Andris Vilks

Pornogrāfija bibliotēkā

"Zviedrijas policija varētu veikt izmeklēšanu par Nacionālo bibliotēku saistībā ar sūdzībām, ka tā saviem arhīviem vākusi pornogrāfiskus attēlus ar bērniem. Divas bērnu tiesību aizsardzības organizācijas un dokumentālo filmu režisors, kurš atklāja kolekciju, pirmdien policijai iesniedza sūdzību. Stokholmā dzīvojošais rakstnieks un režisors Valentīns Barts attēlus atrada 2008. gada novembrī, kad apmeklēja Nacionālo bibliotēku Stokholmā. (..)Viņš sacīja, ka piekļuve attēliem bijusi diezgan vienkārša, bibliotēkai sīkāk nepārbaudot personas pagātni. (..)Piekļūstot bibliotēkas arhīviem, viņš uzdūries žurnāliem ar tādiem nosaukumiem kā "Bērniņš" un "Piecpadsmit".

Barts, kurš 70. gados strādāja pornogrāfijas veikalā, paskaidroja, ka bērnu pornogrāfija Zviedrijā no 1971. gada līdz 1980. gadam bija legāla. (..)

Nacionālās bibliotēkas preses pārstāve sacīja, ka likums viņiem uzliek pienākumu saviem arhīviem vākt visus drukātos materiālus. Pēc viņas teiktā, Zviedrijas likumi ir neskaidri, vai ļaut sabiedrībai aplūkot šādus materiālus, un bibliotēka slēgusi tiem pieeju pēc tam, kad Barts tam pievērsis uzmanību. Pašlaik jautājumu izskata bibliotēkas jurists, un viņš līdz 8. jūnijam sagatavos ziņojumu. Zviedrijā par bērnu pornogrāfijas materiālu izgatavošanu, iegādāšanos vai glabāšanu draud cietumsods līdz sešiem gadiem. Barts pauda neizpratni, kāpēc bibliotēku nevarētu sodīt par bērnu pornogrāfijas attēlu glabāšanu.

LETA-AFP, 2009. gada 6. aprīlī

Visās Eiropas valstīs, izņemot Nīderlandi un Šveici, pastāv likumi par tā dēvēto obligāto eksemplāru. Tā ir likumīga norma, kura nosaka, ka attiecīgajā valstī visiem publikāciju (mūsdienās - arī elektronisko) izdevējiem, bez atlīdzības jānodod valstij viens vai vairāki eksemplāri. Saņēmējs vienmēr ir nacionālā bibliotēka. Atsevišķos gadījumos likums nosaka, ka saņēmējs var būt vēl kāda bibliotēka valstī. Eiropas Padome iesaka nepārsniegt 5 obligātos eksemplārus, nenosakot, kuras bibliotēkas bez nacionālajām vēl ir tiesīgas tos saņemt. Obligātā eksemplāra likumdošana pastāv ļoti sen - kopš 1547. gada, kad attiecīgu dekrētu pieņēma Francijas karalis. Tas ir arī pamats nacionālo bibliotēku institūcijai visā pasaulē. Tiesa, jēdziens “nacionālā bibliotēka” radās vēlāk, arī Francijā, kad 1789. gada revolūcijas laikā Karaliskā bibliotēka tika “nacionalizēta”. Taču obligātā eksemplāra piegādes kārtība saglabājās.

1661. gadā tādu pašu karalisku dekrētu pieņēma Zviedrijā. Kopš tā laika Zviedrijas Nacionālā (agrāk Karaliskā) bibliotēka krāj visus izdevumus, kuri publicēti Zviedrijas teritorijā. 17. gadsimtā šim likumam bija pakļauta arī Vidzeme, un Rīgas tipogrāfijas grāmatas latviešu valodā aizvien vēl tīras, nereti ar neatgrieztām loksnēm guļ Humlegarden (Apiņu dārzā) Stokholmā. Visas nacionālās bibliotēkas šos obligāto eksemplāru krājumus dēvē par depozitārijiem (legal deposit - angļu, pliktleverans - zviedru val.).

Tātad Zviedrijas Nacionālā bibliotēkā ne tikai drīkst, bet tai ir pienākums glabāt pilnīgi visas publikācijas, kuras tapušas Zviedrijā. Pilnīgi neatkarīgi no to satura. Ja pieskaramies Latvijai, man jāatzīstas, ka 1992. gadā, kad tika atjaunots 1922. gadā pieņemtais likums par Latvijas Nacionālo (Valsts) bibliotēku, pēdējā brīdī mēs iestrādājām papildus normu, kura noteica, ka LNB ir tiesīga glabāt arī ar likumu aizliegtas publikācijas. Precedents ilgi nebija jāgaida - drīz vien tika aizliegts un konfiscēts Hitlera “Mein Kampf”.

Tas, ko parasti nenosaka likumdošana par obligāto eksemplāru piegādi un depozitārijiem, ir izmantošana, precīzāk, ierobežojumi, ja tādi būtu nepieciešami.

Tā ir pilnīgi cita likumdošanas sfēra. Mūsu Satversmē tas ir “slavenais” 100. pants. Tas nozīmē, ka (nacionālajai) bibliotēkai NAV un NEVAR būt tiesības lemt par ierobežojumiem informācijas pieejamībai. Tas ir jāregulē ar citiem likumdošanas aktiem.

Piemēram, “Mein Kampf” LNB 2008. gadā izsniegts 8 reizes, šogad vienu reizi. Mēs to nekā nepopularizējam, bet arī nevienam neliedzam, kamēr nav pieņemts attiecīgs likums. Taču viens gan no šiem skaitļiem ir skaidrs - Latvijā fašisms neatdzimst.

Šajā jomā mēdz būt dažādas normas un to interpretācijas. Joprojām noris smagas diskusijas par atļaujamā un aizliedzamā robežām. Situāciju ļoti sarežģī internets, jo vienas valsts likumdošana nevar ietekmēt saišu saturu, kuras atrodas citas valsts jurisdikcijā, piemēram “.lv” (Latvija), “.se” (Zviedrija) u.c. Bez tam pastāv pārrobežu domēnu sistēmas “.com”, “.net” utt. Īpaši lielas izmaiņas notika pēc 2001. gada 11. septembra, kad līdzās tikumības rāmjiem nostājās terorisma un varmācības eskalācijas problēma. ASV tika pieņemts tā saucamais “Patriot Act”, kurš paredz gan interneta filtrāciju, gan drošības iestāžu perlustrācijas tiesības. Pirms dažiem gadiem amerikāņu bibliotekāri svinīgi sagaidīja piecdesmittūkstošo FIB aģenta apmeklējumu - demokrātiskā sabiedrībā ļoti jūtīgi tiek uztverti jebkuri informācijas ierobežojumi. Saprotams, no nacionālajām vai nozaru speciālajām bibliotēkām, kur parasti uzsvars tiek likts uz pētniecību, tiek šķirti informācijas izmantošanas nolūki skolu bibliotēkās vai publiskajās bibliotēkās, kuras apkalpo bērnus. Savukārt bērnu pornogrāfija, protams, ir ārkārtīgi jūtīga tēma un praktiski visā pasaulē pret to vēršas ar vislielāko likuma bardzību.

Tātad LETA izplatītajā informācijā atspoguļojas acīmredzama sadursme starp divām likumdošanas vidēm. “Man bija jāparāda sava identitātes karte, un es kļuvu par bibliotēkas biedru. Tad es aizrakstīju bibliotēkas juristam, kāpēc es vēlos piekļūt šiem materiāliem. Es veicu pētījumu un vēlos parādīt šo pornogrāfijas vēstures drūmo posmu,” esot sacījis Barts. Visticamāk, bibliotēkas juristam nebija likumīgu tiesību liegt piekļuves atļauju vai iebilst pret šādi noformulētu mērķi. Galu galā pastāv daudzi iemesli, kādēļ šāda veida liecības ir jāsaglabā.

Šobrīd Zviedrijas Nacionālajā bibliotēkā notiek šīs lietas izmeklēšana, varbūt pareizāk būtu teikt - izpēte. To veic policija un pati bibliotēka. Bibliotēkas sabiedrisko attiecību pārstāve Sāra Bengtsone norāda, ka līdz šim pēc bibliotēkas ieskatiem šādi materiāli ir izsniegti pētniekiem, žurnālistiem un citiem, kuru pieprasījuma nolūki ir vērtēti kā “ļoti uzticami” (“highly credible”). Lēmumi ir pieņemti, balstoties uz konkrēto pieprasījumu (“on a case by case basis”). Tomēr viņa atzīst, ka katrs, arī Nacionālā bibliotēka ir varējusi kļūdīties. Katrā ziņā jau maijā Stokholmā tiek gaidītas izpētes rezultātā izveidotas precīzākas vadlīnijas lasītāju tiesību un ierobežojumu noteikšanā. Domāju, ka nekas nemainīsies attiecībā uz tiesībām šīs publikācijas glabāt un pienākumiem saglabāt (“mūžīgi”).

Tomēr es palieku pie ieskatiem, ka tiesības piekļūt šādiem materiāliem ir pilnībā jāregulē ar likumu un bibliotekāri nedrīkst to interpretēt paši. Labi, ka līdz šim Latvijas Nacionālajai bibliotēkai nav bijis jāsastopas ar līdzīgu situāciju. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nav publicētu un pornogrāfiskā satura dēļ aizliegtu izdevumu. Ja šāds precedents rastos, nepastāvot skaidrai regulācijai likumdošanā, bibliotekāriem subjektīvi nāktos uzņemties cenzora pienākumus.

Raksts no Jūnijs, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela