Ar savu ādu

Baltijas biznesa līderu konference Tipping Point (Kritiskais punkts), kas katru gadu notiek Palangā, nav īsti konference šā vārda ierastajā nozīmē. Tai nav īsti sakara arī ar “biznesu” vai “līderību”, lai gan esmu redzējis Curriculum vitae, kurā šī pasākuma apmeklējums ierakstīts sadaļā “profesionālā pieredze”. Pēdējos 13 gados tajā ir uzstājušies tādi pasaules līmeņa prāti kā Antans Mockus, Lešeks Balcerovičs un Mārtijs Linskis. Bet pagājušajā septembrī Kritisko punktu pagodināja īsta zvaigzne – Nasīms Nikolass Tālibs, starptautiskā bestsellera “Melnais gulbis” (2007) autors.

“Melnais gulbis” bija tā saucamās “fuck you naudas” auglis. Par “fuck you naudu” amerikāņu slengā sauc privāto kapitālu, kas ir pietiekami liels, lai tā īpašnieks bez liekām bažām varētu pasūtīt jebkuru indivīdu vai organizāciju trīs mājas tālāk. Un šāds kapitāls sniedz vēl kādu priekšrocību – personisku neatkarību, kurā var rasties svaiga, ikonoklastiska doma, vienalga, zinātnē, mākslā vai, kā tas ir Tāliba gadījumā, varbūtības teorijā. Cik daudz naudas cilvēkam vajag, lai viņš kvalificētos šai “fuck you” ļaužu kategorijai? “Divdesmit deviņi miljoni dolāru,” atzīstas Tālibs, kad mēs ar viņu dodamies cauri priežu audzei pludmales virzienā. Pirms desmit gadiem šī summa (vismaz Ņujorkā) “nebija tik liela, lai tevi samaitātu”, bet pietiekami liela, lai viņš justos brīvs izkliegt šo frāzi telefonā – pirms sarunas pabeigšanas.

Šajos laikos Tāliba brīvību ierobežo tviteris. “Thalassa!” – viņš iečivina, ieraugot Baltijas jūras nemīlīgos ūdeņus. Viņš droši dodas garām vairākiem uzrakstiem “Ieeja aizliegta!” aplūkot to, kas palicis pāri no padomju laikā celtas sanatorijas brīvdabas peldbaseina. “Mani par to deportēs, vai? Lūk, šis arī ir visīstākais tūrisms.” – “Tūrisms: apmeklēju pamestu padomju laika būvi Lietuvā,” viņš paskaidro savai allaž uzticīgajai čivinātāju auditorijai.

Pastāvīgā publiskā konfrontācija ar citiem prāta milžiem un akadēmiķiem (bieži vien tajā pašā tviterī) uztur Tālibu labā formā. Viņš nav atmetis cerību izdot vēl vienu superbestselleru. “Lūdzu, jums manas jaunākās grāmatas manuskripts. Varbūt noder. Jums ir labs žurnāls. Ceru, ka labi nopelnīsiet, pārdodot to eBay.” Viņš sniedz mums pabiezu papīra žūksni – viņa vēl nepublicētās grāmatas “Ar savu ādu” izdruku. Grāmatas angliskais nosaukums “Skin in the Game” ietver norādi uz kādu dzīves organizācijas principu, saskaņā ar kuru ikvienam par savas rīcības sekām ir jāatbild “ar savu ādu”. “Šis princips ir ļoti efektīvs filtrs, daudz labāks par jebkuru akadēmisku sistēmu. Kāpēc mēs saderinoties dāvinām līgavai gredzenu ar dimantu? Tāpēc, ka “es tevi mīlu” ir tikai pliki vārdi. Gredzens ar dimantu ir nauda, tātad – dodot solījumu, tu liec kaut ko savu uz spēles... Mana grāmata ir par asimetriju, kas valda cilvēka un sabiedrības attiecībās,” paskaidro autors, ar roku izlabojot manuskriptā grāmatas apakšvirsrakstu. Tagad tas ir “Slēptā asimetrija ikdienas dzīvē”.

Šajā grāmatā lasītājs atradīs dažāda lieluma dimantus un pērles. Tālibs saplosa viltus ekonomistus, ģenētiķus un ārstus, sniedz padomus pilsoņiem un politiķiem, audzina pāvestus un prezidentus. Dažkārt viņa gudrība uzplaukst aforistiskā formā. Piemēram: “Birokrātija ir veidojums, ar kura palīdzību cilvēks tiek ērti nošķirts no savas rīcības sekām.” Vai: “Decentralizācija balstās vienkāršajā patiesībā, ka liet makročugunu ir vieglāk nekā liet mikročugunu.”

Matemātiskie vienādojumi, kas balsta Tāliba pasaules uzskatu, ir paslēpti zem biezas anekdošu, paša piedzīvotu atgadījumu un veselā saprāta kārtas. Bet arī ar visu to, lasot manuskriptu, ir skaidri redzams, ka tie nav tikai spēcīgas personības dīvaini izsaucieni, bet patiesi dzelžaina sistēma un ne viena vien dziļa atskārsme – un mums visiem nāktu par labu, ja mēs tās rūpīgi pārdomātu.

^{Igns Staškevičs}

Prologs, 1. daļa: uzveiktais Antajs

Antajs, zemes mātes Gajas un jūras dieva Poseidona dēls, bija milzis – vai drīzāk tāds kā pusmilzis. Viņš dzīvoja (grieķu) Lībijā, un viņam bija dīvaina nodarbošanās – izaicināt garāmgājējus uz cīkstiņu; viņa iecienītākais stiķis bija nolikt pretinieku uz lāpstiņām un tad to piebeigt. Pēc visa spriežot, šis drūmais vaļasprieks bija veids, kādā Antajs izpauda savu dēla mīlestību: viņš bija apņēmies uzcelt templi tēvam Poseidonam no savu upuru galvaskausiem.

Visi uzskatīja Antaju par neuzveicamu, taču bija kāds knifs. Viņš guva spēku, atrazdamies saskarē ar savu māti zemi, bet viņa spēki zuda, kad bija no tās fiziski atrauts. Hērakla divpadsmit veicamo darbu sarakstā (tiesa, tikai vienā no šī mīta versijām) bija arī pusmilža uzveikšana. Viņam izdevās pacelt Antaju no zemes un šādā stāvoklī, turot viņu atrautu no mammas, nožmiegt.

No šīs fabulas paturēsim prātā vienu: līdzīgi kā ar Antaju, arī zināšanas nedrīkst nošķirt no saskares ar zemi. Īstenībā neko nedrīkst nošķirt no saskares ar zemi. Un saskari ar zemi jeb reālo pasauli nodrošina nepieciešamība riskēt ar savu ādu – tas ir, nepieciešamība darboties reālajā pasaulē un būt gatavam samaksāt par šīs darbošanās sekām, labām vai sliktām. Cilvēks mācās un atklāj jaunas lietas, gūstot zilumus un punus: tas ir organisma dabiskais signālmehānisms, princips, ko grieķi sauca par pathēmata mathēmata (“mācības caur sāpēm” – vislabāk to zina mazu bērnu māmiņas). Grāmatā “Antitrauslums”¹ es centos parādīt, ka lielākā daļa gudrību, kas, kā mums allaž šķitis, “izgudrotas” universitātēs, īstenībā ir atklātas, ķimerējoties ar lietām. Zināšanas, ko mēs iegūstam ķimerējoties, personiskās pieredzes, meklējumu un kļūdu ceļā – citiem vārdiem, atrodoties saskarē ar zemi, – ir daudz pārākas par zināšanām, kas iegūtas prāta slēdzienu ceļā.

Tālāk mēs piemērosim šo principu tam, ko mēdz aplami dēvēt par “politikas veidošanu”.

Lībija pēc Antaja

Otrā fabula. Dažus tūkstošus gadu vēlāk, brīdī, kad es rakstu šīs rindas, Lībijā, Antaja teiksmas zemē, pastāv vergu tirgus, kas izveidojies pēc neveiksmīga “režīma nomaiņas” mēģinājuma ar mērķi “atbrīvoties no diktatora”.

Grupa cilvēku (sauksim viņus par “intervencionistiem” – ja gribam minēt konkrētus vārdus, tad rakstīšanas brīdī tie ir Bills Kristols, Tomass Frīdmans un citi), kuri 2003. gadā iestājās par iebrukumu Irākā, bet 2011. gadā – par Lībijas valsts vadītāja gāšanu, aizstāv šādas režīma nomaiņas vēl virknē valstu, tai skaitā Sīrijā, jo “tajā pie varas ir diktators”.

Šie intervencionisti un viņu draugi ASV Valsts departamentā palīdzēja izveidot un apmācīt islāmistu dumpiniekus, tolaik vēl “mērenos”, bet ar laiku tie iekļāvās Al Kāidā – tajā pašā Al Kāidā, kas 2001. gada 11. septembrī uzlaida gaisā Ņujorkas dvīņu torņus. Noslēpumainā kārtā viņi nekādi nespēja atcerēties, ka pašu Al Kāidu sākumā veidoja “mērenie dumpinieki” un ka to radīja (vai izaudzināja) ASV cīņai pret Padomju Savienību, jo, kā mēs vēlāk redzēsim, šo izglītoto ļaužu domāšana nepieļauj šādus ekskursus vēsturē.

Un tā mēs Irākā izmēģinājām to, ko sauc par “režīma nomaiņu”, un smagi aplauzāmies. Mēs vēlreiz topašu izmēģinājām Lībijā, un tagad tur ir aktīvs vergu tirgus. Taču mēs izpildījām mērķi “atbrīvoties no diktatora”. Izmantojot precīzi tādu pašu loģiku, ārsts varētu injicēt pacientam “mērenas” vēža šūnas, “lai uzlabotu viņa holesterīna rādītājus”, un pēc pacienta nāves pasludināt uzvaru – jo īpaši tad, ja līķa sekcija uzrādītu lielisku holesterīna līmeni. Bet mēs zinām, ka ārsti tā nedara vai vismaz nedara to tik brutālā veidā, un tam ir savi iemesli. Ārsti parasti tā vai citādi riskē ar savu ādu, viņiem ir vismaz kaut kāda izpratne par sarežģītām sistēmām, un viņu uzvedību nosaka vairāku tūkstošu gadu laikā briedināta profesionālā ētika.

Un nevainosim loģiku, intelektu un izglītību, jo augstākas pakāpes loģika atklātu (ja vien mēs neatrodam veidu, kā aizslaucīt visus empīriskos pierādījumus), ka atbalstīt režīma nomaiņu netieši nozīmē arī atbalstīt verdzību. Šiem intervencionistiem ne tikai nepiemīt dzīves realitātes izjūta un spēja mācīties no vēstures; viņi pat nespēj loģiski domāt un slēpj šo savu nespēju aiz frāžainām pusabstraktām runām.

Viņu trīs galvenie trūkumi: 1)viņi domā par lietām statiski, nevis dinamikā, 2) viņi domā vienplākšņaini, nevis sazaroti. 3)viņi domā darbības, nevis mijiedarbības kategorijās.²

Ludis de alieno corio³

Kad viss saiet grīstē, viņi piesauc neprognozējamību – to, ko, atsaucoties uz kāda (ļoti) stūrgalvīga autora sarakstīto grāmatu, mēdz dēvēt par “Melno gulbi”⁴ –, nesajēdzot, ka nevienā sistēmā nedrīkst iejaukties, ja šīs iejaukšanās rezultāti nav paredzami, jeb, runājot vispārīgāk, ir jāvairās iesaistīties pasākumā, kuram ir savs stipri izteikts negatīvais aspekts, ja nav sajēgas, ar ko tas viss beigsies. Būtiski šeit ir tas, ka negatīvais aspekts neskar pašu intervencionistu. Viņš turpina darīt to, ko dara, ērti iekārtojies savā piepilsētas mājā ar klimata kontroli, divām garāžām, suni un nelielu, no pesticīdiem brīvu zālienu, kurā spēlēties viņa pārmēru aizsargātajiem 2,2 bērniem.

Iedomājieties cilvēku ar līdzīgi defektīvu mentālo ievirzi pilotējam lidmašīnu. Nekompetents pilots, kurš nespēj mācīties no paša pieredzes vai kurš bez lielas domāšanas uzņemas risku, ko pats neizprot, var nonāvēt daudzus, bet arī viņš pats nonāks, teiksim, Atlantijas okeāna dibenā un turpmāk vairs neapdraudēs savus līdzpilsoņus un cilvēci. Bet ne šeit.

Un tā mūsu tā sauktā inteliģence beigu beigās ir pilna ar cilvēkiem, kuri dzīvo prāta murgos, – cilvēkiem, kuriem ir vārda tiešā nozīmē aizbraucis jumts, jo viņiem nekad nenākas maksāt par savas rīcības sekām. Viņi atkārto modernistu lozungus, kuriem nolobīta to dziļākā jēga (piemēram, viņi mīl lietot vārdu “demokrātija” un tajā pašā laikā atbalsta dažnedažādus rīkļurāvējus; demokrātija ir kaut kas tāds, par ko viņi lasa savās maģistra vai doktora studiju programmās). Vispār ņemot, kolīdz jūs dzirdat kādu piesaucam abstraktus modernistiskus jēdzienus, varat būt droši, ka šim cilvēkam ir zināma izglītība (bet ne pietiekama vai ne pareizajā disciplīnā) un ka no viņa tiek prasīts pārāk maz atbildības par to, ko viņš dara.

Cena par šo ērtos, ar gaisa kondicionieriem aprīkotos birojos sēdošo intervencionistu kļūdām ir jāmaksā nevainīgiem cilvēkiem – jezīdiem, kristiešu minoritātēm Tuvajos (un Vidējos) Austrumos, mandiešiem, sīriešiem, irākiešiem un lībiešiem. Tas, kā mēs vēlāk redzēsim, ir pretrunā pašam taisnīguma jēdzienam tā pirmsbībeliskajā, babiloniskajā izpratnē; tāpat tas ir pretrunā arī ētiskajai struktūrai, šai sabiedrības pamatos iebūvētajai matricai, kurai cilvēce ir parādā pateicību par to, ka tā izdzīvojusi.

Iejaukšanās, tāpat kā ārstniecības, princips ir – pirmkārt, nenodari ļaunu (primum non nocere). Šajā grāmatā mēs spersim vēl soli tālāk un apgalvosim, ka tie, kuri nevēlas uzņemties personīgu risku, nekad nedrīkstētu piedalīties lēmumu pieņemšanā.

Tālāk,

visos laikos mēs esam bijuši neprātīgi, bet nebijām pietiekami prasmīgi, lai varētu iznīcināt pasauli.Tagad mēs to varam.

Kara kungi vēl dzīvi

Princips “riskēt ar savu ādu” ir dziļi ieausts vēsturē: visi pagātnes iekarotāji un kara kūrēji paši bija karotāji; ļaužu kopienas (ar nedaudziem dīvainiem izņēmumiem) vadīja cilvēki, kas paši bija gatavi riskēt, nevis centās pārcelt risku uz citiem.

Tie, kas ieņēma augstu stāvokli sabiedrībā, riskēja daudz biežāk un vairāk nekā vienkāršie pilsoņi. Romas imperators Jūliāns Atkritējs gāja bojā kaujas laukā, cīnoties kādā no nebeidzamajiem kariem ar Persiju, būdams imperators. Var visādi runāt par Jūliju Cēzaru, Aleksandru un Napoleonu, bet Jūliāna gadījumā pierādījumi ir neapgāžami. Nav labākas vēstures liecības tam, ka imperators cīnījies priekšējās rindās, kā persiešu šķēps viņa krūtīs (Jūliānam nebija mugurā aizsargbruņu). Vienu no viņa priekštečiem, Valeriānu, sagūstīja, un stāsta, ka persiešu ķēniņš Šāpūrs esot viņu izmantojis par kājsoliņu, kāpjot zirgā. Pēdējais Bizantijas imperators KonstantīnsXI Paleologs esot pēdējo reizi redzēts brīdī, kad viņš, noņēmis purpursarkano togu, kopā ar Jāni Dalmācieti un savu brālēnu Teofilu Paleologu meties pretī turkiem ar augstu paceltu zobenu, lepni dodamies drošā nāvē. Saskaņā ar leģendu turku sultāns esot gan piedāvājis Konstantīnam izdevīgu darījumu, ja viņš atdotu tam pilsētu. Sevi cienoši valdnieki šādos darījumos neielaižas.

Šie nav tikai atsevišķi gadījumi. Statistiķis grāmatas autora personā ir pārliecināts, ka mazāk nekā trešā daļa visu Romas imperatoru šķīrušies no pasaules savā gultā, turklāt tikai daži no viņiem nomiruši lielā vecumā – būtu viņi nodzīvojuši ilgāk, arī viņi būtu krituši vai nu valsts apvērsumā, vai kaujā.

Vēl šodien monarhi savu leģitimitāti balsta sabiedriskā līgumā, kas liek viņiem fiziski uzņemties risku. Britu karaliskā ģimene parūpējās, lai vienai no tās atvasēm, princim Andrū, 1982. gadā Folklendu karā nāktos uzņemties lielāku risku nekā ierindas kareivjiem: viņa helikopters atradās kauju priekšējās līnijās. Kāpēc? Tāpēc, ka noblesse oblige; paša lorda statusa izcelsme tradicionāli bijusi saistīta ar pienākumu aizsargāt citus, uzņemoties personisko risku apmaiņā pret stāvokli sabiedrībā, – un karaliskā ģimene par šo līgumu atcerējās. Tu nevari saukties par lordu, ja neesi lords.

Boba Rubina bizness

Ir tādi, kas domā, ka atbrīvošanās no kareivjiem sabiedrības augšgalā nozīmē civilizāciju un progresu. Tas to nenozīmē.

Birokrātija ir veidojums, ar kura palīdzību cilvēks tiek ērti nošķirts no savas rīcības sekām.

Kāds varētu jautāt: bet ko tad mums iesākt? Jo centralizēta sistēma nevar pastāvēt bez cilvēkiem, kuriem nav tiešā veidā jāmaksā par savām kļūdām.

Acīmredzot mums nav citas izvēles kā sistēmu decentralizēt jeb, maigāk izsakoties, lokalizēt – lai šādu ar imunitāti apveltītu lēmumu pieņēmēju būtu mazāk.

Decentralizācija balstās vienkāršajā patiesībā, ka liet makročugunu ir vieglāk nekā liet mikročugunu.

Bet neraizējieties – ja arī mēs nedecentralizēsim sistēmu un nesadalīsim atbildību, tā to izdarīs pati, tikai daudz skarbākā veidā: sistēma bez tajā iebūvēta mehānisma, kas liek cilvēkiem riskēt ar savu ādu, galu galā sabruks un būs spiesta salabot sevi. Ja izdzīvos.

Piemēram, bankas 2008. gadā sabruka sistēmā samilzušo slēpto risku dēļ: baņķieri, kā jau īsti riska pārneses meistari, iekasēja pastāvīgus bonusus no noteikta veida slēptiem sprādzienbīstamiem riskiem, izmantojot akadēmiskus riska novērtēšanas modeļus, kuri darbojas tikai uz papīra (jo akadēmiķiem nav praktiski nekādas sajēgas par risku). Kad sistēma sabruka, viņi piesauca neprognozējamību un saglabāja iepriekšējos bonusus. To es saucu par Boba Rubina biznesu.

Boba Rubina bizness? Roberts Rubins, bijušais ASV finanšu sekretārs – viens no tiem, kuru paraksts figurē uz banknotes, ar ko jūs nupat samaksājāt par kafiju, – desmit gados pirms 2008. gada banku sabrukuma no Citibank bonusos saņēma kopsummā simt miljonus dolāru. Kad vārda tiešā nozīmē maksātnespējīgo banku izglāba nodokļu maksātāji, viņš nekādu čeku neizrakstīja – viņš par attaisnojumu piesauca neprognozējamību. Tāpat arī Rubins neatzina, ka novirzījis risku uz nodokļu maksātājiem – viņa riskus “paņēma uz sevi” un viņa zaudējumus sedza spāņu valodas gramatikas speciālisti, skolotāja palīgi, skārdeņu fabriku uzraugi, veģetārā uztura konsultanti un pavalstu prokuratūru darbinieki. Bet vislielākais upuris šajā drāmā bija brīvais tirgus, jo sabiedrība, kas jau tāpat ne īpaši ieredz baņķierus, sāka asociēt brīvo tirgu ar augsta līmeņa korupciju un favorītismu, lai gan īstenībā tas ir tieši tās pretstats:
ne jau tirgus, bet valdības ar saviem banku glābšanas mehānismiem padara šādas lietas iespējamas.

Labā ziņa ir tāda, ka, par spīti krīzē līdzatbildīgās Obamas administrācijas centieniem aizsargāt baņķierus un viņu spēlēto spēli, bizness, kas nebaidījās riskēt, sāka plūst projām uz nelielām, neatkarīgām struktūrām – tā saucamajiem riska ieguldījumu fondiem. Šī aizplūšana notika lielākoties sistēmas pārmēru lielās birokratizēšanās dēļ, jo papīru pārcilātāji (kuri domā, ka papīru pārcilāšana arī ir īstais darbs) pārslogoja bankas ar regulējošiem noteikumiem – kaut kādā veidā pamanoties šajos lappušu tūkstošos neiekļaut neko, kas paredzētu bankām atbildēt ar savu ādu. Savukārt decentralizētajā riska ieguldījumu fondu telpā to īpašniekiem pārvaldītājiem šajos fondos ir vismaz puse no viņu neto vērtības. Tāpēc viņi riskē relatīvi vairāk nekā viņu klienti un personiski grimst kopā ar savu kuģi.

Sistēmas mācās ar atņemšanas palīdzību

Ja šajā grāmatā ir kāda apakšnodaļa, kuru vērts iezīmēt ar krāsainu marķieri, tad tā ir šī. Intervencionistu gadījums šajā stāstā ieņem centrālo vietu, jo tas parāda, ka faktora riskēt ar savu ādu neesamībai ir gan ētiskas, gan epistemoloģiskas (t.i., ar zināšanām saistītas) sekas. Kā jau redzējām, intervencionisti nemācās, jo viņiem nenākas maksāt par savām kļūdām, un, kā mēs jau netieši norādījām, runājot par pathēmata mathēmata,

risku pārneses mehānisms liedz cilvēkiem kaut ko iemācīties.

Runājot praktiski,

neviens nevar pilnībā pārliecināt otru, ka viņam nav taisnība; to var tikai pati dzīve.

Ja gribam izteikties precīzāk, pašai dzīvei īstenībā ir vienalga – tai nekas nevienam nav jāpierāda. Nozīmīgākais faktors šeit ir izdzīvošana. Jo

mūsdienu laikmeta lāsts ir tas, ka tajā arvien lielāku lomu spēlē cilvēki, kuriem labāk padodas izskaidrošana nekā saprašana

vai kuriem labāk padodas izskaidrošana nekā darīšana.

Mācīšanās spēja nav gluži tas, ko mēs cenšamies attīstīt paaugstinātas drošības cietumu, ko sauc par skolām, iemītniekos. Bioloģijā mācīšanās ar starppaaudžu dabiskās izlases filtra palīdzību tiek iekodēta šūnu līmenī. Evolūcija var notikt tikai tad, ja pastāv izmiršanas risks. Tālāk:

evolūcija nav iespējama ārpus “riska ar savu ādu”.

Šis pēdējais apgalvojums šķiet pats par sevi saprotams, bet man vēl arvien gadās sastapt akadēmiķus, kuri aizstāv evolūcijas teoriju, bet tajā pašā laikā noliedz nepieciešamību riskēt ar savu ādu un dalīties riskā. Viņi noliedz visuzinoša radītāja nodoma jēdzienu, taču tajā pašā laikā vēlas uzspiest cilvēka nodomu, it kā viņi zinātu visas no šī nodoma izrietošās sekas. Vispārīgi ņemot, jo vairāk cilvēku pielūdz visusvēto valsti (vai, kas ir tas pats, lielās korporācijas), jo vairāk viņi ienīst domu par vajadzību riskēt ar savu ādu. Jo vairāk viņi tic savai spējai prognozēt nākotni, jo vairāk viņi ienīst domu par vajadzību riskēt ar savu ādu. Jo vairāk viņi nēsā uzvalkus un kaklasaites, jo vairāk viņi ienīst domu par vajadzību riskēt ar savu ādu.

Atgriežoties pie intervencionistiem, mēs jau minējām, ka cilvēki īpaši nemācās no savām – nedz arī no citu – kļūdām; drīzāk pati sistēma mācās, atlasot tos, kuri ir mazāk tendēti uz zināma veida kļūdām, un iznīcinot pārējos.

Sistēmas mācās ar daļu atņemšanas palīdzību, proti – caur noliegumu jeb via negativa.

Daudzi slikti piloti, kā jau teicām, guļ Atlantijas okeāna dibenā, daudzi pārgalvīgi autobraucēji guļ savās vietējās kapsētās ar jaukām koku alejām. Satiksme ir kļuvusi drošāka nevis tāpēc, ka cilvēki mācītos no kļūdām, bet tāpēc, ka sistēma mācās. Sistēma atšķiras no atsevišķiem indivīdiem ar to, ka tā balstās filtrēšanā.

Rezumējot līdz šim teikto,

vajadzība riskēt ar savu ādu neļauj cilvēkam kļūt iedomīgam.

Prologa otrajā daļā dosimies dziļāk un aplūkosim simetrijas jēdzienu.

Prologs, 2. daļa: simetrija

No Hammurapi līdz Kantam

Līdz pat nesenajai dzīves intelektualizācijai riskēt ar savu ādu pēc nerakstītas vienošanās tika uzskatīts par galveno likumu organizētā sabiedrībā, pat jebkurā kolektīvās dzīves formā, kur indivīds stājas attiecībās ar citiem indivīdiem vairāk nekā vienu reizi. Šim likumam jābūt pat vēl senākam par pirmajām cilvēku apmetnēm, jo tas izsmalcinātā, ļoti izsmalcinātā formā valda arī dzīvnieku pasaulē. Jeb, citiem vārdiem, tam neizbēgami bija jāvalda dzīvnieku pasaulē, citādi viņi būtu aizgājuši bojā: riska pārnešana uz citiem sagrauj sistēmas. Un pati ideja par likumu, dievišķu vai nedievišķu, balstās nepieciešamībā novērst līdzsvara zudumus un atjaunot simetriju.

Veiksim īsu pārskrējienu no Hammurapi līdz Kantam, ceļā aplūkojot, kā šis likums iegūst civilizētas dzīves izsmalcinātībai atbilstošu izteiksmi.

Hammurapi Parīzē

Hammurapi likumi pirms 3800 gadiem tika iekalti bazalta stēlā, kas atradās publiskā vietā Bābeles centrā, lai katrs lasītpratējs varētu to izlasīt vai drīzāk izlasīt priekšā tiem, kuri neprata lasīt. Šis likumkrājums, kas sastāv no 282 likumiem, tiek uzskatīts par senāko likumu kodeksu, kurš saglabājies līdz mūsu dienām. Hammurapi kodeksam ir viena centrālā tēma: tas nostiprina simetriju starp cilvēkiem, kuri atrodas darījuma attiecībās, – tā, lai neviens nevarētu novirzīt slēptos astes riskus jeb Boba Rubina tipa riskus uz citiem. Jā, Boba Rubina bizness ir 3800 gadus vecs – tikpat vecs kā civilizācija, un tikpat veci ir arī likumi, kas tam darbojas pretī.

Kas ir aste? Tas ir ārkārtējs gadījums, kas atkārtojas ļoti reti. Par “asti” to sauc tāpēc, ka grafiskajos attēlos tas parādās zvanveida līknes kreisajā un labajā malā. Kaut kāda man nesaprotama iemesla dēļ cilvēki šos līknes malējos segmentus sāka saukt par “astēm”, un tā šis vārds iegājās.

Pazīstamākais Hammurapi priekšraksts ir šāds: “Ja celtnieks uzbūvē māju, bet tā sabrūk un nogalina īpašnieku, tad šis celtnieks ir sodāms ar nāvi.”

Jo celtniecībā, tāpat kā finanšu tirdzniecībā, vislabākā vieta risku noslēpšanai ir “stūros”, atstājot ārkārtēja gadījuma iespējamību vietās, kur tikai arhitekts (vai tirgotājs) spēj to pamanīt, – ar domu, ka brīdī, kad sūdi būs vagā, viņš jau būs tālu prom laikā un telpā. Kā man, skolu beidzot, teica kāds vecs angļu bankas darbinieks ar alkoholiķa seju: “Es izsniedzu tikai ilgtermiņa aizdevumus. Kad pienāks to dzēšanas termiņš, es gribu jau sen būt prom no tās vietas, kaut kur pēc iespējas tālāk.” Viņš strādāja starptautiskās bankās un noturējās savā profesijā, ik pa pieciem gadiem mainot valstis; cik man zināms, viņš mainīja arī sievas ik pa desmit gadiem un bankas ik pa divpadsmit. Bet viņam nemaz nenācās slēpties īpaši tālu vai īpaši dziļā pagrīdē: vēl līdz pavisam neseniem laikiem neviens nepieprasīja no baņķieriem atdot viņiem izsniegtos bonusus, kad kaut kas nogāja greizi.

Labi zināmais lex talionis (“aci pret aci”) nāk no Hammurapi kodeksa. Tas ir jāsaprot metaforiski, nevis burtiski: nevienam nav vārda tiešā nozīmē jāizdur acs – tāpēc šis likums ir daudz elastīgāks, nekā pirmajā brīdī šķietas. Kādā slavenā talmūdistu diskusijā (traktātā “Bava Kamma”) rabīns saka: ja kāds sekotu šā likuma burtam, tad vienacis, kurš izdūris acis divacim, samaksātu tikai pusi soda, bet aklais vispār tiktu cauri sveikā. Un ko tad, ja punduris nogalina liela auguma cilvēku? Līdzīgā kārtā nav arī jāgriež nost kāja nevīžīgam ārstam, kurš slimniekam amputējis nepareizo kāju: civillikums un tiesa gādās par to, lai vainīgais saņemtu kaut kādu sodu – pietiekami nopietnu, lai patērētāji un pilsoņi justos aizsargāti.

Daži ekonomisti mēģina mani vainot, ka es gribot atcelt maksātnespējas aizsardzību, kāda tā pastāv mūsu dienās; daži pat apgalvojuši, ka es vēloties no jauna ieviest giljotīnu baņķieriem. Es neesmu tik burtiskas šī likuma izpratnes aizstāvis: es tikai gribu, lai vainīgie saņem kaut kādu sodu – pietiekami nopietnu, lai padarītu Boba Rubina biznesu mazāk pievilcīgu un aizsargātu iedzīvotājus.

[..]

1. tabulā atainota simetrijas likuma evolūcija no Hammurapi līdz Kantam:

Hammurapi / Lex talionis

Aci pret aci, zobu pret zobu.

(Hammurapi, 2. Mozus 21:24)

Hammurapi / Lex talionis

Aci pret aci, zobu pret zobu.

(Hammurapi, 2. Mozus 21:24)

Sudraba likums

Nedari citiem to, ko tu negribi, lai darītu tev.

(Isokrats, Hillēls, Mahābhārata)⁵

Zelta likums

Dari citiem to, ko tu gribi, lai tev dara.

(Mateja 7:12)

Universālā likuma formula

Rīkojies tā, it kā tavas rīcības principam vajadzētu kļūt par vispārēju dabisku likumu.

(Kants)

Sudrabs uzveic zeltu

Īsumā aplūkosim likumus, kas atrodas pa labi no Hammurapi. Vecās Derības (3.Mozus 19:18) bauslis ir saldināts Hammurapi likuma variants. Zelta likums cilvēkiem paģēr izturēties pret citiem tā, kā jūs gribētu, lai izturas pret jums. Robustākais Sudraba likums pavēl neizturēties pret citiem tā, kā jūs negribētu, lai

izturas pret jums. Robustāks? Kā tā? Kāpēc Sudraba likums ir robustāks?

Pirmkārt, tas saka, lai jūs domājat par sevi, nevis par to, kas ir “labs” citiem. Mēs daudz skaidrāk zinām to, kas ir slikts, nekā to, kas ir labs. Sudraba likumu var uzlūkot kā tādu negatīvo Zelta likumu, un, kā man to ik pa trim nedēļām atgādina mans kalabriešu izcelsmes (un kalabriešu valodā runājošs) frizieris, via negativa (darbība atņemšanas nozīmē) ir daudz spēcīgāka un mazāk pakļauta kļūdām nekā via positiva (darbība pielikšanas nozīmē).

Un tagad pāris vārdu par likumos pieminētajiem “citiem”. “Tu” forma var attiekties gan uz indivīdu, gan basketbola komandu, gan, teiksim, Ziemeļaustrumu reģiona kalabriešu valodā runājošo frizieru asociāciju. Tas pats attiecas arī uz “citiem”. Šī ideja ir fraktāla tādā nozīmē, ka tā darbojas visos līmeņos – cilvēku, cilšu, sabiedrību, sabiedrības grupu, valstu utt. līmenī –, pieņemot, ka katrs no tiem ir atsevišķa, patstāvīga vienība, kas arī pret saviem līdziniekiem attiecas kā pret tādiem. Gluži kā indivīdiem ir jāizturas pret citiem indivīdiem tā, kā viņi gribētu, lai izturas pret viņiem, tieši tāpat arī ģimenēm kā vienībām ir jāizturas pret citām ģimenēm. Un tieši tāpat jāizturas valstīm pret citām valstīm (šis noteikums liek prologa 1. daļā pieminētajiem intervencionistiem izskatīties vēl nepievilcīgākiem). Jo Isokrats, viedais Atēnu retors, jau 5. gadsimtā p.m.ē. brīdināja, ka valstīm ir jāizturas pret citām valstīm saskaņā ar Sudraba likumu. Viņš rakstīja:

“Izturies pret vājākām valstīm tā, kā tu gribētu, lai stiprākas valstis izturas pret tavējo.”

Simetrijas jēdzienu neviens nav izteicis labāk par Isokratu, kurš nodzīvoja gandrīz gadsimtu un sniedza nozīmīgu ieguldījumu vēl tad, kad viņam bija jau pāri deviņdesmit. Viņš pat izdomāja savu Zelta likuma variāciju: “Izturies pret saviem vecākiem tā, kā tu gribētu, lai tavi bērni izturas pret tevi.” Bija jāgaida līdz izcilajam beisbolam trenerim Jogijam Beram, lai mēs tiktu pie nākamā šāda simetriskās attiecības izsakoša likuma: “Es eju uz citu cilvēku bērēm, lai viņi nāktu uz manējām.”

Efektīvāks, protams, ir šī likuma spoguļvariants: izturies pret saviem bērniem tā, kā tu gribēji, lai tavi vecāki izturas pret tevi.

Sudraba likumam atbilstoša simetrija likta arī ASV Konstitūcijas Pirmā labojuma pamatā: tu vari praktizēt savu reliģisko brīvību, ja ļauj man praktizēt manējo; tev ir tiesības man iebilst, ja man ir tiesības iebilst tev. Patiesi, bez šādas beznosacījumu simetrijas cilvēku izteikšanās tiesībās nav demokrātijas, un visvairāk to apdraud mēģinājumi ierobežot vārda brīvību, pamatojot šādus ierobežojumus ar to, ka kaut kas no teiktā var aizskart kāda cita cilvēka jūtas. Šādi ierobežojumi ne vienmēr nāk no valsts puses; visbiežāk to avots ir pārmēru aktīvā domas policija medijos un kultūras dzīvē un tās lolotās intelektuālās monokultūras uzspiešana sabiedrībai.

Kants

Piemērojot simetriju indivīda attiecībām ar kolektīvu, mēs iegūstam tikumu, klasisko tikumu – to, ko tagad sauc par “tikumu ētiku”. Bet ir vēl viens nākamais solis: 1.tabulas labajā malā redzam Imanuela Kanta kategorisko imperatīvu, ko es gribētu rezumēt šādi: rīkojies tā, it kā tavu rīcību varētu vispārināt par ikviena cilvēka rīcību visās vietās un jebkuros apstākļos. Pats teksta oriģināls ir sarežģītāks: “Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu kalpot par vispārējas likumdošanas principu,” rakstīja Kants tā saucamajā pirmajā formulējumā. Un “rīkojies tā, lai tu vienmēr izturētos pret cilvēci gan tavā, gan jebkurā citā personā nevis kā pret līdzekli kādam mērķim, bet vienmēr arī kā pret mērķi” tā saucamajā otrajā formulējumā.

Formulējumi šmormulējumi, aizmirstiet par Kantu, jo ar viņu lietas kļūst pārāk sarežģītas, un ar lietām, kas kļuvušas sarežģītas, ir problēmas. Tādēļ mēs izlaidīsim Kanta radikālo pieeju viena iemesla dēļ:

vispārīga uzvedība izskatās labi uz papīra, bet ir katastrofāla praksē.

Kāpēc? Tāpēc, ka mēs esam praktiski, vietai piesaistīti dzīvnieki, jutīgi pret mērogu. Mazais nav lielais; taustāmais nav abstraktais; emocionālais nav loģiskais. Mēs jau minējām, ka mikro darbojas labāk par makro; tieši tāpēc labāk ir izvairīties no ļoti vispārīgām runām, kad jūs sasveicināties ar savas garāžas uzraugu. Labāk ir koncentrēt uzmanību uz mūsu lokālo dzīves vidi; mums ir vajadzīgi vienkārši, praktiski likumi. Vēl trakāk: vispārīgajam un abstraktajam ir tieksme piesaistīt paštaisnus, prologa 1.daļas intervencionistiem līdzīgus psihopātus.