Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Sabiedrība

Nasīms Nikolass Tālibs

Ar savu ādu

Grāmata “Skin in the Game“ (“Ar savu ādu”) tiek gatavota izdošanai ASV šī gada sākumā. Prologa fragmentu publicējam ar laipnu autora atļauju.

Baltijas biznesa līderu konference Tipping Point (Kritiskais punkts), kas katru gadu notiek Palangā, nav īsti konference šā vārda ierastajā nozīmē. Tai nav īsti sakara arī ar “biznesu” vai “līderību”, lai gan esmu redzējis Curriculum vitae, kurā šī pasākuma apmeklējums ierakstīts sadaļā “profesionālā pieredze”. Pēdējos 13 gados tajā ir uzstājušies tādi pasaules līmeņa prāti kā Antans Mockus, Lešeks Balcerovičs un Mārtijs Linskis. Bet pagājušajā septembrī Kritisko punktu pagodināja īsta zvaigzne – Nasīms Nikolass Tālibs, starptautiskā bestsellera “Melnais gulbis” (2007) autors.

“Melnais gulbis” bija tā saucamās “fuck you naudas” auglis. Par “fuck you naudu” amerikāņu slengā sauc privāto kapitālu, kas ir pietiekami liels, lai tā īpašnieks bez liekām bažām varētu pasūtīt jebkuru indivīdu vai organizāciju trīs mājas tālāk. Un šāds kapitāls sniedz vēl kādu priekšrocību – personisku neatkarību, kurā var rasties svaiga, ikonoklastiska doma, vienalga, zinātnē, mākslā vai, kā tas ir Tāliba gadījumā, varbūtības teorijā. Cik daudz naudas cilvēkam vajag, lai viņš kvalificētos šai “fuck you” ļaužu kategorijai? “Divdesmit deviņi miljoni dolāru,” atzīstas Tālibs, kad mēs ar viņu dodamies cauri priežu audzei pludmales virzienā. Pirms desmit gadiem šī summa (vismaz Ņujorkā) “nebija tik liela, lai tevi samaitātu”, bet pietiekami liela, lai viņš justos brīvs izkliegt šo frāzi telefonā – pirms sarunas pabeigšanas.

Šajos laikos Tāliba brīvību ierobežo tviteris. “Thalassa!” – viņš iečivina, ieraugot Baltijas jūras nemīlīgos ūdeņus. Viņš droši dodas garām vairākiem uzrakstiem “Ieeja aizliegta!” aplūkot to, kas palicis pāri no padomju laikā celtas sanatorijas brīvdabas peldbaseina. “Mani par to deportēs, vai? Lūk, šis arī ir visīstākais tūrisms.” – “Tūrisms: apmeklēju pamestu padomju laika būvi Lietuvā,” viņš paskaidro savai allaž uzticīgajai čivinātāju auditorijai.

Pastāvīgā publiskā konfrontācija ar citiem prāta milžiem un akadēmiķiem (bieži vien tajā pašā tviterī) uztur Tālibu labā formā. Viņš nav atmetis cerību izdot vēl vienu superbestselleru. “Lūdzu, jums manas jaunākās grāmatas manuskripts. Varbūt noder. Jums ir labs žurnāls. Ceru, ka labi nopelnīsiet, pārdodot to eBay.” Viņš sniedz mums pabiezu papīra žūksni – viņa vēl nepublicētās grāmatas “Ar savu ādu” izdruku. Grāmatas angliskais nosaukums “Skin in the Game” ietver norādi uz kādu dzīves organizācijas principu, saskaņā ar kuru ikvienam par savas rīcības sekām ir jāatbild “ar savu ādu”. “Šis princips ir ļoti efektīvs filtrs, daudz labāks par jebkuru akadēmisku sistēmu. Kāpēc mēs saderinoties dāvinām līgavai gredzenu ar dimantu? Tāpēc, ka “es tevi mīlu” ir tikai pliki vārdi. Gredzens ar dimantu ir nauda, tātad – dodot solījumu, tu liec kaut ko savu uz spēles... Mana grāmata ir par asimetriju, kas valda cilvēka un sabiedrības attiecībās,” paskaidro autors, ar roku izlabojot manuskriptā grāmatas apakšvirsrakstu. Tagad tas ir “Slēptā asimetrija ikdienas dzīvē”.

Šajā grāmatā lasītājs atradīs dažāda lieluma dimantus un pērles. Tālibs saplosa viltus ekonomistus, ģenētiķus un ārstus, sniedz padomus pilsoņiem un politiķiem, audzina pāvestus un prezidentus. Dažkārt viņa gudrība uzplaukst aforistiskā formā. Piemēram: “Birokrātija ir veidojums, ar kura palīdzību cilvēks tiek ērti nošķirts no savas rīcības sekām.” Vai: “Decentralizācija balstās vienkāršajā patiesībā, ka liet makročugunu ir vieglāk nekā liet mikročugunu.”

Matemātiskie vienādojumi, kas balsta Tāliba pasaules uzskatu, ir paslēpti zem biezas anekdošu, paša piedzīvotu atgadījumu un veselā saprāta kārtas. Bet arī ar visu to, lasot manuskriptu, ir skaidri redzams, ka tie nav tikai spēcīgas personības dīvaini izsaucieni, bet patiesi dzelžaina sistēma un ne viena vien dziļa atskārsme – un mums visiem nāktu par labu, ja mēs tās rūpīgi pārdomātu.

Igns Staškevičs


Prologs, 1. daļa: uzveiktais Antajs


Antajs, zemes mātes Gajas un jūras dieva Poseidona dēls, bija milzis – vai drīzāk tāds kā pusmilzis. Viņš dzīvoja (grieķu) Lībijā, un viņam bija dīvaina nodarbošanās – izaicināt garāmgājējus uz cīkstiņu; viņa iecienītākais stiķis bija nolikt pretinieku uz lāpstiņām un tad to piebeigt. Pēc visa spriežot, šis drūmais vaļasprieks bija veids, kādā Antajs izpauda savu dēla mīlestību: viņš bija apņēmies uzcelt templi tēvam Poseidonam no savu upuru galvaskausiem.

Visi uzskatīja Antaju par neuzveicamu, taču bija kāds knifs. Viņš guva spēku, atrazdamies saskarē ar savu māti zemi, bet viņa spēki zuda, kad bija no tās fiziski atrauts. Hērakla divpadsmit veicamo darbu sarakstā (tiesa, tikai vienā no šī mīta versijām) bija arī pusmilža uzveikšana. Viņam izdevās pacelt Antaju no zemes un šādā stāvoklī, turot viņu atrautu no mammas, nožmiegt.

No šīs fabulas paturēsim prātā vienu: līdzīgi kā ar Antaju, arī zināšanas nedrīkst nošķirt no saskares ar zemi. Īstenībā neko nedrīkst nošķirt no saskares ar zemi. Un saskari ar zemi jeb reālo pasauli nodrošina nepieciešamība riskēt ar savu ādu – tas ir, nepieciešamība darboties reālajā pasaulē un būt gatavam samaksāt par šīs darbošanās sekām, labām vai sliktām. Cilvēks mācās un atklāj jaunas lietas, gūstot zilumus un punus: tas ir organisma dabiskais signālmehānisms, princips, ko grieķi sauca par pathēmata mathēmata (“mācības caur sāpēm” – vislabāk to zina mazu bērnu māmiņas). Grāmatā “Antitrauslums”1 es centos parādīt, ka lielākā daļa gudrību, kas, kā mums allaž šķitis, “izgudrotas” universitātēs, īstenībā ir atklātas, ķimerējoties ar lietām. Zināšanas, ko mēs iegūstam ķimerējoties, personiskās pieredzes, meklējumu un kļūdu ceļā – citiem vārdiem, atrodoties saskarē ar zemi, – ir daudz pārākas par zināšanām, kas iegūtas prāta slēdzienu ceļā.

Tālāk mēs piemērosim šo principu tam, ko mēdz aplami dēvēt par “politikas veidošanu”.


Lībija pēc Antaja

Otrā fabula. Dažus tūkstošus gadu vēlāk, brīdī, kad es rakstu šīs rindas, Lībijā, Antaja teiksmas zemē, pastāv vergu tirgus, kas izveidojies pēc neveiksmīga “režīma nomaiņas” mēģinājuma ar mērķi “atbrīvoties no diktatora”.

Grupa cilvēku (sauksim viņus par “intervencionistiem” – ja gribam minēt konkrētus vārdus, tad rakstīšanas brīdī tie ir Bills Kristols, Tomass Frīdmans un citi), kuri 2003. gadā iestājās par iebrukumu Irākā, bet 2011. gadā – par Lībijas valsts vadītāja gāšanu, aizstāv šādas režīma nomaiņas vēl virknē valstu, tai skaitā Sīrijā, jo “tajā pie varas ir diktators”.

Šie intervencionisti un viņu draugi ASV Valsts departamentā palīdzēja izveidot un apmācīt islāmistu dumpiniekus, tolaik vēl “mērenos”, bet ar laiku tie iekļāvās Al Kāidā – tajā pašā Al Kāidā, kas 2001. gada 11. septembrī uzlaida gaisā Ņujorkas dvīņu torņus. Noslēpumainā kārtā viņi nekādi nespēja atcerēties, ka pašu Al Kāidu sākumā veidoja “mērenie dumpinieki” un ka to radīja (vai izaudzināja) ASV cīņai pret Padomju Savienību, jo, kā mēs vēlāk redzēsim, šo izglītoto ļaužu domāšana nepieļauj šādus ekskursus vēsturē.

Un tā mēs Irākā izmēģinājām to, ko sauc par “režīma nomaiņu”, un smagi aplauzāmies. Mēs vēlreiz topašu izmēģinājām Lībijā, un tagad tur ir aktīvs vergu tirgus. Taču mēs izpildījām mērķi “atbrīvoties no diktatora”. Izmantojot precīzi tādu pašu loģiku, ārsts varētu injicēt pacientam “mērenas” vēža šūnas, “lai uzlabotu viņa holesterīna rādītājus”, un pēc pacienta nāves pasludināt uzvaru – jo īpaši tad, ja līķa sekcija uzrādītu lielisku holesterīna līmeni. Bet mēs zinām, ka ārsti tā nedara vai vismaz nedara to tik brutālā veidā, un tam ir savi iemesli. Ārsti parasti tā vai citādi riskē ar savu ādu, viņiem ir vismaz kaut kāda izpratne par sarežģītām sistēmām, un viņu uzvedību nosaka vairāku tūkstošu gadu laikā briedināta profesionālā ētika.

Un nevainosim loģiku, intelektu un izglītību, jo augstākas pakāpes loģika atklātu (ja vien mēs neatrodam veidu, kā aizslaucīt visus empīriskos pierādījumus), ka atbalstīt režīma nomaiņu netieši nozīmē arī atbalstīt verdzību. Šiem intervencionistiem ne tikai nepiemīt dzīves realitātes izjūta un spēja mācīties no vēstures; viņi pat nespēj loģiski domāt un slēpj šo savu nespēju aiz frāžainām pusabstraktām runām.

Viņu trīs galvenie trūkumi: 1)viņi domā par lietām statiski, nevis dinamikā, 2) viņi domā vienplākšņaini, nevis sazaroti. 3)viņi domā darbības, nevis mijiedarbības kategorijās.2



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Janvāris 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela