Kirils Kobrins

Parastais stāsts

“Lielākā daļa planētas iedzīvotāju ir vīlušies kapitālismā un tirgus ekonomikā, taču nenožēlo arī Padomju Savienības sabrukumu, liecina BBC aptauja, kas veikta 27 pasaules valstīs. Turklāt PSRS sabrukumu Ēģiptē nožēlo vairāk nekā Krievijā vai Ukrainā. Tikai 11 % aptaujāto uzskata, ka pašreiz tirgus ekonomika funkcionē normāli un nav nepieciešamības ieviest lielāku valsts kontroli. Bet vairāk nekā puse respondentu, 51 %, domā, ka kapitālisma problēmas būtu jārisina ar lielāku regulējumu un reformām.”

Delfi, 2009. gada 9. novembrī

Atļaušos sākt ar personisku stāstu. Man kapitālisms sākās 1992. gada 2. janvārī, kad es, atgriezies no laukiem, kur kopā ar ģimeni sagaidīju Jauno gadu, devos uz veikalu pēc pārtikas. Tas notika Gorkijā, pilsētā, kurai ar šo nosaukumu vēl bija lemts pastāvēt tikai dažus mēnešus. Pilsētas un visas valsts iedzīvotājiem aiz muguras bija vairāki pusbada “talonu epopejas” gadi – talonus izsniedza visām daudzmaz nepieciešamajām precēm: šņabim, olām, gaļai, tabakai, cukuram utt. Veikali tolaik tīrībā laistījās – no tiem bija aizbēguši pat tarakāni, glābjoties no bada. Un, lūk, 1992. gada 2. janvārī es ieeju veikalā. Nē, nē, es biju pilnīgi skaidrā, taču kādu brīdi man šķita, ka man sākušies dzēruma murgi. Tur, kur tīrībā bija mirdzējis tukšums, uz tiem pašiem plauktiem, kas bija aizmirsuši pat sviesta vai zivs smaržu, atradās ĒDAMAIS. Protams, tagad mēs ar nicinājumu paskatītos uz tām cūku taukiem klātajām Poltavas desām un pieticīgo Kostromas sieru, kura garša atgādināja sālītas ziepes. Taču toreiz... Nepaspēju es atgūties no pirmā šoka, kad mani tūlīt pat ķēra otrais – es paskatījos uz cenām. Pēc dažiem mirkļiem es jau biju aprēķinājis, ka ar manu asistenta algu pietiks pusducim rupjmaizes kukuļu. Tā manā dzīvē ienāca kapitālisms.

Es šo to atgādināšu tiem, kas jau labi aizmirsuši tos laikus, bet īpaši tiem, kas 1992. gada janvārī jau dzīvoja pavisam citā valstī. Tūlīt pēc PSRS sabrukuma Jegora Gaidara demokrātiskā valdība ķērās pie tirgus reformām; pirmā no tām bija tā saucamā “cenu liberalizācija”. Tikko valsts pārstāja jaukties cenu veidošanas procesā, nav saprotams, no kurienes, no tirgus pagrīdes slepenā melnā maisa dienas gaismā, uz bijušo padomju veikalu letēm izgāzās tiem laikiem nedzirdēts daudzums visvisādu labumu – bet jau par pavisam citām cenām. Es tā arī līdz pat šim laikam nespēju atbildēt uz vienu parastu jautājumu: kur visi šie produkti atradās mēnesi, gadu pirms tam? Kur tos – arī tādus, kas ātri bojājas – glabāja, gaidot ĪSTAS TIRGUS EKONOMIKAS signālu? Atbilde uz šo jautājumu ir tikpat sarežģīta kā mēģinājums noskaidrot, kurš nogalināja prezidentu Kenediju. Patiesību mēs neuzzināsim nekad.

Un tā, brīvība pie mums atnāca kopsolī ar tukšu maciņu, vēlāk – ar verdzību ofisos, globalizāciju, ierasto sociālo saišu sairumu, dekvalificējot miljoniem ļaužu, kas bija apmācīti deldēt bikšu dibenus zinātniskās pētniecības institūtos, bet vienlaikus bija spiesti vest lētas ādas jakas un džinsus no Turcijas uz Krasnodaru. Pēc tam bijušās PSRS iedzīvotājiem paskaidroja, ka visām šīm nelaimēm nav nekāda sakara ar žilbinošo kapitālistisko nākotni, ka “Rietumos” kapitālisms ir citāds – kulturāls, mīksts, civilizēts, piesūcināts ar “ zviedru tipa” sociālismu. Taču tās izrādījās pasaciņas. Kapitālisms visur ir viens un tas pats: tas ekspluatē, pazemo indivīdu un sīko biznesu, efektīvi strādājošos uzņēmumus aizvieto ar idiotisko outsourcing[1. Outsourcing ir pakalpojuma – tāda kā produkta veidola veidošana vai ražošana – nodošana trešajai kompānijai.]. Tagad tu ciet ne vien kā cilvēks, kurš uz ofisa Moloha altāra ik dienas ziedo astoņas, deviņas stundas, bet arī kā patērētājs, kurš interneta ievilkšanas īpatnības savā (teiksim) Londonas dzīvoklī skaidro ar cilvēku, kas sarunai ar tevi noalgots Mumbajā. Labāk nav arī citās jomās, kas – sekojot 19. gadsimta tradīcijai, Maksa Vēbera pārdomām un Hajeka apgalvojumiem (pēdējais jau ir pagājušā gadsimta autors) – visciešākajā veidā saistītas ar “tirgus ekonomiku”.

Ar demokrātiju ir tādas pašas nelaimes. Katrs nākošais Francijas premjers vai prezidents sūta iepriekšējo uz apsūdzēto sola. Amerikā prezidentu ievēlē ar dīvainu mahināciju palīdzību štatā, kuru vada nākošā Savienoto Valstu vadītāja brālis. Vācijas kanclers praktiski iestājas dienestā pie krievu naidniekiem. Vienā Centrāleiropas valstī varu dala dvīņi, kurus nevar nosaukt pat par “nacionālistiem”, jo šis vārds viņu gadījumā ir daudz par vāju. Citas Centrāleiropas valsts prezidents braukā pa pasauli par joprojām tās pašas krievu naftas kompānijas naudu un spriedelē par tēmu “Globālā sasilšana – blēžu un avantūristu izgudrojums”. Pēdējos desmit gados “demokrātiskā pasaule” izraisīja grandiozu asiņainu karu, faktiski tā bija intervence, un, lai to sāktu, divi augstākā līmeņa valstu līderi vienkārši apšmauca godājamo publiku. Visbeidzot visu piebeidza krīze: bankas izputēja, rūpnīcas tika slēgtas, bet viens no galvenajiem finanšu dūžiem vienkārši izrādījās parasts blēdis un iesēdās uz visu atlikušo mūžu cietumā. Vai kādam patīk šitāds kapitālisms?

Nevienam. Taču arī tukši veikalu plaukti nav nekas patīkams. Un vēl pretīgā ideoloģiskā smadzeņu skalošana ik dienu, telefona sarunu noklausīšanās, stulbie lozungi, teiksim, klasiskā tautoloģija “Ekonomikai jābūt ekonomiskai!” Pretīgi un riebīgi. Labi tomēr, ka tas viss beidzies. Un, lūk, šeit uzreiz rodas divi jautājumi: teorētiskais un psiholoģiskais. Atbildējuši uz tiem, mēs sapratīsim, kāpēc vieni un tie paši cilvēki priecājas par sociālisma sabrukumu un nemīl kapitālismu.

Saistība starp “sabiedrības demokrātisku iekārtu” un “tirgus ekonomiku”, patiešām, pastāv. Taču tai ir vēsturiski noteikts raksturs; citiem vārdiem sakot, sākums un gals. Šī saistība izveidojās galvenokārt anglosakšu valstīs. Pēc tam – ar nopietnām modifikācijām – izplatījās dažās Eiropas un Ziemeļamerikas valstīs. Šī saistība nav ontoloģiska; Tālo Austrumu un Dienvidaustrumu Āzijas valstīs, piemēram, tirgus ir, bet demokrātijas – nav. Citās valstīs demokrātija ir nu vienkārši ideāla, bet tirgus ekonomika iedzīta pašos stingrākajos valsts iejaukšanās un kontroles rāmjos. Citiem vārdiem: cilvēki, kas pirms 20 gadiem lauza Berlīnes mūri, negribēja vis sēdēt ofisā, bet gribēja iznīcināt Štāzī. Vai arī otrādi – sapņoja par kārtīgu šopingu, bet savas tiesības bija gatavi nodot kādam citam. Pirmie ir šodienas disidenti, kreisie, antiglobālisti un tamlīdzīgie. Otrie – Putina/Medvedeva Krievijas klusējošais vairākums. Dabiski, kad sistēma “ofiss-kredīts-šopings-ofiss” ieķīlējas, kā patlaban krīzes dēļ, tad neapmierināti izrādās ne tikai pinkainie kreisie, bet arī viskārtīgākie mietpilsoņi.

Arī psiholoģiskais iemesls ir itin vienkāršs. Laužot mūri, gaidīja kaut ko labāku, mūžīgos svētkus, šķīstot kokakolai un skanot “Pārmaiņu vējam” Skorpionu izpildījumā. Bet nākošajā dienā izrādījās, ka dzīve turpinās, ka cilvēkiem mūra tajā, rietumu pusē, ir savas darīšanas, kas ne par matu nemainījās no fakta, ka komunisma vairs nav. Un šiem cilvēkiem kaut kādā ziņā ir nospļauties par tiem, kas saņēmuši “atbrīvojumu” no vēstures. Lūk, šeit arī sākas jauns sižets: no nedrošības uz bailēm, no bailēm uz skaudību, no skaudības uz naidu. Mūri salauza pirms divdesmit gadiem, bet dzīvot nākas pašreiz.

Citiem vārdiem, pirms divdesmit gadiem tiem, kas atradās mūra austrumu pusē, beidzās nenormālā, mākslīgā, histēriski uzskrūvētā dzīve, kas tai pašā laikā bija pelēka. Un sākās normāla dzīve – ar bailēm zaudēt darbu, ar savu sadzīvi, kredītiem, ofisu katorgu utt, tas ir, pelēka. Noskaidrojās, ka dzīve vispār ir lielākoties peles krāsā, tikai šīs pelēkās krāsas sastāvs ir dažāds. Sociālisma gadījumā pelēkā krāsa – tas ir izbalējis sarkanais, asins krāsa, nobārstīta ar smirdīgo padomju cigarešu pelniem.

Raksts no Decembris, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela