Pārdomas, sasniedzot deviņdesmit gadu vecumu

2009. gada 31. maijs. Man paliek deviņdesmit gadu. Tuvojoties manai dzimšanas dienai, cilvēki mani apsveic tā, it kā es būtu kaut ko pa­­­veicis – teiksim, noskrējis maratonu aizsietām acīm. Varbūt tas nemaz nebūtu aplami – tādā veidā raksturot deviņdesmit gadus ilgo dzīvi. Tomēr vēl nekad mani nav apsveikuši par to, ka neko nedaru vai vismaz neko vairāk par ieelpošanu un izelpošanu. Tiesa, reizēm aiz apsveikumiem es nojaušu bailes vai vēlmi gūt apliecinājumu tam, ka viss būs kārtībā. Bailes ir īstas. Un viss būs kārtībā.

Pirms gada es tomēr kaut ko izdarīju. Es pametu savu Kolūsas avēnijas māju, kur bija daudz gaisa un gaismas un kur no mana kabineta pavērās skats uz zeltītajiem Bērklijas pakalniem, un pārvācos uz istabiņu sociālās aprūpes iestādē. Es pametu Kendru, savu tuvāko sešdesmit piecu gadu garumā, lai dzīvotu kopā ar cilvēkiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslos un cieš no depresijas vai Alcheimera.

– Es jau gadus piecus dzīvoju aprūpes režīmā, – es jokoju un norādu uz Kendru. – Viņa bija ap­­rūpētāja.

(Taču manas fiziskās vajadzības kļuva arvien lielākas, un tas sāka atsaukties uz viņas veselību, tāpēc arī man bija jāpārceļas.) Pirmā nakts pēc pārcelšanās bija dvēseles tumšā nakts. Reliģija paļaujas uz to veiksmīgo scenāriju, ko sauc par laimīgām beigām. Es joprojām tām ticēju, taču pēc pirmās nakts savā jaunajā mītnē nodomāju, ka laimīgās beigas nāksies atlikt līdz brīdim, kad būšu miris.

Taču pēc trim šeit pavadītām dienām viss kļuva labi un pieņemami. Pārcelšanās likās vien kā grāmatas lappuses pāršķiršana. Iepriekšējā lap­pusē es vēl biju Kolūsas avēnijā, bet šajā – esmu šeit, taču stāsts joprojām ir tas pats. Un, izrādījās, deviņdesmit gadu ir labs vecums, lai iegūtu jaunus draugus. Apkopējs Liņa kungs tikko izgāja no manas istabas, un – kāda sagadīšanās! – viņš Ķīnā bija uzaudzis netālu no vietas, kur uzaugu arī es. Mums ir brīnišķīgas sarunas ķīniešu valodā. Šodien Liņa kungs man pastāstīja, ka kultūras revolūcijas laikā (kad Mao lielījās, ka esot pilnībā iznīdējis badu) nevienam kokam nebija lapu, cilvēki tās plūca un ēda, lai remdētu izsalkumu.

– Liņa kungs, – es vaicāju, – vai jūs arī ēdāt lapas?
– Ak, Hjūston, man šķiet, ka esmu dzīvs, vai tad ne? Jā, es arī ēdu lapas.

Esmu dzirdējis cilvēkus sakām, ka uz pansio­nā­tiem dodas, lai nomirtu. Izskatās, ka es šajā iestādē esmu ieradies, lai uzmundrinātu apkārtējos. Es joprojām sāku katru dienu ar vingrošanu – ķermenim, reliģijas klasikas lasīšanu – prātam un lūgšanu – garam. Tā kā es vairs nespēju nostāvēt uz galvas (lai gan, ja osteoporoze mani salieks vēl vairāk, tas varētu notikt pats no sevis), fiziskos vingrinājumus esmu mazliet izmainījis. Tagad trīsdaļīgajai ķermeņa–prāta–gara rīta rosmei esmu pievienojis vēl ceturto praksi. Es pārcilāju prātā visus šejienes iemītniekus, apdomājot, kā es varētu uzlabot viņa vai viņas dienu.

Viņi ir ļoti mīļi, taču viņu stāvoklis nav diez ko spīdošs. Ēdamistabā gandrīz neviens nesarunājas, atskaitot vienu nerimtīgu pļāpu, kuru pārējie ignorē. Es izmantoju jebkādu tematu, lai aizsāktu sarunu:

– Misters Liņs man šodien pastāstīja, ka ķīniešu mitoloģijā šis ir Žurkas gads.

Kāds apjautājas, ko tas nozīmē, un drīz vien visi stāsta kaut ko par žurkām, un mēs esam uz viļņa. Mēs vienmēr esam uz viļņa; ja tikai mēs to zinātu. Izbijušam ķirurgam ir problēmas ar dzirdi, un es piedāvāju viņu iepazīstināt ar slavenu dzirdes speciālistu.

– Nē, nē, Hjūston, – viņš atbild, – paldies, bet man viss ir labi.

Es nesaprotu šādu attieksmi. Olivers Sakss ap­­galvo, ka kurlums nodala no sabiedrības vēl vairāk nekā aklums. Man tika veikta riskanta auss gliemežnīcas operācija dzirdes uzlabošanai, es gribu dzirdēt, ko runā ikviens, pat tas pļāpa. Tam ir nozīme, un tas man var palīdzēt kaut ko saprast.

Mūsu “Garīgo mirkļu” laikā tēvs Džeimss iz­­­manto kartīšu komplektu, kurā uz katras kartītes ir uzrakstīts kāds vārds. Viņš izvelk vienu vārdu, un katram jāpastāsta, ar ko konkrētais vārds aso­ciējas. Kad izvilka vārdu “skaistums”, uzreiz no­­domāju: Kendra! Šonedēļ tēva Džeimsa nebija, tāpēc es ieņēmu viņa vietu, no iedomāta komplekta es izvilku iedomātu kartīti ar vārdu “pa­­teicība”. Pateicību es pirms gadiem piecdesmit iemācījos no roši Kioto klosterī. Es varētu uztraukties par savām slimībām un būt bēdu sagrauzts vecs vīrs. Taču es par tām aizmirstu un brīnos, kā var būt tik laimīgs un ko es vispār meklēju sociālās aprūpes iestādē. Pateicība? Ja es kaut ko aizmirstu pieminēt vēstulē, bet atceros to, vēl pirms esmu vēstuli iemetis pastkastītē, es jūtos pateicīgs. Diena dzied savu dziesmu no mazām svētlaimes notīm. Vannas istabā vai liftā es čukstu pie sevis:

– Dievs, tu esi tik labs pret mani, – es to pasaku trīsdesmit piecas vai četrdesmit reizes dienā. Šķiet, ka man beidzot ir sava mantra.

“Dievs, tu esi tik labs pret mani.” Pēc dzīves, kas pavadīta, studējot un mācot, un rakstot, pētot, pārdomājot un filozofējot, kraujot zināšanas uz zināšanām, beigu beigās tas ir kļuvis tieši tik vienkārši.

Cilvēki man uzdod tādus jautājumus kā:

– Vai jūs joprojām nodarbojaties ar hinduismu? – vai:
– Kādu lomu jūsu dzīvē patlaban ieņem bu­­disms?

Ko lai es atbildu? Es par dažādām reliģijām esmu aizmirsis vairāk, nekā esmu zinājis. Viss, kas palicis no manām reliģiju studijām... esmu es pats.

Mans tēvs visu redzēja vai nu baltu, vai melnu, pareizu vai nepareizu. Kad mēs ar Kendru tikko bijām apprecējušies, es reiz vēroju, kā viņa ziež ievārījumu uz grauzdiņa, un atkārtoju sava tēva kritiskās pamācības:

– Uz pirmā grauzdiņa – nekādu ievārījumu. Tikai uz otrā.
– Bet es ēdīšu tikai vienu, – Kendra atbildēja.

“Ak tā,” es apjucis nodomāju.

– Nu, tādā gadījumā laikam drīkst arī uz pirmā.

Sešdesmit pieci gadi, ko esmu nodzīvojis kopā ar Kendru, man palīdzējuši pārvarēt šos despotiskos uzskatus un atbrīvoties, lai vienkārši būtu.

Reliģija māca, ka mūsu zemes dzīve jāizmanto, lai pārvērstos. Budisms apraksta trīs prāta in­des, ar ko mēs sevi indējam, – iekāri, naidu un maldus –, taču šīs indes iespējams pārvērst trīs svētībās. Kendra uzreiz atzina, ka viņas “inde” ir naids, bet, naidu attīrot, tas pārvēršas vērīgumā, un Kendra ir kļuvusi par pašu vērīgāko cilvēku, ko pazīstu. (Kad biju Danforta stipendiju komisijā, es stipendiju pieteikumus devu viņai; viņai piemita kāda maģiska sestā maņa, nosakot labākos kandidātus.) Vai uzminēsiet, ar ko biju saindēts es? Es, kurš gribēja izcelties starp visiem citiem jau koledžā, kurš vienmēr tiecās pēc jaunas pieredzes, kurš priecājās par jebkuru, pat nelielu atzinību? Taču budisms saka, ka, iekāri attīrot, tā kļūst par stipru ticību. Uzsākot desmito gadu desmitu uz zemes, mana ticība šķiet tikai pieaugam; tā nav pretrunā ar pieredzi, bet drīzāk tajā balstās.

“Trīsdesmit gadu vecumā” – tā runā gudrais Konfūcijs – “es nostājos pats uz savām kājām. Četrdesmit gadu vecumā mani vairs nenomāca šaubas. Piecdesmit gados es sapratu Debesu gribu. Taču tikai sešdesmit gados es beidzot varēju darīt, ko gribu, nenomaldoties no ceļa.” Iespējams, man vajadzēja nodzīvot deviņdesmit gadus, lai saprastu, ka pati dzīve ir ceļš.

Un kādu dienu ceļš beigsies. Es domāju par savu skaisto meitu Kārenu un viņas priekšlaicīgo nāvi. Pēc viņas nāves kāds intervētājs man vaicāja – es joprojām dzirdu viņa jautājumu:

– Vai jūs joprojām ticat, ka Dievs ir pilnīgs?

Nē, kad Kārena gulēja uz nāves gultas, es vairs neredzēju ne taisnīgumu, ne pilnību. Vai varbūt es tomēr to sajutu, caur asarām redzot, cik varonīgi mūsu meita sagaidīja savas beigas. Savas dzīves pēdējā dienā – kad sarkoma jau bija izplatījusies pa visiem viņas orgāniem, izraisot mokošas sāpes, – viņa man teica:

– Man nav par ko žēloties. Es esmu mierā.

Viņas pēdējie vārdi bija par jūru, kas viņai simbolizēja dzīvi: viņa varot sajust tās smaržu, viņa teica, tā esot tik tuvu. Viņas varonīgā nāve, kurā nebija rūgtuma, varbūt arī nestiprina manu pilnības sajūtu, tomēr vairo manu bijību. Kārena vai kāds cits, ar kuru atgadījies pats ļaunākais, mums neļauj sūdzēties par savu dzīvi. Gara cēlumu tēvs iemācījās no meitas.Sokrats filozofiju dēvēja par gatavošanos mirt. Esmu šo izteikumu visādi apdomājis, netikdams gudrs, ko Sokrats ar to īsti domājis. “Fai­donā” viņš apgalvo, ka nāve būs vai nu mierpilns miegs, vai arī cildenu dvēseļu satikšanās labākā pasaulē, tāpēc – no kā bīties? Atceroties piemēru, ko sniedza Kārena, domāju, ka nāve mani vairs nespēj šausmināt. Varbūt galu galā es arī esmu nodarbojies ar filozofiju tā, kā to bija iecerējis Sokrats.

Kā es vēlētos nomirt? Grāmatas “Atgriešanās pie gara” autors, mans draugs Mārtins Lingss, savu pēdējo grāmatu uzrakstīja, būdams vēl ve­­cāks, nekā es esmu tagad. Mārtins, aizrautīgs dārznieks, iegāja savā dārzā, noplūca neparasti skaistu ziedu un ielika to vāzē. Un tūlīt pat vienkārši pakrita – adieu. Tomēr cilvēki apgalvo, ka to, kā un kad mirt, izvēlēties nevar. Taču es zinu divus cilvēkus, kuri izvēlējās. Kioto klostera abats, dodoties pensijā, pārvācās uz sīku būdiņu, uz kuru viņš kādu dienu sasauca mūkus un paziņoja, ka plāno mirt nākamajā piektdienā.

– Tu nedrīksti! – viņi izsaucās. – Piektdien sākas Obon![1. Obon – trīs dienu mirušo atceres svētki Japānā.]

Obon ir tas rosīgais laiks, kad klosterī viesojas atbalstītāji un apkaimes ļaudis; abata nāve būtu lieks traucēklis. Paklausot mūku iebildumiem, mans draugs pārcēla miršanu uz nākamo mēnesi. Man nav cerību viņu atdarināt, taču es tik un tā no viņa mācos. Mūsu ierastās bailes un iedomas par nāvi var arī nebūt nekas vairāk kā iedomas, kam mazs sakars ar realitāti.

Cilvēki jautā man, reliģiju profesoram:

– Kas notiek, kad mēs nomirstam?

Katru reizi es iedomājos par mācekli, kurš to pašu jautāja dzena skolotājam.

Māceklis:
– Kas notiek, kad mēs nomirstam?
Skolotājs:
– Es nezinu.
Māceklis:
– Bet jūs esat dzena skolotājs!
Skolotājs:
– Taisnība. Nudien taisnība. Bet es neesmu miris dzena skolotājs.

Es neesmu miris reliģiju profesors – pagaidām. Un tomēr daudziem no mums ir nepārbaudīti vai neapzināti pieņēmumi par to, kas notiek pēc tam, kad pametam šo mirstīgo apvalku. Kaut arī neviens no mūsu pieņēmumiem nav pierādāms, varētu būt, ka pastāv iemesls, kāpēc mēs tos izdomājam. Tad nu paņemiet krēslu, apsēdieties, un es jums pastāstīšu, kas, manuprāt, notiek pēc nāves.

Čārlzs Tārts no Kalifornijas Universitātes Psiho­loģijas departamenta ir veltījis visu karjeru tam, lai pētītu gaišredzību, telepātiju, psihokinēzi un ārpusķermeņa pieredzi. Es viņam jautāju, vai, viņaprāt, viņa apziņa pārdzīvos ķermeņa nāvi.

– Jā, noteikti, – Čārlzs atbildēja, tikai nezināja, vai viņš (vai tas) to joprojām pazītu kā savu apziņu. Čārlza atbilde liek uzdot jautājumu: ja mēs turpinām dzīvot pēc šīs dzīves beigām, vai mēs a) turpinām dzīvot kā indivīdi vai b) izšķīstam kaut kamī lielākā (“dievišķajā”)? Šrī Ramakrišna izvēlējās vai cerēja uz pirmo iespēju:

– Es gribu izgaršot cukuru. Es negribu būt cukurs.

Savā grāmatā “Kāpēc reliģijai ir nozīme” es iz­­teicu minējumu: mēs katrs pats drīkstam izvēlēties, kuram variantam dot priekšroku.

Es atļaujos to iztēloties poētiski. Pēc tam, kad pametīšu šo ķermeni, es joprojām apzināšos savu veco dzīvi un paradumus, joprojām raizēšos par Kendru, meitām Gaēlu un Kimu un citiem cilvēkiem, kas darbojās manā zemes dzīvē. Tomēr pienāks diena, kad neviens no dzīvajiem nebūs dzirdējis par Hjūstonu Smitu, nemaz nerunājot par viņa pazīšanu. Kāda tad vēl būs jēga man šeit uzturēties? Es uzgriezīšu muguru sev dārgajai pasaulei un pievērsīšos kam interesantākam: svētlaimīgajam skatījumam[2. Svētlaimīgais skatījums – kristīgajā teoloģijā: tieša sa­­skarsme starp Dievu un atsevišķu cilvēku, kurš saņēmis pil­­nīgu glābšanu un ir debesīs.]. Kamēr vien palikšu saistīts ar savu individualitāti, es apzināšos, ka tas, kurš priecājas par šo skatījumu, ir Hjūstons Smits. Pēc svārstīšanās turp un atpakaļ – te priecājoties par saulrietu, te priecājoties par Hjūstonu Smitu, kurš priecājas par saulrietu, – es, būdams mistiķis, tomēr došu priekšroku visu aptverošam saulrietam. Pēdējais sevis apzināšanās zars nolūzīs. Putns izlidos brīvībā.Drīz pienāks laiks teikt ardievas. Ļaujiet man beigt turpat, kur sāku, – atvadīties no mātes un tēva. Mana māte savus pēdējos gadus pavadīja pansionātā Springfīldā Misūri, kur viņa joprojām bija tikpat apbrīnojama kā vienmēr. Kaut arī gandrīz akla, viņa, skaitot durvis un atrodot īstās, devās apciemot pansionāta iemītniekus, kuri bija piekalti gultai, lai viņus mierinātu un uzmundrinātu. Toreiz es biju spēku pilnbriedā un uzstājos ar lekcijām visā valstī, un, kad vien man bija jāuzstājas netālu no Springfīldas, es allaž viņu apciemoju, taču ciemošanās bija īsas, jo es vienmēr steidzos. Ja es grasījos doties prom jau nākamajā dienā, māte slēpa savu vilšanos, vismaz mēģināja to darīt. Tagad es atdotu jebko, lai varētu vēlreiz ieiet viņas istabā un teikt:

– Mammu, zini ko? Šoreiz es palikšu uz ilgu laiku.

Mans tēvs tad jau bija miris. Mūsu ģimenē nekad netika teikts “es tevi mīlu”. Viņš atļāvās man teikt vienīgi:

– Hjūston, mēs ar tevi ļoti lepojamies.

Kad, viņu apciemojis, grasījos doties prom, viņš ar pirkstu norādīja uz savu vaigu, un es viņu tur noskūpstīju. Tagad es vēlos, kaut būtu to pateicis, un pateicis no visas sirds:

– Tēt, es tevi mīlu, vienmēr esmu mīlējis un vienmēr mīlēšu.

Un ardievu arī tu, dārgais lasītāj. Es nerakstīju akadēmiska pienākuma dēļ; tā bija mana kaislība un mans patvērums. Kaut arī mēs nekad neesam tikušies, tu man biji kā draugs, par kuru iedomājoties, es izdarīju labāko, ko spēju.Es pieļauju, ka dramaturgs ilgi ņemas ar lugas pēdējiem vārdiem, līdz ar kuriem jānolaižas priekškaram. Mani pēdējie vārdi – cik raksturīgi man – ir nevis viena, bet gan trīs nobeiguma frāzes; es atlieku priekškara nolaišanu, nevarēdams izlemt, kurš noslēgums ir labākais.

Pirmais: es atkārtoju britu rakstnieces Eliza­be­tes Pakenamas (romānistes Antonijas Frei­zeres māte) pēdējos vārdus:

– Cik interesanti, cik tas viss bija interesanti.

Otrais: tas patiesībā ir novērojums. Jo vecāks es kļūstu, jo šaurāka un caurspīdīgāka kļūst robeža starp mani un ne-mani. Es atskatos uz ceļiem, ko esmu gājis, un domāju – tas esmu es. Es paskatos pāri galdam uz Kendru, manu sievu sešdesmit piecu gadu garumā, un domāju: tas esmu es. Es jūtu savu gurna transplantu un domāju: tas esmu es. Bērnišķīgais es pret citiem kļūst par brieduma es un cits, kas visbeidzot kļūt par es kā cits.

Trešais: es tomēr izlēmu, kā beigt. Svētais Jānis Zeltamute, kad viņu rāva gabalos, esot izsaucies:

– Slava, slava par visu! Paldies, paldies par visu!

Es izbaudu šos vārdus prātā, izritinu tos uz savas mēles un atkārtoju kā pats savus:

– Paldies par visu! Lai slava par to visu!

Epilogs Hjūstona Smita grāmatai Tales of Wonder.
Adventures Chasing the Divine, 2009

RL mājaslapā lasāma Arņa Rītupa saruna ar Hjūstonu Smitu Ezoteriskais rieksts.