Dīvainā siekalu kultūrvēsture

Dzīvība ir nepārtraukta plūsma. Dzīvos organismos nemitīgi cirkulē un plūst šķidrumi ar dažādu labvēlīgu, dzīvību veicinošu iedarbību. Uz sengrieķu filozofu Hērakleitu šis fakts atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka viņš to izvēlējās par galveno principu savā domāšanā par dzīvību. Un viņš nebija vienīgais.

Ķermeņa sulas vienmēr ir turētas augstā godā kā dziednieciski līdzekļi. Svētie raksti stāsta, ka Jēzus metode akla cilvēka redzes atjaunošanai ietvēra spļaušanu acīs vai nu tiešā veidā (Marka 8:23), vai netieši, vispirms sagatavojot dubļus no siekalām un zemes un tad svaidot ar to aklā cilvēka acis (Jāņa 9:6). Tiesa, komentētāji steidz norādīt, ka mūsu Pestītājs to darīja, tā sakot, tikai formas dēļ, jo dievišķajam, visticamāk, nebija vajadzības izmantot fiziskus līdzekļus. Tomēr Viņš tos izmantoja, jo to gaidīja tauta, romieši un jūdu rabīni, un siekalas tolaik uzskatīja par likumīgu līdzekli oftalmoloģiskajā terapijā.

Ņemot vērā cilvēka augstprātības apmērus, nav pārsteigums, ka daži izlikās atkārtojam dievišķo brīnumu. Romas imperators Vespasiāns (9.–79. g.), apceļojot Aleksandriju, iespļāva acīs kādam aklam vīram, kurš lūdza viņu to darīt, jo uz to viņu sapnī it kā bija pamudinājis grieķu-ēģiptiešu dievs Serāpids. Hronisti stāsta, ka atnācis arī klibs vīrs un lūdzis sevi izārstēt, prasīdams imperatoram ar kāju pieskarties viņa izkaltušajai ekstremitātei. Sākumā Vespasiāns baidījies ko pasākt tik liela pūļa priekšā, bet viņa ārsti mudinājuši rīkoties. To viņš arī darījis, un, ja var ticēt hronistiem, abi lūdzēji tikuši izārstēti.

Pēc dižā romiešu vēsturnieka Tacita domām, ārsti tomēr jau iepriekš bija konstatējuši, ka viena aklums bijis tikai daļējs un otra klibums – nekas vairāk par parastu izmežģījumu. Ārsti secinājuši, ka imperatoram nav ko zaudēt. Ja mēģinājums izdotos, Vespasiāna slava sniegtos līdz debesīm; ja neizdotos, nabaga slimie būtu nolemti apsmieklam par uzdrošināšanos prasīt kaut ko tik acīmredzami absurdu. Skaidrs, ka politiķu universālais moto arī toreiz bija “pieņemt visus nopelnus, bet neuzņemties vainu”.

Plīnijs Vecākais cilvēka siekalu terapeitiskās spējas slavē savā “Dabas vēsturē” (XXVIII, vii). Viņš saka, ne tikai ka tās ir vislabākais aizsarglīdzeklis pret čūskām, bet ka ikdienas pieredze māca vēl daudzus citus ieguvumus no to izmantošanas. Senie romieši, protams, šādus priekšstatus uzņēma atsaucīgi: viņi spļāva uz epilepsijas lēkmes upuri un spļāva, lai atvairītu “nelaimi, ko nes sastapšanās ar cilvēku, kurš klibo ar labo kāju”. Ja viņi bija noziegušies pārdrošu cerību lološanā, viņi lūdza piedošanu dieviem, spļaujot sev krūtīs. Uz veiksmi viņi iespļāva labajā zābakā, pirms to apaut, un, protams, ārstēja oftalmiju, katru rītu lietojot no siekalām pagatavotu ziedi. Sāpes sprandā ārstēja, uzklājot ar labo roku uz kreisā ceļgala un ar kreiso roku uz labā ceļgala gavēņa siekalas (interesanti, ka siekalas, lai tās būtu iedarbīgas, bija jāsavāc gavēņa laikā). Plīnijs raksta, ka siekalām piedēvētais spēks bija tik varens, ka romieši ticēja: pietiek trīsreiz nospļauties pirms jebkuru zāļu lietošanas, lai pastiprinātos to dziednieciskās īpašības.

Mutes dobuma sekrēts saglabāja savu labo slavu arī vēlākos laikos. Alberts Lielais (1193–1280), kuru daži uzskatīja par dižāko viduslaiku teologu un filozofu, uzsvēra cilvēka siekalu ārstnieciskās īpašības, īpaši, ja tās iegūtas ilgstoša gavēņa laikā, kad atturas pat no šķidruma lietošanas. To labvēlīgā daba, teica doctor universalis, atspoguļojas spējā nogalināt odzes un citus indīgus radījumus: pietiek tiem uzspļaut vai pieskarties ar nūju, kuras gals samērcēts mūsu mutes šķidrumā, lai visi negantie mūdži nekavējoties nobeigtos. Šī gan nebija Alberta ideja, tajā ir Plīnija un tā priekšteču atbalsis. Tomēr viduslaiku gudrais piebilst, ka vēl viens brīnišķīgās siekalu vērtības pierādījums ir rodams novērojumā, ka vecmātes izmanto siekalas, lai izārstētu jaundzimušos no ādas iekaisumiem, augoņiem un impetigo, ierīvējot bojāto vietu ar saviem spļaudekļiem. Viņš citē arābu ārstu ziņojumus, kas apstiprina, ka sajaukumā ar dzīvsudrabu siekalu ārstnieciskais spēks tik ievērojami pastiprinās, ka mēra pacientu var glābt, vienkārši liekot viņam ieelpot šī maisījuma izgarojumus.

Siekalu ārstnieciskais prestižs nemazinājās arī 19. gadsimta vidū. Angļu medicīnas grāmatu autors Nikolass Robinsons, kurš parakstījās vienkārši kā “ārsts”, ar entuziasmu cildina siekalu labās īpašības, dēvējot tās par “rekrementiem”. Saskaņā ar Oksfordas angļu valodas vārdnīcu šis vārds ar nozīmi “jebkuras vielas liekā vai nederīgā daļa” angliski runājošo tautu vidū ir apritē vismaz kopš 1599. gada un joprojām tiek lietots, lai arī reti, lai apzīmētu sārņus vai kaut ko nebūtisku.

Tomēr mūsu medicīnas autors norāda, ka rekrementi atšķiras no ekskrementiem; pēdējie tiek izmesti no ķermeņa un vairs nav tam noderīgi, turpretī pirmie kalpo daudziem organisma dzīvē svarīgiem mērķiem. Siekalas, tāpat kā aizkuņģa dziedzera sula un citi šķidrumi, ir viens no šādiem neaizstājamiem “rekrementiem”. Bet trīs “dižie rekrementi ir siekalas, žults un sēkla”, viņš raksta, jo tie ne tikai uztur indivīdā dzīvību un veselību, bet pēdējais no nosauktajiem ir “tas svētais balzams, kas turpina sugu no pasaules pirmsākumiem līdz šim laikam un kas to turpinās līdz pat pēdējam dabas periodam”.

Pēc šī rapsodiskā ievada Robinsons uzskaita siekalu brīnišķīgās ārstnieciskās īpašības. Tāpat kā vēstures liecībās un Svētajos rakstos aprakstītajos gadījumos, priekšplānā tiek izcelta to spēja remdēt acu sāpes: apsārtuši un iekaisuši plakstiņi rada daudz ciešanu, bet atliek tos tikai apstrādāt ar preparātu, kas pagatavots no sakošļātas maizes, kas samīcīta kopā ar “gavēņa spļāvienu”, lai sāpes rimtos.

Traktāta galvenā tēze ir tāda, ka īpašu ārstniecisku efektu var iegūt no siekalām, kas savāktas no rīta gavēņa laikā. Tā kā varam pierādīt, ka ieguvums no siekalu ziešanas uz ārējām ķermeņa daļām ir tiešām varens, mēs varētu gaidīt līdzīgu efektu, tām nonākot iekšējos orgānos. Un patiesi, autors apgalvo, ka gavēšanas laikā ievāktu siekalu raksturs, īpašības un iedarbība uzlabojas, ja tās sajauc ar žulti, aizkuņģa dziedzera, kuņģa un zarnu sulām. Siekalu uzdevums nav tikai ēdiena mīkstināšana, mēs labi zinām, cik ēst būtu grūti un neērti, ja ne siekalu mitrinošā iedarbība. Taču, sajauktas ar gremošanas sulām, siekalas organismā kalpo būtiski svarīgiem mērķiem. Tās “izšķīdina visu veidu viskozus šķidrumus un neparastus sabiezējumus”, kas aizsprosto limfvadu kapilārus zarnu bārkstiņās un kavē tauku uzsūkšanos, un šādā veidā palīdz izvadīt “visus bojātos ķermeņa šķidrumus izkārnījumu, urīna un nemanāmas svīšanas veidā”.

Tāpēc autors iesaka cilvēkiem, kuri cieš no dažādām slimībām, gavējot apēst no rīta gabaliņu maizes garozas. Badošanās nodrošina optimālu ārstniecisko efektu (domājams, ka norādījums atturēties no ēdiena ietver mistisku miesas mērdēšanas elementu, kas nepavisam nav pretrunā ar dziedināšanas ideju). Lai mūsu uzmanību nenovērš apsvērumi, kas tiek minēti, pamatojot maizes garozu kā ieteicamo līdzekli, lai “badošanās siekalas” aizvadītu uz gremošanas traktu. Maizei nav dziedinoša spēka, tā tikai aizvada siekalas. Svarīgi, ka siekalas, sajaukušās ar gremošanas sistēmas sekrētiem, kļūst par “vienām no vislabāk šķīstošajām dabiski pieejamajām zālēm un vienlaikus arī par vienām no drošākajām, ko cilvēce jebkad iepazinusi, – līdzekli, kas, regulāri lietots, izārstēs gan podagru, gan urīnceļu akmeņus un nierakmeņus, gan astmu, gan tūsku”.

Mūsdienu mediķi, jāatzīst, šādam entuziasmam nepiekrīt. Tomēr novērojums, ka visi dzīvnieki instinktīvi laiza brūces un ka brūces mutes gļotādā (piemēram, pēc zoba izraušanas) dzīst daudz ātrāk nekā uz ādas vai ievainojumi citās vietās, mudinājis pētniekus aizdomāties par ārstējošas iedarbības klātbūtni siekalās. Vairākas vērtīgas vielas siekalu sastāvā jau bija zināmas, piemēram, antibakteriāli un pretsēnīšu savienojumi, kā arī faktori, kas veicina asins sarecēšanu, taču ilgu laiku neizdibināti palika faktori, kas paātrina brūču dzīšanu. Interesanti, ka zinātnieki nesen ir dažus identificējuši, piemēram, epidermālo augšanas faktoru (EGF), histatīnu un leptīnu.

Lai gan viņiem nepiemīt Alberta Lielā degsme vai 19. gadsimta “gavēņa siekalu” aizstāvju pārmēra entuziasms, mūsdienu pētnieki ir pietiekami pārsteigti par siekalu baktericīdo iedarbību, lai sāktu aizdomāties: varbūt ļaut sunim sevi laizīt izrādīsies dziedniecisks un veselīgs paradums. Pēc rūpīgas izpētes viņi secinājuši, ka tā tomēr nav. Baktēriju flora dzīvnieku siekalās radikāli atšķiras no cilvēku siekalu floras. Tāpēc esiet piesardzīgi: cilvēka labākā drauga siekalainie mīlestības apliecinājumi var inficēt jūs ar eksotiskām slimībām, kas ir daudz ļaunākas par tām, kuras jūs varētu iegūt no cilvēka ar līdzīgi kaislīgām izpausmēm.

Par laimi, cilvēka siekalās ir tik daudz identificētu aizsardzības mehānismu, ka to skaits jau pārsniedz ar gremošanu saistītos faktorus. Siekalas satur imunoglobulīnus, lizocīmu (spēcīgu enzīmu grupu, kas bojā baktēriju šūnapvalkus), mucīnus, kas aizsargā mutes gļotādu un izraisa selektīvu potenciāli bīstamu baktēriju un sēnīšu adhēziju, kā arī pieaugošs antibakteriālo peptīdu klāsts; tie visi veido iespaidīgu un iedarbīgu barjeru pret infekcijas izraisītājiem siekalās.

Nav šaubu, ka siekalās tiks atrasti jauni nozīmīgi ārstnieciskie faktori, tomēr pašlaik biomedicīnas ekspertu galvenā interese ir pievērsta siekalu diagnostiskajam potenciālam. Šo šķidrumu arvien plašāk atzīst par “ķermeņa veselības spoguli”, un tā analīze daudzos gadījumos var saturēt vairāk informācijas nekā urīna vai pat asins paraugi.

Pirmkārt, medicīniski nozīmīgi savienojumi asinīs parasti ir piesaistīti olbaltumvielām vai ir dažādi modificēti, savukārt to noteikšana siekalās precīzāk atspoguļo bioloģiski aktīvās molekulas. Turklāt siekalu paraugus iegūst neinvazīvi un nesāpīgi, kas ir nozīmīga priekšrocība pacientiem. Līdz šim problēma ir bijusi tāda, ka molekulas šūnu līmenī pastāv nelielā daudzumā, pikogramu un nanogramu līmenī. Milzīgie sasniegumi nanotehnoloģijās un ārkārtīgi jutīgās pastiprināšanas metodes, ko izmanto molekulārajā bioloģijā, noteikti veicinās siekalu izmantošanu diagnostiskajos testos. Siekalu biomedicīniskā analīze var radīt vēl nepieredzētu izrāvienu precīzā visdažādāko slimību diagnostikā.

Pārsteidzošā pretstatā brīnumiem, kādus cilvēki sendienās piedēvēja siekalām, un milzīgajai cieņai, ar kādu šobrīd uz to raugās medicīnas zinātne, plašākas Rietumu sabiedrības pēdējā laika attieksmi drīzāk raksturo nevērība, ja ne tiešs nicinājums. Siekalas asociējas ar apvainojumu, vulgaritāti un nekaunību. Iespļaut kādam sejā nozīmē nopietnu apvainojumu, tā ir naida un nicinājuma izpausme. Spļaušanu uz grīdas sabiedriskās vietās parasti uzskata par rupjību, kaut gan tā nav bijis vienmēr. Fakts, ka siekalas tiek ražotas nepārtraukti, dažos acīmredzot ir radījis sajūtu, ka no tām jāatbrīvojas ar spēku, lai kur viņi tobrīd atrastos.

Šāds priekšstats bija tik izplatīts, ka par plaši sastopamu lietu kļuva spļaujamtrauks jeb cuspidor (no portugāļu valodas cuspir – spļaut). Tie, kuri uzauguši 20. gadsimta pirmajā pusē, atceras, ka šādi spļaujamtrauki bija obligāti bāros un krodziņos, kā arī bieži bija redzami veikalos, bankās, vilcienos, uzgaidāmajās telpās, viesnīcās, birojos un citviet. Ķīnā spļaujamtrauki ir datēti jau ar Tanu dinastijas laiku (618.–907. g.), un daži no tiem bija smalki mākslas priekšmeti, kas darināti no porcelāna un no ārpuses dekorēti ar tradicionāliem gleznieciskiem motīviem. Kaut arī spļaujamtraukus ražo joprojām, tagad tie ir reti sastopami un visbiežāk tiek izmantoti tikai dekoratīviem mērķiem, piemēram, kā daļa no dekorācijas ASV Senāta zālē. Šīs valsts Augstākajā tiesā katra tiesneša sēdeklim blakus ir spļaujamtrauks – galvenokārt aiz cieņas pret tradīciju. Tā kā spļaušanas ieradums lielā mērā ir izzudis un jaunieši vairs nepazīst spļaujamtrauka tradicionālo formu un funkcijas, šos traukus parasti izmanto kā atkritumu urnas.

Atzītā vajadzība atbrīvoties no siekalām pastāvēja visur neatkarīgi no spļaujamtrauku pieejamības. Rezultātā strauji izplatījās ieradums spļaut uz grīdas, taču tā sastopamība dažādās kultūrās bija atšķirīga. Lielākajā daļā Rietumu valstu ļaudis to neuzskatīja par nepieklājību līdz pat 20. gadsimta sākumam. Ķīnā šo ieradumu ilgāk kopa vecākā paaudze. Ķīnas vadonis Dens Sjaopins turēja sev blakus spļaujamtrauku pat svarīgu diplomātisku sanāksmju laikā. Kādā laikraksta fotogrāfijā viņš ir redzams sarunā ar Lielbritānijas premjerministru Pekinā 1984. gadā; uz grīdas viņam pie kājām – balts spļaujamtrauks. Vēl 21. gadsimta otrajā desmitgadē Ķīnas vicepremjers Vans Jans žēlojās par ieilgušo Ķīnas pilsoņu paradumu spļaut uz grīdas. Viņš uzskatīja, ka līdzās citām sliktas audzināšanas pazīmēm šis ieradums grauj Ķīnas tēlu pasaulē.

Rietumos par galvenajiem faktoriem, kas pārtrauca ieradumu spļaut uz grīdas, kļuva higiēniski un biomedicīniski apsvērumi. 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Eiropas tautas pluinīja tuberkuloze. Nopietnos zinātniskos pētījumos un starptautiskās ekspertu sanāksmēs tika secināts, ka, iznīdējot spļaušanu uz grīdas un publisku spļaudīšanos kopumā, mazinātos gaisā esošo baciļu izplatīšanās risks un tuberkulozes izplatība tiktu apturēta. Amerikas Plaušu asociācija ASV pret spļaudīšanos uzsāka īstu “krusta karu”. Bērniem skolā izsniedza sarakstu ar 19 noteikumiem, kurā dažādās intonācijās bija izteikta prasība izvairīties no spļaušanas: “1. Nespļauj. 2. Neļauj spļaut citiem. [..] 19. Visbeidzot, tāpat kā visupirms: NESPĻAUJ.” Skautu brigādes izplatīja paziņojumus un izlīmēja plakātus ar lozungiem pret spļaušanu. Šī kampaņa bija aktīva vēl 40. gados.

1922. gadā Francijas Senāts pieņēma likumu, kas aizliedza šo nehigiēnisko praksi. Tomēr franči jau no laika gala ir plātījušies ar kolektīvu noslieci atklāti sacelties pret nepopulārām autoritātēm, kuru tie ne bez lepnuma sauc par savu tradition contestataire jeb protesta tradīciju. Spļaušanas aizliegumu ieviesa tikai pēc ievērojamas pretestības. Satīra par pretspļaušanas zīmēm un paziņojumiem zēla un plauka. Teātra komēdijas, populāras dziesmiņas un humoristiskas publikācijas brīvi sēja dzēlīgu apsmieklu, mērķējot pa tiem paņēmieniem, ar kuriem bija paredzēts īstenot aizliegumu. Populāra dziesmiņa ar attiecīgu nosaukumu “Spļaut aizliegts” aprakstīja autobusa pasažiera apjukumu, kurš jūt vēlmi nospļauties uz grīdas, bet konduktors viņu asi aptur, norādot uz nesen autobusā piestiprināto aizlieguma zīmi. Pēc tam viņš mēģina trāpīt spļāvienu laukā pa logu, taču saņem bargu aizrādījumu. Vai viņam spļaut uz jumta? Vai varbūt virsū konduktoram? Vīrietis mērķē dažādos virzienos, bet katru reizi tiek enerģiski norāts par netīrīgu un slikti audzinātu rupekli. Tajā brīdī garām iet franču kūciņu pārdevējs, uz galvas nesdams kūkām pilnu grozu. Viņš patrāpās sarūgtinātā spļāvēja tuvumā, un tas, daudz nedomājot, izspļauj siekalas uz gardajām vol-au-vents. Dziesmiņa beidzas ar mierinošu domu: “Vismaz tas [proti, spļāviens] netika velti izšķiests!”

20. gadsimta sākumā kāds Parīzes joku žurnāls publicēja satīru par iedomātu amerikāņu “siekalošanās profesoru”, kurš piedāvā spļaušanas kursu ar mērķi palielināt spļāvēju veiklību. Tas bija ļoti vajadzīgs, jo valdības ierobežojumi un aizliegumi spieda pilsoņus labāk kontrolēt savus siekalu izvadīšanas veidus. Vairākas divdomīgas karikatūras ilustrēja studentu spļaušanas prasmju attīstības pakāpes.

Rezumējot: kolektīvo attieksmi pret siekalām var raksturot kā divdomīgu. Biomedicīnas zinātne ir ilgi lauzījusi galvu par slēptajiem ārstnieciskajiem šī sekrēta aspektiem un pēdējos gados atklājusi žilbinošu potenciālu tā izmantošanai medicīniskajā diagnostikā. Pretēji tai nozīmei, ko siekalām piedēvēja iepriekšējos gadsimtos, pēdējā laikā sabiedrības viedoklis tām piešķīris drīzāk negatīvu vērtējumu kā nicināmam ķermeņa produktam. Protams, siekalas ir vērtīgas barības sagremošanas sākuma fāzēs, bet citādi derīgas, lai mestu sejā sāncensim. To loma lipīgu slimību pārnešanā (dramatisks ir tuberkulozes piemērs pirms apmēram gadsimta un mūsu laiku pandēmijas mēroga vīrusa infekcija) nav palīdzējusi spodrināt šī šķidruma tēlu.

The MIT Press Reader, 2021. gada 26. oktobrī