Antikarš: realitātes šovs

Marta beigās Levadas centrs publicēja aptaujas datus par “konfliktu ar Ukrainu” no 137 apdzīvotām vietām 50 Krievijas federālajos subjektos. Viens no respondentiem uzdotajiem jautājumiem bija: “Vai jūs personīgi atbalstāt vai neatbalstāt Krievijas bruņoto spēku rīcību Ukrainā?”

Absolūtais vairākums – 81% – atbildēja, ka jā: 53% “noteikti atbalsta”, un 28% “drīzāk atbalsta”. Turklāt 51% aptaujāto paziņoja, ka karadarbība Ukrainā rada viņos “lepnumu par Krieviju”. Varai tuvu stāvošie Sabiedriskās domas fonds un Viskrievijas sabiedriskās domas izpētes centrs rāda līdzīgu ainu.

Šie dati var izraisīt dusmas, vilšanos un pat izmisumu: kas gan notiek ar cilvēkiem, kuri lepojas ar savas valsts iebrukumu kaimiņvalstī? Un, ja arī gluži nelepojas, tad vismaz “drīzāk atbalsta”?

Izskaidrot aptauju rezultātus daļēji palīdzēs neatkarīga analīze.

Piemēram, resursa Meduza rakstā Ekseteras Universitātes (Apvienotajā Karalistē) Socioloģijas katedras asociētais profesors Aleksejs Bessudnovs detalizēti atklāj, kāpēc pret kara laikā veiktiem statistiskiem pētījumiem būtu jāizturas ļoti piesardzīgi: jautājumu formulējumi tajos ir diezgan “maigi”, savukārt respondenti ne vienmēr var atbildēt atklāti (it īpaši uz nesen pieņemto likumu fona).

Taču tikai ar jautājumu formulējumiem un kriminālatbildību par armijas “diskreditēšanu” sabiedrības noskaņojumu izskaidrot nevar. Un šai situācijai patiešām ir vēl viens ļoti svarīgs aspekts.

Daudziem Krievijas ļaudīm karš un tā šausmas vienkārši neeksistē. Toties ir “speciālā operācija” – kara realitātes šovs, lai cik ciniski tas izklausītos.

Krievijas tauta vairākus gadus ir gatavota tehnoloģiskam “antikaram”

Valsts propaganda vēstīt par Krievijas armiju tikai un vienīgi tehniskā griezumā sāka ilgi pirms pašreizējā kara sākuma.

Pirmais un otrais Čečenijas karš bija īsti kari. Tos izkaroja ar cilvēku rokām – asiņainām un neglītām – ar milzu zaudējumiem. Šie kari biedēja sabiedrību, tāpēc tā pieprasīja, lai vara tos pēc iespējas drīzāk izbeidz. Kopš 21. gadsimta pirmās desmitgades vidus Krievijas ļaudis tika gatavoti citādam karam – tehnoloģiskam un estētiskam. Plašsaziņas līdzekļos pastāvīgi parādījās informācija par arvien jaunāku un modernāku ieroču veidu ieviešanu. Aizsardzības ministrija sāka organizēt iespaidīgus izklaides pasākumus, piemēram, tanku biatlonu. Tanku biatlonu izgudroja Sergejs Šoigu neilgi pēc stāšanās aizsardzības ministra amatā 2012. gadā. Pirms viņa Aizsardzības ministrija publiskajā telpā īpaši nemirdzēja. Līdz ar Šoigu ierašanos viss mainījās: viņš ir liels publiskās komunikācijas mīļotājs jau kopš 90. gadiem un tiešām to pārzina un saprot. Lielā mērā tieši labās publicitātes dēļ Krievijas tauta Ārkārtas situāciju ministriju, ko Šoigu vadīja gandrīz 20 gadus, uzskatīja par vienu no efektīvākajām valsts struktūrām.

Par Krievijas karaspēka dalību Sīrijas konfliktā šī gadsimta sākumā jau stāstīja pa jaunam. Valsts iedzīvotājiem mālēja tehnoloģiska kara ainu, kurā jaudīgas lidmašīnas un artilērija efektīvi trāpa mērķī. Par karu ne tikai stāstīja – to rādīja arī kara resora propagandas video. Lūk, viens no tiem: tajā lidmašīnas 10 minūšu laikā paceļas, sasniedz mērķi un veic savu uzdevumu, kamēr bezkaislīgā sievietes balss aizkadrā ziņo par Krievijas armijas panākumiem.

Tā Aizsardzības ministrija vārda tiešā nozīmē dehumanizēja armiju: priekšplānā tās prezentācijā izrādījās aprīkojums, nevis cilvēki. Turklāt propaganda Krievijas ļaudīm iedvesa ne tikai to, ka izšķiroša loma karā ir ieročiem. Tā iedvesa, ka ieroči sagrauj ienaidnieku, bet paši karavīri (faktiski – ieroču operatori tiešsaistē) atrodas pilnīgā drošībā. Šāds karš esot ne tikai drošs, bet arī skaists un humāns. Ieroči nenogalina cilvēkus, tie satriec ienaidniekus. Tie “likvidē teroristus”, atbrīvojot no tiem teritorijas. Skatīts šādā rakursā, karš pārstāj būt karš, tas kļūst kinematogrāfisks un virtuāls. Salīdzinājumā ar asiņainajiem un baisajiem pagātnes kariem šis ir “antikarš”.

Krimas pievienošana Krievijai praktiski bez asinsizliešanas kļuva par svarīgu faktoru “antikara” tēla nostiprināšanā. To papildināja “no augšas” piegādātas un tīmeklī izplatījušās mēmes ar “pieklājīgajiem cilvēkiem”. Kareivji pilnā kaujas uniformā šajos attēlos redzami kopā ar kaķiem: viņi tos tur rokās vai nodod bērniem. Turklāt lielākajā daļā fotogrāfiju karavīri ir balaklavās. Figūras ar ieročiem, bet bez sejām – kā manekeni vai bioroboti. Bet laipni un ar kaķiem.

Jā, Donbasā gan notika karadarbība ar asinīm un upuriem. Taču Krievijas armija noliedza, ka būtu tajā iesaistīta. Oficiālā Krievijas propaganda par konflikta aktīvo pusi, kura cīnās pret Ukrainas armiju, dēvēja pašpasludināto Doņeckas un Luganskas republiku bruņotos spēkus. Tie tika pasniegti kā stihiski savākušās vienības, kas sastāv no kaujiniekiem ar dīvainiem “tautas” pazīšanās pavārdiem (piemēram, “Sekss”).

Pašreizējo karu reklamē kā pašmāju grāvēju (vai sporta čempionātu)

Jaunais 2022. gada karš ir padarīts ne vairs tikai tehnoloģisks, bet pilnīgi virtuāls: mums rāda kaut ko vidēju starp sporta sacensībām un ekrāna grāvēju.

Tagad krievi “savējos nepamet”¹ un “jūt līdzi mūsējiem”, it kā tā būtu olimpiāde. Ielu reklāmas stendi ar uzrakstiem “Varoņi Z” izskatās pēc jaunas pašmāju asa sižeta filmas reklāmas. Tai pat ir sava publicitātes izstrādājumu sērija: sekojot tirgvedības likumiem, burts Z rotājas uz tēkrekliem un naģenēm.

Var iebilst, ka reālo karu ar asinīm un milzumu cilvēku upuru ar to visu piesegt neizdosies. Galu galā, par to – īsto karu – stāsta gan Krievijas neatkarīgie mediji, gan Rietumu masu informācijas līdzekļi. Un vēl arī, protams, paši aculiecinieki: pateicoties sociālajiem tīkliem, karadarbību un tās sekas var burtiski vērot tiešraidē.

Taču daudzi Krievijas ļaudis to visu neredz. Viņi neizmanto alternatīvos informācijas avotus, viņiem pietiek ar televīziju. Jo tas ir ērti. Protams, krievi ne tikai skatās televizoru – viņi regulāri lieto internetu. Taču tikai 12% lietotāju lasa tiešsaistes medijus. Un to, kuri skatās ziņas meklētājos, ir 39% (un paskatieties paši, kas tās par ziņām).

Amerikāņu filozofs un sociologs Alvins Toflers ieviesa zinātniskajā apritē “klipu kultūras” jēdzienu. Attīstītajās valstīs cilvēkiem savs priekšstats par realitāti ir jāsaliek kā puzle, sistematizējot milzīgu skaitu informācijas avotu. Šie avoti var ne tikai papildināt cits citu, bet arī nonākt pretrunā. Cilvēkam ir jāvelta pūles – mēģinot un kļūdoties jāatrod viens uzticams avots vai pastāvīgi jāanalizē dažādi dati.

Krievijas propaganda aiztaupa savas valsts ļaudīm šos pūliņus. Savā ziņā tā aizsteidzās priekšā piegādes pakalpojumu bumam, ko pēdējos gados piedzīvo Krievija. Tikai propaganda piegādā nevis gatavu ēdienu, bet gan pareizi pagatavotas un servētas ziņas. Tādējādi Krievijas ļaudis saņem pasaules ainu bez mulsinošām pretrunām. Informācijas avoti ir maksimāli pieejami (tikai jānospiež tālvadības pults poga) un cits citu neapstrīd. Pie tam tas attiecas pat uz izklaidējošu saturu. Piemēram, seriāliem, ko jau daudzus gadus cenzē. Vai humora šovu “Vakara Urgants” Pirmajā kanālā, kas, neskatoties uz lielo popularitāti, pazuda no ētera, tiklīdz tā vadītājs Ivans Urgants izteicās pret karu. Gatavā informatīvā pasaules aina bez pretrunām ir komfortabla un viegli sagremojama. Prezidenta administrācijas darbinieki tās izveidošanai veltītās pū les sauc par “informatīvi labvēlīgo režīmu”. To veido ne tikai “satraucošo” ziņu atsijāšana, bet arī potenciāli negatīvas emocijas raisošu vārdu aizstāšana ar neitrālākiem. Sprādziens kļūst par “blīkšķi”, ekonomikas kritums – par “negatīvu izaugsmi”, bet masveida atlaišanas – par “izbrīvēšanu no darba”. Un mēs varam sociālajos tīklos smieties, cik tīk, par šiem nejēdzīgajiem eifēmismiem, “informatīvi labvēlīgais režīms” tomēr darbojas efektīvi.

Biedējošā vārda “karš” aizstāšana ar neitrālo “speciālā operācija” ir visnotaļ šīs koncepcijas garā. Domāt, ka Krievija veic “speciālo operāciju”, nevis iebrūk kaimiņvalstī, ir komfortablāk, tāpat kā komfortablāk ir lasīt par “blīkšķi”, nevis sprādzienu. Turklāt karā piedalās un iet bojā cilvēki, bet “speciālo operāciju” veic īpaši apmācīti profesionāļi (ne velti varas iestādes nemitīgi uzsver, ka tajā piedalās tikai līgumkaravīri), tāpēc tā neparedz masveidīgus upurus. Pie tam ienaidnieks “speciālās operācijas” gadījumā tiek reducēts līdz “likvidējamā terorista” statusam.

Tā “informatīvi labvēlīgais režīms” līdz ar realitātes virtualizāciju veicina arī kara virtualizāciju. Un pārvērš to par TV ekrāna grāvēju ar nosaukumu “Varoņi Z”.

Virtuālais karš – daļa no virtuālās politikas (pie kuras diemžēl mēs jau sen esam pieraduši)

Virtuālais karš Krievijai ir kaut kas jauns, taču tā ir tikai daļa no tās virtuālās realitātes, ko valstī konstruē nu jau vairāk nekā 20 gadus.

Viss sākās 1999. gadā, kad Gļeba Pavlovska vadībā polittehnologi gatavoja Krievijas tautai jaunu prezidenta amata kandidātu Borisa Jeļcina vietā. Toreiz viņi veica socioloģisko aptauju, kas parādīja, ka vēlētāji kā valsts vadītāju redz kādu, kas līdzinātos padomju filmu varonim Štirlicam. Šādu kandidātu tad tautai arī piedāvāja: par to kļuva pašreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

Lūk, kā šo laiku vēlāk atcerējās pats Pavlovskis: “Vēlētājs gribēja, lai viņa kandidāts izlaužas pie varas, bet no pašas varas puses – uz Kremli no Kremļa, nevis no ielas! “Ielas kandidātam” Krievijas iela neuzticējās. Tai labāk patika atrast izredzēto kā savu aģentu Kremlī – kā Štirlicu no padomju seriāla. 1999. gada pavasarī veiktajā socioloģiskajā aptaujā Štirlica tēls kā jaunā Krievijas prezidenta ideāls nobīdīja malā citus filmu varoņus.”

Izvēlēties no vairākiem dzīviem kandidātiem ar viņu idejām, stiprajām un vājajām pusēm – tas ir smags darbs. Daudz vieglāk ir izvēlēties politiķi ar mākslīgi konstruētu ideālu tēlu. Krievijas ļaudis gribēja Štirlicu un tieši viņu dabūja. Ja sabiedrībai būtu pieprasījums pēc cita tēla, Kremlis tik un tā izsniegtu sabiedrībai vēlamo konstruktu.

Tieši toreiz sākās Krievijas politikas virtualizācija – un tā ir aktīvi turpinājusies visus šos gadus. Dalībai Valsts Domes vēlēšanās Kremlis aktīvi iedarbināja mākslīgus projektus dažādu uzskatu vēlētājiem. Piemēram, 21. gadsimta pirmās desmitgades vidū tā bija nacionālistiskā Dzimtene, bet otrās desmitgades sākumā – uzņēmēja Mihaila Prohorova liberālais projekts Taisnā lieta. Atšķirībā no “dzīvajām” partijām, ko ap kādu konkrētu ideoloģiju veido tai piekrītoši cilvēki, lai piedalītos politiskā cīņā, šie projekti tika ieviesti “no augšas”, lai iznīcinātu politisko cīņu kā tādu. Prezidenta administrācija saprata: valstī ir dažādu politisko ideoloģiju piekritēji. Varbūt cilvēki paši ne vienmēr var skaidri definēt savus uzskatus, bet uzskati viņiem ir. Ar laiku pilsoņi var sākt par to reflektēt kvalitatīvāk un pat aizdomāties par savu partiju projektu veidošanu, kļūt par opozīcijas piekritējiem vai pievienoties protesta balsojumam pret varas partiju un tās kandidātiem. Ja šādu cilvēku būs daudz un viņi pašorganizēsies, balsojuma iznākums būs neprognozējams. Lai ideoloģizēto Krievijas ļaužu uzvedība saglabātos paredzama, Kremlis štancēja projektus, kas atbilda viņu uzskatiem un vajadzībām. Mākslīgās partijas tika apgādātas ne vien ar gatavu saukļu un uzstādījumu komplektu, bet arī ar īpaši atlasītiem līderiem. Dzimtenes vadībā tika ielikts tolaik populārais nacionālistisku uzskatu politiķis Dmitrijs Rogozins, bet Taisnās lietas vadībā – eiropeizētais uzņēmējs Mihails Prohorovs. Atšķirībā no īstu partiju līderiem, kam demokrātiskās valstīs patiešām jācīnās par nonākšanu vadībā, gan Rogozins, gan Prohorovs tika uzaicināti kā partijas sejas no malas. Arī pašas partijas, protams, necīnījās vēlēšanās par nonākšanu vadībā. To uzdevums bija kanalizēt noteiktas vēlētāju grupas balsis. Tiklīdz mākslīgās partijas mēģināja izkļūt no savas virtuālās lomas, ar tām izrēķinājās – kā tas notika ar Dzimteni. Tās radītāji Kremlī bija iecerējuši, ka tā ne tikai piesaistīs nacionālistu un ultrapatriotu balsis, bet arī sašķels tolaik par Vienoto Krieviju populārākās Krievijas kompartijas elektorātu. Taču reģionālajās vēlēšanās “dzimtenieši” sāka spēlēt nopietni un mīt uz papēžiem Vienotajai Krievijai. Bet Rogozins pat mēģināja iejusties īsta līdera lomā: viņš pieteica badastreiku Valsts Domē, pieprasot valdības atkāpšanos un atvieglojumu monetizācijas reformas atcelšanu. Taču jau nākamajā gadā viņš atkāpās no partijas priekšsēdētāja amata, to skaidrojot ar Kremļa spiedienu. Tajā pašā gadā Dzimtene paziņoja par apvienošanos ar Dzīvības partiju jaunā Kremļa projektā Taisnīgā Krievija. Vēl pēc dažiem gadiem, 2011. gadā, uzņēmējs Mihails Prohorovs, kas bija ielikts par liberālās partijas Taisnā lieta vadītāju, sekoja Rogozina pēdās un arī demonstrēja neatkarību. Viņš ieaicināja partijā spilgtus personāžus ne vien no politikas (Jevgeņiju Roizmanu), bet arī no šovbiznesa (Andreju Makareviču un Allu Pugačovu). Prohorovs nepārprotami grasījās piesaistīt protesta elektorātu un iegūt labu rezultātu Valsts Domes vēlēšanās. Rezultātā priekšvēlēšanu kongresā uzņēmēju izbalsoja no partijas vadītāja amata, un projekts nonāca Kremļa kontrolē.

Partiju mākslīgās konstruēšanas politika turpinās līdz pat šai dienai. 2021. gada Valsts Domes vēlēšanu priekšvakarā Kremlis vienlaikus izveidoja vairākus nišas projektus: Jaunie cilvēki (mēreni liberāls), Zaļā alternatīva (vides aizsardzība) un Par taisnību (ultrapatriotisks). Turklāt Prezidenta administrācija nolēma atjaunināt jau pastāvošo Pensionāru partiju. Uzdevums bija tāds pats: sašķelt protesta elektorātu, piesaistot vēlētāju grupas ar projektiem, kas īpaši pieslīpēti viņu ideoloģiskajām tieksmēm. Dažus no šiem projektiem var pat saukt par veiksmīgiem. Piemēram, Jaunie cilvēki iekļuva Valsts Domē, Pensionāri pārvarēja 3% barjeru. Virtuālā politika ir Krievijas ļaužu pieprasīta: viņi deleģējuši Kremlim politisko struktūru veidošanu un rituāli par tām balso.

Lai bremzētu sabiedriskās aktivitātes attīstību, pilsoņiem tika piedāvāts vērot tās imitāciju. Tāpēc visus šos gadus valstiskotās Krievijas Neatkarīgo arodbiedrību federācijas oficiālās arodbiedrības rīkoja 1. maija demonstrācijas un kārtīgi iekasēja biedra naudu, bet īsti neatkarīgu arodbiedrību aktīvisti saskārās ar spiedienu (tāpat kā neatkarīgie vides aizstāvji un filantropi). Citiem vārdiem, Krievijas ļaudīm piedāvāja vērot, kā viņu pašu vietā sabiedrisko darbu veic (precīzāk, imitē šo darbu) varas apstiprināti cilvēki. Tajā pašā laikā nevar teikt, ka pilsoņi bija pilnībā izslēgti no sabiedriskās dzīves: viņi drīkstēja ziedot vai darīt brīvprātīgo darbu, izvēloties organizāciju pēc saviem uzskatiem un gaumes. Tomēr šāda darbība Krievijas ļaužu vidū tā arī nekļuva īsti populāra. Un sabiedriskā dzīve labākajā gadījumā ir patvērusies pagalmos un kāpņu telpās (daudzdzīvokļu māju tērzēšanas grupas saziņas tīklos Krievijā ir ļoti izplatītas un diezgan aktīvas). Lai gan arī tur vara ir mēģinājusi to noķert – piemēram, ar Maskavā 2014. gadā palaisto lietotni “Aktīvais pilsonis”, kas domāta maskaviešu sūdzībām par sadzīves nebūšanām.

Virtuālais karš vajadzīgs arī pilsoņiem – tā paša ieraduma dēļ

Oficiālajā pasaules ainā ar virtuālo politiku un “speciālo operāciju” ekrāna grāvēja stilā nekādi neiederas baisās fotogrāfijas no Bučas. Tās sagandē “informatīvi labvēlīgo” gaisotni, un propaganda tās noraida ar ierastajām metodēm. Kadri esot inscenēti. Un, ja arī nav inscenēti, tad pie šāda civiliedzīvotāju upuru skaita vainojami ienaidnieki, kas nogalina paši savus pilsoņus.

Tas ir ērts viedoklis ne tikai varai, bet diemžēl arī pilsoņiem. Jo, ja slepkavības Bučā ir inscenējums, tātad – upuru nav. Viss norit pēc plāna, joprojām nav vajadzības līst politikā – pietiks, ja parūpēsies pats par savu dzīvi. Bet par mierīgo iedzīvotāju slepkavībām var pat pajokot.

Zīmīgi, ka tas pats attiecas uz upuriem “savējo” vidū. Oficiālie paziņojumi par Krievijas armijas zaudējumiem ir reti, skopi un neemocionāli. Aizsardzības ministrija datus par tiem publicējusi tikai divas reizes – un pēdējo reizi ziņoja par 1351 bojāgājušo, turpretī pēc NATO aplēsēm, kas tika publicētas ap to pašu laiku, to ir vismaz septiņas reizes vairāk.

Taču, ja daudz runās par kritušajiem Krievijas armijas rindās, pat tikai kailu skaitļu valodā, nāksies atzīt, ka notiekošais ir karš, kurā Krievija cieš smagus zaudējumus. Faktiski nesen par to gandrīz tiešā tekstā pateica Krasnojarskas apgabala kara komisārs Andrejs Lisenko: “Tā ir traģēdija ne tikai vecākiem – tā ir traģēdija mums visiem. Un tā ir mana personīgā traģēdija, jo es personīgi viņus nosūtīju armijā, jūtos par viņiem atbildīgs. Tāpēc skaitļu, cik no mūsējiem gājuši bojā, cik krasnojarskiešu ir ievainoti... Mēs šādu statistiku neveicam. Es uzskatu, ka tas ir zināmā mērā nepiedienīgi. Mēs te tagad ar kādu samērosimies, vai kā? Salīdzināsim ar kaimiņu reģioniem: cik ir jums, un cik ir mums? Mūsu valstij ikviens pilsonis ir dārgs. Es uzskatu, ka runāt par skaitļiem ir vienkārši nevietā.”

Patiesībā, protams, runa nav par kādu nevietā būšanu. Galu galā, armijas skaitliskie zaudējumi ir traģiska, taču neatņemama jebkura kara sastāvdaļa. Vienkārši upuru skaitam nav izdomāts kāds formulējums “blīkšķa” stilā – iespējams, pagaidām nav. Tāpēc, lai saglabātu “informatīvi labvēlīgo” režīmu, vienkāršāk ir šo tēmu vispār neskart.

Arī par pašu “speciālo operāciju” labāk runāt mazāk – ja vien, protams, runa nav par saukļiem vai tirgvedības simboliem. Jo ilgāk turpinās iebrukums, jo vairāk ziņas par to atkāpjas televīzijas ziņu izlaidumu perifērijā. Piemēram, Pirmā kanāla dienas ziņu izlaidumā 7. aprīlī pirmais un galvenais sižets vēstīja par premjerministra Mihaila Mišustina atskaites ziņojumu Valsts Domei. Otrais bija Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojums par “feikiem”, kurus izplata Ukraina un Rietumu mediji. Karaspēka ofensīva (pie tam nebija īsti skaidrs, kāda – Krievijas vai pašpasludinātās Doņeckas tautas republikas) tika pieminēta tikai trešajā sižetā, kas pamatā bija veltīts DTR apšaudīšanai. Citā sižetā ne sevišķi detalizēti (lai gan ar epizodi no tīmeklī plaši izplatītā video) pastāstīja par Krievijas militārpersonu spīdzināšanu Ukrainā. Bet tūlīt pēc tam skatītājiem parādīja akcijas Krievijas armijas atbalstam, tai skaitā Dagestānā. Šī akcija saskaņā ar Pirmā kanāla teikto esot bijusi “spilgta un iespaidīga”.

Ja beidzot televīzijā sāktu saukt lietas īstajos vārdos, tad to cilvēku skaits, kuri atbalsta Krievijas varas iestāžu rīcību Ukrainā, pamatīgi saruktu. Bet pagaidām ievērojama daļa pilsoņu iestājas ne jau par karu, bet gan par Kremļa virtuālo iestudējumu. Arī tāpēc, ka ir ērti tam ticēt. Ir ērti uzmundrināt “mūsējos” un “varoņus Z”, nepieceļoties no dīvāna: šādi daudzi uzgavilē par savas valsts izlasi olimpiskajās spēlēs, īsti nezinot konkrētā sporta veida noteikumus un komandu sastāvu. Galvenais ir zināt, kādas krāsas formastērpi ir šiem “mūsējiem”.

Tomēr Krievijas ļaudīm nāksies iziet no “informatīvi labvēlīgā” režīma zonas. Ja ne citādi, tad ekonomisko grūtību spiestiem. Tās, atšķirībā no sabiedriski politiskās dienaskārtības, iekļūst kāpņutelpu un dzīvokļu robežās bez varas iestāžu atļaujas. Un nav viegli virtualizējamas.

© https://getkit.news/