Par mākslu un figūrām uz jumta

Visticamāk, ka citiem cilvēkiem ir citādi, bet es savos dzīves jēgas meklējumos ikdienā esmu kūtrs un neizvēlīgs radījums. Pārsvarā tamlīdzīgas pārdomas rosina ciešanas vai māksla, retāk atceroties par tādu bezmaksas psihoterapiju kā lūgšanas. Pirmais un pēdējais tātad attiecas uz privāto dzīvi, bet māksla gan ir publisks pasākums. Tāpēc labprāt dalīšos rudenīgi drebinošos piedzīvojumos tepat Rīgā, rūpnīcas VEF teritorijā sarīkotajā izstādē “Es mirstu (es dzīvoju)”.

Izstāde notika topošā mākslas centra telpās, kuras vēl nav samaitājis remonts un ērtības. Gan pagājušā gada izstādei “Brīnišķīgais ceļojums”, gan šai, kas esot iecerēta kā tās turpinājums, piestāv fiziskas neērtības – stāvas kāpnes, svilpojošs vējš un aukstas betona grīdas. Arī tas, ka iecerētais centrs tikai top, piešķir mākslas uztveri veicinošo ilgu un cerību niansi. Kāda kolēģe savulaik uzskatīja, ka īpaši mākslas uztveri stimulējot paģiru saasinātais jūtīgums. Tomēr paģiras grūti ieplānot kā skatītāju stimulantu, tāpēc šoreiz noder tumsa un aukstums.

Industriālas, vēlams kādu laiku neizmantotas vides pievilcība mākslinieku un kuratoru acīs ir veca lieta. Veca un ļoti iedarbīga. Un šķiet, ka iedarbību ilgtermiņā tikai vairo neveiksmes ēku un teritoriju iegūšanā, jo arī tas piešķir romantisku gaisotni un tādu kā ekskluzivitāti izstādēm un pasākumiem, kas vairs nekad tur un tā nenotiks. Šis droši vien ir slikts mierinājums Kasparam Lielgalvim, kas pašlaik vienā no VEF korpusiem attīsta mākslas centru. Un var jau būt, ka viņam paveiksies piepulcināt savu lolojumu apakšstaciju, sūkņu staciju, dzelzceļa staciju un rūpnīcu rindām, kas glīti iegulstas Eiropas pilsētu noteikti apmeklējamo vietu sarakstos un kartēs. Kaut kādā ziņā jau ir cēli un pat racionāli izmantot šīs vietas jeb dot tām otru iespēju dzīvot, lai kalpotu kultūrai un mākslai. Tomēr ir mākslas darbi, kurus nekādi nevaru iztēloties pienācīgi darbojamies piegludināta un piejaucēta bijušā raupjuma apstākļos.

Arī Andas Lāces darbs “Nirējs un priekšvadņa figūra”, ko uztvēru kā tādu izstādes idejisko centru, virsotni, vai abus kopā, diez vai sagādātu īpašo pārdzīvojumu, ja nolemtība, iznīcība un slapjās lapas nemētātos tur visur apkārt un nepiešķirtu darbam vajadzīgo eksistenciālo izjūtu fonu. Tagad, nu jau pēc kāda laika šķiet, ka tieši Anda Lāce vainīga pie tā, ka izstāde paliks atmiņā nevis kā kārtējais, bet ārkārtējais pasākums. Kritiski raugoties, darbs sastāv no, lūk, kā – uz vienām no sānu trepēm, kas ved uz ekspozīcijas otro un trešo stāvu, pie sienām parādās mazas mazītiņas, gandrīz monohromas glezniņas (ja arī tur ir kādas krāsas, tās nevar saskatīt). Tad, kāpjot augstāk, lasām dīvainus tekstiņus rokrakstā, visu laiku par kaut kādu kuģi, tā priekšgalu un vispār tā suicidāli. Vienā no mazajām glezniņām maziņš cilvēciņš no tādas kā kraujas tūlīt metīsies kaut kur lejā. Tikai pēc tam, atpakaļceļā uztvēru tekstiņos tiešu aicinājumu “salikt rokas un lidot, ienirt, iegremdēties vieglumā”. Pēc tam arī māksliniece stāstīja, ka drusku baidījusies, vai kāds skatītājs viņas rakstītās poētiskās norādes neuztvers burtiski un varbūt kādu vielu vai noskaņojumu iespaidā tiešām nenolēks no jumta. Tomēr tā nav noticis, un, manuprāt, šoreiz tāpēc, ka galvenais, ko māksliniece vedināja pārdzīvot, bija laikam kas cits. Jau tuvāk jumtam tekstiņi kļuva mērķtiecīgāki: “Kuģa priekšgala rotājums – priekšvadņa figūra – svarīga, vajadzīga, tai jānes veiksme./ Vai Tu vari būt priekšvadņa figūra? Tev piemīt tāds spēks, Tu izturētu, bet varbūt tas Tev būtu par grūtu?/ Vai esi piemērots būt par priekšvadņa figūru?” Tagad lasu un taisni vai nokaunos – nu, šitāds pajēls patoss... Kā nu tāds var uz kaut ko vērtīgu vedināt... Tomēr izstādē šie teksti darbojās citādi – kā nejaušas piezīmes uz sienām, kas ik pa brīdim intriģē, ka kaut kur tālāk, augšā būs pats darbs (ja tā var izteikties par tāda veida darbiem, kuros visas nenozīmīgākās detaļas jau ir pats darbs, būtiska tā daļa). Pa pēdējām dzelzs trepītēm nonākot uz jumta, izrādījās, ka vispēdējākās trepītes vēl priekšā – tās ved uz nelielas jumta izbūves jumta, kur uznaglota neēvelētu dēļu grīdiņa ar tādām pat dēļu maliņām – it kā kur pieturēties. Kaut kas no mākslas notika jau, uzrāpjoties uz grīdiņas un iedomājoties, ka nav skaidrs, uz kā tā grīdiņa balstās un vai vispār balstās. Tomēr nezin kāpēc bija jāiet līdz galam un jāpalūkojas uz rudenīgo VEF teritoriju no augšas, samērā tuvu nejaukajiem rudens mākoņiem un saulrieta svēdrām. Pieturoties pie maliņām, šķiet, notika arī atlikusī māksla un ar pamatīgu spēku. Maliņas, izrādījās, bija piestiprinātas pavisam viegli. Efekts varbūt tāds, kā gaisā turoties pie slēpju nūjām.

Pārējais notiek ļoti vizuāli, sensuāli un tikai mazliet intelektuāli. Grūti jau aprakstīt tik multimediālu pasākumu, bet varbūt noderētu tāda kā līdzība. Piemēram, iztēlojieties, ka pie jūsu durvīm kārtējo reizi klauvē tie sasukātie puiši un aicina parunāt par Jēzu. Jūs viņus ne vien ielaižat iekšā, bet arī pacienājat, izvēršas sakarīga saruna, un jūs šķiraties kā draugi grāmatās un filmās. Proti, notiek brīnums. Jo kā gan citādi var nosaukt to, kas notiek ar puslīdz normāliem un puslīdz izglītotiem cilvēkiem, kas, sazin kāpēc uzlīduši uz pamestas rūpnīcas jumta, atskārst, ka atrodas uz tāda kā tramplīna piecstāvu mājas augstumā bez iespējas kārtīgi pieturēties vai vismaz patīt atpakaļ. Viņi sajūtas ļoti eksistenciāli un ļoti psihosomatiski reaģē uz izstādes idejas autores Ievas Kulakovas tekstu: “Šī nav koķetēšana ar nāvi, vecumu vai slimībām, bet dzīves apliecinājums, caur balansēšanu uz naža asmens starp esamību un neesamību.” Teksts palicis kaut kur tālu apakšā. Papīru čupā kopā ar izstādes plakāta attēlu – nezināma sieviete peldkostīmā uz akmens upē griež vingrošanas riņķi un rāda koķetu grimasi nezināmam fotogrāfam. Varbūt tiešām jātiek izdzītam uz tāda “priekšvadņa figūras trenažiera”, lai sajustu starpību starp materiāliem un nemateriāliem balstiem un ielūkotos sevī, lai cik no-citiem-žurnāliem tas neizklausītos.

Ar iepriekšējo skepsi par industriālo objektu apdzīvošanu nu neies kopā tālāk ieplānotās žēlabas pēc laikmetīgās mākslas pastāvīgās ekspozīcijas, kur to visu un vēl daudz ko brīnumainu varētu baudīt vēl citi cilvēki un atkārtoti. Tikko jau nolēmu, ka citās, īpaši kaut kā labiekārtotās telpās šis Andas Lāces darbs nemaz nedarbotos vai darbotos pavisam smieklīgi. Ja nu vienīgi tai muzejā būtu pieejamas arī puslīdz autentiskas vietas milzīgā teritorijā, kur darbi varētu būt dzīvi, nevis beigti. Varbūt arī, ka nieks vien par to visu. Varbūt tā ir slinka vēlme pēc jauniem kairinājumiem tā vietā, lai pareizi lietotu vecos, piemēram, baznīcas, kas, atšķirībā no muzejiem, mēdz būt atvērtas arī ārpus parastā darba laika.

Ienāca prātā, cik dīvains tādu interaktīvu instalāciju liktenis, īpaši, ja tajās nav iesaistītas kādas digitālas tehnoloģijas ar datu saglabāšanas un situācijas atkārtošanas iespējām. Viss skaidrs ar gleznām, fotogrāfijām un tamlīdzīgiem attēliem, kurus var reproducēt, rādīt kādam un jautāt, ko viņš par to domā. Vēl labāk – filmas, kur pat pavairošana neko nemaina. Tomēr šajos medijos, laikam pat izmantojot datoranimāciju, diez vai iespējams pašam tieši būt mākslas darba sastāvdaļai, vienlaikus uztverot dažādo iedarbību. Visos minētajos – gleznās, filmās un tamlīdzīgi – raugāmies uz kaut ko, ko kāds jau iecerējis un iekadrējis.

Tomēr iznāk tā neproporcionāli – pievērsties tikai vienam darbam, lai cik arī izcils tas būtu. Atceroties izstādes kopējo noskaņu, ko veidoja 28 mākslinieki, būtiski pieminēt vēl dažus darbus, kas kaut kādā ziņā sagatavoja skatītāju tam, kas ar viņu notiks uz jumta. Santas Remeres diaprojekciju instalācijai “Es mirstu (es dzīvoju)” būtiskāko devu mākslas, manuprāt, piešķīra darba ieceri paskaidrojošais teksts: “Bet tas uzdūros attēlam, kurš, manuprāt, rezumē pieredzēto – tur esmu es pati, savās sērās, bezsamaņā, drudzī, ar lauztu roku un nolaupīta. No citām pamestajām vietām šī atšķiras ar to, ka te es esmu atgriezusies otrreiz: šomēnes noīrējusi atkal to pašu istabu simtgadīgajā mājā, sēžu ar lauztu kāju uz gultas un rakstu šo tekstu. [..] Es gribu to attēlu ieslēgt kā lampu – ar visu siltumu, putekļiem, emociju blīvumu. Ceru, ka tas būs mazliet arī smieklīgi.”

Un ir ļoti smieklīgi, tikai stāvu augstāk, kur Dāvis Kaņepe uz maza galdiņa nolicis mazu televizoriņu, un jau pa gabalu dzirdamas niknas balsis kā no itāļu filmām. Darbu tā arī sauc “Sešas tukšas balsis”, un izrādās, ka par smieklus un bezpriekšmetisku jautrību izraisošiem darbiem kaut ko sakarīgu pateikt ir vēl grūtāk nekā par tiem, kas nodarbina ar trīcēšanu un drebēšanu. Atšķirībā no daudz kā pirmajā stāvā, otrā stāva darbi vispār kaut kā tiecas draudzēties ar atnākušajiem cilvēkiem. Ingas Melderes atrasto anonīmo momentuzņēmumu kolekcija “Iztrūkstošā daļa” ļāva gandrīz bezgalīgi veldzēties talantīgi ieraudzītas un atlasītas tā sauktās vernacular fotogrāfijas pievilcībā, dodoties pavisam tālu no sevis un kā tādā labirintā tomēr turpat vien nonākot. Rasas Šulcas darbā “Fantāzijas nāve” samērā jau didaktiski, tomēr ļoti aizkustinoši un sirsnīgi blakus visādiem ģipša kauliņu atveidiem kā muzeja eksponāts zem stikla atdusējās arī Mikimauša skeletiņš. Krišs Salmanis darbā “Pats vainīgs” kaut kā ļoti lietišķi un vīrišķīgi (lai ko tas arī nozīmētu) raudzījies uz brīvību, ko vienlaikus dod un liedz hēlija balons hēlija balonam.

Līdzīgi neizskaidrojami kā mistērija uz jumta, arī Ievas Veitas un Ilvas Kļaviņas darbi ar skatītāju paveica ko ļoti iespaidīgu, tikai tādā kā kamerstilā – izsmalcināti un jūtīgi. Par Ievas Veitas un nezināma autora objektu daudz ko pasaka jau tehnikas apraksts, proti, “māls, baložu mēsli, eļļa, kartons, fotogrāfija, stikls, putekļi”. Tikai to vien šis apraksts nevar pateikt, kā tas nākas, ka apskāvušos kaķu figūriņas ar visu to nobērtajā stikla vitrīnā uzjundī visādas raudienam tuvas emocijas par tuvuma savādo dabu un gradācijām – no siltas un ilgotas līdz smacējošai un traumatiskai. Ilva Kļaviņa savukārt divās sev raksturīgi minimālistiskās glezniņās pievēršas acīmredzot ne man vien neskaidrajai pievilcībai, kas piemīt brīdim, kad iedegas vai izdziest dienasgaismas spuldzes.

Savādi jau ir – lai parunātu par neskaidrām pievilcībām, jāglezno spuldzes un, lai parunātu par katra izstādes apmeklētāja iekšu stiprumu, viņi jādzen uz jumta malu. Labi, ka man neviens Ulda Tīrona garā nejautā, bet kāda jēga tādai mākslai. Ne jau katru reizi, uzrāpjoties uz pamestas rūpnīcas jumta, domājam, ka piedalāmies mākslā, tomēr dažreiz tā notiek. Un interesanti būtu zināt, ko par Andas Lāces instalāciju un manām pārdomām teiktu, piemēram, viens celtnieks, kam grīļīgas sastatnes lielā augstumā ir ikdiena.