Paliec mīļi sveicināts. Mamma

Pirmās atmiņas man ir no divu gadu vecuma. Vismaz tā es esmu pieradusi domāt, tā mēs ar mammu izrēķinājām. Tur es esmu ar savu vecvecmāmiņu, divatā, tieši aiz mājas stūra, blakus iebraucamajam ceļam. Es atceros siltumu, gaismu – ne spožu, bet tādu rēnu –, droši vien saule krita cauri salapojušiem ceļmalas kokiem, un atceros viņu – no kājām līdz viduklim, tumši, taisni svārki zem ceļgala – un to, kā viņa mani sauca, lai nāku – Zīlīte! Tāda miglaina ainiņa, kā nenofokusēta fotogrāfija, un pavisam īsa. Man ļoti patīk par to domāt, atcerēties atkal un atkal, reizēm piedomājot ko klāt – ka tur auga gaiļbikses vai ka viņa bija izstiepusi man pretim roku. Tad uzreiz to atmetu, lai nākamajā reizē nekas nebūtu piefantazēts klāt, jo tā ir vienīgā atmiņas aina ar vecvecmammu, un, lai arī neatminos ne viņas seju, ne balsi, man ir šīs dažas sekundes ar viņu.

Starp vecvecmammu, manu mammu un mani ir viens trūkstošais posms – vecmamma. Viņu es neatceros nemaz – vecmamma nomira, vēl pirms piedzimu. Reizēm, klausoties mammas stāstos, vecmamma sajuka vienā personā ar vecvecmammu. Atceros, mamma reiz izmeta, ka mans raksturs un pasaules redzējums esot no vecmammas iedzimts. Varbūt tieši šī jaunatklātā fakta iespaidā manī sāka briest vēlme uzzināt pa viņu ko vairāk. Jāatzīst, bija tajā arī sava tiesa bērnišķas netaisnības sajūtas. Reiz kāds paziņa sarunā pieminēja savu vectēvu:

– Tagad viņš dzīvo Izraēlā.
– Ko viņš tur dara?
– Dzīvo.
– Bet kāpēc Izraēlā?
– Nezinu.

Pēkšņi tas, ka man nekā tāda nav, sāka šķist vienkārši negodīgi. Man vecmamma bija tikai dāma fotogrāfijās – skaistiem, bet cietiem un svešādiem vaibstiem, kādu, šķiet, vairs nav nevienā no mūsu, viņas pēcnācēju, sejām. It kā paaudzes, katra nākamā iepriekšējai pāri klādamās, būtu tos izdzēsušas. It kā viņas pašas nemaz nebūtu bijis.

Vecmamma bija vecākā meita desmit bērnu ģimenē, kuras pēdējā atvase Anita ir 22 gadus jaunāka par manu vecmammu. Kad rūpīgāk ieskatos Anitas sejā, aiz grumbām un grimases redzu tos pašus vaibstus, kas dāmai no fotogrāfijām. Tas pats taisnais deguns un augstā piere. Viņas līdzība ir tepat blakus, un tepat jābūt arī citu atmiņām un stāstiem par vecomammu.Tovakar es posos uz teātri. Anita bija atbraukusi ciemos, un es lūdzu viņai sapogāt man pogas kleitas mugurpusē. Viņa knibinājās ar mazajām kņopītēm un teica, ka neesot bijusi teātrī vismaz gadus divdesmit piecus. Neatceros, kas tā bija par izrādi, bet man patīk domāt, ka tieši toreiz gāju uz “Vectēvu”.

“Mani sauc Vilis Daudziņš, un es meklēju savu vectēvu,” tā, šķiet, sākās izrāde. Nezinu, vai tas notika tieši šajā brīdī vai vēlāk, bet kaut kas manī saslēdzās. Arī mana vecmāmiņa taču bija pazudusi, tikai nedaudz citādi. Līdzīgi Daudziņam arī man bija iespēja atrast savas vecmammas stāstu. Man nebija ne laika limita, ne rīcības plāna, tikai vēlme iedziļināties, kas pamazām pārauga tirdošā vajadzībā.

Mana vecmamma gan nepazuda kā Daudziņa vectēvs kara laikā kaut kur Vidzemē; vieta, kur apglabāti viņas pīšļi, ir skaidri zināma. Ģimenes fotogrāfiju albumā ir bilde, kas mani uzjautrina. Tajā pie vecāsmātes kapa kopiņas uz sola sēž viņas vīrs – vectēvs – un mana mamma – viņu meita. Tā uzņemta pirms vairākiem gadiem, bet mamma izskatās tāda pati kā vienmēr. Man šķiet, viņa nemaz nenoveco, lai gan saka, ka tā esot ar tiem cilvēkiem, kas teju visu laiku ir līdzās. Tomēr fotogrāfijā jau atšķirību vajadzētu redzēt. Bet es neredzu, varbūt frizūras dēļ. Jautāju, cik ilgi jau viņai ir tāds griezums, viņa saka, gadi desmit jau būšot. Tajā bildē redzamajā kapakmenī iekalts ne tikai vecmammas, bet arī vectēva vārds – laikam naudu taupot, pie reizes ierakstījuši abu vārdus; tāpat jau pēc gadiem tepat vien guldīs. Tā nu vectēvs smaida pats pie sava kapakmeņa. Tāds omulīgs večuks – sēž un pīpē. Mamma saka, nekā smieklīga tur neesot, pirmās brīvvalsts laikā tā esot bijusi ierasta lieta – ņēma un visu dzimtu vienā akmenī pie reizes sakala.

Vecmamma nomira 1989. gada 13. augustā 67 gadu vecumā. Agrāk par vecvecmammu. Mana mamma tolaik bija otrajā grūtniecības mēnesī. “Es viņai teicu, ka gaidu bērniņu, bet diez vai viņa saprata. Viņa tolaik jau bija ļoti slima,” mamma man stāstījusi vairākkārt. Tādi divu trīs teikumu stāstiņi, atkal un atkal atstāstīti, bija vairāki, bet tie par viņu nepateica neko būtisku un, ļoti iespējams, patiesībā attiecās uz vecvecmammu. Jau teicu – viņas abas man mēdza jukt. Acumērs – sūdamērs, tas esot bijis vecmammas teiciens. Bagāts tas, kam ir, kur steigties – arī tas. Ka skumjās nevajag dzert, dzert drīkst tikai uz priekiem. Un jāstaigā ar taisnu muguru – ja mamma, maza meitene būdama, gāja sakumpusi, vecmamma stiprāk saspieda viņas roku. Tā bija bezvārdu zīme, ka jāiztaisnojas.

Vecmammai bija trīs bērni – mana mamma, viņas brālis un tad vēl vecākais, ārlaulības dēls, mammas pusbrālis. Bet saka jau, ka tikai tie, kam ir viens tēvs, ir pusbrāļi un pusmāsas; tie, kam viena māte, nav nekādi pus-, bet gan īsti brāļi un māsas.

Kad nomira vectēvs, mamma brauca uz Siguldu tīrīt dzīvokli no personiskajām mantām, lai to varētu izdot īrniekiem. Man tolaik bija 15 gadu, bet mamma nez kāpēc mani līdzi neņēma. Tikai nesen uzzināju, ka dzīvoklī viņa atradusi teātra programmiņas – kaudzēm; vecmamma tās bija krājusi visa mūža garumā. Vecmamma teātri patiešām mīlēja un pati spēlēja – jaunībā Rīgā, Strādnieku teātrī, un arī vēlāk – amatieros Siguldā. Bet viņa nekļuva par slavenu aktrisi, un šis, visticamāk, ir vienīgais “latvieša stāsts”, ko kāds par viņu raksta. Tagad, kad jautāju mammai, kāpēc izmeta sakrātās programmiņas, viņa parausta plecus un saka – nudien, būtu kādam muzejam noderējis.

Reja Bredberija romānā “Pieneņu vīns” bija kāda septiņdesmit divus gadus veca Bentlijas kundze, kas krāja itin visu, pilnas atvilktnes ar dažādiem niekiem. Kādu nakti viņa “sarunājās” ar savu mirušo vīru. “Liekas, tu nekad nespēsi saprast, ka laiks nestāv uz vietas, mana mīļā,” viņš tādu krāšanu nekad nebija atbalstījis. “Tu mūždien centies būt tā, kas biji, nevis tā, kas esi pašlaik. Nu saki jel, kādēļ tu glabā šīs biļetes un vecās teātru programmas? Vēlāk tās tevi vienīgi sāpinās.” Kāpēc mana vecmāmiņa krāja teātra programmas? Vai tās viņu nesāpināja? Un, galu galā, kas bija aiz tiem cietajiem vaibstiem un savādajiem padomiem? Sameklēt vecmammu man nozīmēja rast atbildes arī uz šādiem it kā triviāliem jautājumiem.

– Tava mamma jau stulba, viņa taču to vecmammas dienasgrāmatu ņēma un sadedzināja. Tur tev būtu bijis tāds materiāls! – noteica vecmammas māsa, kad lūdzu, lai pastāsta par manu vecmammu. Viņa man ir vistuvākā no vecmammas brāļiem un māsām. Anitiņa, kas garšīgi gatavo, bet vienmēr sūdzas, ka nav sanācis, un lēni runā, pēc tam vienmēr atvainodamās, ka man bijis jāklausās. Viņa bija šuvēja un man mazai pašuva visskaistāko dārziņa izlaiduma tērpu – kupliem svārkiem, gaiši zilu ar baltām mežģīnēm.

Vecmammas dienasgrāmatas arī atradās vectēva dzīvoklī. Atceros, kā mamma plēsa ārā pa vienai lapai un meta tās kurināmā ūdens boilera uguns mutē. Tās klades viņa lasīja vairākas dienas, reizēm raudāja, reizēm smēķēja. Un tad visas sadedzināja. Un vēl dzīvoklī atrada vēstuļu kaudzīti. Datētas no 1963. līdz 1965. gadam, visas vienādi salocītas līdz A6 formātam un rūpīgi iesaiņotas caurspīdīgā plastikāta maisiņā. Tās vecmamma bija rakstījusi vecākajam dēlam Vilnim – mammas pusbrālim. Kad viņš nomira, vēstules viņa gribēja dot brālim “līdzi” – zārkā. Es neticu tādām lietām, neļāvu arī, ka vectēva kara medaļām būtu tāds pats liktenis, un neticu, ka dzērājiem “jādod līdzi” šņabja pudele. Tāpēc vēstules atdeva man, noglabāju tās veclaicīgā koka kastītē, arī, starp citu, pārvestā no vectēva dzīvokļa. Krāmu kastītē – vai drīzāk atmiņu kastītē, jo tie ir krāmi, ko ārā neļauj mest bailes aizmirst notikumus un cilvēkus, – glabājas ārzemju monētas no ceļojumiem un uz dzelzceļa sliedēm saplacinātas vietējās, kastaņetes no Spānijas brauciena, aproce no pirmā lielā mūzikas festivāla, kopā septiņas dažādas aproces, un pieci atslēgu piekariņi – arī katram taču savs stāsts. Tur glabājas arī salvetē ietīti mati no pirmās reizes, kad tos nogriezu pavisam īsus, – brūni, mīksti un ļoti sausi. Tad vēl skolas skapīša atslēgas, par kuru nozaudēšanu vai neatdošanu bija jāmaksā trīs lati, bet man joprojām ir veselas divas, septiņas līmējamās fotogrāfijas ar skolas laika draudzenēm – es esmu tāda pati atmiņu krājēja kā vecmamma ar tām teātra programmiņām. Bet galvenais – vēstules. Tagad, pēc vairākiem gadiem, es tās izvilku. Visa mana vecmamma, viss, kas man no viņas pieder, ir šie 40 apdzeltējušie papīra gabali. Tagad man tas liekas pat zīmīgi, ka “visu savu vecmammu” esmu noglabājusi tieši šajā kastītē, kopā ar citām atmiņām, it kā man tādas par viņu būtu bijušas.Vēstules dēlam vecmamma rakstīja uz Liepājas cietumu, uz kuru no Siguldas viņa brauca reizi divos mēnešos. Biežāk tikties nebija ļauts, toties vēstules rakstīja, kad vien varēja – pat divas trīs “uz vienu atbildi”.

Alumīnija pasta kasti viņa gāja grabināt vairākas reizes dienā – kas zina, vienu reizi taču vēstule bija paslēpusies starp sienu un kastīti. Atbilde uz vienu no tām datēta ar 1964. gada 16. martu: “Pienāca 8. marts. Saņēmu dažādus apsveikumus. Tikai Liepāja joprojām klusē. Mierināju sevi ar domu, ka atlicis tikai vēl viens mēnesis un tad braukšu un uzzināšu. Un te vienā dienā kā jau parasti vairākas reizes eju skatīt, vai nav pasts (jo šonedēļ esmu mājās). Un tiešām zila aploksne ar tik pazīstamiem, maziem, sīkiem nepabeigtiem burtiņiem vēstuļu kastē. Veikli izņemu un noglabāju kabatā, jo dzirdu jau R. soļus, nāk pusdienās.”

R. ir Rihards, mans vectēvs, vecmammas dēla patēvs, visās vēstulēs saīsināts ar burtu. It kā kautrēdamās, it kā citādi būtu jācieš sāpes, arī cietuma vietā viņa raksta vien c. Vilnis c. nonāca bez vainas. Mammai bija 10 gadu, kad viņas lielais brālis vienu vakaru pārbrauca mājās ar drauga riteni – sarunājis, ka aizņemsies.

– Nolika šķūnītī, un beigās tika uztaisīts, ka viņš to riteni nozadzis. Tur noteikti bija vectēva pirksts pielikts.

Brāļa draugs tā arī neatzina, ka braucamrīks ticis aizdots. Mammai tas atgādinot ainu ar jahtu no “Akmeņainā ceļa”. Gan drauga tēvs, gan mans vectēvs sēdējuši augstos krēslos:

– Tētis bija partijas vecis, viņš jau varēja daudz ko nokārtot. Viņam Vilnis vienmēr bija kā tāds dzelksnis acī, viņš viņu neturēja nekādā vērtē. Notiesāja uz diviem gadiem, aizsūtīja uz Liepājas cietumu. Es jau tad meitene biju, man tas nav prātā, bet visi radinieki stāsta, ka mammai tas bija šausmīgs pārdzīvojums.

Šis ir viens no tiem īsajiem stāstiņiem, ko esmu dzirdējusi neskaitāmas reizes. Kad mamma to stāsta, viņa vectēvu bieži sauc uzvārdā. Paša Viļņa vēstules vecmamma vīram nekad nedeva lasīt, brālim un māsai izlasīja, kad tēva nebija mājās, bet pati pārlasīja, līdz zināja no galvas, jo katru reizi, tās lasot, viņai likās, it kā sarunājas ar dēlu. “Vilni, lai nu kā, bet ceru, ka būšu pie veselības, kamēr Tevi sagaidīšu mājās. Kamēr Tu neesi nodibinājis savu dzīvi, mūsu mājas ir un būs zem viena jumta,” viņa raksta 1964. gada 4. augustā. “Domāju, ka tagad jūs ar R. atradīsiet vismaz tik daudz kopēju valodu, lai būtu ciešamas sadzīves attiecības. Jo kā Tev viņam, tā viņam Tev ir jāatvainojas, katram tikai pa savu līniju. Protams, Tava rīcība (ņemot vērā Tavu jaunību un mājas attiecības) būs cilvēkam ar prātu attaisnojama. Bet viņš savas kļūdas ar vārdu “atvainoties” izlabot nevar, ko viņš mums abiem nodarījis”. Vecmamma esot bijusi liela diplomāte, vīru cienījusi un tāpēc arī vecākajam dēlam, viņasprāt, būtu bijis jābūt pielaidīgākam un saprotošākam.

– Es neatceros, ka mans brālis būtu bijis liels delveris vai kauslis, – stāsta mamma. – Bet viņš bija kā jau jauns puisis – varbūt īpaši nepatika mācīties, mazliet draiskulīgs, patika meitenes.

Vecmamma raksta: “Nenīsti, Dēls, nevienu. Pirmkārt, naids ir smags, un tas izposta mūsos pašos daudz skaistuma, otrkārt, tas cilvēks nav vērts, lai viņu nīstu. Tur ir truls tukšums.”

– Viņa bija ļoti cēls cilvēks, – atceras vecmammas māsa. – Austriņa bija godīga. Godīgums viņai bija pirmajā vietā. Viņa mani dvēseliski ļoti audzināja, daudz palīdzēja smagos brīžos. Kur viņa tādu Rihardu apprecēja? Rihards jau nebija nekāds sarunu biedrs, bet Austriņa bija ļoti labs sarunu biedrs.

Vecmammas vārds nemaz nebija Austra. Vecāki viņu nosauca par Astru. Mainoties varai un pasēm, ieviesās kļūda. Tāpat arī ar uzvārdiem – padomju pases taisot, pusei ģimenes uzvārdi tika pārrakstīti. Trešo reizi vecmammas uzvārds mainījās 1948. vai 1949. gadā – mamma vairs neatceras kāzu gadaskaitli. Tikt sievas godā vecmammai bija ārkārtīgi svarīgi. Bet tas arī viss.

“Katram cilvēkam vajag kādu, kam visu izstāstīt. To redzu no saviem pārdzīvojumiem. Un jūtos trūcīga bez drauga. Mājās jau man tāda nav un nekad nav bijis,” viņa raksta 1964. gada Ziemassvētkos.Togad decembris Liepājā bija silts, līdz pat astoņiem grādiem plusā, un, tāpat kā vasarā, vecmamma pēc dēla apmeklējuma devās pie jūras un tur rakstīja jau atkal jaunu vēstuli, ko pirms došanās atpakaļ uz Rīgu nosūtīja. “Gribējās tur atstāt visu lieko, nevajadzīgo, proti, arī daļu sava satraukuma par Tevi. Atvadoties no jūras, teicu, lai tā šalc tā, ka Tu arī dzirdi. Un varbūt nākamo vasaru ap šo laiku mēs abi tur aiziesim.”

Pie dabas viņa gāja bieži. Uz mežu – stundām ilgi viena pati purvā lasījusi dzērvenes. Un mazliet “dabas” gribēja nosūtīt arī dēlam aiz betona sienām. Te ķiršu ziedus, te zilās puķītes, ielika grāmatā nospiesties un tad aploksnē – pavasara sveiciens no gravas. 1964. gada vasarā pārtikas pakā viņa sūtīja arī ābolus. Togad atkal bijis ābolu gads. Lauku mājās pie vecmammas mammas bija trīs sīpoliņi, piecas vasaras ābeles un vēl pāris ar tādiem sarkaniem ziemas – pilni zari. Bet laiks bija lietains, un āboli ļoti krita zemē.

Arī rudens atnāca lietains. 14. oktobrī viņa raksta: “Pašreiz sēdu Jūsu istabā pie galdiņa un skatos pa logu, kāda nepārspējama māksliniece ir daba. Gan zaļā, gan brūnā, gan dzeltenā krāsa dažādos toņos liekas pat mākslinieciski sakārtotas, it kā uzliktas uz pelēkā debesu fona. Viss tas kopā veido neaprakstāmu skaistumu. Pie kam vēl lieli smagi rudens mākoņi klejo austrumu virzienā, brīžiem pavērdami gaišākas un atkal aizklādami tumšākas jau tā pelēkās rudens debesis. Liekas, ka tāpat arī dzīvē rit gaišākas dienas ar tumšajām. Apjūsmot dabu esot vecuma pazīme, bet debesīs gan esmu vērusies jau bērnībā. Un liekas, ka neviens nav pratis skaistāk izteikties kā Ļermontovs, kas man vēl atmiņā no skolas gadiem, lai gan vēlāk iemīļoju arī Elīnas Zālītes “Vienlīdzību”.

Lai kādi trūkumi tev plecos celti

Virs galvas bezgalīgā debess dus.”

– Tu tās vēstules lasi, tu jau redzi, kāda viņai valoda, – stāsta Anita. – Viņa skaisti rakstīja, es to nemāku vārdos izteikt. Tik izkopta valoda gan rakstot, gan runājot. Būtu toreiz bijusi iespēja mācīties, gan jau arī būtu kāda rakstniece iznākusi, – viņa norausta plecus. – Kad viņa kādu grāmatu izlasīja, viņa vienmēr man mācēja tā skaisti par to izstāstīt. Vispār tas, kā viņa prata uz mākslas darbiem skatīties... Viņa bija ļoti talantīga visādās lietās. Prata smalki izšūt, viņai bija gaume. Skaistums bija viņas vērtība. Laikam jau cilvēks, kas no bērnības vienmēr sūtīts uz lauku kartupeļus vākt, māk to estētisko tā vairāk novērtēt.

No kartupeļu lauka uz Rīgu vecmamma aizbrauca savos divdesmit, laikam jau arī gribēdama no tās lauku dzīves izrauties, spriež mamma. Reiz viņa lasījusi Aspazijas biogrāfiju – tur bijis kaut kas par Benjamiņas viesistabu, kurai “cauri gājusi” visa to laiku Latvijas radošā elite. Un kā Benjamiņa nav aicinājusi ciemos slavenu operdziedātāju, jo viņš iemīlējies kaut kādā necilā strādniecē, aktrisītē. Vien pāris teikumu, nekā konkrēta.

– Es domāju, ka tas ir par manu mammu, – saka manējā.

Neviens īsti nezina, kā aktrisīte un dziedātājs satikās un vai tā vispār ir taisnība...

– Es domāju, ka mana mamma nemeloja, jo viņa nebija godkāra. Viņa man pati kaut ko stāstīja, jo vienmēr taču bija jautājums, kas bija Viļņa tēvs. Bet mani taču neinteresēja – man tolaik bija padsmit gadu. Viņa tikai man teica, ka viņš bijis mūziķis, liels mūziķis Latvijas laikā, slavens. To man apgalvoja Viļņa sieva, vecmamma esot viņai stāstījusi.

Vecmammas dēlam sieva bija tikai viena, bet civilsievas – mūža laikā kādas sešas. Kopā četri bērni.

– Ko viņš darīja?
– Viņš bija šoferis.
– Kā – šoferis?
– Nu, strādāja par šoferi. Ko nu viņš tur strādāja – visu mūžu viņu sievietes uzturēja. Mīlošās sievietes...

Viņam esot bijusi ļoti skaista balss – samtaina, vīrišķīga. Laikam taču iedzimta.

– Kopš es viņu atceros, viņš vienmēr ir dziedājis – spēlēja ģitāru un dziedāja, – mamma stāsta. – Kad viņš, jauns puisis, gāja Siguldā pa ielu un dziedāja, tad likās, ka visa pilsēta skanēja. Viņu uzaicināja operā strādāt. Viņš tur bijis strādnieks un – klausās tur tās operas, liek visas tās dekorācijas un dzied! Tad viņu noklausījās un uzaicināja operas korī. Bez kādas muzikālās izglītības! Bet viņš iemīlējās vienā sievietītē, un tā neļāva viņam braukt uz Rīgu dziedāt, jo mācoties nekādu naudu nevar nopelnīt.

Vecmammas dēls esot bijis ļoti skaists vīrietis.

– Vīrišķīgs, sportisks, nu, tāds, ka siekala tek – tāds vīrietis, – atceras mamma.
– Viņš jau bija līdzīgs viņam! – saka vecmammas māsa, pēc tam kad teju izčukstējusi man dziedātāja vārdu.

Otrā pasaules kara beigās operdziedātājs emigrējis uz Zviedriju. Vecmamma tolaik bija gaidībās. Līdzi viņa neesot braukusi, jo neesot taču varējusi atstāt savu mammu vienu ar bērniem.

– Redz, kā citas māsas gan pacēla cepuri un aizbrauca līdzi saviem saimniekiem, – saka vecmammas māsa. – Bet Austriņa mūs visus vāķīja.

“Toreiz, Dēls, kad vēl nebiji pasaulē, man neviens nevarēja neko pateikt, jo es vienkārši nedzirdēju, jo neklausījos. Domāju, ka Tevi tik ļoti mīlēšu un ar to pietiks. Bet, lai izveidotos cilvēks, ne tikai izaugtu, vajag daudz daudz kā vairāk, ko es tikai tagad saprotu. Un kādēļ ciešu katru dienu savu ģimenes dzīvi kā zobu sāpes, lai tikai tie vēl divi, par kuriem esmu atbildīga, augtu kaut cik tādos apstākļos, kādi Tev trūka,” vecmamma raksta 1964. gada 2. decembrī.

Mamma saka, ka Vilnis viņai bijis vismīļākais:

– Tā nu tas bija. Mīlestības bērns.

Mīlestība laikam ir diezgan vienāda un līdzīga pati sev dažādās izpausmēs: domas teju visu laiku ir pie otra (“No pēdējās mūsu tikšanās ir tāda sajūta, ka, domājot par Tevi, mani kāds glāstītu”), un kur vien esi, tā gribas, lai otrs būtu blakus: “Sēdu pašreiz ēdnīcā (kur parasti), ēdu diezgan pieticīgas, bet garšīgas pusdienas, un ienāca tāda doma prātā – atbraukšu tev pretī, kad nāksi ārā, un mēs abi te ienāksim un kopīgi pusdienosim.” Un vēl tā ir nesavtīgas rūpes: “Nepērc neko, ko varu tev aizvest. Lai tavi rubuļi paliek cukuram un ēdamam (smēķus gan negribu, ka tu pirktu). Lūdzu, uzraksti visu, kas tev vajadzīgs. Bez tam vai ir tāda iespēja cauras vilnas zeķes saņemt man atpakaļ? Jo kātus un veršas var izārdīt un noadīt jaunas. Dzija taču jātaupa.”

Ikdienu pavadīja gaidas pēc vēstules – “kā pieguļnieks gaida sauli uzlecam” – un pēc nākamā brauciena uz Liepāju, kam viņa rūpīgi gatavojās. Pat vēstuļu rakstīšana bija “tas skaistais mirklis, kad varu ar tevi parunāties”. Pulkstenis jau bez piecpadsmit vienpadsmit, bērni pie miera, “ģimenes galva darbā, izvada pensijā vienu tanti. Un es esmu pie Tevis. Atstutēju pret sienu Tavu bildi, vienu no pēdējām – parkā pie strūklakas. Skatos tevī un rakstu.” Tā bija viena no garajām vēstulēm. Tās, kuras tapa Liepājā vai Rīgā, gaidot nakts vilcienu atpakaļ uz Siguldu, bija īsas, steidzīgas. Garās viņa rakstīja mājās, bet, ja mājās bija vīrs, pēc darba devās uz pastu. Tur viņa vienmēr sēdēja pie viena un tā paša galda, ko vēstulēs jau iesauca par “savu rakstāmgaldu”. Ja tas būs brīvs – tā būs laba zīme par dēlu. Uz pastā rakstītajām norādītais pulksteņa laiks ir ap deviņiem desmitiem vakarā. Brīnos, vai tiešām pasts tik ilgi strādāja, bet izrādās, ka jā – līdz desmitiem noteikti, saka mamma, jo visas telefona sarunas tolaik notika pastā. Vectēvam kā partijas biedram piedāvāja tālruņa līniju ievilkt mājās, bet vecmamma nebija ar mieru, citādi zvanīšot par katru sīkumu. Viņa pati strādāja zivju veikalā – no rīta līdz vakaram. Pat vecgada vakarā viņa pārnāca pusdivpadsmitos: “R. ar bērniem jau bija visu sagatavojis svētku vakariņām. Es ātri nomazgājos, pārģērbos, un tikko piesēdāmies pie galda, sit divpadsmit. Gagarins (televizora ekrānā) ceļ glāzi un vēl visiem jauno gadu. Arī mēs paceļam glāzes un cits citam vēlam veselību un veiksmes skolā un darbā.”

Jāstrādā bija divas nedēļas, tad nedēļa brīva. “Vēl šodien atceros pirmo dienu šinī darbā, un ka viss likās kā miglā, ka ne dzirdēju, ne redzēju, tikai strādāju kā automāts. Tu jau zini, ka tāds darbs kā mans prasa ļoti daudz izturības – gan fiziskas, gan garīgas. Bet neesmu ne mirkli domājusi padoties vājībām. Tikai ja manas muļķa kājas izturēs. Pati strādāju, pie letes turēdamās. Darbā ir neizbēgams caurvējš. Esmu pavisam saputējusi. Bet tā kā esmu pie sāpēm pieradusi, tad zinu, ka jāiztur vismaz tikmēr, kamēr pārnāksi. Ir gan brīžam tik grūti, ka ar prātu vien valdos un dzīvoju atkal tālāk. Un esmu pateicīga, ka varu pati strādāt un būt patstāvīga. Ka nav man nekāda žēlastība no viņa jāgaida. Un vai tā nav jau laime, ka varu pie Tevis ik reizi aizbraukt un satikties, un aizvest Tev nepieciešamo. Vai nē, Dēls?” Šo citātu saliku pa vienam diviem teikumiem no vairākām vēstulēm – par sevi vecmamma nekad tik gari un žēlabaini nerakstīja: “Tagad tu pats saproti, ka vispār esmu maz gaišu dienu redzējusi. Nu labi, nekļūšu sentimentāla.”

– Es domāju, cik toreiz sievietes bijušas ārkārtīgi apspiestas, ja viņa nedrīkstēja atļauties nevienam pateikt, piemēram, ka viņa nemīl savu vīru, – tāda doma pat nepienāca. Dzīvoja, lai kāda tur tā dzīve bija. Es domāju, ka tas bija šausmīgi grūti. Un tā tev jānodzīvo mūžs. Es domāju, ka tur radās arī visas viņas lielās slimības. Viņai bija 50 gadu, kad nonāca slimnīcā, un daktere teica – jūs iedomāties nevarat, cik jūsu māte ir slima, – stāsta mamma. “Tagad šis smagais “vērmeļu” kauss mums jātukšo. Bet tā kā nevienam nav iespēju vakardienu dzīvot rīt, tad esam stipri un izturēsim. Un nav jau ļaunuma bez labuma. Vai tad tā nav mūžsena patiesība, ka ciešanas gan sudrabo matus un zīmē grumbas sejā, bet dara arī cilvēku bagātu. Un šo bagātību var tikai otram dāvināt ar laipnu skatu vai labu vārdu vai darbu, bet atņemt to nevar neviens. Paliec mīļi sveicināts. Mamma.” Un kā vienmēr klāt paraksts – maziņš, ķeburains.Atkal tajā pašā “Vectēva” izrādē es biju pēc kāda laika, un, tāpat kā vecmamma savā slīpajā, sievišķīgajā rokrakstā rakstīja pirms gandrīz 50 gadiem, “apmeklētāji sajūsmā balsī smējās, un arī man vienā otrā vietā aizmirsās pašai sevis”. Tur, pustumsā, sēžot mīkstajā krēslā, mani piemeklēja ļoti neparasta sajūta. Es sevī tik nepārprotami sajutu šīs paaudzes – sajutu šo neredzamo pavedienu, kas stiepjas no nez kādām laika dzīlēm un kura pēdējais posms esmu es pati. Pēkšņi likās, it kā es pieķēdētos pasaulei stiprāk, it kā visam pēkšņi būtu lielāka jēga. Es neesmu nejaušība, esmu bijusi šeit jau iepriekš, neskaitāmās paaudzēs, un būšu vēl. Šī sajūta ik pa laikam atnāk atkal. Tādās reizēs man liekas, ka esmu savu vecmammu vienmēr pazinusi. Viņas skaistie, cietie vaibsti, lai arī nav zaudējuši savu noslēpumainību, vairs neliekas svešādi, bet gan pazīstami un tuvi. Viņa sēž tepat man līdzās.