Radio rutīna

Kopenhāgena, 2003. gada 8. aprīlī

Lietaina pavasara pēcpusdiena. Maza Parīzes stila iela. Bārā, ko sauc Cafe au Lait, mēs bijām kopā mūsu Kopenhāgenas bēguļošanu laikā. Tu neko nedzēri. Es tev tik bieži zvanīju no šī galdiņa, kas atrodas gandrīz vai uz ielas. Kad es ierodos Kopenhāgenā, es vispirms eju uz savu Cafe au Lait.

Man patīk šī rutīna.
Atgriezies tur labi drīz!

Žeralds

Nekas starp Lietuvu un Igauniju

Sestdiena ir labākā radio klausīšanās diena. Vismaz Norvēģijā. Mājās nav darba dienas tramīguma, tiek kārtoti aizkrāmētie stūrīši un kaktiņi, un uzticamais radio šo sestdienas mieru laista un audzē skaņas viļņu plūsmā. Valsts radio kultūras kanāls P2  rītu sāk ar klausītāju izvēlētu klasisko mūziku, tad seko nedēļas nogales raidījumi, gan nopietnie, gan satīriskie, un pirms jaunākās mūzikas apskates klausītāji tiek vesti “Ā(ā)rā pasaulē”. Raidījuma vadītājs Jens Rīsnēss ir Norvēģijas ceļojumu guru. Viņa stāstījumos pavīd visdažādākās zināšanas par visdīvaināko zemes nostūrīšu vēsturi, klimatu vai ekonomiku. Rīsnēsam vienmēr padomā kāda teiksma, dēka vai mīts. Par to, kur atrast Zīda ceļa dzīvākās paliekas Ķīnā, un Industrijas pili Harkovā, kā nokļūt Kašmirā, kura pludmale vissamtainākā Zanzibārā. Savā krekšķīgajā balsī viņš stāsta par vietām, kur bijis, ko pieredzējis, un dod padomus citiem ceļot gribētājiem, dažkārt jābrīnas, kā viņš paspēj izceļot vai visu Zemeslodi, un vēl katru sestdienu runāties radio. Rīsnēss vienmēr godīgi atsaucas uz grāmatām, kurās var uzzināt ko vairāk, no kurām viņš pats izglītojies. Savukārt Rīsnēsa sarakstītās vai sastādītās grāmatas ir bestselleri. Norvēģiem patīk ceļot.

“Atbildam uz jebkura tipa jautājumiem” ir standartteikums, ar kuru žurnālists, kurš katrā raidījumā sarunājas ar Rīsnēsu, noslēdz programmu.

Tā nu viens jauneklis pavasarī uzrakstīja Rīsnēsam vēstuli: “Man ir draugi Minskā un Tallinā. Došos viņus apciemot. Ko apskatīt pa ceļam?” Es pārtraucu savu stūrīšu un kaktiņu kārtošanu, jo gribas dzirdēt, ko Rīsnēss atbildēs. Un atbilde sākās entuziastiski: “Tas ir labi, ka Minskā un Tallinā ir draugi, viņi paši parādīs varen interesantas lietas un vietas. Tad noteikti vajag aizbraukt uz Kaļiņingradu,” seko garš pilsētas apraksts, “tad vajag braukt uz Nidu un Kuršu kāpām, pēc tam uz Kauņu, tad uz Viļņu,” un atkal seko garš stāsts par noslēpumiem bagāto pilsētu ar jezuītiem un Universitāti vēstures kabatiņās. Mana latviskā sirds sāk pukstēt, gaidot tālākos ieteikumus, jo jūtu, ka krekšķīgā balss pazemina un pazemina intonāciju — stāstījuma rindkopa tuvojas noslēgumam. “Un tad,” turpina Rīsnēss, “un tad vajag ar vilcienu braukt tālāk uz Tallinu.” Pauze. “ Starp Viļņu un Tallinu nekā nav.”

Ilze Burkovska-Jakobsena

Zirgā

Slīpi cauri parkam steidzas cilvēki — jauni  un vidējos gados, pāros, mierīgām un gudrām sejām, mērķtiecīgā solī viņi dodas uz Mākslas akadēmijas pusi. Un pat ja viņi iet uz Mākslas akadēmiju, man šķiet, ka uz koncertu, un  viņiem biļetes ir, bet man biļetes nav. Un es  ļoti gribu dzirdēt dzīvu B.G. Tikai — pa radio teica, ka biļetes ir izpirktas, bet ja gadīsies,  dārgai no rokas man tāpat nepietiks.

Pazīstamo ir ka biezs, ir vīrieši, kas bizes  nav nogriezuši vēl pēc četrdesmit un kas  smalkus sejas vaibstus ieguvuši, izaugot no  hipiju attieksmes pret dzīvi. Un intelektuālie krievi. Vīriešu ir vairāk nekā sieviešu, un  latviešu ir ne mazāk kā krievu. Es pat dzirdēju runājam, ka Maskavā B.G. koncertā iekļūt ir neiespējami, tādēļ esot tādi, kam vieglāk ir bijis atbraukt šurp uz Rīgu.

Vakars ir silts. Ap Andreja Upīša pieminekli maisās riteņbraucēji platās biksēs un ļurīgās adītās micēs. Uz Krievijas vēstniecības terases iznākuši smēķēt kāda sarīkojuma viesi, tie ir  zemi apaļi cilvēki tumšos uzvalkos, baltos kreklos un kaklasaitēs. Rīt ir 9. maijs, vēstniecībā droši vien svētki.

Drīz jāsākas koncertam, ārā vairs palikuši  tikai daži gaidītāji un pāris televīzijas kameras filmē B.G. gaidīšanas prieku klausītāju acīs.

“Čau!” saka sieviete, atraujoties no viena tāda bariņa. “Redzi, tie divi ir Aizliegto spēļu personāži, nu, zini, tas realitātes šovs, kur samainījās ar sievām un vīriem, mēs filmējam,  kā viņi iet uz koncertu.” — “Bet man nav biļetes.” — “Nāc ar mums!” Kāpnēs panāk  pretī bandīta, nē, bandīta miesassarga lieluma vīrs, tipisks kā adījuma paraudziņš — liels, stingrs vēders, plats kakls, īss ezītis, dārgas kurpes, viņš mūs (!) saskaita un sarunas uzturēšanai padalās iespaidos par B. G. koncertu Daugavpilī — o, bet krievu valoda gan viņam  ir īpaši skaista, — vai tā ir Pēterburgas izruna,  vai viņš ir no B. G. grupas, vai arī no zāles administrācijas, es varu tikai fantazēt. Viņš pasaka kontrolierim: “Tie ir viņi!”, un iekšā  iet filmējamais pāris, operators, režisore  un es.

Es apsēžos beigās, papildvietā, tikko liekas,  ka neviens vairs nenāks. Tēvs man stāstīja, ka mana vecmāmiņa viņu mazu reiz uzstūmusi pa kluso karuselī un viņš visu braucienu nostāvējis vidū, pieķēries pie staba. Mācība bijusi tāda: “Dēls, ja tu reiz esi ticis karuselī, droši sēdies zirgam mugurā un brauc, neliec manīt, ka tā vieta nav tava.”

Grebenščikovs uznāk tik vecs, cik viņš ir  tagad, nevis kādu es viņu pazīstu no fotogrāfijām, ar garu bārdu, paklanās, rokas  kopā salicis kā Austrumos. Uz skatuves ir  grupa — taustiņinstrumentālists gariem matiem, šķiet, ģitārists, vijolnieks melnā plandošā mētelī, divi bundzinieki — viens ir ļoti jauns, kas savu pastāvēšanu cenšas attaisnot, jautri lēkājot paša sistā ritma ritmā. Bet B. G. tikai dzied savu. Klausītāji pazīst katru dziesmu un satraukti  auro, tikko vijolnieks novelk pār stīgām pirmo dziesmas noti vai bundzinieks raksturīgi uzsit  pa bungām. Tik ļoti visi, izņemot mani, zina, kas sekos. Pāris frāzes B. G. pasaka starp dziesmām, tās ir labvēlīgas un atklātas, kaut kā tā: “Es nodziedāšu jums vienu dziesmu no pagājušā gadsimta sākuma, man sen to nav gribējies dziedāt, bet tagad gribas… ” Un dzied romanci par polieti Irēnu. Migla virs rīsu laukiem jaunā diska dziesmā par Jandziienāk zālē kopā ar skatuves dekoratīvajiem dūmiem.

Pēc kādas piektās dziesmas acumirklī es atskārstu, ka B. G. dzied tieši man. Man vienai pašai, lai gan es sēžu pēdējā rindā un enerģētiskā ietekme, kā dažkārt tiek uzskatīts, darbojas ap 4. rindu. Nu, un? Es redzu, es dzirdu, saprotu, par ko viņš man dzied, un man nav nekādas daļas, ka tā varbūt šobrīd jūtas arī daudzi citi, varbūt pat visi citi zālē.

Pārnākusi mājās, es ieslēdzu virtuvē radio: “Pirms stundas Rīgā beidzās kāds koncerts, savas pārraides sākumā es gribu jums atskaņot sveicienu no tā.” Un Boriss Grebenščikovs vēlreiz man nodzied par to, ka jāatliek visi  darbi un pasākumi un jāgatavojas “uz tikšanos  ar tik ļoti nozīmīgo cilvēku no Kemerovas”.

Guna Kalniņa