Rainis kā līmeņrādis

“Rainis ir tāda paša mēroga parādība mūsu kultūrā kā Gēte Vācijā un Šekspīrs Anglijā. Viņš ir Eiropas līmeņa cilvēks bez Eiropas līmeņa slavas.”

Gundega Grīnuma, KDi 1. janvārī,

Pienākot Raiņa un Aspazijas jubilejas svinību gada noslēgumam, ir pašsaprotami, ka būtu nepieciešams palūkoties atpakaļ uz šajā laikā notikušo un sniegt tam novērtējumu. Un noticis nudien ir daudz gan tepat Latvijā, gan citās zemēs – ir rīkotas abiem dzejniekiem veltītas izstādes, ir skanējuši visdažādāko mūzikas žanru koncerti, ir filmēti TV raidījumi ar pārģērbšanos, ir bijušas zinātniskas konferences un mazāk zinātniskas diskusijas, ir iestudētas īpaši šīm svinībām par godu radītas lugas un arī pa kādam paša Raiņa opusam, ir izdotas grāmatas un darīts vēl viss kaut kas. Biežums, kādā pērn Latvijā tika piesaukti Aspazijas un Raiņa vārdi, nudien dažbrīd varēja kļūt pat nomācošs, un gada otrajā pusē šur tur pa malām un kaktiem varēja dzirdēt arī burkšķēšanu, ka nu jau gan abu klasiķu ir par daudz. Taču šajā ziņā literātu pāra jubileja kaut ko pavēsta ne tik daudz par viņiem, cik par mums pašiem – lielajiem svinētājiem.

Taisnību sakot, tagad šķiet, ka Aspazijas un Raiņa vietā itin labi būtu varējis būt arī jebkas cits, jo, liekot lietā visas tehniskās un ne tikai tehniskās iespējas, kas pieejamas mākslas darbu mehāniskās pavairošanas laikmetā, šķebinošā pārsātinājuma sajūtā pat it kā ar labiem nodomiem ir iespējams pārstrādāt i cilvēkus (dzīvus un mirušus), i valsts un visus pārējos svētkus.

Par to krāšņā uzmācībā un precīzi cikliskāregularitātē mums ik pēc noteikta laika atgādina sezonālais piedāvājums lielveikalos – Ziemassvētku un Jaunā gada svinību atribūtus nomaina Valentīna dienas piederumi, tad nāk Lieldienu mantība, kurai seko Jāņu aksesuāri, bet pēc tam jau ir laiks gatavoties pirmajai skolas dienai, Halovīnam, atkal Ziemassvētkiem (kaut kur tam visam pa vidu vēl iespraucas arī 18. novembra svētki) un tā bez gala. Kur visas šajos īsajos kalendāro nemieru posmos nepārdotās preces glabājas pārējo gada laiku, nudien ir grūti iedomāties, taču ir skaidrs, ka nopirkta ik gadus tiek šīs bagātības mazākā daļa, un tad jau nav grūti iztēlē uzburt ietilpības ziņā ellei līdzīgu baisu vietu, kas ir pastāvīgā visu sarkano pūkaino siržu, oranžo ķirbjugalvas masku, olas dējošo zaķu, keramikas rūķu, Ziemassvētku zeķu un pārējo svētku grabažu mājvieta.

Apaļas jubilejas ļauj šim raibajam jūklim piepulcināt arī pa kādam vairāk vai mazāk iemīļotam klasiķim, taču jāšaubās, vai tāpēc vien kāds sajutīsies vairāk piespiests mīlēt Raini (vai Aspaziju) – par to donkihotiskā vientulībā gandrīz visa jubilejas gada garumā mēdza atgādināt režisors Viesturs Kairišs, katrā izdevīgā brīdī stāstot, cik maza ir Latvijas teātru interese iestudēt Raiņa lugas un ka vispārēja svētku sajūta itin neko šai ziņā nav mainījusi (paša Kairiša “Uguns un nakts” iestudējums Nacionālajā teātrī šķita drīzāk laimīga sagadīšanās un jubilejas gada izņēmums, nevis kāda mērķtiecīga plāna vai programmas rezultāts).

Projektu rakstīšanā balstītiem kultūras izrīkojumiem (un tādi Latvijas izmēra valstīs nu jau ir parasti) piemīt kāda specifiska un lielveikalu piedāvājuma cikliskumam radniecīga īpatnība, īpaši, ja runa ir par konkrētiem kalendārā ierakstītiem notikumiem veltītiem projektu konkursiem. Spēja izdabāt konkursa nolikumam, piebalsot kontekstam un sajust konjunktūru šādos gadījumos bieži vien izrādās svarīgāka par jēgu un saturu. Jāsvin Raiņa un Aspazijas dzimšanas diena? Lūdzu, te būs! Tuvojas Latvijas Republikas proklamēšanas 100 gadu jubileja? Kāpēc gan to nevarētu darīt arī tā, droši vien – kaut kā “radoši”, jo kurš gan vispār zina, kā pareizi būtu svinama valsts dibināšanas gadadiena? Rosība var sākties, bet rezultāts, kā tas nereti mēdz notikt ar demokrātiskas balsošanas ceļā pieņemtiem lēmumiem, beigu beigās ir milzīgs dažādu viduvēju pasākumu un notikumu birums, kurā laimīgas nejaušības dēļ, protams, var patrāpīties arī pa kādai pērlei vai zelta graudam.

Literatūrzinātniece Gundega Grīnuma intervijā sūdzas, ka 80.–90. gadu mijā faktiski esot izčākstējusi literatūrzinātniska no paaudzes paaudzē nododama un pārmantojama Raiņa un Aspazijas veikuma pētīšana, tā arī neviens nav spējis uzrakstīt zinātnisku Raiņa biogrāfijas izklāstu, un jaunu pētnieku interese par literātu pāra gaitām esot visai maza. Nemaz nerunājot par to, ka pat abu jubilejas gads nav bijis pietiekams iegansts, lai viņu sarakstīto jau laikus pārceltu citās valodās un mēģinātu pārdot lasītājiem ārpus Latvijas robežām (palūkojot interneta grāmatnīcās un valstu bibliotēku katalogos, atradu svaigu 2015. gadā vācu valodā apgādā “Isensee” iznākušu Raiņa dzejas krājumu, bet tas arī gandrīz viss).

Taču droši vien ne jau tikai tāpēc Rainim vēl aizvien nav Gētes vai Šekspīra “Eiropas līmeņa slavas”. Mums pašiem varbūt ar to ir pagrūti samierināties, taču vai nevarētu būt, ka nevarēšanai turpat vai 100 gadu laikā pārliecināt visu pārējo pasauli par nepieciešamību lasīt un novērtēt Raiņa un Aspazijas veikumu ir arī kāds objektīvs pamats? Iespējams, tādu piemēru ir pilna pasaule un mēs vienkārši par viņiem neko nezinām, tomēr pagrūti iztēloties neskaitāmus citus vēl pēdējā gadsimtā tepat pārējās Eiropas valstīs dzīvojušus izcilākos dzejniekus un rakstniekus, kas ārpus savas dzimtenes robežām tā arī būtu palikuši pilnīgi nezināmi. Domājot par to, kāpēc mūsu pērnos jubilārus ir piemeklējis šāds liktenis, literatūrzinātniekiem,iespējams, būtu vērts pievērst uzmanību Raiņa un Aspazijas pašu centieniem dibināt kādas attiecības ar citās zemēs mītošiem laika, gara un domu biedriem vai censties izprast iemeslus, kāpēc gan tas nav darīts vai nav īsti sekmējies. Gundega Grīnuma intervijā piemin, ka Rainis bijis ārkārtīgi pieticīgs un kaunīgs (tas gan, kā lasām dzejnieka pierakstos, neliedza viņam sapņot par Nobela prēmiju vai prezidenta pili), un lai nu tā būtu.

Vai varbūt objektīvie neatzīšanas iemesli būtu jāmeklē abu rakstnieku izteiksmes formā? Lūk, piemēram, dažs autors uzskata, ka tieši 20. gadsimta gaitā dzeja no balsī skandējamas (un tātad arī skatuvei paredzētos dramaturģiskos tekstos labi izmantojamas) literārās daiļrades formas ir pārvērtusies par klusumā lasāmu un pat akadēmiski analizējamu rakstītu un drukātu tekstu. Un vai nevar būt, ka atšķirībā no paaudžu paaudzēs no galvas zināmajiem Šekspīra stāstiem, kuru varoņiem izrāžu apmeklētāji vēl spēj piedot runāšanu vārsmās, svešādos poētismos sacerētu un nepazīstamiem tematiem veltītu Raiņa drāmu uztvere svešiniekam varētu sagādāt zināmas grūtības? Šāds pieļāvums gan nekā nelīdzētu izprast mazo pieprasījumu citās zemēs pēc visa pārējā Raiņa poētiskā veikuma, taču tas katrā ziņā varētu būt interesants pētījumu lauks kādam rainologam.

Bet varbūt vainīgs ir ne tik daudz Raiņa pieticīgums, kaunīgums vai literārais stils, cik mūsu pašu rakstura un darbošanās īpatnības, jo, būsim godīgi, pārskatot jubilejas gadā notikušo, tā lielākā daļa ir bijusi vispirms jau iekšup vērsta, pašu lietošanai vai savam lepnumam. Tādējādi Aspazijas un Raiņa jubilejas gads diemžēl ir kļuvis par vēl vienu īslaicīgu un citiem gadskārtējiem svētkiem līdzīgu, lai arī krietni garāku kampaņveidīgu pasākumu, kurā sarosīties pašiem sava prieka pēc, lai jau pēc brīža novāktu svētku rotājumus, aizmirstu gaviļniekus un varētu ķerties pie nākamo projektu rakstīšanas un svinību rīkošanas. Protams, svētki pašiem sava prieka pēc jau nevar būt nekas nosodāms, vienīgi tad nu nevajadzētu ne svinību laikā, ne visa noslēgumā gausties, ka mājas ballītes lieliskumu neviens kaimiņš pat īsti nav pamanījis, bet uzlūgt piemirstie viesi nav ieradušies ar brangām dāvanām un ziedu klēpjiem.