Bads

Tieši pirms melnās nāves – no 1250. līdz 1345. gadam – bada laiki Eiropā bija bieža parādība. Eiropa cieta no pārtikas trūkuma, jo iedzīvotāju pieprasījums bieži vien pārsniedza pieejamos pārtikas resursus. Nepilnvērtīgs uzturs samazina spēju pretoties slimībām, 14. gadsimta 40. gadu beigu mēris sākās īpaši nepiemērotā brīdī. Turpretī aptuveni divus gadsimtus pēc melnās nāves, kad iedzīvotāju skaits bija ļoti sarucis, bada laiki bija retums. 1550. gadā iedzīvotāju skaits bija atjaunojies līdz agrākajam līmenim, un Eiropu atkal sāka piemeklēt bada laiki. Visbiežāk pārtikas trūka tad, kad reģioni bija sasnieguši maksimālo iespējamo apdzīvotības līmeni, kas viduslaikos bija 20 miljoni cilvēku Francijā, 14 miljoni Itālijā un 5 miljoni Anglijā. Ar šādu iedzīvotāju skaitu jebkurš būtisks pārtikas ražošanas apjoma kritums izraisīja badu.

Biežs pārtikas trūkuma cēlonis bija ilgstoši slikti laikapstākļi, kas iznīcināja ražu. 1315. gada pavasarī Ziemeļeiropā sākās smagas lietusgāzes, “ārkārtīgi stipras un ilgas”, kā rakstīja Lānas (Francijā) Svētā Vincenta klostera abats. Lietus nerimās līdz pat augusta vidum plašā teritorijā no Francijas līdz Lielbritānijai rietumos, visā Vācijā un Skandināvijā, līdz pat Polijai un Lietuvai austrumos. Kāds avots liecina, ka lijis 155 dienas pēc kārtas. Plūdi aizskaloja tiltus, dzirnavas un veselus ciemus; piemirkusī malka un kūdra nedega, raktuves un pagrabi applūda. Salmus un sienu nevarēja izžāvēt, tādēļ lopiem ziemā nebija barības. Nebarotie liellopi un aitas bija pārāk vārgi, lai pretotos slimībām. Kvieši, kas bija izplatītākais pārtikas avots, nenogatavojās un sapuva uz lauka. Bija ļoti grūti iztvaicēt jūras ūdeni, lai iegūtu sāli pārtikas konservēšanai un siera gatavošanai. Vissliktāk bija ar sabojātajiem tīrumiem: labību slapjajā zemē nevarēja nedz iesēt, nedz novākt, un vērtīgā augsnes virskārta bija aizskalota. Daudzas iepriekš auglīgas teritorijas bija kļuvušas par māla laukiem vai pat klints atsegumiem.

Ja neraža bija vienu gadu, tas gan bija smags trieciens, tomēr badu parasti neizraisīja. 1315. gadā Anglijas karalis Eduards II centās iepirkt labību no Francijas Ludviķa X. Uzzinājis, ka franči lietus dēļ ir cietuši tikpat smagi, viņš sagādāja pārtikas sūtījumus no Spānijas, Sicīlijas un Dženovas Eiropas dienvidos. Lai gan šādi soļi varēja būt dārgi, ar tiem parasti pietika, lai novērstu katastrofu, ja vien nākamajā gadā bija daudzmaz laba raža.

Tomēr nākamā gada raža tāda nebija. 1316. gadā lietus atgriezās, radot tikpat katastrofālas sekas kā gadu iepriekš. Zemnieki noēda sēklas kukurūzu un vaislas dzīvniekus, iznīcinot cerības uz nākamā gada ražu. Lietus turpināja savus posta darbus līdz pat 1317. gada vasarai, bet cilvēki bija pārāk vārgi, lai kārtīgi strādātu, un bija apēduši savus darba lopus un sēklas labību. Turklāt 1317./1318. gada ziema bija ārkārtīgi auksta. Nepilnvērtīga uztura dēļ nosala vai no slimībām nomira tūkstošiem dzīvnieku. Pārtikas daudzums agrākajā līmenī atjaunojās tikai 1325. gadā. Kopumā izmira 10–25% Ziemeļeiropas iedzīvotāju.

Kas notiek bada laikā

Kad ražas trūkuma dēļ nav pieejami parastie pārtikas produkti, cilvēki atrod tiem pārsteidzošas alternatīvas. Vispirms tie ir produkti, kas nav pārāk garšīgi, bet vismaz ar uzturvērtību. Tautas gudrība, ko bieži glabā vecāki cilvēki, sniedz padomus, ko ēst grūtos laikos, kā bada laikā atrast ēdienu un kā to pagatavot. Kad situācija kļūst vēl bēdīgāka, cilvēki sāk ēst jebko, ar ko var piepildīt vēderu. Šie bada laika ēdieni ir, piemēram, cukurbietes, puķu sīpoli (piemēram, krokusu, īrisu un tulpju sīpoli), kartupeļu mizas, nātres, meža ogas, dižskābarži, zīles, sēnes, koku lapas, rieksti, mežāboli, pienenes, kaķi, žurkas, suņi, zvērudārzu zvēri, sliekas, zvirbuļi, tarantuli, skorpioni, zīdtārpi, sienāži, zāle, jūraszāles, zāģu skaidas, mēsli, koku mizas, ādas, siseņi, usnes, zemesriekstu čaumalas, zirgu un dzīvnieku barība.

Ja ģimenei draudēja bads, vecāki varēja mēģināt pārdot bērnus kādam, kuram bija labākas izredzes viņus pabarot. Šāda prakse Japānā bija pat leģitimēta no 1231. līdz 1239. gadam Kangi bada dēļ, kas bija smagākais Japānas vēsturē. Ir liecības, ka vissmagākajos bada laikos izplatās kanibālisms, lai gan neapgāžamu pierādījumu tam parasti nav. Izdzīvotāji nevēlas atzīt, ka veikuši tik izmisīgus un nelikumīgus soļus, lai gan griezumu pēdas uz vārītiem kauliem varētu par to liecināt. 1315. gada lielā bada laikā īru hronists rakstīja, ka cilvēkus “bads bija tā degradējis, ka viņa kapsētās raka ārā mirušo līķus un ēda miesu no to kauliem. Sievietes aiz bada ēda savus bērnus”. Polijā “daudz kur vecāki ēda bērnus, bērni – vecākus”. Daži ēda līķus no karātavām pēc nāvessoda izpildes. Vecāki reizēm apmainījās ar bērniem, jo vieglāk bija apēst kāda cita bērnu nekā savējo. Līdzīgu iemeslu dēļ pēdējā ķermeņa daļa, ko apēda, parasti bija galva.

Populārajā vācu tautas pasakā “Ansītis un Grietiņa” bada nomocītais malkas cirtējs un viņa jaunā sieva nolemj pamest bērnus mežā, jo vairs nespēj viņus pabarot. Bērni atrod skaistu piparkūku namiņu, kur tos iesloga ragana, kas grib viņus apēst. Ansīti tur būrī un nobaro, bet Grietiņai jāveic raganas mājas darbi. Par laimi, bērni raganu apmuļķo un nogalina, iegrūžot krāsnī. Viņi atrod raganas bagātības un atgriežas pie tēva. Tā kā pamāte ir nomirusi, viņi var laimīgi dzīvot tālāk.

Šis briesmīgais stāsts pāris īsās lappusēs ietver daudz bada laiku šausmu, proti, apsēstību ar ēdienu, vecāku bojāeju, nabadzību, bērnu izmantošanu, verdzību, badu, slepkavību, bērnu pamešanu un kanibālismu. Dīvainā kārtā to gadu simtiem uzskata par vakara pasaciņu, kas piemērota maziem bērniem. Pasaka par Ansīti un Grietiņu varētu būt radusies Vācijā 1315. gada lielā bada laikā, kad izmisušas ģimenes patiešām pameta bērnus bada nāvē un ķērās pie kanibālisma (lai gan šī tradīcija varētu būt arī senāka, jo līdzīgi stāsti dzirdēti arī Baltijā, ne tikai Vācijā).

Kā cilvēkus ietekmē galējs bads

Ķermenis pilnīgi bez ēdiena var izdzīvot aptuveni astoņas nedēļas, atkarībā no tauku rezervēm un ārējiem apstākļiem. Ja ir ļoti auksts vai jāveic fizisks darbs, ķermeņa temperatūras saglabāšanai vajag vairāk kaloriju. Kā ķermenis pielāgojas ilgstošai neēšanai?

Pēc ogļhidrātu apēšanas cukura līmenis asinīs kāpj, cukurs nonāk aknās. Tur cukura glikozes molekulas apvienojas, izveidojot cietei līdzīgu polimēru, ko sauc par glikogēnu. Bada pirmajā posmā glikogēns tiek pārstrādāts atpakaļ glikozē, kas nodrošina enerģiju. Kad tas iztērēts, cukura līmenis asinīs tiek uzturēts, pārstrādājot taukus un olbaltumvielas. Tauki tiek sadalīti glicerolā un taukskābēs. Taukskābes var izmantot kā enerģijas avotu, it īpaši muskuļos, atstājot pārējo glikozi orgāniem, kam tā vairāk nepieciešama, piemēram, smadzenēm. Šāda pāreja no glikogēna uz taukiem notiek arī tad, kad maratonisti “ieskrien sienā”. Maratonā labi trenētam skrējējam pirmie 30 kilometri nešķiet pārāk grūti. Tomēr enerģijas rezerves samērā strauji beidzas, un katrs nākamais solis rada sāpes no pirkstu galiem līdz gurniem. Lai arī cik ļoti pieēstos ogļhidrātus pāris dienas pirms maratona, lai palielinātu glikogēna rezerves, noglabāt var tikai tik daudz, cik vajag trim ceturtdaļām distances (vismaz lielākajai daļai cilvēku tā ir).

Otrajā bada fāzē, kas parasti ilgst vairākas nedēļas, galvenais enerģijas avots ir tauki. Aknas pārstrādā taukskābes par ketonvielām, ko var izmantot kā alternatīvu enerģijas avotu smadzenēm. Ketonvielas tiek pārvērstas par acetonu, kura dēļ smako elpa.

Kad tauku rezerves ir iztērētas, par galveno enerģijas avotu kļūst olbaltumvielas. Lielākie olbaltumvielu krājumi ir muskuļos, un līdz zināmam līmenim mēs varam bez tiem iztikt. Dabiski rodas vājums. Kad muskuļi ir noārdīti, tiek sadalītas olbaltumvielas, kas ir kritiski svarīgas šūnu darbībai, un tas izraisa daudz smagākus simptomus. Cilvēki kļūst neaizsargāti pret infekcijas slimībām, jo imūnsistēma vairs nedarbojas pietiekami efektīvi. Papildu signāli, kas liecina par badu, ir sausa un zvīņaina āda, matu krāsas izmaiņas, dehidrācija, samazināta vajadzība pēc miega, galvassāpes, vārīgums pret troksni un gaismu, dzirdes un redzes traucējumi un uztūcis vēders. Pazeminās ķermeņa temperatūra un palēninās sirdsdarbība un elpošana, jo ķermenis mēģina mazāk tērēt enerģiju. Imūnsistēma darbojas ļoti vāji. Ja izdodas izvairīties no nāvējošas infekcijas, tad nāve nenovēršami iestājas no sirds apstāšanās. 

Burvīgs, lai gan ētiski apšaubāms pētījums par bada psiholoģisko iedarbību tika veikts Minesotas Universitātē 1944. gadā, un to vadīja amerikāņu fiziologs Ansels Kīss¹. Trīs eksperimenta mēnešus brīvprātīgie dalībnieki ēda normāli, un viņu uzvedību, personības un ēšanas paradumus rūpīgi novēroja. Nākamos sešus mēnešus viņiem deva tikai pusi no iepriekšējā pārtikas daudzuma un viņiem bija joprojām jābūt fiziski aktīviem, tādēļ viņi zaudēja 25% no sākotnējā svara. Pēc sešu mēnešu badošanās sekoja trīs atkopšanās mēneši, kad cilvēki atkal varēja ēst normāli. Lai gan individuālā reakcija bija ārkārtīgi dažāda, lielākā daļa piedzīvoja lielas fiziskās, psiholoģiskās un sociālās izmaiņas, kas parasti turpinājās arī pēc normālas ēšanas atsākšanas un vēl vēlāk.

Brīvprātīgajiem radās milzīga interese par ēdienu. Lai gan tas nav nekas neparasts, šī interese nereti izpaudās dīvainos veidos. Cilvēki nevarēja koncentrēties, jo nespēja beigt domāt par ēdienu. Tas kļuva arī par galveno sarunu tematu. Ēdienreizes izstiepās vairāku stundu garumā, bet daži ēdienu aprija pēc iespējas ātrāk. Par mīļāko lasāmvielu kļuva pavārgrāmatas, ēdienkartes un raksti par lauksaimniecību. Mīļākā izklaide bija vērot, kā citi ēd. Daži sāka krāt ar pārtiku saistītas lietas, kuras viņiem nebija praktiski vajadzīgas, piemēram, kafijas kannas, kausiņus, karotes un pannas. Tas pārauga bezjēdzīgu nepārtikas priekšmetu, tai skaitā vecu grāmatu un drēbju, vākšanā. Ļoti pieauga tējas, kafijas un košļājamās gumijas patēriņš, līdz tādam līmenim, ka kafijas patēriņš bija jāierobežo līdz deviņām krūzēm dienā, bet košļājamā gumija – līdz divām paciņām dienā.

Trīs mēnešu atkopšanās fāzē lielākā daļa cilvēku pamatīgi uzdzīvoja, patērējot pat 8000–10 000 kaloriju dienā (3x vairāk par normu). Daudzi pārēšanās dēļ saslima, citi ēda pēc iespējas vairāk, bet vienalga jutās izsalkuši pat pēc 5000 kaloriju maltītes. Tomēr gandrīz visi pēc pāris mēnešiem atsāka normālus ēšanas paradumus.

Badošanās nereti izraisīja emocionālas problēmas, kā depresiju, retus pacēluma brīžus, dusmas, neiecietību, trauksmi, apātiju un psihozi. Kāds pat nocirta sev divus pirkstus. Turklāt jā­ņem vērā, ka pētījumam bija atlasīti fiziski un garīgi stabili vīrieši. Vīri sāka izvairīties no sociāliem kontaktiem, it īpaši ar sievietēm, kļuva aizvien atsvešinātāki un izolētāki. Viņi zaudēja humora izjūtu, biedriskumu, interesi par seksu un jutās sociāli neadekvāti. Kāds no viņiem teica: “Esmu viens no trim vai četriem, kuri joprojām iet uz randiņiem ar meitenēm. Kontroles periodā es iemīlējos meitenē, bet tagad viņu satieku reti. Ir sajūta, ka tikties ar viņu ir pārāk apgrūtinoši, pat kad viņa apciemo mani laboratorijā. Jāpieliek pūles, lai turētu viņas roku. Izklaidei jābūt rāmai. Ja skatāmies raidījumu, visinteresantākās ir ainas, kur cilvēki ēd.”²

Viņi zaudēja enerģiju, koncentrēšanās spējas, modrību, izpratni un spriestspēju, bet ne vispā­rējo inteliģenci, turklāt juta minētos fiziskos simptomus.

Pētījums liecina, ka cilvēki bada stāvoklī aizvien vairāk resursu velta ēdienam. Tādas lietas, kas parasti ļoti interesē jaunus vīriešus, piemēram, socializēšanās, it īpaši ar sievietēm, tiek nobīdītas malā par labu apsēstībai ar ēdienu.

Mūsu senči neapšaubāmi piedzīvoja daudz bada laiku, un mēs esam to pēcteči, kuri tos sekmīgi pārdzīvoja. Tādēļ ir ticams, ka šīs fiziskās un garīgās izmaiņas attīstījušās kā nepieciešama reakcija, lai pārciestu grūtos laikus, kad trūkst pārtikas, līdz tā atkal kļūst pieejama.

Minesotas pētījums tika veikts drošā vidē. Ja subjekti kļuva bīstami sev vai citiem, viņus varēja no programmas izslēgt (lai gan reizēm bez pareizā pirkstu skaita). Reālos bada apstākļos nereti ir noticis pilnīgs sabiedriskās kārtības sabrukums. Intensīvā spriedze, ko rada badošanās, var aktivizēt galēju uzvedību, nereti negatīvu. Viss tiek nolikts malā, izņemot izdzīvošanu. Cilvēki zaudē kaunu un līdzcietību; strauji pieaug noziedzība, zog ēdienu un citas lietas, ko var ātri pārdot vai iemainīt pret kaut ko ēdamu. Sabiedrībās, kurās pastāvēja verdzība, bada laikā vergus atbrīvoja, ja saimnieki nevēlējās uzņemties atbildību par viņu barošanu, vai arī vienkārši nogalināja. Izmisuma apstākļos vecāki mēģina pārdot bērnus verdzībā vai paši kļūt par vergiem. Sievietes pievēršas prostitūcijai, jo ķermenis ir vienīgais, ko viņas vēl var pārdot, lai gan pieprasījums pēc seksa no izsalkušiem vīriešiem strauji krītas. Palielinās pašnāvību un bērnu pamešanas gadījumu skaits. Pirmie nomirst veci cilvēki un bērni. Izmisuši cilvēki migrē no laukiem uz pilsētām vai uz zemēm, kur varētu būt pārtika.

© This Mortal Coil, 2022