Pašā dārgākajā kapsētā

“Tātad slimības gals ir tās metaforu gals. Metafora vai, runājot plašāk – pati valoda –, lielos vilcienos ir nenobeigta, tā alkst turpinājuma: pēcnāves dzīves, ja vēlaties. Citiem vārdiem sakot, metafora ir neārstējama. Un tad tur klāt vēl tu pats, šī amata, šī vīrusa nēsātājs, vilkdamies vējainā naktī pa Fondamenta, kas nosauc vārdā tavu diagnozi, lai kāda būtu tava kaite.”

Fondamenta Nuove pie avīžu kioska es ieraudzīju sirmu suni, kurš neparko neļāva sevi nobildēt un vairījās skatīties acīs, it kā viņam būtu kas slēpjams. Klīzdams no vienas tratorijas uz citu kantīni, es centos atcerēties rindas no Brodska, un prātā ienāca dalmācietis, kuram izmirkušais un piedzērušais Brodskis gribēja piedāvāt uzsmēķēt pie Marka Aurēlija pieminekļa Romā, taču suns aizskrēja virzienā, kurā rāda laukuma saimnieka roka.[1. Skat. Josifa Brodska eseju “Pateicībā Markam Aurēlijam” (Дань Марку Аврелию).]
Venēciju arī ir salīdzinājuši ar milzīgu, saimnieka pamestu māju, un tās tagadējie iemītnieki ir ne vairāk kā nejauši ienācēji, kurus, skatoties uz māju, neievēro, un, domājot par to, aizmirst. [2. Salīdzinājums pieder krievu rakstniekam un kritiķim, vienam no simbolisma dibinātājiem Pjotram Percovam (1868–1947). Skat. Кара-Мурза, Алексей. Знаменитые русские о Венеции.Москва: Независимая Газета,2001] Lieliskie Pjotra Percova Venēcijas apraksti, kas tika apkopoti vienā grāmatā 1905. gadā un vēlāk izdoti ar nosaukumu “Venēcija un Venēcijas glezniecība”, bija viena no krievu ceļotāju galvenajām lasāmvielām par Venēciju, līdz iznāca Pāvela Muratova “Itālijas veidoli” (1911–1912, 1924), kur Muratovs gandrīz vai citē savu priekšgājēju: “Tagadējā Venēcija ir vien kādreizējās dzīves rēgs, un mūžīgie svētki piazzetta ir tikai svešu cilvēku dzīres saimnieku pamestajā vietā."

Uz šo vietu mēdz atvest krievu kultūrtūristus, sakot, ka šeit Brodskis bija kaķis. “Es nogāju ceturtdaļjūdzi pa Fondamenta Nuove, mazs kustīgs punktiņš šajā milzīgajā akvarelī, un tad iegriezos pa labi pie Giovanni e Paolo slimnīcas. Bija silta, saulaina diena, debesis – zilas, viss brīnišķīgi. Un ar muguru pret Fondamenta un San Michele, turoties gar slimnīcas sienu, gandrīz vai berzējoties gar to ar kreiso plecu un saulē miedzot acis, es pēkšņi sajutu: es esmu kaķis.” [3. Skat. Brodska eseju “Nedziedināmo krastmala”, latviešu izdevumā – “Ūdenszīme” (Rīga: Neputns, 2001).]

Un varbūt tādēļ, ka mājās man kaķis bija sagrauzis visas Brodska kopoto rakstu muguriņas, es nolēmu: labi, ja Brodskis te bija kaķis, es būšu šis suns. Un, atceroties tavu dzejoli, skrāpēšu ķepām zemi, it kā tur būtu paslēpta – jo no turienes nāk siltums – tava pašreizējā dzīve. Ja eksistē pārdzimšana, tu teici, tu gribētu dzīvot Venēcijā – būt tur par kaķi, vienalga par ko, par žurku, bet – tikai Venēcijā. [4. Skat. Svena Birkerta 1979. gada interviju ar Brodski grāmatā Бродский, Иосиф. Книга интервью. М.: Захаров, 2005.]

Brodskis bija tepat pāri, Sanmikēles salas kapsētā. Krievu filmā [5. J. Jakovičas un A. Šišova 2004. gada filma “Pastaigas ar Brodski”.] pastaigādamies pa Fondamenta Nuove, viņš stāsta savam jaunības dienu draugam, dzejniekam Jevgēņijam Reinam, ka Sanmikēle esot iespaidojusi vienu no izcilākajiem 19. gadsimta vācu romantisma gleznotājiem – Kasparu Dāvidu Frīdrihu, kad viņš gleznoja “Mirušo salu”. Brodskis maldās, “Mirušo salu” uzgleznoja Arnolds Beklīns, kuram 1880. gadā jauna vācu atraitne Marija Berna, vēlākā grāfiene Oriola, pasūtīja “gleznu sapņiem”. “Gleznai jābūt tik klusai, ka klauvējienam pie durvīm jāliek sirdij bailēs sarauties,” māksliniekam rakstīja atraitne. Beklīns pats savu darbu bija nosaucis par “Kluso vietu”, nevis “Mirušo salu”, un visdrīzāk tās prototips nebija vis Sanmikēle, bet vai nu maza grieķu sala pie Korfu, vai arī Sv. Jura sala ar pamestu benediktīniešu klosteri Melnkalnē. Ak jā, “Mirušo salas” trešā versija atradās pie sienas Hitlera kabinetā reihskancelejā, bet visam tam nav nekāda sakara ne ar Sanmikēli, ne Brodski, drīzāk ar mani: kā mēdz teikt, ģēnija kļūda ir viduvējības mierinājums. Ko lai dara, lasot Brodski vai domājot par viņu, grūti nenonākt situācijā, kurā vienīgais, kas ir ar viņu kopīgs un saprotams, šķiet cilvēka vājības, tomēr arī tad apziņa, ka tu esi vēl dzīvs, nedod pārliecību par to, ka tas ir kaut kas vairāk par Brodski – mirušu. Un baidos, ka arī visa runāšana par kaķi un suni ir tas pats nemiers.

Lai nu kā, noslēpumaina pils vai vecas drupas uz klinšainas salas – līdzīgi Beklīna gleznai –, ko apskalo viļņu bangas, labi atbilst 19. gadsimta romantiķu priekšstatiem par Venēciju, vismaz tā tas izskatās krievu dzejnieka romantiķa Ivana Kozlova dzejolī “Venēcijas nakts” (1825), kam 1832. gadā Mihails Gļinka uzrakstīja mūziku un kas kļuva par populāru romanci: “Tur gondola vientuļā,/ uz pili jau trauc,/ Ap klinti tik augsto/ Kur jūra vien šalc.” [6. "Уж в гондоле одинокой/ К той скале она плывет, /Где под башнею высокой /Море бурное ревет” Cit. no Ļeva Loseva raksta “Aizspogulijas reālums: Josifa Brodska Venēcija”.] Venēcija bija viena no obligātajām krievu romantiskā kanona atsaucēm, kas gan bija radusies ne tik daudz no ceļotāju tiešajiem iespaidiem, kā no aizgrābtās Bairona lasīšanas.

Šo pašu romantisko priekšstatu ietvaros nosaukums “Mirušo sala” ir stingri pielipis gan Beklīna gleznai, gan Sanmikēlei, un pat, ja to uzskata par metaforu, nevis vienkārši kapsētu, tās vieta ir tieši blakus citai metaforai – “mirstošajai Venēcijai”, kā tas ir, teiksim, Osipa Mandelštama dzejolī, kuru gan sauc “Venēcijas dzīve”, taču kurā ir runa vienīgi par “svētdienīgo nāvi”, kas romantiskajā priekšstatā par Venēciju, protams, ir daudz taustāmāka par ikdienas dzīvi: ādas vieglais gaiss, zilās dzīsliņas, baltais sniegs, zaļais samts, ciprešu nestuves, uz kurām gulda visus, tikko izņemtus no apmetņiem, miegainus un siltus. Vai kā Dostojevskim, kurš jau 16 gadu vecumā “nepārtraukti prātā sacerēja romānu no Venēcijas dzīves”, sapņodams nokļūt Itālijā,  kurā, “...velns zina, kāda bija burvība. Uz Itāliju! Uz Itāliju! Bet Itālijas vietā nonācu Semipalatinskā, bet vēl pirms tam – Mirušo namā. Vai patiešām arī tagad neiznāks pabraukāt?” Venēcijā Dostojevskis bija 1869. gadā, un turienes iespaidus viņš apkopoja kādā vēstulē: “Mēs iebraucām Venēcijā, kur palikām divas dienas, un Aņa tikai pūta un stenēja, skatoties uz laukumu un pili. S. Marc katedrālē (apbrīnojama lieta, nesalīdzināma!) viņa pazaudēja savu griezto Šveices vēdekli... un – mīļais Dievs! –, kā viņa raudāja.”[7. Skat. Кара-Мурза, Алексей. Знаменитые русские о Венеции.Москва: Независимая Газета,2001] Spriežot pēc sievas dienasgrāmatas, Venēcijā Dostojevski saistīja arhitektūra (gandrīz vienīgi Marka katedrāle un Dodžu pils) – kādas jūtas tā viņā izraisīja? Kaut ko līdzīgu Čehova aprakstītajām? – “Krievu cilvēkam, pazemotam un nomāktam, šeit, skaistuma, bagātības un brīvības pasaulē, ir grūti nesajukt prātā.” No vienas puses – tiekties pēc greznās un drošās Eiropas, no otras – mēģināt savu nebrīvību padarīt par dvēselisku priekšrocību, noskatoties uz Rietumu civilizējošo darbu no augšas – šī slavofiliskā stāja pavada krievu ceļotājus līdz pat mūsu dienām, kad viņi no savas aziātiskās nekurienes priecīgi dodas uz grimstošajiem Rietumu kultūras arhipelāgiem. “Es gribu uz Eiropu braukt, Aļoša,” brālim saka Ivans Karamazovs, “no šejienes arī braukšu; un zinu taču, ka braukšu vienīgi uz kapsētu, bet uz pašu, pašu dārgāko kapsētu, lūk, tā!” Pati dārgākā kapsēta Ivanam Karamazovam nebija Eiropa vispār, tā bija Venēcija.

Vēl nebiju nokāpis no 42. vaporeto, bet skatu uz Cimitero piestātni jau bija aizsegusi blonda uzkasīta galva, ko papildināja krievu valoda, un, kad biju aizstaigājis līdz klusajam kapsētas evaņģēlistu nodalījumam, viņa, protams, jau tur bija – no somiņas rēgojās iesākta brendija pudele, un viņas pavadonis filmēja, kā viņa apcerīgi stāv pie Brodska kapa. Visdrīzāk mana atnākšana viņu atturēja no dzejoļu lasīšanas, un, iespējams, pret mani krievu būtne attiecās ar iesvētītā nicinājumu pret parastu tūristu. Un velti: ja kaut kas mani atšķīra no viņas, tad vienīgi Brodska kapa trūkums fonā manā fotogrāfijā – jo nebija pašas fotogrāfijas. Manā somā savu kārtu gaidīja valpoličella un Brodska Venēcijas dzejoļi, un, atlika tikai viņai aiziet, lai es izdzirdētu savu, tas ir, viņa, balsi: “...krastmala izskatījās bezgalīga/ un tukša. Pārpasaulīga ziemas/ gaisma vērsa pilis porcelāna traukos/ un cilvēkus – tādos, kas baidās/ tiem pieskarties. Kad cilvēks ir nelaimīgs,/ viņš atrodas nākotnē./ Tagad es nemetos/ vairs četrrāpus viesnīcas numurā,/ imitējot mēbeles un aizstāvoties pret/ savām maksimām. Tagad mirt aiz bēdām,/ baidos, nozīmētu nomirt/ ar kavēšanos; bet kavētājus nemīl/ tieši nākotnē.” [8. No Josifa Brodska dzejoļa “Veltīts Džirolamo Marčello”.]

Vēl vienmēr atrodas veci cilvēki, kas nopērk Venēcijā kādu dzīvokli vai māju, lai tur nomirtu, un varbūt ne tik daudz tādēļ, lai līdz ar viņiem nogrimtu visa pasaule, ko Venēcija jau ilgstoši dara, bet gan tādēļ, ka Venēcijas skaistums tikai iegūst no pēdējiem skatieniem. Bez tam – nākotne jau nepieder mums, tā pieder pilsētai. “Šeit, kur tik daudz/ izliets sēklas, sajūsmas asaru/ un vīna, zemes paradīzes nostūrī,/ es vakarā stāvu, uzņemot/ ar plaušu netīro sūkni dzidro,/ rudenīgi auksto, mirdzošo/ rozā dakstiņu iekrāsoto/ vietējo gaisu, kuru nevar/ atdzerties, īpaši – beidzamo reizi!”[9. Rindas vienā no pēdējiem (1995. g. oktobris) Brodska dzejoļiem “ C натуры”.]

Savā Venēcijas esejā “Nedziedināmo krastmala” Brodskis raksta, ka pēc Lukino Viskonti “Nāve Venēcijā” noskatīšanās divdesmit astoņu gadu vecumā viņš ļoti nožēlojis, ka nav uz nāvi slims, un sev nozvērējies: “...ja es jel kad izķepurošos no dzimtās impērijas, tad pirmais, ko izdarīšu, būs – aizbraukšu uz Venēciju, noīrēšu istabu pirmajā stāvā kādā no palazzo, lai viļņi no garāmbraucošajām laivām šļakstītos logā, uzrakstīšu pāris elēģijas, dzēšot cigaretes pret mitro akmens grīdu, klepošu un dzeršu, bet beigās vilciena biļetes vietā nopirkšu mazu brauniņu un turpat uz vietas izšķaidīšu sev smadzenes, nespējot nomirt Venēcijā dabisku cēloņu dēļ.” Divdesmitastoņgadīgajam Brodskim bija vēl mazāk cerību nonākt Venēcijā nekā Dostojevskim, lai gan viņam izsūtījums bija jau aiz muguras, bet Dostojevskim – vēl priekšā. Citētais eskeipisms tobrīd Brodskim drīzāk bija romantiskas ilgas pēc brīvības: iztēloties Venēciju, sapņot un rakstīt par to Padomju Savienībā bija veids, kā apliecināt savu piederību Rietumu kultūrai un ideālajam vispār; runa, bez šaubām, nebija par “maģisko pilsētu”, kas veidota no vidusmēra zināšanām par to kopā ar iespēju uz turieni kādu dienu aizbraukt, bet gan par pilnīgi metafizisku vietu, kuras pastāvēšanu pierādīja vienīgi iespēja un griba par to domāt.

"Nedziedināmo krastmalā” Brodskis iezīmē detaļas, kuras dzejnieka dzīvē pamazām bija radījušas Venēcijas tēlu; viņš raksta, kā 60. gadu vidū no drauga aizņēmies kādu Anrī de Renjē romānu – Brodskim šķiet, ka to sauc “Provinciālās izklaides” –, un darbība tajā notiek Venēcijā ziemā, un no nelielo nodaļu ritma “vējoja miklās, aukstās, šaurās ieliņas, pa kurām vakarā kāds, sliktu priekšnojautu mākts, steidzas, iegriezdamies pa labi, iegriezdamies pa kreisi.” No grāmatas iznirusī pilsēta faktūru ieguva nodriskāta žurnāla Life fofogrāfijā, kurā bija redzams apsnigušais San Marco; tad meitene, “kuru tolaik aplidoju”, dzejniekam dzimšanas dienā uzdāvināja ermoņiku veidā salocītu sēpijas fotogrāfiju komplektu, ko viņas vecmāmiņa bija pārvedusi no sava pirmsrevolūcijas medusmēneša Venēcijā; mamma sazin no kurienes izvilka gobelēna kvadrātiņu, uz kura bija attēlota Palazzo Ducale; tēvs no komandējuma Ķīnā bija atvedis misiņa gondolu, kas stāvēja uz spoguļgaldiņa; un visbeidzot kāds draugs viņu paņēma līdzi noskatīties “Nāve Venēcijā” melnbalto nelegālo kopiju. Venēcija Brodska priekšstatā bija ieguvusi formu kā visi kultūras “Rietumi”, tā bija “ideāla pilsēta pie jūras ziemā, kolonnas, arkādes, šauras ieliņas, aukstas marmora kāpnes, nost krītošs apmetums, kas atsedz ķieģeļu sarkano miesu, jauns apmetums pa virsu, ķerubi ar pārbolītām putekļainām acu zīlītēm – civilizācija, kas sagatavojusies aukstiem laikiem.”[10. Brodska eseja “Трофейное”.]

Brodskis emigrēja no Padomju Savienības 1972. gadā, izbraukšanas dienā vēl uzrakstījis vēstuli PSKP ģenerālsekretāram Brežņevam, kurā cita starpā bija teikts: “Mums visiem ir viens un tas pats spriedums: nāve. Nomiršu es, kas raksta šīs rindas, nomirsiet arī Jūs, kas tās lasa.” Tā paša gada ziemā, kad bija beidzies otrais semestris Mičiganas universitātē Anarborā, kur Brodskis lasīja kursus poētikā un krievu poēzijā, Ziemassvētku brīvdienu laikā Brodskis aizbrauca uz Venēciju, un kopš tās reizes ieradās Venēcijā gandrīz katru gadu, vienmēr ziemā – “ar diviem vai trim izņēmumiem, kuri bija saistīti ar sirdslēkmēm vai līdzīgiem negadījumiem, kas piemeklēja mani vai kādu citu”. Grūti teikt, kādu terapeitisku efektu Venēcija atstāja uz Brodski – pretēji tam viņš raksta par kādu janvāri, kad viņa ķirurģiskajās “operācijās sabeigtos krūšu muskuļus un nervus pieveica aukstums un mitrums”, un viņam bija jābēg, lai nākošā gada ziemā atkal atgrieztos vietā, kā viņš to sauc, “starp Hērodu un Faraonu”. Formāli ņemot, no Brodska uzturēšanās Venēcijā palikuši kādi pieci seši dzejoļi par tēmu, un Venēcijas proza, “Nedziedināmo krastmala” (1989), un, ja man kāds prasītu, bet ko tad viņš tur īsti darīja, es atbildētu: rakstīja, dzēra un staigāja. Pastaigājās un skatījās – it kā cenšoties īstenot ideju par to, ka cilvēks ir tas, uz ko viņš skatās.

Pēc pirmās reizes Venēcijā 1972. gadā Brodskis par sevi dzejoļos runāja kā par “pilnīgu neko, cilvēku lietusmētelī”, kas “zaudējis atmiņu, tēviju, dēlu...” jeb “mazāk par pašu”, kā viņš vēlāk nosauca savu prozas krājumu.[11. Less than one.] Izraidīšana no Padomju Savienības viņam viegli ļāva identificēties ar izstumto dzejnieku, trimdinieku, lai gan man jau nu šķiet, ka Brodskis vairāk par izsūtījumu un emigrāciju pārdzīvoja to, ka viņa mīļotā sieviete un dēla māte bija piekrāpusi viņu ar paša draugu un dzejnieku Dmitriju Bobiševu. Nē, nu, mazums, kas man šķiet. Spriežot pēc rakstītā, – atbilstoši literārā trimdinieka tēlam – Venēcijā Brodskis uzturējās galvenokārt viens (par spīti obligātajam absolūtās venēcietes tēlam, ar ko sākas viņa apraksts par Venēciju), atskaitot “sinepju medainās acis”, par kurām viņš runā savā esejā, ar refrēnu: “Tu esi briesmonis.”[12. Runa ir par Annalīzi Allevu, itāļu dzejnieci. Skat. Полухина Валентина. Иосиф Бродский глазами современников.  Санкт-Петербург, 2006.] Un tajā retajā reizē, kad viņam izdevās iekļūt vēsturiskās Venēcijas palazzo, “caur zvīņām ieskatīties zivs iekšienē”, kur sarīkotas viesības, viņš bezgalīgajā istabu anfilādē spogulī ieraudzīja “nevis sevi, bet piķa melnu neko”. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā, kad Brodskis brauca uz Venēciju, viņa attieksme pret savu vietu pilsētā sevišķi nemainījās, lai gan viņš pats jau bija kļuvis par Nobela prēmijas laureātu un vienu no pasaules slavenākajiem dzejniekiem, kurš apzināti attālinājies no savas pagātnes pretī kādam reālam “tagad”. (“Nedziedināmo krastmalu” Brodskis sarakstījis angliski.) Venēcijā viņš atrod vienīgi sevi, precīzāk sakot, sevis trūkumu. “Jo, lai cik laika, asiņu, tintes, naudas un visa pārējā es biju te izšķiedis, es nevarēju droši apgalvot, pat pats sev ne, ka būtu ieguvis kādas vietējo īpašības, ka būtu kļuvis, kaut visniecīgākajā mērā, par venēcieti. Viesnīcnieka vai trattoria saimnieka sejā pavīdējušais smaids, mani pazīstot, neskaitījās, un tāpat arī man neizdotos nevienu apmānīt ar šeit uz vietas pirktajām drēbēm.”

Rakstīt par sevi Venēcijā šķiet oksimorons, lai gan reti kurš ir atturējies. Venēcijas fons pieprasa aizvākt sevi no priekšplāna, atstājot vietu nākotnei, kurā manis nebūs. Pēdējā vakarā es biju uzvilcis dienā nopirktās kurpes, un to pazoļu dobjā klabēšana pa izmirušās, drēgnās un tukšās Venēcijas bruģi varbūt ir lieliskākā manas dzīves nospēlētā melodija. “Es gāju atpakaļ uz savu viesnīcu, noguris, pat nemēģinot skatīties apkārt, klusītēm murminādams savādas, Dievs vien zina, no kurienes izraktas rindas, Pillage this village, This city deserves no pity.”[13. "Izlaupiet šo ciemu”, “Šī pilsēta nav pelnījusi žēlastību.” Skat. “Nedziedināmo krastmala”.]

Kad es pēc pusstundu ilgas klīšanas atkal gribēju pavaicāt ceļu tam pašam oficiantam, kurš atkal bija iznācis uzsmēķēt, es nodomāju, ka Brodska prozas lappuses gulstas cita citai virsū tikpat cieši, kā Venēcijas ielas, kur pazīt kaut ko vienlaikus nozīmē aizmirst. Viss manā galvā bija sajaucies un sabrucis – Brodskis, Bloks, Čehovs... “Vakars! Ak dieniņās, vakars! Aiz nepieraduma tu vari arī nomirt. Tu sēdi gondolā... Silts, kluss, zvaigznes... Zirgu Venēcijā nav, un tādēļ šeit ir klusums kā laukā. Apkārt nedzirdami šaudās gondolas...” Man likās nepareizi, ka dažos Venēcijas logos bija manāms atspīdums no televizora gaismas, un, lavoties gar drēgnajiem mūriem, es biju kā japāņu sirmgalvis, kas lūr uz Venēcijas bālajiem, kailajiem gurniem “šai Zuzannai līdzīgajā pilsētā, kas brien aukstajos, saulrieta iekrāsotajos, šļakstošajos ūdeņos.”

Nē, nopietni, varētu taču būt tāds tūrisma maršruts: “Brodskis Venēcijā”. Un reklāmas bukletā būtu rakstīts: “Kā tur ir ziemā?” Un otrā lappusē: “Es gribēju stāstīt viņiem par acqua alta; par dažādajiem pelēkā toņiem logā, sēžot pie brokastu galda viesnīcā, kur tevi ieskauj klusums un agrā rīta bālums jaunlaulāto sejās; par baložiem, kas akcentē katru ieloku un karnīzi vietējā barokā ar savu snaudošo līdzību arhitektūrai; par vientuļo Frančesko Kverīni pieminekli un viņa diviem eskimosu suņiem, kas, izkalti no Istrijas akmens, kura tonis, manuprāt, līdzīgs tam, ko viņš skatīja pēdējo, mirdams savā neveiksmīgajā ceļojumā uz Ziemeļpolu, tagad klausās Giardini skujkoku čalu Vāgnera un Karduči sabiedrībā; par varonīgo zvirbuli, kas uztupies uz līgojošā gondolas asmens uz siroko iekarotās valgās bezgalības fona. Nē, es nodomāju, ieskatījies viņu nonīkušajās, bet aizrautīgajās sejās; nē, tas nekam nederēs. “Nu,” es sacīju, “tas ir tā, it kā Grēta Garbo peldētos.” Nē, man labāk patīk krievu tulkojums: “Tas ir kā Grēta Garbo vannā.” Tā arī ceļojumu sauksim: “Grēta Garbo vannā”.

(Es iedomājos, ka papildus bonuss īpaši bagātajiem varētu būt vienas diennakts ekskursija “Morire non è basta” – ar apmešanos Gritti Palace un tūlītēju piedzeršanos, kas noslēgtos ar pāru gondolas izbraucienu lagūnā.[14. Ernesta Hemingveja romāna “Pāri upei koku paēnā” galvenais varonis Ričards Kentvels apmetas hotelī Gritti Palace. “Morire non è basta” – “Mirt – tas vēl nav viss” (itāļu val.) – itāļu dzejnieka Gabriēles D’Annuncio vārdi no Hemingveja romāna. Romāna gaitā pulkvedis dzer šādā secībā: džins, kampari, sauss martīni, vermuts – carpano punto e mezzo, sauss martīni – secco, molto secco e doppio, campari, džins, sauss martīni, sauss martīni, sauss martīni, valpoličella, šampanietis Roderer Brut, Perrier-Jouet, valpoličella, valpoličella, valpoličella, sauss martīni, valpoličella, baltais vīns – vino secco, grapa.])

Tas patiešām būtu lieliski: es izkāptu no vilciena “Milāna–Venēcija” ar tūristu grupu no Permas un teiktu: “Tā, tagad divi espresso Stazione bārā.” Mēs brītiņu uzkavētos (viņi nekad nebūtu bijuši Venēcijā!) un tad izietu no stacijas pie vaporeto piestātnes. “Vai jūs atceraties, kā Brodskis nosauca šos kuģīšus? Par “sardīņu konservu kārbas un sviestmaizes krustojumu”.” Un kā balvu par joku saņēmis slāvu filoloģijas meiteņu nedrošos smieklus, es turpinātu: “Un tagad ostiet! Jūs esat smarža no sasalušām jūraszālēm, kas pieplakušas pie Josifa Brodska apledojušās klints. Saskaņā ar dzejnieka teikto, jūs esat iekāpuši viņa molekulārajā portretā, kas radīts no auksta gaisa. Ķieģeļi brūkošajā apmetumā ir viņa miesas šūnas, ielu labirints – viņa smadzeņu rievas, bet blāvi apgaismotās vārtrūmes – viņa iekaisušais kakls.”

Sastādīt Brodska maršrutu būtu pavisam vienkārši – “Nedziedināmo krastmala” ir tāds ceļvedis, īpaši par pirmo reizi pilsētā. Tāpēc vispirms mēs brauktu ar vaporeto uz Accademia tiltu, kur netālu atrodas tāda paša nosaukuma pensione – šī ir pirmā viesnīca, kur apmetās Brodskis, un tā joprojām nav sevišķi daudz zaudējusi no savas “vājās, bet visuresošās urīna smakas”. Atliek tikai atstāt salīdzinoši spožo reģistrācijas zāli un tu nonāc klaustrofobiskās istabiņās ar sajūtu “nezin kur”, ko nespēj mazināt piedāvājums brokastis pasniegt istabā. Šī iemesla dēļ pēdējā Venēcijas brauciena laikā es nolēmu apmesties kādā uz labu laimi atrastā viesnīciņā Dorsoduro rajonā – lielā mērā tādēļ, ka tur reiz bija apmeties Modiljāni un Ezra Paunds, un kādā istabā – kuru man laipni demonstrēja viesnīcnieks – arī Gabriēle D’Annuncio ar iemīļoto Eleonoru Dūzi. Un ja nu tas bija 1895. gada pirmās Venēcijas mākslas bienāles laikā, kad D’Annuncio, gatavojot savu atklāšanas runu, kādā agrā, miglainā novembra rītā izkāpa no gondolas un ieraudzīja Eleonoru Dūzi, kas atgriezās mājās pēc bezmiega nakts. “Viņš viss drebēja – šodien viņa priekšā bija tikai divi mērķi: Venēcija un sieviete, abi pavedinoši un noslēpumaini, mērķi, ko bija nogurdinājuši neskaitāmie pārdzīvojumi un kaisle un pārāk apdvesis viņa sapnis, lai tos varētu īstenot.”[15. Skat. D’Annuncio romānu “Uguns” (Il fuoco, 1900).] Jau vēlāk es uzzināju, ka bez daudzajiem māksliniekiem un prezidenta Džimija Kārtera Locanda Montin restorānu apmeklējis arī Brodskis – gluži kā itāļu filmas “Anonīmais venēcietis” galvenais varonis – pēckara eksistenciālisma Svešais. Bet manā Garbo ekskursijā mēs vēl līdz Montin nemaz nebūtu aizkļuvuši, pagaidām mums visiem lietusmēteļu kabatās būtu pa grapas pudelei, un es patiešām nezinu, cik ilgi tas varētu turpināties, jo kafejnīcu un bāru, kuros varētu būt bijis Brodskis, ir milzums, bet sēdēt vakaros kafejnīcā Florian uz S. Marco ir mazliet par daudz no manis prasīts – jau 1835. gadā krievu dzejnieks Pjotrs Vjazemskis rakstīja, ka mūzika no Marka laukuma kafejnīcām plēš pušu ausis. Jau manis pieminētajā krievu filmā “Pastaigas ar Brodski” filmētāji ar varoni apsēžas āra krēslos Marka laukumā un glums vijolnieks, ātri noteicis nacionalitāti, uzsāk mūzikas popuriju krieviem – pie “Katjušas” kļūst nelabi, un tu saproti kaunu, kas Brodskim mēdza uznākt no saviem bijušajiem tautiešiem... Turpat pie Sv. Marka laukuma sākas Riva degli Schiavoni, Slāvu krasts, visdzīvākā Venēcijas krastmala, ko citā vārdā sauc arī par Vergu krastu. (Slāvi šeit reiz nozīmēja dalmāciešu zvejniekus, kuri te meta savus tīklus, bet kādēļ to sauc par “vergu krastu”, es nezinu, taču šis otrs nosaukums krievos varētu nedaudz mazināt Slāvu krastmalas izsaukto lepnību.) Starp citām tur, aiz 1887. gadā Gabriēles D’Anuncio atklātā karaļa Vitorio Emanuēles bronzas tēla, atrodas viesnīca Londra Palace, kurā dzīvojis arī Brodskis, bet par galveno notikumu viesnīcas vēsturē tiek uzskatīta 4. simfonija, ko šeit, skatīdamies uz lagūnu, sacerēja Čaikovskis, vienlaikus rakstīdams brālim Modestam: “Teikšu tev par Venēciju, ka viņa man ir līdz riebumam pretīga. Tajā ir kaut kas nešķīsts, riebīgs, pie kā es nekad nepieradīšu.” Man tā vien liekas, ka Brodskis nav sevi apgrūtinājis ar staigāšanu pa Venēcijas muzejiem – pietika baznīcu –, jo citādi viņš taču būtu izmantojis Veronezes “Dievu pār Sv. Marka laukumu”, lai aprakstītu sevis pazaudētības un laimes sajūtu, kāda pārņem, atgriežoties šajā izredzētajā laukumā.

Lai gan es biju ieplānojis visdažādākās atrakcijas, ieskaitot kapsētas un Palazzo Mocenigo apmeklējumu – pilī pie Lielā kanāla, kur reiz bija dzīvojis Venēcijas tēla līdzautors Bairons, 1997. gada 21. jūnijā norisinājās bēru svinības pēc Brodska mirstīgo atlieku pārapbedīšanas Sanmikēlē –, nākošās ekskursijas dienas tā arī nepienāca, tādēļ es steidzos kompensēt zaudējumus, norādot adreses dažai labai tratorijai, kur mēdza iegriezties Brodskis:

Locanda Montin, Fondamenta Eremite, 1147.

Mascaron, Calle Lunga Santa Maria Formosa, 5225.

Trattoria Rivetta, Campo San Provolo.

Saskaņā ar leģendu, apbedīt Brodski Venēcijā ierosināja Sūzena Zontāga, sakot, ka Venēcija viņam ir ideāla vieta, jo tā neatrodas nekur.[16. Skat. Josifa Brodska biogrāfiju: Лосев Лев. Иосиф Бродский опыт литературной биографии. Москва: Молодая гвардия, 2006.] Bet arī pats Brodskis vairākkārt iedomājās par tādu iespēju – nomirt Venēcijā, [17. Skat. Svena Birkerta rakstu “Cilvēks, vārdā Džozefs” RL 2001. gada jūlija numurā.] kā to jau bija izdarījis Sergejs Djagiļevs, un gribēja tur tikt arī apglabāts, kā to vēlējās Igors Stravinskis – šiem blakus Sanmikēles kapsētas grieķu nodalījumā Brodski arī gribēja apglabāt, taču, tā kā Brodskis nebija pareizticīgs, viņš nonāca Sanmikēles evaņģēlistu kapos, metrus desmit no nicinātā dzejnieka Ezras Paunda un viņa sievas Olgas Radžas, kurus no Brodska nu šķir jau 19. gadsimta beigās mirušu mazu bērnu loks: septiņpadsmit dienas vecais Kurts Millers, četrus mēnešus vecais Redžinaldo Čārlzs Ingrams Fūte, četrgadīgais Ēdens Kosters un četrpadsmit dienas vecā Marija Brekene. Uz Brodska kapa uzstādīta neliela stēla, kuras otrā pusē iekalti romiešu dzejnieka Propercija vārdi “Letum non omnia finit” – “Ar nāvi viss nebeidzas”. Kādreiz aiz pieticīgā pieminekļa bija aizbāzta kladīte polietilēna vāciņos, kurā viesi ierakstīja savējos dzejoļus vai vienkārši uzšņāpa dažas rindas dzejniekam. Tagad kladītes vairs nav, toties mazā spainītī atrodas vesels žūksnis smilšainu pildspalvu, tukša bērzu degvīna pudelīte un sadriskāta Vitālija Šneidera dzejoļu grāmata “Sakritības zīme”.