Pievienotā vērtība

“Sekcija prasa no tās praktizētājiem apspiest vai atlikt daudzas no normālajām fiziskajām un emocionālajām reakcijām, kādas varētu būt uz apzinātu citas cilvēciskas būtnes ķermeņa kropļošanu.”

Rūta Ričardsone, “Nāve, sekcija un trūcīgie”, Čikāga,University of Chicago Press, 1987

Pirmo reizi es šajā mājā ciemojos pirms trīsdesmit diviem gadiem. Tā bija mana pirmā vasara Amerikā un daudz ko es piedzīvoju pirmo reizi. Piemēram – ka pēc lietus gaiss nekļūst vis spirgts un dzidrs, bet no garaiņiem, kas ceļas no zemes, sabiezē vēl blīvāks. Ka var būt tā, ka naudas nav nemaz un nav arī neviena, kam piezvanīt un palūgt aizsist trīnīti vai vismaz pasūdzēties. Bet toties arī, ka ir zālīte, Frenks Zapa un starp pareizi dzīvojošiem muļķiem arī daži ļoti nepareizi, pustraki un ļoti jauki cilvēki. Viens no viņiem, Marks, tovasar mani aizveda vakariņās uz savu vecāku māju, un tagad ir mans vīrs un manas meitas tēvs. Taču daudzus jo daudzus gadus mums kas tāds nerādījās ne sapņos, tāpat kā nezinājām, ka pienāks diena, kad mēs abi pieliksim roku šīs mājas izārdīšanā.

Toreiz, 1979. gadā, tā man bija arī viena no pirmajām reizēm īstu amerikāņu mājā, kura turklāt atradās visamerikāniskākajā no mūsdienu vidusšķiras amerikāņu dzīves telpām – suburbs, ko atļaušos mazliet ārlatviski dēvēt par suburbiem (protams, no latīņu sub-un urbs), jo vārds “priekšpilsēta” vairāk tomēr asociējas ar tradicionālo Eiropas pilsētu izkārtojumu – suburbi kā no centra atdalīti ērti, homogēni “guļamrajoni”, kur netraucē metropoles burzma, kņada, raibums un sociālās nelaimes, raksturīgi tieši pēckara Amerikai un tikai pēdējos gadu desmitos sasnieguši arī Eiropu, tai skaitā Latviju. Es mēdzu lietot manām vajadzībām nekļūdīgu mērauklu: ja pēc pāris reizēm varu atrast ceļu pēc apzināti vai neapzināti iegaumētiem orientieriem – tā ir priekšpilsēta, ja jūtos pilnīgi dezorientēta – darīšana ar suburbu. Tajā Augšārlingtonas daļā, par kuru ir runa, es jūtos pazudusi vēl šobaltdien, kaut arī pēdējo deviņu gadu laikā esmu tur bijusi reizes padsmit, katrreiz uzturoties vismaz nedēļu. Ceļu no Barnes&Noble grāmatnīcas tuvējā iepirkšanās centrā līdz mājai tā pabailīgi varu uztaustīt (tie gan arī ir tikai trīs kvartāli – tiesa, pilnīgi vienādi, ar vienādiem mauriņiem un gandrīz vienādām t.s. rančo stila mājām abpus ielai, kas visas būvētas 20. gadsimta 50. gadu beigās), bet vairāk neprasiet. Man tas ir Dedala labirints, kur Mīnotaurs nevis piepeši izlec un sagrābj, bet vienkārši tur aizžņaugtus visus jutekļus, sajūtas reducējot līdz trulai bezcerībai.

Patiesības vārdā te tomēr pašai sevi jāpārtrauc ar steidzīgu atzīšanos, ka iepriekšējā rindkopā aprakstītās sajūtas drīzāk attiecināmas uz pagātni vai uz suburbiem vispār. Lai nu kā, Augšārlingtona man nav vairs “vispār”, tā ir ļoti konkrēta, apziņā dzīvīga vieta, par kuru domājot, no vienādo mauriņu plājuma iznirst neīstā akācija un milzīgais saldais sveķkoks(Liquidambar styraciflua)mājas priekšā un tā izbārstīto adataino bumbulīšu klājiens, svilpo Ohaio štata oficiālais putns sarkanais ziemeļu kardināls (Cardinalis cardinalis), dūdo vai drīzāk gan grūši sten dūjas, bet cigļi brēc savu “perčikorī”.

Un es sajūtu gluži nepastarpinātas zaudējuma skumjas. Iespējams, arī par to, ka šādu, dziļi izjustu estētisku aizvainojumu un trulu nepatiku man nebūs vairs lemts piedzīvot – maz taču ticams, ka atlikušajā mūžā man būs tik intīmas darīšanas ar vēl kādu Amerikas vidienes pilsētas suburbu māju.

Un vēl es, protams, redzu viņus abus, Normanu un Louisu. Šī māja ir četrdesmit piecus gadus viņu veidota, tajā ir izauguši viņu četri bērni, viņi laipni uzņēmuši gan to rotaļbiedrus, gan dažādus iepatikušos radījumus un neradījumus, gan vēlāk to draugus un draudzenes, vīrus, sievas, bērnus.

Sešdesmito gadu sākumā, neapmierināti ar katoļu baznīcas dogmatismu, viņi kopā ar draugiem izveidoja savu baznīcu, aicinot noturēt misi (kāda darbavietas, bankas, pagrabā, pretimnākošākas baznīcas kafetērijā) priesterus, ko citi saukāja par hipijiem, bet vēlāk ar šiem pašiem priesteriem un draugiem dzēra vīnu un smēķēja cigaretes – kurš gan tolaik nesmēķēja? – savā plašajā dzīvojamā istabā. Galu galā viņi abi šai mājā arī miruši – kāds retums, kāds likteņa dāsnums mūsdienās! – pērnā gada augusta beigās Normans, šī gada jūnijā, tūlīt pēc Jāņiem, Louisa. Viņu romantiskais stāsts, kas aizsācies Klīvlendas vidusskolas pēdējā klasē un risinājies vairāk nekā piecdesmit gadus, turpinās arī nāvē. Kad granīta kriptā/mauzolejā, kas, atvainojos par banālām asociācijām, visvairāk atgādina daudzstāvu bagāžas glabātuvi, ievietojām Louisu, priekšā jau vīdēja Normana šķirsta gals. Tā kā viņi nu ir tur, Augšāmcelšanās kapsētā, šī māja ir kļuvusi neiedomājama, bez viņiem tā nevar pastāvēt, tāpēc mūsu loma ir to likvidēt, maz pamazām sadalot sastāvdaļās, izraujot priekšmetus citu pēc cita no konteksta, pa vienam pazemojoši atkailinot un mēģinot noteikt to vērtību. Lai sevi uzmundrinātu, mēs palēnām tukšojam Normana vīnu kolekciju. Daži no 80. gadu sākuma vīniem pēc dekantēšanas ir izcili, daži viduvēji, viens vai divi nedzerami. Pretīgs ir arī vīns, ko mēs ar Marku Normanam atvedām no kādas Teksasas vīna darītavas: pirms astoņiem gadiem tas garšoja lieliski un acīmredzot bija dzerams jauns. Taču Rīgai-800 ir turējies braši un ieguvis brieduma niansi. Nemainīgi brīnišķīgi ir Hārvardas kolekcijas vīni – franču vīni ar Hārvardas etiķeti; Normans bija Hārvarda Biznesa augstskolas absolvents un 80. gados ik gadus nopirka dažas pudeles. Tagad, cik saprotu, Hārvarda savu vārdu vairs neliek uz alkoholisko dzērienu etiķetēm, tātad mums ir iespēja baudīt retumu, par ko, iespējams, pat varētu iekasēt kādu naudiņu.

Taču uz naudu neviens no dekonstrukcijas dalībniekiem nav īpaši noskaņots. Jau pašā sākumā tika nolemts, ka nekādas “garāžas” vai “pagalma” izpārdošanas nebūs. Pagraba saldētavu par velti dabūs kaimiņš Hosea; savas baznīcas labdarības fondam viņš nodos arī kastes ar konserviem un neatvērtajām sausās pārtikas kārbām, kā arī visu citu, kas pēc mūsu plosīšanās būs palicis pāri. Veļas mašīnu un žāvētāju ņems Čikāgas māsa Daiena. Vienu no televizoriem – brālis Maiks. Vecāku guļamistabas iekārtu – Louisas aprūpes medmāsa Onike, kura tajā agrajā sestdienas rītā atrada Louisu pakritušu virtuvē. Mēs vedīsim uz Latviju šo to no mēbelēm. Nevis tāpēc, ka tās būtu īpaši vērtīgas naudas izteiksmē, bet tāpēc, ka tām piemīt netaustāma pievienotā vērtība: ap šo ēdamistabas galdu ģimene vienmēr sēdēja Pateicības dienā, Ziemsvētkos, citos plašākos saietos. Virtuves galds, protams, bija ikdienas dzīves centrs. Pie tā tika ieturētas maltītes, bet Louisa vienmēr arī sēdēja un skatījās televizoru. Galvenokārt kulinārijas šovus. Mīlestību, varētu pat teikt, kaislību uz labu ēdienu viņai bija izdevies saglabāt arī pēdējos trīsdesmit gadus – par spīti tam, ka slimoja ar diabētu smagā formā. Zem televizora ir viņas pavārgrāmatu kolekcija, bet sienas plauktā ir kaudze ar kladēm un mapēm, kas pilnas ar receptēm rokrakstā. Tur atrodu arī 1888. gadā izdotu pavārgrāmatu – acīmredzot tā piederējusi viņas mātei Helēnai, kas nomira, kad Louisai bija tikai desmit vienpadsmit gadi. Dzīvojamā istabā, kur viens otram pretī divi atzveltnes krēsli, bet starp tiem pie loga mazs galdiņš un statīvs žurnāliem, atradu Oprah, Country Living, Southern Living, Woman’s World vēl no šī gada jūnija ar Louisas ievietotām papīra strēmelītēm pie receptēm, kas viņai šķitušas interesantas, izmēģināšanas vērtas. Pēdējos gados viņa tikpat kā vairs negatavoja, taču allaž iztaujāja Marku, kādi ēdieni bijuši galdā mūsu ģimenes svētkos un ballītēs Latvijā. Nezinu, kam viņš vairs to stāstīs. Ir cilvēki, kam šāda veida sarunas šķiet triviālas. Man tā neliekas. Varbūt netieši, bet arī tās ir par būtisko – par dzīvību un dzīvošanu. Gluži negaidīti un spilgti šī sakarība parādās, šķirojot vācu daļu (Normans bija amerikānis pirmajā paaudzē – viņa tēvs un māte ieceļoja Amerikā tikai 20. gadu otrā pusē – Makss no Hamburgas, Margarēte – no Neištates Augšsilēzijā, kas tagad ir Polijas teritorija) ģimenes milzīgā fotoarhīva. Sīkā, bet apbrīnojami skaidrā bildītē redzami divi glīti puisīši gludiem matiņiem – vienam pie rokas milzīgs skolas portfelis, otram rokā maizes kukulis.“Was “tägliche Brot” auch die Jungs haben es schon begriffen was das hier und jetzt gerade im Erzgebirge heißt und bedeutet!”(Ko te un tagad, tieši šais Rūdas kalnos nozīmē “dienišķā maize”, pat mazie ir jau sapratuši.) rakstīts otrā pusē. Par dienišķās maizes nozīmi būtu skaidrs – viss liecina, ka attēls ir no pirmajiem pēckara gadiem Vācijā. Nākamajā bildītē tie paši zēniņi lūkojas lejup no nožogota skatu laukumiņa, bet ielejā ar tinti ievilkta līnija, pie kuras rakstīts “Bahn”– ceļš. Otrā pusē paskaidrojums: “Wann wird uns unser kleines Berg-Bänchen wieder nach unseres Heimat fahren können? Oft, oft fragen wir drei uns dies. Und wo mag unsere Böhm-Oma sein???” (Kad gan mūsu šaurais kalnu celiņš mūs atkal aizvedīs uz dzimteni? Bieži jo bieži mēs trīs to sev jautājam. Un kur gan varētu būt mūsu Bohēmijas ome???”) Tātad puisīši ir Normana brālēni Pēters un Huberts, viņa mātesbrāļa Bernharda Augusta Floriana Zofnera dēli, kuri lūkojas uz zaudētās Augšsilēzijas (vēsturiski arī Bohēmijas daļa) pusi – ja vien viņu mātes Jutas projicētā nostalģija atbilst patiesībai. “Mēs trīs” – viņas vīrs, kuram nelaimējies nelāgā laikā strādāt par policistu, droši vien pa to laiku nīkst kādā filtrācijas nometnē. Savukārt “Bohēmijas ome”, Anna Marta Zofnere, atrodas bēgļu nometnē amerikāņu zonā un kopā ar vīru, arī vārdā Bernhards Augusts Florians Zofners, gaida iespēju izceļot uz Ameriku pie meitām Margarētes un Elizabetes. (Trīs no viņu pieciem dēliem ir jau miruši – viens pēc neveiksmīgas operācijas, viens negadījumā Berlīnes stacijā, viens 1943. gadā kritis Latvijā, pie Madonas.) Tikai pastkarte, kas rakstīta tai pašā rokrakstā ar to pašu tinti (bet šķiet, pāris mēnešus vēlāk, jo pieminēta vīra vecāku gaidāmā izceļošana) beidzot saliek visus punktus uz i: “[..] Aus altem Soldatenstoff habe ich ihnen schöne Anzüge genäht, denn ihr wisst es ja, wir kamen doch im Nachthemd und barfuß aus der Todesnacht in Dresden (13.2.45) hier in Kipsdorf an. Nichts, nichts hatten wir mehr, nur von 120 Menschen in unserem Keller hatt [?] es nur 10 davon am Leben erhalten, doch das war ein Stunden langer Kampf mit dem Tode!!” (No veca šineļu auduma esmu viņiem [Pēteram un Hubertam] pašuvusi glītus uzvalciņus, jo, kā jau zināt, no Drēzdenes nāves nakts (13.2.45) mēs te, Kipsdorfā, nokļuvām naktskreklos un basām kājām. Nekā, it nekā mums vairs nebija, no 120 cilvēkiem mūsu pagrabā tikai desmit izdevās izglābt dzīvību, bet tā bija stundām ilga cīņa ar nāvi!!) Tātad no Drēzdenes viņi paglābušies

Kipsdorfā, kūrortpilsētiņā, kas atrodas starp Drēzdeni un Prāgu, 15 km no Čehijas robežas. Tā, protams, bija padomju okupācijas zona, vēlāk t.s. Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorija, un kontakti ar šiem radiem bija sporādiski. Kādā no kastēm pagrabā, kur glabājas Ziemsvētku rotājumi un Ziemsvētku porcelāns, kā arī mākslīgās egles detaļas, atrodas arī maisiņi ar sīkām, krāsotām koka figūriņām – rūķiem, puišiem bavāriešu biksēs, cālīšiem, sunīšiem, puķītēm. Izrādās, 60. un 70. gados VDR dzīvojošie radinieki sūtījuši šos izstrādājumus Marka vecmāmiņai, Normana mātei Margarētei “realizācijai” Amerikas tirgū, par to pretī saņemot kārotās paciņas ar drēbēm un šādu tādu sociālisma nometnei neikdienišķāku pārtiku. Pārdot gan vecmāmiņa neko daudz neesot pārdevusi un kā liekas, īpaši arī neesot centusies, taču ar austrumvācu sīkaļām labprāt rotaļājies Marks ar māsām un mazo brālīti. Visvairāk vēstuļu un citu rakstveida liecību saglabājies tieši no Normana vecākiem – varbūt arī loģiski, jo viņu dzimtu piederīgie izkaisīti pa Eiropas lupatdeķi kur kurais. Viņiem pašiem bija jāiemācās jauna valoda, jāpierod pie jaunas ideoloģijas un jaunas vēstures, jāpieslīpē lietu uztvere. Makss, kā jau inženiermehāniķis, arī daudz braukājis apkārt. Daudzus gadus viņa pastkartes Margarētei rakstītas vāciski, tikai jau cienījamā vecumā pa kādai ir arī angliski. Margarēte, laikam juzdama, ka varētu arī nepaspēt izstāstīt bērniem, kur nu vēl mazbērniem, viņu izcelsmes faktus un leģendas, jau trīcošu roku raksta pie fotogrāfijām un uz rūtiņu lapiņām ar kārtīgi apgrieztu maliņu, skaidro, precizē, lūdz un novēl. Neviens no pēcnācējiem vāciski nerunā (galu galā Makss un Margarēte savus bērnus audzināja Otrā pasaules kara gados un īsi pēc tam, kad Amerikā vāciskais, maigi izsakoties, nebija modē), tāpēc viņa raksta angliski, kaut gan aizvien uzstājīgāk angļu tekstā cenšas ielauzties vācu konstrukcijas un pat atsevišķi vārdi (kad iepazinos ar Margarēti, viņai bija 94 gadi, viņa jau bija pārcelta uz veco ļaužu pansionātu un runāja tikai vāciski, kaut arī ar šķelmīgu interesi uzklausīja kopēju angļu valodu, kas viņu nepārprotami uzjautrināja): “Ja es saslimtu ar neārstējamu slimību, lūdzu nelietot nekādus ārkārtējus līdzekļus, lai mani uzturētu pie dzīvības. [..] Pēc tam, kad būšu mirusi, nevēlos, lai notiktu vāķēšana vai bēres ar vaļēju zārku. [..] Vēlos, lai par mani tiktu noturēta mise. [..] Vēlos, lai pavadītājiem tiktu sagādātas vislabākās pusdienas, nauda man ir, šim nolūkam to nevajag žēlot. [..] Vēlos, lai mani bērni uzskatītu sevi par vienu ģimeni, lai bieži tiktos viņu bērni. Lai jums visiem gara un mierīga dzīve.”

No Louisas rakstītā – bez receptēm – neatrodas gandrīz nekas. Dažas vienkārši parakstītas Valentīndienas kartītes Normanam, maza kaudzīte vēstuļu bērniem no braucieniem kopā ar skautu meitenēm tepat pa Ameriku un uz Angliju. Tas apmēram viss. Taču Marka māsa Debija, kura ir vietējā un pēdējo pāris gadu laikā līdz ar to ir gan vistiešāk rūpējusies par vecākiem, gan arī vislabāk pārzina viņu lietas, patlaban šķiro tēva mapes un pēkšņi saka: “Ziniet, vispār bija kaudze viņu mīlestības vēstuļu.” Un –? Mēs visi saausāmies. “Es tās izmetu.” Kā tā?!? “Man likās nepareizi tās lasīt.” Nu un tad? Būtu atdevusi kādam no mums! Būtu noglabājusi kādā lādē! Rituāli sadedzinājusi! Aprakusi! Vienalga, ko… Bet no otras puses… Louisai varbūt tā liktos pavisam normāla rīcība. Saprātīga. Bez lieka sentimenta. Viņa reizēm šķita tik vēsi racionāla.

Taču varbūt tas ir tikai mīts. Stāvu pie vīramātes skapja un šķiroju viņas drēbes. Trīs kaudzes: pašai, labdarībai, atkritumos. Pati neņemu neko. Pārāk piesūkušās ar to, kas bija viņa, šķiet visas šīs zīda blūzes, vilnas žaketes, mīkstie, krāsainie džemperi. Man ir slikti, jūtos kā ielauzusies tur, kur nav mana daļa būt. It kā es zagtu vai apgānītu. Labi, ka vismaz ar veļu tika galā meitas. Ievēroju, ka zamša laiviņas, lakādas augstpapēžu kurpes, garstulmu zābaki visi ir noputējuši, ar gluži nesastaigātām zolēm. Toties tenisčības un krosenes ir pamatīgi novalkātas – jo ērtas. Diabēta sašaurināto asinsvadu dēļ viņai bija grūti staigāt. Ienāk prātā, kā publiciste Džouna Didiona nespēja izmest ar infarktu pēkšņi mirušā vīra kurpes, iracionāli prātojot, ka viņam “tās vajadzēs, kad viņš atgriezīsies”. Kurpju Louisai ir daudz, visa ir daudz. Lai pietiek visam mūžam. Tiesa, ne tik daudz kā Normanam, no kura skapjiem mēs pērnvasar izvācām kaudzēm nekad neatvērtu kreklu iesaiņojumu, desmitiem cepuru, jostu, nevalkātu žakešu, bikšu, kurpju – beidzot aptverdami, ka šajā nesātīgajā iepirkšanās kārē, par kuru bijām šad tad pazobojušies, droši vien izpaudās ne tikai viņa kaislīgā dzīvotgriba, bet arī slimības simptomi… “Goioi!” piepeši atskan Debijas kliedziens. “Goioi! Goioi!” pēc mirkļa pievienojas pieskrējusī Daiena, un viņas abas smej kā trakas. “Goioi” izrādās sega. Bērnu flaneļa sedziņa vai, pareizāk sakot, tas, kas no tās palicis pāri. Tagad tā varētu kalpot kā paplata, garbārkstaina šalle. Par goioi to dēvējis Normana un Louisas jaunākais bērns Maikls – Maiks – mans tagad četrdesmitpiecgadīgais svainis. No karsti mīļotā goioi viņš bijis nešķirams līdz 3-4 gadu vecumam, līdz tas pārvērties skrandās. Un mamma, lūk, saglabājusi. Turpat blakus atrodas kaste, kas pilna flaneļa rāpulīšiem, maziem krekliņiem, miniatūriem jūrnieka uzvalciņiem, kas kādreiz derējuši manam vīram. Nu kā to visu izmest? Ja pat vēsi racionālā Louisa glabājusi visus šos daudzos gadus.

Un tā ir ar daudz ko. Normana un abu dēlu neskaitāmās burāšanas trofejas. Maksa inženiera darbarīki. Rūbena Greja, Louisas tēva, dzelzceļnieka zīmotnes. Fajansa trauciņš ar viņa iniciāļiem – izrādās, kādreiz tādi pastāvīgo klientu vajadzībām bijuši katram solīdam bārddzinim. Nu, šī bļoda nudien nav pārāk glīta… “Ko tu runā! Tajā mums katrās viesībās bija mammas slavenā ķiploku mērce!” Un bļoda pārceļas “Latvijas” kaudzītē. Ir neērti ņemt, jo sajūta, ka nodarbojies ar laupīšanu, un neērti neņemt – jo kā tu izmetīsi to, kas apaudzis nez cik notikumu un norišu kārtām; kā to notiesāsi uz dirnēšanu kādā pieputējušā, skāņi dvakojošā lietotu mantu tirgotavā? “Jūs esat kādreiz padomājuši, cik lielā mērā tās barojas no mirušiem cilvēkiem?” – apmēram tā vaicāja Īans Makjūens savā “Sestdienā”. …Un mēs pievācam pat neslēpti neglīto un robusto nu jau nenosakāma metāla medaljonu ar buru kuģi, kuru Louisai pirms daudziem gadiem dāvinājusi Margarēte un kuru viņa no sirds ienīdusi.