir sajūta, ka mēs būtu iegremdēti meistarīgi izgrebtā ziloņkaula lādē, kura pēc izmēra ir pielāgota cilvēkam, bet ir pavērsta uz dievišķo – ideāls intimitātes un godbijības apvienojums.

Neparastā ieliektā baznīcas fasāde atjautīgi sasaucas ar abām arkotajām ejām, kas ieskauj pagalmu. Ejas sedz divi stāvi ar baltām, noapaļotām mauru arkām, virs kurām ir trešais stāvs, kas atrodas nost no zemāk esošajām arkām un ko rotā nelieli kvadrātveida logi. Starp šiem logiem un jumtu ir bites. Mazākās bites redzamas dekoratīvajās vītnēs virs katra loga karnīzes, lielākās bites ir ķieģeļos iestrādātu apļu rindā tieši zem jumta līnijas. Jau atkal bites, izsmalcinātas, akmenī kaltas bites. Un tās izskatās visai karaliski, to ķermeņi rotāti ar smalkiem gredzeniem, spārni izkārtoti kā samta apmetnis, kājas izvērstas zvaigznes formā. Interesanti, ko īsti tās simbolizēja laikā, kad baznīcu projektēja, un par kuru izcilu personību vai patronu tām bija jāatgādina ticīgajiem, kas nāca no pagalma puses.

Atgriezusies savā svešzemes istabā, jūtu kārdinājumu dziļāk papētīt bišu vēsturisko simboliku arhitektūrā un citos mākslas veidos. Pamatīga izpēte neapšaubāmi atklātu daudzus informatīvus faktus par bišu nozīmi kultūrā cauri laikiem. Šīs ziņas es varētu iekļaut rakstā, pastiprinot vēstījumu un piešķirot rakstam zinātniskas autoritātes un vēsturiskas ticamības auru. Tomēr, kad pavirša iedziļināšanās “bišu simbolismā” aizved mani pie epigrāfā citētā Bībeles fragmenta, es šo ieceri atmetu. Apzinos, ka mans impulss ievākt faktus patiesībā ir izvairīšanās, māņu manevrs, kas novērš uzmanību no manas patiesās ziņkāres par bitēm, kura būtībā ir tīri personiska. Ieraugot bites, kas iecirstas akmenī virs mirdzošās baznīcas pagalma ejām, es atceros biti sapnī. Biti, kas dusmīgi zum, dauzoties pret manas svešās istabas sienām, un bite no sapņa atgriež manas bailes. Mirklis, kad ieraugu biti, mani vienmēr iegremdējis manā primitīvākajā būtībā, panikā kritušā dzīvniekā, kas alkst izdzīvot: mute sašķobīta kliedzienā, galva mežonīgi mētājas, kājas skrien pašas, kad cenšos bēgt vienlaikus uz visām pusēm, rokas vicinu pa gaisu ar bezspārnu radījuma izmisumu, mēģinot lidot.

Tas ir pazemojoši. Panika, zaudēta kontrole, zaudēta pašcieņa. Tiklīdz pamanu biti, manis vairs nav, esmu iztukšota, manī ielīst bailes. Tās ieplūst caur katru atveri, katru poru, piepilda mani un iet pāri malām. Bailes, no kurām es, šķiet, nekad neizaugšu. Tās pavada mani no bērnības līdz koledžai, no pilsētas uz pilsētu un līdz pat pusmūžam. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk kaunos par šīm bailēm. Tāpēc es slēpju tās no visiem, ko pazīstu. Visvairāk no sevis.

Tomēr šķiet, ka kaut kā esmu nodevusi šīs bailes savam bērnam, kas no bitēm baidās vēl vairāk nekā es. It kā bailes būtu ģenētiskas, nevis iemācītas. Bet, ja bailes tiek iemācītas, varbūt tās var nodot tālāk, pašam nemanot, – arī cilvēkam, kuru mīli visvairāk, – nodot tās klusi, neapzināti, neskatoties uz pūliņiem tās slēpt un apspiest. Vienkārši esot kādam tuvumā, tu vari viņu inficēt ar savām bailēm, gluži tāpat kā tu vari nodot otram žestu vai runas manieri. Vai arī vīrusu, un, lai kā tu censtos bailes neizplatīt, tās galu galā izpaužas ar tiem pašiem simptomiem, tām pašām iedomātajām sāpēm.

Šķērsojusi okeānu un atgriezusies savā zemē, es apciemoju kaimiņu, matemātiķi. Viņa zināšanu joma ir kaut kas, ko sauc par topoloģiskās kvantu lauka teorijas mezgloto trīsdimensiju objektu invariantiem. Viņš mēģina šo sarežģīto jomu man izskaidrot visvienkāršākajā veidā, izmantojot analoģiju, kurā sarkanā skudra ilgi staigā pa lielu galdu un daudzie ceļi, pa kuriem skudra staigā, kaut kā noved pie visu iespējamo galda virsmu izpētes. Diemžēl, pārsniedzot zemo manas abstrahēšanas spējas līmeni, man smadzenēs iemetas krampji, tā nu matemātiķa sirsnīgi vienkāršotais skaidrojums par viņa sarežģīto jomu man nepasaka neko. Tomēr tas izskaidro, kāpēc pirms vairākiem gadiem matemātiķa sieva nolēma, ka viņam būtu labi izvēdināt galvu un izkustēties no mājas, apmeklējot biškopības kursus pilsētas botāniskajā dārzā. Un kāpēc viņš ir viens no retajiem, kas pēc biškopības kursu apmeklēšanas patiešām kļūst par biškopi. Viņš parāda man savus stropus, ko ierīkojis nomaļā pagalma stūrī. Uz pieticīgiem koka statīviem stāv vairākas vienkāršas baltas kastes, kas atgādina zemus dokumentu skapīšus. Es uzņemu dažas stropu fotogrāfijas un mazliet pafilmēju. Ir saulaina novembra pēcpusdiena, šajā valsts daļā biškopjiem relatīvi mierīgs laiks. Bet stropu iekšpusē bites – viņš stāsta – ir visai rosīgas. Tās silda bišu māti un ieskauj to kustīgā ņirbošu spārnu spietā. Dažas nomaldījušās bites riņķo ap skrejām stropu apakšējā daļā, un varu apzvērēt, ka dzirdu to dobjo dūkoņu. Matemātiķis gan apgalvo, ka tā ir lidmašīna augstu virs galvas. Es tomēr labāk netuvojos.

Atšķirībā no manis biškopis matemātiķis no bitēm nebaidās. Gluži otrādi, viņu tās valdzina, viņš tās ciena un apbrīno. Šie vienkāršie baltie skapīši viņa pagalma stūrī slēpj sarežģītu svešu pasauli, svešu sugu un svešu bioloģiju, ko matemātiķis pamazām gadu no gada cenšas izprast, vērojot svešos darbībā. Viņš man stāsta, ka šīs sugas vienība ir nevis atsevišķs kukainis, bet visa kolonija. Bišu izturēšanās un izdzīvošana ir atkarīga no bišu saimes kā kolektīva. Bite viena pati aiziet bojā vienā naktī, bet tūkstošiem bišu cita citu uztur pie dzīvības. Tā kā atsevišķa bite nedomā un nerīkojas pati par sevi, bet gan kalpo lielākai kopienai, matemātiķis uzskata, ka bites būtībā ir altruistes. Biologiem ir savs apzīmējums bitēm un citiem sabiedriskiem kukaiņiem: superorganisms.

Es jautāju matemātiķim, vai viņš kādreiz ir sadzelts.

– Protams, – viņš diezgan strupi nosaka.

Taču bites dzeļ tikai ar vienu mērķi – lai aizstāvētu saimi. B kategorijas filmu klišeja ar saniknotu slepkavbišu spietu ir cilvēku iztēles auglis. Viņš turpina skaidrot, ka tad, kad strops kļūst pārpildīts vai dzīvošanai nepiemērots, puse vai pat visa bišu saime kopā ar bišu māti dodas prom. Bites spieto nevis uzbrūkot, bet gan tad, kad masveidā pamet veco mājvietu, lai meklētu jaunu. Bez mājām palikušu bišu spiets ir miermīlīgs un dzeļ reti.

Tāpat kā daži cilvēki brauc ar motociklu, lai justu adrenalīnu, matemātiķim patīk ķert un pārvietot spietus. Viņam īpaši patīk iziet cauri spietam. Viņš saka, ka tas ir kā ieiet mākonī. Mākonī, kas sastāv no desmitiem tūkstošu bišu. Es mēģinu to iztēloties – šo bišu mākoni, lidojumā biezu un tumšu, un zumēšanas troksni kā vētrā.

– Izklausās biedējoši, – es saku.

– Gluži pretēji, – viņš smaidot atbild.

Stāvēt spieta vidū, šajā iespaidīgajā veidojumā, kas apliecina sugas instinktu sadarboties, nevis gūt pašlabumu, esot liels mierinājums un privilēģija. Pats nebūdams reliģiozs, viņš saprotot, kāpēc cilvēki biškopību uzskata par garīgu nodarbošanos.

Biškopis matemātiķis no bitēm nebaidās, nepavisam ne. Taču viņš baidās par bitēm. Kapitālisma inovācijas, kā viņš mani apbēdināts informē, ik gadu izraisa postošus bišu saimju zaudējumus. Bites nogalina lauksaimniecības pesticīdi. Bites nogalina jauni komerciāli projekti agrāk drošajos biotopos. Bites nogalina migrējošā biškopība. Piemēram, lai palīdzētu apputeksnēt milzīgo daudzumu mandeļu, ko audzē rietumu piekrastē, vairāk nekā miljonu bišu stropu no dienvidaustrumiem iekrauj kravas automašīnās un ziemas vidū pārved pāri visai valstij. Bites pamostas no miega nedabiski agri, barojas tikai no mandeļu ziediem, nevis atrod daudzveidīgu barību un ir pakļautas cita reģiona slimību un pesticīdu iedarbībai. Šāds pārbrauciens, ko matemātiķis dēvē par nāves ceļu, miljoniem bišu ir ceļojums vienā virzienā, liktenīga pārvietošana, ko peļņas vārdā ar tām izdara cilvēki.

Matemātiķis man rāda dažus iepriekšējā gada bišu rāmjus, plānus koka taisnstūrus, kas pildīti ar sarežģītiem sešstūru mežģīņu pinumiem no dzintarkrāsas šūnu vaska. Viņš mani mudina atgriezties pavasarī, kad pilsēta zied un bites san no zieda uz ziedu. Es viņam saku, ka padomāšu. Pirms aizeju, viņš man pasniedz mazu medus burciņu ar viņa stropu ražu. Kā norāda matemātiķis, viena medus piliena radīšanai nepieciešami 1500 lidojumi.

– Padomājiet, cik reižu cik daudzām bitēm jālido un kādas pūles jāpieliek, lai piepildītu 20 litru spaini, – viņš, galvu šūpojot, nosaka. – Tas nebeidz mani pārsteigt.

Es piespiežu sevi noskatīties video par spietošanu. Spiets gaisā, tā kopīgā lidojuma neprātīgā spriedze – šķiet, ka gaiss būtu pilns dūcošām dzirkstelēm. Un nolaidušies spieti – trokšņaini, kūsājoši ķekari pie zariem un jumtu dzegām, ugunsdzēsības hidrantiem un velosipēdiem. Kas mani šajos tēlos satrauc visvairāk? Pirmkārt, draudīgā dūkoņa, ko rada spieta spārnu kustība. To lidošanas veids – haotiskais zigzagveida pēkšņums. Un to milzīgais, neaptveramais skaits, plūstošā, šķietami dusmīgā masa, un ikviens tās elements spēj dzelt – kā milzīgi lieli sīku kareivju gaisa spēki, kas pilotē mazas iznīcinātājlidmašīnītes.

Visus šos kadrus, kas man šķiet biedējoši, pat draudīgi, ir iemūžinājuši, izstāstījuši un publicējuši biškopji entuziasti visā pasaulē. Atšķirībā no manis viņi nebūt nav nobijušies vai apdraudēti; gluži pretēji, viņi ir sajūsmā un smaida kā bērni. Visneparastākais ir tas, ka par dzēlieniem viņi stāsta uzjautrinoties, it kā viņus būtu ķērusi lietusgāze. “Tas bija labais,” viens no biškopjiem raksturo neseno dzēlienu. Acīmredzot, ja neesi viens no retajiem cilvēkiem, kam ir alerģija pret atsevišķu kukaiņu kodumiem, bites dzēliens nav nekas ārkārtējs.

Tad no kurienes radušās manas bailes no bitēm? Droši vien traumatisks bites dzēliens ieslēpts manu apspiesto bērnības atmiņu krātuvēs. Es piezvanu mātei cerībā, ka viņai būs kas sakāms par manām bailēm no bitēm.

– Vai mani kādreiz ir sadzēlusi bite? – es viņai jautāju.

– Nē, – viņa nevilcinādamās saka, – vismaz es neatceros.

Taču viņa atceras atvaļinājumu, ko ļoti sen pavadīja kopā ar manu tēvu kaut kur tropos.

– Mēs braucām ar auto, – viņa stāsta, – un tavs tēvs bija pie stūres, kad pa atvērto logu ielidoja bite un viņu sadzēla.

– Ā, tātad tētis ir tas, kuru sadzēla, – es saku. – Nevis es.

– Intīmā vietā, – viņa piebilst.

– Tiešām? – es saku. – Nekad neesmu šo stāstu dzirdējusi.

– O, jā, bite iedzēla tavam tēvam intīmā vietā, – viņa atkārto, un viņas tonis ir vairāk nekā priecīgs. Es iztēlojos, kā tēvs, sāpēs saspiedis kājstarpi, panikā sasveras, zaudē kontroli pār auto un ietriecas palmā.

– Kas notika? – es jautāju.

– Nekas, – viņa atbild. – Pasāpēja, un pēc tam viņam viss bija kārtībā.

Tā kā es nekad neesmu sadzelta, no kā īsti es baidos? Kāpēc svešumā sapņoju par biti un kāpēc šo sapni atceros? Kāpēc sapnī tik ļoti vēlējos biti nogalināt? Tāpēc, ka man šķita – tā vēlas man iedzelt, tāda būtu acīmredzamā atbilde. Kāpēc bite sapnī šķita dusmīga, un kāpēc es izdomāju, ka bitei vispār var piemist emocijas? Kāpēc biju pārliecināta, ka man uzbrūk? Es, nevainīgā, – maza, asa, elementāra niknuma mērķis. Tagad es, protams, zinu labāk, ka tās ir manas B kategorijas šausmu filmu idejas par bitēm – niknām, atriebīgām karotājām, kas man uzbrūk ar nodomu kaitēt. Īstās bites nav ne dusmīgas, ne atriebīgas, tās sadarbojas un sazinās. Bite dzeļ tad, kad ir apdraudēta, un sapnī es mētājos un vicinos, cenšoties to noslīcināt. Diez vai var vainot biti, ka tā grib man iedzelt. Bites dzeļ, lai aizsargātu savas mājas, barību un mazuļus. Tā rīkoties tām liek pašsaglabāšanās instinkts – iespējams, pats elementārākais instinkts, kāds vien eksistē.

Gandrīz visi zina, ka bites, kad tās dzeļ, zaudē dzeloni. Tās zaudē arī daļu no zarnām un citiem svarīgiem iekšējiem orgāniem, tāpēc bites dzeļ tikai vienreiz. Pēc tam tās mirst. Matemātiķis bites dzēlienu salīdzina ar sava veida pašnāvnieka misiju – upuri lielāka labuma vārdā. Dažiem pašsaglabāšanās instinkts izrādās liktenīgs. Tā tas noteikti bija manam tēvam. Viņš varbūt atveseļojās no bites dzēliena, bet viņam pilnīgi noteikti viss nebija kārtībā. Lielāko daļu manas bērnības mans tēvs pavadīja pats savā pašnāvnieka misijā, ilgi un lēnām izgaisdams, kas viņam beidzot izdevās pavisam, aiz mājas ielaižot sev lodi galvā dažas dienas pēc tam, kad es biju devusies uz koledžu.

Ilgos gadus līdz viņa nāvei māte sevi nodzina, cenšoties atturēt tēvu no izgaišanas. Viņa vadāja viņu pie ārstiem, tai skaitā pie vecā kaluma psihoterapeita, kurš neuzskatīja, ka depresiju var ārstēt ar zālēm. Māte kopā ar viņu apmeklēja transcendentālās meditācijas semināru un neko neteica, kad viņš ģimenes vakariņu laikā aizvēra acis, lai meditētu. Māte viņu meklēja, kad viņš nebija atgriezies mājās, un reiz atrada automašīnā pie ezera ar šauteni uz pasažiera sēdekļa. Ieroci viņa iemeta ezerā. Kad mājās viņš vairs nespēja izturēt, māte viņu ievietoja psihiatriskajā klīnikā; kad viņš nevarēja izturēt klīnikā, viņa pārveda to mājās. Māte aizveda viņu uz elektrošoka terapiju, pēc kuras viņš uz kādu laiku aizmirsa, ka viņam ir depresija. Viņa viņu žēloja, lamāja, lūdzās, vicināja dūres, raudāja. Neko no tā, ko viņa darīja, ko pārdzīvoja, viņa nestāstīja maniem brāļiem un māsām, bet man pastāstīja. Es vēl arvien biju bērns, bet es biju vecākā, atbildīgākā un spējīgākā, vairāk līdzinājos viņas māsai nekā meitai. Kad māte man to visu izstāstīja, viņa, pati negribot, inficēja mani ar savām bailēm. Tagad es šīs bailes tikpat kā neatceros, bet zinu, ka tās ir bijušas. Bailes tēva veidolā, kas apauga ap sāpēm, kuras es nevarēju iztēloties un neuzdrošinājos paredzēt, – sāpēm, kuras, lai cik izmisīgi es mēģinātu bēgt, mani drīz vien sadzeltu.

Pieņemot, ka pašsaglabāšanās instinkts ironiskā kārtā piespieda tēvu iznīcināt sevi, ir grūti viņa rīcību uztvert kā upuri lielāka labuma vārdā. Tiklīdz tēvs nospieda gaili, viņš upurēja jebkādu cerību uz lielāku labumu, atstājot mūs ar mazāku labumu. Bez tēva mūsu ģimene šķita ievērojami sarukusi, pamesta, aptumšota, it kā mums pāri būtu savilcies blīvs mākonis. Smags, pelēks un slapjš, tas nekad nepazuda. Pat nenojaušot, ka tas tur ir, es dzīvoju tā ēnā, pastāvīgi izjūtot tā spiedienu. Spiedienu aizpildīt caurumu, ko tēvs bija atstājis mūsu ģimenē. Spiedienu izlikties, ka viss ir kārtībā, kā nožēlojami ieteica māte, – ar augsti paceltu galvu. Spiedienu būt atbildīgai, spējīgai, prātīgai, īpašai, neuzvaramai.

Tādi bija mani pieaugšanas laikapstākļi – bezgalīga zema spiediena atmosfēra. Lielākajā daļā manu dienu tika prognozēts apmācies laiks ar iespējamu lietu. Bieži vien spiediens kļuva neizturams, un tad sākās vētras. Divdesmitgadnieces vētras, kad es aizbēgu un paliku stāvoklī; trīsdesmitgadnieces vētras, kad man bija romāns un es šķīru laulību; četrdesmitgadnieces vētras, tad piecdesmitgadnieces… Pirms es to aptvēru, vētras bija iemājojušas manī. Manas “es” vai “ne-es” vētras – kā nu kurā gadījumā. Šīs vētras joprojām plosās, arvien iesprostotas šajā novecojošajā krātiņā, tās pastāvīgi noved mani spožās gaismas ārprātā, gaisa asmeņi, kas švīkst cits pret citu, cīnoties ar temperatūru un visiem šiem spiedieniem… Dievs, cik tas ir nogurdinoši, vētras mūžīgi bezjūtīgi rēc ar tik dramatisku dārdoņu, nav brīnums, ka es vienmēr sevi iztukšoju.

Nē, tās nav bites – ne īstās, ne sapņu –, kas jūt dusmas. Tā esmu es. Pastāvīgi, zem virskārtas. Tā esmu es, kas vēlas nodarīt ļaunu, dzelt, kad vien jūtos apdraudēta. Es esmu sapņu bite, B kategorijas filmu bite, mūžīgā bite, kas izstiepusi dzeloni kā zobenu, bite, kas sitas pret loga rūti, vēlēdamās iekļūt, izkļūt, atdarīt, drudžaini lidojot, laižoties no zieda uz ziedu, bite mierīgāka, bite gudra, bite sanoša, bite manī, kas kā bumbvedējs, kā raķete, kā torpēda uzbrūk ikvienam, kuru uzskata par ienaidnieku. Tā esmu es, no kuras es patiešām baidos, dusmīgā es, atbildīgā es, spējīgā es, kas ar maziem elektrizētiem paukšķiem atsitas pret baltajām sienām, es, kas gatava mirt, lai nojauktu sienas, lai izgaismotu telpu ar sava niknuma diženumu. Ja vien dusmas būtu tik noderīgas, ja vien tās spētu izkustināt sienas, pasaules, jebko.

Vēsā pavasara rītā es sēžu uz lieveņa ar datoru un piezīmju grāmatiņu līdzās. Pagalmā zied kizils, acāliju krūms, kas brēc pēc apcirpšanas, gardēnija, apskretis persiku koks, taču no bitēm ne miņas. Internetā meklēju attēlus ar tām akmens bitēm, kuras redzēju virs baltajām baznīcas iekšpagalma ejām. Kādā tuvplāna fotogrāfijā atklāju detaļu, ko nebiju pamanījusi: akmens puķes, visas vienādā izmērā, bet katra nedaudz atšķirīga, it kā dzegas apakšā gar dekoratīvo karnīzi būtu uzplaucis puķu dārzs. Ziedi bija sakārtoti glītā rindā tieši virs bitēm, it kā vilinātu tos apputeksnēt, bites pavērsušās augšup pret ziediem, it kā jebkurā mirklī katra no tām varētu pacelties no akmens, pārlidot uz ziedu un iebāzt snuķīti ziedlapiņu centrā, lai ievāktu nektāru medum.

Skapja dziļumā atrodu neatvērtu biškopja matemātiķa dāvanu. Es iemērcu pirkstu mazajā burciņā. Medus uzpil man uz mēles, un es iztēlojos neskaitāmos lidojumus, ko bišu tūkstoši veikuši, lai to pagatavotu. Es izjūtu šo intensīvo saldumu, lipīgumu, zeltaino piegaršu. Dažas medus bišu sugas apputeksnē lielāko daļu pasaules pārtikas kultūraugu, bet cilvēki pret tām izturas arvien vieglprātīgāk. Kāpēc? Lai cik liela būtu peļņa, nav lielāka labuma, kura dēļ būtu vērts upurēt šo unikālo superorganismu. Savā ziņā vārdam “biškopis” no vienkārši aprakstoša jēdziena būtu jākļūst par mērķi, uz ko tiekties. Mums visiem jākļūst par biškopjiem. Mums jāsaglabā bites uz šīs zemes, jānodrošina tām laba dzīve, jāpasargā tās no izmiršanas. Ja to nedarīsim, mēs būsim nākamie.

Ar dzeloni bruņotā bite lielāko mūža daļu man bijusi pastāvīgs bieds, bet vairumam – labi ja neliels apgrūtinājums, ko var diezgan viegli izdzīt pa atvērtu logu vai ar kompaktdiska vāciņa un burkas palīdzību notvert un izlaist laukā. Interesanti, ka pēdējā gada laikā mani beidzot sadzēla – divreiz. Lai gan šis pieredzējums ir sāpīgs – pēkšņs šāviens no nekurienes, kā karsta stikla šķemba zem ādas –, mazliet pasāp, un viss atkal ir kārtībā. Es pārcietu dzēliena šoku, un es pārcietu iedomātās nepanesamās sāpes, kas izrādās pavisam panesamas, tieši kā apgalvo biškopji. Nekas tāds, par ko rakstīt vēstulē uz mājām. Tomēr te nu es esmu un par to rakstu – par šīm saprātīgajām, panesamajām sāpēm, kāda ir lielākā daļa sāpju, ar ko nākas saskarties parastā dienā, parastā dzīvē.

Tagad es vairs nebaidos no dzēlieniem tik ļoti kā iepriekš. Esmu ieguvusi vismaz bites lieluma perspektīvu, izplēsusi bites lieluma caurumu savās bailēs, kas nav daudz, bet vairāk nekā nekas. Un tad kā pēc signāla, it kā vārdi, kas izplūst no manas pildspalvas, spētu pieburt, parādās bite, pārlido pāri manai piezīmju grāmatiņai, aizšaujas kā neaizsiets balons un pazūd skatienam. Tad vēlreiz, trešo reizi… Šī bite, vienīgā bite, ko šodien esmu redzējusi, ir kā atgādinājums, ka bites vienmēr ir līdzās – tāpat kā dzēliena draudi un medus solījums.

© salmagundi.skidmore.edu

Raksts no Maijs 2024 žurnāla

Līdzīga lasāmviela