Tas tik bija ceļojums...
Foto: Didzis Grodzs
MĀKSLA

Artis Svece

Tas tik bija ceļojums...

Izstāde “Brīnišķīgais ceļojums”, manuprāt, bija viena no interesantākajām grupu izstādēm, kādas pēdējos gados Latvijā notikušas. Idejas autori un realizētāji bija vesela kompānija - mākslinieki Kaspars Lielgalvis, Anda Lāce, Inga Meldere, Eva Vēvere un kuratore Ieva Kulakova. Bijušās rūpnīcas VEF pamesta un aizlaista 7. korpusa divos stāvos bija apskatāmi vairāk nekā 30 mākslinieku darbi, turklāt daudzi bija izstādījuši vairākus darbus vai iekārtojuši apjomīgas instalācijas - vārdu sakot, izstāde plaša, bija daudz, ko redzēt.

Protams, pasākums varēja arī neizdoties. Tēma “brīnišķīgais ceļojums” ir pietiekami vispārīga, lai zem tās sabāztu visu, kas ienāk prātā, un pietiekami banāla, lai prātā neienāktu nekas labs. Tā varēja būt kārtējā izstāde “Mākslinieki zīmē Mieru” vai “Mākslinieki apglezno pastkastes”. Tomēr skaidri redzams, ka daudzi dalībnieki jutušies uzrunāti un tēma ir sabalsojusies ar kaut ko viņiem būtisku, svarīgu vai vienkārši patīkamu. Rezultātā izstādē kopumā, manuprāt, bija jaušama atraisītība un patiesums. Cilvēki nav sēdējuši bibliotēkā pie svešvārdu vārdnīcas un mocījušies pārdomās: “Ko tā Kulakova īsti grib?”

Arī es jutos uzrunāts, un nolēmu uzrakstīt šo rakstiņu. Arī es netaisos atskaitīties, kāpēc raksts ir tāds, kāds ir, kāpēc patīk tas, bet ne cits, kāpēc vienā darbā saskatu to, bet citā kaut ko citu. Es ātri mācos: “Ziniet, izstāde man bija ļoti personisks ceļojums, un ceļojumos mēs dodamies, nevis lai kaut ko ieraudzītu, bet lai saprastu sevi!”

Ne visi ceļojumi ir ceļojumi uz ārzemēm, vai ne? Ja tic izstādes vārdiskajam pieteikumam, tad viens no impulsiem “Brīnišķīgā ceļojuma” koncepcijai bija pārdomas par to, ka tuvākajā laikā iespējas ceļot uz ārzemēm (“aizbraukt prom no Latvijas un paelpot svaigu gaisu”) būs ierobežotas, bet izstādes idejas autorus pārņem “traucējoša sajūta”, ja viņi “pusgadu nav bijuši kādā ceļojumā”, un viņi vēlas aicināt pārējos māksliniekus apcerēt “šo izdzīvošanai nepieciešamo nodarbi”. Tas droši vien ir labs pamatojums, kāpēc izstāde iekļaujama mākslas projektā “Survival Kit”, bet visādi citādi izklausās diezgan klīrīgi un “buržuāziski”. Katrā ziņā ir bezgala daudz cilvēku, kuriem ārzemju ceļojumi nebūt nav galvenais, kas nepieciešams izdzīvošanai, bet ar tiem izstādes veidotāji laikam jau neidentificējas.

Atzīšos - es arī ne. Turklāt esmu pārliecināts, ka koncepcijas autoriem nesagādātu grūtības uzcept kaut ko “visa māksla ir viens liels ceļojums” garā, tā ka šī atklātība ir drīzāk atbruņojoša. Tomēr arī simptomātiska. Patiesībā reti kurš darbs izstādē atsaucas uz šādiem ceļojumiem “prom no Latvijas”, bet skaidrs, ka kopumā izstādē redzamos māksliniekus vairāk interesē vārda “ceļojums” metaforiskās nozīmes, nevis brutālie ceļojumi - vistas ceļojums no fermas līdz grillbāram, bēgļa ceļojums automašīnas bagažniekā, seksa verdzenes
ceļojums pa Centrāleiropas bordeļiem, Alcheimera slimnieka ceļojums prom no mājām.

Kas tad interesē latviešu jaunos māksliniekus? Jo vairāk domāju par vārdu “ceļojums”, jo neskaidrāks tas šķiet. Tā nozīmei ir ārkārtīgi daudz kultūrvēsturisku uzslāņojumu (piemēram, svētceļojums, Grand Tour, romantiķu ceļojumi, lai veldzētu neremdināmās ilgas jeb Sehnsucht un pārveidotu sevi - Bildungsreise), daudz konotāciju (piedzīvojums, aiziešana no mājām, atgriešanās mājās), būtībā nav nemaz vienas nozīmes. Ceļojums katrā ziņā nav tikai pārvietošanās telpā un laikā, tas ir kaut kas “vairāk”. Šo “vairāk” tad arī mākslinieki izspēlēja. Kopīgais bija tas, ka praktiski visus interesēja iekšēji pārdzīvojumi un piedzīvojumi. Samērā maz autoru ceļošanu bija interpretējuši abstrakti, tomēr daži bija. Var pieminēt Evas Vēveres telpas instalāciju, kurā viena no fabrikas telpām bija papildināta, piemēram, ar ornamentāli abstraktiem zīmējumiem, kas sasaucās ar aizkrāsotu flīžu aprisēm, kas bija saskatāmas uz telpas sienām. Manuprāt, autorei bija veiksmīgi izdevies radīt mākslas darbu kā “vietu, kur pieredzēt pieredzi” (Rozlija Goldberga), telpas “papildinājumi” bremzēja skatienu un ļāva pamanīt paviršam vērotājam slēpto telpas sarežģītību - faktūras, musturus, telpiskumu. Savukārt laika dimensiju bija abstrahējuši, piemēram, Diāna Adamaite un Harijs Brants, kuru ceļojumi bija apziņas laikā, kas tika parādīts ar secību, sēriju, attēlu rindas palīdzību.

Vai ir gaumīgi jūsmot par saulrietu, mākoņiem, siena smaržu, bērziem vai medūzām? Bet ir taču ceļojums! Daļa darbu šajā izstādē, manuprāt, bija veltīti skaistumam. Gan skaistuma pārdzīvojumam, kāds iespējams tikai bērnībā (Linda Blanka), gan ikdienas nemanāmajam skaistumam (Vidaga Karpenko, Kaspars Lielgalvis), gan paradoksālam skaistumam, kurā bezgaumīgais un aizkustinošais ir cieši sajūgti (Katrīna Sauškina). Dažkārt no ceļojumiem mēs pārvedam precīzus, lakoniskus, spilgtus iespaidus (Anda Lāce), dažkārt tikai neskaidru izjūtu, kuru atmiņā konkretizēt ir grūti - paliek vien piedzīvojuma nojausma (Inga Meldere). Jūsma, nostalģija un ilgas šajā izstādē, manuprāt, sita augstu vilni, bet droši vien no šejienes arī atraisītība un patiesums. Es noteikti neteiktu, ka visi šie ceļojumi bija līksmi. Laika ritums pats par sevi vedina uz pārdomām (Kristīne Keire), bērnība šķiet aizraujoša, bet tā nav reanimējama (Mārtiņš Blanks) un, lai gan it kā pieredzēta, tas nenozīmē, ka saprotama (Ilze Vanaga), fiziska novecošana un pieredzes bagātināšanās ir viena procesa divas puses (Anna Heinrihsone), bet nez vai mēs spējam jūsmot par šo “bagātību”, galu galā arī “aiziešana” kaut kādā ziņā ir piedzīvojums (Solveiga Vasiļjeva), bet vai pēc tā ilgojamies. Ilgas ir būtiska ceļošanas sastāvdaļa. Savā ziņā ir jauki, ja ir bijuši ceļojumi, pēc kuru atkārtošanas mēs ilgojamies. Pat ja tas vairs nav iespējams (Ilze Raudiņa), priecē doma, ka tāds ir bijis. Cilvēkam no malas varbūt ir žēl, un, piemēram, padomju laika autsaidera, nu jau mirušā liepājnieka Kristapa Ziediņa darbi bija pirmām kārtām iespaidīgi konteksta dēļ - padomju dzīves un arī tēva slimības, par kuru stāstīts izstādē redzamajās dienasgrāmatās. Viņš gleznoja par spīti tam, ka nebrauca ik pusgadu uz ārzemēm, viņa ārzemes bija grāmatas, reprodukcijas un atmiņas par ceļojumu uz Kaukāzu. Tas izklausās skumīgi, bet varbūt tieši atmiņas par šo ceļojumu viņu priecēja, un viņš nedomāja par sevi kā traģisku personu. Nu, jā, bet ir arī ceļojumi, pēc kuriem ilgojamies, bet šīs ilgas nevar piepildīties, ja nu vienīgi pašā mākslā (Miķelis Fišers).

Ja atgriežamies pie darbiem, kuri tā vai citādi atsaucās uz ceļošanu “prom no Latvijas”, tad atkal vispirms gribas pievērst uzmanību tam, šajos darbos gandrīz vai nebija, proti, skeptiskas refleksijas par to, kas ir braukšana “uz ārzemēm”. Šajā ziņā tipiski bija teksti, kas pavadīja Kaspara Lielgalvja vai Patrīcijas Brektes un Aijas Bley darbus. Tipiski tādā ziņā, ka tie bija stāsti par rietumnieka, kas sevi neuzskata par parastu tūristu, vēlmi sastapties ar autentisko, brīnumaino, eksotisko kādā svešā vietā (“prom no Latvijas”) un vilšanos, kas šādus meklējumus parasti pavada. Tomēr abi stāsti beidzās laimīgi - pēc pirmā šoka un ne pārāk ilgiem meklējumiem patiesais un brīnumainais tika atrasts, Indijas un Argentīnas eksotiskums apstiprināts un ieguvums izstādīts VEF 7. korpusā. Ieguvums nebija slikts, darbi poētiski, un nevienam māksliniekam nav pienākuma būt skeptiķim. Runa ir par fakta konstatāciju - vismaz pēc šīs izstādes spriežot, Latvijas jaunie mākslinieki ar skepsi neaizraujas.

Bet gribu piemetināt, ka skepse nebūtu nekas neparasts, jo vismaz pēdējos 30 gadus Rietumu izpratne par eksotisko, Austrumiem vai Dienvidiem ir ķidāta postkoloniālisma studijās uz nebēdu (Edvards Saīds u.c.), tās savukārt ir ietekmējušas mākslu (Marks Dions, Branlī krastmalas muzeja Parīzē (quaibranly.fr) koncepcija). Šajā kontekstā var rasties jautājums, vai Flēras Fedjukovas darbs “Privāti”, kurā uzgleznotas autores kāzas Čančuplingas klosterī, ir domāts ironisks vai kā “tīra manta”, un šķiet, ka ironijas te nav, bet žēl.

Ievēroju tikai vienu darbu, kurā jautās nevis skepse, bet drīzāk distance un refleksija par to, kādu īsti brīnumu cilvēks meklē un atrod, kad dodas ceļojumā, proti, es runāju par Litas Liepas “Policisti un Marija”. Darbs bija pietiekami daudznozīmīgs, lai es nemēģinātu to pārtulkot vārdos, bet, manuprāt, Marijas tēla projekcija (parādīšanās) uz 7. korpusa noskretušās sienas komplektā ar kustīgu gaismas staru, kas telpā kaut ko “meklēja”, atgādināja, ka ceļojums ir ne tikai personisks pārdzīvojums, bet sociāla konstrukcija, kuras “īstenumu” grūti noskaidrot.

Raksts no Oktobris, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela