Koncentrācijas nometne

Vācijā vārdam “aizsargieslodzījums” (vāciski Schutzhaft) ir divas nozīmes. Sākotnēji tas nozīmēja cilvēka, kura dzīvībai draud briesmas, ievietošanu cietumā viņa paša drošības labad, lai aizsargātu viņu no ienaidniekiem. Taču tagad aizsargieslodzījumā lielākoties atrodas cilvēki, kuri “sabiedrības un valsts aizsardzības labad” bez izmeklēšanas, tiesas sprieduma, bez iespējas apstrīdēt šādu patvaļu un uz nenoteiktu laiku ievietoti koncentrācijas nometnēs. Bieži vien ar tiesas spriedumu notiesātos pēc soda izciešanas aizsargieslodzījumā nogādā gestapo, nereti – taisnā ceļā no cietuma vārtiem. Šāds liktenis piemeklējis, piemēram, mācītāju Nīmelleru, kurš uzreiz pēc iznākšanas no cietuma tika aizvests uz Zaksenhauzenes nometni Orānienburgā; par šo nometni tālāk būs runa. Viņš tiek turēts vieninieka kamerā, un es ne reizes netiku viņu redzējis.

Aizsargieslodzījumā es nonācu saistībā ar Vācijas atašeja Parīzē Ernsta fom Rāta slepkavību, ko pastrādāja kāds 17 gadus vecs Polijas pilsonis, vārdā Grinšpans, kurš vispirms bija izraidīts no Vācijas, bet vēlāk saņēmis varasiestāžu rīkojumu pamest arī Franciju. Es nekādā mērā negribu attaisnot šo politisko slepkavību, tomēr varu to saprast kā bezcerīgi izmisuša cilvēka rīcību.

Taču es nesaprotu Hitlera un viņa sekotāju attieksmi šajā lietā. Lai atriebtos par slepkavību Parīzē, nacisti nolēma kolektīvi sodīt visus ebreju izcelsmes Vācijas pilsoņus. Vispirms viņi 1938. gada 10. novembra vakarā sarīkoja “spontānu” tautas dusmu izvirdumu; tas notika visā Vācijā vienā un tajā pašā laikā ar vienām un tām pašām metodēm: cilvēku aizskaršana un spīdzināšana, pat nogalināšana, ebreju veikalu un dzīvokļu izpostīšana, sinagogu dedzināšana ar speciāli šim mērķim sagādātu benzīnu – tāda bija viņu programma.

Ar to, ka tika iznīcināti dārgi īpašumi, neatgūstami mākslas darbi, vērtīgi gobelēni Minhenē un Rembranta gleznas Hesē, vēl bija par maz. Tika nolemts lielu skaitu ebreju pārvietot uz nometnēm “aizsargieslodzījumā”. Kopējais upuru skaits tiek lēsts ap 60 000 vīriešu. Nometnē, par kuru šeit būs runa, mita apmēram 6000–7000 vīriešu.

Aresti notika dažādos veidos, to darīja pa daļai SA vai SS, pa daļai policisti formas tērpos, pa daļai slepenpolicisti civilā. Manā gadījumā tie bija pēdējie. Pie mūsu durvīm negaidot uzradās trīs civilā ģērbti vīri, kuri uzrādīja policijas amata žetonus. Izvaicāšanas gaitā noskaidrojuši, ka neesam “ārieši,” viņi lika mums doties līdzi uz viņu automobili. Viņi arestēja arī kungu, kurš pie mums ciemojās. Viņiem nebija aresta ordera, un viņi atteicās sniegt jebkādu informāciju par mūsu turpmāko likteni; mūsu ģimenēm vairākas dienas nebija ne jausmas, kas ar mums noticis.

Mūs ieveda policijas pārvaldes pagalmā, kur pierakstīja mūsu vārdus un adreses. Tad, neko vairāk nejautājot, mums lika kāpt kravas automašīnu kastēs, kuras bija pārsegtas ar brezentu un kurās bija ielikti soli. Vecāka gadagājuma cilvēkiem (lielākā daļa no mums bija vecāki par 50 gadiem) tika piedāvāts krēsls, lai viņiem būtu vieglāk iekāpt. To mēs īpaši pieminam tāpēc, ka mundieros tērptie policisti, kuri bija atbildīgi par mūsu pārvešanu, pret mums izturējās krietni laipnāk nekā SS vīri nometnē. Cilvēki ielās policijas automašīnu kolonnai nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību. Tikai daži palaidņi puikas pie policijas štāba pavadīja mūs ar skaļiem kaucieniem.

Mūsu neziņas pilnais ceļš veda garām Frīdriha Lielā laikā celtajai Orānienburgas baroka pilij, pa Branderburgas smiltīm un cauri vientuļiem priežu mežiem, līdz piebraucām pie lielas apmetnes. Negaidot mūsu priekšā iznira augsta (apmēram 5 metri) sēta, kurā ik pa divsimt metriem pacēlās sargtorņi, tā ka nometnes izskats atsauca atmiņā fotogrāfijās redzētas ķīniešu pilsētas. Mēs izbraucām cauri dzelzs vārtiem, drīz pēc tam – vēl vieniem vārtiem otrā, iekšējā sienā, kas stiepās aptuveni 30 metrus aiz pirmās. Laukumā starp abām sienām atradās barakas ar administrācijas un mantu glabātavas ēkām, kā arī sakņu dārzi. Iekšējos vārtus, virs kuriem pacēlās galvenais sargtornis, rotāja uzraksts “Darbs dara brīvu”, ko daudzi ieslodzītie pēc gadiem ilgas strādāšanas un veltīgām cerībām uz atbrīvošanu droši vien uztvers kā sarkasmu.

Līdz tam mēs savu likteni bijām uztvēruši tikai kā brīvības zaudēšanu, bet šajā brīdī pieredzētais sāka liecināt par ko citu. Mums bija jātiek laukā no mašīnas lēkšus, neviens te vairs nepadeva krēslu, un lūgumi pasniegt pretī roku tika ar izsmieklu noraidīti. Viens no mūsu biedriem (pavecāks vīrs, kuram nebija jaunības vingruma), lecot no kravas kastes, nokrita un tā savainoja pakausi, ka brūces sašūšanai vajadzēja vairākas šuves. Tik tikko bijām paguvuši izkāpt, kad SS formās tērptu jaunekļu bars ar kliedzieniem un lamām sāka dzīt mūs uz plašās, baraku ieskautās “pārbaudes zonas” otru galu. Tie, kuri nevarēja paskriet pietiekami ātri, tika apveltīti ar spērieniem.

Vispirms mūs nostādīja vairākās rindās, pavēlēja novilkt cepures un cimdus un nokomandēja nekustēties. Pēc tam dažiem lika iznākt priekšā un nest gar rindām plakātus ar šādiem uzrakstiem: “Mēs esam izredzētā tauta” (ar Dāvida zvaigzni virs uzraksta); “Mēs esam diplomāta fom Rāta slepkavas”; “Mēs esam vācu kultūras kaprači”. Kāds no nometnes vadības, kurš acīmredzami nāca no Saksijas, slaids, nedaudz koķets vīrietis ar SS virsnieka zīmotnēm, pavēlēja man pacelt lielu papīra turzu, kuru cits esesietis uzlika man galvā kā cepuri, un šādi es dabūju nostāvēt ilgu laiku. Tas bija nekaitīgs pazemojuma mēģinājums. Mazāk nekaitīgs bija centiens nobiedēt mūs ar vēsti, ka nometnē būs jāpavada 20 gadi: dažos šie draudi izraisīja nopietnu depresiju, pat mēģinājumus laupīt sev dzīvību.

Pirmās dienas vakarā mūs vēlreiz nostādīja ierindā nometnes teritorijas nomalē; kravas automašīnas pa to laiku veda klāt aizvien jaunus un jaunus ieslodzītos, kuri dabūja just tādu pašu uzņemšanu kā mēs. Pēc kolektīvajām apsūdzībām kārta nāca individuālajām. Nometnes komandants Baranovskis, plecīgs, parasta izskata vīrs ar augstas SS dienesta pakāpes zīmotnēm, kopā ar saviem padotajiem apstaigāja mūsu rindas. Dažus viņš uzrunāja atsevišķi, pajautāja, kāda ir viņa profesija, un, ja uzrunātais bija strādājis vadošā valsts darbā, vēlējās zināt viņa pensijas apjomu, parasti piebilstot, ka tā ir pārāk liela, jo īpaši ebrejam. Gan viņš, gan viņa padotie īpaši izsmēja tos, kuri citu vidū izcēlās ar kādu fizisku defektu. Daži kungi nēsāja dzirdes aparātus; tie ar rupju spēku tika izrauti no ausīm, un pēc tam sargi tos ilgi pētīja kā kādu pasaules brīnumu.

Tikmēr ieslodzītie jau bija sapulcējušies uz vakara pārbaudi. Mēs izdzirdējām ritmiskus lielo bungu sitienus, un es redzēju vīru, kurš gāja starp sapulcēto cilvēku rindām, nesdams sev priekšā bungas un sizdams pa tām. Drīz pēc tam atskanēja skaļi sāpju kliedzieni. Bungu nesējs bija piesiets pie bluķa, un viņam tika uzskaitīti 25 sitieni ar tērauda rīksti – tas bija sods par bēgšanas mēģinājumu.

Mani izbrīnīja, ka ieslodzītie vispār mēģināja bēgt. Jau pirmajās stundās pēc ierašanās, stāvēdami ierindā pie iekšējās sienas, mēs varējām pārliecināties, cik bezcerīga ir šāda iecere. Sargtorņos stāvēja ar ložmetējiem bruņoti SS vīri, un naktīs torņos tika ieslēgti prožektori. Sargi binokļos varēja ieraudzīt jebkuru ieslodzīto, kas mēģinātu bēgt no nometnes, un viņiem bija stingri pavēlēts nekavējoties šaut uz bēgli. Turklāt dažādi mehāniski šķēršļi padarīja bēgšanu praktiski neiespējamu. Abām sienām gar iekšējo malu bija uzstādīti augsti dzeloņdrāšu žogi ar augstsprieguma strāvu. Aiz šiem žogiem atradās šaura grantēta josla, kuras priekšā bija izliktas brīdinājuma zīmes – galvaskauss ar sakrustotiem kauliem un uzrakstu “Uzmanību, neitrālā zona”. Sargiem bija pavēlēts bez brīdinājuma atklāt uguni uz katru, kas mēģinātu iekļūt šajā zonā.

Nometnē mēs ieradāmies trijos pēcpusdienā; deviņas stundas vēlāk, nedabūjuši ne ēdienu, ne dzērienu, mēs tikām aizvesti uz tā saukto uzņemšanas baraku. Pie barakas durvīm stāvēja SS vīrs, kurš katra jaunievestā ienākšanu centās pasteidzināt ar kājas spērienu pa pēcpusi. Barakas iekšpusē pie garām rakstāmmašīnu rindām sēdēja ieslodzītie, kurus izmantoja kā izpalīgus un kuri, ieturot stīvu militāro stāju, pierakstīja mūsu personas datus: tas bija grūts darbs tiem, kuri nebija dienējuši armijā. Mums bija viņiem jāsniedz visa prasītā informācija. Tad mums bija jānodod līdzi paņemtās vērtslietas – gredzeni, rokaspulksteņi, ķēdes, kaklasaites piespraudes –, kā arī kabatas portfeļi un maki ar visu to saturu. Tas viss tika rūpīgi piereģistrēts un noglabāts papīra maisiņos, uz kuriem mēs atstājām savu parakstu. (Pretstatā no uzticamiem avotiem iegūtām ziņām par citām nometnēm, atbrīvošanas dienā mums atdeva visas vērtslietas un arī naudu līdz pēdējam centam.)

Pēc tam mūs ieveda citā telpā un lika izģērbties. Mums apcirpa matus un nodzina bārdas. Pēc senas vācu tradīcijas īsi apgriezti mati atšķir dzimtcilvēku no brīva pilsoņa. Pēc šīs procedūras un kaut kā līdzīga “medicīniskai pārbaudei”, ko veica cits ieslodzītais, kurš pildīja izpalīga funkciju, mēs varējām baudīt siltu dušu, kas mūs nedaudz atspirdzināja un atmaidzēja no ilgās stāvēšanas aukstumā sastingušos locekļus.

Tad mums izdalīja apģērbu. Dīvaini salikumi! Jaunākie un tievākie lielākoties saņēma vecas zaldātu uniformas, daži pat virsnieku mēteļus bez zīmotnēm. Citiem tika svītrainās cietumnieku drēbes no samērā viegla auduma, krekls, zeķu pāris, kā arī apakšveļas kārta, plāna kā papīrs. Nekādu vestu, nekādu kamzoļu. Galvassegas vietā dabūjām vecas kareivju cepures bez kokardēm. Lieki teikt, ka bija ļoti grūti sameklēt drēbes, kas atbilstu dažādajiem auguma izmēriem un ķermeņa formām. Šādās drēbēs mēs izskatījāmies vienlaikus smieklīgi un skumji.

Pēc gandrīz nepārtrauktas 13 stundu stāvēšanas aukstajā novembra gaisā mūs beidzot aizveda uz baraku. Tur mums ļāva atkrist uz salmiem īsā atpūtā līdz nākamās dienas rītam. Ēdienu un dzērienu saņēmām tikai nākamajā dienā. Citām ieslodzīto grupām klājās vēl ļaunāk. Dažas dabūja nostāvēt 26 stundas, līdz viņus aizveda uz barakām.

Mūsu barakā, kas bija paredzēta 150 cilvēkiem, mēs bijām ap 350 vīru, tā ka nevarējām gulēt uz muguras, bet tikai uz sāniem, bez iespējas pakustēties, neiztraucējot blakusgulētājus. Pusseptiņos notika rīta pārbaude. Visas dienas garumā tādu bija trīs – rītā, pusdienlaikā un vēlā pēcpusdienā. Pārbaužu laikā mums bija jāstāv miera stājā, un katra no tām ilga vismaz stundu. Uz tām vajadzēja ierasties visiem, izņemot tos, kuri atradās nometnes slimnīcā. Daži ieradās, balstīdamies uz biedru rokām, ieradās pat paralīzes ķertie, kurus būtu vajadzējis nekavējoties atbrīvot, ieradās arī vīri ar kāju vainām un, visbeidzot, tie, kuri vispār nespēja pārvietoties un kuri bija jānes. Daži no viņiem droši vien bija nopietni slimi, citādi nevarētu gadīties, ka viens no viņiem, atskanot pārbaudes signālam, nokrita zemē beigts – pa īstam beigts, jo SS vīram tā arī neizdevās ar kājas spērieniem atdabūt viņu pie dzīvības. Tad šis “augstākais virsnieks” lika mirušā biedriem aizvērt viņam plakstus.

Kādā vakara pārbaudē mūs uzrunāja nometnes komandants, sakot, ka mēs esam atbildīgi par fom Rāta kunga nogalināšanu un ka ar to esam pastrādājuši noziegumu pret nāciju un valsti; ka nometnē mēs atrodoties aizsargieslodzījumā un ka šī nometne neesot nedz cietums vai labošanas iestāde, nedz arī sanatorija, bet gan izglītības iestāde; ka šeit mums esot jāmācās, kā izturēties pret “viesnāciju” (“saimnieknācijas” vietā viņš tiešām pateica “viesnācija”); ka galvenais šeit ir bezierunu paklausība un ka visi SS vīri ir mūsu augstākie virsnieki; ka katrs nepakļaušanās mēģinājums tiks bargi sodīts, dažos gadījumos ar miesas sodu, un ka pretošanās vai bēgšanas mēģinājuma gadījumā visi SS vīri ir tiesīgi likt lietā ieročus.

Man bieži jautā, no kurienes nāk šie vīri, kas moka nometnēs ieslodzītos – nereti ar sadistisku baudu. Nevajag aizmirst, ka SS kā atspēriena punkts tālākai karjerai vilina daudzus jauniešus, kuri vai nu finansiālu apstākļu, vai izglītības trūkuma dēļ nevar veidot karjeru armijā. Viņu vidū, protams, ir daudz cietsirdīgu cilvēku, kuri ar prieku izmanto iespēju ļaut brīvu vaļu saviem instinktiem, vēršot tos pret neaizsargātiem cilvēkiem. Ir arī tādi, kuri karjeras apsvērumu dēļ vienkārši skrien līdzi baram un kuru nežēlība atraisījusies, mācoties no “talantīgo” sadistu piemēra.

Jau teicu, ka mūsu baraka bija pārpildīta. Vajadzētu piebilst, ka, lai arī nometnes barakās bija gan tualetes, gan mazgāšanās telpas, neviena no tām neatbilda mūsdienu higiēnas elementārākajām prasībām. Ķermeņa apkopšana notika atsevišķā telpā un aprobežojās ar augšējo ekstremitāšu noskalošanu ar aukstu ūdeni. Ik nedēļu mums bija paredzēts iet siltā dušā, bet nometnes pārblīvētības dēļ pagāja vairākas nedēļas, līdz visi bija dabūjuši nomazgāties. Tualetes papīra, protams, nebija.

Mutes un zobu tīrīšana kļuva iespējama tikai pēc divu nedēļu uzturēšanās nometnē, kad mums ļāva izmantot savu naudu un varējām nopirkt zobu birstes un zobu pastu. Situācija ar dvieļiem bija nožēlojama. Katru nedēļu vienam ieslodzītajam tika izsniegts viens dvielis, taču barakā valdošie apstākļi neļāva šos dvieļus turēt atsevišķi. Dabiski, ka ādas infekcijas, izsitumi un augoņi bija biežas parādības. Barakas apsildīja ar dzelzs krāsnīm. Dažas no tām tika ierīkotas tikai pēc mūsu ierašanās nometnē, un mēs vēl pat lāgā nebijām paspējuši pie tām pierast, kad negaidīti nāca aizliegums tās lietot veselu nedēļu. Mums paskaidroja, ka vienā no “ebreju barakām” krāsns tikusi iekurta laikā, kad tas nebija atļauts.

Tā kā apģērbs mūs neko daudz nepasargāja no valdošā aukstuma (temperatūra svārstījās ap nulli), apkures ierobežojums izraisīja daudzas elpošanas orgānu slimības. Tās skāra mūs divējādi: ieslodzītos, kuri bija saaukstējušies, mocīja klepus, un pārējie no tā dabūja ļoti ciest. Telpā, kur mēs visi uz salmiem gulējām, apsegušies ar, lielākais, divām segām, krākšana radīja tādu troksni kā dzijas vērptuvē. Tagad tai pievienojās arī klepošanas gārdzieni un rejas. Mums izsniedza tikai vienu kabatlakatu reizi divās nedēļās. Stāvokli vēl sliktāku padarīja tas, ka mums nebija siltā ūdens, kurā kabatlakatus izmazgāt, nedz arī iespējas tos izžāvēt pie krāsns.

Ēdamā, vismaz daudzuma ziņā, bija pietiekami, lai gan jaunākie biedri, kuriem bija ļoti smagi jāstrādā, savu ēstgribu remdēt nevarēja. Ja neskaita tā saukto Kommissbrot (formas maizi, ko cepa armijas vajadzībām), kuru pilsētniekam, kas nebija radis pie smaga darba, bija grūti sagremot, parasti mums deva biezas pākšaugu vai kartupeļu zupas ar vaļa gaļas gabaliem, kura, cik man izdevās noskaidrot, tika piegādāta konservu kārbās un garšoja līdzīgi cūkgaļai. Tomēr tai nebija eļļainās garšas, kā varētu gaidīt. Dažreiz brokastīs mums deva garšīgas piena zupas ar putraimiem, bet pusdienās un vakariņās – sviestmaizes ar desu, sieru, margarīnu un ievārījumu. Atklāts paliek jautājums, vai daudzu ieslodzīto nokrišanās svarā bija neierastās pārtikas vai nomāktības sekas. Ēdiens, kurā ir tik maz vitamīnu, ilgstoši to lietojot, var tomēr kaitēt veselībai.

Pēc divām nedēļām mums atļāva rīkoties ar naudu, ko bijām paņēmuši līdzi vai ko mums piesūtīja, un mums pavērās iespēja papildināt un uzlabot uzturu nometnes bufetē uz pašu rēķina. Mēs tikām nostādīti rindās precīzi mums piešķirto un uz apģērba uzšūto cietumnieka numuru secībā. (Arī tā ir labošanas procesa sastāvdaļa, jo “labošanas iestādes” iemītnieks vairs nav indivīds, bet tikai numurēta būtne bez vārda.) Pēc tam mūs ieveda barakā, kur aiz tāda kā kasiera lodziņa sēdošais SS vīrs izsniedza prasīto summu – līdz 15 markām nedēļā. Šīs procedūras laikā es, šķiet, kaut kādā veidā pamanījos pārkāpt militāro disciplīnu. Pieļauju, ka turēju cepuri nepareizajā rokā. Naudas vietā es saņēmu pamatīgu sitienu pa delnas augšpusi ar smagu nūju, kas acīmredzami tieši šādam mērķim atradās blakus kasierim uz galda. Vēl daudzas nedēļas pēc šī atgadījuma roka sāpēja un bija pietūkusi.

Mūsu ikdienas darbi atšķīrās atkarībā no vecuma. Gūstekņus, kas bija jaunāki par 45 gadiem, izmantoja īpaši smagam darbam ārpus nometnes, tā sauktajos “klinkera darbos”. Viņiem vajadzēja lielu gabalu nest smagus cementa maisus, bet atpakaļ atgriezties skriešus. Kādu laiku arī gados vecākos ieslodzītos izmantoja darbam SS bāzē ārpus nometnes. Viņiem bija jārok vai jānes cementa bloki. Visi šie darbi noritēja SS uzraudzībā; pa lielākai daļai tie bija jauni zēni, vecumā no 16 līdz 20, no bijušās Austrijas. Viņi riņķoja mums apkārt ar pielādētām šautenēm vai vieglām patšautenēm rokās. Viņi dzina mūs uz priekšu un visādi izmantoja savu pārākuma stāvokli, lai mūs pamocītu. Vissīkākā pārkāpuma gadījumā, īpaši tad, ja viņus neapmierināja mūsu kustēšanās ātrums, viņi mēdza pieprasīt, lai ieslodzītais izdara pietupienus līdz pilnīgam spēku izsīkumam vai duci reižu noripo lejup pa nogāzi. Mūsu nometnē bija ieslodzītie vecumā no 14 līdz 84 gadiem.

Līdztekus fiziskām mocībām SS sargi pastāvīgi centās mūs mocīt arī morāli. Daļa no viņiem nāca no proletariāta zemākajiem slāņiem, un viņiem patika mūs kaitināt, citējot avīzi Der Stürmer. Viņi arī jautāja mums, kā precīzi Talmudā formulēta ebrejiem dotā pavēle ienīst citas tautas, it īpaši visus kristiešus. Ar šiem jautājumiem viņiem gan īsti neveicās, jo ieslodzītie gandrīz visi bez izņēmuma atbildēja, ka ir tikai dzirdējuši tādu vārdu “Talmuds”, bet neko par to nezina.

Lietā tika likti arī personiski apvainojumi. Kāds SS sargs vienam no mūsu biedriem jautāja, vai viņš ir dienējis armijā un kāda dienesta pakāpe viņam bijusi karā. “Es biju leitnants,” viņš atbildēja. “Bet tu biji tikai aizmugurē.” – “Nē,” atteica mūsu biedrs, “es biju frontē.” – “Es tev pavēlu atbildēt ar vārdiem “es biju aizmugurē”,” sargs viņu pārlaboja. “Vācijas vēsture melotu, ja ebreji tiešām būtu karojuši frontē. Tātad – kur tu biji?” Un vecajam zaldātam, kurš bija cīnījies un lējis asinis par savu vācu tēvzemi un pārnācis no kara ar augstām medaļām, neatlika nekas cits kā atbildēt: “Es biju aizmugurē.”

Līdz ar fizisko darbu liela dienas daļa tika atvēlēta arī ierindas mācībām, jo īpaši pavecākiem vīriem. Vēl šodien man ausīs skan pavēles: “Pa labi līdzināties! Mierā!” Mācības sastāvēja galvenokārt no soļošanas gan ierindā, gan pa vienam, kā arī sveiciena – ātras cepures noņemšanas – trenēšanas. Tie, kuri nepasveicināja garāmejošu SS vīru saskaņā ar šo reglamentu, tika bargi sodīti. Kāds 65 gadus vecs advokāts, kurš ar visām brillēm redzēja ļoti slikti, nenoņēma cepuri SS “augstākā virsnieka” priekšā un saņēma tādu belzienu, ka viņa brilles salūza gabalos. Iebildumam, ka viņš ir ļoti tuvredzīgs, vienīgā atbilde bija lāsti.

Ierindas mācībām, kas bieži ilga no sešām līdz astoņām stundām dienā, nebija vecuma ierobežojumu. Tajos bija jāpiedalās pat sirmgalvjiem. Tos, kuri nespēja soļot, nostādīja garās rindās ārpus barakām, kur tiem bija jāstāv bez pakustēšanās – aukstajā laikā tās bija īstas mocības.

Tos, kuriem bija vajadzīga ārstēšana, nostādīja rindā pie lazaretes barakas. Pēc garas, bieži vien vairākas stundas ilgas gaidīšanas parādījās ārsts un jautāja par sūdzībām. Pēc tam viņš sadalīja ieslodzītos divās grupās – pirmās grupas slimniekus izmeklēja un, ja stāvoklis bija nopietns, ievietoja slimnieku istabās. Ļoti smagos gadījumos (un, domājams, ļoti retos) ieslodzītos pārveda uz policijas lazareti Berlīnē. Otrās grupas slimnieki bez kādas izmeklēšanas tika nostādīti barakas priekšā, kur viņiem nereti par sodu vajadzēja stāvēt stundām ilgi, un tad sūtīti atpakaļ uz savām barakām ar parastajiem rājieniem. Vecākie ieslodzītie galveno ārstu bija iesaukuši par “doktoru Nežēlīgo” (“Grauzāms”, vācu grausam, pēc līdzības ar viņa īsto vārdu Irzāms).

Grūti teikt, cik daudzi vīrieši kļuvuši par medicīniskās aprūpes (jeb drīzāk tās trūkuma) upuriem. Vismaz man ir zināms gadījums, kad mūsu grupas ieslodzītais, apmēram 50 gadus vecs vīrietis, saņēma lazaretes atteikumu, tika slikti ārstēts neatliekamās palīdzības punktā un nomira nākamajā dienā. Man nav informācijas, cik daudzi ieslodzītie izmisumā mēģināja izdarīt pašnāvību. Divas reizes es pats savām acīm redzēju, kā ieslodzītie mēģina ieskriet pie strāvas pieslēgtajās žoga dzeloņdrātīs, lai padarītu sev galu. Viņus apturēja pēdējā brīdī. Vienu rītu drātīs uzgāja karājamies kāda ieslodzītā līķi: viņa pašnāvības mēģinājums bija izdevies. Runāja, ka tas bijis tas pats vīrs, kura sodīšanai kļuvām par lieciniekiem pirmajā dienā, kad ieradāmies nometnē.

Cik mums gadījās redzēt, nometnē nebija nekādu iespēju piekopt reliģiskos rituālus. Ieslodzītajiem tur ir jāstrādā arī svētdienās. No visiem ebreju gūstekņiem vissliktāk izturējās pret rabīniem. Cīņa pret reliģisko piederību oficiāli netiek atzīta, taču faktiski nacionālsociālisms ir ne mazāk antireliģisks kā boļševisms, vienīgā atšķirība tāda, ka politisko un reliģisko ideoloģiju sakausēšanā tas vēl nav aizgājis tik tālu.

Pat vakaros, kad pārguruši gulējām salmu migās, mēs nebijām pasargāti no SS sargu nežēlīgajām kaprīzēm. Ja, viņiem ienākot barakā, mēs neuzlēcām kājās pietiekami ātri, viņi lika mums celties un atkal gulties līdz galīgam spēku izsīkumam vai arī izveda visu nodaļu laukā aukstumā un lika mums pusstundu vai vēl ilgāk stāvēt “sakšu sveicienā”, tas ir, ar rokām aiz galvas. Ja SS sargs ienāca barakā dienas laikā un ieslodzītais, kurš tajā laikā uzkopa telpu, viņu uzreiz nepamanīja un nesveicināja, viņš varēja likt “vaininiekam” rāpties iekšā salmos un laukā no tiem duci reižu no vietas. Sargi bija kā ļauni bērni, kuri moka dzīvniekus.

Kad pienāca brīvlaišanas diena, mūs vispirms pamatīgi izkratīja, meklējot rakstiskas piezīmes. Vēstules no ģimenes locekļiem (īsa, rūpīgi kontrolēta sarakste reizi nedēļā bija atļauta) vajadzēja atstāt nometnē. Tad mums atļāva uzvilkt civildrēbes, bet kādas tās izskatījās! Tās bija dezinficētas zem augsta tvaika spiediena un satītas paunās. Saburzītas un formu zaudējušas, tās līdzinājās klaidoņa lupatām. Mīkstās filca cepures bija pārvērtušās par nekur neliekamiem kartonam līdzīgiem ķēmekļiem, kādus pat īsajā atpakaļceļā nevarēja vilkt galvā.

Viss brīvlaišanas process ilga teju 12 stundas, kuru laikā mums vajadzēja stāvēt garā rindā – svaigā gaisā, bez ēdiena. Viena no atbrīvošanas ceremonijas sastāvdaļām bija SS karavīra uzruna. Viņš vērsa mūsu uzmanību uz to, ka mums ir aizliegts stāstīt par jebko, ko bijām redzējuši nometnē. Lai gan mums visiem lika aizpildīt šādu veidlapu, šajā sakarā es nevaru atzīt nekādas saistības – ne tikai tāpēc, ka tās parakstīju spiestā kārtā, bet arī tāpēc, ka tās uzspieda partija, kura ir paradusi nepildīt savus solījumus.

Tā kā sava garā mūža laikā es pirmo reizi biju nokļuvis apstākļos, kuros bija atņemta jelkāda brīvība, man ir grūti spriest, vai nometnes komandantam bija taisnība, ka nometne nav nekāds cietums vai labošanas iestāde.

The Atlantic, 1939. gada septembrī