Aušvicas apsarga dzīve

Tikko Vācijā notiesāja 94 gadus veco Oskaru Grēningu par to, ka Otrā pasaules kara laikā viņš bijis “netiešs līdzdalībnieks” vairāku simtu tūkstošu cilvēku noslepkavošanā, dienēdams SS rindās Aušvicas nometnē. Trešdien Grēningam, kas atzīst morālu vainu, bet noliedz, ka būtu pastrādājis noziegumu, jo personīgi nav nogalinājis nevienu ieslodzīto, piesprieda brīvības atņemšanu uz četriem gadiem.

Pirmo reizi tikos ar Grēningu pirms vairāk nekā 11 gadiem kādā Hamburgas viesnīcā. Pēc ilgstošas pierunāšanas viņš bija piekritis sniegt interviju BBC/PBS dokumentālajam seriālam “Aušvica: nacisti un “galīgais atrisinājums””, kam es biju scenārija autors un producents. Godīgi sakot, biju ļoti pārsteigts, ka viņš piekrita piedalīties šajā seriālā. Cik man zināms, nekad agrāk neviens no Aušvicā dienējušajiem esesiešiem nebija piekritis runāt kameras priekšā. Vēl vairāk mani pārsteidza tas, ko viņš vēlējās teikt. Turpinājumā fragments no viņa liecības, ko es publicēju grāmatā “Aušvica: jaunā vēsture”, kas iznāca 2006. gadā.

Oskaram Grēningam bija 21 gads, kad viņu 1942. gadā nosūtīja dienēt uz Aušvicu. Viņš gandrīz uzreiz pieredzēja ieslodzīto ešelona piebraukšanu pie rampas – platformas, kur ebreji izkāpa no vilciena.

– Es stāvēju pie rampas, – viņš atminas, – un mans uzdevums bija uzraudzīt ievesto gūstekņu bagāžu.

Viņš vēroja, kā SS ārsti vispirms nošķīra vīriešus no sievietēm un bērniem un tad veica “atlasi”, nošķirot tos, kuri piemēroti darbam, no tiem, kuri uzreiz jāsūta uz gāzes kamerām. – Slimos iecēla kravas mašīnās, – saka Grēnings. – Sarkanā Krusta kravas mašīnās: viņi vienmēr mēģināja radīt iespaidu, ka cilvēkiem nav no kā baidīties.

Viņš lēš, ka 80–90% no tiem, kuri ieradās ar šo pirmo ešelonu 1942. gada septembrī, tika atlasīti tūlītējai nogalināšanai.

– Šis [atlases] process notika samērā organizēti, bet, kad tas bija beidzies, skats bija kā tirgus laukumā. Visapkārt mētājās daudz atkritumu, un starp tiem slimie, paiet nespējīgie, kāds bērns, kurš pazaudējis māti vai paslēpies vilciena pārmeklēšanas laikā, – un viņus visus vienkārši nogalināja ar šāvienu galvā. Tas, kā pret šiem cilvēkiem izturējās, raisīja manī šaubas un sašutumu. Bērnu vienkārši paķēra aiz kājas un meta kravas mašīnā .., kad šis sāka kliegt kā slims cālēns, tie svieda viņu pret mašīnas bortu. Es nespēju saprast, kā SS vīri var tā ņemt bērnu un mest viņu ar galvu pret mašīnu .. vai nošaut un pēc tam iemest mašīnā kā miltu maisu.

Saskaņā ar Grēninga stāstīto, viņa “šaubas un sašutums” bijis tik liels, ka viņš devies pie sava priekšnieka un teicis: “Tas nav iespējams, es šeit nevaru strādāt. Ja ebreji ir jāiznīcina, tad tas vismaz jādara pēc reglamenta.” Komandējošais virsnieks mierīgi uzklausījis Grēninga sūdzības, atgādinājis par SS uzticības zvērestu, ko viņš bija devis, un teicis, ka viņam jāaizmirst doma par Aušvicas pamešanu. Bet viņš arī deva kaut ko līdzīgu cerībai, paskaidrojot, ka “ekscesi”, kurus viņš tovakar pieredzēja, esot izņēmums un ka viņš pats arī piekrītot, ka SS biedriem nevajadzētu piedalīties šādos “sadistiskos” pasākumos. Dokumenti apstiprina, ka Grēnings vēlāk iesniedzis pieteikumu viņa pārsūtīšanai uz fronti, kas tika noraidīts. Tā nu viņš turpināja strādāt Aušvicā.

Būtiski, ka Grēnings nesūdzējās priekšniekam par ebreju nogalināšanu principā, vienkārši par tās praktisko īstenošanu. Viņš apgalvo, ka, redzot savā priekšā cilvēkus, kas pēc pāris stundām mirs gāzes kamerā, viņa sajūtas bijušas ļoti neviennozīmīgas. Viņš saka:

Jautāts par bērnu nogalināšanas iemesliem, Grēnings atbildēja:

– Bērni pagaidām vēl nav ienaidnieki. Ienaidnieks ir asinis viņu dzīslās. Viņi pieaugs un kļūs par ebrejiem, kas pēc tam var būt bīstami.

Norādes uz to, kādēļ Oskaram Grēningam šķita, ka bezspēcīgas sievietes un bērni ir “ienaidnieki”, kuri “jāiznīcina”, ir atrodamas viņa dzīvē pirms nosūtīšanas uz Aušvicu. Viņš bija dzimis 1921. gadā Lejassaksijā prasmīga tekstilmeistara ģimenē. Grēninga tēvs bija tradicionāli konservatīvs un “lepns par Vācijas sasniegumiem”. Viena no Grēninga bērnības atmiņām bija fotogrāfijas ar vectēvu, kurš dienējis elitārā Braunšveigas hercogistes pulkā.

– Viņa poza uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu, kad biju zēns: viņš sēdēja zirgā un pūta tauri. Tas bija fascinējoši.

Pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā Grēninga tēvs iestājās ultranacionālistiskajā organizācijā Stahlhelm (“Tērauda ķivere”) – vienā no daudzajām, kuras izveidojās pēc vāciešiem apkaunojošā Versaļas miera līguma. Tēva niknums par to, kā Vācija tiek pazemota, vēl vairāk pieauga, kad pasliktinājās viņa personīgie apstākļi: kapitāla trūkuma dēļ viņa tekstila uzņēmums 1929. gada bankrotēja. 30. gadu sākumā Oskars iestājās Stahlhelm jauniešu organizācijā Scharnhorst.

Kad 1933. gadā pie varas nāca nacisti, Oskaram Grēningam bija tikai 11 gadu, un viņam šķita gluži dabiski pāriet no Stahlhelm Scharnhorst uz Hitlera jauniešu organizāciju. Viņš pārņēma savu vecāku vērtības un uzskatīja, ka nacisti “ir cilvēki, kuri vēlas vislabāko Vācijai un kaut ko reāli dara, lai to sasniegtu”. Būdams Hitlerjugend biedrs, viņš piedalījās to grāmatu dedzināšanā, kuras bija sarakstījuši “ebreji vai citi deģenerāti”. Viņš uzskatīja, ka šādi palīdz atbrīvot Vāciju no tai nepieņemamas, svešas kultūras. Turklāt viņš uzskatīja, ka nacionālsociālisms gūst panākumus ekonomikā:

– Sešu mēnešu laikā [pēc nacistu nākšanas pie varas] 5 miljoni bezdarbnieku bija pazuduši no ielām, un visiem bija darbs. Pēc tam [1936. gadā] Hitlers iemaršēja Reinzemē [saskaņā ar Versaļas miera līgumu tā bija demilitarizēta] un vienkārši to okupēja. Neviens nemēģināja viņu apturēt. Mēs par to bijām ārkārtīgi priecīgi – mans tēvs atvēra vīna pudeli.

Oskars tajā laikā mācījās skolā. 17 gadu vecumā viņš ar labām atzīmēm pabeidza skolu un kļuva par bankas klerka mācekli. Tikai pāris mēnešus pēc tam, kad viņš bija sācis strādāt bankā, tika pasludināts karš; astoņus no 20 darbiniekiem nekavējoties iesauca armijā, un viņu vietas ieņēma jaunas sievietes. Tas nozīmēja, ka jaunie mācekļi, tādi kā Grēnings, varēja tikt pie darba, kādu parastos apstākļos nekad nedabūtu.

– Piemēram, man vajadzēja pārņemt darbu pie kases.

Neraugoties uz negaidīto paaugstinājumu bankas ierēdņa karjerā, ziņas par ātrajām Vācijas uzvarām Polijā un Francijā izsauca mācekļos “eiforiju” un sajūtu, ka viņi “vēlas tajā piedalīties”. Oskars Grēnings vēlējās iestāties kādā Vācijas armijas elites vienībā, tāpat kā viņa vectēvs. Un šāda vienība bija tikai viena – Waffen-SS, ko izveidoja no SA, nacistu triecienvienības, situācijām, “kad bija nepieciešami kareivji, uz kuriem varēja pilnībā paļauties”.

Tādēļ, neko nesakot tēvam, Oskars devās uz viesnīcu, kurā atradās Waffen-SS rekrutēšanas centrs, un pieteicās dienestā.

– Kad pārnācu mājās, tēvs teica: “Es cerēju, ka briļļu dēļ tevi nepaņems.” Un vēl viņš teica: “Man žēl, bet redzēsim, ko tu no tā iegūsi.”

Lai arī tēvs bija uzticīgs nacionālsocālistu ideāliem, viņš tomēr nevēlējās, lai dēls dotos karā.

Tas, ko Oskars Grēnings ieguva no dalības šajā elitārajā armijas vienībā, iesākumā bija grāmatveža darbs SS administrācijā. Ar šo norīkojumu viņš bija tīri apmierināts:

– Es esmu rakstāmgalda cilvēks. Es gribēju tādu darbu, kurā būtu gan karavīra dzīve, gan birokrātiskais aspekts.

Par grāmatvedi viņš nostrādāja vienu gadu, līdz 1942. gada septembrim, kad pienāca pavēle, ka karadienestam derīgi, fiziski veseli SS biedri, kuri strādā administratīvu darbu, jāpārceļ uz atbildīgākiem posteņiem un jāaizstāj ar kara veterāniem, kas ar ievainojumiem atgriezās no frontes:

– Domādami, ka tiksim ieskaitīti kaujas vienībā, mēs, kādi 22 vīri, ar bagāžu iekāpām vilcienā uz Berlīni. Tas bija ļoti dīvaini, jo parasti būtu pienākusi pavēle doties uz karaspēka pulcēšanās vietu, bet tā nenotika.

Grēnings un viņa kolēģi ieradās vienā no SS Ekonomiskās pārvaldes birojiem, kas atradās “skaistā namā” galvaspilsētā. Viņus aizveda uz konferenču telpu, kur viņus uzrunāja vairāki augsta ranga SS virsnieki.

– Mums tika atgādināts, ka esam devuši zvērestu ar moto “Mana uzticība ir mans gods” un ka mēs varēsim šo uzticību pierādīt, veicot uzdevumu, kas mums tagad tiek dots; sīkākas detaļas atklāšot vēlāk. Tad zemāk stāvošs SS vadītājs teica, ka par šo uzdevumu mums ir jāklusē. Tas ir pilnīgi slepens, lai ne mūsu radinieki, ne draugi, ne kolēģi, ne cilvēki, kuri nav mūsu vienībā, neko par to nezinātu. Tad mums bija pa vienam jāiet priekšā un jāparakstās par uzdevuma neizpaušanu.

Grēningu un viņa kolēģus sadalīja mazākās grupās, norīkoja uz dažādiem galamērķiem un tad nogādāja dažādās Berlīnes stacijās, kur viņi sakāpa vilcienos.

– Mēs devāmies uz dienvidiem, – stāstīja Oskars Grēnings, – Katovices virzienā. Un mūsu komandieris, pie kura bija dokumenti, teica, ka mums jāierodas pie Aušvicas koncentrācijas nometnes komandanta. Nekad nebiju dzirdējis par tādu Aušvicu.

Grēnings un viņa grupa ieradās vēlu vakarā, un militārā policija nosūtīja viņus uz galveno nometni, kur no centrālās administrācijas ēkas viņus aizveda uz “pagaidu” guļvietām SS kazarmās. Pārējie SS biedri, kurus viņi tovakar satika kazarmās, bija draudzīgi un labvēlīgi.

– Mūs sagaidīja cilvēki, kas tur jau strādāja, un jautāja: “Vai esat kaut ko ēduši?” Ēduši nebijām, tādēļ viņi mums kaut ko sagādāja.

Grēnings bija pārsteigts, ka papildus parastajam esesiešu uzturam, maizei un desai, bija pieejams arī cits ēdiens – konservētas siļķes un sardīnes. Viņu jaunajiem draugiem bija arī rums un degvīns, ko viņi lika galdā un teica: “Cienājieties!”

– Tā arī darījām un bijām diezgan priecīgi. Mēs jautājām: “Kas šī ir par vietu?”, un viņi teica, ka to mēs paši uzzināšot – tā esot īpaša veida koncentrācijas nometne. Pēkšņi atvērās durvis un kāds teica: “Pievedums!” Trīs vai četri cilvēki pielēca kājās un nozuda.

Pēc kārtīgas nakts atpūtas Grēnings kopā ar pārējiem jaunpienācējiem vēlreiz ieradās SS centrālajā administratīvajā ēkā. Vairāki augsti SS virsnieki viņus iztaujāja par pieredzi pirms kara. Viens no virsniekiem teica, ka varētu izmantot Grēninga bankas klerka pieredzi, un aizveda viņu uz baraku, kurā tika glabāta ieslodzīto nauda.

Tiktāl Oskara Grēninga personīgā pieredze Aušvicā liecināja, ka tā ir “normāla” koncentrācijas nometne politiskajiem ieslodzītajiem vai citiem “valsts ienaidniekiem”, turklāt tāda, kurā SS biedrus ēdināja īpaši labi. Tomēr, sākot reģistrēt ieslodzīto naudu, viņš pirmo reizi uzzināja par Aušvicas “neparasto” papildu funkciju.

– Cilvēki [kas strādāja barakās] mums teica, ka šī nauda netiks atdota ieslodzītajiem: uz šo nometni veda ebrejus, pret kuriem izturējās citādi. Naudu viņiem atņēma un neatdeva.

Grēnings vaicājis: vai tam ir kāds sakars ar šīs nakts “pievedumu”? Kolēģi atbildējuši: vai tad tu nezini? Tā šeit notiek. Ienāk ešelons ar ebrejiem, un, ja viņi nav spējīgi strādāt, no viņiem atbrīvojas. Grēnings vaicājis, ko nozīmē “atbrīvojas”, un apgalvo, ka, to uzzinājis, esot bijis pārsteigts.

– Tas bija šoks, ko pirmajā mirklī ir grūti aptvert. Bet nedrīkst aizmirst, ka ne tikai kopš 1933. gada [Hitlera nākšana pie varas], bet pat pirms tam propaganda, ko kā zēns pieredzēju presē, medijos, sabiedrībā kopumā, lika mums apzināties, ka ebreji bijuši Pirmā pasaules kara cēlonis un ka beigās viņi arī “iedūruši Vācijai dunci mugurā”. Un ka ebreji patiesībā bijuši Vācijas posta cēlonis. Mēs bijām pārliecināti, ka pret mums ir vērsta milzīga ebreju sazvērestība, un Aušvica bija šīs pārliecības rezultāts. [..] Tur tiek nogalināti Vācijas iekšējie ienaidnieki – iznīcināti, ja nepieciešams. Un starp šīm divām cīņām – kaujas laukā un iekšējā frontē – nebija nekādas atšķirības, tātad mēs iznīcinām tikai un vienīgi ienaidniekus.

Aušvicā Grēnings ieradās brīdī, kad nacistu nežēlīgi efektīvā iznīcināšanas mašīna bija sākusi darboties ar pilnu jaudu. 1942. gada vasarā, neilgi pirms Grēninga ierašanās, tā jau uzņēma ebrejus no visas Eiropas, tai skaitā Slovākijas, Francijas, Beļģijas un Nīderlandes.

Kad Grēnings bija nostrādājis Aušvicā vairākus mēnešus, darbs bija ieslīdzis “rutīnā”. Viņš šķiroja dažādās valūtas, skaitīja naudu, kas bija atņemta atvestajiem ieslodzītajiem, un sūtīja to uz Berlīni. Viņš joprojām apmeklēja sākotnējās atlases, nevis lai piedalītos lēmumu pieņemšanā, kam jādzīvo un kam jāmirst – šos lēmumus pieņēma SS ārsti –, bet lai gādātu, ka ebreju mantas nonāk drošībā līdz to šķirošanai. Tas notika nometnes daļā, kura tika iesaukta par “Kanādu”, jo šī valsts bija kļuvusi par sapņu zemi – valsts, kas bagāta ar visiem iespējamajiem resursiem.

Grēnings Aušvicā sev izveidoja, viņaprāt, ciešamu dzīvi. Savā kantorī viņš bija pasargāts no brutalitātes, un, staigājot pa nometni, varēja novērst acis no visa nepatīkamā. Parasti viņam nebija nekāda sakara ar cietsirdīgo nogalināšanas mašinēriju: viņam būtībā nebija nekāda iemesla apmeklēt Birkenavas tālāko nostūri, kur slepkavoja cilvēkus. Vienīgais atgādinājums, ka nometnē nonāca ļaudis no dažādām valstīm, bija dažādās valūtas uz Grēninga galda: vienu dienu franču franki, citu dienu čehu kronas, nākamo – poļu zloti (un vienmēr – amerikāņu dolāri), kā arī dažādi alkoholiskie dzērieni, kas tika atņemti atvestajiem cilvēkiem, – grieķu uzo, franču brendijs un itāļu sambuka.

Grēnings teica:

– Mēs nejutām nekādu empātiju vai simpātijas pret to vai citu ebreju grupu no kādas konkrētas valsts, ja vien nebija vēlme iegūt kādu noteiktu degvīna marku: krieviem bija ļoti labs degvīns. [..] Mēs dzērām daudz degvīna. Nepiedzērāmies katru dienu, tomēr reizēm tas notika. Mēs devāmies gulēt piedzērušies, un, ja kāds bija par slinku, lai izslēgtu gaismu, tas vienkārši sašāva spuldzi, un neviens par to neko neteica.

Raksturojot savu laiku Aušvicā, Grēnings nelieto vārdu “patīkams”, tomēr tas patiesībā būtu piemērots viņa aprakstītās dzīves apzīmējums.

– Aušvicas galvenā nometne bija kā maza pilsēta. Tajā bija savas tenkas, bija dārzeņu veikaliņš, kurā varēja nopirkt kaulus buljonam. Bija ēdnīca, kino, teātris, kurā regulāri notika izrādes. Bija sporta klubs, kurā biju biedrs. Bija deju vakari – visi prieki un izklaides, ko vien var vēlēties.

Grēninga dzīvei Aušvicā bija vēl viens “pozitīvs” aspekts – kolēģi.

– Jāatzīst, ka daudzi, kuri tur strādāja, nepavisam nebija nejēgas, viņi bija inteliģenti cilvēki. Kad 1944. gadā Oskars Grēnings nometni pameta, viņš no tās šķīrās ar nožēlu:

– Es tur atstāju draugus, kurus biju iepazinis, ar kuriem biju saradis, un tas bija smagi. Ja neskaita dažus cūkas, kuri apmierināja savas personīgās dziņas, – un arī šādi cilvēki tur bija –, īpašie apstākļi Aušvicā ļāva uzplaukt tādām draudzības saitēm, kuras vēl šodien atceros ar prieku.

Tomēr kāda nakts 1942. gada beigās satricināja ērto Grēninga dzīvi Aušvicā ar pēkšņu ieskatu faktiskajā nogalināšanas operāciju murgā. Grēnings ar saviem biedriem gulēja kazarmās SS nometnē pie Birkenavas ārējās malas, kad viņus pamodināja sirēna. Viņiem paziņoja, ka vairāki ebreji, kuri vesti uz gāzes kamerām, izbēguši un iemukuši tuvējā mežā.

– Mums lika ņemt ieročus un iet ķemmēt mežu, – atminas Grēnings. – Mēs nevienu neatradām.

Tad viņš un viņa biedri sadalījās un virzījās uz nometnes iznīcināšanas zonu.

– Virzījāmies zvaigznes formā uz fermas pusi, tā bija izgaismota no ārpuses ar izkliedētu gaismu, un pie tās bija septiņi vai astoņi ķermeņi. Tie bija tie paši izbēgušie, kas bija nošauti. Pie fermas durvīm stāvēja daži SS vīri, viņi mums teica: “Viss ir nokārtots, varat doties mājās.”

Ziņkārības mākti, Grēnings un viņa biedri nolēma “nedoties mājās”, bet uzkavēties turpat netālu pustumsā. Viņi noraudzījās, kā SS vīri uzliek gāzmaskas un ievieto Zyklon B granulas pa caurumu ēkas sienā. No ēkas iepriekš bija plūdusi dūcoša skaņa, kas uz neilgu laiku “pārvērtās kliedzienos” un tad apklusa.

– Tad viens vīrs – nezinu, vai viņš bija virsnieks, – piecēlās un piegāja pie durvīm, kurās bija “actiņa”, ieskatījās un pārbaudīja, vai viss ir kārtībā un cilvēki ir beigti.

Grēnings savas tā mirkļa sajūtas, kad viņa priekšā atklājās cietsirdīgā nogalināšanas mašinērija, raksturoja šādi:

– Tas bija tāpat kā redzēt uz ceļa saskrienamies divas kravas mašīnas. Un tu sev vaicā: “Vai tam tā jābūt? Vai tas ir nepieciešams?” Un, protams, to ietekmē tas, ka tu iepriekš biji sev teicis: “Jā, karš ir karš.” Viņi taču bija mūsu ienaidnieki.

Tiekoties ar Oskaru Grēningu tagad un klausoties viņa mēģinājumos skaidrot savu darbību Aušvicā, pārņem dīvainas sajūtas. Viņam jau ir pāri 80 gadiem, un viņš runā tā, it kā pirms 60 gadiem Aušvicā būtu strādājis kāds cits Oskars Grēnings un par šo “citu” Grēningu viņš var būt pilnīgi atklāts. Viņš izvairās uzņemties pilnu atbildību par dalību ebreju iznīcināšanā, pastāvīgi atsaucoties uz spēcīgo propagandu, kurai viņš tika pakļauts, un savas ultranacionālsociālistiskās ģimenes ietekmi. Tikai pēc kara, kad Oskars Grēnings iepazina citu pasaules uzskatu – tādu, kas apšaubīja nacistu runas par “starptautisko ebreju sazvērestību” un ebreju lomu Pirmajā pasaules karā –, varēja izveidoties “jaunais” Oskars Grēnings, kas iekļāvās mūsdienu demokrātiskās Vācijas sabiedrībā.

Tas nenozīmē, ka Grēnings mēģina slēpties aiz attaisnojuma “rīkojos saskaņā ar pavēlēm”. Viņš neuzskata sevi par bezsmadzeņu automātu, kurš būtu izpildījis jebkuru viņam doto pavēli. Kad Grēningam jautā, vai viņš būtu akceptējis arī āriešu bērnu nogalināšanu Aušvicā, viņš to absolūti noliedz. Viņš uzskata par meliem apgalvojumu, ko atbalsta daži vēsturnieki, ka esesieši apmācības gaitā tika tik ļoti dehumanizēti, ka būtu gatavi nogalināt jebkuru, ko vien tiem pavēlētu. Nē, Grēninga lēmumu pieņemšanas mehānisms ne tuvu nebija tik vienkāršs. Jā, viņš apgalvo, ka viņu būtiski ietekmējusi tālaika propaganda, bet kara laikā viņš vienalga izdarījis vairākas personīgas izvēles. Viņš turpinājis strādāt Aušvicā nevis tādēļ, ka tāda bija pavēle, bet gan tādēļ, ka, izvērtējot viņam izklāstītos pierādījumus, viņš secinājis, ka iznīcināšanas programma ir pareiza. Kad karš beidzās, viņš sapratis, ka šie pierādījumi nav bijuši patiesi, bet neapgalvoja, ka rīkojies tā, kā rīkojās, tādēļ, ka bijis sava veida robots. Visu mūžu viņš turas pie pārliecības, ka rīkojies tā, kā uzskatījis par “pareizu”; tikai izrādās, ka tas, kas bija “pareizi” tad, vairs nav “pareizi” tagad.

Mums nevajadzētu būtu nepamatoti ciniskiem par šādu aizsardzības mehānismu. Protams, viņš būtu varējis izvēlēties rīkoties citādi: viņš būtu varējis noliegt savas sabiedrības vērtības un pretoties. Viņš būtu varējis dezertēt no Aušvicas (lai gan nav nekādu pierādījumu, ka kāds SS biedrs tā būtu rīkojies, aiz morāles apsvērumiem atsakoties strādāt nometnē). Uz tādu rīcību būtu spējīgs tikai ļoti īpašs cilvēks, tomēr vissvarīgākā (un visbiedējošākā) lieta attiecībā uz Oskaru Grēningu ir tā, ka viņš ir viens no vismazāk īpašajiem cilvēkiem, kādus vien var satikt.

Aušvicas SS vēsturiskā un socioloģiskā profila pētījums, balstoties uz statistikas datiem, atklāj, ka “SS nometnes darbinieki nebija īpaši nodarbošanās struktūras vai izglītības līmeņa ziņā. Nometnes darbinieki ļoti lielā mērā bija tādi paši kā sabiedrība, no kuras tie nāca”. Oskars Grēnings šo secinājumu pilnībā apliecina. Viņš bija tipisks arī tajā ziņā, ka bija parasts SS ierindnieks: augstākā pakāpe, ko viņš ieguva, bija Rottenführer (kaprālis).

Ap 70% esesiešu Aušvicā atbilda šai kategorijai; 26% bija apakšvirsnieki (dienesta pakāpe, kas ir augstāka par kaprāli), un tikai 4% no visiem SS darbiniekiem bija virsnieki. Aušvicā un ar to saistītajās nometnēs vienlaicīgi strādāja ap 3000 SS biedru. Nometnes SS vadība bija iedalīta piecās galvenajās nodaļās: štāba nodaļa (personāls, juridiskā un citas saistītās funkcijas), medicīnas nodaļa (ārsti un zobārsti), politiskā nodaļa (gestapo un kriminālpolicija jeb Kripo), ekonomiskā nodaļa (cita starpā nogalinātajiem ieslodzītajiem nozagtā īpašuma reģistrēšana un izmantošana) un nometnes administrācija (kas atbildēja par drošību nometnē). Vislielākā nodaļa bija pēdējā: ap 75% SS biedru, kuri strādāja Aušvicā, veica kādu drošības funkciju. Oskars Grēnings bija neparasts vienīgi tajā ziņā, ka viņam bija samērā “viegls” darbs ekonomiskajā nodaļā.

Tomēr gāzes kameru un degošo krematorijas bedru skats tajā 1942. gada ziemas naktī acumirklī satrieca ērto, parasto dzīvi, kuru Oskars Grēnings sev Aušvicā bija izveidojis. Viņš pat vēlreiz devās pie priekšnieka, SS leitnanta, kas bija “austrietis un būtībā godīgs zellis”, un izplūda emocijās.

– Viņš mani uzklausīja un teica: “Mans dārgais Grēning, ko jūs vēlaties pret to iesākt? Mēs visi esam vienā laivā. Mums ir pienākums to pieņemt – un pat neapspriest.”

Šiem virsnieka vārdiem ausīs skanot, Grēnings atgriezies darbā. Viņš bija devis uzticības zvērestu, viņš ticēja, ka ebreji ir Vācijas ienaidnieki, un zināja, ka joprojām varētu iekārtot savu dzīvi nometnē tā, lai nenāktos vēlreiz ieraudzīt kaut ko tikpat šausmīgu.

Tā viņš palika nometnē līdz 1944. gadam, kad beidzot tika apstiprināts viņa iesniegums par pārcelšanu uz fronti un viņš pievienojās SS vienībai, kas cīnījās Ardēnos. Viņu ievainoja, bet pēc izrakstīšanas no kara hospitāļa viņš no jauna pievienojās savai vienībai, līdz beidzot 1945. gada 10. jūnijā padevās britiem. Grēnings kļuva par karagūstekni.

Tos, kuri bija izdzīvojuši nacistu vajāšanas, pēc kara gaidīja dažāds liktenis, tomēr SS biedri skaidri zināja, ka viņiem draud arests un tiesāšana. Aušvicas komandants Rūdolfs Hess, kas bija izveidojis gāzes kameras un krematorijas, ar kurām nometne kļuva slavena, centās slēpt savu pagātni, pirms briti viņu notvēra un 1947. gadā pakāra. Grēnings, nenozīmīgs zobratiņš Aušvicas mašinērijā, mēģināja darīt to pašu.

Kad SS biedri nonāca gūstā, briti viņiem izdalīja anketas. Grēnings anketā ierakstīja, ka strādājis SS Ekonomiskajā un administratīvajā pārvaldē Berlīnē. Viņš tā rīkojās ne tādēļ, ka viņu pēkšņi būtu pārņēmis kauns par notikušo Aušvicā, bet tādēļ, ka “uzvarētājam vienmēr ir taisnība un mēs zinājām, ka viss, kas tur [Aušvicā] notika, ne vienmēr atbilda cilvēktiesību normām”.

Grēningu kopā ar citiem SS kolēģiem ieslodzīja vecā nacistu koncentrācijas nometnē, kas “nebija patīkami – tā bija atriebība vainīgajiem”. Tomēr dzīve uzlabojās, kad 1946. gadā viņu pārveda uz Angliju. Tur viņš strādāja piespiedu darbu un dzīvoja “bez kādām bažām”. Ēda labu ēdienu un pelnīja naudu, ko varēja tērēt. Viņš kļuva par Jauniešu kristīgās apvienības (YMCA) koristu un četrus mēnešus ceļoja pa Angliju un Skotiju ar koncertiem. Viņš dziedāja vācu korāļus un tradicionālās angļu tautasdziesmas, piemēram, “A Lover and His Lass”, labvēlīgiem britu klausītājiem, kas sacentās par iespēju uzņemt pie sevis mājās kādu vācieti un viņu labi izguldināt un pabarot.

Kad 1947. gadā Oskars Grēnings beidzot tika atbrīvots un atgriezās Vācijā, viņš uzzināja, ka vairs nevar strādāt savā vecajā darbā bankā, jo ir bijis SS biedrs, tādēļ atrada darbu stikla rūpnīcā un sāka garu ceļu augšup pa karjeras kāpnēm. Viņš centās “nepievērst lieku uzmanību” savas biogrāfijas Aušvicas epizodei un pat uzstāja, lai viņa tuvinieki izdzēš to no atmiņas.

Reiz neilgi pēc atgriešanās Vācijā viņš sēdēja pie pusdienu galda kopā ar tēvu un savas sievas vecākiem, un “viņi izteica muļķīgu piezīmi par Aušvicu”, liekot noprast, ka viņš bijis “potenciāls vai pat īsts slepkava”.

– Es uzsprāgu! – saka Grēnings. – Situ dūri pret galdu un teicu: “Lai šis vārds un šī saikne nekad vairs netiktu pieminēta manā klātbūtnē, vai arī es izvākšos!” Es pilnīgi kliedzu; tas tika respektēts, un to nekad vairs nepieminēja.

Tā nu Grēningu ģimene sāka veidot savu nākotni pēckara Vācijā, baudot vācu “ekonomiskā brīnuma” augļus.

Tāpat kā Grēnings, kurš piespieda sevi un savu ģimeni aizmirst par Aušvicas zvērībām, pārējā pasaule kādu laiku šķita darām to pašu. Pagāja gadi, līdz zvērību vietas Aušvicā tika pienācīgi sakoptas. Tikai krietnu laiku pēc komunisma krišanas piemiņas zīmes muzejā beidzot nomainīja, lai pienācīgi atspoguļotu ebreju ciešanas.

Tikmēr Grēnings kāpa pa stikla rūpnīcas vadības karjeras kāpnēm un ar laiku kļuva par personāla daļas vadītāju. Visbeidzot viņš tika iecelts par rūpnieciskās šķīrējtiesas goda tiesnesi. Nejuzdams ne mazāko ironiju vai nepiedienības devu savos vārdos, Oskars Grēnings stāsta, ka pieredze, ko viņš guvis SS un Hitlerjugend, palīdzējusi labāk veikt personāla daļas vadītāja pienākumus, jo “es jau no 12 gadu vecuma biju apguvis disciplīnu”.

Lai arī viņš bija strādājis Aušvicā un pielicis roku ebreju iznīcināšanā, šķirojot un skaitot ārvalstu valūtu, kas nolaupīta ievestajiem ieslodzītajiem, Grēnings nekad neuzskatīja sevi par vainīgu kādā noziegumā.

– Mēs stingri nošķīrām tos, kuri bija tieši iesaistīti nogalināšanā, no tiem, kuri nebija.

Izmantojot bēdīgi slaveno nacistu pēckara attaisnojumu, ka viņi rīkojušies saskaņā ar pavēlēm, viņš mēģināja sevi attaisnot ar šādu līdzību:

– Pirmajā reizē, kad karavīri saņem ložmetēja uguns zalves, viņi neceļas kājās un nesaka: “Mēs tam nepiekrītam, mēs ejam mājās.”

Pārsteidzošā kārtā līdzīgu frāzi pēc kara izmantoja Rietumvācijas prokurori, lemjot, kuri Aušvicas darbinieki būtu jātiesā kā kara noziedznieki, bet kuri ne. Tie SS biedri, kuri neieņēma vadošu amatu vai nebija tieši iesaistīti nogalināšanā, no tiesāšanas parasti izvairījās. Kad Oskara Grēninga pagātne ar laiku nāca gaismā – viņš jau nekad arī nebija mēģinājis mainīt vārdu vai slēpties –, vācu prokurori pret viņu nekādas apsūdzības necēla. Viņa stāsts apliecina, ka cilvēks var būt bijis SS biedrs, strādājis Aušvicā, bijis klāt iznīcināšanā, veicinājis “galīgo atrisinājumu” konkrētā veidā, šķirojot nozagto naudu, un pēckara Rietumvācijā joprojām var netikt uzskatīts par vainīgu.

Patiešām, no aptuveni 6500 SS biedriem, kuri strādāja Aušvicā no 1940. līdz 1945. gadam un sagaidīja kara beigas, mazāk nekā 800 saņēma kādu sodu. Slavenākā tiesas prāva bija “Aušvicas prāva” Frankfurtē no 1963. gada decembra līdz 1965. gada augustam, kad no 22 apsūdzētajiem 17 tika notiesāti, bet tikai seši saņēma maksimālo sodu – mūža ieslodzījumu.

Tomēr ne jau tikai Vācija neizvirzīja apsūdzības pret lielu skaitu SS biedru, kuri bija strādājuši Aušvicā. Tā bija starptautiskās sabiedrības kopējā nespēja (izņemot Polijas tiesas, kuras notiesāja 673 no 789 bijušajiem Aušvicas darbiniekiem, kas stājās tiesas priekšā). Izmeklēšanu kavēja ne vien saskaņotas izpratnes trūkums starp valstīm par to, kāda rīcība būtu uzskatāma par “noziegumu” Aušvicā, bet arī šķelšanās, ko izraisīja aukstais karš, un diemžēl acīmredzams politiskās gribas trūkums.

Neraugoties uz Nirnbergas tiesas prāvām, kas atzina SS par noziedzīgu organizāciju, nenotika nekādi mēģinājumi tiesiski nostiprināt uzskatu, ka jebkurš darbs SS dienestā Aušvicā būtu traktējams kā kara noziegums; šādu uzskatu sabiedrība noteikti būtu atbalstījusi. Notiesāšana un spriedums, lai arī minimāls, ikvienam SS biedram, kurš tur atradās, būtu sūtījis skaidru signālu nākotnei. Taču tas nenotika. Aptuveni 85% SS biedru, kuri dienēja Aušvicā un pārdzīvoja karu, izbēga no soda. Kad Himlers sāka izstrādāt gāzes kameras, lai pasargātu SS biedrus no cilvēku šaušanas radītā psiholoģiskā “sloga”, viņš diez vai varēja iedomāties, ka tas nacistiem radīs šādu papildu ieguvumu. Šī nogalināšanas metode nozīmēja, ka lielākā daļa SS biedru, kuri dienēja Aušvicā, pēc kara varēja izvairīties no soda, jo viņi, lūk, nebija tieši iesaistīti iznīcināšanas procesā.

Grēnings nejūtas neveikli arī par to, ka daudzi no Aušvicā izdzīvojušajiem arī pēc atbrīvošanas izcieta daudz grūtību, bet viņš baudīja (un turpina baudīt) komfortablu dzīvi.

– Pasaulē tā vienmēr ir bijis, – viņš saka. – Katrs var pats izvēlēties, kā izmantot ikvienu situāciju sev vislabākajā veidā. Es darīju to, ko mēģina darīt katrs normāls cilvēks, proti, sagādāt sev un saviem tuvākajiem vislabākos dzīves apstākļus. Man tas izdevās – citiem neizdevās. Tam, kas notika pirms tam, nav nozīmes.

Ņemot vērā šo bezjūtīgo attieksmi, jo pārsteidzošāk liekas tas, ka dzīves beigās Grēnings tomēr nolēma atklāti runāt par savu Aušvicas periodu. Apstākļi, kas viņam lika mainīt domas, ir intriģējoši. Pēc kara Grēnings kļuva par aizrautīgu pastmarku kolekcionāru un bija vietējā filatēlistu kluba biedrs. Kādā kluba sanāksmē vairāk nekā 40 gadus pēc kara viņš sāka tērzēt ar blakussēdētāju par politiku. “Vai nav briesmīgi,” teicis šis vīrs, “ka pašreizējā valdība jebkādus iebildumus pret apgalvojumu, ka Aušvicā nogalināti miljoniem ebreju, uzskata par prettiesiskiem.” Viņš turpināja skaidrot, ka sadedzināt tik daudz līķu nemaz neesot fiziski iespējams, un arī apgalvoja, ka tas gāzes kvantums, kas tur it kā ticis izlietots, būtu iznīcinājis “visas dzīvās radības” tuvākajā apkārtnē.

Grēnings neko neteica, lai atspēkotu šos apgalvojumus, bet vēlāk viņa rokās nonāca kāda holokausta noliedzēja sarakstīta brošūra, ko bija ieteicis kāds pastmarku kolekcionārs, un Grēnings nosūtīja tās autoram ironisku komentāru. Pēc tam viņš pēkšņi sāka saņemt dīvainus telefona zvanus no svešiniekiem, kuri apstrīdēja viņa teikto, ka Aušvica bijusi masveida nogalināšanas centrs. Izrādījās, ka Grēninga komentāru pret holokausta noliedzējiem bija nopublicējis kāds neonacistu žurnāls.

– 90% zvanu un anonīmo vēstuļu, ko tagad saņēmu, bija no cilvēkiem, kuri mēģināja pierādīt, ka tas, ko biju redzējis pats savām acīm, ko biju pieredzējis Aušvicā, esot liela, liela kļūda, milzīga halucinācija, jo īstenībā nekā tāda neesot bijis.

Vēloties iebilst tiem, kuri noliedza to, ko viņš pats bija pieredzējis, Grēnings pierakstīja savu personīgo vēsturi ģimenes lietošanai un beigās arī piekrita intervijai BBC. Tagad Grēningam, kam nu jau krietni pāri 80, ir viens vienkāršs vēstījums holokausta noliedzējiem:

– Es vēlētos, lai jūs man noticētu. Es redzēju gāzes kameras. Es redzēju krematoriju. Es redzēju atklātos ugunskurus. Es biju uz rampas, kad tika veikta jaunievesto atlase. Es vēlētos, lai jūs man noticētu, ka šīs zvērības tiešām notika, jo es tur biju.

Kad tikos ar Oskaru Grēningu jaunā gadsimta pirmajos gados, viņam šķita, ka ir maza varbūtība, ka viņu jebkad tiesās. Galu galā, Vācijas iestādes zināja visu par viņu un viņa darbību Aušvicā un tomēr bija nolēmušas likt viņu mierā. Tomēr pirms pāris gadiem, pēc Džona Demjaņuka tiesas (viņš kara laikā bija strādājis par apsargu koncentrācijas nometnē okupētajā Polijā), valdības attieksme mainījās. Minētās prāvas laikā tiesību eksperti akceptēja, ka saistībā ar nāves nometnēm varētu izvirzīt apsūdzību arī par “netiešu līdzdalību” slepkavošanā, un viņi sāka izvērtēt iespējas tiesāt tādus kā Grēnings.

Lai gan es uzskatu, ka no Oskara Grēninga iegūtās liecības ir vēsturiski ļoti vērtīgas, un esmu viņam pateicīgs par atklātību un drosmi, es arī uzskatu – kā jau minēju savā grāmatā –, ka viņš bija jātiesā uzreiz pēc kara, kopā ar visiem pārējiem SS biedriem, kuri dienēja Aušvicā. Ir grūti nepiekrist, ka viņa tiesāšana pašlaik ir nedaudz novēlota.

Politico.com, 2015. gada 13. jūlijā