Pret medusmēnešiem

Mana sieva sēž pludmales krēslā. Viņa paceļ acis no grāmatas un ierauga mani tuvojamies no ūdens izlīdušu roņu bariņam. Tie ir Havaju mūkroņi – tādu pasaulē atlicis tikai nedaudz vairāk par tūkstoti. Kad tie parādās pludmalē, brīvprātīgie ar auklu norobežo pludmales daļu, lai roņi varētu netraucēti atpūsties.

Tādēļ mans pārkāpums, kad šķērsoju vienu no ceļu augstumā nostieptajām auklām, pievērš visu roņu vērotāju uzmanību. Gulēdami smiltīs, roņi izskatās pēc gludiem, brūniem akmeņiem. Tie nekustas. Visi vērotāji, manu sievu ieskaitot, aiztur elpu, kamēr es turpinu dzīvniekiem strauji tuvoties. Kad esmu pavisam tuvu – vien pāris soļu attālumā –, tuvākais ronis smagi paceļ galvu. Tā deguns pēkšņi paraujas taisni augšup. Tas atver muti un divreiz dobji ierūcas, izdodot sēcošu skaņu, kas satricina gaisu un atgādina par dzīvnieka pamatīgo izmēru.

Manas sievas mīļākais brīdis mūsu medusmēnesī ir tieši šis: mani nāves bailēs uzrautie pleci un pussolī uz priekšu izstieptā zandaļotā kāja; tad akrobātiskā virziena maiņa ar lēcienu sāņus, it kā es būtu uzkāpis kaut kam atsperīgam. Visu apkārtējo acīs, kuri līdz tam mani neticīgi vērojuši no auklas otras puses, esmu attaisnots. Es tomēr neesmu kretīns, kuram nospļauties par noteikumiem. Viņi saprot, ka es vienkārši esmu izklaidīgs, jeb, precīzāk, viņi pieņem to, ka kāds patiešām var būt tik izklaidīgs. Nolaizdams galvu atpakaļ smiltīs, ronis izdod skaņu, kāda rodas, pēdējam ūdenim pazūdot izlietnes notekā. Tad tas asi nosprauslājas, un no deguna priekšpuses aizlido smiltis. Es atkāpjos palēnināti, lai neatgādinātu bēgošu medījumu. Gara sieviete ar īsiem, blondiem matiem man līdzjūtīgi uzsmaida, kad atgriežos drošībā pāri spilgti oranžajai un visnotaļ redzamajai auklai. Varbūt mana rīcība vērotājiem zemapziņā atgādināja, cik ļoti mēs visi uz šīs salas esam nevietā.

Droši vien ir daudz dažādu veidu, kā būt izklaidīgam. Tu vari būt izklaidīgs tāpēc, ka atrodies citur – piemēram, ja es, ejot pa pludmali, patiesībā savā prātā risinātu sarunu ar māsu vai ko tamlīdzīgu. Ir arī dažādi veidi, kā atrasties “novērstas uzmanības stāvoklī”, kad prāts nespēj ne uz ko koncentrēties, – tā ir, piemēram, bērniem ar uzmanības deficīta sindromu. Taču mana izklaidība pludmalē bija citāda. Es nedomāju ne par ko citu. Es atrados paradīzē, man nebija nekādu pienākumu, taču mans prāts darbojās kā cilvēkam ar lampu drudzi: uzmanība pievērsta pati sev, apziņa iestrēgusi un bangojoša kā Havaju viļņi vētrā. Kaut kādā ziņā man šķiet, ka roņus tomēr redzēju.

Bija mans medusmēnesis. Medusmēnesim piemīt kāda dīvaina un sarežģīta īpašība: pat brīdī, kad tas vēl tikai notiek, tas jau tiek izdzīvots kā stāsts. Mēs tajā sēžam, it kā teikdami: “Mēs šeit būsim bijuši.”

Mums pazīstamais medusmēnesis – pēckāzu ceļojums divatā – nemaz nav pastāvējis ilgi. Deviņpadsmitajā gadsimtā bija tā saucamais “precību brauciens”, kad jaunlaulātie, dažkārt kopā ar draugiem un ģimeni, apciemoja radus, kuri nebija tikuši uz kāzām. Šāds brauciens bija piemērots laikam, kad laulības mērķis daudz lielākā mērā nekā mūsdienās bija sociālo saišu stiprināšana un divu ģimeņu apvienošana: pāris ceļoja nevis kā tūristi, bet gan kā apskates objekts citiem. Gadsimtu mijā jaunie pāri sāka šo ceļojumu pārveidot par privātu izklaides braucienu. Stefanijas Kuncas grāmatā “Laulības vēsture”[1. Coontz, Stephanie. Marriage, a History. Penguin, 2006.] pāreja no kāzu tūres uz medusmēnesi aprakstīta kā daļa no plašākām pārmaiņām ģimenes dzīves formātā: ģimenes vienība kļuva aizvien privātāka un vērstāka uz iekšu, un laulība arvien vairāk asociējās ar diviem indivīdiem un viņu savstarpējo saikni.

Medusmēneša pievilcība 20. gadsimta pirmās puses jaunlaulāto acīs ir viegli saprotama. Vēl samērā nesen laulība bija tieši sekojusi aplidošanai – ne pārāk intīmu randiņu sērijai ar piemērotu meiteni, bieži vien viņas dzīvojamajā istabā. Medusmēnesis deva tik nepieciešamo laiku divatā. Dabiski, ka tas bija īstais brīdis jaunlaulāto savienību beidzot padarīt arī miesisku. Patiesībā medusmēnesis tieši tādēļ sākumā bija mazliet skandalozs – tas pievērsa uzmanību laulības gultai. Taču, kad attieksme pret seksualitāti 20. gadsimta gaitā mainījās, sabiedrība šo saistību pieņēma. Manu vecvecāku paaudzei Niagāras ūdenskrituma dārdi simbolizēja jaunlaulāto seksu un ceļojums uz Niagāru saistījās ar ļaušanos neapturamam dabas spēkam. (Šajā asociācijā balstīts arī viagras nosaukums.)

Tātad savulaik medusmēneša jēga bija diezgan skaidra: tas pārim deva iespēju uzsākt tuvību. Medusmēnesis ar to saistās vēl aizvien, un medusmēneša ceļojumus vēl aizvien pārdod ar tādu domu. Reklāmā pāris attēlots uz balkona okeāna krastā. Viņai rokā ir vīna glāze, un viņas acis šķiet sakām: “Nu tad beidzot!” Taču nelaime tāda, ka mūsdienās medusmēnesim ar “beidzot” ir visai maz sakara. Lielākajai daļai no mums doties medusmēnesī, lai beidzot nonāktu īstā tuvībā, būtu muļķīgi. Pāris plāno ceļojumu uz kādu nomaļu salu, kur viņi beidzot varēs netraucēti lūkoties viens otram acīs, taču plānošana jau notiek divatā pie virtuves galda.

Uz bukleta vāka bija Kauai salas fotogrāfija no putna lidojuma. Es nevaru iedomāties, kāpēc lai uz bukleta par Kauai atrastos kas cits. Kauai sala, manuprāt, no tāda leņķa ir neatvairāmi pievilcīga. No augšas sala izskatās pēc resnas austeres ar jūraszvaigzni vidū. Jūraszvaigzne ir vulkāns. Salas dabas brīnumi ir vienlīdzīgi sadalīti gar krastiem: milzīgie kanjoni rietumos; garais un saulainais dienvidu krasts (kur dzīvojām mēs); biezāk apdzīvotais “Kokosriekstu krasts” ar upēm un ūdenskritumiem austrumos; un asi robotās kalnu grēdas ar nevainojami gludiem laukiem un dziļām pludmalēm kalnu pakājē ziemeļos.

Kauai perfektais apaļums ir pilnībā aptverams, tikai atverot bukletu un aplūkojot ceļu karti uz iekšējā vāka. Ir ceļš, kas ved salai apkārt, taču tas apraujas nelīdzenajā ziemeļrietumu piekrastē. Sala gan ir apaļa, taču tai nav iespējams apbraukt apkārt, un, ja vien to neapceļo ar laivu, tā tikpat labi varētu būt gara un šaura.

Mēs ieradāmies viesnīcā vienos naktī. Reģistratūra atradās milzīgā zālē ar iekšpagalmu vidū, kurā mājoja (ja tā var teikt) nelieli džungļi. Mēs redzējām papagaiļus, kas miegaini tupēja koku zaros; tālumā aiz kokiem bija redzami un dzirdami okeāna viļņi. Kā atceros, mēs pamodāmies nākamajā dienā ap pusdienlaiku. Mēs aizgulējāmies straujās laika zonu maiņas dēļ, bet arī tādēļ, ka ārā bija tik tumšs. Vietā, no kuras nāku, lietus smidzina un līņā. Šeit, kad izgāju pa durvīm, pirmā lietus lāse nokrita no debesīm un atstāja uz mana krekla slapju īkšķa izmēra plankumu. Pēc pusstundas, kad gājām pa reģistrācijas zāli, tropu lietus iegāzās iekšpagalmā, un tas bija kaut kas tāds, ko nebiju vēl piedzīvojis. Tas bija satriecoši, gluži kā ieraudzīt okeānu, kas beidzot iekļuvis iekštelpās. Tas izraisīja instinktīvu satraukumu par plūdiem.

Peldēšana lietū pa atpūtas kompleksa paparžu apjozto “lagūnu” līkločiem; mākslīgais ūdenskritums, kas dārd uz galvas, nošķir no pārējās pasaules un iekļauj ūdens apvalkā; zvilnēšana vairāk nekā 40 grādus karstajā džakuzi, kamēr aukstais lietus ūdenī veido zaigojošu mozaīku, it kā ūdens virsma vārītos un tvaikotu, – tas viss ir ļoti jauki. Taču to nevar darīt mūžīgi. Patiesībā man šķiet, ka cilvēka ķermenis to var izturēt tikai zināmu laiku. Drīz mēs devāmies uz vietu, ko viesnīcā sauca par bibliotēku, – patiesībā tas bija bārs – un ar ūdens sakrunkotiem pirkstiem spēlējām dambreti.

Nākamajā dienā, kad lietus nemitējās, visi paradīzei paredzētie plāni bija vairāk vai mazāk izgāzušies. Biju domājis, ka mēs varētu apskatīt netālo botānisko dārzu – tas šķita savienojams ar lietu –, taču dārznieks pa telefonu mani informēja, ka piebraucamais ceļš ir plūdos aizskalots. Tad viņš visai lietišķi pastāstīja, ka gadījumā, ja mēs plānojam nirt ar akvalangu, intensīvais lietus būs ūdeni padarījis duļķainu (jo tajā tagad ieskalots minētais piebraucamais ceļš) un ka tieši tādos apstākļos haizivis mēdzot nejauši sakost cilvēkus. Tad viņš it kā mierinot piebilda: “Labi vismaz, ka tik traki tomēr gandrīz nekad nelīst.” Vēlāk pēcpusdienā lietus tomēr uz stundu pierima. Mēs atradām nelielu smilšu strēli starp asajām vulkāniskajām klintīm piekrastē netālu no viesnīcas un piesardzīgi pasērfojām. Tas ir, līdz brīdim, kad uzradās havajiešu ģimene ar saviem sērfa dēļiem un māte mani gandrīz notrieca no dēļa, saglabājot akmenscietu sejas izteiksmi, kas šķita sakām: “Es tevi neredzu.”

Neizlikšos, ka esmu no tiem, kam patīk lietus, – vismaz ne dienu pēc dienas. Vērodams uz naktsskapīša gulošo nu jau nekam nederīgo bukletu ar papīra strēmelītēm, kas atzīmēja visas lietas, kuras mums būtu vajadzējis darīt, es mazliet jutos kā nonācis pagalam nomācošā “neizdevušos brīvdienu” komēdijā ar vienu pašu joku. Taču mans mērķis šeit nav sūdzēties par lietu. Patiesībā es par to rakstu tādēļ, ka, atskatoties pagātnē, lietainās bija mūsu labākās dienas. Ceļvedis un visa pasaule bija pielikuši ne mazums pūļu, lai mūs nogādātu šeit un lai mēs neieraudzītu neko citu kā vien lietu. Taču tagad es saprotu, ka lietus, kamēr vien lija, mūs patiesībā pasargāja. Es biju aizkaitināts, taču vairāk vai mazāk pie pilna prāta.

Trešajā dienā mēs ar sievu izlēmām vienkārši turpināt medusmēnesi tā, it kā nelītu. Mēs izgājām no viesnīcas un uzkāpām piekrastes kraujā. No turienes redzējām vientuļu mūkroni, kurš meta kūleņus starp viļņu apskalotajām klintīm. Grasījāmies doties atpakaļ (bijām izmirkuši cauri slapji), kad ieraudzījām taku – vai drīzāk veselu taku tīmekli – cauri smilšainajiem priežu siliem, kas auga gar akmeņaino klints malu. Sākām klejot pa takām, līdz tās mūs noveda uz ceļa, kurš vijās starp senajām salas valdnieku apbedījuma vietām. Mums paveicās, un lietus mazliet pierima. Mākoņi pār okeānu bija kā grubuļaina, taču nesarauta un nepārtraukta sega, zem kuras vējš dzenāja vēl zemākus, tuvākus mākoņus. Tad sega tika pavilkta malā un uzspīdēja saule. Atceros, ka tajā brīdī mani patiešām pārņēma šķietami neizskaidrojamā trauksme par visu ceļojumu. Es atceros, ka tur augšā, vērojot karaļa cienīgu pelēkā Klusā okeāna ainavu, kaut kas manī sabojājās. Tobrīd sapratu, ka redzu patiesu skaistumu, taču skaistums man lika vien ciešāk vērot mutuļojošos mākoņus satraukumā, ka labie laikapstākļi beigsies. Tā klusi sākās mani īstie pārdzīvojumi par “iespaidiem”. Mēs gājām gar klinti, līdz tā pārvērtās nomaļā pludmalē. Migla pamīšus te atklāja, te aizsedza ainavu.

Man šķiet, daudzi cilvēki ceļojot patiesībā tā arī neatpūšas. Protams, ir cilvēki, kuriem īsti atpūsties tā arī neizdodas tāpēc, ka viņi kaut ko nespēj atstāt mājās. Klasisks piemērs ir jaunā sieva, kura atvainojas un pazūd istabā, lai atbildētu uz kārtējo telefona zvanu par darbu. Bet, kad nerunā pa telefonu, viņa aizdomājusies skatās tālumā.

Ja problēma ir domu aizklejošana citur, tad risinājumi, manuprāt, vairumā gadījumu ir diezgan vienkārši. Izslēdz telefonu. Laiks ir tavā pusē. Taču man nelika miera kaut kas netveramāks. Turklāt jo vairāk, jo vairāk man ceļojums patiešām patika. Nebija tā, ka es aizdomājies neredzēju savu nevainojami pagatavoto delfīnzivi makadamijas riekstu panējumā; godīgi sakot, savu delfīnzivi redzēju ļoti skaidri. Taču sajūta bija tāda, it kā es ar dakšiņu tēmētu zivij, taču visu laiku nejauši uzdurtu kam citam – savām nākotnes atmiņām par to. Es nebiju citur, taču vienlaikus šķita, ka atrodos kādā no tagadnes atšķirīgā laikā. Es gribēju būt, kā mēdz teikt, “šeit un tagad”. Taču, jo vairāk to sapratu, jo spēcīgāka tapa šī sajūta. “Vienkārši atslābsti,” es sev teicu. “Nu, bet kā lai atslābstu, ja satraucos, ka nevaru atslābt,” es sev atbildēju (visnotaļ pamatoti), un tūlīt pat iznira aizvien jaunas, vilinošas un šķietami niansētākas sevis piekoriģēšanas metodes, kas piedāvājās risināt pašu radīto problēmu.

Atlikušajā ceļojuma daļā nelija. Pirmajā sausajā dienā – tajā pašā saulainajā – mēs aizgājām līdz pludmalei un es, kā jau zināms, gandrīz uzkāpu uz astes apdraudētam ronim. Otrajā dienā devāmies kalnu pārgājienā. Kalna nosaukums, “Guļošais milzis”, šķita daudzsološs. Es cerēju, ka kāpšana kalnos būs pietiekami nogurdinoša, lai piegrieztu skābekli manam jaunajam alter ego. Pastaiga, kā kaut kur rakstījis Toro, atgriež mūs pie prāta.

Taku uz Guļošā milža virsotni lietus bija pārvērtis melnos, vulkāniskos dubļos – celiņš bija slapjš, gluds un lipīgs kā māls. Ceļot kāju augšup, tas izdeva sūcošu “fup” skaņu un izdvesa klusu, burbuļojošu troksni, kad kāja atgriezās uz zemes un dubļi salipa ap apaviem. Netālu no virsotnes mums pretī nāca cits pāris.

Nevar teikt, ka es nožēlotu tik neoriģinālu ceļojuma mērķa izvēli. Taču sajūta, kad aiz pagrieziena nokļūsti aci pret aci ar tādiem pašiem jaunlaulātajiem, ir dīvaina. Es dzīvē reti esmu tik spēcīgi piedzīvojis sajūtu, ka tev ir dubultnieks. Viņai bija taisni, blondi mati. Viņš bija džīnās un sandalēs, ar nelielu mugursomu un ūdens pudeli rokā. Tādā situācijā mums it kā vajadzēja apmainīties ar izsaucieniem par satriecošajiem dubļiem. Taču viņi pagāja mums garām klusējot.

Kas zina, kā šeit bija nokļuvuši viņi. Tomēr man šķita, ka saskatu viņos to pašu pieaugošo izklaidīgumu, kāds bija piemeties man. Tas, protams, bija tikai pieņēmums. Tomēr visi, ko sava medusmēneša laikā sastapām pēc lietus beigām, bija uzkrītoši nerunīgi. Kamēr lija, mēs mēdzām runāt par lietu. (Es nekad neesmu sapratis, kāpēc cilvēki izsmej sarunas par laika apstākļiem. Tas taču vienmēr ir svarīgi, bet tas nozīmē, ka nevar būt neinteresanti.) Taču, tiklīdz debesis bija noskaidrojušās, neviens vairs negribēja runāt.

Kā jau rakstīju, mums pazīstamais medusmēnesis – kā ceļojums – nav sevišķi sena parādība. Patiesību sakot, var teikt, ka tas ir 20. gadsimta fenomens. Taču apzīmējums “medusmēnesis” ir daudz senāks. Parasti ar to saprot laulības pirmo dienu saldumu. Pastāv uzskats, ka vārds varētu būt radies no šur tur Eiropā izplatītās paražas jaunlaulātajiem pirmajā kāzu naktī dzert medvīnu. Uzskatīja, ka medvīns ir uzbudinošs dzēriens. Šāda vārda etimoloģija ir jauka, taču visdrīzāk nepareiza.

Oksfordas angļu valodas vārdnīcā medvīna versiju nepiemin. Vārdnīcā norādīts, ka senākajos vārda “honeymoon”[2. Angļu: medusmēnesis, no honey (medus) un moon (mēness; mēnesis).] lietojumos “mēness” liecina par faktu, ka, tiklīdz Mēness ir pilns, tas sāk dilt. Leksikogrāfs Ričards Hjulets 1552. gadā rakstījis: “Medus mēness ir teiciens, ko tautā attiecina uz tādiem, kas nesen precēti un sākumā viens otru ārkārtīgi mīlēs, pirms viņu ārkārtīgā mīla mazināsies, – to pirmo laiku vienkāršie cilvēki sauc par medus mēnesi.” Tomass Blants 1656. gadā Mēness metaforu izskaidro tiešāk: “Medusmēness – parasti to saka par tādiem precētajiem, kas no sākuma mīl labi, un tad viņu pieķeršanās mazinās; tagad tas ir kā medus, taču tas mainīsies kā Mēness.” Tātad tolaik apgalvojums, ka pārim ir medusmēnesis, bija drīzāk diagnoze nekā atzinības izteikums – kā apgalvojums, ka kādam piemeties iepirkšanās drudzis. Varbūt tas bija mazliet poētiskāk, taču izteiciena mērķis bija pavilkt jaunlaulātos (un visu cilvēku sugu) uz zoba.

Ir kārdinoši vārda “medusmēnesis” lietojumu 16. un 17. gadsimtā saukt par cinisku, taču, ja labi padomā, tas būtu nedaudz anahroniski. Atziņā, ka “ārkārtīga mīlestība” ar laiku no laulības varētu pagaist, nebija nekā ciniska, jo mīlestība tolaik nebija laulības dzīves ideāls. Laulības institūcijai bija citas prioritātes, kuru sasniegšanu mīlestības kaprīzes varēja tikai apgrūtināt. Valdošajai, mantīgajai šķirai laulība nozīmēja sociālās saiknes un kontroli pār mantojumu. Tas bija svarīgi arī zemākajām šķirām, bet tām nāca klāt vēl arī kopīgs darbs. Tā bija Dievam tīkama kopība. Pieņēmums, ka mīlestība un laulība būtu kaut kā neatraujami saistītas – ka cilvēkam ideālā dzīvē vajadzētu “precēties mīlestības dēļ” –, kļuva populārs tikai apgaismības laikmetā. Un pēc tam pagāja vēl ļoti ilgs laiks, līdz virsroku guva otra galējība, kurā dzīvojam arī patlaban, proti, uzskats, ka laulība bez mīlestības ir kas atbaidošs.

Daži uzskata, ka, tiklīdz mīlestība pārņems laulības institūciju, laulība izzudīs (mums vēl būs iespēja par to pārliecināties) – tā būs zaudējusi savu loģiku un mērķi. Var jau būt. Taču ideja par solījumu saistīties ar otru cilvēku “līdz nāve mūs šķirs” izrādījusies noturīgāka, nekā gadu pēc gada apgalvojuši konservatori. Laulība Rietumos ir izdzīvojusi ilgāk nekā dažas šķietami neatņemamas daļas tās uzturētajā kārtībā, piemēram, likumi un kultūras normas attiecībā uz ārlaulības bērniem.

Tā ir pārdzīvojusi sieviešu nodarbinātību ārpus mājas. Viss liecina, ka tā pārdzīvos arī viendzimuma laulību. Un vispār, viendzimuma laulības aizstāvība tikai uzsver laulības institūcijas spēku, jo apliecina vēlmi tajā iekļaut sabiedrības atstumtu grupu. Taču skaidrs arī, ka laulība vairs nebūs tāda pati kā agrāk. Tā ir mainījusies pašos pamatos. Un, mīlestībai aizvien vairāk kļūstot par laulības centru un nosacījumu, ir mainījušies arī laulības rituāli, lomas un likumi.

Uzskatāms piemērs ir kāzas. Daudzās kāzās tiek izteikti zvēresti, kuri cēlušies jau 11. gadsimtā. Taču kopš mīlestības revolūcijas šie vārdi vairs nenozīmē to pašu, ko kādreiz. Senāk divi cilvēki iegāja baznīcā un, publiski zvērējuši viens otram, no tās iznāca jau ar jaunām attiecībām, jauniem pienākumiem, jauniem noteikumiem. Lai ko arī laulība nozīmētu ētikas ziņā, būtībā tās bija līgumsaistības, un tas ļāva kontrolēt zvēresta izpildi.

Taču, kad par laulības pamatu kļūst mīlestība, zvērestu nozīme mainās. Tie kļūst par deklarāciju, izspēlējot kaislību, kādu divi cilvēki jūt viens pret otru. Šīs izmaiņas pēdējo 50 gadu laikā ir tikai paātrinājušās: daudzi pāri pirms precībām dzīvo kopā tādā kā minilaulībā. Zvēresta vārdi piemin un vainago šo savienību, nevis savieno. Tomēr šis apliecinājums nav arī kaut kas nenozīmīgs. Pats jāvārds kļūst par zīmi un atgādinājumu savstarpējai uzticībai, kam ikdienas dzīvē parasti netiek pievērsta uzmanība un kas netiek skaļi apliecināta, pat ja pāris dzīvo mīlestībā un saskaņā. Taču šī simboliskā ceremonija ļoti atšķiras no tās kādreizējās formas, un pavisam citādi to uztver arī jaunlaulātie.

Manuprāt, ar medusmēnesi patlaban notiek kaut kas līdzīgs. Divdesmitajā gadsimtā tā mērķis bija tuvība un ievadīšana laulībā. Pēdējo pāris paaudžu laikā medusmēnesis šo funkciju ir zaudējis. Tagad tuvība un ievadīšana kopdzīvē notiek pirmajos, kā mēs mēdzam mīļi vienkāršā un miglainā veidā teikt, “kopābūšanas” mēnešos.

Kas notiek, kad medusmēnesis zaudē savu funkciju? Varbūt tas kļūst vienkārši par citādi nosauktu atvaļinājumu? Patiesībā tieši tā es to arī uztvēru (pat īpaši par to neaizdomādamies).

Man šķita, ka tas ir labs iemesls decembrī aizbraukt uz siltajām zemēm. Tāpat kā visi citi, mēs bijām pārguruši. Es neskaidri apjautu, ka 21. gadsimta jaunlaulātie medusmēnesī vairs nekrīt viens otra apskāvienos, bet gan vienkārši sabrūk viens otram blakus gultā. Tas izklausījās itin jauki. Tomēr izrādījās, ka medusmēneša noskaņojums ir kaut kas cits. Medusmēnesis ir mainījies līdz ar kāzām un daudzām citām tradīcijām: tas, kas kādreiz bija rīcība, tagad pārvērties par rīcības piemiņu.

Šī atmiņu radīšana – doma, ka šim ir jābūt simboliski labam laikam, ka, tā teikt, videokameras ir ieslēgtas, var likt medusmēneša laikā darīt visādas idiotiskas lietas. Es nopietni apsvēru iespēju pārmācīt veselu havajiešu ģimeni, viens pret sešiem (interesanti, kā tas varētu izskatīties?), jo viņi bija aizņēmuši manu sērfošanas vietu. Es stāvēju seklajā ūdenī, putains vilnis laizīja manus ikrus, un es prātoju, kā notvert mirkli.

Bet pats sliktākais ir pretīgā klātbūtnes patoloģija. Medusmēnešnieks vairāk par visu vēlas būt klāt. Taču to viņš vēlas tāpēc, lai varētu būt tāds bijis savā medusmēnesī. Rezultāts, vismaz manā pieredzē, ir pretējs kārotajam: ik brīdis izslīd starp pirkstiem; viss vienmēr jau ir aiz muguras.

Savā ziņā arī kāzas tiek rīkotas tādēļ, lai tās vēlāk atcerētos. Taču kāzām tomēr piemīt tāds kā iekšējs cēlums. Kāzas ir pieredze, kas laika gaitā jāattaisno.

Svarīgi arī, ka kāzu gadījumā ar ceremoniju saistītā nedrošība – nosvīdušās plaukstas, uztraukums, ciemiņi un tamlīdzīgi – pilnīgi atbilst pieņemtā lēmuma svarīgumam, atbilst tam darbam un gribai, kas tiek ieguldīta laulībā un veido tās iekšējo dzīvi – iespējams, 21. gadsimtā vairāk nekā jebkad iepriekš. Pretēji kāzām, mūsdienu “medusmēnesī” nav vietas nedrošībai. Tam vajadzētu būt ļoti zīmīgam, taču šis zīmīgums nekādi neīstenojas dzīvē. Juteklisko un spontāno – medaino laulības pirmo laiku – medusmēnesis neveikli cenšas padarīt par kaut ko tādu, ko atcerēties. Tomēr dīvainā kārtā mēs neradām vis to, ko vēlāk atcerēsimies, bet gan pašas atmiņas, un rezultāts ir neliels noziegums pret prātu.

Kāpjot lejā no Guļošā milža, mēs dzirdam Kauai savvaļas gaiļu ķērkšanu. Sala ir pilna ar savvaļas vistām. Tās dzīvo mežos, tās ir visādās krāsās: pelēkas, ar melnbaltiem plankumiem, zaļas, oranžas ar rūsas krāsas galvu, kā arī kāda kārna, noplukusi brūna vista, kas izskatās pēc mātes, kurai nav laika par sevi parūpēties, ar desmit cālēniem, kas ar nolaistiem knābjiem knābā un čiepst, aizņemdami visu trotuāru. Tās sēž uz sētu stabiem. Tās šaujas iekšā un ārā no fluorescentās gaismas kvadrāta zem veikala nojumes. Tās ir pieminētas bukletā. Putnus 4. gadsimtā līdzi atveduši pirmie havajieši savās dubultdibena kanoe laivās 4000 kilometrus garajā koloniālajā ceļojumā no Klusā okeāna dienvidiem. (Lielākā mīkla šajā ziņā ir jautājums, kurp kolonisti centās nokļūt.) Bez plēsējiem – uz šīm salām nav, piemēram, čūsku – putni dzīvo uz nebēdu.

Kad atgriežamies pie auto kalna pakājē, saliekta zara līkumā sēž gailis ar elektriski zilzaļu spalvu un pelēku asti. Tas iekliedzas “kikerigū”, nolec no zara un lepni aizsoļo, pazuzdams leknajos krūmos. Taču laimīgais medusmēnesnieks to nedzird. Medusmēneša slimības pēdējā stadija ir iestājusies, kad seja pieņem trulāko no izteiksmēm: SATRIECOŠI!

© The Point Magazine, 2015. gada vasara

Tulkojis Mārtiņš Sīlis