Aizsardzības futbola slavinājums

Pirms dažiem gadiem, sākoties franču valodas kursam, ko biju paņēmis Telavivas Universitātē, klasē ienāca jauns students. Viņa seja izskatījās redzēta. “Tas ir Dans Romans,” es nomurmināju pie sevis. Romans bija futbolists, kas spēlēja manā iemīļotajā Telavivas Maccabi komandā. 2008. gadā Telavivas derbijā viņš pēdējā brīdī varonīgi iedeva piespēli izšķirošo vārtu gūšanā pret Hapoel. Tajā spēlē es sēdēju kopā ar Maccabi ultrām – pārliecinātu un fanātisku līdzjutēju organizāciju, kas sastāvēja no pāris simtiem puskailu pusaudžu. Atmiņas par nepieklājīgajiem žestiem, ko rādīju Hapoel līdzjutēju virzienā, kad atskanēja beigu signāls, joprojām bija apbrīnojami spilgtas.

Romans šķērsoja telpu, apsvēra izvēles iespējas un beigās apsēdās tukšajā vietā man blakus. Es pieklājīgi pamāju un nolēmu būt savaldīgs. Sekundi vēlāk es dzirdēju sevi sakām: “Jūs esat Dans Romans”. Mans rādītājpirksts atradās dažu centimetru attālumā no viņa. “Reizēm spēļu laikā es dziedu jūsu dziesmu,” es piebildu. “Dans Romans, Dans Romans, Dans Romans, ōōō, la la lā, Dans Romans.” Es smaidīju. Viņš mulsi saknosījās krēslā.

Viens no interesantākajiem atklājumiem ilgajās sarunās, ko togad uzspiedu viņam lekciju starpbrīžos, bija milzīgā atšķirība starp emocionālo veidu, kā līdzjutēji redz futbolu un domā par to, un valodu un jēdzieniem, ar kuriem paši spēlētāji un treneri izprot spēli. Katrs mačs, ko mēs pārrunājām, pēkšņi sašķēlās divās pilnīgi dažādās spēlēs. Es runāju par gribasspēku, cīņu un abstraktiem psiholoģiskiem motīviem, turpretī viņš stāstīja par laukuma pusēm, pārvietošanos un konkrētiem taktiskajiem uzdevumiem. Kļuva skaidrs, ka, lai gan esmu noskatījies tūkstošiem stundu futbola, par šo spēli neesmu sapratis gandrīz neko. Mani līdzjutēja priekšstati bija ļoti vienkārši un nesarežģīti salīdzinājumā ar spēlētāju izmantotajiem. Es sapratu, ka tas īpaši neatšķiras no plaisas starp lasītājiem un literatūrzinātniekiem. Daudzus ir aizrāvis Balzaka romānu sižets, tomēr cik daudzi ir domājuši par tekstu tā, kā to dara Rolāns Barts savā darbā “S/Z”?

Es parādīju Danam grāmatu “Atlas of the European Novel”, ko sarakstījis itāļu literatūrzinātnieks Franko Moreti (kuru vairākas bijušās studentes nesen apsūdzējušas seksuālos uzbrukumos, ļaunprātīgā izmantošanā un izvarošanā). Kādā nodaļā Moreti veido kartes, lai izsekotu tēlu kustībai Balzaka “Cilvēciskās komēdijas” Parīzes romānos. Viņš apgalvo, ka ar kartēšanu var atklāt dažādus vēstījuma un tematu modeļus, kas nav redzami, ja grāmatu lasa “normāli”, – piemēram, kurā vietā pilsētā Balzaka galvenie varoņi mēdz uzsākt sižetu, kur viņi apstājas, lai padomātu, un kur viņi atrodas, kad stāsts beidzas.

Es nodomāju, ka līdzīgas kartes varētu uzzīmēt arī par futbolistu pārvietošanos laukumā, atklājot dažādus modeļus, piemēram, no kurienes komanda mēdz uzsākt uzbrukumus vai kur parasti zaudē bumbu atkal un atkal. Izmantojot šīs kartes, tādi Izraēlas futbola līdzjutēji kā es, kas līdz šim pārtikuši tikai no vietējām bulvārpreses stila sporta ziņām, varētu sev uzdot konkrētus taktiskos jautājumus un labāk saprast, kas īsti laukumā notiek. Es iztēlojos, ka tas katru sezonu pat varētu palīdzēt novērst dažu labu ļaunprātīgu dedzināšanu un autobusu apmētāšanu ar akmeņiem. Dažas nedēļas vēlāk es jau sēdēju Dana mājā un skatījos Telavivas Maccabi un Haifas Maccabi maču, bruņojies ar miniatūriem laukuma plāniem un četrkrāsu pildspalvu.

Viena no pirmajām atziņām, ko es guvu no šīm futbola kartēm (kas laika gaitā kļuva par pusizdevušos Izraēlas futbola analīzes emuāru, ko vadīja Dans, es un vēlāk arī Aja, krimināllietu advokāte, kas brīvajā laikā aizraujas ar Izraēlas futbola statistikas apkopošanu), bija tāda, ka pretstatā katra zvērināta futbola līdzjutēja tieksmei mani patiešām saista un man patīk skatīties komandas, kas spēlē aizsardzības futbolu. Kad pētīju pirmās kopā ar Danu sagatavotās kartes, es biju pārsteigts par efektīvas aizsardzības komandas uzvarošā mača plānu skaistumu un tīrību: dažas garas līnijas (ātri pretuzbrukumi) un tad blīva un šaura punktu kopa (bloķēšana un spēle ar galvu), kas kopumā līdzinājās abstraktai minimālista gleznai atšķirībā no Polokam līdzīgā īsu līniju un punktu izkliedētā jucekļa, ko veidoja neatlaidīgi uzbrūkoša komanda.

Atkārtoti skatoties spēļu ierakstus kopā ar Danu – uzcītīgu aizsardzības pussargu, kas lielāko karjeras daļu ir pavadījis zemākās līgas aizsardzības komandās, – es sapratu, ka mūs abus vairāk interesē situācijas, kurās aizsardzības komanda ilgstoši netiek pie bumbas un tikai reaģē uz uzbrūkošās komandas kustībām. Visaizraujošākās man šķita situācijas, kad komanda ilgstoši spēlē aizsardzībā ciešā grupā – precīzā horeogrāfijā kā viens organisms virzās pa kreisi un pa labi atkarībā no tā, kur pretinieki tur bumbu. Es atklāju, ka šīs situācijas, kad individuālais talants pakļaujas komandas vajadzībām un spēle vairs neattiecas uz skatītājiem un viņu vajadzību pēc izrādes, ir brīnišķīgas. Aizsardzības futbolisti ir pilnīgi nodevušies situācijai, saskaņotai kustībai un vēlmei par katru cenu panākt rezultātu – neielaist vārtus.

Šis atklājums pilnīgi mainīja manus skatīšanās paradumus pat arī tad, kad neskatījos amatierkartogrāfijas nolūkā. Tagad mani vairs neinteresēja augsta līmeņa spēles, kurās viena komanda guva vairāk par diviem vārtiem, un tās tika neiecietīgi padzītas no ekrāna. Mūsu pirmās kartēšanas sezonas beigās izbrīnīts atskārtu, ka mans mīļākais galvenais treneris ir Haims Silvass no necilā Raananas Hapoel. Spītīgajam klubam katrā spēlē vidēji bija tikai 360 skatītāju, un tas bija pārsteidzošā kārtā izsities līdz 6. vietai ar augsti organizētu un disciplinētu pretuzbrukumu sistēmu, lai gan bija guvis uz pusi mazāk vārtu, nekā Maccabi iesit parastā sezonā.

Nesenajā futbola starpsezonā ar prieku pamanīju, ka norvēģu rakstnieka Kārla Ūves Kneusgora jaunā grāmata ir tieši par aizsardzības futbola mīlestību un tā saikni ar literatūru. Grāmatu “Home and Away: Writing the Beautiful Game” veido gara, aizraujoša Kneusgora sarakste ar zviedru rakstnieku Frēdriku Ēkelundu pasaules kausa izcīņas laikā Brazīlijā.

Ēkelunds, kurš apmeklēja 2014. gada pasaules kausa izcīņu Riodežaneiro, jūt līdzi Brazīlijai un domā, ka spēles jēga ir “gūt vārtus un skaisti rīkoties ar bumbu, demonstrējot tādu kāju veiklību, it kā tās būtu rokas”, savukārt Kneusgors, kurš spēles skatījās mājās Zviedrijas laukos, ir pārliecināts Argentīnas un Itālijas līdzjutējs, kas ir divas visciniskākās aizsardzības komandas pasaules futbolā. Viņam tās patīk tāpēc, ka tās “spēlē uz pretinieka trūkumiem, nevis savām stiprajām pusēm. [..] Šīm komandām ir lieliski dotumi, taču tās tos pārmērīgi neizmanto, nedara kaut ko skaistu skaistuma dēļ, bet tikai tad, ja tam ir kāds rezultāts. Un fakts, ka viņi spēj to izdarīt, bet atturas, .. aizskar manī kādu dziļu stīgu”.

Kneusgors apgalvo, ka aizsardzības futbolu viņam liek mīlēt protestantiskā audzināšana. “Es esmu līdz kaulam protestants,” viņš raksta par savu nepatiku pret Brazīlijas izlasi – brīvā, dzīvespriecīgā, žonglējošā futbola pionieriem. “Es piederu pie tiem, kuri mēdz sev aizliegt, atteikties.” Brazīlija, viņš piebilst, viņam simbolizē dinamisku, pilnasinīgu dzīvi. Savukārt Argentīna un tās futbols ir pilnīgi pretējs. Kādā no grāmatā iekļautajām vēstulēm viņš piemin, ka viņa episkā autobiogrāfisko romānu cikla “Mana cīņa” sākotnējais nosaukums bijis “Argentīna”.

Nepārsteidz, ka tik ultrareālistiska cikla autors – cikla, kura galvenā tēma ir mēģinājums glābt ikdienu no garlaicības, rutīnas un nāves skavām, – ir pārliecināts futbola līdzjutējs. Galu galā, tas ir visreālistiskākais sporta veids. Atšķirībā, teiksim, no basketbola un tenisa, kas saviem izlutinātajiem cienītājiem ik pēc brīža piedāvā mākslīgu apogeju (grozs, punkts), futbolā nav pārtraukumu. Līdzjutējam ir jāvēro spēle, kas turpinās un turpinās, lai gan lielāko daļu laika nekas nenotiek. Tieši kā dzīvē.

Turklāt Kneusgoram ir pozitīvs estētisks arguments par labu aizsardzības futbolam. Viņš apgalvo, ka itāļu spēles cinisms ietver cita veida skaistumu un eleganci. No aizsardzības gūta uzvara ir daudz mierīgāka, jo ir panākta ar mazāku skaitu uzbrucēju, tāpēc vienmēr ir gan efektīvāka, gan mazāk nogurdinoša. Lasot viņa vēstules par šo tematu, es atcerējos Roma un Atalanta maču, ko pirms dažiem gadiem skatījos tribīnēs Itālijas ceļojuma laikā. Spēle attīstījās ļoti itāliski, abas komandas pamīšus izvērsa lēnu, organizētu uzbrukumu, kura beigās spēlētāji atgriezās savā laukuma pusē, cēli atbrīvojot vietu pretinieka uzbrukuma mēģinājumam, – kā divu godājamu, padzīvojušu aristokrātu paukošanās duelī. Es neesmu protestants, es aizsardzības futbola stilā saskatu kaut ko līdzīgu dzenam – kaut ko apcerīgu un bezdarbīgu. Tas ir stils, kurā komanda cenšas īstajā brīdī un visefektīvākajā veidā izmantot savā labā spēku, ko pret to vērš agresīvs, nekaunīgs pretinieks, kaut kāda Barcelona vai Minhenes Bayern, kas okupē tās laukuma pusi un atsakās aiziet.

Kneusgora un Ēkelunda patiesi aizraujošajā grāmatā saruna risinās tikai par pasaules kausa izcīņu un starptautisko futbolu, pilnīgi izslēdzot svarīgu un aktuālu katra futbola līdzjutēja dzīves elementu – klubu futbolu. Iespējams, izlašu galveno treneru nelielās aprites vai nacionālo īpatnību dēļ starptautiskajā futbolā komandu stili gadu gaitā gandrīz nemainās, un līdzjutējs var izvēlēties vai bez grūtībām pielāgoties komandai, kuras spēles stils atbilst viņa dzīvesveidam. Pavisam citāda ir klubu futbola vide, kur galvenie treneri un stili mainās bezmaz katru gadu un tāds aizsardzības futbola cienītājs kā es var nonākt dilemmas priekšā, ja komanda, kuru viņš ir mīlējis kopš bērnības, pēkšņi sāk spēlēt viņa raksturam un dzīvesveidam pilnīgi pretējā stilā. Diemžēl tieši tas šogad notika ar mani, kad par Maccabi treneri tika iecelts leģendārā nīderlandiešu futbolista un trenera Johana Kreifa dēls Žordi Kreifs.

Kreifa Vecākā autobiogrāfija “My Turn: A Life of Total Football” iznāca 2016. gadā dažus mēnešus pēc viņa nāves no plaušu vēža. Kreifs tiek uzskatīts par slavenāko “totālā futbola” taktikas pārstāvi. Tā ir ļoti aizraujoša, uzbrūkoša spēles forma, kur komanda lielāko daļu spēles pavada dziļi pretinieka laukuma pusē. Viņš šo stilu vispirms izmantoja Amsterdamas Ajax, būdams spēlētājs, un vēlāk Barcelona, būdams treneris. Viņa dēls Žordi ir uzaudzis abu šo klubu jauniešu futbola skolās. Abi klubi joprojām ir specializējušies uzbrūkošā, nežēlīgā spēlē.

Aiz cieņas pret jauno treneri un lai priekšlaikus viņu netiesātu, es nesen nopirku vecākā Kreifa autobiogrāfiju un sāku to lasīt. Diemžēl pametu grāmatu pēc garas rindkopas 89. lappusē, kur Kreifs paskaidro, kāpēc, viņaprāt, vissvarīgākais futbolā ir nevis uzvara, bet pūļa izklaidēšana.

Kad parādījās pirmās ziņas par Kreifa dēla gaidāmo iecelšanu par komandas treneri, es atsaucu atmiņā visus brīnišķīgos aizsardzības demonstrējumus, ko pēdējos gados biju noskatījies Maccabi izpildījumā: saspringto uzvaru cīņā par čempiona nosaukumu spēlē pret Bērševas Hapoel, kurā diriģēja skarbais serbu treneris Slaviša Jokanovičs; varonīgo uzvaru ar desmit vīriem aizsardzībā derbijā trenera Paulu Souzas vadībā. Un, protams, programmas naglu, neaizmirstamo neizšķirtu izbraukuma spēlē pret futbola klubu Basel, kur Maccabi savu laukuma pusi atstāja tikai divas reizes visas spēles laikā un iesita divus vārtus, izcīnot neticami augstu vietu uz pasaules klubu futbola lielākās skatuves – Eiropas Čempionu līgā.

Noraizējies es piezvanīju Danam. Kopš mūsu pirmās tikšanās franču valodas kursā viņš ir aizgājis no aktīvā sporta un tagad dzīvo Vācijā, kur strādā par analītiķi Drēzdenes Dynamo.

Dans centās mani nomierināt. “Vai tu joprojām piekrīti sava tēva uzskatiem par literatūru?” viņš jautāja. Mans tēvs Menahems Portugali savulaik ir nopublicējis trīs muļķīgus Mossad trillerus. “Es nemaz neesmu pārliecināts, ka Žordi Kreifs ir pārņēmis tēva futbola filozofiju burts burtā,” viņš piebilda.

“Jebkurā gadījumā viss būs labi, neraizējies,” viņš sacīja. “Vienkārši atceries, ka tad, kad komanda uzbrūk ar daudziem spēlētājiem, faktiski tas tiek darīts, tikai lai turētu pretinieku pa gabalu no saviem vārtiem.”

Redaktora piezīme. Kreifs tika nomainīts pēc pirmās sezonas Telavivas Maccabi trenera amatā. Kluba jaunais treneris Vladimirs Ivičs ir strādājis pie Portugāles izlases trenera Fernandu Santuša, kura vadībā izlase uzvarēja 2016. gada Eiropas čempionātā, kad visus grupu turnīra mačus bija pabeigusi ar neizšķirtu.

popula.com, 2018. gada 10. jūlijā

Tulkojusi Sandra Kuple