Paralēlās pasaules

„Es domāju, ka būs saturiska maiņa laikmetīgajā mākslā,” uzskata Sotheby's mākslas eksperts Robertsons. „No tirgus aiziet popmāksla un konceptuālā māksla, kuru neviens nesaprot, pat ne pats autors. Tuvo Austrumu un Āzijas mākslinieku nopietnā arodmācība ietekmēs arī Rietumu pasauli. Aroda iemaņas atkal atgriezīsies apritē. Rietumos ir mākslinieku paaudze, kuri nespēj uzstiept audeklu, nespēj uzgleznot aktu, ainavu, kuriem nav proporciju izjūtas un kas nespēj darīt neko!”

Ir, nr. 40, 2011. gads  

Robertsona kungs runā par Rietumiem un Austrumiem. Tātad par Vīni, Londonu, Ņujorku, Pekinu, Deli. Viņa koordināšu sistēmā nav kontinenta puses – nav Varšavas, Prāgas, Zagrebas, Budapeštas. Protams, ka nav Rīgas. Protams, ka nav Maskavas.

Esmu pārliecināta, ka par spīti latviešu tieksmei pašnoniecināties, izglītība Latvijas Mākslas akadēmijā ir lieliska, gluži tāpat kā Tallinas mākslas skolā vai Prāgas vairākās mākslas akadēmijās. Maskavas mākslas dzīve man šobrīd šķiet interesantāka nekā lielākajā daļā Rietumeiropas valstu galvaspilsētu, savukārt izcilajā 2010. gadā Pirmajā industriālajā laikmetīgās mākslas biennālē Jekaterinburgā (padomju laikā – Sverdlovskā) nemanīja nekādu konceptuālisma norietu, gluži otrādi – saturiski un formāli jaunas iespējas. Tas, ka Robertsona kungs nav pamanījis kontinenta pusi, nenozīmē, ka šī kontinenta ar visām tradīcijām vienkārši nav.

Izskatās, ka Robertsona kungs dzīvo pasaulē, kurā neinteresējas par manējo, es savukārt dzīvoju paralēli Robertsona piesauktajam „tirgum”. Ir izdevies nodzīvot relatīvi garu dzīvi, veltot dzīves lielāko daļu mākslai, tā arī nesaskaroties ar Robertsona piesaukto tirgu. Mani neinteresē Rīgas Swedbank, uz kuru bija aicināts Robertsona kungs, viduvējā kolekcija, kurai laikam būtu jāreprezentē vietējais „mākslas tirgus”. Mani interesē māksla, kuru man nekad nav gribējies svērt tirgus kategorijās.

Minēšu dažus piemērus. Izcilajai fotogrāfei Zentai Dzividzinskai tikai tagad pirmo reizi par Norvēģijas finanšu instrumenta līdzekļiem nopirka vairākus foto darbus topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijai. Vai no tā, ka viņa ir bijusi ārpus tirgus attiecībām un visdrīzāk arī paliks ārpus tām, viņas darbi būtu mazāk labi vai konceptuāli? Tirgus piesaukšana mazā valstī dažkārt var kļūt pat mākslai naidīga. Vai tirgus var regulēt Alvja Hermaņa „Garo dzīvi”? Vai tirgus var regulēt specifiskas un dārgas dokumentālās filmas?

Naidīgi mākslai savos izteikumos parasti ir tie neizglītotie ļaudis, kuri pelna milzu summas popkultūras laukā (un uzskata, ka tādu naudu var pelnīt jebkurš mākslas darbinieks) vai tie, kuri uzskata, ka maza valsts var iztikt bez savām dotējamām izrādēm, bez savas operas, teātriem un nekomerciālas mākslas institūcijām.

Savukārt runājot par vizuālo mākslu, tā vien šķiet, ka par Robertsona vārdiem gauži sapriecāsies tie, kuri man neizprotamu iemeslu dēļ gadiem ir kultivējuši tādu kā iekšējo naidu pret laikmetīgo mākslu visās tās izpausmēs. Tagad varētu iet demonstrācijās pret Kultūras ministrijas lēmumiem par Latvijas līdzdalību Venēcijas biennālēs, turot rokās lozungus ar Robertsona citātiem par konceptuālisma nāvi.

Kādēļ savulaik Džordžs Soross finansiāli atbalstīja Austrumeiropas nekomerciālās mākslas aktivitātes? (Pat Ventspilī – pilsētā, no kuras Sorosa fondam skanējusi vislielākā kritika, ar Sorosa mūsdienu mākslas centra līdzdalību 1999. gadā notika liela laikmetīgās mākslas izstāde „Ventspils. Tranzīts. Termināls.”) Skaidrs, ka bez toreizējā Sorosa Mūsdienu mākslas centra darbības Latvijā mēs būtu nolemti daudz lielākam provinciālismam Eiropas nomalē.

Tirgus nav nekas ļauns, taču nelielās nacionālās valstīs tirgus nekad nespēs „regulēt” mākslas apriti. Lai to nodrošinātu, pastāv nekomerciālās mākslas institūcijas (Laikmetīgās mākslas centrs, RIXC un citas), tādēļ ir Valsts Kultūrkapitāla fonds, tādēļ ir muzeji un Latvijas līdzdalība Venēcijas biennālē.

Labklājības sabiedrībās, kādas ir Rietumos, un ļoti lielu līdzekļu koncentrācijas gadījumos, kā tas ir Austrumos, ir nopietna naudas aprite, kurā tiek „ierauti” arī daudzi vāji mākslas darbi. Uz šīs milzīgās mākslas masas piemēra izdarīt secinājumus par konceptuālisma norietu ir tas pats, kā savulaik, pēc fotogrāfijas izgudrošanas, piesaukt glezniecības nāvi.

Tieši tirgus dzenulis, arvien lielāka autoru skaita iekļaušanās globālajā apritē liek izdarīt aplamus vispārinošus secinājumus. Gan Rietumeiropā, gan Austrumeiropā, gan Āzijā lielum lielais vairākums mākslas darbu ir vāji, un te pie vainas nav amatniecības trūkums Rietumu augstskolās. Talantīgs jauns cilvēks apgūs arodu jebkuros apstākļos, netalantīgam nepalīdzēs neviena skola.

Neviens nestrīdas, ka arodu jāprot, labāk jau prast nekā neprast zīmēt.

Strīdēties vajag par kaut ko citu. Proti, par to, vai tiešām pastāv kāda specifiska Āzijas laikmetīgā māksla ar noslēgtu mākslas vidi. Šis apgalvojums globalizācijas apstākļos pats par sevi ir kuriozs, savukārt laikmetīgā māksla, lai kādi būtu tās vietējie motīvi un lokāli iekrāsota stilistika, tomēr ir Rietumu sabiedrības fenomens.

Robertsona kungs to nav pamanījis. To gan ir pamanījuši krievi, kurus atkal nav pamanījis Robertsona kungs. Ja lasām 2007. gada Maskavas izstādi „Verju” („Ticu”) pavadošo tekstu grāmatā „Ksenija”, sarunā starp Oļegu Kuļiku un Dmitriju Prigovu noskaidrojas tas, kas bijis izsenis zināms tāpat: „Jebkurā gadījumā, lai kā pret to attiektos, tas, ko mēs saucam par kultūru, pašreizējo kultūru, ir formējies tieši Rietumu kultūras iespaidā”.

Izstāde „Ticu”, kas norisinājās viņu mākslas centra Vinzavod milzu pagrabā 2007. gadā, tika pieteikta kā mākslinieciskā optimisma projekts. Desmitiem mākslinieku sēdēja zem augstajām un aukstajām pagraba velvēm un Oļega Kuļika (šoreiz kuratora) vadībā gada garumā runāja par ticību. Visbeidzot, kad izstāde bija gatava, Kuļiks uzrakstīja: „Laikmetīgajai mākslai pieraksta aktualitātes un radikālo jēgas meklējumu reputāciju, kaut arī šī pozīcija ir sevi izsmēlusi. Ir pienācis laiks uz cilvēku un pasauli apkārt paskatīties nevis caur kārtējo modernās filozofijas prizmu, bet ar laikmetīgajai mākslai principiāli jaunu cilvēka skatījumu, kurš tic dzīvei visās tās izpausmēs.”

Kuļiks domā precīzāk nekā Robertsons, jo vispār – domā. Viņš saredz problēmas cilvēku un mākslinieku attieksmē, kas nav tas pats, kas konceptuālisma noriets.