Sabiedrība

Jakobs Mikanovskis

Ardievu, Austrumeiropa!

Eiropas nomales psihoģeogrāfija
gettyimages-640484503.jpg
Visoke pie Jizeras Čehijā, siena novākšana, 19. gs. beigas. Foto: Getty Images

Austrumeiropa pamazām izgaist. Ne jau kā fiziska vieta, bet kā ideja. Lai kas arī iztēlē saturēja šo reģionu vienkop ‒ kopīga okupācijas un atstumtības pieredze, šķietami mūžīgais ekonomiskās atpalicības slogs, kā liels dārgums lolotās atmiņas par savu sakāvi ‒, šī spēka vairs nav, vai vismaz tas nav tik jūtams kā senāk. Aizbrauciet uz Prāgu, Varšavu, Budapeštu, Bratislavu, Vroclavu, Debrecenu, Timišoaru vai Tallinu. Pastaigājiet pa ielām. Iegriezieties tirdzniecības centros, piestājiet pie mobilo telefonu kioskiem. Kā jūs zināsiet, ka neesat Brēmenē, Šarlruā, Ņūkāslā vai Fargo? Veikali ir tādi paši. Marks & Spencer, H&M, C&A. Cilvēki ģērbjas līdzīgi. Viņi skatās tās pašas filmas un brauc ar tādām pašām mašīnām. Kur tagad ir aizgājušo laiku puskoka trabanti un mazītiņie fiati?

Tagad, kad Austrumeiropas citādība piekāpusies globalizācijas un pārticības homogenizējošo spēku priekšā, šis reģions pakāpeniski iegrimst aizmirstībā. Kā akadēmisku pētījumu jomu to skārusi nopietna krīze. Stipendijas sarukušas. Mācībspēku vietas katedrās tikpat kā pazudušas. Amerikas Zinātnisko biedrību padome (ACLS) pārtraukusi finansiālo atbalstu. Filmu iepirkšana ‒ ja neskaita šad tad pa kādai “Idai” vai kādam rumāņu pārsteigumam ‒ tikpat kā izbeigusies. Arī literatūras tulkojumu straume noplakusi līdz sīkai urdziņai, neraugoties uz Twisted Spoon Press un New York Review of Books apgāda klasikas sērijas varonīgo darbu.

Pagājuši tie gadi, kad Penguin Books regulāri publicēja grāmatas no sērijas Writers from the Other Europe, bet Sūzana Sontāga mudināja mūs lasīt Danilo Kišu, kamēr vēl nav par vēlu. Kopš tiem laikiem Austrumeiropa pārvērtusies par fonu citu cilvēku fantāzijām. Es pazīstu kādu ievērojamu šī reģiona pētnieku, vēsturnieku, kurš lasa lekciju kursu par Austrumeiropas vēsturi, un viņš stāsta, ka studenti katru gadu no jauna viņam jautājot, vai cilvēki “šajā pelēkajā pasaules malā” patiešām mīl un smejas. Vienmēr ir mazliet pazemojoši lasīt angliski sarakstītu grāmatu, kurā darbojas kāds austrumeiropiešu varonis. Nekad īsti nevar zināt, vai tas izrādīsies dzīves nogurdināts durvju sargs (polis), apburošs blēdis (ungārs), postkomunisma ēras gangsteris (serbs) vai erotiskas atmodas avots kādam literatūras interesentam (amerikāņiem – čehs, bet Īrijas un Lielbritānijas iedzīvotājiem ‒ jebkurš no jau pieminētajiem).

Bet varbūt tāda Austrumeiropa vispār nekad nav pastāvējusi. Varbūt tā ir tikai Aukstā kara laiku iztēles auglis. Dzelzs priekškara krišana pārvilka svītru šī reģiona izpētes ģeopolitiskajam pamatojumam, taču vienlaikus likvidēja arī galveno spēku, kas to vispār apvienoja. Galu galā, kas gan Albānijai kopīgs ar Igauniju vai Baltkrievijai ‒ ar Slovēniju? Ja neskaita, ka visas šīs valstis ir sen sabrukušu impēriju fragmenti, to kultūrai, ekonomikai vai uzskatu sistēmām nav tikpat kā nekādas līdzības. Mūsdienās Austrumeiropa ir tāda pati nomale kā jebkura cita ‒ mazliet provinciāla, mazliet gausa, bet lielākoties rāma, gandrīz garlaicīga. Pat ar karu Ukrainā bijis par maz, lai salauztu Rietumu vienaldzību.

Un tomēr, ja brauksiet pietiekami ilgi un pietiekami tālu, tad Austrumeiropu, vismaz gabaliņu no tās, jums tomēr izdosies atrast ‒ varbūt pa vojevodistes autoceļu 896 no Ustšiki Dolnes uz dienvidiem, gar Polijas un Ukrainas robežu cauri nu jau zudušajai austrumkatoļu lemku zemei. Vai varbūt uz austrumiem no Ņīreģhāzas, puštas smacējošās tveices nomāktajos ciematos Lielajā Ungārijas līdzenumā. Vai Maramurešā, līdzās mežainajiem Karpatu kalniem, pašā Rumānijas siena pļavu rajona sirdī. Bet varbūt nāksies braukt uz dienvidiem, līdz pašai Erindai, ciemam, kuram līdzās slejas Lundžerises kalnu masīvs, “gara mēness šķēpele, kas iespiedusies nepieradinātajā un skaistajā Albānijas miesā” ‒ zemē, kura, runājot poļu rakstnieka Andžeja Stašuka vārdiem, pilda “[Eiropas] kontinenta bezapziņas” funkcijas un ir kā “tumša aka, kurā lietderīgi ielūkoties katram, kurš pārliecināts, ka nu jau viss nostājies savās vietās uz visiem laikiem”.

Tas nav tas ceļš, kuru es gribu iet. Es gribu runāt par Austrumeiropu, paraugoties tālāk par stereotipiem. Es gribu runāt par Austrumeiropu kā negaidīta kosmopolītisma vietu, par veselu plejādi neskaitāmu mikroreģionu, kuri, lai arī nodevušies katrs savam provinciālismam un pašapsēstībai, kopā ņemti, tomēr veido kaut ko vairāk par atsevišķu saskaitāmo summu. Es gribu pierādīt, ka Austrumeiropa ‒ tās literatūra un vēsture ‒ ir būtiski nepieciešama, lai mēģinātu izprast 20. gadsimtu, šo murgu, no kura mēs vēl tā īsti neesam pamodušies. Es gribu par to runāt no daudzveidības, mūsdienīguma un konkurētspējīga avangarda viedokļa. Un tomēr: te nu es esmu nieka lappusi no raksta sākuma, līdz ratu asīm iegrimis nostalģijas un ruritānisku klišeju muklājā.

Patiesībā Austrumeiropa ir jēdziens, kas pieder ne tik daudz pie ceļu atlantos fiksētās ģeogrāfijas kā psihoģeogrāfijas jomas. Tā īsti nav vieta; tas ir garīgs stāvoklis. Man neskaitāmas reizes gadījies atģisties mazā Austrumeiropas pleķītī tālu uz rietumiem no Oderas‒Triestes līnijas. Tā ar mani noticis zem automaģistrāļu gaisa tiltiem, gaidot Autosatiksmes pārvaldes rindā un nolaistu autoostu uzgaidāmajās zālēs. Man vienmēr licies, ka prustiskās atklāsmes mirkļi ir absolūti mākslīga konstrukcija, vienkārši literārs paņēmiens; bet lai velns par stenderi, ja man savulaik Bērklijas fizikas laboratorijas tualetē nav negaidot uzbrukusi iestāvējušos netīrumu smaka, vienā acumirklī aizraujot mani uz Varšavu, uz vecmāmiņas daudzdzīvokļu nama kāpņu telpu, kur gaisā virmoja sena urīna, iestāvējušos netīrumu un ziepju nesaldināta grīdlupatas ūdens izgarojumu sajaukums.

Austrumeiropa nav vienkārši paslēpusies kaut kur lauku ceļu galā kā Folknera Joknapatofas apgabals. Tā parādās un pazūd kā Doktora telefona būdiņa seriālā Doctor Who. Un labākais veids, kā tur nonākt, ir caur tās literatūru. Ar ko lai sāk? Es varētu uzskaitīt veselu virkni savu iemīļoto autoru ‒ Vitolds Gombrovičs, Jaroslavs Hašeks, Bruno Šulcs, Bohumils Hrabals, Danilo Kišs, Ismails Kadare, Herta Millere, Āgota Krištofa, Lāslo Krasnahorkai, Česlavs Milošs, Zbigņevs Herberts ‒, taču baidos, ka lasītājam tie būtu tikai nepazīstamu (un grūti izrunājamu) vārdu plūdi. Labāk tā vietā mēģināt atrast būtiskos elementus. Taču to apgrūtina Austrumeiropas lingvistiskā un ģeogrāfiskā daudzveidība.

Mīlestībai pret Austrumeiropas literatūru nenoliedzami piemīt arī zināms paslēpto bagātību meklēšanas azarts, kas mudina atrast nākamo, vēl mazpazīstamāku dārgumu no vēl mazāka pasaules nostūrīša. Vispirms tie bija poļi, čehi un ungāri, tad sekoja rumāņi un visi dienvidslāvi, albāņi un baltieši. Un šī procesa galapunkts ir prūšu literatūra. Prūši ir tagad jau izmirusi baltu tauta, kas reiz dzīvoja Latvijas un Lietuvas piekrastē. Tās laicīgās literatūras klāsts sastāv no viena vienīga atskaņās sarakstīta panta. Vārsmojums atklāts 70. gados: to uz viduslaiku manuskripta malām kādā Šveices bibliotēkā uzgājis filozofijas maģistrantūras students no Savienotajām Valstīm. Cik noprotams, dzejoli kaut kad 14. gadsimtā sacerējis neapmierināts teoloģijas students. Tā saturs ir apmēram šāds: “Uz veselību, cienīts kungs! Tas gan nav nekāds lāga draugs,/ kurš iedzert grib, bet maksāt – ne.” Lai arī pantiņš nepārprotami adresēts kādam, kurš universitātes krodziņā sadzēries alu uz autora rēķina, šis sacerējums iedvesmojis veselus komentāru sējumus.

Tiktāl par prūšu literatūru. Taču dīvainības un noslēpumainība pieder pie austrumeiropiešu valdzinājuma kopumā. Kaut kādā ziņā aizraujoši atbrīvoties no vispārinošiem naratīviem un izmisīgiem mēģinājumiem sacerēt aprakstus par tēmu “tāda nu ir tā mūsu dzīve” (ak, šī kretīniskā frāze). Varbūt iemesls tam ir kaut kāda ačgārna pieķeršanās neveiksminiekiem un bēdubrāļiem, bet es nudien nespēju iztēloties, kāpēc lai kāds vēlētos lasīt kādu no dižajiem amerikāņu romāniem, ja pieejami piedauzīgi ungāru pornogrāfijas paraugi. Piemēram ‒ lūk, kā izskatās pilns Londonas Universitātes koledžas piedāvātā ungāru literatūras kursa apraksts: “Kursa mērķis ir iepazīstināt studentus ar laikā pēc Pirmā pasaules kara tapušās ungāru literatūras tematikas spektru, ieskaitot distopiskas fantāzijas, mazpilsētu dzīves absurdu, ģenitāli motivētu mizoginiju, mizantropisku narcismu, ideoloģiju kā seksuālo orientāciju, onāniskus palimpsestus, pseidoholandiešu antisemītismu un ar francūzietēm precējušos holandiešu kapteiņu monomaniakālo greizsirdību. Detalizētu desmit būtiskāko ungāru valodā sarakstīto darbu teksta analīzi papildinās ieskats plašākā vēsturiskā un kultūras kontekstā.”

Šis saraksts uzvedina uz tik daudziem jautājumiem. Pirmkārt, kādā veidā jebkuru no šiem punktiem iespējams nosaukt par tematiku? Un kas ir onānisks palimpsests? Tomēr svarīgākais ir tas, ka ‒ vismaz man tā šķiet ‒ šis uzskaitījums šķiet neiedomājami vilinošs. Ja ungāru literatūra būtu bankas seifs, ar šo programmu pietiktu, lai man rastos vēlēšanās savākt pašu labāko kramplaužu komandu un to uzlauzt. Un mēs pat vēl neesam pievērsušies aplūkojamo darbu autoru biogrāfijām. Viņu vidū ir, piemēram, Gēza Čāts, psihiatrs, kurš savus memuārus sarakstīja sanatorijā, palēnām grimstot morfīna izraisītā psihozē, un kura vardarbības pilnie stāsti bija priekšvēstneši vēlāk paša pastrādātajai sievas slepkavībai un pašnāvībai. Vai dramaturgs Edens fon Horvāts, kurš bija pieņēmis prototipiski austrumeiropeisku identitāšu jūkli un aprakstīja sevi kā “ārkārtīgi tipisku vecās Austroungārijas jaukteni ‒ vienlaikus maģāru, horvātu, vācieti un čehu”, kura “dzimtene ir Ungārija [un] dzimtā valoda ‒ vācu” un kurš visus 30. gadus nodzīvoja slimīgā pārliecībā, ka ies bojā nenovēršamajā nacistu karā; patiesībā fon Horvāts gāja bojā pastaigā pa Elizejas laukiem, kad viņu nosita nolūzis koka zars.

Lasiet tikai tekstu, saka franči, bet tik tiešām: kā lai lasa austrumeiropiešu autoru, nepievēršot uzmanību viņa vai viņas dzīvei? Vienalga, vai runa par trimdu, ieslodzījumu, slimību, slepkavību vai vājprātu, vienmēr savu lomu spēlējis likteņa pirksts. Reiz es uzgāju kādu poļu literatūras antoloģiju; tajā ietverto darbu autori uz vāka bija nosaukti par “likteņa vajātiem dzejniekiem”. Es to bezrūpīgi izšķirstīju, mazliet garlaikoti lasot alkoholisma, klaidonības, pašnāvības un pamestības stāstus, kas biogrāfijās atkārtojās ne reizi vien. Taču tad aptvēru, ka šis krājums izpleties pa četriem sējumiem, un sajutu, ka stāvu metafiziska bezdibeņa malā.

Un tomēr, jautājums paliek spēkā: vai Austrumeiropas literatūrai kopīgs vēl kaut kas, neskaitot tās mazpazīstamību, dīvainības un ļaunā likteņa pirkstu? Man šķiet, ka jā; es pat uzskatu, ka tam ir zināma reāla pasaulvēsturiska nozīme. Atļaujiet šeit ieskicēt teoriju – tiesa gan, tik plašu un vispārinošu, ka izņēmumiem skaitā neizbēgami jāpārsniedz apstiprinošie piemēri.

Rietumeiropas romāns, kas attīstījās 19. gadsimtā, dramatizēja spriedzi starp psihes dziņām un buržuāzisko tikumu žņaugiem. Tā varoņi pārvietojas pa maģisko kvadrātu, ko iezīmē četri poli: godkāre, iekāre, īpašums un laulības pārkāpšana. Turpretim amerikāņu romāns lielākoties attēlojis vīriešus un sievietes, kuri sastopas ar brīvības plašumu un iespēju vērienu, kas pilnīgi aizēno viņu pašu personības sīkumu. Tam pamatā stāsti par bēgšanu, atgriešanos dzimtenē, atbrīvošanos un identitātes pārvērtībām.

Austrumeiropas daiļliteratūra pārsvarā pievērsusies likteņa kaprīzēm, vēstures nenovēršamībai un dzīves vispārējam absurdumam. To veidojusi vēsture, kurai raksturīgas pēkšņas pārmaiņas, izjaukti plāni un nepatīkami pārsteigumi. Būtībā svešas kundzības, represiju un negaidītu šausmu pilnās Austrumeiropas vēstures mantojums laidis tik dziļas saknes un iespaidojis autorus tik pamatīgi, ka iesūcies pašos priekšstatos par apziņu un stāstījuma formas izjūtā.

“Centrāleiropas literatūras pārsteidzošākā īpatnība ir tās vēstures izjūta.” Tā rakstīja Česlavs Milošs, cenšoties noformulēt, kā viņš to sauca, “mūsu Eiropas” būtību. Centrāleiropas1 romānos, atšķirībā no Rietumeiropas literatūras, viņš turpināja, “laiks ir saspringts, krampjains, pilns pārsteigumu – patiesībā gandrīz pilntiesīgs stāsta varonis. Tas tāpēc, ka laiks tiek saistīts ar briesmām, kas apdraud rakstnieka pārstāvētās nacionālās kopienas eksistenci”. Tas nozīmē: lai saprastu Austrumeiropas literatūru, jāsaprot Austrumeiropas vēsture.2

Tas var nākties diezgan grūti. Pārāk daudz zemju, pārāk daudz tautu, pārāk pretrunīgi naratīvi un gari, pēc atšķirīgiem noteikumiem akcentēti personvārdi. Man nu gan to vajadzētu zināt. Es jau gadiem mācu un pētu šīs “pelēkās pasaules malas” vēsturi. Un šajā laikā es neesmu nonācis ne pie kādiem secinājumiem un neesmu piedzīvojis nevienu sintēzes momentu. Viss, ar ko es varu palielīties, ir mape, kas pilna ar stāstiem ‒ patiesiem stāstiem, kuri, neraugoties uz to patiesumu, vismaz manām acīm atgādina beletristiku vai fabulas. Vai jokus. Visi kopā šie stāsti veido manu personīgo īso Austrumeiropas kultūras kursu. Sīki izstrādātas hronoloģijas vietā tie piedāvā kaut ko no tās atmosfēras un, iespējams, kādu drusku no nozīmes: saskaldīta reģiona vēsture kubisma manierē. Šos fragmentus ‒ šīs vēstures šķautnes ‒ es jums tagad piedāvāju četrās mācību stundās ar pēcvārdu.

Pirmā stunda: jaukta iedzīvotāju sastāva zona

Pirmais, kas jāzina par Austrumeiropu, ir tas, ka tajā koncentrējusies iespaidīga iedzīvotāju sastāva daudzveidība. Tā ir viena no nedaudzajām vietām pasaulē, kur kārtu kārtām klājušās tik daudzas atšķirīgas valodu, reliģiju un etnosu saknes. Bieži šīs atšķirības precīzi sakrita ar šķiru un profesiju robežām; teiksim, Austrumpolijā katoļticīgie poļu zemes īpašnieki valdīja pār pareizticīgajiem ukraiņu un baltkrievu zemniekiem, kuri brauca uz ivritā un jidišā runājošiem ciemiem, lai pārdotu izaudzētos produktus un iepirktu vietējo amatnieku ražotās mantas. Transilvānijā šīs pašas lomas pildīja katoļticīgie maģāri, pareizticīgie un austrumkatoļticīgie rumāņi un vācu luterāņi un kalvinisti; osmaņu Maķedonija ar savu apstulbinošo turku un slāvu valodās runājošo musulmaņu, albāņu, bulgāru, grieķu, aromūnu, valahu, čigānu un sefardu ebreju sajaukumu ir pārāk sarežģīta sociāla struktūra, lai mēģinātu to sadalīt pa sastāvdaļām.

Vēl viena tikpat daudzslāņaini daudzveidīga vieta ir Bukovina, Austroungārijas province Karpatu kalnu pakājē; kopš tiem laikiem tā vairākkārt svaidīta starp Rumāniju un Ukrainu. Lūk, kā Gregors fon Recori, sicīliešu aristokrātu pēctecis, kura senči 18. gadsimtā apmetušies uz dzīvi Austrijā, grāmatā “Puķes sniegā” (Gregor von Rezzori, “Blumen im Schnee”, 1989) apraksta savas jaunības lingvistisko situāciju: “Mūsu māte ne runāja, ne arī saprata kādu no vietējām valodām. Lai gan austriešu laikos vācu mēle Bukovinā bija oficiālā valoda, jo dziļāk Bukovinā, jo kroplīgāka un nesaprotamāka tā kļuva ‒ ne tikai mums, bet arī vietējiem dažādo tautību iedzīvotājiem. Turpretim Kasandra, kura nevienā valodā nerunāja īsti pareizi, izlīdzējās ar rumāņu, ukraiņu, poļu, ungāru un turku valodu, kā arī jidiša kripatām, papildinot to visu ar grotesku vaikstīšanos un primitīvu, burtisku žestu valodu, kas visus smīdināja un ko visi saprata.”



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Aprīlis 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela