Pekinas klusais telefons

Kurš bija laukumā

1989. gada aprīlī neapmierinātie Pekinas elitāro universitāšu studenti sāka celt apmetnes Tjaņaņmeņas laukumā. Viņi bija sanākuši, lai sērotu par nesen nomirušo bijušo Komunistiskās Partijas priekšsēdētāju Hu Jaobanu, kuru gerontokrātija bija izstūmusi no valdošajām aprindām par aizraušanos ar politiskām reformām. Pulcēšanās, sākusies kā vainagu nolikšana un aizplīvurotu runu teikšana, ātri vien samilza par atklātu protestu pret Li Penu, valsts premjerministru ar raupjajiem sejas vaibstiem. Maija vidū studenti vēl vairāk uzkurināja situācijas dramatismu, sarīkojot masu badastreiku. No provincēm sāka pieplūst papildspēki, un ķīniešu valsts simboliskajā sirdī ik uz soļa izauga telšu puduri.

Pašā haosa centrā slējās Tautas Varoņu piemineklis; tā terases bija ieņēmuši studentu vadoņi un ārzemju žurnālisti. Tiem, kuri bija apmetušies pieminekļa ziemeļu pusē, nācās raudzīties Mao Dzeduna saltajās un stingrajās acīs – Priekšsēdētāja portrets vērās laukumā no Debesu Miera vārtiem, kas šķērso pilsētas galveno maģistrāli, Čaņaņdzje jeb Mūžīgā Miera ielu. Laukuma rietumos, Tautas Sanāksmju nama priekšā, bija uzcelts improvizēts medicīniskās palīdzības punkts pārlieku centīgiem bada streika dalībniekiem. Otrā pusē, pie Ķīnas Vēstures muzeja, no Honkongas atbraukušie studenti bija atvēruši pagaidu ēdnīcu tiem, kuri bada streikā nebija iesaistījušies. Tā bija netīra, uz ātru roku iekārtota, pilnīgi nesaderīga ar apkārtējās arhitektūras draudīgo majestātiskumu – un tur gāja jautri. Studenti tur patvērās no pārapdzīvoto kopmītņu šaurības, ignorējot savus oportūnistiskos pasniedzējus un ņemot savās rokās pašu un visas valsts nākotni. Viņi līdz aizsmakumam izkliedza savu pārliecību caur skaļruņiem un skaņu sistēmām, kuru laukumā saradās arvien vairāk. Daudzās studentu grupas pamazām pieņēmās pārliecībā par saviem spēkiem, tad sāka savā starpā ķīvēties un šķelties – pekinieši grūstījās turpat pieminekļa pakājē, bet studenti no provinces apmetās visā laukumā izvietotajos autobusos. Jaunieši strīdējās gan paši savā starpā, gan ar strādnieku raidstaciju un valdības oficioziem; to skaļruņi bija skaļāki un skaidrāki. Tjaņaņmeņas laukumā valdīja īsta demokrātijas kakofonija. Taču pienāca jūnija sākums, un no skaļruņiem dārdošā “kārtības un likumības sardzē” stāvošo valsts mediju retorika kļuva arvien kategoriskāka. Pacietība dila arvien plānāka; pilsētā valdīja tik saspringta atmosfēra, ka tajā, šķiet, turētos cirvis.

Būdama iesācēja reportiere, es tolaik strādāju ziņu aģentūras Reuters Džakartas birojā. Taču protesti pieņēmās spēkā, un nelielā Pekinas biroja spēki sāka izsīkt; aģentūra mobilizēja visus savus mandarīnu dialektā runājošos darbiniekus. Ar manu grādu ķīniešu klasiskajā literatūrā un vēsturē nepietika, meklējot vajadzīgos vārdus, tomēr tas man ļāva vismaz kaut cik orientēties notiekošajā. Ziņu aģentūrām šis neapšaubāmi bija Milzu Notikums, taču tāds tas bija arī plašajā Ķīnas vēstures kontekstā. Vispirms mani nosūtīja ziņot par demonstrācijām Ķīnas dienvidu pilsētā Kantonā– Guaņdžou, tad, maija beigās, es pievienojos Pekinas komandai. Redaktors, labi pazīdams manu tendenci izaicināt likteni un nebūdams par to nekādā sajūsmā, deva man ceļamaizē tikai vienu norādījumu: “Atceries, Elizabete, beigts žurnālists nav labs žurnālists.”

Un tā nu iznāca, ka mēs ar Greiemu Ērnšovu, toreizējo Reuters Tokijas korespondentu, Tjaņaņmeņas laukumā kopā pavadījām nakti no 3. uz 4. jūniju. Rekomendācijas vēstulē, ko viņš uzrakstīja, man ejot prom no darba aģentūrā, sacīts: “Un uz nedaudz personīgākas nots – es nekad neaizmirsīšu nakti, ko mēs kopā pavadījām Pekinā.” Tomēr mēs ar Greiemu minēto nakti atceramies ļoti dažādi. To es atklāju aptuveni pirms trim gadiem, kad, rokoties internetā, uzgāju Greiema Ērnšova memuārus, kuros, cita starpā, iekļautas 2001. gadā pierakstītas atmiņas par Tjaņaņmeņas laukuma notikumiem. Viņa stāstījums ir bagāts gan ar atsaucēm uz vēsturisko kontekstu, gan analīzi (tieši to arī varētu gaidīt no cilvēka, kurš tik lielu savas dzīves daļu veltījis centieniem atšifrēt Ķīnu), un pilns ar talantīga žurnālista vērīgās acs pamanītām detaļām. Un tomēr – izrādās, ka mani Greiems no vēstures izdzēsis, metot šaubu ēnu uz tām neskaitāmajām reizēm, kad esmu viesībās atstāstījusi tās nakts notikumus, un iedragājot manu ticību pašas atmiņai. Es skaidri atceros, ka 4. jūnija rītausmā, kad ieradās tanki, lai apspiestu demonstrāciju, es atrados laukumā. Greiema atmiņās manis tur nebija.

Pāris stundas paīgņojos un tad izmetu to no galvas. Taču nu, tuvojoties Tjaņaņmeņas laukuma notikumu divdesmitajai gadadienai, es jūtu nepārvaramu vēlēšanos no jauna izvētīt savas atmiņas. Ignorējot darbu, ko gadu gaitā paveikuši desmitiem tūkstošu neirologu, psihologu un filozofu, nolēmu sarīkot pati savu visnotaļ nezinātnisko eksperimentu, vispirms, cik nu godīgi spēju, pierakstot visu, ko par šo nakti atceros – to es esmu nosaukusi par Vēlīno versiju. Tad izvandīšu vecāku pagrabu, cerībā atrast savus 1989. gada pierakstus – tā būs Agrīnā versija. Pēc tam izķemmēšu internetu, meklējot Greiema memuārus, ko pēdējo reizi tīmeklī manīju pirms trim gadiem – proti, Alternatīvo versiju. Visbeidzot es ņemšu šos trīs atmiņu siluetus un pārklāšu citu citam gluži kā pauspapīra loksnes, lai uzzīmētu tās nakts notikumu karti. Visvairāk mani interesē atšķirības. Kādus faktus un emocijas es esmu pazaudējusi? Vai pēdējo divdesmit gadu laikā esmu atradusi kādas jaunas atmiņas? Kādos punktos un kāpēc manas atmiņas atšķiras no tā, ko atceras mani kolēģi?Vēlīnā versija, 2009

Lūk, ko es atceros, parakņājusies atmiņā: ainas, kas man šķiet epizodiskas – dažas, nevainojami skaidri fokusētas, krāsainas, citas – miglainas un melnbaltas; tās neplūst dabiskā straumē, bet samontētas cita aiz citas manā prātā.

Atmiņas par 3. jūniju sākas kaut kad agrā pēcpusdienā, kad saule ņēmās nežēlīgi karsēt un gaisu laukumā pildīja smārds, kas it kā izsmērējās kaut kur rīkles dziļumā un tur arī pielipa. Es biju izbadējusies. Labi finansētās amerikāņu televīzijas kompānijas saviem frontes līnijas darbiniekiem bija noorganizējušas alus un sviestmaižu piegādi, bet Reuters budžets tik tālu nesniedzās. Kamēr būdīgie dienvidafrikāņi, sūkdami alu un grozīdami televīzijas kameras, apmainījās ar stāstiem par saviem piedzīvojumiem kara zonās, es vēroju, kā studenti, gatavojoties brīdim, kad viņiem pievērsīsies objektīvi, nodzēsa aizsmēķētās cigaretes un manu acu priekšā pārvērtās par pussaļimušām nelaimes čupiņām. Laiku pa laikam es kolēģiem pārtulkoju jaunekļu vaidus un žēlabas: “Mani piekāva narkotikas sarijies karavīrs,” – to teica kāds izmocīts puisis, kurš vēl pirms nepilnām piecām minūtēm manu acu priekšā bija uzvarējis kāršu partijā. Taču sviestmaizi gan man neviens vēl nebija piedāvājis.

Konkurējošās raidsabiedrības nerimās ne mirkli. Daudzas aprakstīja situācijas pilsētas nomalēs, kur karaspēks nonācis aci pret aci ar sašutušajiem iedzīvotājiem; citi iztirzāja baumas par nemieriem karaspēka daļās un gaidāmo uzbrukumu. Taču man, ieelpojot tveicīgo un nelāgi dvakojošo pēcpusdienas gaisu, nelikās, ka būtu no kaut kā īpaši jābaidās. Pareizāk, es neatceros, ka man būtu bijis bail. Es pavadīju laiku, intervējot studentu vadoņus.

“Par ko jūs cīnāties?”

“Par demokrātiju.”

“Labi, bet ko tieši jūs saprotat ar demokrātiju?”

“Brīvību.”

“Un kā jūs raksturotu brīvību?”

“Tā ir demokrātija.”

Iespējams, studentu argumentu smalkākās nianses pazuda aiz spēcīgajiem reģionu akcentiem – daudzi Pekinas studenti bija atgriezušies savās universitātēs, lai kārtotu sesiju. Demokrātija un/vai brīvība – tas jau, protams, ir ļoti jauki, bet nevarēja nepamanīt, ka, neraugoties uz visu ideālismu, daudziem labāko augstskolu studentiem bija skaidrs, ka šajā spēlē labāk likt savu naudiņu uz labu diplomu.

Reuters rīcībā bija aizvēsturisks mobilais telefons, saukts par ķieģeli, taču uz sakaru tīklu nevarēja paļauties un baterijām bija ļoti īss mūžs. Kopš ierašanās Ķīnā es drudžaini vācu sīknaudu, un topēcpusdien, drošs paliek drošs, uzmeklēju visus telefona automātus tuvākajā apkaimē. Meklēju arī kaut vai nosacītu iespēju palikt vienatnē. Visi tie kara vētrās rūdītie operatori varbūt iedomājās, ka ir redzējuši visu, taču nevienam no viņiem gan nebija nācies mainīt tamponus pašā revolūcijas epicentrā. Dīvaini, ka manas atmiņas par šo pēcpusdienu ir tik fiziskas – izsalkums, fizioloģiskās funkcijas, nogurums. Es ilgojos pēc iespējas apgulties. Mani mocīja tā sajūta, kāda mēdz piemeklēt cilvēkus radikālā miega badā – it kā acu dobumi būtu izkaltuši sausi; likās, ka kaut kur man galvā deg kaila elektriskā spuldze, un es to nekādi nevaru izslēgt. Taču, pēc visa spriežot, man torīt tomēr izdevās kādu stundiņu nosnausties, jo atceros, ka pamodusies sāku raizēties, vai tikai mani sapņi par apšaudēm, studentu piekaušanu un karaspēka pārvietošanos nesaplūdīs ar atmiņu un neielauzīsies manās reportāžās.

Tālāk atmiņās seko tukša vieta; kadrs atgriežas fokusā tikai, pienākot vakaram. Šī aina ir Reuters fotogrāfs, kurš pieķēries pie pieslienamām kāpnēm kādas sabiedriskas ēkas (vai tas bija Vēstures muzejs?) priekšā un notēmējis fotoaparātu uz saniknotu pūli, kas apmētā ar akmeņiem un apvainojumiem karavīrus ar neko neizsakošām sejām. No ēkas iznāca armijas virsnieks un sāka kliegt uz pūli; viņš uzbrēca arī uz trepēm balansējošajam garajam blondajam fotogrāfam. Fotogrāfam uzbļāvu arī es. Beigts fotogrāfs nav labs fotogrāfs. Histērijai augot augumā, skaļāki kļuva arī karojošie skaļruņi. Valdība pavēlēja visiem atgriezties mājās. Studenti ziņoja, ka karaspēks sācis ieņemt barikādes, ko pekinieši bija sacēluši uz visām galvenajām ielām, kas ved uz pilsētas centru. Tanki jau bija ceļā, un gaisā spindzēja lodes. Studenti zināja teikt, ka dzelzceļa stacijā sāk ierasties armijas papildspēki.

Es uzsēdos uz sava riteņa un devos austrumu virzienā, pa Čaņaņdzje uz stacijas pusi. Pekina ir plānota tā, lai cilvēki imperatora priekšā justos sīki; taisnās platās ielas stiepjas garām drūmu sabiedrisko ēku rindām. Iela, kas ved uz dzelzceļa staciju, uz rietumiem no Dzjaņguomeņas (Nacionālās Suverenitātes vārtiem), bija kā nosēta ar karavīriem, lauku puišiem ar ēdes izraibinātiem īsi apcirptiem pakaušiem; zaldāti bija klusi sasēduši zemē un gaidīja, kad kaut kas notiks.

Karaspēks Pekinas sirdī. Cik nu es vispār sapratu, tas bija ziņu cienīgs fakts. Sāku meklēt telefona automātu. Tad, īsti nezinu, kā tas notika, es jau noraudzījos uz karavīriem pa tukša korejiešu restorāna logu. Mani aprūpēja uzkrītoši izkrāsojušās staigules; “meitenes” ļāva izmantot telefonu, atrisināja manu intīmās higiēnas dilemmu un atteicās laist mani projām, kamēr nebiju iestiprinājusies ar nūdelēm un kimči – pikantiem skābiem kāpostiem.

Atkal sēdos uz divriteņa un devos atpakaļ pa ceļu, pa kuru biju ieradusies, taču Mūžīgā Miera iela nu bija pārvērtusies par īstu kara zonu – rietumu virzienā, uz laukuma pusi, dārdināja smagi zaļi tanki. Es iebrāzos viesnīcā “Dzjaņguo” un vēlreiz piezvanīju Reuters birojam.

“Tanki virzās uz laukuma pusi.”

Pauze. “Tu esi droša, ka tie ir tanki?”

“Skaidrs, ka esmu. Tādi lieli, zaļi, smagi, no dzelzs.”

“Tie nevar būt bruņutransportieri?”

“Bruņutransportieri?!”

Kas ir bruņutransportieris? – es nodomāju. Ķitvaimicīt, es ikdienā rakstu reportāžas no badmintona turnīriem un Džakartas valūtas biržas.

Nopūta. “Riteņi vai kāpurķēdes?”

Izskrēju uz ielas – riteņi –, ieskrēju atpakaļ, piezvanīju vēlreiz.

“Tad jau tie tomēr būs bruņutransportieri. Elizabete, lūdzu, centies būt precīzāka.”

Es atgriezos laukumā. Pie pieminekļa satiku bariņu žurnālistu, kuru vidū bija arī Greiems. Viņš ķīniešu valodā runāja daudz labāk nekā es. Biju priecīga viņu tur redzēt. Mēs vērojām laukumu. Lielākā daļa brezenta telšu bija tukšas; vairums palikušo studentu tagad pulcējās pieminekļa pakājē. Translācija turpinājās – ziņas par karaspēka pārvietošanos pilsētā, iedvesmojošas Hou Dedzjaņa uzrunas. Šis taivaniešu popdziedātājs mēģināja sapurināt studentu noplakušo kaujas garu, pats apmetoties laukumā un pārņemot bada streika stafeti no masām, kas to jau bija pametušas.

Piepeši, skaļi dārdot un blīkšķot, pāri laukumam nolija saraustītu ugunīgu līniju šaltis: trasējošās lodes, domātas, lai izgaismotu mērķi smagākai artilērijai un/vai iebiedētu ienaidnieku. Atceros, ka gandrīz vienlaicīgi nodomāju: “Debestiņ, cik skaisti!” un “Dirsā, nu ir pa īstam!” Rūdītās filmēšanas grupas savāca savus statīvus un devās projām – cik nu bravūrīgi tas bija iespējams: “Inventārs jāsaudzē.” Mēs ar Greiemu saskatījāmies. Mēs jau nebijām nez kādi supersmalkie korespondenti, kas atvizināti no Johannesburgas, Beirūtas vai Ņujorkas, lai gatavotu reportāžas par kārtējo – vairāk vai mazāk svarīgo – konfliktiņu. Mēs šeit atradāmies tāpēc, ka bijām studējuši Ķīnas vēsturi. Tagad mums bija izdevība pašiem kļūt par tās aculieciniekiem, un mēs netaisījāmies to palaist vējā.

Pēdējo reizi, kad mums izdevās pa “ķieģeli” sazvanīt biroju, kolēģi izklausījās manāmi nervozi. Beigts žurnālists nav labs žurnālists, bet redaktors, kurš pieļauj, ka viņa žurnālisti iet bojā, ir vairāk vai mazāk beigts redaktors. Mums teica, lai ejot projām, jo mūsu kolēģis Endijs Rošs atrodoties otrā laukuma pusē un ziņojot “apmēram visu to pašu”. Drīz pēc šīs sarunas Endiju arestēja militārā izlūkdienesta rīkļurāvēji; viņu smagi piekāva un pameta kaut kur nomalē. Iespējams, rīkļurāvēji zināja, kas tūlīt notiks, un gribēja atstāt pēc iespējas mazāk liecinieku. Iespējams arī, ka Endijam vienkārši gadījās atrasties nepareizajā vietā nepareizajā laikā. Neko par to visu vēl nezinot, mēs ar Greiemu palikām nepielūdzami. Un palikām laukumā.

Trešais jūnijs nemanāmi pārauga ceturtajā, taču vēl joprojām bija tumšs. Tjaņaņmeņas laukuma platība ir četrdesmit hektāru. No pieminekļa bija grūti saskatīt, kas notiek Priekšsēdētāja Mao degungalā laukuma ziemeļu galā, kur portretam garām ved Mūžīgā Miera iela. Taču kādā brīdī – man nav ne jausmas, kad tieši – mēs sapratām, ka tur pulcējas karaspēks. Mēs devāmies uz laukuma austrumu galu, uz Vēstures muzeja ēku. Greiems kliboja, nezinu, vai pēc kāda ievainojuma vai bērnības slimības. Gāja laiks. Greiems izvilka savus pārtikas krājumus – pepsikolas skārdeni un piparmētru šokolādes tāfelīti – un augstsirdīgi pacienāja arī mani. Zaļā šokolāde. Toreiz es to burtiski apriju. Kopš tā laika es neciešu šokolādi ar piparmētrām.

Rītausmā, skaļi sprakšķot, darbu atsāka viena no studentu raidstacijām. Runāja Hou Dedzjaņs, taivaniešu popzvaigzne. Viņš bija pieteicies doties uz pārrunām ar ģenerāli, kurš komandēja laukuma ziemeļgalā ievesto karaspēku, un nu ziņoja, ka esot panākta vienošanās. Armija došot studentiem iespēju līdz pulksten septiņiem rītā izvākties no laukuma. Pēc tam iebraukšot tanki, kas nesaudzēšot neko un nevienu, kurš trāpīšoties ceļā.

“Šī ir demokrātiska kustība, tāpēc mums vajadzētu nobalsot,” dziedātājs auroja. “Paliksim vai aiziesim?” Man gan izskatījās, ka balsošanas rezultāts ir neizšķirts, taču Hou, pats sevi pasludinājis par galveno demokrātijas arbitru, paziņoja, ka pārsvaru guvuši aiziešanas atbalstītāji un ka armijnieki likuši visiem doties projām pa laukuma dienvidaustrumu stūri. Raibais studentu pulciņš, izturējis apjukumu, bailes, badu, smirdoņu – es teiktu, ka tur bija daži simti jauniešu –, gurdeni pieslējās kājās un sāka virzīties uz drošāku vietu.

Tas bija unikāls mirklis un satriecošs stāsts – vienīgais man zināmais gadījums, kad centrālajai varai mests izaicinājums Ķīnā noraidīts bez asinsizliešanas. Un mūsu telefons, protams, bija izlaidis garu. Ņemot vērā to, ka es jau biju apzinājusi visus apkārtnes publiskos telefona automātus un turklāt arī ašāk pārvietojos, mēs nolēmām, ka es aizskriešu un paziņošu par jaunākajiem notikumiem, bet Greiems paliks un līdz galam noskatīsies, kā aiziet studenti. Es paskrēju garām muzejam un nogriezos šaurā sānielā turpat laukuma tuvumā, taču telefona automāta vads izrādījās pārgriezts. Savu divriteni nevarēju atrast, tāpēc paķēru svešu un devos uz ziemeļiem, turoties laukuma austrumu malā un mērķējot uz Čaņaņdzje. Puse manu smadzeņu jau ņēmās sacerēt manas līdzšinējās žurnālistes karjeras svarīgākās reportāžas ievadu: “Taivaniešu popzvaigzne sarunās panāk mierīgu atrisinājumu studentu demonstrācijām.” Otra smadzeņu puse tikmēr domāja: “Tie, kas brauc man pretī, ir bruņutransportieri, nevis tanki. Elizabete, lūdzu, centies būt precīzāka.” Bija aptuveni pieci rītā.

Man pa priekšu tajā pašā virzienā kājām devās divi citi civiliedzīvotāji. Tikai brīdī, kad viens no šiem cilvēkiem manu acu priekšā sabruka zemē – kā piepūšama lelle, kurai gaisu izlaidusi tuvākā bruņutransportiera lūkā piepeši pazibējušās figūras raidīta lode –, manas smadzenes beidzot salika kopā abas kadra puses un aptvēra, ka bilde nesakrīt. Es apsviedos un, drudžaini minot pedāļus, pa laukuma malu traucos atpakaļ pie Greiema. Man acu priekšā vēl joprojām skats, kā jauns puisis baltā virssvārcī – medicīnas students – mēģina apguldīt kādu saļimušu stāvu uz trīsriteņu transporta ratiņiem. Man šķiet, es atceros baltu autofurgonu ar sarkanu krustu un uzrakstu, kas situācijā īsti neiederējās: “Dāvana no itāļu tautas”. Es redzēju, kā tanks (un tas pilnīgi noteikti bija tanks) pārbrauc pāri divriteņu kaudzei, un pieķēru sevi raizējamies, ka viens no šī mudžekļa varētu būt manējais. Es uztraucos arī par Greiemu, kurš nevarēja paskriet īpaši ātri un kuram vajadzēja patverties kādā drošākā vietā, lai nogaidītu, kad beigsies šis haoss.

Viņš vēl joprojām bija turpat, kur es biju viņu atstājusi – laukuma malā, netālu no Vēstures muzeja. Mēs kopā nogriezāmies kādā citā sānielā, šoreiz dodoties dienvidaustrumu virzienā. Vēl daži klusējoši telefona automāti. Vēl lielāks haoss. Kāda ģimene bija atvērusi vārtus uz slēgtu teritoriju un, lai arī negribīgi, tomēr piekrita Greiemu ielaist.

Man vajadzēja nodiktēt birojam savu reportāžu, taču ausīs skanēja arī redaktora teiktais “beigts nav labs”. Lai gan nebiju šo iespēju izmantojusi, zināju, ka aģentūrai tuvējās viesnīcas “Pekina” ceturtajā stāvā ir istaba, kur žurnālistiem atpūsties starp reportāžām. Tas būtu droši, turklāt manam kolēģim Džeimsam Kingam, kuram pēc nepārtraukta vairāku diennakšu darba bija atļauts šajā numurā atpūsties, varētu atrasties arī telefons, kas darbojas. Taču viesnīca atradās otrā Čaņaņdzje pusē, un Mūžīgā Miera iela šobrīd bija tik nemierīga kā nekad: pa to uz laukuma ziemeļiem kā vilnis pēc viļņa grupiņās virzījās tanki. Mana atmiņa saka, ka es toreiz šķērsoju ugunslīniju, lai varētu nodiktēt savu reportāžu. Iespējams, ka šī detaļa manam nebeidzami atkārtotajam stāstam pieaugusi vēlāk. Varbūt patiesībā es aizzagos līdz viesnīcai pa kādu no daudzajām pēc urīna smakojošajām pazemes pārejām, kur mierīgākos laikos apaļsejaini uiguru puiši mēdza aptīrīt “mugursomniekus”. Es nudien neesmu par to droša.

Tālāk seko vēl viens skaidrs un nogludināts fragments. Ieradusies viesnīcā “Pekina”, es atklāju, ka tās galvenā ieeja ir slēgta – aiz stikla ierindā, kājas plati iepletuši, bija sastājušies karavīri. Neviens netika ne iekšā, ne ārā.

Tad man atausa atmiņas par kādu garu un laisku vasaru no maniem “mugursomnieces” ceļojumu gadiem. Kāds amerikāņu spiegs, ar kuru es iepazinos uz vilciena perona kaut kur tālu Rietumķīnā, man atļāva izmantot savu numuru šajā pašā viesnīcā “Pekina” – neiedomājams komforts, salīdzinājumā ar tām bedrēm, kurās man nācās nakšņot savos klejojumos. Uz kāda cita dzelzceļa perona, tālāk uz austrumiem, Siaņā, biju iepazinusies ar glītu amerikāņu puisi. Ceļā uz Pekinu, kur viņš mājoja pārpildītās studentu kopmītnēs, mēs nakšņojām uz viena vilciena plaukta. Kad spiegs bija aizsaukts dienesta darīšanās, likās žēl neuzaicināt smuko zēnu izbaudīt manus krāšņos apartamentus. No otras puses, negribēju nelietīgi izmantot spiega viesmīlību, piesaistot nevēlamu uzmanību. Un tā es atklāju viesnīcas sānu ieejas – tās, ko izmanto izsūtāmie un tehniskais personāls. Tagad, kad man aiz muguras pa ielu virzījās tanku kolonna, es aiztaustījos līdz vienām no šīm durvīm un biju iekšā.

Gāju taisnā ceļā uz telefona automātu rindu viesnīcas pirmajā stāvā. Neviens nedarbojās. Tad devos uz Reuters numuru, taču, kad 4. stāvā lifta durvis atvērās, skatienam pavērās būvlaukums. Es laikam izskatījos gauži izmisusi, jo kāds cits lifta pasažieris, spriežot pēc frizūras un apģērba – ārzemju ķīnietis, pajautāja, vai nevarot man kaut kā palīdzēt. “Telefons. Man vajadzīgs telefons.”

Viņš aizveda mani uz kādu numuru vienā no ēkas augšējiem stāviem un pieklauvēja pie durvīm norunātā signālā, it kā sakot: “Tas esmu tikai es”. Durvis atvērās, taču istabā neviena nebija. Tad es paskatījos uz leju. Viesnīcas numurs bija pilns ar cilvēkiem, taču visi rāpoja pa grīdu – baidoties, ka nomaldījusies lode var uzlidot līdz septītajam stāvam, izurbties cauri betona balkonam un logam ar dubultajām rūtīm, un trāpīt istabā.

Es trīcošu sirdi paņēmu telefona klausuli. Brīnumainā kārtā tas darbojās. Piezvanīju uz Reuters biroju; vārdi, steidzoties tikt sadzirdēti, cits pār citu lauzās pāri lūpām. Pēc pirmā teikuma izdzirdēju: “Pagaidi.” Klikš. Ziņas pieteikums acumirklī aplidoja pasauli. ĶĪNIEŠU KARASPĒKS IEBRAUC LAUKUMĀ, ŠAUJ UZ STUDENTIEM.

“Turpini.”

Atkal vārdu straume. Klupšus, krišus.

“Pagaidi.”

Tuk-tuk-tuk. Klikš. Tas bija reportāžas ievadteikums. Es ievilku elpu. “Tālāk.”

Pastāstīju par popzvaigzni, sarunām, solījumu, nodevību. Saraustīto ziņojumu, rindkopu pēc rindkopas, kopā saauda mans kolēģis Bobs Baslers; pasauli šī reportāža aplidoja, jau ietērpta nevainojamā prozā.

Kad mani vārdu plūdi beidzot apsīka, viņš teica: “Labi. Vai tev viss labi?” Pastāstīju par Greiemu; man lika pievienoties Džeimsam Reuters numurā. Izrādījās, ka tas tik tiešām atrodas ceturtajā stāvā, tikai viesnīcas vecajā korpusā. Es pārpratuma dēļ biju nonākusi jaunajā korpusā – augstceltnē. Promejot redzēju, ka Honkongas žurnālisti, nu jau piecēlušies kājās, cīnās par telefonu, lai arī viņi varētu nodiktēt redaktoriem savus “aculiecinieku ziņojumus”.

Ko vēl es no tā laika atceros? To, kā todien un vēl nākamajā dienā kopā ar Džeimsu rāpoju pa viesnīcas jumtu, cerībā no augšas ieraudzīt laukumu (mēs redzējām tikai pēdējo barikādi, taču ielūkoties pašā laukumā neizdevās). To, kā zvanījām uz biroju, lai ziņotu par katru sīkāko karaspēka kustību – līdz kolēģi, kas dežurēja pie telefona, sāka lūgties, lai mēs izbeidzam. To, kā Pekinas iedzīvotāji grūstījās pie barikādēm, ķircinot un apsaukājot karavīru formās ģērbtos pusaudžus, līdz arī tiem zuda pacietība. Tad zaldāti mēdza pietrūkties kājās un mesties uz barikāžu pusi, palaikam uz labu laimi izšaujot un nogāžot no kājām kādu saniknotu pilsoni, bet pēc tam atgriezās savās agrākajās sēdvietās. Reiz gan redzēju, kā karavīrs pagriežas un vēlreiz izšauj, šoreiz mērķējot uz cilvēku, kurš pieskrējis, lai aizvilktu prom kādu no pakritušajiem. Tas nezin kāpēc mani satrieca vairāk par jebko citu no redzētā.

Es varu atsaukt atmiņā kādu citu ainu – pie izdeguša tanka vraka gaišā dienas laikā pakārtu kailu līķi. Tanks pavērsies pret rietumiem, līķis karājas tā dienvidu galā, bet ziemeļos vīd Mao portrets. Apkārt dīc mušas. Smirdoņa. Bet vai es tiešām varēju to redzēt, dzirdēt un saost? Nekādā gadījumā ne agrāk kā 4. jūnijā, jo pirms tam ziņu par nāves gadījumiem vienkārši nebija. Un arī ne pēc 4. jūnija, jo mums vairs neizdevās piekļūt laukumam tik tuvu, lai varētu saskatīt Mao portretu.

Atceros, kā vienu vai divas dienas vēlāk kājām devos uz biroju, kas atradās citā Pekinas rajonā, Saņlituņā – apkaimē, kur tolaik mitinājās galvenokārt diplomāti; tagad to pārpludinājuši trokšņaini mūzikas bāri. Vēl pirms manas aiziešanas pārējie kolēģi bija pilnībā pārslēgušies uz mazu puišeļu dzīvesstilu, pārtiekot no gāzētiem dzērieniem un šokolādes. Biju cieši pārliecināta, ka viņiem drīz vien tomēr savajadzēsies kaut ko veselīgāku, tāpēc iegriezos tuvējā tirgū. Sapirkos tur kaudzēm zemeņu, aprikožu un salātlapu. Atgriezusies birojā, atdevu savus pirkumus apkopējām, palūdzot nomazgāt. Sekoja neticīgs elsiens. Apkopējas algoja Ķīnas izlūkdienesti, un neviens no viņām negaidīja nekādu īstu darbu. Taču, ja reiz šāds lūgums bija izteikts, no lomas nedrīkstēja izkrist.

Apsēdusies izlasīt jaunākās ziņas, ieraudzīju, ka tikko kāds iesniedzis reportāžu par to, kā pilsēta tiek mērdēta badā – līdz Pekinas tirgiem nenonākot nekāda pārtika. Vēlāk, kad Reuters iekšējais žurnāls lūdza kādu fotogrāfiju, kurā būtu redzams, kā es ziņoju no konflikta vietas, man izdevās sameklēt tikai vienu – tajā es stāvu ar zemeņu un aprikožu šķīvjiem rokās. Kāda varone!Agrīnā versija pret Vēlīno versiju
(ar iestarpinājumiem no Alternatīvās versijas)

Izrakumi pagrabā mani noveda pie mapītes ar trīspadsmit nodzeltējušām, ar roku aprakstītām lapām; uz mapes rakstīts: “Vasaras rīts Pekinā”. Šis notikumu atstāsts tapis 1989. gadā, iespējams, tāpēc, ka baidījos tieši no tādiem atmiņas trikiem, kādi mani piemeklējuši tagad. Es vairs neatceros, kad to sarakstīju – visādā ziņā, tas noticis pēc tā divdesmit četru stundu “loga”, kura laikā lielākā daļa no pieredzētā un izjustā tiek pārkopēta no mūsu īstermiņa atmiņas ilgtermiņa atmiņā, taču ne vairāk kā četras nedēļas pēc “neaizmirstamās nakts”. Un internetā man izdevās atrast arī Greiema atmiņas. Tagad, izklāstījusi uz papīra savu Vēlīno versiju un apsēdusies lasīt abas pārējās, es jūtu vieglu nelabumu – it kā grasītos ekshumēt kāda mirstīgās atliekas.

1989. gadā tapusī Agrīnā versija ir vienisprātis ar Vēlīno, aprakstot spēku izsīkumu, izsalkumu, tamponus, piparmētru šokolādi un korejiešu ieleņu sarūpētās vakariņas – visas fiziskās izjūtas, kas spēcīgi pārdzīvotas, taču tikai ļoti aptuveni saistītas ar konkrētu laiku vai vietu. Mani iedrošina fakts, ka Agrīnā versija piekrīt Greiema atstāstam gandrīz visā, ko mēs kopā piedzīvojām līdz brīdim, kad viņš, pilnīgi neizskaidrojamā kārtā, nospiež pogu, kas liek man izkūpēt gaisā:

“Es paliku. Pēc kāda laika pārcēlos uz ietvi laukuma malā un iekārtojos zem kokiem. Palikušie studenti nu bija sapulcējušies ap pieminekli. Elizabete devās prom un atgriezās viesnīcā “Pekina”, lai ziņotu Reuters birojam un visai pasaulei, par to, kas notiek laukumā.”

Greiems no sava stāsta izdzēš jebkādu iespēju, ka es būtu varējusi doties pretim karaspēkam, vērot to tuvojamies un kļūt par liecinieci tam, kā manu acu priekšā, tikai dažus metrus tālāk, tiek nošauts civiliedzīvotājs – viņš taču no laukuma aizgājis vēl ilgi pirms rītausmas. Paliekot bez savas tārīta vietas Tjaņaņmeņas laukumā, es zaudēju arī kādu būtisku daļu no pašas priekšstata par sevi – cilvēku, kurš reizi savā mūžā kļuvis par liecinieku vēsturei.

No Agrīnās versijas es tagad redzu, ka pēdējo divdesmit gadu laikā esmu sapludinājusi pāris dienas vienā – 3. jūnija pēcpusdienā, laikā, ko pati atceros pavadījusi, meklējot telefona automātus, tulkojot studentu “ziepju operas” televīzijas reportieru vajadzībām un mokoties ar nelabumu piekarsušajā un smakojošajā gaisā, manis Tjaņaņmeņas laukumā nemaz nav bijis. Tas viss acīmredzot ar mani noticis dienu iepriekš, jo minēto pēcpusdienu es pavadīju Reuters birojā, cenšoties, kā varēdama, palīdzēt un gaidot savu maiņu vienā no laukuma posteņiem – tā sākās tikai pēc krēslas iestāšanās.

Tālāk, ap to laiku, kad lietas jau sāka kļūt nelāgas un fotogrāfs ieņēma vietu uz savām kāpnēm, abas versijas atkal sāk sakrist. Akmeņus studenti gan sāka mētāt nevis pie Vēstures muzeja, bet gan aiz Tautas Sanāksmju nama, tātad otrā laukuma galā. Agrīnā versija diezgan sīki apraksta uzbrukumu šai ēkai. Esmu uzkāpusi kokā, lai varētu labāk pārredzēt laukumu, taču fotogrāfs uz kāpnēm gan nekur nav manāms. Lūk, ko es rakstu:

“Strādnieki mētā akmeņus, šķaidot smalkās ielu laternas [..], lauž nožogojuma margas, izmantojot tās, lai skaldītu bruģakmeņus munīcijai. Palaikam akmeņu krusa nolīst pretējā virzienā... Tad [strādnieki] izlauž vārtus, taču apstājas uz sliekšņa, it kā piepeši aptverot, ka nonākuši pie robežas, no kuras vairs nevar atgriezties. Viņi pieklājīgi atkal aizver vārtus un turpina apmētāt ar akmeņiem.”

Pēc visa spriežot, šādi nepatīkami incidenti bija lokāla parādība. Klīstot pa laukuma plašumiem, es vēroju draudzīgas sarunas karavīru, iedzīvotāju un studentu starpā, dalīšanos ar cigaretēm un ūdeni, organizētu vispārēju patriotisko dziesmu dziedāšanu. Atmosfēra šķita pietiekami nepiespiesta, lai es kopā ar citu reportieri, Džonatanu Landeju no United Press International, dotos pārtikas meklējumos.

“Tā ir nožēlojama neveiksme, taču mēs vismaz izkaujam pāris aukstus aliņus un patērzējam par to, cik bezcerīgi ir mēģinājumi nosargāt laulību vai attiecības, strādājot šajā absurdajā biznesā.”

Es tiešām uz divriteņa devos uz dzelzceļa staciju, kā to atceros tagad, un tiešām sastapu bruņotus karavīrus. Tomēr manis novērotā aina nebija gluži tik saspringta, kā es to atceros tagad. Toreiz es viņus redzēju “sasēdušus uz ceļa. Dažs smēķē, dažs apgūlies [ar galvu] biedra klēpī...”

Es aprakstu cilvēkus, kuri sēdina karavīriem klēpī savus bērnus, Pekinas iedzīvotājus, kuri iemaina cigaretes pret iespēju tuvāk aplūkot pusautomātiskos šaujamieročus. Tas tiesa, es iegriežos bārā pie korejiešu “meitenēm”, lai piezvanītu, un ziņoju par nopietni bruņotu karaspēku pašā Pekinas centrā, taču pat tad pieminu vispārējo draudzīgo atmosfēru.

Divus gadu desmitus ilgusi pulēšana no mana stāsta par Pekinas šausmu nakti izdzēsusi visus nepiespiestos momentus, aukstos aliņus un priekšpilsētas tenkas – biedrisko noskaņojumu, kas turpinājās gandrīz līdz pašai pusnaktij. Vai tā noticis tāpēc, ka agresija ir labāka viela aculiecinieka stāstam un parāda mani izdevīgākā gaismā, kā drosmīgāku aculiecinieci un pašaizliedzīgāku žurnālisti? Vai varbūt mana atmiņa pielāgojusies vēstures spriedumam? Vai es esmu izdzēsusi visas epizodes, kas nesaskan ar to naratīvu, par kuru mēs visi, šķiet, esam kolektīvi vienojušies: klaji agresīva militāra mašinērija, kas apņēmusies par katru cenu sagraut jebkādus demokrātiskus centienus?

Es jūtos atvieglota, ka, neraugoties uz zināmām atšķirībām sīkumos, visas trīs versijas ir vienisprātis vismaz attiecībā uz galvenajiem vēstures punktiem: televīzijas brigādes no laukuma aizgāja jau agri, “lai pasargātu inventāru” – un, kad, laukumā pulcējoties arvien lielākiem armijas spēkiem, arī palikušie žurnālisti nolēma doties projām, mēs ar Greiemu palikām. Un, lai gan Greiems pēc tam liek man aiziet, arī viņa versijā aprakstīta popzvaigznes panāktā vienošanās par pamieru, balsošana un lielā aiziešana. Abas manas versijas gandrīz vienādi apraksta manu ceļojumu uz laukuma ziemeļiem telefona meklējumos, lai gan es, šķiet, tomēr esmu gājusi kājām, nevis braukusi ar riteni. Abas ir vienisprātis, ka karaspēks laukumā virzījies man pretim, arī attiecībā uz abiem civiliedzīvotājiem, kas man pa priekšu soļojuši uz karaspēka pusi.

Tam, kurš iet vairāk pa priekšu (aptuveni 10 metru attālumā), uzklūp kājnieki, kas bruņojušies ar tādām kā lielām gumijas pātagām. Tad atsprāgst tuvākā bruņutransportiera lūka, mums apkārt uzdanco dažas lodes, un tad otrs džeks, apmēram piecus metrus no manis, saļimst zemē. Es pagriežos un bēgu. Kad nonāku līdz Vēstures muzejam, redzu, ka medicīnas studenti krauj uz paštaisītām nestuvēm un ātrās palīdzības mašīnās ļenganus ķermeņus. Tās piecpadsmit minūtes, kamēr esmu tuvumā, ķermeņu, nestuvju un ātrās palīdzības mašīnu straume šķiet vairāk vai mazāk nepārtraukta. Pat metra attālumā grūti atšķirt bezsamaņā gulošu ievainoto no līķa, un es nevaru, liekot roku uz sirds, zvērēt, ka laukumā bijuši vairāki desmiti bojāgājušo. Toties varu pataupīt savas vienīgās asaras (un to arī izdarīju) tam neizbēgamajam brīdim, kad oficiālā televīzija paziņoja, ka “Tjaņaņmeņas laukumā bojā nav gājis neviens cilvēks”.Atmiņas eksperiments

Atmiņa ir abstrakta, personiska, neizzināma. Tā, gluži tāpat kā sapņi, var ietvert nejaušus un neizskaidrojamus elementus. Taču pierakstītas vai kā savādāk reģistrētas, atmiņas sāk dzīvot pašas savu mūžu. Tās kļūst mazāk iespaidojamas un spiestas pieņemt kādu loģiskāku formu. Mēs paņemam savus atmiņu fragmentus un, cik nu labi protam, noaužam no tiem kaut kādus rakstus. Palikušos caurumus mēs aizlāpām vai izrotājam ar diegiem, kas savērpti no lietām, kas notikušas mūsu lasītajā, mūsu sarunās ar citiem, kuri tur patiešām bijuši, vai arī mūsu sapņos. Tie drīz vien saplūst ar mūsu stāsta drānu, un tad jau ir neiespējami pateikt, ko mēs tiešām atceramies un kas ir tikai rotājums. Tie paši kļūst par mūsu atmiņām, gluži kā pie tanka pakārtā karavīra nomelnējušais līķis kļuvis par daļu no manām atmiņām. Lūk, ko par šo incidentu raksta Greiems:

“Aģentūras Reuters fotogrāfiem bija dažas unikālas fotogrāfijas, ieskaitot kadrus, ko uzņēmis kāds absolūti nenormāls amerikāņu kovbojs [..] – garš, izstīdzējis puisis balinātiem matiem, kurš atļāvās pilnīgi vājprātīgi riskēt. Man visvairāk atmiņā iespiedies attēls, kurā redzams uz Čaņgaņas ielas [..] no autobusa pakārts Tautas Atbrīvošanās armijas karavīrs. Viņa līķis apgruzdis gluži melns. Skats bija pretīgs, un tika nolemts šo fotoattēlu pasūtītājiem nepiedāvāt.”

Nu jau es esmu pārliecināta, ka toreiz redzēju fotoattēlu, nevis reālo ainu, taču vismaz manām atmiņām par blondu fotogrāfu, kurš, uzrāpies pa pieslietām kāpnēm, piedāvā sevi kā drošu mērķi, tagad ir kaut kāds izskaidrojums.

Mums nepieciešami stāsti, lai piešķirtu secību notikumiem un emocijām, kas citādi liktos saraustītas un nesaistītas. Kad es pirms pusnakts piezvanīju uz Reuters biroju un atzīmēju “vispārējo draudzīgo noskaņu”, Bobs Baslers, izrādās, man atbildējis: “Redz, kā! Bet tur, kur atrodas Gajs [Gajs Dinmors, Reuters Pekinas biroja vadītājs], nemaz nav tik draudzīga atmosfēra. Pilsētas rietumos šauj uz cilvēkiem.” Tonakt Pekinā bija simtiem ārzemju žurnālistu, un ielās bija izgājuši desmitiem tūkstošu pilsētas iedzīvotāju. Daudzi no viņiem bija liecinieki šādām vai tādām apšaudēm, redzēja, kā saļimst ievainotie, kā izplešas asiņu paltis. Daudzus žurnālistus mocīja miega bads, slāpes, bailes, izmisīga nepieciešamība pačurāt vai kaut ko apēst; daudzi bija apmulsuši šajā viņiem nesaprotamā valodā izkliegto pavēļu un lūgumu kakofonijā. Un mēs katrs varējām savām acīm skatīt tikai niecīgu gabaliņu no šī stāsta, kam bija lemts kļūt par vienu no lielākajiem notikumiem mūsu dzīvē. Šādos apstākļos ir nepieņemami vienkārši pateikt: “Man nav ne jausmas, kas te notiek”.

Ārzemnieki, kuri īpaši interesējas par Ķīnu, zina, ka vārdi “Tjaņaņmeņas slaktiņš” tiek izmantoti kā parocīgs stenogrāfisks apzīmējums krietni juceklīgākai un visādā ziņā ļoti asiņainai realitātei, kas skāra visu Pekinu. Taču daudziem citiem ārpusē Ķīnas vēstures stāsts pārrakstīts, centrā liekot šo vienu konkrēto ģeogrāfisko punktu. Protams, daudziem cilvēkiem pašā Ķīnā nekāda stāsta vispār nav. Tās nakts notikumi ir pilnīgi izdzēsti no atmiņas – tādā mērā, ka 2007. gadā no darba padzina trīs provinces laikraksta redaktorus, kuru gados jaunais darbinieks, pat nenojaušot, kas noticis pirms astoņpadsmit gadiem, bija pieļāvis, ka privātsludinājumu slejā publicēts veltījums “4. jūnija upuriem”.

Mēdz teikt, ka žurnālistika ir vēstures melnraksts. Taču šis pirmais uzmetums tiek izrediģēts vēl ilgi pirms tas nonāk uz papīra vai izskan radioviļņos – to izdara paši žurnālisti, ieaužot faktus stāstā tā, lai tas liktos aizraujošs lasītājam. Ar laiku redzētais tiek vēl tālāk izrediģēts un iestrādāts valdošajā naratīvā. Detaļas, kas reportierim tajā brīdī likušās nozīmīgas – draudzīgi noskaņoti karavīri, klēpī paņemti mazuļi – noslīkst plašāka mēroga notikumu jūrā un drīz vien pazūd pavisam. Taču, vai nu mēs to atzīstam vai nē, mūsu profesija – žurnālistika atstāj iespaidu arī uz mūsu pašu personīgo naratīvu, ietekmē mūsu liecības tikpat lielā mērā kā izsalkums, bailes, nogurums un pašlepnums, kas kara zonā aizņem lielu daļu no mūsu domām. Mēs varam paši sev izlikties, ka esam neitrāli novērotāji, kas vienīgi reģistrē apkārt notiekošo tieši tā, kā to redz, tomēr mēs visi vēlamies savos stāstos spēlēt galveno lomu.

Es ne mirkli neesmu šaubījusies, ka no laukuma toreiz aizgāju kopā ar Greiemu. Lūk, kas rakstīts manā 1989. gadā rakstītajā notikumu izklāstā:

“Es paskaidroju, ka mums vajadzīgs telefons, un kāds bērnelis piedāvājās mani aizvest uz sava riteņa. Mēs nolēmām, ka šajā situācijā būs labāk, ja no laukuma aiziesim kopā, un tā es devos puišelim līdzi [..] uz to sānielu, kurā atrodas restorāns, kas nekad nav vaļā tieši tad, kad es esmu izsalkusi. Beidzot puika piedāvājās atdot savu riteni. “Ņemiet, un viss.” Greiems likās mazliet satraukts, vērojot, kā es mēģinu dabūt kājstarpi pāri riteņa stienim, kas izmēra ziņā būtu piemērotāks manai padusei. Mazliet paļodzījos, nožāvos, pamēģināju vēlreiz, atkal aizļodzījos – bet šoreiz vismaz viesnīcas virzienā.”

Vēsturiski šim tekstam nav ne mazākās nozīmes. Vēstures otrajā uzmetumā šis nelielais apraksts neizbēgami nonāktu redaktora papīrgrozā. Kāpēc tad es toreiz, pirms diviem gadu desmitiem, jutu nepieciešamību visu tik sīki aprakstīt un kāpēc es pie šiem teikumiem tā tveros šobrīd? Tāpēc, ka atrašanās Tjaņaņmeņas laukumā brīdī, kad tajā iebrauca tanki, ir būtiski svarīga manai identitātes apziņai. Greiemam, protams, tas neko nenozīmē. Viņa atmiņai nebija nekāda iemesla saglabāt skatu, kā es aizļogos projām uz bērnu divriteņa. Es pati droši vien savās atmiņās pie Greiema tveros tikai tāpēc, ka tā ir iespēja papozēt varones lomā. Vēlīnajā versijā es vispirms pārliecinos, ka ķīniešu ģimene viņu patiešām ielaiž drošībā, un tikai tad dodos zvanīt uz redakciju. Patiesībā es viņu atstāju vienu pašu sānieliņā. Mana palīdzība viņam acīmredzami nebija vajadzīga, taču šis iedomātais altruisma akts gadu gaitā neskaitāmajos atkārtojumos daudzkārt vēl uzspodrināts.

Ne Agrīnā, ne Vēlīnā versija neliecina, ka man toreiz būtu bijis bail. Tas liekas pārsteidzoši, jo tobrīd es taču neapšaubāmi domāju arī par nāvi. Šodien es to vairs neatceros, taču 1989. gadā es tās pierakstīju savā jauneklīgi puķainajā stilā:

“Gaiss reibina ar iespējamās mocekļu nāves draudu skurbinošo tvanu. Man liekas, šos jaunuļus, tāpat kā mani, no pārdomām par kaut ko tik vecīgu kā nāve, glābj jaunības iedomība. [..] Lai to dzīvi, ko mēs būtu varējuši nodzīvot, labāk apraud kāds cits, nekā mēs paši – pēc vairākiem desmitiem izplūdušu sapņu gadu.”

Arī pavisam nesen, kad apsēdos, lai pierakstītu savu Vēlīno versiju, es nudien nespēju atcerēties, ka toreiz būtu sajutusi to sirds dauzīšanos un ģenitāliju sažņaugšanos, kas saka: man ir bail. Taču es apzinos, ka reizēs, kad es šos notikumus esmu pārstāstījusi pie viesību galda, bailes nolaidušās pār mani kā smags mākonis. Atzīstoties, ka man toreiz bija bail, es iztēloju sevi vienlaikus drosmīgāku (es taču tur paliku par spīti bailēm) un cilvēcīgāku (man nav neērti atzīties, ka esmu neaizsargāta – pat pasaulē, kur testosteronu dzer brokastīs). Ja es saku, ka biju pārbijusies, stāsts kļūst vēl aizraujošāks. Un es pati kļūstu par meli.

Es esmu savu pieredzējumu summa. Taču vai tas nozīmē, ka notikumi, ko esmu piedzīvojusi, un pārdzīvojumi, ko esmu izjutusi, tādi, kādus es tos šodien atceros, gadu gaitā ar katru jaunu atstāstījumu kļūst arvien muskuļotāki, asāki un spožāki? Vai es varu uzdot par savām izjūtas, ainas un domas, ko esmu uzsūkusi atpakaļ no kolektīvās atmiņas? Vai, mainoties manām atmiņām, mainos arī es? Vai varbūt es mainu savas atmiņas tieši tāpēc, ka mainos pati?

Es, tāpat kā Greiems, nekad neaizmirsīšu nakti, ko mēs pavadījām Pekinā. Taču nu es esmu samierinājusies ar apziņu, ka atmiņas ainavas mainās nemitīgi. Mēs varam klāt citu uz citas cik versiju vien vēlamies, taču divreiz pastāstīt vienu un to pašu stāstu mums neizdosies nekad.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
Publicēts žurnāla Granta, the Magazine
of New Writing 105. numurā, 2009